Vai Diena gatavojas kļūt par politisku manipulatoru?

2013. gada 6. janvārī

Attēls: TVNet

Attēls: TVNet

Tie, kas strādā medijos un seko politikai, zina, ka ar socioloģisko pētījumu palīdzību var lieliski manipulēt ar sabiedrisko domu. Vispirms jau tāpēc, ka socioloģisko pētījumu pakalpojumu firmas nav labdarības organizācijas, bet gan biznesa uzņēmumi, kuriem maksā klienti – pētījumu pasūtītāji. Viņiem vajadzīgs konkrēts ”iznākums” un ”aptauju” metodes to spēj nodrošināt.

Ir arī zināms, ka socioloģisko pētījumu firmas prot noformulēt jautājumus tā, lai pasūtītājs saņemtu sev vēlamo atbildi, ko izplatīt medijiem kā absolūtu patiesību. Ir arī citas metodes un tāpēc nav brīnums, ka tie, kas vēlas politisko ietekmi, mēdz draudzēties ar socioloģisko pētījumu firmu direktoriem. Pasūtot vēlamo publisko viedokli, kā ”aptaujas rezultātu”.

Socioloģisko pētījumu rezultāti ir ietekmīgs sabiedriskās domas veidošanas instruments un tāpēc demokrātiskās valstīs nav atļauta šādu rezultātu publiskošana pirms vēlēšanām.

Tāpēc nopietni žurnālisti vienmēr kritiski vērtē jebkuru pētījumu, kuru kāds vēlas publiskot ar ziņu aģentūru vai pētījumu finansētāju palīdzību.

Pirms laiciņa (vecā gada nogalē) piedalījos Latvijas Radio ”Krustpunktā” kopā ar kolēģi Paulu Raudsepu. Viņš visu laiku piesauca socioloģisko pētījumu rezultātus un pieprasīja tos atzīt kā reālu publiskās domas situācijas atspoguļojumu Latvijā. Nebeidzu brīnīties, kāpēc cilvēks, kas sevi uzskata par žurnālistu ar pieredzi, izmantoja šo PR metodi argumentācijas vietā, jo pat Bernards Šovs savulaik secināja, ka eksistē ”statistika + statistika = totāli meli”.

Šajā sakarībā kā aktuālu piemēru varam apskatīt pēdējā gada laikā mūsu presē plaši izplatītos ”pētījumu” rezultātus par prezidenta Bērziņa it kā augošo popularitāti.  Publikācijas vēsta par mūsu neveiksmīgā līdera panākumiem, vienlaikus apzināti nosmacējot faktus par to, ka šis cilvēks faktiski/reāli/konkrēti neprogresē un netiek galā ar saviem pienākumiem.

Tieši tāpat varējām novērot bijušo partiju: Tautas partijas, PLL, Šlesera un Šķēles kungu popularitātes pieaugumu (ja mēs ticētu socioloģiskajiem pētījumiem), bet mazāk (vai pavisam ignorēja) mums šie ”pētījumi” un ”aptaujas” ziņoja par šo veidojumu un kungu reālajiem popularitātes kritumiem.

Sabiedriskās domas aptaujas visos gadījumos nav 100% bezkaislīgs publiskā viedokļa izvērtējums.

Parasti katrai partijai vai politiskajam grupējums ir ”savējais” publisko aptauju organizētājs (kompānija), kas ražo pasūtītājam nepieciešamos aptauju rezultātus.

Tāpēc ikvienā demokrātiskā valstī ir vairākas ”aptauju kompānijas” un, publicējot iedzīvotāju aptaujas rezultātus, mēs jau iepriekš zinām, kura kompānija tos ir ieguvusi un kādas partijas interesēs tas tika darīts.

Tātad – sabiedrības interesēs ir zināt, kurš ir apmaksājis vienu vai otru pētījumu socioloģisko pētījumu kompānijai, kad ziņojums par ”rezultātiem” tiek izplatīts medijiem. Tad mums daudz kas kļūtu skaidrāks un mēs saprastu, cik lielā mērā varam ticēt šim publiskojumam un vai šo ”rezultātu” drīkst uztvert kā bezkaislīgu informāciju vai  tomēr kā pasūtītāja sarūpētu reklāmu.

Tas, ka tirgus un sociālo pētījumu aģentūras «Latvijas fakti» līdzīpašnieks un vadītājs Aigars Freimanis tiek aicināts kļūt par laikraksta «Diena» galveno redaktoru, liecina, ka avīzes īpašnieki (un mediju telpā runā, ka īpašnieku vidū ir bēdīgi slavenie Šķēle, Šlesers, Lembergs un Co) vēlas šo izdevumu nostiprināt par politisko un tirgus vidi ietekmējošu mediju, nevis par labas un tautai vajadzīgas žurnālistikas produktu.

Jo, ja akcionāri un izdevēji vēlas medijus attīstīt kā labas žurnālistikas izdevumus, tad par galveno redaktoru parasti aicina pieredzējušu un kompetentu žurnālistu, nevis partiju apkalpojošas firmas vadītāju.

Latvijas tauta ir pelnījusi politiski neangažētus medijus. Taču 2013. gada lielāko avīžu saraksts liecina, ka mums tādu mediju vairs nav.

Mediju vide nav parasts bizness. Te nevar gūt panākumus ar shēmošanu un sistemātisku žurnālisma nožņaugšanu.

Apzināti pārvēršot lielākās Latvijas avīzes par tendencioziem ”PR ziņojumu dēļiem” uz panākumiem nav ko cerēt. Jābrīnās, kā mūsu mediju īpašnieki līdz šiem spējuši vispār nopelnīt naudu iepriekšējā vai  ”citā”  biznesā, jā šobrīd nesaprot tik vienkāršu lietu kā mediju biznesa 2×2=4= spēcīgs radošs līderis un neatkarīga redakcija.

Mediju panākumus var nodrošināt tikai profesionāļi un izskatās, ka tieši no šiem – augsti kvalificētiem žurnālistiem un 100% radoša līdera = redakcija vadītāja pašreizējie ”Dienas” īpašnieki baidās visvairāk.

Jā, viņi mēģina pārkausēt avīzes par partiju zombijiem. Taču labi zināms (mediju vēsture pierāda), ka politiski preses izdevumi nekad nevar kļūt par laba biznesa projektiem, ja tos neliek abonēt ar varu, kā padomju laikā vienīgās partijas galvenos izdevumus.

Tāpēc, ja avīzes īpašnieks grib ilgtermiņā ar izdevumu pelnīt naudu un saglabāt ietekmi uz cilvēku prātiem, jāatsakās no kāres manipulēt ar izdevumu, to veidojot par partijas vai citu grupējumu avīzi.

Iecelt socioloģisko aptauju manipulētāju par nopietnas avīzes redaktoru ir Dienas pašnāvība.

Man žēl šo avīzi un mūsu mediju vidi, kuru turpina žņaugt politisko spēku alkatīgās ambīcijas, kam mediji ir tikai līdzeklis, lai tiktu pie varas.

xxx

Sirdsapziņas nožņaugšana – kukuļņemšanas anatomija

2012. gada 25. septembrī. Speciāli TVnet.

Aizvadītajā nedēļā Latviju sašūpoja kārtējie skaļie korupcijas skandāli. Rīgas Centra rajona tiesa trešdien apcietināja Rīgas Domes Dzīvokļu pārvaldes vadītāju Āriju Stabiņu, un KNAB apstiprināja, ka process sākts par kukuļošanu.
Jaunu sabiedrības sašutuma vilni izraisīja ģenerālprokurora atzīšanās, ka noilguma dēļ izbeigta tā saucamā Latvenergo trīs miljonu lieta. Viens no neatkarīgās Latvijas skaļākajiem ierēdņu un amatpersonu korupcijas skandāliem tātad paliks miglā tīts arī turpmāk un nenogurs mest publiskās domas aizdomu ēnu uz A. Šķēles, A. Lemberga un A. Grūtupa personību. Acīmredzot viņi paši nebija ieinteresēti šīs lietas izmeklēšanā.

Visbeidzot uzzinājām par trešo kukuļņemšanas orģiju, kas atkal saistās ar lielāko Latvijas uzņēmumu – to pašu «Latvenergo». Par apjomīgu naudas līdzekļu pārsūknēšanu savās kabatās tiek apsūdzēti uzņēmuma trīs vadītāji: bijušais prezidents Kārlis Miķelsons, viņa vietnieks Aigars Meļķo un AS «Sadales tīkls» valdes priekšsēdētājs Ivars Liuzniks.

Kā «naudas rezervuārs» darbojušies Pļaviņu HES un TEC-2 rekonstrukcijas projekti, kas palīdzējuši minētajiem vīriem un viņu padotajiem «apresnēt naudā», sūknējot ienākumus caur dažādām pašmāju, ārzonas un ārzemju firmām. It kā astoņu miljonu eiro apmērā. Šķiet, ka pagaidām oficiāli minētā summa ir pārāk pieticīga tik labi izstrādātai valsts līdzekļu izlaupīšanas «shēmai, kas darbojusies gadiem ilgi un bijusi diezgan radoša» (no izmeklētājas Andas Rumjancevas intervijas žurnālam IR).

Kas īsti ir korupcija, kukuļdošana?

Ugunskurs, pie kura tik daudz laikabiedru uzvārās?

Enciklopēdijas šo fenomenu skaidro dažādi. Vispirms tas ir sava amata ļaunprātīgs izmantojums. Jūs iesēžaties kādas iestādes amata krēslā un pieprasāt klienta naudu par to, ka veicat savus ikdienas darba pienākumus. Ikviens no mums zina piemērus «iz dzīves» gan no PSRS laikiem, gan arī tagad. Lai aina būtu skaidrāka, es pievērsīšos kādam notikumam pirms nedēļas. Rīgas lidostā.

Iekāpšana lētās lidsabiedrības Ryanair lidmašīnā norisinājās kā parasti. Pasažieri, kas bīstas salonā neatrast vietu savai ceļasomai tuvu sēdvietai, stāv rindā apmēram 30 minūtes un pēc tam (metoties uz lidmašīnu) pagūst ievietot savu mugursomu bagāžas nodalījumā tieši virs savas sēdvietas. Nosebotājiem bagāžas vietu tuvumā vairs nepietiek. Kāpjot lidmašīnā, pamanu, ka stjuarte ir latviete. Tas, protams, priecē. «Cik jauki!» – nodomāju, lidot īru lidmašīnā, kurā strādā arī simpātiska tautiete. Taču prieks izrādās īss. Pēdējā brīdī salonā ieraušas apmēros paliels zviedru kungs ar biezu ādas somu rokās. Plaukti pārpildīti. Simpātiskā stjuarte strauji izmet ārā no bagāžas plaukta manējo mugursomu, lai izbrīvētu vietu zviedra ādas koferītim. Sastapusies ar manu saucienu «Kur jūs tagad nesīsiet prom manu somu ar visu datoru, fotoaparātu un naudu?» tautiete sastingst, taču neapmulst. Jā, viņa to nesīs uz viņu salona galu vai metīs uz grīdas. Tā arī izdarīja. Nometa uz grīdas. Jā, es zinu, ka nevajag lidot ar lētām lidkompānijām, bet Latvijas augstskolas par lekciju lasīšanu lidmašīnas biļetes lektoram nepiedāvā. Nākas izlīdzēties ar lētāko transporta variantu. Tātad par brīvu vietu turpmāk jācīnās kukuļojot? Acīmredzot, iekāpjot Ryanair, turpmāk jāpiedāvā stjuartam 5 lati ar lūgumu nemest ārā somu no bagāžas plaukta.

Jākukuļo tātad?

Tā, pirmo līmeni esam apguvuši – amatpersonas negodīga rīcība pret klientiem, tā saucamā «bakšiša» (iesmērēšanas) pieprasīšana. Stjuarte, tieši tāpat kā alkatīgi ārsti, medmāsas vai eksaminētāji, pieprasa «honorāru» vai «pateicības» par darbu, par kuru jau saņem algu.

Taču korumpētībai vai kukuļņemšanai ir arī citi veidi – šantāža, draudzība, korupcija – nepotisms, «jumta funkcijas», izšķērdēšana.

Atsevišķs korumpētības veids ir politiskā korupcija – kukuļņemšana. Tā rodas tad, ja politiskie ierēdņi izmanto sev likumā noteiktās tiesības, priekšrocības un iespējas, lai nodrošinātu sev neleģitīmu peļņu. Tātad – likumu pagriešana sev un savam biznesam par labu, «savējo» iecelšana vadošos amatos un «atslēgas pozīcijās», savējo mafijas tīkla izveidošana politiskajos un administratīvajos gaiteņos. Šī, starp citu, ir maz izpētīta tēma Latvijā un KNAB pagaidām ar to vispār nenodarbojas.

Politiskā korupcija būtu jāsoda tikpat bargi kā ekonomiskā.

Vai tas mūsu likumos nav paredzēts?

Sociologs Pauls Bratsis uzskata, ka modernā korupcijas izpratne balstās uz jēdzienu «privāts» un «valsts-publisks» pārklāšanos.

Brīdī, kad cilvēki vairs nesaredz savas un valsts mantas robežas, piedzimst kukuļņemšana.

Brīdī, kad policists pieņem kukuli no noziedznieka, viņš nostāda savas privātās intereses augstāk par valsts interesēm, kuras viņš pārstāv kā varas amatpersona. Viņš pazemo un devalvē valsts amatu savas privātās alkatības dēļ.

Tas pats notiek arī politikā – politiķis nedrīkst sajaukt savas un valsts intereses. Brīdī, kad šī robeža tiek pārkāpta, piedzimst korupcija.

Latvijā korupcijas indekss ir 4,2; Igaunijā 6,4 un Lietuvā 4,8, Skandināvijas valstīs virs 9. (Corruption Perceptions Index 2011, Transparency International.)

Uzbekijā 1,6.

TeliaSonera kā miljardu kukuļdevējs

«Tur bez iesmērēšanas nenotiek pilnīgi nekas. Visas iestādes, valsts aparāts un visi sabiedrības līmeņi ir izpuvuši no korumpētības,» ar satraukumu balsī skaidro Zviedrijas Televīzijas korespondente Krievijā zviedru televīzijas skatītājiem tiešraidē no Maskavas. Viņa mēģina analizēt notikumus ap aktuālo TeliaSonera skandālu Uzbekijā. Ekrāna fonā liesmo Kremļa zvaigznes un balsī skan izmisums. Zviedriem to grūti saprast. Kā tas varēja notikt, ka cienījams un godājams telekomunikāciju uzņēmums varēja atļauties kukuļot diktatora Islāma Karimova režīmu, lai iegādātos sev nepieciešamo 3G licenci Uzbekijā? Pašmājās kukuļot nav pieņemts, bet ārzemēs – viss atļauts?

Zviedrijas sabiedriskās televīzijas analītiskajai, rokošās žurnālistikas programmai «Uppdrag granskning» bija izdevies noskaidrot, ka TeliaSonera pirms pieciem gadiem ir samaksājusi vairāk nekā divus miljardus Zviedrijas kronu nelielam uzbeku uzņēmumam nodokļu paradīzē Gibraltārā. Maksāts it kā par licences iegūšanu firmai Takilant, kura vienīgā īpašniece ir Uzbekijas prezidenta meitas tuvākā draudzene. Mediji noskaidrojuši, ka Uzbekijā 3G licenci izsniedz tikai un vienīgi valsts un ka šī nauda tikusi pārskaitīta 22 gadus vecajai diktatora meitas draudzenei kā «kukulis diktatoram». Tātad zviedri (caur fiktīvu Gibraltāra pastkastītes uzņēmumu) maksājuši «pa taisno» diktatora kabatai? Šo maksājumu realizējis TeliaSonera – uzņēmums, kuru pavisam nesen privatizēja, dalot akcijas tautai. Visi zviedri (ieskaitot karali) savulaik tika lūgti iegādāties Telia akcijas un kļūt par šī «tautas uzņēmuma» akcionāriem. Tagad izrādās, ka lielākais zviedru uzņēmums, kam pieder arī Latvijas uzņēmumi Lattelecom un LMT, ir kukuļojis despotiskākās valsts diktatoru.

Skandāls? Protams.

Vai korumpētie atzīst savu vainu? Protams, nē.

Skaudrā atmiņā mums visiem pašmāju «Latvenergo» bijušā šefa Kārļa Miķelsona teatrālā vaibstīšanās televīzijas kameru virzienā apcietināšanas brīdī vai Aivara Lemberga optiskais un verbālais «pamatotais sašutums» par Lielbritānijas tiesu un citu Rīgas Domes aizturēto, korumpēto amatpersonu krokodilu asaras. Vājie un korumpētie izskatās briesmīgi brīžos, kad viņi spēlē varoņus.

Pēc viņu domām, naudas priekšā arī karaļiem jānoņem cepures!

Viņi taču nav vainīgi, jo pievāca sev tikai to, ko varēja pievākt!

Tāpat arī TeliaSonera šefi turpina purpināt, ka «viss šokos» un «nekas nav darīts nelikumīgi», jo citādi «šajās valstīs nevar strādāt».

Vienīgā zviedru amata blēžu problēma ir apstāklis, ka mediji ir paguvuši atrakt vairāk, nekā kukuļdevēji bija prognozējuši. Šveiciešu prokuratūra jau sākusi apjomīgu ekonomisko noziegumu krimināllietu, kurā atklājusies plaša «naudas atmazgāšanas akcija». Tajā iesaistītās personas ir Uzbekijas diktatora meitas uzņēmumi un ārzemju telekomunikācijas kompānijas. To skaitā arī TeliaSonera. Bernes prokuratūra apstiprina šos faktus un liecina, ka šajā lietā ir jau aizturētas 2 personas un banku kontos iesaldēti vairāki miljoni franku.

Tagad izskatās, ka zviedru saniknotās publikas un mediju spiediena rezultātā TeliaSonera šefam nāksies atkāpties no amata un uzņēmumam atvadīties no biznesa Uzbekijā.

Divas valstis, divi skandāli, divu veidu korumpētība.

Kukuļņēmēji un kukuļdevēji reaģē vienādi – ir nevainīgi kā tikko piedzimuša bērna asara.

Atšķiras avoti. Latvijā šāda apjoma «uzvārīšanās dzīres» atklāj vienīgi KNAB, bet Zviedrijā – mediji.

Latvijas mediju problēma

Kāpēc mūsu mediji nemedī liela mēroga kukuļņēmējus un kukuļdevējus?

Tāpēc, ka Latvijas vadošās avīzes pašlaik atrodas īpašnieku – oligarhu rokās un valstī joprojām nav funkcionējoša mediju biznesa uzraudzības sistēma. Pat baznīcas mēs «regulējam», bet medijus – nē.

Vadošā Latvijas medija – Latvijas radio un televīzijas ieilgusī vadības erozija lēnām pārvēršas satura gangrēnā, jo nav šefu, kas saprot un prot finansēt rokošo un pētniecisko žurnālistiku, ziņas ar satura substanci un nacionālo ekrāna mākslu. Avīzes mīņājas īpašnieku direktīvu aplociņā.

Ideja par sabiedriskās televīzijas un radio apvienošanu ir absurda jau savā dzimšanas brīdī un neko vairāk par politiskām manipulācijām mums nedos.

To saprot ikviens profesionālis, kam nav svešas mediju monopolizācijas un koncentrācijas procesa sekas.

Kukuļņēmēju un kukuļdevēju sistemātiskas medības Latvijas zonā var veikt vienīgi sapratīgi vadīts un normāli atalgots žurnālistu korpuss. Tam nepieciešama pētniecisko žurnālistu grupa (kuru var nodrošināt līdzīgi Skandināvijas valstu piemēram) un neatkarīgs mediju ģenerāldirektoru postenis. Tik neatkarīgs, ka tam nevar piezvanīt no saeimas (vai radio un televīzijas padomes) un «likt kaut ko darīt vai nedarīt».

Profesionālu cilvēku žurnālistikas misijai mums pietiek – kaut vai Odita Krenberga, Aigars Kovaļevskis, Inga Šņore, Aidis Tomsons, Toms Ostrovskis, Otto Ozols, Lato Lapsa u.c. Atliek tikai izvēlēties – vai tas mums ir vai nav vajadzīgs un sākt ar pētniecisko žurnālistu grupu dibināšanu medijos, nevis politiski stūrētiem «mediju apvienošanas» projektiem vai urrāt narcisistiskiem šovu mapetiem.

Jūdasa graši

Atgriežoties pie kukuļņemšanas anatomijas. Kurš spēj un kurš nespēj paņemt kukuli un vai tiešām visi cilvēki ir kukuļņemšanas vergi un gatavība «ieraut nāsīs» ir atkarīga tikai no piedāvātās summas lieluma?

Šis jautājums ir morāles dilemma. Mums visiem nekad nebūs pietiekoši daudz naudas, lai nevarētu vēlēties vēl vairāk. Viena daļa no mums nepieņems «honorāru», turpretī citi – nekautrējoties pastieps roku pēc Jūdasa grašiem.

Kur ir šī liktenīgā robeža? Aiza starp godprātību un alkatīgu paštaisnumu? Garīgi iepuvušajiem godprātība un taisnīgums ir svešvārdi, jo mēsli pievelk mēslus.

Taču mums visiem sākumā ir sirdsapziņa. Pie pirmās negodīgās rīcības tā brīdina. Pēc trešās apklusināšanas sirdsapziņas balss nomirst. Tās vienkārši vairs nav.

Tie, kuri apgalvo, ka ar naudu var panākt visu liecina, ka naudas dēļ viņi ir gatavi darīt visu Jūdasa monētu dēļ. Arī maršēt pāri cilvēku un valstu līķiem.

Vai nav pienācis pēdējais laiks pieslēgt šo zombiju medībās arī žurnālistus un sabiedrību? Mūsu visu interesēs.

Vai bija vērts pirkt Dienu, ja vēlēšanās tāpat bija jāpiedzīvo fiasko?

 2011.gada 23. oktobrī

Šovakar LTV raidījumā De facto mums bija iespēja iepazīties ar viesnīcā Rīdzene notikušu sarunu atšifrējumiem, kar kuriem jau pirms kāda laika rakstīja žurnālista Lato Lapsas portāls  www.pietiek.com.  

Var gan smaidīt, gan brīnīties klausoties un lasot sarunas starp ekspolitiķi un saeimas atlaidēju oligarhu Aināru Šleseru, uzņēmēju, vadoša Latvijas mediju uzņēmuma līdzīpašnieku  Viesturu Koziolu un kā izrādās arī Latvijas mediju finansētāju SIA Rīgas tirdzniecības osta valdes priekšsēdētāju Ralfu Kļaviņu, kas pārliecinoši demonstrē ne tikai cinismu, bet arī zemo politisko un sarunu kultūru, kas (kā tagad izrādās) valda šajās aprindās.

Demokrātiskā valstī mums it kā nebūtu jābrīnās, ka  Diena un Neatkarīgā Rīta Avīze pieder vietējiem kapitālistiem V. Koziolam un A. Lembergam. Būtībā jau nav nekā traģiska arī, ka tos finansē, piemēram, SIA Rīgas tirdzniecības osta kā var noprast no minētajām sarunām. Ja to dara atklāti.

 Mums pat nebūtu jāšausminās, ka šīs avīzes atklāti un slēpti pauž kādas partijas viedokli, kļūstot faktiski par partijas medijiem. Tādā veidā gan lielu biznesu šie mediji nekad neuztaisīs, jo vienas partijas piekritēju loks, t.i., medija auditorija vienmēr būs ierobežota.

Tas ir elementāri.

 Taču ir fakti, kas patiešām pārsteidz! Jābrīnās par to, ka Latvijas bēdīgi slavenie oligarhi veltīgi tērē savus līdzekļus, mēģinot slepeni pirkt un stutēt medijus, kas viņiem nekādas lielas politiskas dividendes nespēj dot!

Izskatās, ka neviens no viņiem nav īsti sapratis ne mediju misiju, ne no tās izrietošo mediju biznesu.

Būtībā viņi ir paslīdējuši uz banānu mizas (avīzes, radio un TV izteiksmē) un tas ir …apsveicami.

Tas liek domāt, ka viņi visi ir vāji arī citos  biznesa virzienos.  Izgāšanās mediju jomā to apliecina!

Par oligarhu politisko fiasko liecina nesenās vēlēšanas. Pat ja, kā izrādās, Šleseram, Šķēlem un Lembergam slepus pieder pa vienai vai divām dienas avīzēm, tas negarantē, ka  viņi uzvarēs vēlēšanās. Tieši otrādi, neskatoties uz visām V. Koziola garantētajām sarkanajam līnijām, vēlēšanās zaudēja gan Šlesers, gan Šķēle, gan Lembergs.

 Vai bija vērts tāpēc tērēties?

 Zatleram nepiederēja un nepieder neviens no medijiem un viņš tāpat „paņem galdu“!

Lemberga un pārējo oligarhu ietekmētie mediji cītīgi strādā, lai kritizētu katru eksprezidenta soli, bet „noskan“ kā čības smiltīs.   

 Gribētos, ka Latvijas mediju īpašnieki tagad saprastu, ka politiska angažētība un/vai atkarība no politiķiem viņiem arī turpmāk tikai traucēs mediju biznesam, neļaujot tiem kļūt būt plašām sabiedrības interesēm kalpojošiem un peļņu nesošiem medijiem.

 

Papildu saites par oligarhu sarunām par viņu ietekmi Latvijas medijos:

Pietiek.com1

Pietiek.com2 

Pietiek.com3

Dzimtenes mēslu duša. Kā es to tikko saņēmu internetā. Vai tā mums traucē?

2011.gada 9. jūlijs

Nebiju iedomājusies, ka mana pieticīgā uzstāšanās LVT Panorāmā vakar izsauks tādu priekšvēlēšanu tuksneša vētru. 🙂

Kolēģi no Latvijas Televīzijas Ziņu dienesta atbrauca, nostatīja mani pie ozola un lūdza (kā PR teorijas un prakses speciālistei) komentēt aktuālo Latvijas Prezidenta Andra Bērziņa amatā stāšanās runu.

Svarīgs brīdis valstij un augstākajai amatpersonai.

Noklausījos un vairākas reizes noskatījos šo uzstāšanos un paudu viedokli televīzijas kamerai, ka runa nebija pietiekoši labi sagatavota un vāji ”izpildīta”.

Normāli. Esmu publicējusi pietiekoši daudz grāmatu par mediju un PR specifiku.

Pēc tam šo interviju nemontētā versijā 🙂 publicēja interneta portāli Apollo un TVnet   un mani kā ziņu nesēju sāka apšaudīt kommentāros ar smago artilēriju un apmētāt ar mēslu dakšām.

Uzbrucēji interneta bija anonīmi, nerunāja par Bērziņa runu un par lietas būtību, bet mēģināja mani nolinčot kā nu mācēja – apsaukājot un ”piešujot” man neesošus grēkus.

Tādu plosīšanos nebiju gaidījusi.

🙂

Mūsu iepriekšējā prezidenta un pašreizējā premjera runu saturs arī neizceļas ar dziļu intelektu un viedu pasaules redzējumu, tāpēc ir pamats aktualizēt publisko personu publisko runu standarta zemo līmeni.

Latvijai tā ir aktuāla tēma.

Taču dabūju pa spārniem es.

Godīgi sakot, tos interneta plosīklas nekad nelasu.

Pārskatu pavirši interneta diskusiju vēmekļus un neiedziļinos.

Tuvinieki un draugi saka – ”nelasi pasūtījuma muļķības”.

Tā arī daru – nelasu.

Tikai kļūst mazliet skumji, ka Latvijā joprojām tā var atļauties – nepamatoti zākāt internetā cilvēkus, kas pasaka ko būtisku.

Jo mērķa centrā negribot esmu trāpījusi.

Citādi reakcija no spļaudītājiem nebūtu tik dramatiska.  

Zinu, ka Latvijā interneta diskusijās tiek piesaistīti apmaksāti ”mēslu metēji’, kas cenšas apmelot un pazemot cilvēkus, kuru viedoklis kādam nepatīk.

Starptautiskajā leksikā tos sauc par ”graša cilvēkiem”  jeb ”šakāļiem” (viņiem maksā par zemiskiem komentāriem) un ja izdodas iegriezt vajātajai personai līdz kaulam – tad viņi saņem trīskāršu prēmiju. Protams, ka KĀDS viņiem maksā.

Viņi dejo par naudu.

Par kāda turīga cilvēka vai cilvēka grupas naudu.

Es nepiederu nedz ” sorosistiem”, nedz ”lemberga stipendiantiem” un mani apliet ar mēslu  spaini politiski ir pagrūti.

Var mēģināt klaušināt par mani baumas par manu darbu Zviedrijā, apgalvot, ka esmu ”izspiegojusi”  emigrantu pensionāru grupiņu (kas viņiem tas būtu par godu, oj!), apsaukāt manas grāmatas, apspļaudīt mani kā personu.

Skumji, bet ziniet …es neapvainojos uz suni, kas rej.

Latvijā ir pietiekoši daudz interneta lietotāju, kas saprot ko nozīmē šie šakāļu vēmekļi manā vizrienā.

Laikam tiek strādāts šajā virzienā, jo nepārprotami, ka ar jaunā Latvijas Prezidenta Andra Bērziņa publisko tēlu neiet tik labi kā  viņa bīdītāji varētu vēlēties.

Lai stutētu Bērziņu viņa PR vērpēji izmanto melnās publiskās attiecības, kas būtībā ir civilizētās valstīs nepieņemama norma.

Andrim Bērziņam nav PR koncepcijas. Viņam nav civilizēta un balta PR stratēģija. To var redzēt un šķiet, ka vai nu viņš nesaprot cik tas ir svarīgi (PSRS laiku priekšstatu palieka), vai arī tie, kas viņu apkalpo šajā jomā ir neprofesionāli.

”Šakāļu” lietojums par to signalizē.

Normālā PR šādus amorālus paņēmienus vairs neizmanto.

Tie ir sitieni boksā zem jostas vietas. Pirmajā brīdī upuris sāpēs saraujas, bet pēc tam no malas to tāpat var redzēt.  Izgāšanās ir neizbēgama.

Eiropas valstu PR jau sen ir atteikusies no ”šakāļu” izmantošanas un pašreizējā praksē to lieto vairs tikai Ķīna un citas ar totalitārismu sirgstošas valstis.

Taču Latvijā šie ķengātāji dzīvo zaļi.

Tuvojas vēlēšanas un viņu pakalpojumus, šķiet, pirks daudzi.

Protams, ka mēs tagad varētu publiski nosodīt šos konkrētos cilvēkus.

Es varu rakstīt iesniegumu un pieprasīt konkrētas IP adreses, jo mani apvaino par noziegumiem, kurus neesmu izdarījusi. Varbūt, ka tā vajadzētu rīkoties, jo tad mēs vismaz vienu žurku baru izsistu no segliem?

Tai pat laikā jākonstatē, ka interneta portāliem vajag maksimāli lielāku apmeklējumu un viņiem jākūda un jārīda. Lai diskusijas mutuļo un asinis šķīst.

Tirgus ekonomika mūsu mediju vidē ir bez ētikas un morāles.

Tas, manuprāt, ir pats būtiskākais – kā lai paskaidro cilvēkiem, ka civilizētu vidi nevar nodrošināt tikai ar likumiem.

Ir vajadzīga arī cieņa un atbildība sabiedrības priekšā.

Ētika un morāle.

Pašatbildība …nevis pašcenzūra par tekstu, kuru es publicēju, vārdu – kuru pasaku.

Ja cienīsim paši sevi – arī citi mums cienīs.

Interneta ”vēmēji” un ”šakāļi” varētu arī Jēzu Kristu iemīt zemē. Vienkārši tāpēc, ka gribas.

Kā šo nejēdzību paisumu apturēt”?

Tauta plūst projām no Latvijas, jo ”te jau nekā nav”.

Varoņu mums nav, gudru cilvēku – nav.

Par savējiem mēs nelepojamies (izņemot sportistus).

Paši apvemjam (rakstot un lasot internetā) un paši…braucam projām…pie gudrākām tautām un valstīm – uz Īriju, Angliju, Norvēģiju.

Spīdolas spēks Latvijai joprojām nav vajadzīgs?

Spīdola nav tikai sieviete. Rainim viņa nozīmēja tautas gara bagātību, intelektu un bija pretstatā Lāčplēša fiziskajām spēkam.

Manuprāt šī tēma aktualizējas tieši tagad.

Nē, es nebēgšu projām.

Vajag lielu spēku, lai vētrā brāztos uz priekšu, bet vajag divkāršu spēku, lai vētrā paliktu uz vietas!

🙂