Šodienas vēlēšanas ASV pievērsušas sev pasaules uzmanību. Vakar auditorijā centāmies ar studentiem noskaidrot kurš no klātesošajiem ir demokrāts un kurš republikānis. Vingrinājums bija vienkāršs – sadalīt 4 kg konfekšu. Rezultāts sašķiroja visus, 206. auditorijā sēdošos, 2 grupās: ¾ : ¼. Loģiski. Radošie mēdz būt demokrāti, tāpat kā Bruce Springsteen un Bon Jovi to demonstrēja vakardien Hilarijas kampaņas noslēgumā.

Pārliecība ir viena lieta, bet politiķa magnētisms – pavisam cita. Kas īsti ir šī Hilarija, pirmā sieviete, kas varētu rīt kļūt par Amerikas Savienoto Valstu prezidenti? Par viņu ir rakstītas grāmatas. Šīs sievietes tēls pārblīvējis mediju ēteru, bet tikai nedaudziem viņa kļuvusi par sirdslietu. Vai politiķim ir jābūt pievilcīgam, saprotamam, publikas mīlētam? Jeb pietiek tikai ar viņa kompetenci, prāta spējām un sakariem politiskajās un biznesa aprindās?

Hilarija Klintone daudziem joprojām ir mīkla. Tāpēc samērā lielai daļai amerikāņi viņa ir un paliek mistiskā kārts. Kāpēc redzams un neapšaubāmi kompetents cilvēks var arī nebūt ar publikas mīlestība apveltīts? Jā, tas tā var notikt. Diemžēl. Jo jūtas kāpj pāri žogiem, kuru uzceļ prāts.

Savu karjeru viņa sāka kopā ar garmataino hipiju Bilu Klintonu prestižajā Jēlas universitātē. Toreiz viņas vārds bija Hillary Rodham. Ar savām sekmēm mācībās viņa nepārprotami apsteidza visus, arī to pašu bārdaino Bilu ar kuri vairākus gadus “bija pāris”.

Vēlāk Bārdainais Bils pārcēlās uz Arkanzasu, lai kļūtu par politiķi. Hilarijai piedāvāja labi apmaksātu un ietekmīgu darbu Vašintonā, kādā komisijā, kas izskatīja Watergate skandālu.  Jau toreiz viņa (pa telefonu) no galvaspilsētas sekoja Bila priekšvēlēšanu kampaņai un ieteica uzlabojumus. Atteicoties no vēl ienesīgākiem darbiem un ietekmes jurista praksē. Toreiz draugi viņai pārmeta aizraušanos ar Bilu, kuram vienmēr bijusi raksturīga “plaša sirds” un intensīvs sieviešu = pielūdzēju štats. Taču viņa neatkāpās no politikas un Bila. Politika bija Hilarijas pasija. Jau 21 gada vecumā Hilarija pieminēta Life kā nākamā demokrātu prezidenta kandidāte. Tolaik tas šķita sapnis visiem. Ne tikai Hilarijai pašai, kas jau toreiz bija izteikta feministe un nav mainījusi savus uzskatus laika gaitā.

Savu politisko karjeru pirmais sāka veidot Bils, kā jau tas mūsu konservatīvajā pasaule pieņemts.  Hilarija viņam palīdzēja. Brīdī, kad tika pārkāpts Baltā nama slieksnis, Biils medijiem pavēstīja –“te jūs saņemat divus politiķu par viena cenu!”, taču  vairums šo joku toreiz nesaprata. Vecie patriarhālisma joki par to kā “sieva ir vīra” kakls bija spēkā arī toreiz. Tāpēc salīdzinoši stīvajai, pārnopietnajai Hilarijai šarmantā vīra ēnā nācās palikt un samierināties ar savu nišu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka neizdevās arī viņas iecerēta veselības aprūpes reforma. Dāmām jau sen politikā ir paredzēta sieviešu vieta un niša, kur arī viņai bija jāpaliek.

Tieši 90. gados veidojās sabiedrības slānis, kas ne tikai necieš sievietes, bet piekauj īpaši  smagi tās, kuras laužas ārā no sev ierādītajiem rāmjiem un mājas rezervāta. Hilarija, kā jau sieviešu tiesību cīnītāja, bija viena no galvenajiem sieviešnīdēju uzbrukumu mērķiem. Tika izsmiets viss – sākot no viņas idejām un beidzot ar “neglīto”  izskatu, tērpiem un frizūrām. Tika bliezts ar rungām, kuras nekad neizmanto kaujā ar vīrieti politikā. Tikai 1998. gadā amerikāņi beidzot atvēra savas nocietinātās sirdis Hilarijai. Tas notika Baltā nama praktikantes Monikas Levinskas un prezidenta Bila Klintona seksa skandāla laikā. Toreiz viņas popularitāte sita neredzēti augstu vilni, jo pārāk daudzi amerikāņi atpazina viņas privātās dzīves traģēdiju un šis “triviālais seriāls” kļuva par popularitātes katapulti. Līdzīgu popularitāti viņa sasniedza tikai 2009. gadā kā ASV ārlietu ministre.

Kāpēc viņai ir tik grūti iepatikties vēlētājam?

Jaunākie pētījumi rāda, ka 41% demokrātu vēlētāju vīriešu uzskata, ka “viņa nav tā, kas var iepatikties” un 26% demokrātu vēlētāju sieviešu domā tāpat. Vai vainīgs ir “starojums” , “tēls” vai aizspriedumi?

Piemēram, 11.septembra ceremonijā Ņujorkā viņa saļimst un tiek aiztransportēta uz meitas dzīvokli. Pēc stundas iznāk no šī dzīvokļa un saka, ka viss kārtībā. Taču stundu vēlāk medijos parādās ziņa, ka Hilarija ir smagi slima ar plaušu karsoni. Viņa pati to jau zināja vairākas dienas iepriekš. Kāpēc šis mēģinājums izturēt visu, par katru cenu? Plašas sabiedrības masas šādu izturību nesaprot.

Pirmais iemesls varētu būt viņas noslēgtība un iespējams arī hroniskā vientulība. Lai gan mediji paguvuši izbraukāt ar “skeletu meklējumiem” pa visiem Klintonu “skapjiem” pati lēdija mums visiem joprojām ir mīkla. Viņa esot lielisks draugs un lojāla kolēģe. Esot sirsnīga. Taču mediju “bilde” ir un paliek auksta. Tajā Hilarijā izskatās kā aprēķinātāja un nežēlīga karjeriste. Otrs no iemesliem varētu būt viņas nespēja tikt galā ar savu privāto tēlu un komunikāciju mediju vidē un līdz ar to arī publiskajā telpā. Bils šajā virzienā ir sievas pretmets – dabiski šarmants un pievilcīgs. Pati Hilarija – ledus karaliene.

Tas nav nekas jauns. Ļoti daudzi cilvēki publiskajā telpā izskatās pavisam citādi nekā viņi ir privāti un pēc būtības. Kautrīgs un bikls cilvēks publiskajā kadrā mēdz izskatīties cietsirdīgs un nepieklājīgs. Turpretī atvērts un sociāli aktīvs politiķis savā būtībā var izrādīties liekulis un azartisks amatieraktieris (ar narisma iezīmēm!), kurām nav nekādas satura substances, lai piedalītos politiskajos procesos. Pārāk daudzas nulles publiskajā telpā izskatās pēc vieduma krājkasītēm un pārāk daudz gudru cilvēku publiskā skatuve izbrāķē nenozīmīgu retorikas faktoru dēļ. Piemēram, pūci pieņemts uzskatīt par gudru putnu, lai gan vainīgas ir nevis gudrās smadzenes, bet plaši ieplēstās acis ar kurām putns gaišā dienas laikā neko neredz.

Gudri cilvēki reti ir sociāli megnētiski. Šī problēma ir atrisināma un ar to nāksies rēķināties arī Hilarijai. Ja amerikāņi rīt viņu ievēlēs!