Kopā ar avīzēm piedzima arī „preses pīle“. Tie ir aizraujoši stāsti par pikantiem „notikumiem“, kuros maz faktu patiesības, bet daudz izdomājumu lasītāja iztēles apetītes rosināšanai. Kāpēc lasītājiem patīk šīs „pīles“? Tāpēc, ka tās piedāvā neparastus, neikdienišķus atgadījumus, kas zibenīgi piesaista sev publikas vērību. Viena kārtīga „pīle“ strauji paceļ avīzes tirāžu un dod lieliskus ienākumus. To zināja jau 1830.gadā žurnālists – blefotājs Ričards Adams Loks (Richard Adams Locke) New York Sun redakcijā. To pašu praktizēja populārais reportieris Klāss Relucius (Claas Relotius) vācu Der Spiegel pērn. Šogad „pīli“ sameistarojušas pašmāju televīzijas, kas krietni pacēla skatītāju skaitļus ar saldajiem „vannas kiviča“ mīlas stāstiem. Tikai naivais iedomājas, ka te ir runa par mīlas eksploziju. Drīzāk tā ir labi producēta daudzsēriju filma (bez prognozējamām beigām), kas turpina magnetizēt mūsu nekritiskās mediju publikas uzmanību. Ja ir pieprasījums, tad atrodas arī aktieri un stāsts, jo pircēji ir vajadzīgi visiem.
Naudas trūkums kā radošuma impulss
To, ka naudas vairs nav, Ričards saprata jau 1835.gada vasarā. Ejot no darba uz mājām. Avīzes New York Sun ieņēmumi vairs nespēja segt izdevumus un īpašnieki pieprasīja labāku apgrozījumu. Pašam naudas nepietika ikdienas izdevumiem. Bija vajadzīgs kas neparasts ko pārdot, lai nopelnītu. Ričards bija emigrējis uz jauno pasauli no Lielbritānijas. Vēl kuģī uz ASV viņš turpināja lasīt savus britu filozofijas žurnālus (Edinburgh New Philosophical Journal). Tobrīd žurnāla centrālā tēma bija informācija par jaunajiem teleskopiem un hipotēzes par to, ka uz mēness tikšot reiz atklāta dzīvība. Ričards par šiem murgiem pie sevis smīnēja, jo diezgan labi orientējās optikas un astronomijas jautājumos. Taču pieķēra sevi pie domas, ka informācija par dzīvības atklāšanu uz mēness būtu sensācija. Ja šādu „ziņu“ publicētu viņa vadītā avīze. Tad visas finanšu problēmas atrisinātos pašas no sevis. Tauta pirktu avīzi kā traka un nauda ripotu kasē aumaļām. Tā 1835. gada augustā viņš ar šo ideju kabatā devās pie izdevēja un pieprasīja sev 300 dolāru honorāru par reportāžām no Mēness. Izdevējam ideja patika. Tā atrisinātu arī viņa visas problēmas vienlaicīgi.
New York Sun tika dibināta kā „vismazākās monētas avīze“ (maksāja vienu centu). Ar savu satura trokšņainumu jau tobrīd tā apsteidza visas pārējās lētās avīzēs, kas maksāja sešus centus. Tā nebija paredzēta baņķieriem, tirgotājiem vai elitei. Nē, šī avīze bija informācijas avots mazajam cilvēkam „no ielas“. Tam pašam, kas taupīja naudu visur un vienmēr. Tieši viņam derēja šāda vislētākā iespējamā – viena centa avīze.
Ja lielās un kvalitatīvās avīzes iztika no ieņēmumiem, kurus nodrošināja tradicionāla reklāmu publicēšana, tad New York Sun biznesa ideja bija dramatiska tirāžas palielināšana. Tas arī nodrošināja strauju reklāmas ieņēmumu pieaugumu. Taču kā panākt, lai visi pērk un lasa kā traki tieši šo avīzi? Vajadzīgo dramatisku tirāžas pieaugumu varēja panākt tikai sensācijas un skandāli, trokšņaini atklājumi un pārsteigumi. Konkurenti (New York Herald) jau mina uz papēžiem ar saviem šausmu stāstiem un kriminālajām reportāžām. Tāpēc 21. augustā Ričards sāk savu jauno „kases grāvēju“ jeb sērijas pirmo rakstu par debesu pētniecības atklājumiem. Viņš parakstās ar pseidonīmu un atsaucās uz neesošu britu žurnālu kā avotu. Tam sekoja nākošais raksts par teleskopiem, kā burvju instrumentiem, kas spēj pievilkt tuvu klāt tālumā esošus priekšmetus un parādības. Visbeidzot autors pievērsās arī pašam Mēnesim un sāka stāstīt par turienes ezeriem, kalniem un mežiem. Kā zibens no skaidrām debesīm uzliesmoja raksts par nepazīstamu dzīvu būtni, kas (caur teleskopu) novērta kādā Mēness mežmalas ezerā. Šī persona esot bijusi 120 cm gara, sarkanādaina, skarbiem sejas vaibstiem un sikspārņa spārniem uz muguras. Būtnei bija rokas un kājas ar kurām tā žestikulēja. Pēc tam paradījās vēl citas līdzīgas būtnes un sāka nodarboties ar pikantām nodarbēm, kuras aprakstīt autors tobrīd neuzdrošinājās. Taču mēs labi saprotam, par ko bija runa.
Avīzi lasītāji todien izķēra no avīžu pārdevēju rokām. Tik ļoti visiem gribējās uzzināt ko vairāk par spārnotajiem Mēness ļaudīm. Todien laikrakstu izdevās iztirgot 60 000 eksemplāru metienā (tobrīd Ņujorkā bija 270 000 iedzīvotāju). Katru pārdoto avīzi esot izlasījuši vismaz 5-8 cilvēki. Rezultātā lasītāji sāka pulcēties pie redakcijas ēkas, lai pirmie saņemtu jauno avīzi ar stāsta turpinājumu. Pūlī cilvēki sāka stāstīt cits citam izdomātus stāstus par to, ka līdzīgus novērojumus publicējot arī Lielbritānijas žurnāli. Katra nākamā reportāža no Mēness tika gaidīta ar nepacietību. Redakcija solīja izdot visus sērijas rakstus vienotā grāmatā, lai visi tos varētu netraucēti izlasīt. Tas arī tika izdarīts un grāmatu pārdeva atkārtotos izdevums ar tirāžu 20 000 eksemplāru. Taču lasītāji nerimās. Viņi pieprasīja arī ilustrācijas. Autors nekavējoties apmeklēja litogrāfu Beikeru Manhetenā. Rezultātā pēc 24 stundām jau bija iespējams apskatīt spārnotos mēness iedzīvotājus vizuāli. Ilustrācijas varēja, protams, arī nopirkt. Avīzes popularitāte pieauga zibenīgi. No metiena – 8000 eksemplāru dienā, tā pacēlās 20 000 eksemplāru līmenī. Ar šo New York Sun tobrīd kļuva par pasaules lielāko avīzi, apsteidzot pat britu The Times (17 000 eks.).
Konkurenti nonāca bezizejas situācijā. Uzrakstīt labāk nebija iespējams. Protams, ka pārējās avīzes diezgan drīz atklāja, ka piesauktais Edinburg Journal of Science nemaz neeksistē, pseidonīma īpašnieks ir redaktors pats un nekādu spārnoto cilvēku uz Mēness nav, taču lasītājus šie atmaskojumi vispār neinteresēja. Ričards bija uzvarējis. Kārtīgi samelojis, piedāvājis publikai vajadzīgo ziņu saturu un pazudis aizkulisēs pēc akcijas beigām. Blefs par spārnotajiem cilvēkiem uz Mēness bija beidzies. Tas iegājis vēsturē kā pirmais popkultūras efekts. Par to sāka rakstīt lugas un scenārijus, taču nekad atmaskojumus. Tāpēc New York Sun saglabāja savas līderpozīcijas ASV tirgū līdz pagājušā gadsimta sākumam.
Blefa efekts
Šis gadījums lieliski pierāda, ka mērķis attaisno līdzekļus. Melot var, ja kāds par šādiem meliem priecājas. Tobrīd nebija mediju ētikas noteikumu un bezkaunīga melošana varēja nodrošināt publikas pārsteiguma efektu un lielus lasītāju pūļus. Ja lasītāji būs, tad informācijas patiesīgumu nebija jēgas pārbaudīt. Tieši šis gadījums pierāda, ka viltus ziņas piedzimst ne tikai politisku vai ideoloģisku motīvu vārdā. Mēness blefs piedzima godkārības un mantkārības dēļ. Ričards meloja par neesošu britu zinātnisko žurnālu, spārnotajiem Mēness cilvēkiem nevis tāpēc, ka kāds viņam to lika darīt. Nē, lai nopelnītu naudu sev, savai ģimenei un avīzei. Lai kļūtu populārs. Tieši tāpat kā šodien „kivičs vannā“ zīmējas un tēlo varoni, kura nav. Taču vienai publikas daļai interesē šī sērija bez prognozējamām beigām. Tātad arī šajā gadījumā ir runa par tiem pašiem “Mēness cilvēku“ efektiem sabiedrībā, kas darbojas arī tagad – 200 gadus vēlāk.
Vai kāds no šādiem blefotājiem šodien iekrīt?
Jā, šodien tik nekaunīgi melojot, žurnālisti iekrīt. Lielākais skandāls ir vācu Der Spiegel blefotāja Klāsa Reluciusa atmaskošana. Der Spiegel ir populārs un plaši pazīstams vācu kvalitatīvās žurnālistikas simbols. Taču pērn (2018) šajā žurnālā kolēģi atmaskoja melojošu žurnālistu. Klāss bija sācis strādāt kā ārštata autors, taču pamazām kļuvis par vienu no pašiem populārākajiem reportieriem. Par saviem rakstiem žurnālā Der Spiegel viņš saņēma ne tikai labu algu, bet arī vācu žurnālistu organizāciju prēmijas. Beigās noskaidrojas, ka sižetus un varoņus viņš izdomā pats, nekad neko nav pētījis. Nav analizējis vidi un vietas, kuras apmeklējis un ar šo pārkāpis dokumentālās žurnālistikas principus. Vārdu sakot – tieši tāpat kā Ričards, viņš izdomāja savus stāstus, meloja koši, piedzejoja un piepušķoja, tur kur likās neieciešams. Viņu atmaskoja kolēģis. Pēc tam prēmijas atņēma. Taču efekti palika.
Žurnālisti vēlas būt populāri, piedāvāt neiespējamu atklājumu un saņemt par to slavu un laurus. Tā tas bija 19. gadsimtā. Tāpat tas turpinās arī šodien. Spārnotie Mēness cilvēki bija pirmie šajā mediju blefa plejādē, bet nav arī pēdējie.
Vai atņemsim prēmijas?
Balvas žurnālistiem mēdz uzskatīt par cenzūras veidu. Klāss Relucius ir saņēmis neskaitāmas prēmijas: gan kā labākais vācu reportāžas veidotājs, gan arī no CNN puses viņš tika atzīts par 2014. gada labāko pasaules žurnālistu. Klāss ilgstoši skaitījās zvaigzne. Piemērs jaunajiem mediju līdzstrādniekiem: perfekts, precīzs, izsmalcināts. Tagad zinām, ka tas viss bija blefs. Izlikšanās. Viņu atmaskoja kā blefotāju un meli. Vismaz 14 no Klāsa slavenajām 60 reportāžām ir izdomājumi un nepatiesība. Viņš pats izgudroja neesošu varoņu tekstus, atsaucās un fiktīviem avotiem, meloja par savu tikšanos ar reāliem cilvēkiem, izdomāja secinājumus, kas nebalstās reālos novērojumos. Tādejādi viņš dezorientēja savu lasītāju. Nevis atspoguļojot to, kas notiek, bet gan tiražēja savas iedomas kā dokumentālu faktu.
Tagad visi ir nikni par to, ka kaut kas „tāds“ Vācijas nopietnajā žurnālistikā vispār ir bijis iespējams. Īpaši svarīgi tas ir tagad – „Trampa ēras“ uzbrukumu laikā, kad populisti visiem spēkiem cenšas nomelnot nopietnas, analītiskas žurnālistikas eksistenci. Viņiem nepatīk žurnālisti, kas atspoguļo realitāti. Tādi nav derīgi varai un politiskajiem manipulatoriem. Tādus trampisti un mūsu pašmāju „pašvaldību avīžizdevēji“ labāk redz ejot, nevis nākot.
Varbūt nevajadzēja Klāsu tik skarbi atmaskot? Tikai tāpēc, ka žurnālistikas vietā viņš piedāvāja daiļliteratūru?
Nē, nevajag neko slēpt. Ja reiz mums ir bijis šāds „ričards“ vai „klāss“, tad tas ir jāatzīst un necienīga, neprofesionāla rīcība jānosoda. Vienkārši tāpēc, ka mēs neatbalstām tiražētas informācijas autoru, kurš nejūtas atbildīgs par sava satura kvalitāti. Nedrīkst pieļaut, ka diletantu ražoti fake news dejo melu polku ar saviem lasītājiem. Viltus ziņas šodien vairs nav pirmā aprīļa joks, bet gan bīstams kiberkara ierocis.
Mīlētāji vannā“ jeb līdz galam nepasacītais
Nekas šodienas mediju pasaulē nav nejaušs. Visi fotogrāfē „pašiņus“ un izliek internetā apskatei vajadzīgajā interpretācijā. Visi jūtas kā žurnālisti. Visi var, prot un zina, kā vajag. YouTube televīzija pamazām nostājas tradicionālā zilā ekrāna programmas vietā. „Kārļi“ un „Annas“ sistemātiski ražo un piedāvā savus raidījumus paši un internets tiražēšanas iespēju garantē neierobežoti. Atliek pabrīnīties, cik vārgulīgi šiem procesiem nespēj sekot mūsu mediju likumdevēji un tradicionālo ekrāna mediju vadītāji. Tāpēc „mēness cilvēku“ naratīvi turpinās ar un bez pašiem autoriem galvenajās ekrāna lomās.
Diletantu skandālu ražošanās ūdenskritumā uz godkārības impulsa var paslīdēt kāja pat profesionālim. Vēl jo vairāk situācijā, kad tendenciozi mediju nami pieprasa publikācijas sev nepieciešamajā piegriezumā un maksā par to vairāk, nekā par pārbaudītu tekstu, kurā nekas nav pagriezts vai interpretēts tā kā „kādam vajag“. Kā mums lasītājiem atšķirt burvi no blēža? Ja reiz publika vēlas un pieprasa nākamo Mēness cilvēku ar spārniem, bet tāda nav un mums nav ko piedāvāt. Ko tad darīt?
Izvilkt tuvplānā caurkritušu politiķi, bijušo fizkultūrieti un piedāvāt viņu kailu vannā kā gadsimta mīlas dēmonu? Sekot viņa (no malas menedžētajam) stāstam un iedvest publikai pārliecību, ka Mēness cilvēki eksistē un ir arī pie mums? Ka tie ir dzīvi joprojām?
Vai tauta tam notic? Tieši tāpat kā Mēness cilvēkam ar spārniem? Pirms 200 gadiem?
Šķiet, ka tā tas arī ir un būs arī nākotnē. Pasakas vienmēr ir bijušas populāras – gan pieaugušajiem, gan bērniem. Par pasakām mēs esam gatavi pat maksāt, jo neprognozējamas beigas ir pats labākais magnēts, kādu jebkurš stāstnieks var vēlēties.
Tikmēr „preses pīle“ pēkšķ tālāk savu savādo dziesmu. Mums visiem par prieku.
