Vai mēs nokratīsim oligarhu spāņu zābaku no mūsu valsts tagad, jeb ”viņiem” izdosies mums rīt visiem iesmērēt ”garīgu ubagu” par prezidentu.

Absurdā deputātu līderisma psiholoģija. Nīstā Saeima un ”naida ideoloģija”.

2011.g. 1. jūnijā

Rīt (par atlaistiem pasludinātie) parlamenta deputāti vēlēs mūsu valsts augstāko amatpersonu. Mēs kā nepilngadīgi bērni noskatīsimies.

Aiz stikla.

Pēc Zatlera sestdienas paziņojuma lietas vairs nav vakarējās. Saeima vairs nav parasta, tā ir jau ”nīstā Saeima”.

Tā rīkosies kā pašai tīk. Ievēlēs to, ko gribēs.

Mēs noskatīsimies un pēc tam  būsim spiesti samierunāties to Latvijas valsts prezidentu, kuru ”nīstā saeima”  mums piešķirs.

Negribētu tagad diskutēt par šo fenomenu, kas pieļauj, lai tauta Latvijā tiktu pasludināta par nepilngadīgu un nenobriedušu.

Šoreiz par ko citu.

Es gribētu noskaidrot, kāpēc politiķiem ir modē nesimpātiskums tautai.

Būt nesimpātiskiem patīk ne tikai oligarhiem, bet arī gaidāmajiem prezidenta kandidātiem.

Klausoties Latvijas radio Krustpunktus (pa ceļam uz Liepāju), dzirdēju, ka tautai ”Bērziņš nepatīk’’.

Intelektuāļiem arī ne.

Patīk vienīgi dažām oligarhu partijām.

Jā, šis cilvēks – Andris Bērziņš ir nesimpātisks un pats ar saviem izteicieniem un rīcību šo efektu ir panācis.  Šeit nav runa par viņa cilvēcīgājām īpašībam, vecumu vai kādiem nelabojamiem fiziskiem defektiem.

Prezidents var būt invaldīds, sēdēt invaldīda krēslā (tādi gadījumi vēsturē ir bijuši), taču harizmai un humanitārajam intelektam ir jābūt.

Andrim Bērziņam šādu īpašību nav.

Tāpēc šajā gadījumā izraisās jautājums – kāpēc Latvijas politiķi ir gatavi paši būt nesimpātiski tautai (rīkoties pret sabiedriskās domas strāvojumiem) un izvirzīt kā prezidentus nepiemērotus kandidātus, kas, piemēram, neprot izteikties latviešu valodā.

Es augstu novērtēju Zatlera sestdienas rīcību, taču joprojām uzskatu, ka ne viens, ne otrs nav cienīgs Latvijas valsts prezidenta kandidāts.

Latvijā ir cilvēki, kas varētu šo amatu ieņemt, taču deputāti tos neredz.

Oligarhu interesēs ir izvirzīt manipulējamas lelles.

Viena no lellēm mūs sestdien patīkami pārsteidza.

Jā, protams, ka Zatlers to darīja savtīgi.  Protams.

Taču rezultāts var izrādīties viņa prognozēm neatbilstošas.

Var iznākt kā ar Gorbačova  ”perestroiku”, t.i., PSRS vadītājs gribēja mazliet piekrāsot, bet iznāca valsts kapitālais remonts. ”Ļaunuma impērija”  sabruka.

Jūtu šo situāciju pašlaik Latvijā. 

Vai nu mēs nokratīsim oligarhu spāņu zābaku no mūsu valsts tagad, jeb ”viņiem” izdosies mums  rīt visiem iesmērēt ”garīgu ubagu” par prezidentu. 

Skatoties Latvijas ”zemnieku” un ”oranžos” politiķus ekrānā var redzēt, ka līderismu viņu mācījušies no veciem ASV ”pletnes dresētājiem”. Viņu ideoloģija ir spītēt, darīt visu ar varu, par spīti sabiedriskajai domai un veselajam saprātam.

Riebt, kaitināt, izrādīt varu, apņirgt sabiedrībai būtiskus jautājumus ar moto -”jo jums sliktāk – jo mums labāk”.

Ja tauta grib ”meitu” , viņi – ”kleitu”.

Tā rīkojas diktatūrās.

Tā dara lielajās valstīs, kur saites ar sabiedrību ir garas un mārketinga struktūrai piemērotas.

Mazajās valstīs tās nemēdz darīt.

Latvija nav liela valsts un tieši tāpēc šeit PR nostājas politiskā mārketinga vietā.

Savādi, ka Latvijas politiķi to nesaprot.

Savādi, ka viņi atļaujas būt nesimpātiski.

Ūdens smeļas mutē.

Cilvēki (klausoties politiķu, ierēdņu pletnes cirtienus) masveidā pamet valsti.

Aizbraukšana ir nostājusies tautas demonstrāciju vietā.

Tauta novēršas un pamet savu valsti un valodu.

Politiķi un vara to neredz.

Aklums, muļķība vai aprēķins, kas robežojas ar pašnāvību?

Kurš grib būt par prezidentu Latvijā, cik ilgi var aizņemties no nākotnes?

2011. gada 27. martā

Šorīt pa radio latviešu mācītājs sludināja bērniem paklausību un padevību.

”Jāklausa” – viņš teica. Pretī neviens nerunāja.

Ierastais rīta radiovilnis (vārot rīta kafiju) sāka uzjautrināt 🙂 un rosināt pārdomas par to, ka ”paklausīt” ir vienīgais, ko ”totalitārisma” produkti cilvēku izskatā ir stabili iemācījušies. To viņi zina un prot. ”Lielais puika” iet pa priekšu – mēs maziņie teciņus pakaļ. Kā pīlēni aiz pīļumātes. Mazi, pūkaini un nevarīgi. 🙂

Var mainīt apģērbus (talāru uzvilkt žaketes vietā), taču loģika nemainās.

Gribas ”būt pīlēnam”,  pakļauties pašam un pie viena arī pakļaut citus.

Reptiļa smadzenes ņem virsroku brīdī, kad faktiski nav ko teikt,  kad domu debesis atrodas pagraba līmenī un  paša fantāzijai spārnu nekad nav bijis.

Varmācība ”daudziem” izrādās ”seksīga padarīšana”. Patīk un viss.  Latvijas politiskās aprindas nav izņēmums – ”žmiegsim to tautu, jo tai patīk būt sažmiegtai”.

Kautuves sindroms kā karogs!

Vai tā ir?

Yes, ir gan…  

 Saule šorīt Latvijā spoža kā prožektors. Nemākulīgā Svētdienas skola radio ēterā kārtējo reizi pierāda, ka  aktuālā ”baismīgā naudas krīze” skar ne tikai ekonomiku, bet arī garīgumu. Ētiku un morāli.

Būt ētiskam, morālam – tātad ”elementāri godīgam pret sabiedrību” skaitās ”naivi un smieklīgi”(to arī noklausījos pa radio, braucot cauri cīruļputenim uz Valmieru).

Kas īsti šodien ir OK?

Latvijas prezidenta medības to parāda lieliski un uzskatāmi kā mācību filmā. 

Lai kodolīgi formulētu šo procesu ārzemju kolēģiem medijos, nākas ”saspiest sekvences” saprotamā veidā.

Tātad – pēc totalitārisma krišanas Latvijā pie varas atrodas vairākas politiskās ”gangsteru bandas”, kas karo savā starpā un nosauc sevi par partijām. Partiju nosaukumiem nav nekāda sakara ar partijas realizēto politiku. Tās varētu dēvēt par ”Strīpaino”, ‘Pumpaino”, ” Origo” vai ” Domino” partijām, jo ”Zemnieku” partija nesastāv no zemniekiem bet bijušajiem PSRS laika kolhozu un partijas līderiem, Tautas Partija nerealizē liberālo nācijas attīstības ceļa modeli, ”Saskaņas” partija faktiski ”skalda un valda” un būtībā Latvijā šodien nav neviena politiska spēka, kas uzņemtos misiju.

Šie grupējumi ir egocentriski un neizprot konsensusa morāli.

Kompromiss viņiem nozīmē ”vājumu” un krievu hokejistu sindroms joprojām ir galvenais ”morāles kritērijs” Latvijas politikas aprindās. Skaitās uzvarētājs. Tikai un vienīgi.

Cietumnieku loģika, tātad. Aizejošās paaudzes problēma.

Kā mazi bērni smilšu kastē tie svaidās ar lāpstiņām un apsaukājas. Tolerance, pieklājība un spēja respektēt citādu viedokli Latvijas politiskajā nav sastopama. Tieši tāpēc valsts politika hroniski buksē, jo visiem liekas ka ” viss notiek kāda interesēs”!

Prezidenta izvēlēšana lieliski parāda pašu galveno totalitārismā augušo un skoloto cilvēku sindromu – nespēju nesavtīgi izvēlēties līderi.

Lai atrastu līderi ir jākonstatē zvaigznes. Ķirzakām līdz zvaigznēm tālu jāskatās uz augšu (debesis var arī noliegt, ja grib!:) un pēc LV purva loģikas iznāk, ka zvaigžņu vispār nav.  Tie, kas paši ir viduvējības tāpēc pievelk līdz savam – purva līmenim pārējos un meklē līderi ”starp lielākajiem kretīniem” (Šķēle) vai tādu, kas veido labu fonu pašam (Lembergs/Daudze). Trešais kandidāts ir ”neizteiksmīga fona mūzika”, un šo lomu ”uzmauc galvā” valsts kontrolierei Ingūnai Sudrabai.

Par ko Latvijas politika var vienoties. Pagaidām tikai par ārstiem. Jo ārsts ir vajadzīgs visiem politiskajiem grupējumiem (veselība mums katram viena!).

Pēc gadiem politologi uzjautrināsies par ”ārstu periodu Latvijas prezidenta” izraudzīšanas gaitā. Tas sekos ”mantošanas periodam” (Ulmanis) un ”pārpratuma periodam” (kad politisko spēku badīšanās rezultātā – Birkavs:Pauls pie varas negaidīti nonāca Vaira Vīķe-Freiberga).

Kāpēc Latvijā tik egoistiski un nevalstiski izraugās valsts prezidentu?

Tāpēc, ka daudzi Latvijā joprojām īsti nesaprot, kāda kompetence prezidentam ir vajadzīga. Kompetence (zināšanas, prasme, talants, morālās vērtības) Latvijā pagaidām – diemžēl, neskaitās vērtība. 

Politiskie bicepsi tiek vērtēti daudz augstāk.

Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka ļoti daudzi/dažādu profesiju cilvēki šodien Latvijā jūtas piemēroti valsts prezidenta amatam. Paradoksāla ir nevis šī infantilā gatavība ievākties Rīgas pilī, rīkot balles un ar dusmīgu ģīmi ”valdīt valsti”, bet nepiedodami nekritiskā pieeja pašiem sev.

Nulles uz sabiedrības altāra.

Šo cilvēku LV ir mazliet par daudz.

Tagad, līdz pavasarim būs daudz ”sabiedriskās domas pētījumu” (demagoģijas un melu), Zatlers katru dienu histēriski intensīvi bārstīs medijos savus primitīvos domu graudus par to, ka  ”tomāti jāēd ar sāli” un ”melot nav labi”, Aivars Lembergs turpinās  paslēpes trijās priedēs un piedāvās ”fonus”, lai labāk izceltu savas gigantiskās aprises (sauciet mani, es varbūt nākšu!) un kā pelmeni virpinās smiltīs ” nenozīmīgu trešo kandidātu”, kas nav nekāds riktīgais (kaut kāda sieviete, otršķirīga būtne vai papagailis)! Neviens jums skaidri neteiks, ”kas un kā” būs un notiks.

 Kā jau tas provincē pieņemts – pašam jāsaprot, ka ”kungi” prot visu izlemt pareizi un faktiski ir gudrāki par mums 2 miljoniem kopā.

Mācītājs taču teica šorīt pa radio – ” klausiet un viss būs labi”!

Tiem, kas klausa ir labi – tīra sirdsapziņa, bez nelādzīgās vērtēšanas un atbildības nastas.

100% manipulācija būs notikusi, bet neviens baznīcas tornis trauksmi neiezvanīs.

Vai tā būs? Varbūt labāk tomēr atteikties no šī amata ”valsts prezidents” kamēr nav pārliecinoši skaidru kritēriju amata kandidāta izvēlei.

Kritēriju, kas apmierina mūs visus.

Virs Latvijas ir debesis un zvaigznes tajās spīd.

Mums arī ir zvaigznes.

Tās spīd un spīdēs.

Tikai no purva tas mūsu šodienas politiķiem, acīmredzot, nav redzams.

Tāpēc atteiksimies no prezidenta.

Vismaz pagaidām.

Ietaupīsim naudu prezidenta izdevumiem, Zatlera sievas ballēm un Lemberga rozā žaketēm. Deleģēsim reprezentatīvos pienākumus premjeministram un ārlietu resoram.

Iztiksim.

Pasaule mūs sapratīs.

Pieticība grezno.

Paklausība – nē.

2/3 daļas no mūsu pašreizējās ekosistēmas ir iztērēta neatgriezeniski. Mēs jau tagad dzīvojam uz nākošo paaudžu resursu rēķina.

Mēs esam daudz dziļākos parādos nākotnei nekā no malas izskatās.

Mūsu auto stāv aklās ielas galā.

Ko darām tālāk?

Ņemsim vai neņemsim Zatleru atkal par prezidentu, kura sieva tik dikti grib stūrēt vīru un valsti un kā ASV grasās likvidēt varai neērto sabiedrisko televīziju

2011.gada 20. martā

http://latvianabroad.blogspot.com/2007_07_01_archive.html

Foto: http://latvianabroad. blogspot.com/

Latvijas valsts prezidenta Zatlera regulārā viesošanās pie izklaides privāttelevīzijas dīvām,  dziedošām ģimenēm un ”zvaigznēm”, oligarha Andra Šķēles regulāri valšķīgās benefices ”Dienā”  un Rīgas pilsētas vadītāja Ušakova komiski – nopietnā gatavošanās ”blondīņu parādei” Rīgā, liek konstatēt, ka procesu uzraudzība valstī ir atstāta pašplūsmai.

Varas anarhija Latvijā ir fakts.

Etablētie mediji  vairs nespēlē pret ”varas un naudas”  bastioniem un sabiedriskās domas veidošana tiek servēta vienos vārtos.

Vietējo naudas baronu interesēs.

Varas vārtos.

Būtībā mums arī vajadzētu pieprasīt, lai virs Latvijas ierodas glābējlidmašīnas un tāpat kā  šodien Lībijā – norāda varas nomenklatūrai, kur atrodās atļautās varmācības robežas pašiem pret savu tautu.

Kas īsti notiek?

” Absurdistānā – Latvijā”  iet vaļā  politiskais karnevāls. Vai mums vēlētājiem -tas būtu jāuztver nopietni?

Lūk daži piemēri no sestdienas realitātēm:

1)   tā saucamā Zaļā partija Latvijā (kas nav savā būtībā videi labvēlīga partija) tēlo politiku un rīko kongresus.

2)    Šķēles privātpartija sapulcējusies un sēž (tieši tāpat kā Brežņeva vai Staļina laikā), kāri tverot katru sava vadoņa ”pravietojumu” un es nešaubos, ka reizi pa reizēm zāle pielec kājās, lai sirsnīgi aplaudētu rosīgā lauksaimnieka verbālajiem domu graudiem.

3)   Pāri visam notiek nākamā valsts prezidenta medības, kas vairāk atgādina tupsunīšu spēlēšanu ar moto -” Ņemsim vai neņemsim Zatleru atkal par prezidentu, kura sieva tik dikti grib stūrēt vīru un valsti”?

Ir nepatīkami to visu redzēt un noskatīties šajā farsā. Francijas iznīcinātāji mums palīgā nenāks, jo nav pierādījumu, ka Latvijas varas elite fiziski iznīcinātu savus līdzpilsoņus. Mums nav mirušo, bet ir bēgošie.

Valsts kase ir iztīrīta, to lēni pilda ar aizņēmumu un cenšas saglabāt pie dzīvības valsts aprises, jo iznāk, ka Latvijas valsts būtībā visvairāk ir vajadzīga tai pašai valsts politiskajai elitei, kurai Latvijas valsts eksistence nodrošina ”glaunus amatus”- tādus kā ” valsts prezidents”, ” deputāts”, ” partijas vadītājs” utml.

Varas arogance pret savu tautu Latvijā jau vairākus gadus ir fakts. To uzkrītoši varēja pamanīt iepriekšējo referendumu laikā, kad no valsts puses tika darīts viss lai izgāztu tautas balsojumu. Referendumi notika atvaļinājumu laikā jūlijā, uz negodīgiem noteikumiem un parlamenta vadītāju izsmiekla pavadījumā.

Toreiz mani ļoti pārsteidza tieši šī Latvijas varas aparāta izaicinošā nekaunība pret vēlētājiem. Savādi, ka varas elitei nav bail aizbaidīt visus uz Īriju, Norvēģiju, Patagoniju vai Marsu…vēlētāju vairs Latvijā nebūs un automātiski iztrūks ķermeņu, kas balsotu par viņiem.

Mēdz gadīties,ka varas viedoklis nesaskan ar tautas vairākuma viedokli. Piemēram, Zviedrijas iepriekšējā referendumā, kas bija bija veltīts balsojumam par vai pret eiro ieviešanu valstī, tauta nobalsoja ”pret”. Jorana Pēršona valdība un lielākā zviedru politiķu daļa bija ” par”. Taču Stokholmā neviens neatļāvās publiski smīkņāt vai saukāt vēlētājus tikai tāpēc, ka viņi vēlas paust savu viedokli un šis uzskats nesakrīt ar varas elites vajadzībām. ”Tautas kalpi” parlamentā Stokholmā savaldās un nezaudē realitātes izjūtu. Rīgā viņi kļūst vēl izaicinošāki un bramanīgāki.

Jo sliktāk iet Latvijai, jo negantāk uzvedas tautas kalpi parlamentā.

Tas, kas Latvijā neeksistē mediju uzraudzība sistēma un lielākās dienas avīzes, ieskaitot ētera privātmedijus var brīvi pirkt un pārdot, nerēķinoties ar monopolizācijas un koncentrācijas procesu ierobežojumiem (kas eksistē attīstītajās valstīs) ir noziegums pret valsti.

Deputātu nesapratne pa mediju darbu un prioritātēm šajā virzienā neatbrīvo viņus no atbildības.

Skaidrs, ka Sarkozī savas lidmašīnas mums palīgā nesūtīs (lai cīnītos pret publiskās domas monopolizāciju). Mums pašiem jāliek lietā interneta piedāvātā iespējas, lai aplūkotu dažas, manuprāt svarīgas mediju attīstības  problēmas.

Runa šajā gadījumā ir par Latvijas sabiedrisko mediju deģenerēšanu.

Negribētu vainot nepieņemtos likumus, bet gan publikas un valsts vadītāju nekompetenci sabiedrisko mediju atbalstīšanā.

Periodikā par šo tēmu tiek bieži runāts, bet rezultāta nav joprojām. Kāpēc? Pieņemu, ka pie vainas ir valsts vadītāju nesapratne kas īsti ir sabiedriskie mediji, ar ko tie atšķiras no ”valsts medijiem” un kāpēc kādam būtu ”jāsponsorē Zaķusala un Doma laukums”.

Tā kā Latvijā valdošais ir amerikāņu domāšanas veids (valsts vadītāji visvairāk iespaidojas no Ziemeļamerikas viedokļa, pat sabiedriskā medija vadītājs Latvijā vienu laiku bija ASV mārketingists Uldis Grava), ir jāapskata amerikāņu sabiedrisko mediju krīze. Iespējams, ka caur to būs labāk saprotama Latvijas krīze. Daudzi Latvijā visu redz tikai caur ASV brillēm.

ASV sabiedriskie mediji ir jaunāki nekā Eiropā un saturiski, publicistiski daudz vājāki.

40. gadu beigās amerikāņi izlēma izveidot atsevišķas radiostacijas, kas FM diapazonā ”nodarbotos ar tautas izglītošanu”. Prezidents Lindons Džonsons 1967. gadā parakstīja likumu, kas paredzēja radio un TV attīstību ”sabiedrības interesēs” atrodoties CPB (Corporation for Public Broadcasting) pakļautībā. Šī institūcija piešķīra sabiedriskajiem medijiem finansējumu no nodokļu naudas. National Public Radio šodien sastāv no 900 radiostacijām. ASV sabiedriskā TV jeb Public Broadcasting Service sastāv no 360 stacijām un tās misija ir ” kļūt par visas valsts mācību klasi”  – tātad veikt skolas funkcijas.

Blakus gigantiskajai privāto staciju izklaides industrijai ASV, niecīgā sabiedriskā mediju daļa knapi velk savu dzīvību. Nīkulīga tā bijusi vienmēr un tāpēc pārsteidz, ka beidzot, tieši tagad republikāņi ķērušies pie bendes instrumentiem.

Amerikāņu republikāņi  ir izlēmuši to, ko daudzi klusi domāja jau sen – ” runa ir par divām vienkāršām lietām – mums vairs nav naudas lai viņus stutētu un tas arī nav vajadzīgs!’(Jim DeMint, senators). 430 miljoni dolāru stacijas saņem no valsts (15%) un atlikušo daļu no sponsoriem. Grāmatvedim tā šķiet liela summa. Programmas veidotājam – normāla.

Skaidrs, ka trīs privātkanālu TV skatītāju skaits turpina samazināties (pašlaik 21 miljons).  PBS Newshours pēdējās sezonas laikā savāca tikai 1,1, miljonu skatītāju, ka faktiski nav maz. NPR budžetu 2003. gadā pamatīgi papildināja McDonalds dibinātāja sievas testaments, kas bija paredzēts kvalitatīvas radiožurnālistikas uzlabošanai valstī. Darbā tika pieņemti 300 žurnālisti un palielināts ārzemju korespondentu skaits (arī Irākā).

Būtībā nebūtu iemesla nožmiegt amerikāņu sabiedriskos medijus. Tieši tagad. Taču republikāņiem nepatīk sabiedrisko mediju kreisā ievirzē. NPR reti var noklausīties ”Fox – tipa”  intervijas un konservatīvie viesi senātā par to atriebjas ar politiskām metodēm.

Bērnu raidījumi ir smagākais public service trumpja dūzis un, protams, ka vecāki kopā ar bērniem vairāku paaudžu garumā skatās ”Sesame Street” kopā ar ” Big Bird”, tā atpūšoties no privātkanālu reklāmu pauzēm.

Latvijā ir līdzīgi. Vara uztver sabiedriskos medijus kā ”kanālu valsts pasūtījuma” realizēšanai. ”Ja mums klausīsiet, tad dosim naudu, ja ne – iznīkstiet!”.

Grāmatveža loģika, tātad.

Turpat līdzās mīņājas LNT šefs, kurš jau šodien gatavs pārņemt ”valsts pasūtījumu”  un realizēt to sev tik saprotamajā izklaides formātā. Nebrīnīšos, ka pavisam drīz viņš piedāvās premjerministram pa vakariem palasīt ēterā TV ziņu izlaidumu un piespēlēs Godmanim vai Rubikam TV politiskā komentētāja amatus.

Absurds ir jānoved līdz maksimumam.

Visiem būs vēl jautrāk un skatītāju skaitļi noteikti būs iespaidīgi. Grāmatveži aplaudēs.

Viņa augstība audimats ir burvju nūjiņa! Tas nekas, ka karalis ir saturā kails!

🙂

Noskatoties šīs dzīres mēra laikā pārņem šķebinoša sajūta. Pašu bāleliņi 20 gadu laikā grasās izdarīt to, kas vācu baroniem 800 un PSRS okupācijas varai 40 gados neizdevās – iznīcināt nacionālo latviešu kultūrslāni, nojaukt sekundāro socializāciju.

Šie uzdevumi ir sabiedrisko mediju misija.

Tirgus loģika nav kultūrprocesu satiksmes regulētājs.

Eiropā public service uzdevumi ir daudz plašāki nekā ASV pieņemts uzskatīt un tāpēc izbeigsim salīdzināt Latvijas TV un radio ar NPR vai PBS.

Šobrīd, kad privātie Latvijas mediji piedzīvo smagu satura eroziju, visa sabiedrības informēšanas, izglītošanas un orientēšanas nasta tiek deleģēta Zaķusalai un Doma laukumam.

Ir pēdējais laiks sakārtot tautas informatīvo asinsriti.

Nopietnās žurnālistikas spēle nav anulēta, jo esam noilgojušies pēc intelektuālām, nevis politiskām avantūrām.

Laiks klauvē pie durvīm.