Nauda neguļ jeb bankas kā politisko krīžu izraisītājas

Speciāli TVNET

Skandāli ap zviedru banku iesaisti krievu netīrās naudas „nomazgāšanā“ meklē izskaidrojumu: loģiskos alkatības iemeslos, cilvēciskās vājībās, virknē cinisku pieņēmumu par „lielās naudas nesmirdēšanu“ un amatpersonu nespēju palaist gar degunu lielu naudu, bargi nenopelnot uz tās rēķina.

Rezultātā no amata nācās atkāpties dāņu ģenerāldirektorei, zviedru valdes priekšsēdētājam un vēl dažiem, kas šādu attīstības scenāriju nebija gaidījuši. Diemžēl krīze šeit nav tikai morāles rakstura skandāls.

Tā var izraisīt daudz nopietnākus pazemes grūdienus, nekā pirmajā brīdī šķiet. Amerikāņi varēja saskaisties par nozagtās Magņitska naudas legalizēšanu un aizliegt Swedbank tirgoties ar USD. Trampa valstī šāds nelāga impulss nelikās neiespējams. Tālāko notikumu attīstību tad mums nebūtu grūti iztēloties, jo esam ko līdzīgu jau novērojuši arī agrāk, citu banku sakarībā.

Tātad – bankas vadības kļūdas neapstājas bankas ēkas robežās. Tās izraisa zemestrīces ļoti plašā frontē uz āru. Tātad – ne tikai ekonomiskajā, bet pat politiskā līmenī. Taču sāksim visu pēc kārtas.

Bankas tikumība

Pašlaik grūti nedusmoties uz Danske Bank un Swedbank par šeftēšanos ar „Magņitska naudu“, kas nozīmēja asiņainas, mafijas naudas legalizāciju. Tā bija amorāla rīcība, kuru realizējusi viena no zviedru senākajām krājbankām. Tā pati, kas 200 gadus afišējusi tikumu un taupību kā sava biznesa simbolus.

Tautas krājbanka aktīvi (savā līdzšinējā praksē) izmantojusi divus raksturus ar simboliskiem vārdiem „Taupītāja“ un „Šķērdētāja“ kā savas biznesa morāles tēlus. Liekot saprast, ka taupība un pieticība grezno ikvienu cilvēku. Krājbankas kustība zviedru tautas vidū ilgus gadus asociējās ar godprātību, augstu morāli visos darījumos ar naudu. Tagad, 200 gadus vēlāk, viss pēkšņi apgriezies ar kājām gaisā. Tas, ka šodien bankas darbinieku alkatība un nepiedodama vienaldzība pret nekrietniem darījumiem tiek sodīta, ir loģiski un pamatoti.

Taču pati problēma ir lielāka par Swedbak aktuālo skandālu un amatpersonu sodiem. Bankas uzņemas realizēt mūsu naudas darījumus, piešķir mums maksājuma vai kredītkartes naudas darījumiem, un mēs jūtamies godīgi, maksājot „caur banku“, nevis skaidrā naudā. Tad nu pamatota būtu prasība pieprasīt, lai banka savās attiecībās ar naudu būtu tikpat godīga kā mēs paši.

Taču tā tas vienmēr nenotiek. Banka ir peļņas uzņēmums. No vienas puses tā it kā garantē mūsu finansiālo darījumu caurspīdību, bet no otras puses, piesedz pati savus sānsoļus, lai krietni nopelnītu. Tos pašus, kurus parastam klientam neviens nepiedotu.

Banku stabilitāte

Tātad bankas ir biznesa uzņēmumi, kas vēlas nopelnīt. Savādi, ka esam piešķīruši šim biznesam izņēmuma stāvokli. Ja bankām klājas labi (peļņa ir liela), tad mūsu sabiedrība un ekonomika ir stabila. Ja bankas iztukšojas un kļūst nestabilas, tad var bankrotēt valsts. Visi metas palīgā. Valsts budžetu ieskaitot.

To jau piedzīvojām, piemēram, Parex bankas bankrota laikā. Parastam uzņēmumam valsts ar savu budžetu šādā brīdī nebūtu metusies palīgā. Taču bankām pienākas izņēmuma serviss. Tās dabū visu, kas tām nepieciešams, uz mūsu rēķina. Tāpēc bankām vairs neuzticamies, jo tās var kļūdīties, taču par šīm kļūdām samaksāsim mēs.

Tieši šī neuzticēšanās var izraisīt virkni politisku seku, kas paviršam vērotājam var pat neienākt prātā. Taču tā notiek. Proti, banku krīzes lielā mērā ir izraisījušas to posta scenāriju, kuru pašlaik novērojam Brexit 2016. gada referenduma balsojumā, un tā paša gada traģēdiju ASV ar Donalda Trampa nākšanu pie varas.

Šo konstatējumu pamatojumus interesanti varat apgūt, izlasot britu vēsturnieka, ASV Kolumbijas universitātes līdzstrādnieka Adama Tūza () jaunāko darbu ”Crashed: How a decade of financial crises changed the world” (Allen Lane). Pēc viņa domām, „Brexit“ izraisītājs bija populistu kopīgo centienu rezultāts, kurā apvienojās Eiropas Savienības pretinieku labējais spārns, kas cerēja ar to nostiprināt Londonas kā pasaules finanšu centra lomu. Savienojumā ar neapmierināto strādniecību no provinces, kas jutās apdraudēta globalizācijas rezultātā.

Kaut ko līdzīgu varējām novērot ASV vēlēšanās, kad pie varas tiecās šeftmanis Donalds Tramps, kurš ar savu vulgāro ticību stiprās rokas spēkam magnetizēja mazizglītotos provinces amerikāņu vīriešus.

Pēc Tūza domām, šie notikumi bija 2008. gada finanšu krīzes sekas. Toreiz pasaules finanšu sistēma un ekonomika snauda stabilitātes miegā, guļot uz tā saucamajiem sliktajiem aizdevumiem. Brīdī, kad amerikāņu kredītņēmēji vairs nespēja samaksāt, sākās cunami, kas appludināja arī Eiropu.

Bankas pēkšņi nezināja, kādi būs to ieņēmumi, ja sliktie kredīti „sāks rīkoties“. Sirds apstāšanās kļuva iespējama un finanšu zonas infarkts draudēja nepārprotami. Baraks Obama saprata nekavējoties. Lai neatkārtotu 1929.gada krīzi, tika nolemts neatļaut bankām bankrotēt. Sākās valsts budžeta naudas iesūknēšana grimstošajās bankās. Taču krīze jau bija nostājusies uz sliekšņa. Cilvēki, kas, pateicoties subprime aizdevumiem, bija zaudējuši savas mājas, kļuva par bezdarbniekiem. Rūgtuma pilniem, izmisušiem zaudētājiem. Vairums no viņiem acu galā neieredzēja bankas un to vadītājus, kas paši izspruka cauri krīzei bez skrambām, taču klientus atstāja uz ielas, lietū. Viņi saglabāja savu stāvokli un lielās algas, bet par viņu nemākulību krīzes novēršanā samaksāja mazais cilvēks pats.

Rezultātā sākās izteikta sabiedrības polarizācija. Tieši šā iemesla dēļ 2016. gada vēlēšanās ļoti populārs kļuva kreisais Bernijs Sanders (Bernie Sanders), nevis politikas establišmenta reprezentante Hilarija Klintone (Hillary Clinton), kas asociējās ar varu un naudu. Taču vēl vilinošāk skanēja populista Donalda Trampa balss, kas solīja visu un pat neiespējamo piedevām. Sarūgtinātie Trampa pasākām noticēja. Populisms izslējās, pateicoties tieši banku nemākulīgajai rīcībai.

Kritiskais punkts

Liela vaina šeit jāuzņemas arī 2011.gada valsts parādu krīzei. Īpaši Dienvideiropas valstu nespējai tikt galā ar esošajiem budžeta rāmjiem. Tobrīd aizdevuma procenti auga gigantiskā ātrumā, un vainīgās bija Grieķija, Portugāle, Spānija un Itālija, kas netika galā ar savu maciņu. Pateicoties Angelai Merkelei (Angela Merkel), eiropieši norāva „rokas bremzi“ šķiešanās procesam.

Rezultātā Eiropa tika ierauta recesijā un strauji pieauga bezdarbnieku armija. Situācija bija īpaši kritiska 2012.gadā, kad tika prognozēts Grieķijas bankrots. To pēdējā brīdī izglāba, izvairoties no tā, ka grieķi pamet eiro zonu.

Taču grieķus piemeklēja tie paši skarbās taupības noteikumi, kurus iepriekš pieredzēja Latvija. Trīs spoki – Eiropas Centrālā banka, ES un Starptautiskais valūtas fonds (IMF) – panāca savu. No Grieķijas tika pieprasīts neiespējamais – taupīt, piegriezt jostas un radīt priekšnoteikumus ekonomikas pieaugumam.

Punktu šim procesam pielika Eiropas Centrālās Bankas šefa Mario Dragi (Mario Draghi) atbilde publikai Londonā 2012.gada 26. Jūlijā. Uz jautājumu: „Vai Eiropas bankām nedraud bankroti?“ viņš atbildēja ļoti izsmeļoši, ka naudas pietikšot.

Zināmā mērā demonstrējot, ka ECB ir kaut kas līdzīgs ASV Centrālajai bankai. Nevaru apgalvot, ka šis secinājums viesa stabilitāti un paļāvību. Drīzāk pretēji.

Tieši bažas par to, ka nu jau mums draud ne tikai kopīga armija, bet arī kopīga „banku savienība“, bija viens no iemesliem, kas lika Deividam Kameronam izsludināt referendumu par palikšanu vai nepalikšanu Eiropas Savienībā.

Banku bankroti ir noveduši pie šodienas nacionālisma uzplaukuma, tirdzniecības kara draudiem un populistu partiju rindu strauja pieauguma.

Tā pati „troika“, kas augstprātīgi noveda līdz bankrotam Latviju un šodien neuzņemas atbildību par savu kļūdaino lēmumu sekām, ir radījusi priekšnosacījumus pasaules populisma krīzei. Tieši taupības politika, masu bezdarbs un dzīves standarta kritums ir novedis vairākas valstis pie populistu valdībām. Pieskaitot arābu pavasara eksplozijas, kas noslēdzās ar masu migrāciju uz Eiropu, radījušas priekšnoteikumus līdz šim nebijušam naidīgumam pret ārzemniekiem, ieceļotājiem.

Gājiens ar laidni

Spēle sākās šādi – vispirms ASV centrālās bankas vadītājs peldināja savu finansiālo sistēmu naudā, lai to paglābtu. Ar „kvalitatīvo atvieglojumu“ palīdzību viņš nopirka ASV valsts parāda daļas. Eiropas centrālā banka darīja to pašu. Tas nozīmēja naudas drukāšanu un procentu likmju kritumu Eiropā un ASV.

Rezultātā investētāji meklēja jaunus medību laukus sava kapitāla ieguldīšanai. Pēc pāris gadiem šie paņēmieni bija nokaitinājuši konservatīvos ASV republikāņus. Centrālā banka nolēma atteikties uzpirkt obligācijas un sāka celt procentu likmes. Līdz ar to mainījās naudas plūsmas virziens. Kapitāls virzījās atpakaļ un iebelza pa daudzām valūtām. Dienvidāfriku, Brazīliju un Indiju ieskaitot. Kritās jenas vērtība attiecībā pret dolāru, un Ķīna to sāk izjust īpaši smagi. Sāka pazemināties izejvielu cenas, naftu ieskaitot.

Krievijas, Venecuēlas un Norvēģijas ienākumi būtiski samazinājās. Šis process izraisīja politiskas reakcijas. Ķīna, redzot savus ekonomiskos zaudējumus, pievērsās tirgiem Āzijā un Āfrikā. Krievijā Putins centās saglabāt savu režīmu, iestāstot iedzīvotājiem, ka vienīgā izeja no situācijas ir nacionālisma restaurācija un populisma praktizēšana.

Latvija šo banku iespaidu piedzīvoja ļoti tieši un negatīvi. Tūkstošiem iedzīvotāju šodien atrodas ārpus dzimtenes. Nedz vietējie politiskie vadītāji (kas toreiz glāba ar valsts naudu Parex banku), nedz finanšu krīzes risinātāji (sarunās ar „troiku“), nedz arī pašas bankas (Eiropas centrālā un vietējās bankas) nav Latvijas sabiedrībai par notikušā sekām atvainojušās.

Rodas iespaids, ka par nepiemērotiem un neatbilstošiem lēmumiem finanšu sistēmas amatpersonām nav jāatbild, lai gan citas amatpersonas (par to pašu) liek cietumā.

Iespējams, ka Lehman Brothers uzsprāgšana 2008. gadā nav kļuvusi par starta šāvienu augošām politiskajām un ekonomiskajām pretrunām sabiedrībā. Taču banku reakcijas neizbēgami mazināja sabiedrības paļāvību politiskajām un ekonomiskajām institūcijām.

Nauda neguļ

Tā turpina griezties „karuseļos“, lai pelnītu jau nākamo peļņas kumosu. Tā pulsē finanšu tirgus globālajā sistēmā: ienirstot un iznirstot ar finanšu instrumentu palīdzību. Piedaloties aizvien jaunās viļņveida kustībās, kuras sauc par finansiālajām inovācijām, lai nodrošinātu bagātajiem vēl lielāku peļņu nekā līdz šim.

Tātad finanšu tirgus un bankas ir paredzēti tieši šo īpaši bagāto cilvēku naudas karuseļiem, veiksmīgi palīdzot tiem izvairīties no „zaudējumiem“ nodokļu samaksas zonā un „attīrot“ neglīti nopelnītas naudas kaudzes tālākiem legālajiem pirkumiem un investīcijām.

Līdzīgi uzvedas arī modernie, globālie uzņēmumi, kas izvairās no nodokļu maksāšanas ar īpaši radošu, neparastu paņēmienu palīdzību – uzpērkot nodokļu inspektorus, finanšu padomniekus, izvietojot savus birojus un naudas kontus tajās pasaules daļās, kurās iespējams nemaz nesamaksāt nodokļus vai tos maksimāli ierobežot. Tā rīkojās, piemēram, Googe, Apple, Microsoft, Uber un Airbnb.

Reducējot nodokļu samaksu līdz minimumam (2% – 8% no globālās peļņas). Bankas to redz, zina, novērtē, saprot un pašas piedalās šajā peļņas rotaļā tāpēc, ka arī vēlas nopelnīt. Jo lielāka nauda griežas karuseļos, jo treknāka kļūst banku peļņa.

Tātad – mums pārējiem (parastajiem ļaudīm) jāievēro likumi un jādemonstrē tikumi. Turīgie ļaudis un uzņēmumi var to arī nedarīt. Kamēr mēs maksājam nodokļus un tiekam kontrolēti no nodokļu inspekcijas puses, ekstrēmi turīgie rīkojas pavisam citādi.

Tie izveido īpašus globālos tīmekļus, fondus un sabiedrības, kas noder naudas pasargāšanai no nodokļu atvilkšanas.

Starp citu, īpaši turīgie cilvēki nekad necieš arī no ekonomiskajām vai finanšu krīzēm. Viņi pat iegūst un nopelna uz krīžu rēķina. Pētījumi pierāda, ka visbagātākās pasaules ģimenes pēc 2008. gada finanšu krīzes paliecināja savu kapitālu par 45%.

Joprojām 8% no pasaules naudas konta (7,6 biljoni USD) atrodas noslēpti nodokļu paradīzēs. 30% šīs noslēptās naudas īpašnieku dzīvo Āfrikā, 52% Krievijā. Rezultātā sabiedrība ik gadus zaudē nodokļu ienākumos 200 miljardus dolāru apmērā.

Nav grūti konstatēt, ka pašreizējais legālo naudas darījumu veids – cauri bankai – nav pats labākais maksājumu kārtošanas ceļš. Ja reiz bankas var izraisīt politiskas un ekonomiskas krīzes un kolīzijas ar savu neapdomīgo rīcību, tad būtu jāatrod iespēja no šādiem maksājumu procesiem atteikties un sodīt pašus cunami izraisītājus.

Pagaidām mēs nezinām, kā to izdarīt.

Starpnieks, kas vēlas iegūt peļņu, nav godīgs un taisnīgs vidutājs. Protams, varam izstrādāt likums, lai tie nodrošinātu augstu morāli mūsu sadzīvē. Taču vēl vairāk par likumiem ir nepieciešami paši cilvēki, kas spēj un prot augstās morāles likumus ievērot.

Tie paši, kuriem nauda nepielīp pie pirkstiem.

Ušakova «olugalvas» jeb kā notiek manipulācija ar tautu sociālajos tīklos

Speciāli TVNet 

olugalvas

Tas, ka «radio ir avīze bez teksta un robežām», bija skaidrs jau Ļeņinam. Kur nu vēl kino un televīzija, kas emocionālāk par tekstu vai skaņas failu spēja ievilkt vadoņu propagandu pa taisno no ekrāna tieši skatītāju galvās. Pateicoties internetam, propagandas cunami pastiprinās. Tagad ideju un pārliecības, aprēķina un alkatības propagandisti var un prot nepamanīti piezagties klāt, izmantojot upura mājas datoru un telefona ekrānu.

Tur pseidozinātniski viedokļi, faktu sagrozījumi, meli un puspatiesības tiek piedāvātas līdzās pārbaudītiem faktiem, un tikai retais atšķir graudus no pelavām. Bez tam sociālie mediji piedāvā lasītājiem pašiem tiražēt ikvienu vēstījumu, sūtot to tālāk saviem draugiem, sekotājiem un visiem, kas ir pieejami Facebook vai Twitter virtuālajā realitātē. Tādējādi lasītāji, kas «šēro» piedāvāto informāciju, automātiski paši kļūst par noteiktu ideju propagandistiem.

Šī tiražēšanas iespēja ir unikāla. Līdz šim masu komunikācijas praksē «katrs sētas miets» nevarēja tehniski pastiprināt sev tīkamās informācijas izplatīšanas apjomu. Tagad šādu iespēju piedāvā sociālie mediji, un ikviens to lietotājs cenšas panākt sev iespējami lielāku sekotāju jeb iespējamo ideju «tālāktiražētāju» skaitu. Lielajās valstīs un valodās šie sekotāju cipari ir gigantiski: @justinbieber 90 M, @katyperry 93,8 M vai @ladygaga 64,3 M. No komerciālās mākslas neatpaliek arī politiķi, kuriem sekotāju skaits demonstrē ne tikai prestiža rangu, bet arī iespēju cementēt tālāk sevi kā redzamāko politiskās idejas nesēju sabiedrības apziņā. Piemēram, @realDonaldTrump ar saviem 12,9 M mazliet apsteidz @HillaryClinton (10,1 M). Kā redzat, skaitļi ir iespaidīgi. Ja reiz vērtējam mikrobloga Twitter lietotājus pēc to sekotāju skaita, tad izveidojas masu medijiem raksturīgā ietekmes skala. Tie cilvēki, uzņēmumi, kuriem sekotāju ir visvairāk, skaitās visietekmīgākie un iecienītākie. Tie, kuriem sekotāju maz, – neeksistē vispār. Pirmajā mirklī šāds atzinums šķiet loģisks. No šāda viedokļa viens no vispopulārākajiem politiķiem Latvijā ir un paliek Saskaņas šefs Nils Ušakovs.

Ne viss ir zelts, kas spīd

Politiķis Ušakovs, tas pats, kurš vada Kremlim draudzīgu partiju Saskaņa un vienlaikus vada arī Rīgas pašvaldību, lepojas ar to, ka viņš ir populārs Latvijā. Jo Twitter konta sekotāju latviešu valodā viņam ir 97,9 tūkstoši, bet krievu valodā tikai 921 fans. Rodas iespaids, ka Ušakovs ir ļoooti populārs latviešu vidū, taču vēlēšanās viņu taču iebalso pamatā krievvalodīgie vēlētāji. Tie paši, kuru pielūgsme sociālajos portālos Latvijā Ušakovam ir vairāk nekā trūcīga. Veidojas paradokss – vai nu tviterim nav nekādas ietekmes vēlēšanās, vai tieši pretēji – sociālie mediji izvēlēti, lai magnetizētu latviešu vēlētāju Ušakova virzienā.

Salīdzinājumā ar, piemēram, @maestroPauls (3252), Nils Ušakovs ir Latvijas popularitātes gigants. Pat ZZS Aivaram Lembergam sekotāju ir tikai 28,5 tūkstoši, bet Artusam Kaimiņam – 13,9 tūkstoši. Kaut kas šajā rangu tabulā nav pareizi. Vai jums tā nešķiet? Lai noskaidrotu patiesību par šo «sekotāju» skaita «rangu tabulu», paraudzīsimies tēmā plašāk. Sāksim ar formu. Ar skaitļiem.

Sociālie tīkli, sevišķi mikroblogu tīkls Twitter, Latvijas sabiedrībā izveidojies par savdabīgu «krāniņu mērinstrumentu». Gandrīz katrs pazīstamāks mūziķis, producents, solists, basketbolists, TV diktors, žurnālists, polittehnologs, «reklāmas guru», pārtikusi sieviete ar žurnālistikas pagātni, deputāts vai politiķis lielās ar desmitiem tūkstošu sekotāju savam Twitter kontam. Vai šie konti piedāvā interesantu lasāmvielu? Šķiet, ka ne, jo visai maz tajos jēdzīgas lasāmvielas. Šķiet, ka viņiem nav ko teikt. Kāpēc tad tirāžas mērāmas tūkstošos?

Ja vērīgāk papētām mūsu Twitter «VIP personāžus», tad jāsecina, ka šie konti ar desmitiem tūkstošu sekotāju ir radušies pēkšņā uzrāvienā. Nevis loģiskā, bet gan mākslīgā ceļā, jo fanu kontingentā ir nepieklājīgi daudz olugalvu.

Tātad pašam ir iespējams «uzpūst» savu sekotāju skaitu, apzināti piesaistot mēstules vai surogātsekotājus, t.i., personāžus, kuri reālajā dzīvē neeksistē. Tos (ar vai bez vārdiem) var nopirkt par nieka naudu vai izdomāt un saražot pie sava datora ikviens no mums pats un mehāniski pievienot savam sekotāju pulkam. Internetā šodien ir pieejams visai apjomīgs pakalpojumu piedāvājums, kas par pieticīgu summu izveidos jūsu pielūdzēju, sekotāju grupu, kas tiks attiecīgi pievienota tviterkontam. Tā zibenīgi var iegūt sev 1000 vai pat 10 x 10 000 sekotāju, kas būs vārdi ar vai bez fotogrāfijām. No Latvijas personībām šķiet, ka visvairāk sekotāju savam Twitter kontam ir savācis jaunais censonis basketbolists Porziņģis (ap 177 000 cilvēku), bet no politiķiem līderis tomēr ir Ušakovs. Diemžēl abos šajos kontos pat ar neapbruņotu aci pamanāms, ka liela (ja ne lielākā!) daļa sekotāju nav reāli ļaudis, bet gan surogātkonti, kurus var nopirkt vai uzmeistarot.

Pārdodam fanus, pielūdzējus un sekotājus

Piemēram, uzņēmums Kopattwitterfoljare pārdod sekotājus ar atlaidēm: 100 fanus par pieciem eiro, 500 par 7 eiro, 10 000 par 27 eiro. Uzņēmuma klienti ir uzņēmumi, mūziķi, fotogrāfi, politiķi un blogeri. «Mūsu klientu skaitā ir daudz mūziķu, kas ikdienā izmanto sociālos medijus, lai iegūtu sev iespējami lielāku publiku,» rakstīts šā uzņēmuma mājas lapā. «Ja jums kā mūziķim būs daudz sekotāju, tad radīsies iespaids, ka esat ļoti populārs mūzikas autors, un šāds solis var nodrošināt strauju karjeras un popularitātes kāpumu nākotnē. Jūs aicinās piedalīties dzīvās mūzikas koncertos, dažādos pasākumos tikai tāpēc, ka jums ir tik daudz Twitter sekotāju. Pēkšņi atradīsies salīdzinoši daudz cilvēku, kas sekos jūsu muzikālajai karjerai tikai tāpēc, ka lielie sekotāju skaitļi liecinās par to, ka jūsu popularitāte aug!» Klientiem tiek paskaidrots, ka dārgo mārketinga kampaņu laiks ir garām. «Tu pasūti sev noteiktu skaitu sekotāju, mēs tos zibenīgi atrodam, pievienojam tavam kontam, un efekts ir iespaidīgs – tu uzreiz vari izbaudīt (popularitātes) efektus,» konstatē uzņēmuma «Pirkt Twitter sekotājus» pārdevēji. Mājas lapa piedāvā arī skaidrojumu: lūk – divas populāras vācu personības. Pirmajai slavenībai A ir tikai 100 sekotāju, bet otrajai B to ir 100 000. Kuram no abiem jūs dotu priekšroku? Lielākā daļa cilvēku vienmēr izvēlēsies to, kas ir populārāks un pieprasītāks. Liels pielūdzēju, fanu un sekotāju skaits ir magnēts pārējiem.

Šis piemērs iederas ne tikai mākslinieku un populāru personu pasaulē, bet arī uzņēmumu jomā. Ja uzņēmumam A ir vairāk sekotāju nekā firmai B, tad pircējs izvēlēsies to ražotni, kurai lielāks klientu skaits. Neatspēkojama loģika. Kur nu vēl atsauksmes uz SEO (Search Engine Optimization) un sociālo mediju ietekmi uz mājas lapu saitēm un Google meklētājiem. Šāda servisa pārdevēju internetā ir daudz. Atliek tikai izvēlēties, samaksāt un vienā rāviena kļūt par skaudri populāru interneta personību.

Uzpumpētā, mākslīgā reputācija

Kāpēc ietekmīgai personai vajadzīgi spoku fani un viltus sekotāji? Mērķis ir 1) mākslīgi uzpumpēt kādas personas reputāciju, 2) maksimāli plaši tiražēt tās vēstījumu gan reāliem cilvēkiem gan surogātkontiem. Spamošanu te veic arī ar tā saucamo robotu surogātkontu palīdzību, kas reaģē uz noteiktiem vēstījumu vārdiem un kontiem, automātiski tos retvītojot vai citādi uz tiem reaģējot.

«Falšo» kontu vizuālā īpatnība ir personas portreta vietā ievietotie olai līdzīgie galvu attēli. Tāpēc es šos mēstuļu kontus turpmāk saukšu par olugalvām. Vientiesīgam lasītājam šķitīs, ka mūsu pašu U, S, L, G vai Z ir ļoti lielas autoritātes = populāri ļaudis, ja tik daudz ir viņu domugraudu knābātāju mikroblogā Twitter. Tikai retais mēģina ieskatīties šo personu sekotāju sarakstā, lai secinātu, ka vairums viņu fanu, sekotāju ir tās pašas bēdīgi slavenās olugalvas.

Kas ir šīs olugalvas? Zinātnē par sociālo tīklu surogātkontiem uzskata tādus profilus, kam ir viens vai daži sekotāji vai to nav vispār. Tiem ir maza aktivitāte, taču tie seko gan lielam skaitam reālu personu, gan mākslīgi radītiem surogātkontiem – t.i., mēstuļu feikiem. Mēstule ir trāpīgs angļu termina «spam» latviskojums, kurš 2004. gadā ieguva gada vārda titulu Latvijā.

Protams, olugalvas var uzrasties arī pavisam nepretenciozu kontu īpašnieku sekotāju sarakstā, kas īpaši nepiestrādā, lai audzētu šos surogātkontus, taču no tiem var tikt vaļā, ja ir vēlēšanās, lai tie nebojā nopietnas personas reputāciju, kurai svarīgi ir reāli sekotāji – cilvēki. Protams, internetā var nopirkt pakalpojumu, kas nodrošinās, ka tavam tvitera kontam sekos reāli cilvēki ar kopīgām interesēm, tēmām, bet tad sekotāju un sekojamo skaits būs aptuveni vienāds. Daudz ātrāk un lētāk ir muļķot auditoriju ar olugalvām.

Ja reiz Latvijas VIP personības ir tik naskas neeksistējošu fanu pirkšanā, vai ir pietiekami daudz pielūdzēju, kas šo manipulāciju nepamana un redzētajam notic?

Ušakova olugalvas nav parastas galvas

Ja reiz olugalvas var iegādāties par 10 dolāriem globālajā tirgū, jeb par lielāku naudu lokalizētas konkrētas valsts auditorijai (kā tas ir Ušakova gadījumā), tad jāpieļauj, ka pastāv zināma nekritiskās LV publikas daļa, kas rij nost visu, ko internets piedāvā. Basketbolista Kristapa Porziņģa gadījumā šis «slavas inkubators» nav kritiskas analīzes vērts, jo viņa karjera vairāk atkarīga no reāla snieguma laukumā, nevis nodrošināma interneta tekstu džungļos. Turpretī politiķu virzienā aina veidojas pavisam cita. Te «slaucamās govis» ir potenciālie balsotāji, jo politiķa spēku, meistarību un profesionālismu nevar novērtēt tikpat vienkārši kā sportista formu laukumā vai stadionā. Politiķa (tāpat kā mācītāja) meistarību vērtē pēc vārdiem, nevis darbiem. Tieši tāpēc internets ir katra politiķa tēla atpazīstamības vitrīna. Daļa no viņiem kontrolē savus Twitter kontus pašrocīgi, ierakstot tur tekstus, kas sarūpēti pašu privātajās galvās. Tādi, šķiet, ir @carlbildt (529K), @IlvesToomas (79,6K), taču vairumam sociālo mediju aprūpi veic algoti darbinieki. Viņi raksta tekstus politiķa vārdā, pērk olugalvas kā priekšnieka sekotājus un aizstāj angļu «palamas» ar personu vārdiem latviešu vai krievu valodā, kas izskatās labāk, bet maksā dārgāk.

Ušakovs savus surogātsekotājus producē, rēķinoties ar politisko uzdevumu. Ja reiz viņam ir tik daudz sekotāju ar latviskiem personvārdiem, tad vairumam varētu būt taisnība par Saskaņas līdera «politisko pievilcību». Piemēram, «kapu tramvaja» idejas bīdīšanas sakarā 26. oktobrī viņa sociālo mediju servisa grupa, šķiet, ir radījusi dekoratīvu kontu, kas saucas @SkansteRīga. Ar mērķi pārliecināt 5 sekotājus, ka Skanste ir Rīgas kultūras centrs un ka «nacionāļi» un Vienotība par šo tēmu melo. Pats Ušakovs šim alter ego neseko, bet par to fano svaigi ceptas mankurtu olugalvas.

Var ievērot likumsakarību, ka vieni un tie paši surogātkonti seko ne tikai Ušakovam, bet arī dažām citām «ievērību» alkstošām Latvijas publiskās telpas reālām personām, kuru olugalvu kolekcija ir mērāma pat vairākos desmitos tūkstošu. Šo personu skaitā ir gan Ušakova padomdevēji, gan partijai Saskaņa politiski simpatizējošas reālas personas. Ir arī pa dažam politiskam pretiniekam un kritiķim, kuriem vēl nav olugalvu sekotāju tūkstošu.

Par ko liecina Ušakova olugalvu armija?

Tā liecina, ka sociālie mediji var ietekmēt publisko domu un Rīgas mēram ir vajadzīgas latviešu balsis.

Par sociālo mediju efektiem politikā jau uzrakstīti neskaitāmi akadēmiski pētījumi, taču pārliecinošākie laikam ir priekšvēlēšanu fakti. Piemēram, 2014. gada Eiroparlamenta vēlēšanās Zviedrijā negaidīti izvirzījās necilā Pirātu partija, kura visaktīvāk darbojās sociālajos medijos, rezultātā iegūstot divas vietas Eiroparlamentā. Tviplomācija (www.twiplomacy.com) jeb gadskārtējais globālais pētījums (Burson-Marsteller) par to, kā politikas personības izmanto Twitter, iedvesmojušas arī ziemeļvalstu sociālo zinātņu pētniekus. Noskaidrojies, ka partijas ar visvairāk sekotājiem atrodas vadošajās pozīcijās politiskās varas hierarhijā un ka partiju vadītājiem ar kuplāko sekotāju skaitu ir krietni lielāka ietekmē saitēs ar sabiedrību nekā viņu sociāli neaktīvajiem konkurentiem. Lasītāji ieklausās vārdos un aizmirst paskatīties uz darbiem. Tāpēc daudz mazāka nozīme ir partiju vai politiķu sociālajai aktivitātei reālajā dzīvē. «Mūsu pētījums pierāda, ka pastāv ļoti liela atšķirība starp partijām, politiskajiem grupējumiem un partiju vadītājiem Twitter izmantojumā. Tikai daži patiešām nopietni iedziļinās, saprot un izmanto šo instrumentu tiešai un publiskai sarunai un dialogam ar vēlētājiem. Turpretī citi to formāli izmanto tikai kā megafonu. Tas nozīmē, ka šajā jomā visu nosaka stratēģija un mērķa nospraušana» (Gustav Dalgren, Sjöstedt och Schyman dominerar på Twitter, Sverigedemokraterna får minst genomslag, 2014).

Saskaņas un tās līdera psiholoģiskā situācija Latvijā nav ērta un viegla, jo ir ko slēpt no vēlētājiem: 1) nepadarīto darbu un 2) Kremļa mazohisma dēļ. Rīgas vadītāja pienesums pilsētai pagaidām ir vairāk nekā pieticīgs, jo pilsētas sabiedriskā transporta vagonu sēdekļi joprojām ir piečurāti (politisku motīvu vārdā) un kopsaucējs Nila Ušakova ieguldījuma Rīgas labā saucas «Krišjāņa Barona iela», kas kā celtniecības un remontu izgāšanās simbols jau izsmiekla formā folklorizējusies sabiedriskajā domā.

Pašvaldību vēlēšanās tuvojas, un Ušakovam vajadzīgs propagandas buldozers, kas ar savu troksni nomāc nevēlamus un kutelīgus jautājumus arī par to, cik lielā mērā šī partija ir Putina ideju spogulis. Kā arī jautājumu par to, «cik liels krievu spiegs viņš ir» – kā to nekautrīgi viņam pajautāja kāda vācu televīzijas kanāla reportieris*. Protams, uz šiem Rietumu žurnālistu jautājumiem Rīgas politiskais vadītājs atbildēt nevar. Tāpēc dialoga vietā tiek iedarbinātas tukšvārdības dzirnavas un diskursa vietā nostājas gan bezsejainā olugalvu fanu armija, gan arī surogātkonti virtuālajā vidē. 97 000 latviešu sekotāju it kā runā pretī loģiskajai šā politiķa popularitātei pamatnācijas vidē. Tik liels skaitlis kliedz skarbi – viņš ir populārs. Viņu mīl! Taču pagājušajā nedēļā kopā ar studentiem augstskolā pētījām Latvijas «zvaigžņu» Twiter kontus, mēģinot atšķirt reālus sekotājus no olugalvām. Lūdzu studentus novērtēt, cik no Ušakova 97 000 sekotājiem varētu būt olugalvas un cik no šiem sekotājiem patiešām ir reāli cilvēki. Nonācām pie secinājuma, ka spoku varētu būt ap divām trešdaļām no 97 tūkstošiem. Protams, šāda analīze nav zinātniska, taču sava daļa patiesības šajā analīzē un secinājumā tomēr ir. Dekorāciju būvniecība būtībā nav nekas negaidīts teātrī, kuru sauc arī par politiku. Cilvēka vērtības mērs ir tas, kas paliek no viņa pāri brīdī, kad viņam vairs nav naudas. Politiķa – kas paliek pāri no viņa, kad vairs nav dekorāciju un spoku armijas internetā.

*LASI CITUR: Weltspiegel-Interview mit dem russischen Bürgermeister von Riga, Nils Usakovs

Avoti:

https://twitter.com/nilsusakovs/followers Ušakova olu galvu konts ar 97 800 sekotājiem

https://twitter.com/nilushakov/followers Ušakova krievu konts ar 900 sekotajiem

Daži tipiski Ušakova sekotāju – «olu galvu» profili:

https://twitter.com/anete_estere

https://twitter.com/SkansteRiga

https://twitter.com/mazarepublika

https://twitter.com/Elllinite

https://twitter.com/nikitaturovoyu

«Velna Ziga» un trobelētājs Tramps jeb kā publiska melošana un insinuācijas palīdz tikt Baltajā namā

Speciāli TVNet.

velna-ziga tv net spogulis

Amerikas Savienoto Valstu vēlēšanas tikko pierādīja, ka manipulācija ar publisko domu pašlaik sit ļoti augstu vilni. Pēc otrā pasaules kara Rietumos šis process esot ticis apzināti ierobežots gāzto diktatūru atbaidošās pieredzes dēļ. Taču pašlaik publiska melošana, insinuācijas un visu pārējo necivilizēto komunikācijas paņēmienu izmantojums atkal kļuvis par legālu ikdienas saziņas instrumentu un politiķiem vairs nav sirdsapziņas pārmetumu par to, KĀ viņi uzvar vēlēšanās. Tiesnešu šajā – politiskā boksa mačā joprojām nav, un tāpēc populistiem pavērtas visas iespējas iekarot arī Eiropu.

Skumjā situācija pēc rasista, sieviešu pazemotāja un populista Donalda Trampa nonākšanas Baltajā namā prasa izskaidrojumu, jo šāds cilvēks nebija pelnījis ieņemt augstāko politisko amatu ietekmīgajā un lieliskajā ASV. Taču tas ir noticis, un rezultāta izskaidrojums nav sabiedrības nogurums no liberālisma, politkorektuma vai amerikāņu publikas vēlme pēc attīstības atpakaļgaitā. Notikušais ir daudz komplicētāka norise. Viens no pašiem būtiskākajiem šodienas rezultāta priekšnoteikumiem ir Trampa priekšvēlēšanu komunikatīvās stratēģijas līdzība ar Putina un citu diktatoru māņu manipulācijas loģiku. Par šo tēmu var uzrakstīt grāmatu, taču īsi iespējams ieskatīties dažos būtisko jautājumos arī šā raksta ietvaros.

Vispirms par «Velna Zigu»

Mana pirmā iepazīšanās ar dēmonisko personu notika sen – bērnībā, radu lauku mājās, pie karsti sakurtas plīts, klona virtuvē. Radu tantes klačojās pie virtuves galda, bet es biju spiesta klausīties, jo nekā cita Rīgas bērnam šajā piesnigušajā pasaules malā nebija ko darīt. Tantes apsprieda stulbo Zigu, kas visām bija uzkritusi uz nerviem. Bez pieredzes aprunāšanas taktikā uztvēru visus pieaugušo tekstus kā 100% patiesību. Laikam tāpēc mans pārsteigums bija tik liels brīdī, kad ieraudzīju «Velna Zigu» uz virtuves sliekšņa. Manā iztēlē viņa bija melna, netīra būtne, apveltīta ar ragiem un asti, slotu un kvēlojošām dakšām padusē. Taču šī Ziga nepavisam neizskatījās pēc raganas. Viņu pat aicināja pie galda, un sarunas tagad turpinājās par kādu citu «velna izdzimumu», par kuru katrai bija ko teikt.

Toreiz es vēl nezināju, ka aprunāšana ir ļoti izplatīta lieta visplašākajos sabiedrības slāņos. Pie kam – apzināta ienaidnieka dēmonizēšana vieno un solidarizē sabiedrības locekļus. Ja ienaidnieka nav – tas jāizdomā kaut vai tāpēc, lai visiem būtu par ko runāt un pret ko kopīgi cīnīties. Kas notika tālāk? Vēlāk tante Zigrīda kļuva par manu draugu, apspriedām grāmatas (viņa bija diplomēta filoloģe) un runājāmies par filozofiju. Taču pārējās viņu mūža beigās izmeta no mājas (kurā Zigrīda bija pavadījusi sava mūža lielāko daļu), un tā «Velna Ziga» pazuda. Madonas virzienā. Nekad vairs uz turieni nebraucu.

Domāju, ka jūs, cienījamo lasītāj, labi pazīstat šādas situācijas. Zināt, ka sabiedrība sastāv no mafiozām grupām, kas cīnās savā starpā un jo nežēlīgāk izrēķinās ar tiem, kas atrodas ārpus partijām, baznīcas draudzēm, sporta komandām, klubiem vai citām grupu spiediena kopības formām. Sabiedrība vienmēr meklē kādu pretoties nespējīgu upuri, uz kuru iespējams novelt vainu, lai atrisinātu savus iekšējos konfliktus. Mimētiskā iekāre ir kaislības forma, kas neizbēgami valda pār cilvēkiem. Te «aizstāvas» un izrēķinās ar mēli, nevis ieročiem. Viens no pirmajiem taktikas baušļiem šajā karā ir – «birku pielīmēšana». Velna Ziga tika nepelnīti aplīmēta ar birkām – «nepiemērota sieviete lauku apstākļiem», «lasa grāmatas, kad jāiet vagā», «neglīta, jo izkāmējusi», «neveiksminiece un muļķe», «tāda, kuru vajag piekaut», «prasās pēc pēriena» utt. Skaudība kā astoņkājis trāpīja visur, kur iespējams iesist. Birkas pielīp un nost nekrīt.

Politiskajās cīņās notiek tieši tas pats. Politiķi nāk no mūsu vidus. Mēs, protams, zinām, ka šādi uzvesties nav ētiski pareizi, politiskajās diskusijās pieprasām atteikties no zemiskiem paņēmieniem, taču prasti ļaudis to «galvā neņem». Viņi bliež pa brillēm pretiniekam vai klupina sievieti ar zīdaini rokās, ja pašiem tas ir izdevīgi. Tā ir nemorāle, nepieklājība. Jā, tā tas ir. Taču, pirms ķeramies klāt trobelētājam Donaldam, vēlējos norādīt, ka ikviens no mums ir redzējis manipulāciju ar publisko domu savā ģimenē, skolā, darbā un uz ielas. Zinām, ka tas ir slikti, taču turpinām skauģiem un manipulatoriem nepretoties. Vēl vairāk – amerikāņi tādu ievēlēja Baltajā namā un mēs tūliņ tādus pašus «trobelētājus» grasāmies ievēlēt, piemēram, Rīgas, Jelgavas un Ventspils domē.

Trobelētājs un viņa ieroči

Tātad aizvadītās amerikāņu priekšvēlēšanu kampaņas galvenā iezīme bija uzbrukumu melīgums. Hilariju apsprauda ar birkām kā afišu stabu. Viena no pašām muļķīgākajām birkām bija frāze, ka «viņa ir krimināla», kas bija absolūti melīgs apvainojums, taču tika ļoti plaši izmantots. Gandrīz visu Trampa piekritēju atbildēs (dažādu ārzemju TV staciju žurnālistiem) skanēja gandrīz vai tikai šī atbilde, jo «visiem viss tāpat skaidrs». Lai gan būtībā šis apgalvojums ir emocionāli piesātināts, taču faktiski nepamatots. Tas pielipa. Trampa komanda turpināja aplipināt savu politisko pretinieci ar izgudrotiem apgalvojumiem, kas iecementējās tieši nevis tāpēc, ka birku teksts būtu patiess, bet gan tāpēc, ka saturs bija emocionāli satraucošs. Lauku veceņu apmelošanas metode, kā redzat, funkcionē arī politikā.

Šajā kampaņā Tramps izmantoja to pašu metodi, kuru pašmājās lieto, piemēram, Aivars Lembergs, Einars Repše un Arturs Kaimiņš. Tā ir pašfokusēšanās stratēģija, kurā «es» tiek nostādīts pret «pārējiem». Visi pārējie politiķi ir sliktie, bet «es» esmu izlēcējs, citādais, varonis un Robins Huds vienā personā. Šī stratēģija pieprasa atšķirties no «pārējiem» ar skaļu pašslavināšanas taktiku, kas visbiežāk izpaužas trobelēšanā jeb traču taisīšanā, kurā politiķis kā dokumentālo šovu varonis veic «varoņdarbus» (nostājoties pret pārējiem), ņirdz un rupji izrunājas publiski, nav prognozējams, jo vienmēr «izspļauj» medijiem ko negaidītu un lētas uzmanības vērtu. Šādi politiķi ātri kļūst par mediju ēsmu. Tieši mediji ir tie, kas kāri uzknābā šāda rakstura politiķu izteikumus un izdarības, tā nodrošinot trobelētājiem salīdzinoši lielu popularitāti sabiedrībā.

Brutālie narcisi

Bravūra un «sliktā puikas» tēlošana ari piederas šai lomai. Komunikācijas stratēģijās šādu pieeju raksturo kā «brutālo narcisismu», kad politiķis pieskaņojas izklaides industrijas vajadzībām, kurās vispieprasītākie ir «sliktie puikas», kas «domā tikai par sevi» un piedāvā pikantas scēnas publiskai apspriešanai. Kā neatņemama sastāvdaļa šajā lomā ir arī jaunas sievas apņemšana (kas ir vismaz meitas vecumā) un mazuļa sagaidīšana (kas ir mazbērna vecumā). Šie trumpja dūži liecina, ka trobelētājs ir virils un var «mērīties ar krāniņiem» joprojām.

Interesanti, ka pēdējos gados politikā aizvien vairāk ienāk «paštaisītie miljonāri», kuriem naudas pietiek, bet slavu ļoti gribas. Tieši mediji ir tie, kas no politiķiem izveidojuši pārcilvēku un slavenu cilvēku tēlu galeriju. Lai ārsts vai mākslinieks savā darbā kļūtu par plaši pazīstamu personu, ir nepieciešama gan izglītība, gan laiks, gan darbs. Taču, kļūstot par politiķi, cilvēks zibenīgi iegūst kāroto popularitāti. Tāpēc naudīgi cilvēki lido uz politiku un amatiem kā tauriņi uz spuldzi naktī. Viņiem, tāpat kā Trampam, liekas, ka politikā valda tie paši likumi, kas biznesā, lai gan atšķirība faktiski (starp šīm jomām) ir ļoti liela un ar uzņēmējdarbības pieeju politisku procesu regulācijā var panākt lielu ļaunumu sabiedrības labklājībā.

Sarunā ar sabiedrību trobelētāji izsakās vienkāršoti un cenšas iedvest vēlētājiem, ka viss ir ļoti viegli un vienkārši. Laidiet tikai trobelētāju pie «kloķiem», un viņš vienā rāvienā visu nokārtos, jo zina, kā to darīt. Smagas un sarežģītas tēmas tiek primitivizētas, un «virtuves politikas» līmenis pēkšņi nostājas uz pasaules sarežģītās politiskās skatuves. Ar savu «buldozera loģiku» trobelētājs saplacina visu, kas viņam pašam šķiet pārāk sarežģīts un nepatīkams, jo šie ļaudis parasti nav intelektuāļi un nespēj spriest dziļi. Nianšu viņiem nav. Viss ir melnbalts, un mūsu varonis parasti nostājas pret tiem, kas «šo visu ir ievārījuši». Tātad vainīgie ir tie, kas bijuši politikā pirms viņa. Tie jāmet pār bortu, un situācija būs atrisināta. Jo vairāk demonizēsim pretinieku, jo labāka izdosies kampaņa un vēlētāji noticēs, ka līdzšinējās problēmas ir kādu konkrētu ļaužu neizdarības rezultāts. Lai gan nekad reāla dzīve, ekonomika vai politika nav tik vienkārša aina. Tā ir daudz komplicētāka norise, kurā nav piedalījušies tikai kaitnieki vai nemākuļi. Taču iestāstīt šādu primitīvu pasaciņu cilvēkiem ir vieglāk, nekā izskaidrot reālo procesu komplicētības būtību.

Kas ir šie cilvēki, kuri izmanto politiskajās kaujās līdzīgu stratēģiju? Tie ir ļaudis ar empātijas trūkumu un izteikti narcisi. Craig Malken savā grāmatā «Rethinking Narcissism» apspriež šo tēmu un konstatē, ka ekstravertie narcisi piesaista cilvēkus ar savu imperatīvo stilu. Viņi šķiet izlēmīgi, prasmīgi, enerģiski, stipri un varoši. Lai gan faktiski tie ir vienīgi pašapmierināti ļaudis, kas pārmēru tic savai ģenialitātei, kuras būtība ir tikai šķietama. Vairums vēlētāju apmulst no intensīvās enerģijas un solījumu plūsmas un notic narcisu vārdiem. Viņus ievēl parlamentos un šoreiz arī Baltajā namā. Pēc ievēlēšanas Tramps jau pirmajā dienā dodas uz Balto namu un nosēžas blakus priekšgājējam Obamam, kurš līdzšinējā viņa retorikā netika saudzēts. Viņš sēž mierīgi, izsaka komplimentus. Tieši tāpat kā lauku vecenes turpina sēdēt līdzās «Velna Zigai», kura jau sen aplīmēta ar apmelojošām birkām kā koks ar bleķa lapām.

Ko tas nozīmē?

Aizvadītā ASV prezidenta vēlēšanu kampaņa kā process ir interesantāks fenomens nekā tās gaidāmais iznākums. Ambiciozais miljonārs ir ieguvis sev visaugstāko ASV amatu. Kā kārtējo bonusu savā kolekcijā (mūsu pašu bijušie prezidenti Andris Bērziņš un Valdis Zatlers arī ar valsts prezidenta amatu papildināja savas privātās karjeras trofeju kolekciju). Viņš ir nokļuvis tur, kur vēlējās, un tālāk valsti vadīs tie paši nīstie ierēdņi. Kampaņa bija viņa privāto ambīciju tramplīns. Medības ir beigušās, un nekādi dramatiski pagriezieni vairs nesekos. Aizkars aizvēries, izrāde galā. Viss būs tāpat kā līdz šim. Pat Kremļa vērpējiem drīz nāksies atrast jaunu ienaidnieku Baltajā namā, lai to turpinātu apmētāt ar mēsliem. Jo runa nav par politiku, bet par ienaidnieku, kas nepieciešams, lai sakļautu savējo rindas.

Mums no tā jāmācās populistu atpazīšana un sapratne par to, ka trobelētāji nemainīs mūsu dzīvi uz labo pusi. Viņiem process ir rezultāta vietā.

Vai Brexit Lielbritānijā un Donalda Trampa uzvara ASV iepūtīs pārējo Eiropas populistu burās? To mēs varēsim novērot jau 4. decembrī, kad austrieši dosies ievēlēt savu prezidentu. Maija vēlēšanas konstitucionālā tiesa Vīnē noraidīja, un tagad atkal uz skatuves nostāsies labējais populists, austriešu Donalds Tramps, kuru sauc Norberts Hofers (pērn 49,7%) pret vides aktīvistu Aleksandru van der Bellenu (50,3%). Ja austriešu Tramps uzvarēs, tad pirmo reizi pēc kara pie varas Eiropā atkal nonāks labējais populists. Hofers ir trobelētājs ar ieročiem. Pat sapulcēs viņš ierodas ar pistoli kabatā, un viņa saukļi «Austrija vispirms» un «Islāmam te nav ko darīt» ir precīzi trāpījumi sabaidīto Alpu iedzīvotāju domāšanā.

4.decembrī itālieši balsos par vai pret premjerministra Mateo Rensī priekšlikumu reformēt parlamentu. Viņš pats deklarē, ka tas atvieglošot politikas veidošanu, taču var gadīties, ka šīs reformas ir vajadzīgas viņam pašam. Nav izslēgts, ka kulisēs ir populista un komiķa Bepes Grilo ambīcijas un viņa partija var kļūt par lielāko Itālijā.

Holandietis Gerts Vilders, tāpat kā Putins un virkne labējo Eiropas populistu, apsveica Donaldu Trampu ar viņa uzvaru ASV vēlēšanās. «Tauta ir atguvusi savu valsti!» – komentēja Vilders. Loģiski domājot, viņam nekādi nevar piekrist. Taču holandieši var domāt citādi un ticēt narcisam. To rādīs 15. marta vēlēšanas Nīderlandē. Nav izslēgts, ka Vildera vadībā valsts var sekot britu piemēram un sākt savu «Nexit».

«No vienas puses Trampa uzvara ir padarījusi populistus populārus un tos sabiedrība sāk akceptēt vairāk nekā agrāk. Taču no otras puses ir cerība, ka šā procesa rezultātā pārējie politiķi aktivizēsies un nopietnāk iesaistīsies procesos» – skaidro Groningenas politisko zinātņu profesors Kīss Artss (Kees Aarts).7.maijs parādīs, vai Putina un Trampa draudzene labējā populiste Mariana Lepēna uzvarēs Francijas vēlēšanās.

Taču pats interesantākais ir nākamais Vācijas vēlēšanu iznākums. Viņu likumi pēc Otrā pasaules kara nepieļauj jauna Hitlera nonākšanu pie varas. Taču Frauke Petrī ar savu Alternatīvu jau suminājusi Donalda Trampa uzvaru ASV un prognozē sev lielas izredzes, jo Trampa producētajās birkās Vācijas kanclere Angela Merkele tika raksturota kā «traka».

Trobelētāji ir arī pie mums. Vai mēs viņus ievēlēsim?

 

Šarms un magnētisms politikā. Ledus Hilarija

hilaryŠodienas vēlēšanas ASV pievērsušas sev pasaules uzmanību. Vakar auditorijā centāmies ar studentiem noskaidrot kurš no klātesošajiem ir demokrāts un kurš republikānis. Vingrinājums bija vienkāršs – sadalīt 4 kg konfekšu. Rezultāts sašķiroja visus, 206. auditorijā sēdošos, 2 grupās: ¾ : ¼. Loģiski. Radošie mēdz būt demokrāti, tāpat kā Bruce Springsteen un Bon Jovi to demonstrēja vakardien Hilarijas kampaņas noslēgumā.

Pārliecība ir viena lieta, bet politiķa magnētisms – pavisam cita. Kas īsti ir šī Hilarija, pirmā sieviete, kas varētu rīt kļūt par Amerikas Savienoto Valstu prezidenti? Par viņu ir rakstītas grāmatas. Šīs sievietes tēls pārblīvējis mediju ēteru, bet tikai nedaudziem viņa kļuvusi par sirdslietu. Vai politiķim ir jābūt pievilcīgam, saprotamam, publikas mīlētam? Jeb pietiek tikai ar viņa kompetenci, prāta spējām un sakariem politiskajās un biznesa aprindās?

Hilarija Klintone daudziem joprojām ir mīkla. Tāpēc samērā lielai daļai amerikāņi viņa ir un paliek mistiskā kārts. Kāpēc redzams un neapšaubāmi kompetents cilvēks var arī nebūt ar publikas mīlestība apveltīts? Jā, tas tā var notikt. Diemžēl. Jo jūtas kāpj pāri žogiem, kuru uzceļ prāts.

bill-clinton-and-hillary-clinton_yaleSavu karjeru viņa sāka kopā ar garmataino hipiju Bilu Klintonu prestižajā Jēlas universitātē. Toreiz viņas vārds bija Hillary Rodham. Ar savām sekmēm mācībās viņa nepārprotami apsteidza visus, arī to pašu bārdaino Bilu ar kuri vairākus gadus “bija pāris”.

Vēlāk Bārdainais Bils pārcēlās uz Arkanzasu, lai kļūtu par politiķi. Hilarijai piedāvāja labi apmaksātu un ietekmīgu darbu Vašintonā, kādā komisijā, kas izskatīja Watergate skandālu.  Jau toreiz viņa (pa telefonu) no galvaspilsētas sekoja Bila priekšvēlēšanu kampaņai un ieteica uzlabojumus. Atteicoties no vēl ienesīgākiem darbiem un ietekmes jurista praksē. Toreiz draugi viņai pārmeta aizraušanos ar Bilu, kuram vienmēr bijusi raksturīga “plaša sirds” un intensīvs sieviešu = pielūdzēju štats. Taču viņa neatkāpās no politikas un Bila. Politika bija Hilarijas pasija. Jau 21 gada vecumā Hilarija pieminēta Life kā nākamā demokrātu prezidenta kandidāte. Tolaik tas šķita sapnis visiem. Ne tikai Hilarijai pašai, kas jau toreiz bija izteikta feministe un nav mainījusi savus uzskatus laika gaitā.

unknownSavu politisko karjeru pirmais sāka veidot Bils, kā jau tas mūsu konservatīvajā pasaule pieņemts.  Hilarija viņam palīdzēja. Brīdī, kad tika pārkāpts Baltā nama slieksnis, Biils medijiem pavēstīja –“te jūs saņemat divus politiķu par viena cenu!”, taču  vairums šo joku toreiz nesaprata. Vecie patriarhālisma joki par to kā “sieva ir vīra” kakls bija spēkā arī toreiz. Tāpēc salīdzinoši stīvajai, pārnopietnajai Hilarijai šarmantā vīra ēnā nācās palikt un samierināties ar savu nišu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka neizdevās arī viņas iecerēta veselības aprūpes reforma. Dāmām jau sen politikā ir paredzēta sieviešu vieta un niša, kur arī viņai bija jāpaliek.

Tieši 90. gados veidojās sabiedrības slānis, kas ne tikai necieš sievietes, bet piekauj īpaši  smagi tās, kuras laužas ārā no sev ierādītajiem rāmjiem un mājas rezervāta. Hilarija, kā jau sieviešu tiesību cīnītāja, bija viena no galvenajiem sieviešnīdēju uzbrukumu mērķiem. Tika izsmiets viss – sākot no viņas idejām un beidzot ar “neglīto”  izskatu, tērpiem un frizūrām. Tika bliezts ar rungām, kuras nekad neizmanto kaujā ar vīrieti politikā. Tikai 1998. gadā amerikāņi beidzot atvēra savas nocietinātās sirdis Hilarijai. Tas notika Baltā nama praktikantes Monikas Levinskas un prezidenta Bila Klintona seksa skandāla laikā. Toreiz viņas popularitāte sita neredzēti augstu vilni, jo pārāk daudzi amerikāņi atpazina viņas privātās dzīves traģēdiju un šis “triviālais seriāls” kļuva par popularitātes katapulti. Līdzīgu popularitāti viņa sasniedza tikai 2009. gadā kā ASV ārlietu ministre.

imagesKāpēc viņai ir tik grūti iepatikties vēlētājam?

Jaunākie pētījumi rāda, ka 41% demokrātu vēlētāju vīriešu uzskata, ka “viņa nav tā, kas var iepatikties” un 26% demokrātu vēlētāju sieviešu domā tāpat. Vai vainīgs ir “starojums” , “tēls” vai aizspriedumi?

Piemēram, 11.septembra ceremonijā Ņujorkā viņa saļimst un tiek aiztransportēta uz meitas dzīvokli. Pēc stundas iznāk no šī dzīvokļa un saka, ka viss kārtībā. Taču stundu vēlāk medijos parādās ziņa, ka Hilarija ir smagi slima ar plaušu karsoni. Viņa pati to jau zināja vairākas dienas iepriekš. Kāpēc šis mēģinājums izturēt visu, par katru cenu? Plašas sabiedrības masas šādu izturību nesaprot.

Pirmais iemesls varētu būt viņas noslēgtība un iespējams arī hroniskā vientulība. Lai gan mediji paguvuši izbraukāt ar “skeletu meklējumiem” pa visiem Klintonu “skapjiem” pati lēdija mums visiem joprojām ir mīkla. Viņa esot lielisks draugs un lojāla kolēģe. Esot sirsnīga. Taču mediju “bilde” ir un paliek auksta. Tajā Hilarijā izskatās kā aprēķinātāja un nežēlīga karjeriste. Otrs no iemesliem varētu būt viņas nespēja tikt galā ar savu privāto tēlu un komunikāciju mediju vidē un līdz ar to arī publiskajā telpā. Bils šajā virzienā ir sievas pretmets – dabiski šarmants un pievilcīgs. Pati Hilarija – ledus karaliene.

Tas nav nekas jauns. Ļoti daudzi cilvēki publiskajā telpā izskatās pavisam citādi nekā viņi ir privāti un pēc būtības. Kautrīgs un bikls cilvēks publiskajā kadrā mēdz izskatīties cietsirdīgs un nepieklājīgs. Turpretī atvērts un sociāli aktīvs politiķis savā būtībā var izrādīties liekulis un azartisks amatieraktieris (ar narisma iezīmēm!), kurām nav nekādas satura substances, lai piedalītos politiskajos procesos. Pārāk daudzas nulles publiskajā telpā izskatās pēc vieduma krājkasītēm un pārāk daudz gudru cilvēku publiskā skatuve izbrāķē nenozīmīgu retorikas faktoru dēļ. Piemēram, pūci pieņemts uzskatīt par gudru putnu, lai gan vainīgas ir nevis gudrās smadzenes, bet plaši ieplēstās acis ar kurām putns gaišā dienas laikā neko neredz.

Gudri cilvēki reti ir sociāli megnētiski. Šī problēma ir atrisināma un ar to nāksies rēķināties arī Hilarijai. Ja amerikāņi rīt viņu ievēlēs!

 

 

 

 

%d bloggers like this: