Alekseja #Navalnyj revolūcija Krievijā Youtube formātā

Šodien – 12. jūnijā (kopš 1990. gada) kaimiņos tiek atzīmētā “Krievijas diena”, jo tieši šajā datumā (pēc PSRS sabrukšanas) krievu valsts sāka funkcionēt savā pašreizējā veidolā. Aleksejs Navaļnijs ir paredzējis šo svinēšanu sasaistīt ar plašiem protestiem visā valstī. Viņa organizācija jeb pretkorupcijas fonds kopā ar vietējiem aktīvistiem plāno demonstrācijas ap 200 Krievijas pilsētās. Vakarā varēsim secināt cik atbalstītāju Navaļnijam  valstī pašlaik ir, jo politika te diemžēl tiek formēta ielās un laukumos, nevis parlamentā vai pašvaldībās.  Iespējams, ka šodienas Krievijas demonstrāciju centrā būs kārtējie varas korumpētības jautājumu, bet nav izslēgts, ka tiks aktualizēta veco blokmāju posta tēma lielpilsētās u.c. aktuāli jautājumi.

Savu politisko karjeru Navaļnijs iesāka sociāli liberālajā partijā “Jabloko”, taču 2007.gadā no partijas tika izslēgts nacionālisma dēļ (skat. Krievu maršs, 2006). Grūti pateikt vai Navaļnijs izmanto krievu nacionālistus tāpēc, ka “bez viņiem nevar iztikt”, jo nacionālpatriotisks noskaņojums ir aktuālākā postsovjetisma iedzīvotāju “pārliecība”. Var gadīties, ka viņš populistiski investē iedzīvotājiem svarīgās tēmās, piemēram, tādās kā korupcijas apkarošana visaugstākajā Krievijas varas līmenī un šī tēma viņam padodas izcili labi. Pa šo taciņu ejot, viņa ceļš ir izrādījies rozēm kaisīts. Tieši šajā virzienā viņš ir pamatīgi iedunkājis Kremļa līderus un atmaskojis augstus politiķus, viņu postsovjetiskās mafiozās struktūras un viņu manipulāciju kalpus.

Navaļnijs pieslēdzas arī krievu vēlēšanu kampaņu korumpētībai, kas lietiski noderētu arī mūsu pašu Cimdara organizācijas izvēdināšanai.  Starp citu, tieši tāpat kā mūsu Zaļo Zemnieku Savienībai mediji  ir pielipinājuši jēdzienu “Lemberga kabatas partija”, tā Navaļnijam ir izdevies pielīmēt partijai Vienotajā Krievija emocionālu un raksturojošu etiķeti ar nosaukumu : “Zagļu un krāpnieku partija”.

Diemžēl pagaidām Navaļnija aicinājumi visskaļāk noskan Maskavā un ārzemēs. Krievijai šī provinces inertuma problēma vienmēr bijusi raksturīga. Īpaši tagad, kad pēc Krimas aneksijas no politiskās skatuve nozuda daudzi ietekmīgi opozicionāri: Garijs Kasparovs, Sergejs Udaļcovs u.c. Taču lietas notiek.

Pagaidām pats nozīmīgākais Navaļnija pretkorupcijas trieciens pret Kremļa eliti ir lieliskā videofilma, kas atmasko Dimitrija Medvedjeva alkatību.

 

 

 

Kūlas dedzinātāji mums ievēlēja atpakaļ oligarhus

Speciāli TVNET

Vēlēšanas kopā ar arktisko gaisa straumi, kārtējo Brīvdabas muzeja gadatirgu un Londonas teroristu uzbrukumu garām. Pēc dramatiskajiem pusnakts aptauju ziņojumiem, iestājies klusums pēc vētras. Īpaši uzkrītoši tas pamanāms Rīgā. Te uzvarētāji gavilē klusināti, jo knapi pārvarējuši 50% robežu, bet zaudētāji izliekas, ka viņu vispār nav. Puķes smaržo tālāk reibinoši, jo šogad magnolijas, ceriņi, rododendri un purenes zied vienlaicīgi.

Rīgas grimšana

Rīga turpinās grimt, jo vēlēšanu rezultātā 50,85% ieguvis prokremliskais Ušakova-Amerika tandēms. Ar daudz mazāku pārsvaru nekā iepriekšējās vēlēšanās, taču pie varas Rīgā viņi tomēr paliek. Kāpēc tas notiek atkārtoti? Iemesli ir vairāki. Protams, putiniskajai «Saskaņai» ir savs stabils krieviski runājošo vēlētāju kolektīvs, kas balso par savējo (krievu), nevis par viņa politiku. Skaidrs, ka plaši tika izmantoti administratīvie resursi aģitācijai (pašvaldības darbiniekiem atlaides un bonusi, tiešs spiediens ar prasību vēlēt par pašreizējiem vadītājiem), ar bezmaksas tramvajbiļetēm iekārdināti postsovjetiskie Rīgas seniori, kā arī liktas lietā no Krievijas pārņemtās netīrās propagandas metodes: manipulācija sociālajos medijos, melīgu ziņu izplatīšana un pretinieku apzināta nomelnošana ar dažādu manipulatīvu metožu palīdzību, kas civilizētu valstu priekšvēlēšanu praksē ir aizliegtas. Viens no melīgo ziņu uzkrītošākajiem piemēriem ir partijas nosaukuma «sociāldemokrātiska partija» izmantojums, jo starptautiskās internacionāles mājas lapā «Saskaņa» joprojām nav akceptēta kā pilntiesīgi piederoša un atbilstoša sociāldemokrātiskas partijas standartam (atrodas tikai asociēto partiju sarakstā) un nekādi nevar tikt uzskatīta par klasiskās Raiņa Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (internacionāles akceptētās partijas) lietas turpinātāju. Tātad «Saskaņa» kopā ar klerikālo GKR paliek pie varas Latvijas galvaspilsētā.

Rezultātā skepse par Rīgas nākotnes izredzēm ir pamatota, jo šā tandēma darba stils, manuprāt, iezīmīgs ar augstu korumpētības līmeni, katastrofāli vāju spēju komunicēt ar Rīgas sabiedrību atgriezeniski. Vairāk atgādinot mafiozu grupējumu, nevis partiju, kad aktuālu galvaspilsētas problēmu risināšanās vietā (tramvajs uz Berģiem, Pļavniekiem vai Dreiliņiem) tiek piedāvāti nesaprotami, tikai varai tuvu stāvošām personām vajadzīgi projekti (kapu tramvajs) ar tendenciozi politizētu realizācijas interpretāciju.

Atkarība no Kremļa un baznīcas

Izteikti prosovjetiskais politikas realizācijas modelis Rīgas Domē rada aizdomas par vadošā tandēma pārāk ciešo atkarību no Kremļa un baznīcas. Tā kā nedz Ušakovs, nedz Ameriks nespēj komunicēt ar presi un publiku demokrātiski, paskaidrojot un pamatojot savu lēmumu loģiku (turpinot ignorēt publisko telpu arogantā stilā a la PSRS vai mūsdienu Krievija), ir pamats bažām, ka Rīgai nekas labs nākotnē nespīd. Pie kam, zinot šīs partijas sadarbības līgumu ar Krievijas Putina partiju «Vienotā Krievija», pastāv bažas, ka Kremlis arī šoreiz varētu būt iejaucies ar palīdzīgu roku aģitācijas un balsu skaitīšanas darbā Ušakovam – Amerikam par labu. Šīs bažas nevajadzētu izslēgt kā nepamatotas, jo ASV un Francijas prezidentu vēlēšanas pierādīja, ka šāds mehānisms «Saskaņas» sadarbības partneriem Maskavā eksistē. Nav izslēgts, ka arī Latvijas virzienā tas ir darbojies un devis rezultātus. Cerēsim, ka nekas tamlīdzīgs nav noticis, taču nav pārliecības, ka mūsu valstī ir kontroles resursi, kas šādu iespēju godprātīgi spētu analizēt un izslēgt bažas no aizdomu fona.

Otrajā vietā Rīgā izvirzījās jauniesācējs ar neskaidri deklarētu politisko virzību, tā saucamā Bondara partija (LRA/LA) ar 13,66%, un trešajā – konservatīvi klerikālā JKP ar 13,41%. Lielākais zaudētājs šajās vēlēšanās ir liberālā «Vienotība» ar pieticīgajiem 6,26%, kas jau trešajās pašvaldību vēlēšanās pēc kārtas nespēja izvirzīt pienācīgu pretendentu Rīgas mēra amatam. Loģiski, ka tieši «Vienotības» stūres vīru nenoteiktība un iekšējo resursu neprasmīga lietošana ir atbildīga par to, ka mūsu valsts galvaspilsēta turpinās stagnēt vēl četrus gadus uz priekšu prokremliska režīma vadībā. Nacionāļu neveiksmīgā kandidāte Baiba Broka mēģināja nospēlēt savu Rīgas Domes mēra pretendentes lomu, taču viņai šī loma galīgi neizdevās. Apzināti vai neapzināti Baiba Broka nospēlēja Nila Ušakova draudzenes (sabiedrotās) lomu uz Rīgas politiskās skatuves, un tas liecināja, ka vai nu VL – TB/LNNK ir gatavi sadarbībai ar «Saskaņu», vai arī lomas ir sadalītas jau iepriekš un nacionāļi «labprātīgi» atdevuši Rīgu Nilam, par to saņemot pretī «kaut ko tādu», par ko mums pārējiem publiski nestāsta. Lemberga kabatas partijas ZZS vārgulīgie 3,29% šajā gadījumā bija lieks apliecinājums tam, ka Ventspils politiskā apetīte ir hroniski neremdināma un spēj nodedzināt kaimiņa māju, lai uz ugunsgrēka liesmām uzceptu sev pannā olas.

Daugavpils spītība

Interesantu pārsteigumu sagādāja otra lielākā Latvijas pilsēta. Ar minimālu pārākumu uzvarējusi valdošā «Latgales partija», kas ieguvusi par 113 balsīm vairāk nekā «Saskaņa». Jānis Lāčplēsis paliek zirgā (28,57%), un no Rīgas uz Daugavpili aizkomandētais saskaņietis Andrejs Elksniņš (28,16%) mīņājas tikai otrais. Trokšņainais Rihards Eigims ar savu «Mūsu partiju» palicis trešais (19,4%). Vēlētāju aktivitāte Daugavpilī bijusi 47% robežās. Jāpiezīmē, ka eiromigrantu plūsma no Latvijas uz Rietumeiropu tieši no šā reģiona ir visiespaidīgākā, un šis apstāklis varēja ietekmēt vēlētāju aktivitāti reģionā. CVKdati rāda, ka Daugavpils domē nav ievēlēta «Svetka-kandidat» jeb Svetlana Lomska no partijas «No sirds Latvijai», kas ar Youtube palīdzību izplatīja savu videoklipu, aicinot balsot tieši par viņu. Šāda relaksējoša metode priekšvēlēšanu aģitācijā ir ļoti izplatīta Krievijā, kas arī izskaidro «čičolīnas» stila vēstījumu pierobežā Daugavpils zumbas treneres izpildījumā. Tas nozīmē, ka Daugavpilssaglabā savu stilu un savus oligarhus tāpat kā agrāk. Tieši tāpat kā Ventspils, kurā netraucēti valdīs tālāk oligarhs un vietējais karalis Aivars Lembergs (62%). Nav mainījies atbalsts arī Jelgavas Andrim Rāviņam un skandalozajam Ziedonim Caunem. Tas pats Jānis Baiks ar savu «Valmierai un Vidzemei» (60,32%) paliek pie varas Valmierā. Atpaliek Lemberga ietekmes ZZS ar 15,1% un Nacionālā apvienība ar saviem tradicionālajiem 9,7%. Prokremliskajai «Saskaņai» šajā reģionā nav izredžu (3,1%)

Liepāja uzvelk buras

Labāka situācija novērojama Liepājā. Portāls Liepājniekiem.lv ziņo, ka 90% iedzīvotāju vēlas, lai «šoreiz» Jānim Vilnītim (LRA) un ilggadējam mēram Uldim Seskam (LP) «jāspēj vienoties un strādāt koalīcijā». Taču pastāv bažas, ka «divi latvieši» var neprast vienoties (kā parasti) un rezultātā par Seska sabiedrotajiem arī šoreiz kļūs prokremliskā «Saskaņa», ar kuru Liepājas mērs jau iemācījies sadarboties aizvadītos četrus gadus.

Redzēsim, vai Liepāja uzvilks jaunas buras, vai tomēr turpinās politisko virzību iesāktajā formātā.

Kursi vēlētājiem

Jāatzīst, ka aktīva vēlētāja situācija Latvijā nav vienkārša. Ja jāiemet urnā saraksts bez svītrojumiem un krustiņiem, tad lieta vienkārša – paņem, ielīmē un iemet. Taču, ja ir vēlme aktīvāk selekcionēt deputātu kandidātus, tad vēlēšanu procedūra kļūst sarežģītāka. «Krustiņš» jāzīmē kā kapu krusts, nevis «x», un nosvītrojot nedrīkst aizskart «krustiņa rombu», citādi biļetens nebūs derīgs – «mašīna» to nevarēšot izlasīt. Bez tam, ja seko CVK videoinstrukcijai, nedrīkst locīt vēlēšanu zīmi (pirms ievietošanas aploksnē), lai gan CVK piedāvāja tieši maza formāta aploksnes, nevis sarakstu formātam atbilstošas aploksnes, kurās bez locīšanas, manuprāt, to vēlēšanu zīmi iespraust nemaz nevar. Tāpēc var gadīties, ka daudzi aktīvie vēlētāji šogad, svītrojot un plusojot, un salokot vēlēšanu zīmes, palika aiz strīpas. Interesanti, vai Arnis Cimdars mums izstāstīs nederīgo biļetenu biogrāfijas? Var gadīties, ka tieši opozīcijas aktīvākie balsotāji būs zaudētāju sarakstā? Vai nākotnē nāksies rīkot kursus vēlētājiem, lai mēs spētu korekti veikt aktīvo balsojumu?

Vēlētāju diskomfortu būtu vēlams novērst līdz nākamajām vēlēšanām, lai aktīvākie nepaliek aiz svītras vai papīrgrozā tikai tāpēc, ka «mašīna to neizlasīs».

Laiks rādīs, vai tā notiks. Taču pagaidām jāsamierinās, ka kūlas dedzinātāji mums ir savēlējuši pašvaldībās stagnējošus oligarhus.

Nekas labs tas nav. Nākotnei neklāsies viegli.

Diemžēl tā tas ir.

Vai Ušakova Saskaņa nav prokremliska partija, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā?

Ušakovs kopā ar Kremli

Nils Ušakovs, patriarhs Kirils, Maskavas mērs Sergejs Sobjaņins un Krievijas premjers Dmitrijs Medvedevs. Maskava, Sarkanais laukums. 6.septembris, 2014. Foto: ITAR-TASS/Scanpix

Speciāli TVnet.

Nila Ušakova vadītā partija Saskaņa, kas farizejiski* sevi dēvē par sociāldemokrātisku partiju, iesniegusi Vidzemes priekšpilsētas tiesā prasību pret mani un portālu TVNet par godu un cieņu aizskaroša viedokļa atsaukšanu, atvainošanos un naudas piedziņu par partijai nodarīto morālo kaitējumu.

Pagājušā gada Saeimas pēcvēlēšanu dienā 5. oktobrī TVNet publicēja manu publicistisko komentāru viedokļu rubrikā «Spogulis», kas esot aizskāris partijas godu, cieņu un nodarījis tai 1000 eiro vērtu morālo kaitējumu. Mans raksts esot smags kaitējums Saskaņas reputācijai.

LASI TVNET: Vēlēšanās uzvarēja imigrantu loģikas vienotība un latviešu sašķeltība. Mēs, vēlētāji, – uzvarējām!

Nila Ušakova partiju sevišķi uztraucis šis mans secinājums: «Vienīgais negaidītais pārsteigums ir tas, ka šai prokremliskajai partijai ar atbalstu Krievijas prezidenta Vladimira Putina stallī ir izdevies apvienot tos Latvijas iedzīvotājus, kas joprojām dzīvo pašizolācijas stāvoklī ar tā saucamo imigrantu sindromu, redzot un atbalstot Ušakova vadītajā partijā tās centienus iekļaut Latviju Putina Krievijas impērijas sastāvā. Tas nozīmē, ka šis fakts ir kārtējais apliecinājums PSRS mantojuma kolonizatoru loģikai Latvijā un uztverams kā laika noteikts. Pūles integrēt Latvijas publiskajā telpā šos kolonizatoru loģikas piekritējus ir bezcerīgas vienkārši tāpēc, ka Ušakova vēlētāji nevēlas tikt integrēti un turpinās pārstāvēt Putina piekto kolonu Rīgā, Liepājā, Daugavpilī un Jelgavā.»

Saskaņa grib ar tiesas palīdzību aizbāzt muti TVNET

Prasībā tiesai Ušakova partija apgalvo, ka mans viedoklis tomēr esot jāuzskata par ziņu, nevis par publicista viedokli, un jāpakļaujot patiesības pārbaudei, jo es Saskaņai piedēvējot krimināli sodāmu darbību izdarīšanu, kas atbilstot Krimināllikuma 10. nodaļai. Šo apgalvojumu prasības iesniedzējs pamato ar faktu, ka vēl neesot stājies spēkā neviens spriedums krimināllietā, ar kuru būtu atzīta kāda Saskaņas biedra noziedzīgu darījumu izdarīšana pret valsti, jo, ja mans viedoklis atbilstu patiesībai, tad Drošības policija jau būtu sākusi izmeklēšanu pret Saskaņu.

Prasībā tiesai Saskaņa apgalvo, ka tā neesot Krievijas partija un nekad neesot saņēmusi Krievijas prezidenta Putina atbalstu un neesot darījusi neko tādu, lai Latvija tiktu iekļauta Krievijas sastāvā. Turklāt partija respektējot tiesiskas valsts izveidi, demokrātiju, cilvēku brīvību un esot toleranta, un tāpēc tā nevarot būt apdraudējums Latvijas valsts neatkarībai.

Saskaņa esot uzvarējusi Saeimas 12. vēlēšanās, kas liecinot par atzinību, ko tai devusi tauta. Taču TVNet, publicējot manu viedokli, apdraudot Saskaņas atbalstītāju loku. Saskaņa atzīst, ka neapšaubāma esot partijas potenciālo atbalstītāju negatīvā attieksme pret ziņām, kas saturot norādes uz partijas saistību ar Krievijas interešu aizstāvību un Latvijas neatkarības apdraudēšanu, tādējādi esot paredzama partijas atbalstītāju loka samazināšanās, ko sekmējot manu «nepatieso ziņu izplatīšana». Mana raksta sekas esot vērtējams kā būtiskas, un tā smagums pret Saskaņu esot vērtējams kā liels. 1000 eiro piedziņa no manis un TVnet pildīšot taisnīguma, prevencijas un samierināšanas funkciju.

Patiesības pārbaude

Saskaņa aicina tiesu veikt mana publicētā viedokļa «patiesības pārbaudi». Es labprāt palīdzēšu to izdarīt šā raksta ietvaros un paskaidrošu, kāpēc es apgalvoju, «ka prokremliskajai partijai ar atbalstu Krievijas prezidenta Vladimira Putina stallī ir izdevies apvienot tos Latvijas iedzīvotājus, kas joprojām dzīvo pašizolācijas stāvoklī ar tā saucamo imigrantu sindromu, redzot un atbalstot Ušakova vadītajā partijā tās centienus iekļaut Latviju Putina Krievijas impērijas sastāvā». Lūk, daži argumenti manam 5. oktobra viedoklim.

  1. Saskaņai ir sadarbības līgums ar Kremļa varas partiju Vienotā Krievija.
  2. Kremļa saimnieks Putins, kurš pārstāv šo partiju, ar kuru sadarbojas Saskaņa, ir apgalvojis, ka PSRS sabrukums ir lielākā 20. gadsimta ģeopolitiskā katastrofa. Kremļa ideologi (Dugins u.c.) ir sagatavojoši ideoloģisku bāzi pareizticīgo Eirāzijas impērijas uzveidošanai no Vladivostokas līdz Lisabonai, ko sauc arī par Krievijas impēriju, kurā ietilptu arī Latvija. Saskaņa nekad nav nosodījusi vai norobežojusies no Kremļa ārpolitikas un tās ideologu ilgtermiņa plāniem.

  3. Saskaņa neatbalstīja Saeimas rezolūciju Krimas aneksijas jautājumā.

  4. Saskaņas līderis N. Ušakovs ir apgalvojis, ka Krievijā nekas labāks par Putinu kā prezidentu nevar būt.

  5. Saskaņas elektorāts ir krievi, kuru ievērojama daļa atbalstīja pirmo Putina soli Krievijas impērijas atjaunošanā – Krimas aneksiju. Trešdaļa Latvijas iedzīvotāju saskata pamatu Krievijas karaspēka ievešanai Ukrainā, bet starp cittautiešiem, kas ir Saskaņas pamata elektorāts, šādas rīcības atbalstītāju īpatsvars ir vēl uz pusi lielāks, liecina pētījumu kompānijas «GfK» sadarbībā ar ziņu aģentūru LETA veiktā sabiedriskās domas aptauja.

  6. Saskaņai ir atbalsts Kremlī, jo citādi N. Ušakovu neuzņemtu kā augstu viesi un viņš nepozētu kopā ar Krievijas premjeru D. Medvedevu, Maskavas mēru Sobjaņinu un patriarhu Kirilu pirms 12. Saeimas vēlēšanām, dodot PR signālu saviem vēlētājiem Latvijā, ka Kremlis ir ar Saskaņu un Ušakovs ir ar Kremli.

  7. Saskaņas līderis N. Ušakovs ir atmaskots ar saviem sakariem ar Krievijas vēstniecību un Krievijas izlūkdienestu. Žurnālista Leonīda Jākobsona grāmata «Īstais Nils Ušakovs».

  8. Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarhs Kirils Maskavā ir pieņēmis pareizticīgo Nilu Ušakovu, kurš pārstāv valsti, kurā dzīvojošos tautiešus Kremlis ar Pareizticīgo baznīcas palīdzību gatavojas integrēt tā saucamajā «krievu pasaules» telpā. Patriarhs Kirils pateicies Ušakovam par viņa nostāju valodu jautājumā, jo, kā zināms, ar savu piemēru Ušakovs aicināja balsot par krievu valodu kā valsts valodu Latvijā 2012. gada referendumā.

  9. Saskaņa veicina Latvijas sabiedrības šķelšanu un pareizticīgo integrēšanu Krievijā, cīnoties par pareizticīgo Ziemassvētku svinēšanu kopā ar Krieviju, nevis ar Latviju, un neiebilstot pret Latvijas pareizticīgo atrašanos Maskavas baznīcas jurisdikcijā.

  10. Krievijas pareizticīgo baznīca ir Kremļa instruments krievu pasaules, kurā ietilpst arī Latvija, apvienošanā.

  11. Ap 20-30% aptaujāto atbalstītu Latvijas iestāšanos Eirāzijas Savienībā vai arī Krievijas sastāvā. Piektdaļa starp šādu atbildi sniegušajiem ir cittautieši, kuri ieguvuši Latvijas pilsonību, tātad Saskaņas elektorāts (pēc TVNet, TV3, Nekā personīga datiem, kuru pamatā valdības pētījums).

  12. Saskaņa atbalsta Krievijas kultūras imperiālisma pasākumus Latvijā, veicinot Latvijas kultūras integrēšanu Krievijas informācijas un kultūras telpā (Jaunais Vilnis u.c.).

  13. Saskaņai priekšvēlēšanu programmā nebija formulēta Latvijas valsts drošības politika. Tā tiek ignorēta vai arī slēpta, kas liek man secināt, ka Latvijas drošība, pēc Saskaņas domām, nav NATO, bet gan Krievijas apkampienos, jo neitrāla tik maza valsts kā Latvija esošajā ģeopolitiskajā situācijā nevar būt drošībā.

  14. Saskaņas centra vēlēšanu kampaņas ir veidojuši Krievijas polittehnologi (TV3).

  15. Saskaņa nekad nav nosodījusi Kremļa iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās, nav nosodījusi Maskavas paziņojumus par to, ka Latvijas plānotā pāreja uz visām skolām kopīgu izglītību valsts valodā būtu krievu diskriminācija un asimilācija, kā uzskata Kremlis.

  16. Putina bijušais padomnieks Andrejs Ilarionovs vairākkārt ir uzsvēris, ka Putina ilgtermiņa plānos ir arī Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Somijas aneksija. Lai to izdarītu bez ieročiem, svarīgi ir izveidot šajās valstīs Krievijai labvēlīgas partijas un tā saucamo zaļo cilvēciņu bāzes – tie ir medijos un internetā brīvi atrodami NATO speciālistu secinājumi.

  17. Pasaules mediji Saskaņu dēvē par prokremlisku vai prokrievisku partiju, kas aizstāv Kremļa intereses Latvijā. Paguglējiet, un paši secināsiet to pašu, ko es.

Tie ir daži no faktiem, uz kuru pamata es izdarīju savus secinājumus par Saskaņas prokremlisko raksturu un tās politiku, kas liek man domāt, ka Ušakova partija ved Latviju uz Krievijas impēriju, lai arī atklāti nekur partijas dokumentos tas netiek formulēts. Taču latviešiem, igauņiem un lietuviešiem ir vēl saglabājusies vēsturiskā atmiņa, kad arī 1940. gadā lozungi par pievienošanos Krievijai parādījās tikai pēc tam, kad PSRS režīma organizētās Saeimas «vēlēšanas» jau bija notikušas un A. Kirhenšteins brauca uz Maskavu lūgt Latviju uzņemt Krievijas impērijā, ko tolaik sauca par PSRS.

Lasītājs secinās pats, vai šie fakti ir pietiekošs pamats maniem apgalvojumiem. Taču, ja mans viedoklis nebūtu pārliecinošs, tad nezin vai to savā Eiropas preses apskatā angļu, franču un vācu valodā ietvertu Eiropas mediju viedokļu vietne Eurotopics.***

Saskaņas prasība kā vārda brīvības pārkāpums

Mans raksts ir publicēts TVNet publicistisko komentāru un viedokļu nodaļā Spogulis, kas nepārprotami norāda, ka lasītājs lasa komentētāja viedokli un ka viedoklis var arī nebūt apsūdzība vai spriedums krimināllietā, jo medijiem ir pienākums izteikt savus secinājumus un īstenot savu sabiedrības sargsuņa un informēšanas misiju, nemaz negaidot, ko teiks kāda tiesa, pat ja mediju secinājumi un apsūdzības ir smagāki par jebkuru tiesas spriedumu.

Tas ir mans viedoklis, un kā komentētājai man ir tiesības un pienākums to paust. Šajā gadījumā es nestrādāju ziņu žurnālistikā kā reportieris, bet gan darbojos daudz augstākā – komentāru līmenī. Tieši šā apstākļa dēļ ir smieklīgi pārmest, ka mans viedoklis faktiski uzskatāms «par ziņām, kas pakļaujamas patiesības pārbaudei» (citāts no prasības pieteikuma), jo viedoklis nav krusa vai zemestrīce, bet gan «tikai dažiem cilvēkiem piemītoša apdāvinātība, kas piedāvā publiskajai domai tik unikālu parādību kā savu uzskatu par lietām, parādībām un procesiem» (Alekss Giness). Komentētāja darbs pieprasa autora viedokļa paušanu, un šo pienākumu paredz arī mans darba līgums ar TVNet redakcijas vadību.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas pētījumā «Tiesu prakse lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību» norādīts, ka viedoklis nav pakļaujams patiesības pārbaudei. Tas atspoguļo personas subjektīvu vērtējumu par kādu personu, tās darbību vai kādu notikumu. Tādēļ tas nevar būt ne patiess, ne nepatiess, lai arī cik nepieņemams tas kādam liktos. Tā kā viedokļa atbilstību patiesībai pierādīt nav iespējams, šāda prasība jau pati par sevi tiks vērtēta kā vārda brīvības pārkāpums, konstatēts Augstākās tiesas dokumentā.

Demokrātiskā valstī nereti uz mediju publikāciju pamata policija un prokuratūra sāk izmeklēšanu, un tad jau Drošības policija var nonākt arī līdz Saskaņas kantorim, kas pēc Saskaņas vēstulē minētiem apgalvojumiem vēl neesot noticis un tāpēc Saskaņa esot, kā krievi mēdz teikt, «balta un pūkaina». Žurnālistikas uzdevums ir pievērst sabiedrības uzmanību sabiedrībai bīstamām tendencēm, potenciāliem noziegumiem, nelikumībām, un tas nav ne prokuratūras, ne tiesas uzdevums. Pirmie trauksmi un aizdomas par briesmām ceļ žurnālisti. Tikai tad, iespējams, var iesaistīties tiesībsargi. Taču ir noziegumi, nelikumības, amorāla rīcība un sadzīves trūkumi, ar kuriem visefektīvāk var tikt galā tikai un vienīgi žurnālistika. Tāpēc, piemēram, Ziemeļvalstu mediju likumi garantē lielāku izteikšanās brīvību tieši medijiem, nevis «parastam pilsonim» uz ielas.

Saskaņas loģika (šajā gadījumā) ir šāda: policijas nepieķerts un nenotiesāts zaglis vēl nav zaglis. Kamēr policija nav pieķērusi un tiesa nav izlēmusi, tikmēr medijiem esot jātur ciet mute. Tā ir tipiska totalitāras valsts pieeja mediju brīvības traktējumam.

Decembrī LTV raidījumā Sastrēgumstunda atļāvos Saskaņas pārstāvim Valērijam Agešinam vaicāt, vai restorāna Gan bei VID nereģistrētie kases ieņēmumi nav aizgājuši partijas Saskaņa priekšvēlēšanu finansēšanai (jo apcietināta bija Saskaņas deputāta Sergeja Potapkina sieva Gaļina Karmača). Agešina kungs raidījuma laikā ar šausmām sejā aizmuka no atbildes, metoties pretuzbrukumā ar jautājumu – vai es esot prokurore?

Protams, neesmu prokurore, taču televīzijas analītiska raidījuma studijā nevis prokurori, bet gan žurnālisti var, drīkst un viņiem ir pienākums uzdot arī nepatīkamus jautājumus. Es kā publiciste esmu tiesīga pēc šīs Agešina reakcijas secināt, ka acīmredzot biju trāpījusi desmitniekā vai bijusi tuvu patiesībai, ja jau sekoja tik agresīva reakcija no Saskaņas vadoša politiķa puses, bez konkrētas atbildes uz manu jautājumu. To apliecinās jebkurš psihologs par vainīgā uzvedības modeļiem, saskaroties ar atmaskojošu jautājumu.

Apstāklis, ka neviens prokurors vēl nav savācis pierādījumus vai tiesa nav pasludinājusi spriedumu, nenozīmē, ka aizdomās turamā partija vai politiķis ir godīgs, nav korumpēts, nav noziedznieks, kas valsti ved uz Eirāzijas impēriju, utt. un viņu žurnālists kadrā nedrīkst iztaujāt un nav atļauts paust savu viedokli par aktuālo jautājumu. Starp citu, publicistam ir tiesības arī bez tiesas sprieduma deklarēt savu viedokli, un lasītāju ziņā ir lemt, kam ticēt: vai nu publicista secinājumiem un domu gājienam, vai politiķa argumentācijai. Šāda ir normālas demokrātiskas valsts «mediju volejbola» loģika – jo negantāki ir žurnālisti, jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī.

Saskaņas cenzūras metodes

Savā monogrāfijā «Censorship. The Mission of Media»(LiePA Publishing, 2010) es analizēju galvenās cenzūras formas ne tikai autoritārās valstīs (tādās kā Krievija), bet arī demokrātijās. Starp citu, ja mana grāmata jau nebūtu uzrakstīta, tad šodien tajā noteikti iekļautu arī Saskaņas patlaban aktuālās mediju cenzūras un ietekmēšanas metodes. Tādas kā, piemēram, tiesu izmantošana cīņā ar sev nepatīkamiem žurnālistiem un mediju uzpirkšana ar tā saucamajiem mediju līgumiem.

Nezin vai Latvijā ir vēl kāda cita partija, kas tik sistemātiski un izmisīgi izmanto tiesas, lai apkarotu jebkuru asāko pret partiju vērsto kritiku? Partija savu tiesāšanās stratēģiju arī neslēpj. Saskaņas prasībās tiesās tiek uzsvērts, ka esot nepieciešams veikt prevencijas funkciju, taču manā – mediju pētnieces izpratnē tas reāli nozīmē apklusināt medijus un aizbāzt partijas kritiķiem muti.

Pavisam nesen Saskaņa zaudēja divās tiesās, kad tiesājās pret izdevumu IR par to, ka komentētājs A. Ozoliņš bija Ušakova domi nosaucis par kleptokrātu domi. To pašu Saskaņa atkārtoja, vēršoties pret portālu Delfi, kurš bija komentāru slejā ievietojis citas partijas politiķa P. Viņķela rakstu, kurā bija pieminēti par leģendāriem kļuvušie 20 procentu «otkati» Rīgas publiskajos iepirkumos.

Abi raksti bija viedokļi, un abas prasības tiesā rakstītas ar to pašu šablonu, ar kuru tapusi prasība arī pret mani un TVNet. Tiesneši R. Silakalns un S. Sondare ir noraidījuši abas Saskaņas prasības, un vienā no lietām tiesa ir pamatoti paskaidrojusi, ka Saskaņas centrs nav atsevišķs «politiķis», bet ir daudzu politiķu izveidota apvienība, tādēļ tai vēl vairāk nekā atsevišķam politiķim jārēķinās, ka medijos tiks pausta ne tikai labvēlīga, bet arī kritizējoša, pat asa attieksme. Saskaņas centram (Saskaņa) esot jāizrāda tolerance pret tam veltīto kritiku, kas ir vārda brīvības – jebkuras brīvas un demokrātiskas valsts viena no pamatvērtībām. Turklāt partija (apvienība) nav fiziska, bet gan juridiska persona, kurai nepiemīt ne fiziskas, ne garīgas ciešanas.**

Kā politiķi uzpērk medijus

Tiesāšanās apsēstība neliecina par partijas stiprumu, bet gan par tās vājumu. Stiprs politiķis un stipra partija nekad netiesāsies ar saviem kritiķiem. Ar žurnālistiem saistīto tiesas procesu analīze ES liecina, ka visnaskākie uz tiesāšanos ir tieši tie politiķi un partijas, kuras tur aizdomās par nacistisku, totalitārisma, antidemokrātisku, šovinistisku ideju paušanu. Tās ir partijas un politiķi, kam ir ko slēpt, un tāpēc viņi kāri meklē katru kritiķu frāzi, lai atrastu, kur piesieties un tādā veidā iebiedēt medijus un publicistus. Tas ir īpašs cenzūras veids. Bīstams un demokrātiju apdraudošs.

Tāds pats kā bēdīgi slavenie «mediju līgumi», kas izskatās šādi: Rīgas dome vai kāda cita pašvaldība slēdz līgumus ar medijiem par savas informācijas publicēšanu šajā medijā par naudu, praktiski nekad nepieprasot, lai pie publikācijas tiktu norādīts, ka tā ir apmaksāta reklāma, nevis žurnālistisks vai publicistisks materiāls. Diemžēl arī pašreizējie mūsu mediju likumi šādu norobežošanos (kas ir norma attīstītākās demokrātijās) kategoriski nepieprasa.

Tādā veidā partija izmanto likumdošanas nepilnības (kas ierobežo mediju neatkarību) un manipulē ar publisko domu savās interesēs, jo lasītājam nereti rodas ilūzija, ka pašvaldības informatīvais materiāls ir neatkarīga, brīva un kritiska publicistika. Turklāt, saņemot regulārus maksājumus par šādu «informāciju», medijs izvairās publicēt kaut ko kritisku par pašvaldību vai valdošo partiju. To žurnālistikas teorijā sauc par ekonomisko cenzūru. Gandrīz vai visa krievu prese, PBK (Pirmais Baltijas TV kanāls) un citi mediji ir atradušies šādā Saskaņas centra un Saskaņas ietekmē, lai gan tā saucamie mediju līgumi nav slēgti tieši ar šo politisko spēku, bet gan ar pašvaldībām vai pašvaldību iestādēm vai privātfirmām, kuras šis spēks kontrolē. Tādā veidā demokrātiskā valstī tiek īstenota cenzūra mediju uzpirkšanas formā, un to ļoti naski izmantojusi un izmanto Saskaņa (Saskaņas centrs).

Jāuzsver, ka šī norise ir reāls Satversmes 100. panta pārkāpums un žurnālistikas profanācija. Ar sevišķu vērienu un cinismu šādas publiskās attiecības (PR) un žurnālistiku degradējošas metodes izmanto Krievijā, no kurienes acīmredzot iedvesmu un idejas ir smēlušies arī Latvijas Saskaņas politiķi, jo (kā liecina mediju ziņas) šo partiju ir konsultējuši tieši Krievijas polittehnologi.

Saskaņas un Ušakova vājums

Latvijas Satversme garantē brīvību ikvienam no mums izteikt arī kādam ļoti nepatīkamu viedokli. Tā tāpat kā citu demokrātisku valstu konstitūcijas garantē saviem iedzīvotājiem vārda brīvību. Diemžēl eksistē spēki, kuri nav gatavi aizstāvēties pret žurnālistiem ar pretargumentiem, bet liek lietā ieročus: nolīgtus bandītus (pret Leonīdu Jākobsonu), slepkavas (pret Annu Politkovsku un Gundaru Matīsu) kalašņikovus (pret «Charlie Hebdo»), mīnas, cietumus un indes, kuru rezultātā pērn 118 žurnālisti gājuši bojā. Pakistāna un Sīrija ir visbīstamākās valstis žurnālistiem, taču neatpaliek arī citi reģioni, kuros «žurnālisti bieži kļūst par mērķiem ar motīvu viņus apklusināt» (SVT, Nyheter, 2014.31.12.).

Nogalināt žurnālistu vai izmantot visus iespējamos līdzekļus, lai viņu apklusinātu, pēc Committee to Protect Journalists (CPJ) domām «ir konkrēts un bīstams cenzūras veids. Tas nozīmē nevis novākt kādu konkrētu rakstu vai žurnālistu, bet gan tiek praktizēts, lai iebaidītu visus pārējos žurnālistus» (Om värden, 2014.02.04.).

Saskaņas intensīvā tiesāšanās stratēģija ar medijiem liek saprast, ka šeit tiek piekopta apzināta mediju iebaidīšanas stratēģija, jo žurnālistiem taču vienreiz apniks atbildēt tiesās, iet uz tiesām un viņi pārstās būt Saskaņas partijai neērti.

Šādu situāciju Latvijā nedrīkstētu pieļaut, jo mediju kauja ar «varas un naudas» pārstāvjiem ir demokrātiskas valsts norma. Tāpēc nekas neatrodas ārpus kritikas zonas. Nedz ticība, nedz pārliecība. Tieši tāpēc publicista viedokli vai karikatūrista zīmējumu nevajadzētu traktēt kā zaimojošu, godu vai cieņu aizskarošu, jo vārda un viedokļa brīvība ir Rietumu civilizācijas pamatakmens. Cīnīties ar partijām, ticībām un varas viedokļu paudējiem ir žurnālista misija un pienākums. Par šīm tiesībām Parīzē pirms divām nedēļām gājienā devās vairāk nekā miljons demonstrantu, kuru rindās bija vadošie Eiropas politiķi un valdību vadītāji. Arī Latvijas pārstāveLaimdota Straujuma, taču tur nebija Nila Ušakova. Secinājumus varat izdarīt paši.

Ja Ušakova kungam būtu svarīga vārda un viedokļu brīvība, tad viņš (un viņa partija) censtos pārliecināt mani (un mūsu sabiedrību kopumā) ar konkrētu rīcību un darbiem, ka viņiem patiešām nav nekā kopīga ar Krievijas prezidenta Putina ideoloģisko un stratēģisko platformu, ka mums nav jābaidās no Putina pagarinātās rokas Latvijā Saskaņas partijas veidolā. Tad mēs publiski diskutētu tālāk un lasītāji TVNET slejās paši nonāktu pie secinājumiem, «kā ir» un «kā nav».

Taču tagad izskatās, ka Saskaņai nemaz nerūp mūsu lasītāju jeb lielas vēlētāju daļas pārliecināšana par savām idejām, jo esošais Saskaņas elektorāts ir jau nozombēts un «pārējie» vairs nav vajadzīgi. Tāpēc šos «pārējo» medijus mēģina fiziski iebaidīt kā Leonīdu Jākobsonu vai patētiski cenzēt ar tiesu draudiem, kā Saskaņa to ir praktizējusi pret Ir, TVNET, Delfi un citiem.

Tā ir tipiska uzvedība Putina iedibinātās Krievijas interneta cenzūras iestādes Roskomnadzor stilā. Par tās direktoru Putinam Latvijā vajadzētu pieņemt darbā Ušakovu. Labāku un Kremlim lojālāku pretendentu neatrast.

Jā, es joprojām uzskatu, ka man ir ļoti pamatots iemesls uzskatīt Saskaņu par prokremlisku partiju un tās rīcība liek nojaust nepārprotamus mērķus – pievienot Latviju no jauna Krievijas impērijas robežām. Nepatīkami, taču šādu procesa prognozi nav pamata apklusināt, jo tā ir pietiekami nopietna, lai tiktu publiski apspriesta un izdiskutēta.

Tāds ir mans viedoklis, un es to drīkstu paust valstī, kas sevi deklarējusi kā demokrātiska.

Lieliski, ka mums ir šī vārda brīvība, kas citiem (piemēram, Krievijā) nav pieejama. Mēs atceramies, kā tas bija tumsā – totalitārajā Padomju Savienībā, kurā partijas kritika bija 100% neiespējama lieta. To pašu šodien «piedāvā» autoritāras un diktatūras valstis, kas aizliedz jebkādu varas kritiku no žurnālistu puses un akreditē darbam medijos tikai varai paklausīgos žurnālistus.

Pasaulē ir tikai viens bezcerīgas nabadzības veids: tā ir tumsonība par muļķību. Tāpēc neaizmirsīsim, ka muļķība arī ir Dieva dāvana cilvēcei, kuru tomēr vajadzētu izmantot saprātīgi. Neaizmirsīsim to.

* Jēzus iesāka sacīt saviem mācekļiem: «Sargieties no farizeju rauga, tas ir, no viņu liekulības.» (Lk.12:1)
** Saskaņas centrs pret Delfi un Pēteri Viņķeli. http://www.eiropastiesibas.lv/sakums/2014/12/1/tiesa-atzst-saskaas-centram-jizrda-tolerance-pret-tam-veltto.html
Nils Ušakovs pret Ir un A. Ozoliņu http://www.ir.lv:889/2014/1/22/usakovs-zaude-prava-pret-zurnalu-ir
*** Harmony party is Putin’s fifth column
LASI CITUR: Harmony party is Putin’s fifth column

Teroristu «svētais grāls» – Soču olimpiāde jeb kas notiek, ja prezidents aizraujas ar kalnu slēpošanu

2014. gada 11. februārī speciāli TVnet

Putins un Berzins  TVNet  fotoTiem, kas vēlas uzzināt «tikai labu par Soču olimpiādi», iesaku neturpināt lasīt šo tekstu. Krievijā par «Sočiem» nedrīkst teikt neko kritisku, un izskatās, ka Latvijā arī ir tāpat. Rīgā, Cēsīs vai Krustpilī netrūkst olimpisko fanu, kas uzskata, ka sportā «nedrīkst jaukt iekšā politiku» un olimpiskās spēles ir «vienīgi svētki un mūsējo uzvaras». Vai šī neiecietība ceļas no nezināšanas par sporta komercializāciju, vai arī tā ir tīrā «ticības lieta»? Nezinu. Acīmredzot – tabu paliek tabu. Pie tā arī paliksim. Atslābinieties un nelasiet tālāk. Paldies.

Olimpiādes, politika un terorisms

Olimpiskās spēles (tāpat kā pasaules čempionāti futbolā) jau sen kļuvuši par skatuvēm, kurās politiķi demonstrē savas ambīcijas, reklamējot paši sevi. Tas, ka Soču olimpiskās spēlēs faktiski ir Krievijas prezidenta Vladimira Putina šovs, nevienam vairs nav noslēpums. Jau tagad ir zināms, ka tieši viņš būs galvenais spēļu uzvarētājs kopā ar savu «ezera grupējumu», kas pamatīgi «uzvārās», izmantojot olimpisko celtņu būvniecības objektus un infrastruktūru.

Tikpat svarīgas šīs spēles ir arī Ziemeļkaukāza teroristiem, jo lielais sports zaudēja savu nevainību Minhenes olimpisko spēļu laikā, kad 1972. gadā bruņoti palestīnieši iebruka Izraēlas sportistu mītnē un viss beidzās slikti. Tolaik ap olimpisko ciematu esot bijis samērā zems žogs un sportisti, kas krodziņos aizkavējās pārāk vēlu, varēja atgriezties savā olimpiskajā naktsmītnē naktī – forsējot sētu. Šādi rīkojās arī palestīniešu teroristi, kas viegli iekļuva Izraēlas sportistu guļamistabās. Divus nogalinot uz vietas. Divi aizbēga, un pārējie tika saņemti gūstā. Par notikušo nekavējoties ziņoja visas pasaules raidstacijas, ABC par sāka tiešraides no notikumu vietas. Formālais uzbrukuma iemesls bijis palestīniešu sarūgtinājums, ka SOK nav atļāvusi Palestīnas komandai startēt kā atsevišķai vienībai. Reālais iemesls, protams, ir politiski daudz dziļāks un nav atrisināts joprojām. Kas notika tālāk? Par notikumu gaitu toreiz Minhenē šodien var noskatīties dažādas versijas kinofilmās. Olimpiādes mači izraēliešu ciešanu dēļ neapstājās, taču olimpisko kustību šis notikums sašūpoja līdz pamatiem un beidzot bija skaidrs, ka «sports nav šķirams no politikas. Tikai naivi muļķi spēj turpināt ticēt ilūzijai par sporta neatkarību no politikas» (DN, 1972.06.09.).

Līdzīga situācija izveidojusies pašlaik. Džihādistu grupējumi no Ziemeļkaukāza – Čečenijas, Ingušijas un Dagestānas ir kaujas gatavībā, lai atgādinātu par sevi viņu ienaidnieka Vladimira Putina prestiža pasākumā. Tuvējos Sočos. Iebelžot pa ziemas olimpiskajām spēlēm, viņi gūtu sev maksimālu publicitātes «punktu skaitu», jo olimpiāde ir politisks pasākums.

Starp Soču OS atklāšanas ceremonijas pēdējiem sešiem «lāpnešiem» 3 jeb 50% bija tieši Putina atbalsta partijas «Vienotā Krievija» biedri, parlamenta deputāti – Alina Kabajeva, Vladimirs Tretjaks un Irina Rodņina. Kamēr mūsu mediji aizrāvās ar minēšanu, vai lāpas pēdējā «transportētāja» būs vai nebūs Krievijas prezidenta sirdsāķītis olimpiete + vingrotāja + deputāte Kabanova, tikmēr fonā palika lāpas nešanas finālistu politiskā orientācija, kas daudziem nepalika nepamanīta. Vladimirs Putins prot pateikties saviem faniem ar naudu, slavu un godu. Šis ir tikai viens no aktuālākajiem piemēriem, kas liecina par olimpiskā goda politiskās tirgošanās izpausmēm (kur nu vēl OK dalībnieku, līderu un OS pilsētu izraudzīšanas procedūras).

Tāpēc nāksies vien atzīt, ka, pieaugot olimpisko spēļu politizācijai, palielinās teroristu apdraudētības risks. Krievija pašlaik ir riskanta, to apsteidz vienīgi Irāka, Afganistāna un Somālija. Pēdējais atentāts Volgogradā decembrī ar 34 upuriem ir draudīgs atgādinājums, ka radikālais islāmists Doku Umarovs jeb «Krievijas bin Ladens» var mēģināt izrēķināties ar savu ienaidnieku Putinu tieši Sočos. Tāpēc modernā signalizācijas sistēma, detektori, pārbaudes, 75 000 karavīru, policistu korpusi, kara lidmašīnas lidostā un jūras flotes armāda Melnajā jūrā var arī nepalīdzēt kritiskā brīdī. Daļai sporta entuziastu šķiet, ka būtu jāatsakās no prestižu spēļu tālākas rīkošanas ambiciozās, politiski ofensīvās lielvalstīs. «Jo patriotiskāks un šovinistiskāks ir olimpisko spēļu rīkošanas motīvs un izpildījums, jo pastāv lielāks risks, ka tas pievilks protestētāju un teroristu uzmanību» (Simon Jenkins, The Guardian). Tas nozīmē, ka olimpiādes turpmāk vajadzētu rīkot neitrālās, teroristiem neinteresantās valstīs ar mazāku pompozitāti. Piemēram, Latvijā, kas ir «daļa no Rietumu pasaules» un «mazāk pakļauta terorisma draudiem» (A.Pabriks, LA, 2013.15.10.). Šis priekšlikums nav joks, bet gan secinājums, ņemot vērā sabiedrības alerģisko reakciju pret lielvalstu ambīcijām OS organizēšanā.

Ziemas olimpiāde subtropos, kur nekad nesnieg

Atzīšos, ka, uzzinot par Krievijas prezidenta plānu rīkot ziemas olimpiskās spēles Melnās jūras kūrorta pilsētā Sočos, biju krietni pārsteigta par vietas izvēli. Krievija ir gigantiska valsts, kurā plašas teritorijas atrodas kārtīgas ziemas zonā. Vietas tur pietiek neskaitāmām olimpiādēm. Soči, kas ir krievu visiecienītākā vasaras atvaļinājumu vieta, šķita pagalam nepiemērota vieta ziemas olimpiešu mačiem.

Esmu bijusi Sočos un zinu, ka «šī ir vissiltākā teritorija Krievijā. Te nesnieg, un sniega segas šeit praktiski nekad nav» (Boriss Ņemcovs, politiķis, dzimis Sočos). Pēc SOK prezidenta 2007. gada paziņojuma Gvatemalā par 2014. gada ziemas olimpisko spēļu norises vietu – Sočiem «Krievijā tika spriests par to, ka olimpiāde varētu notikt nevis pašos Sočos, bet gan kalnos, kur attiecīgi būtu jāizbūvē ziemas sporta arēnas. Taču vēlāk izrādījās, ka Krasnaja Poļana atrodas Imereti ielejā, kur nepietiek vietas olimpisko celtņu izbūvei. Tobrīd noskaidrojās, ka 2/3 olimpisko spēļu tomēr notiks subtropu zonā» (Boriss Ņemcovs).

Kāpēc tad pieteica Sočus, ja tur ir karsts? Sočus izvēlējās Vladimirs Putins pats, kuram šeit atrodas «Kremļa vasarnīca». Tiem, kas nezina, ko nozīmē politiskās «dačas», varu paskaidrot, ka tās ir būtisks politiskās nomenklatūras varas atribūts un regulē svarīgas norises valstī. «Soči» un «Jalta» nav tikai ģeogrāfiski nosaukumi, bet politiski jēdzieni.

Starp citu, Sočus kā PSRS augstākās politiskās varas «atvaļinājumu darba vietu» izraudzījās jau Staļins. Viņam bija ideja izvērsties Sočos ar būvniecību, taču centienus apturēja ģeologu brīdinājumi par zemes nogruvumiem, kas ļoti raksturīgi šim reģionam. Josifs paklausīja, bet Vladimirs pēc 80 gadiem nospļāvās uz ģeologiem un nolēma uzcelt sev pieminekli Soču olimpisko spēļu veidolā, lai tas maksātu ko maksādams.

Labāk būtu spēlējis šahu

Viss esot sācies ar Vladimira Putina aizraušanos ar kalnu slēpošanu Soču pievārtē, «Daiļās pļavas» nogāzēs. Leonīds Tjagačevs (sporta ierēdnis) esot iemācījis Putinu slēpot, aizrāvis ar olimpisko spēļu ideju jau 2002. gadā un iepazīstinājis ar austriešu nobraucienu veterānu Karlu Šrancu, kas palīdzējis realizēt absurdo plānu – uzbūvēt olimpisko centru dabas lieguma rezervātā pie Melnās jūras.

Putinam vajadzēja šīs celtnes «tieši te» pie vasarnīcas sliekšņa, lai pa bijušo Čaikovska ielu (tagad – Putina maģistrāli) ātri nokļūtu «krievu oligarhu svarīgākajā atpūtas vietā – savā luksusa trasē jeb olimpiskajā slēpošanas kūrortā, pārvēršot to pasaules acīs par sava politiskā prestiža pieminekli» (Garijs Kasparovs, šahists un politiķis).

Šajā nolūkā: 1) tika izvērsta gigantiska spiediena kampaņa pirms SOK lēmuma 2007.g. («darījām visu – iespējamo un neiespējamo, lai uzvarētu, jo īstam vadonim vienmēr jāuzvar», Leonīds Tjagačovs/ Aleksandrs Žukovs); 2) tika pieņemts 2010. gada Olimpiskais likums, kas atļāva gada laikā atsavināt privātīpašumus, kuri traucē OS infrastruktūras un būvju celtniecībai. Neskaitāmas ģimenes ir uz ielas, arī tagad dzīvo kopmītnēs un barakās kā bēgļi: «kad nojauca manu māju, es noģību, tagad jau trīs gadus visa ģimene dzīvojam 8 kvadrātmetru istabiņā pansionātā. Es nakšņoju uz balkona kopā ar ledusskapi, dēls ar vīru – istabā. Neko labāku mums nepiedāvā. Priecīga, ka man vismaz jumts virs galvas. Olimpiādei tā vajadzēja, ko es tur varu darīt?» (Natālija Kraseņikova); 3) netiek nodrošināts ekosistēmas saglabāšanas solījums: pieaug bīstamo atkritumu izgāztuvju skaits; 4) plaukst korumpētība: tika izveidots monstrs ar nosaukumu «Olympstroy», kas paredzēts OS būvniecības nodrošinājumam. 96% finansējuma no nodokļu naudas, taču faktiski tas kļuva par «gigantisku superkorumpētības astoņkāji, kurā direktori mainās kā nogrēkojušās lelles: Vainštoks+ Kolodjašins+ Bolovejs» un «otkatu» līmenis sasniedz 70% (Boriss Ņemcovs). Piemēram, «45 km garais autoceļš no Adleras uz Krasnaju Poļanu valstij izmaksāja 8 miljardus dolāru. Tas nozīmē, ka tas ir uzbūvēts no zelta vismaz 5 mm biezumā, jo 1 kilometra izmaksas ir 150 miljoni dolāru» (Boriss Ņemcovs). «Korupcija Krievijā netiek uzskatīta par problēmu, un Soču būvniecība to padarīja par normu. Korumpētība tagad ir sistēmu veidojošs faktors. Visa nauda, kas Soču projektā tiek ieguldīta, iegrimst korumpētības purvā. Mums nav reālas kontroles pār olimpisko spēļu izdevumiem, tā ir ierēdņu zelta raktuve» (Garijs Kasparovs). Soču budžets joprojām ir slepens, taču pēdējie skaitļi liecina par tēriņiem 50 miljardu eiro apmērā (Boriss Ņemcovs). Salīdzinājumam – Turīnas OS izmaksāja 2 miljardus eiro; 5) tiek neatgriezeniski sagrauta vide, nerēķinoties ar to, ka šīs teritorijas iekļaujas dabas lieguma zonā (piesārņojums, būvniecība kritiskajā zonā, piem., Vinogradnajas nogāzē; 6) notiek strauja Krievijas dārgāko zemes īpašumu piespiedu uzpirkšana, kurā «olimpiāde kalpo kā privatizāciju paātrinošs faktors» (Garijs Kasparovs); 7) uzbūvētajām OS celtnēm nav nākotnes: «Imereti ieleja ir dziļš purvs, kas neatļauj tur būvēt gigantiskas celtnes. Taču Putins var visu, arī uzvarēt dabu!» (Boriss Ņemcovs).

«Viss ir dekorācija Putina izrādē, kas pavisam drīz sagrūs, jo sāksies zemes nogruvumi. Tie šeit notiek bieži. Rezultātā nekas vairs nebūs lietojams, peļņas no OS arēnām nebūs. Paredzu, ka mums nāksies glābt šo reģionu ar nodokļu naudu» (Garijs Kasparovs). «Vajadzēja pirms būvniecības Putinam pakonsultēties ar ģeologiem. Tad tramplīns negrīļotos un šeit notiekošais neizskatītos pēc murga… bet… varbūt būtu bijis labāk, ja kāds būtu Putinam iemācījis spēlēt šahu, nevis kalnu slēpošanu» (Pjotrs Fedins, Krasnajas Poļanas iedzīvotājs)

Par Soču OS izteikties kritiski Krievijā ir aizliegts

«Soču olimpiādes tēma Krievijā jau sen ir tabu. Tā ir aizliegtā tēma. Līdzko kāds sāks ielūkoties dziļāk šajā virtuvē, tā pavērsies nepatīkamas ainas. Krievijas masu medijus un televīziju kontrolē Kremlis. Bez sirdsapziņas pārmetumiem viņi cenzēs un aizliegs visu, kas varētu mest ēnu vai nomelnot gaišo Putina tēlu» (Garijs Kasparovs).

«Krievijā saistībā ar olimpiādi ir totālā cenzūra. Visi, kas šeit mēģina kritiski pavērtēt šo pasākumu, tiek apsaukti, zākāti un vajāti. Ar to rēķinieties!» (Boriss Ņemcovs).

Par Sočiem runāt sliktu nedrīkst. Vai par OS nākotni drīkst?

Bijusī Zalcburgas pilsētas domes vadītāja Gabi Burgštallera atzīst, ka jau 2007. gadā Zalcburgā bija visas ziemas olimpiskajām spēlēm vajadzīgās būves un arēnas. «Mums nekas nebija jāceļ, viss jau bija. SOK par to varēja pārliecināties jau toreiz» – viņa uzsver. Taču Putins esot darījis visu, lai pārvilktu 2014. ziemas olimpiskās spēles pie sevis. Zaudētāji mačā par 2014 OS rīkošanu toreiz bija Zalcburga Austrijā un Phenčana Korejā.

Pēc viņas domām, SOK vajadzētu pārskatīt praksi un lēmumu pieņemšanas gaitu, lai olimpiskā kustība turpinātu attīstīties sporta, nevis politisko ambīciju uzspodrināšanas virzienā. Tā domā austriete.

Kā domājat jūs?

——

Rakstā izmantotie citāti no Izraēlas dokumentālās filmas «Soču spēle» (2013).