Rietumu vai Krievijas ietekme – kas vairāk apdraud Latviju?

2012. gada 7. augustā. Speciāli TVNet.

Attēlā TVNET kolāža. Toms Ostrovskis .

Turpinot rakstīt par kultūras imperiālismu postpadomju telpā, kas pamatojas uz tā saucamo Karaganova doktrīnu (skatīt rakstu «Jaunais Vilnis un krievu kultūras imperiālisms»), pieskāros tikai dažiem šī masīvā procesa aspektiem. Kā Putina Krievija ar savu masu kultūru ietekmē sev «tuvās ārvalstis»?

Ja lielvarām neizdodas panākt savu ar tankiem, mīnmetējiem vai asaru gāzēm frontē un uz ielas, tad «to» labāk var sasniegt ar naudu un «kultūru».

Jēdzienu kultūra es šajā rakstā lietoju visplašākajā nozīmē, un tas ietver ne tikai mākslinieciskus produktus – filmas, dziesmas, festivālus, gleznas un mediju formu un saturu, bet arī valodu, tradīcijas, sadzīves kultūru, dzīvesveidu, atpūtu, biznesa praksi, morāles vērtības u.tml.

Rietumu kultūras ekspansija – izklaidēt līdz nāvei

Jēdziens «kultūras imperiālisms», kas izpaužas globālo masu kultūras industrijas eksportētāju mērķtiecīgajā tendencē dominēt mazāku valstu mediju un kultūras tirgū ar mērķi uzspiest šīm mazajām valstīm savas kultūras, politikas, sadzīves normu, gaumes, tradīciju un citu vērtību kategorijas, radās pēc Otrā pasaules kara. Brīdī, kad ASV masu kultūra sāka dominēt Latīņamerikas valstīs un forsēja savu uzvaras gājienu visā pasaulē, izaicinot komunistiskos režīmus un rādot pasaulei, ka pastāv arī cita alternatīva plānveida ekonomikai un varas kontrolētām sabiedrībām.

Jēdzienu «kultūras imperiālisms» pētnieki sākotnēji lietoja, apzīmējot vienīgi Rietumu kultūras vērtību ekspansiju. Šim misionārismam bija saules un ēnas puse.

No «saules puses» raugoties – Rietumu kultūras imperiālisms ar izklaides palīdzību (pamatā ASV produkcija) palīdzēja ekonomiski neattīstītajām, diktatoru sagūstītajām, komunistisko režīmu valstīm (arī PSRS un okupētajā Latvijā) gūt ieskatu modernā Rietumu sabiedrībā, liberālās demokrātijas priekšrocībās, dodot pieeju informācijai par notiekošo brīvajā pasaulē dzelzs priekškara otrā pusē. Tā tika arī tuvinātas varmācīgi «aizslēgtās pasaules daļas» demokrātisku valstu kultūrām un informējot iedzīvotājus par to, kas pasaulē īsti notiek (radiostacijas Amerikas Balss, Brīvā Eiropa u. c.).

«Ēnas puse» šim procesam kultūras laukā ir apstāklis, ka piedāvājumu veido primitīvi, vienkāršoti ASV masu kultūras produkti, kurus ražo plaši pazīstami «kultūrpreču eksportētāji», tādi kā AOL Time Warner, Viacom, Bertelsmann, Gannett, Hearst Corp un citi, tajā skaitā Holivudas uzņēmumi. Viņu, tāpat kā citu mediju uzņēmumu mērķis ir izklaidēt visu pasauli līdz nāvei (Neils Postmans) ar viegli uztveramiem, visiem ērti saprotamiem vēstījumiem, produktiem, patēriņa dzīves un domāšanas stilu.

ASV sapņu fabrikas spiediens

Nepievērsim acis uz ASV (pamatā Holivudas) masu kultūras klātbūtnes negatīvo lomu mūsu sabiedrībā, kas ar vardarbības dominanci filmās, primitīviem Holivudas stereotipiem, ar visu mums nepieņemamo, kas pavada amerikāņu dzīvesveidu (kaut vai tā saucamo fast food kultūru, kas veicina ne tikai amerikāņu, bet arī mūsu sabiedrības aptaukošanos), daudziem eiropiešiem «krīt uz nerviem». Turklāt amerikāņi ir kvēli savas kultūras advokāti visā pasaulē un nosodīt viņus par šo patriotisma veidu uzdrošinās tikai vecā Eiropa. ASV vēstniecība Rīgā arī nekautrējas aizstāvēt amerikāniskā dzīvesveida radīto, veselībai kaitīgo pārtikas produktu izspiešanas mēģinājumus no skolēnu ēdienkartēm Latvijas skolās. Neraugoties uz to, ka svara pieaugums šobrīd konstatēts jau pirmsskolas vecuma bērniem.

Vecajai Eiropai amerikāniskā masu kultūra ir mīļš, taču kritizēts fenomens. Taču pastāv arī nekritiski patērētāji, no kuriem Latvijā dominē zviedru TV koncerns MTG, kura retranslētajos un pašu kanālos Latvijā lielākā filmu grupa ir saturā un formā lētā Holivudas produkcija. Pamatā B un C klases filmu kategorija. Tādā veidā MTG veicina ASV lētās kultūras imperiālismu «pēc pilnas programmas».

Tāpēc mums būtu jāpriecājas par to, ka Latvijas sabiedriskā TV, pastāvīgi demonstrējot Eiropas (angļu, franču, dāņu, zviedru, vācu u. c.) audiovizuālos produktus, konsekventi cenšas atgādināt, ka mēs dzīvojam Eiropā un ka pasaulē ir arī Eiropas kultūra.

Tieši tāpēc ir jāuzslavē LTV konsekventā līdzdalība Eirovīzijas festivālos. Šī principiālā nostāja ir vērtējama kā patiesa sabiedriskās televīzijas misijas īstenošana, integrējot Latviju Eiropas kultūrā un pretojoties ASV un Krievijas masu kultūras spiedienam, kas mūs šobrīd pavada ik uz soļa. Mēs esam eiropieši.

Latvija pieder Rietumu civilizācijai un kultūrai

Neskatoties uz negatīvo, ASV masu kultūra tomēr ir mūsu (arī latviešu) kultūrkonteksta sastāvdaļa. Rietumu kultūra, ar visiem tās sasniegumiem un masu kultūras trūkumiem, mums – latviešiem ir organiski un ērti uztverama, jo vēsturiski piederam Rietumu civilizācijai kā valsts jau kopš 1918. gada un komunikācijas simbolu zīmes nav nepieciešams tulkot.

Eiropas (rietumu, centra, austrumu, dienvidu un ziemeļu) valstu vai «Rietumu kultūras civilizācijas» nišai, ieskaitot Baltijas valstis, pieder arī Ziemeļamerika, Austrālija, Jaunzēlande. Daudzos aspektos Rietumu kultūras kontekstā iekļauj arī Japānu, Dienvidkoreju un Taivānu.

PSRS un tās kultūras mantiniece Krievija ar NVS valstīm parasti netiek pieskaitīta Rietumu civilizācijai un kultūrai.

Šis apstāklis nav un netiek vērtēts nedz kā «labs», nedz arī kā «slikts». Eksistē kultūras robežšķirtne, kas pastāv un joprojām nodala Rietumus un Austrumus, neraugoties uz to, ka ģeogrāfiski šī «aiza» iet tieši cauri Baltijai. Divi āboli ābeles zarā ir vienlīdz labi, taču garšo dažādi.

MTG un Lattelecom kā Latvijas rusifikatori

Baltijas valstis, īpaši Latvija, atrodas abu – Rietumu un Krievijas kultūras ietekmju degpunktā. Zināmā mērā Latvijas teritorija patlaban ir pat kaujas placdarms, kurā lielās kultūras cīnās savā starpā par mūsu televizoru, radiostaciju, IPadu, grāmatplauktu, gleznu kolekciju un filmotēku saturu.

Pasērfojiet pa Latvijas FM radiostaciju viļņiem, paspiediet pogas uz TV kanālu pults, un jūs uzreiz saskatīsiet šo kultūru un ideoloģiju cīņu par vietu mūsu smadzenēs.

Šajā rakstā apskatīšu pašu ietekmīgāko mediju – TV. Sāksim ar vistuvāko lielo kaimiņu – Krieviju.

Tās ideoloģiskā un kultūras klātbūtne Latvijā ir masīva. Bez Krievijas masu kultūras un informācijas uzņēmumiem, kas raida no Krievijas un kuru produktus retranslē vietējie uzņēmumi (PBK, MTG u.c.), Krievijas kultūras imperiālismu Latvijā veicina arī Latvijas valsts uzņēmums Lattelecom, kura virszemes televīzijas paketē ir 53 kanāli (liecina reklāmas skrejlapa Lattelecom veikalā). Latviešu valodā ar diktora tekstu un subtitriem ir tikai 9 kanāli (vēl esot daži, kuros tikai atsevišķi raidījumi esot subtitrēti vai ieskaņoti latviski, informēja Lattelecom preses dienests). Turklāt krievu valodā Lattelecom Latvijā izplata 36 kanālus, apmēram trīs reizes vairāk nekā latviešu valodā.

Kā Latvijā uzvedas Rietumu mediju koncerns no Zviedrijas MTG (Modern Times Group)? Viasat kanālu paketēs, ko piedāvā Latvijas skatītājiem, latviešu valoda ir minoritātes valoda. Viasat garantē, ka latviešu valodā ar viņu palīdzību var noskatīties tikai 11 kanālus (informācija Viasat mājas lapā), bet krievu valodā 20 kanālus. Divas reizes vairāk nekā latviešu valodā.

Rakstā nepieskaros dažādiem kabeļu TV tīkliem, kas savieno mūsu pilsētu daudzdzīvokļu mājas. Tajos aina būs tāda pati, ja ne sliktāka.

Nevaru nosaukt nevienu Eiropas valsti, kurā ar valsts un ārzemju retranslēšanas uzņēmumu palīdzību minoritātes valodā raidītu vairāk TV kanālu nekā valsts valodā. Vai mums nevajadzētu padomāt par veselīgu protekcionismu, lai nostiprinātu latviešu valodas pieejamību audiovizuālo mediju tirgū valstī, kurā dominē globālie ārzemju mediji svešās valodās?

Kur palikuši visi Latvijas mediju uzraugi, kontrolētāji un NEPLP, kuriem šis process būtu jākonstatē un jānovērš?

Ministri un latviešu valodas pinkertoni regulāri ierauga un soda par katru izkārtni krievu valodā pie krodziņa vai afišu staba, taču neredz «baļķi» – to, ka latviešu valoda tiek diskriminēta medijos, kas katru dienu ienāk mūsu mājās un dzīvokļos un veido mūsu kultūrvidi.

Ne visi nosauktie TV kanāli Latvijā krievu valodā ir Krievijas kanāli. To skaitā ir arī Rietumu TV kanāli, kas ieskaņoti krievu valodā. Pieskaitiet visiem šiem kanāliem arī Krievijā ražoto masu kultūras produkciju, kuru raida ne tikai Krievijā reģistrētās televīzijas, bet arī zviedru MTG, kas lielos apjomos iekļauj Krievijas filmas, koncertus un šovus TV3, TV3+, TV5, TV6 un LNT programmās, un jums automātiski radīsies jautājums: vai nav mazliet par daudz krievu valodas un Krievijas masu kultūras uz mazo Latvijas teritoriju? Valstī, kurā krievu auditorija nav pati lielākā un kas pieder Rietumu civilizācijai, atrodas ES un NATO sastāvā?

Latviešu valodas izmantojuma apzināts samazinājums ētera medijos izraisa virkni efektu: traucē latviešu valodas attīstībai (terminu, jēdzienu, žargonvārdu, komunikācijas stila un tamlīdzīgu fenomenu progresu), liedz latviešiem – krievu valodas nepratējiem izmantot audiovizuālos medijus, izvirza krievu valodu un krievu kultūru kā dominējošo paradigmu iedzīvotāju mediju kultūrpatēriņā.

Pārspīlēti masīvais krievu popkultūras piedāvājums Latvijas medijos apzināti bruģē ceļu divvalodības komunikācijai dažādos līmeņos, jo Krievijas mediju pieejamība un to plašais spektrs arī MTG un Lattelecom kanālos nestimulēs krievus integrēties Latvijā uz valsts pamatnācijas valodas bāzes.

Vai MTG un Lattelecom nebūtu jāuzņemas atbildība par Latvijas mērķtiecīgu rusifikāciju? Jo mediju produkti nav desas un maize, kur ierobežotas sabiedrības daļas pieprasījums un produktu lētums nosaka visu. Kā ar sociālo atbildību Latvijas un tās pamatnācijas priekšā?

Kāpēc Rietumu kultūra ir laba, bet Krievijas slikta?

Protams, ka arī mūsdienu Krievijas masu kultūra ir veidojusies spēcīgā Rietumu kultūras ietekmē. Pēdējās desmitgadēs krievu mediji nežēlīgi kopē visu, kas Rietumos (viņuprāt) ir labs. Taču kopēšana neapstājas nevainīgas pakaļdarīšanas līmenī. Mediju producētajai popkultūrai līdzi nāk lielvaras ideoloģija, kas ir tradicionāls PSRS laiku atavisms.

Tieši šis ideoloģiskais aspekts ir galvenais, kas atšķir Rietumu masu kultūru no Kremļa paspārnē dzimušās popkultūras. Tai līdzi nāk padomju masu kultūras un lielkrievu šovinisma ideoloģijas ietekme, kas atstāj savu iespaidu arī uz pašreizējo latviešu mediju auditoriju.

Šo apstākli nevajadzētu ignorēt, un tieši šā iemesla dēļ nav pamata likt vienādības zīmi starp Rietumu un totalitārās Krievijas mediju popkultūras ražojumiem.

Aiz pēdējiem stāv spēcīgi Krievijas valsts institūti, kas tiek finansēti par Krievijas nodokļu maksātāju naudu: VGTRK globālie televīzijas kanāli, kas dominē Latvijas informācijas un kultūras telpā un kas rīko tādus pasākumus kā Jaunais Vilnis, Krievijas valsts uzņēmums Gazprom, kas ar preču zīmi Rīgas Dinamo integrē Latviju Krievijas sporta telpā, Russia Today – RT, kas angļu, spāņu un arābu valodā izplata Kremļa viedokli 430 miljoniem skatītāju visā pasaulē.

Mums nebūtu pārāk jāuztraucas par Krievijas kultūras imperiālismu, ja Krievija būtu demokrātiska valsts, kas būtu pašpietiekama un nevēlētos nostiprināt savu politisko, ekonomisko un kultūras ietekmi bijušās PSRS teritorijā.

Diemžēl Krievija Putina vadībā nav zaudējusi savas lielvalsts impērijas ambīcijas un, pamatojoties uz Karaganova doktrīnu, no kuras Kremlis nav atteicies, realizē tālāk Latvijas ģeopolitisko aneksiju zem masu kultūras zīmes. Liekot lietā Putina Krievijas kultūru un Putina Krievijas kapitālu, izmantojot kvantitatīvi iespaidīgo krieviski runājošo Latvijas iedzīvotāju minoritāti, tiek bruģēti pamati krievu valodai kā otrajai valodai pašvaldību un/vai valsts valodas līmenī. Tā Latvija kļūs arī ģeopolitiski tuvāka Krievijai. Apetīte rodas ēdot.

Tieši šīs politiskās alkatības dēļ krievu kultūras imperiālisms ir bīstamāks Latvijai par Rietumu kultūrimperiālismu, kuram nav ambīciju ieviest Latvijā zviedru, franču vai angļu valodu kā laipu Latvijas tālākai politiskai un ekonomiskajai aneksijai. Mēs jau esam Rietumu kultūras telpā ar latviešu valodu kā vienīgo valsts un pašvaldību valodu.

Lai mani nepārprastu, vēlos uzsvērt, ka man nav iebildumu pret politiski neitrālas masu kultūras un nopietnās, klasiskās, elitāras Krievijas kultūras klātbūtni Latvijā, kad to nepavada ideoloģisks un propagandas spiediens. Diemžēl neviens vietējais izplatītājs nedod mums iespēju pastāvīgi sekot Krievijas kultūras TV kanālā Kuļtura rādītajam saturam, kurā nav uzkrītošas politiskas smadzeņu mazgāšanas programmas.

Krievija vienmēr būs mums kaimiņos. No šīs situācijas mums neaizbēgt, taču tā nedrīkst nomākt mūsu vēsturiski veidojušos piederību Rietumu civilizācijas un kultūras sfērai. Turklāt mums ir Latvijas krievu kultūra. Tā vienkārši noslīkst Krievijas kultūras masā, kas nāk no Kremļa masu medijiem. Ierobežojot šo Krievijas kultūras imperiālismu, mēs radīsim lielāku telpu vietējai krievu kultūrai. Jauno krievu paaudze, kas dzīvo Rietumos, norobežojas no pašreizējās Kremļa politikas (atcerēsimies, ka Anglijā dzīvojošie krievi nobalsoja pret Putinu kā Krievijas prezidentu), taču ne Latvijā, kur tiem smadzenes skalo Kremļa propagandas kanāli.

Nākamais referendums – par izstāšanos no ES un NATO?

Paradoksāli, ka Saskaņas Centra un dažiem Visu Latvijai politiķiem ir izveidojies kopīgs viedoklis par to, ka jebkuri līdzekļi ir labi, lai Latvijai piesaistītu vēl vairāk Krievijas tūristu. Jo krievu tūristu piesaiste ir viņu galvenais arguments, lai attaisnotu Krievijas masu kultūras pasākumus Latvijā.

Izskatās, ka Rīgas mērs Nils Ušakovs (SC) un Saeimas deputāts Romāns Naudiņš (VL) ir gatavi rīkot jebkādu pasākumu, jebkurā vietā par jebkuru cenu, lai tas uz Rīgu un Jūrmalu atved vairāk Krievijas tūristu, kas atstātu te maksimāli daudz naudas. Ušakovs cīnās par Rīgu, bet Naudiņš par Jūrmalu.

Nebrīnīsimies, ka šo «tūristus uzmundrinošo» pasākumu skaitā būs arī tādas tūrisma mārketinga aktivitātes kā krievu valodas ieviešana pašvaldību un valsts valodas līmenī, referenduma sarīkošana par izstāšanos no ES un NATO, kā arī referenduma organizēšana par Latvijas pievienošanos NVS valstu saimei un robežas atvēršana uz Krieviju.

Lai iegūtu Ušakovam un Naudiņam vajadzīgos krievu tūristus vispareizākais ceļš (pēc šīs loģikas) ir Latvijas «labprātīga» iestāšanās atpakaļ Krievijas impērijas sastāvā, nododot Latvijas varas grožus Kremlim. Vienreiz Staļina režijā tas jau notika. Tagad to var atkārtot Putina režijā. Tad Latvijā noteikti regulāri ieradīsies rekordliels Krievijas tūristu skaits. 100%.

Protams, ka ekonomisko izdevīgumu Ušakova un Naudiņa stilā var uzskrūvēt līdz absurdam. Taču šis absurda konstatējums ļauj saskatīt ārēji it kā naivu nevainīgu manipulāciju, kuras pamatā ir pārdomāta iekšējās rīcības loģika.

Rīgai un Latvijai vajag visus iespējamos tūristus. Ne tikai no Krievijas.

Maldās tie oponenti (E. Veidemane, NRA), kas apgalvo, ka Jaunais Vilnis tā pašreizējā formā nav nekāds kultūras neokoloniālisms, ar kura palīdzību iespējams «kaut ko izdarīt ar manām (mūsu) latviskuma saknēm». Jā, ar latviskuma saknēm netika galā ne zviedru, ne vācu/krievu, ne PSRS laiki, bet ar Latvijas valsti un valodu kultūras neokoloniālisms tiks galā. Tās ir divas dažādas lietas.

VGTRK ar savu projektu «Jaunais Vilnis» (kāds tas ir tagad, raidot reizi gadā) un ar saviem TV un radio kanāliem mūsu mājās (raidot ik dienu) realizē kultūrpolitisko aneksiju. Šim uzbrukumam kā sabiedrotie piebiedrojas arī Rietumu mediju koncerns MTG (Zviedrija) un Latvijas valstij piederošs uzņēmums Lattelecom.

Vientiesīgums neatbrīvo mūs no atbildības.

Par to arī ir šis raksts.

Par referendumu: We Didn’t Start The Fire

 

 

 

Latvija. 2012. gada 18. februāris. Referendums. 

Mēs negribējām referendumu par krievu valodu kā valsts valodu Latvijā.

Kas iekūra šo ugunskuru Latvijā? 

Staļins, Hruščovs, Kenedijs, Merlina Monro,Gorbačovs,Ulmanis, Eiropas Savienība, NATO, Krievija, Vīķe- Freiberga, Putins, Alfrēds Rubiks, laikraksts Diena, prezidents Bērziņš, Dzintars, Zatlers, Āboltiņa, Lindermans, FSB, CIA, Novodvorska, Tv5, LTV, Čas, Viesturs Dūle, Raimons Pauls, zviedru bankas, Ušakovs…?

 Jūsu atbildes?

Jūsu versija šai populārai un joprojām aktuālai Billija Džoela (Billy Joel) dziesmai?

Dziesmas We Didn’t Start the Fire  teksts šeit.

Digitālie dziedātāji – popmūzikas trumpja kārts. Varbūt pavisam drīz arī TV raidījumus vadīs avatari?

 

2011.g. 7. jūlijā

Popmūzikas industrija menedžē tālāk, aizvien paradoksālāk.  Izdomas te netrūkst.

Tagad vairs nav runa par ”vokālistu selekcionēšanu” (pēc izskata, sociālās un etniskās piederības), bet gan par ”vispiemērotāko hibrīdu ražošanu” – mākslīgi.

Japāņu popgupas AKB48 vokālistes pēc menedžeru domām nebija pietiekami perfektas, tāpēc (ar datora starpniecību) tika izveidota vēl viena dziedātāja. Digitāli.

Viņu sauc Āmi Egušī (Aimi  Eguchi).

Zināmu laiku japāņi uztvēra Āmiju kā reālu meiteni.

Viņa uzstājās Youtube un izskatās ļoti dzīva.

 

🙂

Violeti baltā, meitenīgā kleitiņā ar lielu ziedu matos, meitene uzrunā publiku un patiešām liekas, ka viņa sastāv no miesas un asinīm. Taču būtībā viņa ir blefs, animācija.

 

No kā viņa sastāv?

No esošo dziedātāju labākajām īpašībām.

Biezos matus  ”digitālā Āmija” ieguvusi no Juko Ošimas (Yuko Oshima), acis, kas faktiski nav ievietotas sejā 100% paralēli – no dziedātājas Atsuko Maedas (Atsuko Maedas). Muti un degunu – no divām citām popgrupas dziedātājām (Mariko Shinoda, Tomomi Itano).

Pagaidām nav ziņu, kā un kāpēc producenti viņai piešķīruši esošo biogrāfiju – 16 gadus veca, no Tokijas priekšpilsētās, vieglatlēte. Fotomodele.

Jāpiezīmē, ka ”digitālā Āmija”  nav vienīgā viltus dziedātāja pie popmūzikas debesīm. 

”Viens dzied, bet cits – labi izskatās uz skatuves/ekrāna un marķē svešu fonogrammu” ir samērā izplatītā parādība joprojām.

Ja sākumā kritām panikā par autentiskuma eroziju, tad tagad izskatās, ka drīz vairs nespēsim atšķirt īstu dziedātāju no zīmētas.

Varbūt pavisam drīz dziedās un TV raidījumus vadīs avatari?

Izfantazētas ideālpersonas?

100% ar perfektu skaistumu apveltīti, zīmēti cilvēki?

Uz to pusi iet.

Reāli dzīvajiem esot pārāk daudz izskata trūkumu.

Mēs gribam baudīt, mums vajadzīgas acu konfektes.

Grūti prognozēt, kurp dosies televīzija brīdī, kad raidījumus vadīs digitālie  superskaistuļi?

Mēs iestiegam skaistuma sapnī.

Varbūt, ka tas ir labi?

Vai Jums ir kādi iebildumi pret…100% skaistiem cilvēkiem ekrānā?

 

Atomreaktoru slēgšana Japānā, tirānu transs, krievu oligarhu dejas ap SAAB

 
 2011. gada 31. martā
  

– Vīstīsiet iekšā audumā … savas atomelektrostacijas? – prasīju skaidri un gaiši. Tamiko klusēja. Nodūrusi galvu, viņa šķiroja sapulces dokumentāciju.
– Jā, vīstīsim! Tīsim iekšā kā segā! –
– Kāpēc?-
– Nav citas iespējas,- viņa pacēla acis no papīriem un abi ar japāņu operatoru izskatījās pārguruši un bez gaismas, – to, kas notiek pie mums Japānā ir grūti iedomāties cilvēkiem, kas tik lielu nelaimi nekad nav pieredzējuši. Posts ir pārāk gigantisks. –
– Kas tas ir par audumu? –
– Tāds kā tavai vējjakai. Tāds ”smart” audums, kas ventilē tikai vienā virzienā. –
– Palīdzēs?-
– Nezinu, – Tamiko noplātīja rokas un pēc tam sāka stāstīt ka notiek Japāna. Tamiko ir žurnāliste un pārstāv japāņu ziņu aģentūru Skandināvijā. Viņa stāstīja un stāstīja un stāstīja un visbeidzot norādīja, ka ”jā, japāņiem nav pieņemts izrādīt kadrā savas jūtas vai emocijas. Tāpēc mēs kadrā vienmēr cenšamies smaidīt.”
Japāņus ir grūti filmēt.
– Gandrīz neiespējami. Viņi smaida un smaida, lai gan izmisums ir bezgalīgs. –
– Joprojām.-
– Jā, tikko mums rietumi izbrāķēja sižetu par kādu japāņu zemnieku, kura ekoloģiskā saimniecība atrodas līdzās Fukušimas AES. Viņš izturējis visu – zemestrīci, plūdus, postu un radiāciju, bet neiztur bankrotu. Viņa saknes un dārzeņus valsts klasificē kā nederīgus. Intervijā viņš smaidīja, bet pēc intervijas mēģināja izdarīt pašnāvību.-
Tamiko šķiroja tālāk papīrus. Isao turpināja palīdzēt.

Vakar noskaidrojās, ka četrus no sešiem Fukušimas rektoriem nāksies slēgt. Uz mūžīgiem laikiem.

Asahi Shimbun liecina, ka slēgšanai paredzētos rekatorus patiešām ”iesaiņos” īpašā auduma sarkofāgā, lai mazinātu radioaktīvo izstarojumu. Nav nozīmes uzskatīt cik reižu šajā reģionā radioaktivitāte pārsniedz normu. Viens ir skaidrs, cilvēce nav gatava dabas pārbaudījumiem. Kamēr ”tas ir tā kā ir” AES projekti ir un paliks riska investīcija, arī mūsu platuma grādos.

Tirānu varas transs turpinās Tripolē, Damaskā un Ziloņkaula krastā.
 Trešdien savā ”valsts televīzijā” beidzot uzstājās Sīrijas prezidents. ”Svešu valstu intereses mūsu vienotību nesašķels! Sīrijas tauta ir miermīlīga tauta! Mūsu mazākumtautības mēģina sakūdīt savā starpā ārzemnieki! Neļausim tam notikt! Būsim vienoti!” – dimdināja ekrāna Asads.
Pie visa vainīga, kā parasti, ir ārzemju konspirācija.
Ilgi gaidītajā runā Sīrijas prezidents nepateica neko, tā bija tik pat tukšā kā mēdz būt mūsu Zatlera runas.

Runā neizskanēja nekas būtisks – ne miņas no opozīcija partiju legalizācijas, ārkārtas stāvokļa atcelšanas vai par politisko ieslodzīto atbrīvošanu. Pa vidu Asads brīžam iesmējās un laikam ar šo tika signalizēts, ka prezidents jāj cauri protestu brikšņiem bez psiholoģiskās vai vainas sajūtas skrambām. Prezidenta runu vairākas reize pārtrauca sajūsmas saucieni un aplausu vētra no politisko marionešu puses.
Protams, ka Asada režīms cieš no rūsas politiskajos spriedumos. Taču skaidrs, ka lielais Irākas bēgļu pieplūdums Sīrijā dara savu – irākieši uzskata, ka pēc Sadama krišanas, amerikāņu vadībā normāla dzīve irākiešiem vairs neeksistē. Tāpēc – ” labāk paciest šādu viduvēju tirānu kā Asads un dzīvot stabilitātē, nekā riskēt caur nemieriem nonākt pie Irākas haosa”.
Tikmēr nemieri turpinās ostas pilsētās. Latakijā un dienvidu provincēs. Rīt šajā reģionā opozīcija sola jaunus protesta viļņus. Protams, ka notikumu attīstība Sīrijā ir politiski svarīgs jautājums. Asada režīms ir cieši saistīts ar Irānu un Hisbolā grupējumu Libāna, te atrodas arī Hamaza centrs, kas vada Gazas sektora politisko struktūru. Okupēto augstieņu dēļ sīriešiem nav līguma ar Izraēlu. Mēs visi esam ieinteresēti, lai Sīrija paliek uz demokrātijas ceļa. Latviju ieskaitot.

Lībijas krīzes ēnā šobrīd noenkurojies konflikts Ziloņkaula krastā. Notikumu gaita šeit lielā mērā atgādina Lībijas kataklizmu. Vienīgā atšķirība, ka karojošās puses veido divi naidīgi prezidenta amata pretendenti. Civiliedzīvotāju upuru skaits jau sasniedz 500 un faktiski prasās pēc starptautiskas iejaukšanās. Gbago (tāpat kā Kadafi) met galdā ” anti -imperiālisma karti” un viņu sadzird vietējie panafrikānisma pielūdzēji. Tiek sūtīti sveicieni Kadafi un aktualizēta prasība par ANO drošības spēku padzīšanu no valsts. Ko mēs varam darīt? Bagātās rietumvalstis cenšas investēt humanitārās katastrofas novēršanas pasākumos. Taču tas nav problēmas atrisinājums. Afrikāņi arī ir pelnījuši demokrātiju, taču ceļš pie tās joprojām izskatās nenormāli garš un grūts.

 V. Antonovs
Foto: http://www.automotorsport.se

Tikmēr krievu oligarhs Vladimirs Antonovs cenšas izmantot SAAB likviditātes problēmas, lai tiktu pie noteicošās akciju paketes.

V. Millers. Foto: http://www.gp.se

Esot vajadzīga akciju emisija un kā fēnikss no pelniem atkal izlido Vladimirs Antonovs ar saviem 50 miljoniem eiro, kas koncernam tieši tagad ļoti vajadzīgi.

Atgādināšanu, ka MG un Zviedrijas valsts savulaik atteicās pārdot Krievija oligarham SAAB lielāko akciju paketi, jo drošībnieku rīcībā bija pierādījumi par Antonova saistību ar Krievijas kriminālajiem grupējumiem.Tas nozīmē, ka Vladimirs Antonovs no jauna vēlas pirkt lielo akciju paketi un par šo tēmu jau iesniedzis prasību Riksgälden vadībai.

Minējumi par to, ka Viktors Millers (Spyker) ir faktiski bez naudas un tēlo miljardieri uz aizņemtu līdzekļu fona, šķiet, izrādījusies patiesība.

 Starp citu Vladimirs Antonovs pēdējo nedēļu laikā publiskojis arī savas ”latviešu bankas” ienākšanu Zviedrijā.

Vadošie biznesa mediji Zviedrijā pirms pāris dienām informēja, ka Antonovs gatavojas atvērt banku Zviedrijā. Pagaidām izskatoties, ka šī banka būs ”Latvijas bankas filiāle un līdz ar to atbildība par šīs bankas darbību Zviedrijā būs jāuzņemas Latvijas Finanšu inspekcijai” (Näringsliv, E24, Affärsvärden). Viņam piederošajai bankai ”Latvijas Krājbanka” jau ir filiāle Stokholmā un tagad esot pienākusi kārta Latvijas ”Bank Snoras” konsolidācijai un meitas uzņēmuma veidošanai Zviedrijā. Pagaidām neesot skaidrs vai šī jaunā ” latviešu banka” būs biznesa, investīciju vai privātdarījumu banka. Idejas pamatā esot mēģinājums panākt, lai Latvijas un Krievijas investētāji ieguldītu nauda šajā Zviedrijā izvietotajā uzņēmumā.
Antonova projektu Zviedrijā vada finansists Larš Karlstroms (Lars Carlström) un informē, ka bankas starta kapitāls jau ir 200 miljoni SEK.

Antonovs grib, tātad, arī pārņemt SAAB (Convers Groups vērtība 44 miljardi kronu no kurām 4,5 miljardi pieder Antonovam pašam). Viņa mērķis – ar laiku pārcelt SAAB ražošanu uz Krieviju (Affärsvärden).

Japāna atgūstas pēc krīzes, Lībija sakož zobus un ārpasaule kalkulē izdevīgumu

2011. gada 22. marts

Visiem sešiem Fukušimas reaktoriem Japānā beidzot ir pieslēgta elektrība. Vienam izdevies pieslēgt pat dzesēšanas sistēmu.

Vienlaikus publiskots jaunais cunami upuru skaits, kas šodien sasniedz 9000; 13 000 cilvēku joprojām Japānā skaitās bezvēsts pazuduši.

Tepco uzsver, ka cunami vilnis pie Fukušimas atomelektrostacijas esot bijis 14 m augsts. Agrāk tika ziņots par 10 m augstu paisumu.

Japāņu iestādes nevēlas paplašinās bīstamo zonu ārpus nospraustā 20 km rādiusa ietvara. Radioaktīvais izstarojums te ir 1600 reižu augstāks par normu (IAEA). No saindētas zonas evakuēti jau 170 000 iedzīvotāji. Tokijā vairs nedrīkst pārdot pienu un dārzeņus no Fukušimas reģiona. Singapūras aviokompānija šonakt pārtrauca lidojumus uz Tokiju ” bīstamā stāvokļa dēļ”.

Zemestrīce smagi trāpījusi arī Japānas ekonomikai, Valsts centrālā banka turpina sūknēt 2 biljonus japāņu jēnu valsts finansiālajā sistēmā (AFP). Tāpēc biržas Nikkei indekss šodien paaugstinājās par 2,13%.

Lībijā šodien notikumu attīstība ir sekojoša: pusnaktī sabiedrotie iznīcināja divas radaru un pretgaisa aizsardzības bāzes uz austrumiem no Bengāzi (Al Jazira); artilērijas šāviņi krita Tripolē un Zintanā. Iedzīvotāji naktī bēga no pilsētām un slēpās alās (Reuters), ir sagrautas vairākas ēkas, ieskaitot mošeju.

Plkst. 00.54 ANO drošības padome noraidīja Lībijas iniciatīvu uzsākt jaunas sarunas. 03.02 Lībijas valsts televīzijas ziņu izlaidumos tiek pārmests Dānijai kā Tripoles bombardēšanas autorei.

Šorīt Zviedrijā Expressen aptauja pierādīja, ka 65% zviedru atbalsta Zviedrijas līdzdalību ANO cīņā pret Lībijas diktatoru Muamaru Karafi. Ārlietu ministrs Karls Bilds savos izteikumos joprojām izvairīgs.

06.46 tiek bombardētas Kadafi pilis Tripolē (BBC News), ziņas par upuriem joprojām pretrunīgas. Abas puses ”piefrizē” faktus, neitrālu novērotāju uz vietas praktiski nav.

Šorīt 08.49 beidzot tika saņemta ziņa no Zviedrijas sabiedriskās televīzijas korespondenta Samira Abu Eda, no Ēģiptes pierobežas. Viņš apgalvo, ka Kadafi pretgaisa aizsardzības sistēmu sabiedrotajiem nav izdevies sagraut. Diktatora karaspēks joprojām saglabā kontroli pār valsts rietumu zonas pilsētām. Valstī uzliesmojis ”propagandas karš” , katrs stāsta ko citu. Cilvēki ir apjukuši un netic nevienam.

09.59 šorīt Ritzau ziņo, ka dāņu kaujas lidmašīnas F-16 ir otrdien naktī sešas reizes lidojušas virs Lībijas, taču nav bombardējušas Kadafi pilis (kā uzsver Lībijas valsts televīzija). Mediju spēles (tātad) turpinās.

10.04 Erdogans paziņo, ka Turcija ”neuzskata par iespējamu mest bumbas Lībijas teritorijā, jo nevēlas, lai Lībija kļūst par jaunu Irāku”. Turki piedalīsies tikai ar humanitārām akcijām.

10.21 sācies Kadafi spēku uzbrukums Zintanas pilsētai. Tiek izmantota smagā artilērija (Al Jazira).

Šāda ir Lībijas realitāte šodien, 22. martā.

Jautājums par to – vai vajadzēja vai nevajadzēja iebrukt un bombardēt joprojām ir atklāts.

Kas notiktu, ja sabiedrotie stāvētu pie ratiem, ANO nebūtu pieņēmusi rezolūciju UNSCR 1973, ja Francija, ASV un Lielbritānija nepiedāvātu savus militāros resursus Kadafi sistēmas sagrāvei?

Protams, ka notiktu masu slaktiņi. Kadafi armija klausa viņam uz vārda, upuru vidū būtu civilpersonas, ”jasmīnu revolūcija” tiktu noslīcināta asinīs un demokrātiskie procesi Tuvo Austrumu reģionā neturpinātos. Iestātos ”stabilitāte”, un Lībijas valsts no jauna atgrieztos normāla stāvoklī –  kļūtu par konservu kārbu, kas balstīta uz durkļiem.

Uzbrukums no gaisa Lībijai nav labākais variants kā dabūt projām Kadafi, taču pagaidām pie starptautiskās politikas stūres nav gudrāku cilvēku, kas atrastu labāku risinājumu šim sarežģītajam konfliktam. Diemžēl. Nākas izvēlēties slikto starp vēl sliktākiem risinājumiem.

Nikolā Sarkozī iniciatīva šajā gadījumā izskaidrojama gan ar amerikāņu nogurumu no Irākas kara, gan arī ar reģionālajām vēlēšanām Francijā šonedēļ. Protams, ka  Sarkozī Francijā popularitātes ziņā nevar sacensties nedz ar Žaku Širaku, nedz arī ar Fransuā Miterānu. Viņa nesavaldība un augstprātība, nespēja reaģēt ikdienas krīzes apstākļos panākusi strauju prezidenta popularitātes kritumu. Bēdīgi slaveno rautu ķēde bijušo Tunisijas un Ēģiptes valdnieku salonos arī nerunā par labu Elizejas pils saimniekam. Var gadīties, ka Lībijas virzienā Sarkozī vēlas atriebties arī personīgi, jo pirms nedēļas Kadafi viņu publiski nosauca par ”klaunu” un ” tādas lietas Sarkozī nepiedod” (The Ekonomist). Tagad, kad Lībijas partizāni televīzija kameru priekšā vicina Francijas karogu uz sauc ” Vive la France, vive Sarkozy!” – prezidents pārvēršas uzvarētājā.

Krievijas un Ķīnas nostāja komentārus neprasa. Krievija ilgus gadus ir atbalstījusi ”kreiso Kadafi” režīmu un visa Lībijas armija šauj ar Krievijas ieročiem. Krievu mediju viedoklis saskan ar Putina pārliecību un tāpēc nepārsteidz, ka arī Latvijā šī nostāja ir tik populāra.

Palielinoties Krievijas propagandas spiedienam pār Latviju (jaunā krievu TV kanāla imports) pieaugs arī Krievijas ārpolitiskā viedokļa pastiprināšanās uz ārpolitisko žurnālistiku Rīgā.

Latvijas publisko ārpolitisko komentāru trūkums (nejaukt ar valsts amatpersonu izteikumiem) ir bēdīgs fakts. Iedzīvotājiem nākas smelties informāciju no Krievijas propagandas mašīnas, kas vienmēr piedāvā ticamu, bet sagrozītu informāciju vienkārši tāpēc, ka Krievija joprojām ir totalitāra valsts un masu mediji 100% kontrolēti un cenzēti no varas puses.

Tikmēr naftas kompānijas nevar izšķirties kam pieslieties – turpināt sumināt Kadafi, lai saglabātu naftas licenci, vai ķerties ap kaklu Lībijas opozīcijas vadītājiem.

Shokri Ghanem sestdien ziņoja, ka Lībijas naftas producēšana  sarukusi trīskārtīgi. Jau 15. martā Kadafi sāka draudēt, – ” mēs satrieksim visus, kas saceļas pret mums. Mūsu naftas līgumi saglabāsies tikai trīs virzienos – uz Krieviju, Ķīnu un Indiju. Rietumi nedabūs neko!” (RTL).

Saprotams, ka naftas piegādes ietekmē politiskos lēmumus. Nav nejauši, ka Itālijas ENI šefs Paolo Skarone tikko paziņoja, ka ”uzbrukumi Lībijai nozīmē šaut sev kājā” , jo izskatās, ka Kadafi ir noslēdzis daba gāzes vadu Greenstreem no Lībijas uz Itāliju.

Virtuozu politisko piruešu sēriju demonstrē pašlaik Vācija, kas vārdos atsakās no ”uzbrukuma Lībijai” un izskatās humāni, taču darbos pārstāv vienīgo rietumu naftas kompāniju, kuru Kadafi akceptē. Runa ir par Wintershall, kas ir BASF meitas uzņēmums.

Bizness spokojas arī citur. Kadafi naftas peļņa ieguldīta ne tikai zviedru alumīnija fabrikā Sundsvalā (caur krievu oligarhu Oļegu Deripasku), kas tagad baidās no sankcijām, bet arī itāliešu bankā Unicredit, ražotnē Fiat un pats jautrākais – viņa pieder 3% akciju angļu avīzē ” Financial Times”.

27 ES valstis ir vienojušās par kolektīvām Lībijas īpašumu sankcijām. Peļņa jāiesaldē, investīcijas aizliegtas. Ko darīsim ar avīzi ” Financial Times”, pirksim un tomēr lasīsim?

Godzillu laiks, Japāna un Lībija, neparastie notikumi turpinās

2011. gada 19. martā
Savādā pasaule – mūsu planēta zeme turpina griezties pa sauli.
Šodien attālums no zemes līdz mēnesim ir visīsākais. Tikai 384 400 kilometri. Ja vēlaties apmeklēt Mēnesi, tad brauciet šodien.
Tūlīt.
Konspirācijas teorētiķi un sazvērnieki prognozē 19. martam: katastrofas, cunami, vētras, zemestrīces un citas trakas lietas. Astronomi šajās prognozēs nepiedalās un saka, ka nekas neparasts mūs šodien nepārsteigs. Paisums un bēgums būs normas robežās un vulkāniem vai zemestrīcēm ar Mēnesi neesot nekāda sakara.
Elpojam dziļāk. 🙂


Japānā avārijas dienesta vienībām šonakt izdevās pieslēgt reaktora dzesētājiem elektrības kabeli. Reuters šorīt ziņo, ka elektopiegāde Fukušimai esot nodrošināta, taču pagaidām nav skaidrs vai bojāta dzesēšanas iekārta reāli funkcionēs. Galvenā vērība tika pievērsta trešajam reaktoram, kura sastāvā ir plutonijs. Radioaktīvais plutonija izstarojums ir bīstamāks par urāna iztarojumu. Naktī gaisa temperatūra avārijas skartajās zonās bija zem nulles. Pārkarsētajiem reaktoriem tas bija labi, bet 400.000 avārijas novārdzinātajiem Jāpānas iedzīvotājiem – briesmīgi. Joprojām trūkst dzeramā ūdens, zāles un degvielas apkurei.

Ja Fukušimas apgāde ar elektrību neizdosies, tad plānots apklāt reaktorus ar “betona skafandru”, tāpat kā to praktizēja 1986. gadā Černobiļā.

Vakar valdības nosūtītajā SAS limašīnā iekāpa tikai 13 zviedri, kas vēlējās steigšus atstāt Japānu.

Panika uz vietas Japāna nav tik dramatiskā kā pie mums Eiropā.

Japāņu sabiedriskās  TV NHK ziņas un live pārraidi angļu valodā skatīt te: http://www3.nhk.or.jp/nhkworld/

Vakar Stokholmā atkal sniga. Biezas, ”pildītās” sniegpārslas krita kā sega uz cilvēkiem un automašīnām. Kapuce un cimdi noderēja.
Ziema neiet projām.
Vakar beidzot ANO vienojās bloķēt Lībijas gaisa telpu. Vakar vēlu pie Bengāzi turpinājās kaujas starp opozīciju un Kadafī armiju, neraugoties uz valsts vadītāja oficiāli deklarēto kara darbības pārtraukšanu. Bengāzi pilsēta ir pagaidām galvenais opozīcijas spēku bastions un tāpēc Francija pieprasa, lai nekavējoties Kadafī atsāk elektrības un ūdens piegādes pilsētas iedzīvotājiem, kas pēc vadoņa pavēles tika bloķētas.


Lībijas līderis turpina lapsu spēles – runā vienu un dara citu. Mēģina pirkt laiku, skaldīt un valdīt.
Kā īsti ir ar demokrātijas iespējām Tuvējos Austrumos un Ziemeļāfrikā?
Neiespējami?
Demokrātijas ceļu traucē nevis reliģija bet gan vietējā varas elite.
Šīs lietas bieži mēdz jaukt, runājot par ”ceturto demokrātijas ceļu”, kuru tagad mēģina uztaustīt Ēģipte, Tunisija un startam cenšas gatavoties arī Lībija.
Demokrātija ir universāla vērtība, tieši tāpat kā cilvēktiesības, uzskatu brīvība un vēlēšanu tiesības. Protams, ka šīs Francijas revolūcijas ceļazvaigznes nav novecojušas un cilvēku centieni pašiem noteikt savu likteni paliek spēkā joprojām.


Kultūras atšķirības? Tās, protams, pastāv starp rietumpasaules un musulmaņu valstu sabiedrībām. Paradoksāli, ka lielākā atšķirība nav jautājumā par pilsoņu līdzdalību valsts pārvaldē, bet gan par seksuālo brīvību. 🙂
”Galvenā atšķirība ir vairāk Erosa nevis Demosa jomā” – uzsver profesors un demokrātijas pētnieks Leifs Levins.
Lai padarītu islamu demokrātisku ir jāmēģina panākt atteikšanos no reliģiskām dogmām cilvēktiesību vārdā, tieši tāpat kā kristīgā rietumu pasaule atsacījās no viena vienota valdnieka, Dieva vietnieka zemes virsū kā politiskā vadoņa.
Baznīcas un mošejas attiecības ar valsts politisko varu ir apmēram vienādas. Vienai jau sen jāsamierinās ar sekularizāciju, bet otra vēl īsti šim pavērsienam nav gatava.
Brīdī, kad jūtam līdzi Lībijas opozīcijas karavīriem, mūsos pamostas godprātīga vēlēšanas atbalstīt tālu un nepazīstamu cilvēku ilgas pēc demokrātijas. Ar to mēs varam lepoties.
Progresa un demokratizācija ienaidnieki būtībā nav nezkādi ”objektīvi apstākļi” vai ” vietējie reliģiozie aizspriedumi”, bet gan tie paši mums tik labi pazīstamie faktori kā ”varas elite”, kas vēlas izmantot ikvienu situāciju valstī, lai izmantotu to savu savtīgo interešu vārdā.
Tuvo Austrumu ”šķēles ” un ”lembergus” mēs uzreiz pazīstam arī tad, ja viņi ir tērpušies Lībānas karavīru tērpos, uzdodas par Dieva vietniekiem zemes virsū vai pasludina sevi kā mullas vai godzillas.
Starp citu par briesmoņiem.
Godzillas kā Japānas kodolkatastrofas mutanti iznira no okeāna dzīlēm 1954.gadā, lai pārbiedētu kino publiku skatītāju zālē. Tos radīja uz ekrāna zinātnieki un uzvarēja tie paši zinātnieki filmas beigās.
Tagad atkārtojas kaut ka līdzīgs, pavisam reālā Japāna ikdienā.
Atomstaciju apsaimniekotājiem jāuzvar pašu radītais monstrs – reaktors, tieši tāpat kā Libānas kaujiniekiem – pārlieku ilgi paciestais Kadafī.
Science fiction – turpinās.
Vērojam tālāk!

Fukušimas monstrs izvēršas, japāņi panikā bēg no bīstamās zonas

2011.gada 17. martā

Japāņu sabiedriskās  TV NHK ziņas un live pārraidi angļu valodā skatīt te: http://www3.nhk.or.jp/nhkworld/
Visi šodienas mēģinājumi dzesēt pārkarsušo Fukušimas atomreaktoru beigušies ar neveiksmi. Radioaktīvais izstarojums intensīvi pieaug joprojām un glābējiem nākas ierobežot darba stundas virs reaktora, dzesējot blokus ar ūdeni no helikopteriem.


Kopš septiņiem rītā helikopteri bombardē cietušos reaktorus ar ”ūdens bumbām”. Katrā šādā ”ūdens lādiņā” ir 7500 litri ūdens. Pagaidām 200 mēģinājumi ir izdevušies, taču būtisku situācijas uzlabojumu vēl nevar novērot.
Zviedru eksperti, ar Zviedrijas valdības starpniecību, aicina visus tautiešus steidzīgi pamest bīstamo zonu (80 līdz 100 km rādiusā ap atomelektrostaciju).
Pašlaik Japānā vēl atrodas ap 2000 Zviedrijas pilsoņu, kas vai nu ir jau pametuši Fukušimas reģionu uz dodas uz dienvidiem, vai arī gaida uz savu reisu Tokijas lidostā uz Stokholmu.
Spriedze pieaug.
Savādi, ka nav iespējams cilvēkiem paskaidrot, ko nozīmē saslimt no izstarojuma.
Mēmā nāve ir grūti aprakstāma ar vārdiem.
Pagaidām tikai 20 atomelektrostacijas glābēju ir cietuši no radioaktīvā izstarojuma. Divi cilvēki no viņiem skatās bezvēsts pazuduši. Zemestrīcē cietušo skaits pašlaik tuvojas 15.000.


Viena daļa lielo ārzemju uzņēmumu evakuē savus darbiniekus no Japānas. Pašlaik ar evakuāciju nodarbojas Ericsson, taču zināma daļa vietējo līdzstrādnieku turpina ražošanas procesu turpat uz vietas.
Tiek pieprasīts slēgt Tokijas biržu. Kamēr situācija stabilizējas.
Visi šie palīgā saucieni ir lemti neveiksmei, jo nav iespējams zibenīgi evakuēt visu Tokiju, kurā mitinās ap 30 miljoni iedzīvotāju. ”Vienīgā izeja – iestāstīt sev, ka viss būs labi un nav tik ļauni. Galu galā – ir jāiet uz darbu” , šorīt zviedru medijiem atzinās kāda gados jauna Tokijas iedzīvotāja.
Veikalos trūkst maizes, gaļas un ūdens.
Japāņu iestādes šodien sāk kontrolēt radioaktivitāti pārtikas precēs. Japāņi nekad agrāk nav šādi pārbaudījuši vietēja ražojuma preces.
NHL ziņo, ka pamazām tiek atjaunota vilcienu satiksme ar ziemeļu reģioniem. Ar vilcienu tiek piegādāta degviela, kas joprojām ir pati lielāka deficīta prece Japānā.
Pastiprinās kritika atomelektrostaciju īpašnieka Tepco (Tokyo Electric Power Company) vadības virzienā. Nepārprotami, ka daudzi fakti no valdības un sabiedrības tika slēpti un joprojām ir grūti noskaidrot vai ir vajadzīga palīdzība un cik lielā mērā.
Mīklainā atomelektrostaciju īpašnieku un vadītāju uzvedība sāk kaitināt pat pašus pacietīgos japāņus.
Vakar pirmo reizi televīzijā tautu uzrunāja un centās mierināt Japānas ķeizars.
Nekad agrāk viņš nav uzrunājis savus tautiešus ar masu mediju starpniecību.
Neiztiekam arī bez skandāliem.
Paradoksāli, ka Tepco atomelektrostaciju akcijās bija ieguldīta arī zviedru pensiju fondu nauda. Izrādās, ka zviedru ”Sjunde AP fonden” pieder 800 000 Tepco akciju, – ziņo Dagens Industri. Vakar un šodien zviedru pensiju pārvaldītāji steigšus cenšas pārdot šīs ”amorālās akcijas”. Swedbank Robur pieder 200 000 Tepco akciju un SPP mazliet mazāk.

Katastrofu pārcietušajiem ir grūti izturēt salu un sniegu, jo lielākā daļa Ziemeļjapānas iedzīvotāju ir palikuši bez jumta virs galvas un visi nevēlas pārnakšņot fizkultūras zālēs uz grīdas.

Ap 15.00 no Fukušimas otrā reaktora atkal sāk celties balti dūmi.
Nekas vēl nav beidzies