Šarms un magnētisms politikā. Ledus Hilarija

hilaryŠodienas vēlēšanas ASV pievērsušas sev pasaules uzmanību. Vakar auditorijā centāmies ar studentiem noskaidrot kurš no klātesošajiem ir demokrāts un kurš republikānis. Vingrinājums bija vienkāršs – sadalīt 4 kg konfekšu. Rezultāts sašķiroja visus, 206. auditorijā sēdošos, 2 grupās: ¾ : ¼. Loģiski. Radošie mēdz būt demokrāti, tāpat kā Bruce Springsteen un Bon Jovi to demonstrēja vakardien Hilarijas kampaņas noslēgumā.

Pārliecība ir viena lieta, bet politiķa magnētisms – pavisam cita. Kas īsti ir šī Hilarija, pirmā sieviete, kas varētu rīt kļūt par Amerikas Savienoto Valstu prezidenti? Par viņu ir rakstītas grāmatas. Šīs sievietes tēls pārblīvējis mediju ēteru, bet tikai nedaudziem viņa kļuvusi par sirdslietu. Vai politiķim ir jābūt pievilcīgam, saprotamam, publikas mīlētam? Jeb pietiek tikai ar viņa kompetenci, prāta spējām un sakariem politiskajās un biznesa aprindās?

Hilarija Klintone daudziem joprojām ir mīkla. Tāpēc samērā lielai daļai amerikāņi viņa ir un paliek mistiskā kārts. Kāpēc redzams un neapšaubāmi kompetents cilvēks var arī nebūt ar publikas mīlestība apveltīts? Jā, tas tā var notikt. Diemžēl. Jo jūtas kāpj pāri žogiem, kuru uzceļ prāts.

bill-clinton-and-hillary-clinton_yaleSavu karjeru viņa sāka kopā ar garmataino hipiju Bilu Klintonu prestižajā Jēlas universitātē. Toreiz viņas vārds bija Hillary Rodham. Ar savām sekmēm mācībās viņa nepārprotami apsteidza visus, arī to pašu bārdaino Bilu ar kuri vairākus gadus “bija pāris”.

Vēlāk Bārdainais Bils pārcēlās uz Arkanzasu, lai kļūtu par politiķi. Hilarijai piedāvāja labi apmaksātu un ietekmīgu darbu Vašintonā, kādā komisijā, kas izskatīja Watergate skandālu.  Jau toreiz viņa (pa telefonu) no galvaspilsētas sekoja Bila priekšvēlēšanu kampaņai un ieteica uzlabojumus. Atteicoties no vēl ienesīgākiem darbiem un ietekmes jurista praksē. Toreiz draugi viņai pārmeta aizraušanos ar Bilu, kuram vienmēr bijusi raksturīga “plaša sirds” un intensīvs sieviešu = pielūdzēju štats. Taču viņa neatkāpās no politikas un Bila. Politika bija Hilarijas pasija. Jau 21 gada vecumā Hilarija pieminēta Life kā nākamā demokrātu prezidenta kandidāte. Tolaik tas šķita sapnis visiem. Ne tikai Hilarijai pašai, kas jau toreiz bija izteikta feministe un nav mainījusi savus uzskatus laika gaitā.

unknownSavu politisko karjeru pirmais sāka veidot Bils, kā jau tas mūsu konservatīvajā pasaule pieņemts.  Hilarija viņam palīdzēja. Brīdī, kad tika pārkāpts Baltā nama slieksnis, Biils medijiem pavēstīja –“te jūs saņemat divus politiķu par viena cenu!”, taču  vairums šo joku toreiz nesaprata. Vecie patriarhālisma joki par to kā “sieva ir vīra” kakls bija spēkā arī toreiz. Tāpēc salīdzinoši stīvajai, pārnopietnajai Hilarijai šarmantā vīra ēnā nācās palikt un samierināties ar savu nišu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka neizdevās arī viņas iecerēta veselības aprūpes reforma. Dāmām jau sen politikā ir paredzēta sieviešu vieta un niša, kur arī viņai bija jāpaliek.

Tieši 90. gados veidojās sabiedrības slānis, kas ne tikai necieš sievietes, bet piekauj īpaši  smagi tās, kuras laužas ārā no sev ierādītajiem rāmjiem un mājas rezervāta. Hilarija, kā jau sieviešu tiesību cīnītāja, bija viena no galvenajiem sieviešnīdēju uzbrukumu mērķiem. Tika izsmiets viss – sākot no viņas idejām un beidzot ar “neglīto”  izskatu, tērpiem un frizūrām. Tika bliezts ar rungām, kuras nekad neizmanto kaujā ar vīrieti politikā. Tikai 1998. gadā amerikāņi beidzot atvēra savas nocietinātās sirdis Hilarijai. Tas notika Baltā nama praktikantes Monikas Levinskas un prezidenta Bila Klintona seksa skandāla laikā. Toreiz viņas popularitāte sita neredzēti augstu vilni, jo pārāk daudzi amerikāņi atpazina viņas privātās dzīves traģēdiju un šis “triviālais seriāls” kļuva par popularitātes katapulti. Līdzīgu popularitāti viņa sasniedza tikai 2009. gadā kā ASV ārlietu ministre.

imagesKāpēc viņai ir tik grūti iepatikties vēlētājam?

Jaunākie pētījumi rāda, ka 41% demokrātu vēlētāju vīriešu uzskata, ka “viņa nav tā, kas var iepatikties” un 26% demokrātu vēlētāju sieviešu domā tāpat. Vai vainīgs ir “starojums” , “tēls” vai aizspriedumi?

Piemēram, 11.septembra ceremonijā Ņujorkā viņa saļimst un tiek aiztransportēta uz meitas dzīvokli. Pēc stundas iznāk no šī dzīvokļa un saka, ka viss kārtībā. Taču stundu vēlāk medijos parādās ziņa, ka Hilarija ir smagi slima ar plaušu karsoni. Viņa pati to jau zināja vairākas dienas iepriekš. Kāpēc šis mēģinājums izturēt visu, par katru cenu? Plašas sabiedrības masas šādu izturību nesaprot.

Pirmais iemesls varētu būt viņas noslēgtība un iespējams arī hroniskā vientulība. Lai gan mediji paguvuši izbraukāt ar “skeletu meklējumiem” pa visiem Klintonu “skapjiem” pati lēdija mums visiem joprojām ir mīkla. Viņa esot lielisks draugs un lojāla kolēģe. Esot sirsnīga. Taču mediju “bilde” ir un paliek auksta. Tajā Hilarijā izskatās kā aprēķinātāja un nežēlīga karjeriste. Otrs no iemesliem varētu būt viņas nespēja tikt galā ar savu privāto tēlu un komunikāciju mediju vidē un līdz ar to arī publiskajā telpā. Bils šajā virzienā ir sievas pretmets – dabiski šarmants un pievilcīgs. Pati Hilarija – ledus karaliene.

Tas nav nekas jauns. Ļoti daudzi cilvēki publiskajā telpā izskatās pavisam citādi nekā viņi ir privāti un pēc būtības. Kautrīgs un bikls cilvēks publiskajā kadrā mēdz izskatīties cietsirdīgs un nepieklājīgs. Turpretī atvērts un sociāli aktīvs politiķis savā būtībā var izrādīties liekulis un azartisks amatieraktieris (ar narisma iezīmēm!), kurām nav nekādas satura substances, lai piedalītos politiskajos procesos. Pārāk daudzas nulles publiskajā telpā izskatās pēc vieduma krājkasītēm un pārāk daudz gudru cilvēku publiskā skatuve izbrāķē nenozīmīgu retorikas faktoru dēļ. Piemēram, pūci pieņemts uzskatīt par gudru putnu, lai gan vainīgas ir nevis gudrās smadzenes, bet plaši ieplēstās acis ar kurām putns gaišā dienas laikā neko neredz.

Gudri cilvēki reti ir sociāli megnētiski. Šī problēma ir atrisināma un ar to nāksies rēķināties arī Hilarijai. Ja amerikāņi rīt viņu ievēlēs!

 

 

 

 

Bīstamākie draudi pasaulei 2013. gadā

2012. gada 8. janvārī

globāli riskiPasaules ekonomikas forums (World Economic Forum, WEF), kurš janvāra beigās Davosā pulcēs ietekmīgākos pasaules līderus, ir publicējis šī gada lielāko draudu sarakstu pasaulei. Tajā, pamatojoties uz pasaules  ekspertu un biznesa līderu aptauju ir uzskaitīti 50 lielākie riski.

gripaPirmajā vietā kā nopietnākais drauds ir medikamenti, kas vairs neārstē, jo ir palielinājusies rezistento baktēriju pretestība antibiotikām, kas ir pagaidām  svarīgākās zāles cīņā pret daudzām smagām slimībām. Mūsdienu globālajā pasaulē jaunas infekcijas izplatās ļoti ātri, taču antibiotikas ar daudzām no tām galā vairs netiks.

krīzeSvarīgs drauds pasaulei šogad būs arī klimata draudi kopā ar ekonomisko krīzi (otrā vietā), kas pagājušajā gadā izpaudās kā orkāns Sandy un citas katastrofas, kas uzbruka okeānu piekrastēm un salām. Tās rada milzīgas izmaksas un spiedienu uz valstu ekonomiskām un draud ar neparedzamām konsekvencēm.

draudi internetāPēc WEF domām trešais lielākais risks šogad būs digitālie baumu, viltus informācijas lavīnveida izplatīšanas riski internetā. Informācijas  izplatīšanas demokratizācija ir laba lieta, taču tā varot radīt arī vardarbīgas konsekvences, kas pagājušajā gadā izpaudās smagu vardarbību formā, pamatojoties uz YouTube izplatītajām antiislamiskām filmām.

Starp reģionālajiem draudiem ir pieminēts dzeramā ūdens trūkums Ķīnā, kas var izraisīt Ķīnas ekonomikas lejupslīdi ar visām konsekvencēm.

Bagātākajās valstīs cilvēki dzīvo aizvien ilgāk, pateicoties jaunām un dārgām veselības nodrošināšanas metodēm un ne visas valstu ekonomikas ir spējīgas izmaksāt pieaugošās pensijas. Piemēram, zviedru zinātnieki paredz, ka puses no tiem Zviedrijas jaundzimušajiem, kas piedzims šogad, spēs nodzīvot līdz 104 gadu vecumam. Tātad katrs otrais pārsniegs 100 gadu vecumu.

Ar WEF sarakstu sasaucas šodien Eiropas savienībā publicētais ziņojums par bezdarbu ES, kas liek domāt, ka šī problēma var būt  bumba ar laika degli.

Eirokrīze iedragājusi darba tirgu

bezdarbsPašlaik Eiropā novērojams ļoti augsts bezdarba līmenis. Vienlaikus var saskatīt plaisu starp ziemeļiem un dienvidiem, starp valstīm ar funkcionējošu un nefunkcionējošu darba tirgu.

Šādus secinājumus var izdarīt no šodien publiskotā ES Darba tirgus komisāra Laslo Andora prezentētā analītiskā materiāla 500 lappušu biezumā, kas aplūko 2012. gada tendences Eiropā.

Viens no secinājumiem: vissmagāk no bezdarba cieš Eiropas sievietes. Tieši darba trūkuma dēļ liela vecā kontinenta sieviešu daļa pakļauta trūkuma un izstumtības riskam.

Otrs secinājums- joprojām aktuāla ir neatbilstība starp vakanču prasībām un brīvo darbaroku piedāvājumu. 1/3 darba devēju pieņem darbā vai nu nepietiekami kvalificētu vai pārkvalificētu darbaspēku.

Šodien no Eurostat uzzinājām, ka novembrī Eiropā bija jau 26 miljoni bezdarbnieku.

Vissmagākā situācija pašlaik ir Spānijā un Grieķijā – katrs ceturtais bez darba.

Jauniešiem zem 25 gadu vecuma – 50% ir bezdarbnieki.

Sarkanais Krusts pašlaik brīdina, ka trūkums Eiropas valstīs pamazām var novest pie sacelšanās, t.i., nav izslēgtas ”jasmīnu revolūcijas” – tādas kā nesen novērojām Ziemeļāfrikā.

”Zināmā mērā Eiropa šodien ir kara zona un jārēķinās, ka gaidāmie 4 – 5 gadi būs ļoti smagi mums visiem” (Yves Daccord intervijā dāņu avīzei Politiken).

Aukstais karš nr. 2 ir sācies. Mūsu slepenais ierocis – slānekļa gāze?

2012. gada 7. decembrī. Speciāli TVnet.

NATO mītne Briselē. Autores foto.

NATO mītne Briselē. Autores foto.

«Pirms dažiem gadiem, apmeklējot NATO vadības centrāli, pavaicāju par Baltijas valstu drošību. Mani interesēja NATO gatavība aizstāvēt jaunās dalībvalstis. Jautājums izrietēja no bažām sakarā ar Krievijas bruņošanās atsākšanu, invāziju Gruzijā, IT uzbrukumiem Igaunijai, krievu ofensīvām Arktikā, Gazprom projektiem Baltijas jūrā un Krievijas atgriešanos atpakaļ pie diktatūras režīma Putina vadībā. NATO atbilde toreiz atbruņoja ar neslēptu atklātību. «Mēs nevaram aizstāvēt Baltiju. Tāpēc, ka nav nekādu Krievijas draudu,» atbildēja vadošs NATO birokrāts.*

Līdzīga nostāja šodien ir raksturīga arī oficiālajai Zviedrijas līnijai: «Prezidenta Putina vadībā krievu ārpolitikas orientācija turpina tuvoties Rietumeiropas un ASV nostādnēm, kaut vai tāpēc, ka Rietumiem labvēlīgā nostādne veicina arī Krievijas ekonomisko attīstību. Tam pieslēdzas arī nepieciešamība integrēt Krieviju eiroatlantiskajās drošības struktūrās, kas uzlabo priekšnosacījumus visu veidu ārpolitiskās sadarbības tālākai attīstīšanai» (turpat).

Tātad – palīdzību no NATO mums nav ko gaidīt, ja krievu lācis sāks rūkt pārāk skaļi. Kamēr NATO un Eiropas Savienība turpina piekļaut «pie savām krūtīm» Putina Krieviju, man ienaidnieka intīmais tuvums izraisa stresu. Liekulība ir ērts plāksteris, bet sliktas zāles. Kas pasargās Latviju? Ieroči, diplomātija vai kas cits?

Krievijas galvenie ienaidnieki – ASV, NATO un internets

Krievijas prezidents V.Putins

Krievijas prezidents V.Putins

Diplomātisko gaiteņu smaidi reālajā ikdienā nepalīdz. Brīdī, kad sajūsmas prieks par «labo Krieviju» norimstas kā gaisā pamests konfeti mākonis, politiskajā telpā var saskatīt reālās aprises un militārās ambīcijas.

Neitrālās Zviedrijas Aizsardzības departamenta pētnieciskais institūts (FOI) savā 2012. gada ziņojumā konstatē, ka Krievijas bruņošanās līdz 2020. gadam tiks forsēta un jau pēc dažiem gadiem būs krasā pretstatā Rietumeiropas negribēšanai finansēt savus bruņotos spēkus. Pērn NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens jau prognozēja, ka tuvāko divu gadu laikā NATO Rietumeiropas dalībvalstu izdevumi aizsardzībai samazināšoties par 45 miljardiem dolāru. Joprojām nesasniedzot 2% robežu, kas katrai dalībvalstij no sava nacionālā kopprodukta jāmaksā aizsardzības finansēšanai.

Tas nozīmē, ka pagaidām mums neveicas ar tā saucamo NATO eiropeizēšanu (burden sharing). Ainu vēl vairāk dramatizē Krievijas bruņošanās salīdzinājums ar ASV.

Krievijas gatavība investēt bruņojumā 767 miljardus dolāru (līdz 2020. gadam) ir krasā disonansē ar ASV gatavību samazināt federālo budžetu nākamo 10 gadu laikā par 1200 miljardiem dolāru. Puse no šīs summas paredzēta aizsardzības industrijai. Kā norāda Pentagona publikācijas, šis bruņojuma finansējuma samazinājums novedīs pie karaspēka (motorizēto kājnieku) devalvācijas 1940. gada līmenī, karaflotes un gaisa flotes standarta noslīdēšanas līdz 1915. gada standartam. Amerikāņi pašlaik nodala aizsardzībai 4,7% no NKP (nacionālais kopprodukts), bet krievi 2,9% ar skaidrām ambīcijām palielināt šo pozīciju.

«Krievijā joprojām ir dzīva nostalģija pēc laika, kad «viņiem bija bail no mums», un šī vēlme pamazām kļūst par noteicošo arī valsts politiskajā virsslānī. Rezultātā mūsu ārpolitika kļūst aizvien agresīvāka, Rietumiem naidīgāka, antiamerikāniska, centrēta Āzijas virzienā,» konstatē Krievijas ārpolitiskais analītiķis Aleksandrs Šumiļins (Novaja Gazeta, 2012.07.07.). Viņš apgalvo, ka Krievija pašlaik esot uz starta, lai izprovocētu pasaulē «auksto karu nr. 2». Par to liecinot arī Krievijas atbalsts Asada režīmam Sīrijā. Visi Rietumu alianšu centieni draudzēties ar ienaidnieku esot nolemti neveiksmei.

To pašu argumentē arī nesenā krievu ģenerālštāba šefa Nikolaja Makarova uzstāšanās Helsinku konferencē (2012.06.05.). Ziemeļvalstu tālāka sadarbība ar NATO nozīmējot «rēķināšanos ar iespējamiem Krievijas uzbrukumiem», tāpēc Somijas centieni iekļauties NATO aliansē esot vērtējami kā Krievijai nedraudzīgs un naidīgs akts. Protams, šis «finlandizācijas aicinājums» izraisīja protestus Helsinkos. Valdība oficiāli informēja, ka jautājumu par NATO līdzdalību izlems somi paši, nevis klausīs uz vārda Kremlim.

Diemžēl Makarova agresīvā retorika nav nejaušība. Pirms viņa līdzīgas domas ir paudis arī Vladimirs Putins. Kā galvenos ienaidniekus norādot – ASV, NATO un internetu.

Krievija neslēpj, ka kara industrija gatavo jaunās paaudzes ieročus – starpkontinentālās raķetes, atomzemūdenes, lidmašīnas un helikopterus, tūkstošiem kaujas bruņumašīnu un tanku. Tātad «Krievija no jauna pārvēršas par militarizētu, policejisku valsti, par ko rēķinu maksā pati tauta» (bijušā Krievijas finanšu ministra Kudrina formulējums), un mums arī Latvijā ar to jārēķinās. Kur ir izeja? Pielīst Krievijai, kā to dara Ušakovs un Co? Būvēt patvertnes kāpās un sagatavoties visļaunākajam vai rūpīgi sekot starptautiskās politikas attīstībai, nodrošinot pie mūsu valsts ārpolitikas stūres stratēģus, nevis karjeras (ASV nostāju mehāniski reflektējošus) diplomātus?

Slānekļa gāze

Viens no mūsu (Rietumu civilizācijas valstu, tajā skaitā Baltijas) slepenajiem ieročiem varētu būt slānekļa gāze, kas ir viens no dabasgāzes veidiem*. Pasaule pašlaik piedzīvo tā saucamo slānekļa gāzes revolūciju, kas var izraisīt ķēdes reakciju arī politiskajā kontekstā. Jaunā tehnoloģija, kas atļauj iegūt slānekļa gāzi salīdzinoši lētāk, nekā tas bija iespējams agrāk, padarījusi šo «izrakteni» par Rietumu pasaulē visstraujāk augošo enerģijas avotu. To iegūst, aizsūknējot ķimikālijas un ūdeni līdz 1000 – 3000 metru dziļumam slānekļa kabatās. Ar šo «injekciju» gāzi iespējams iegūt un izsūknēt atpakaļ virs zemes. Metode nav 100% droša, jo pagaidām nav noskaidrots, kādus riskus «ķīmiskā injekcija» izraisa gruntsūdeņos. Tāpēc dažās valstīs šī ieguves tehnoloģija ir aizliegta. Neraugoties uz tehnoloģiskām problēmām, kas gaida atrisinājumu, slānekļa gāzes potenciāls ir gigantisks. Ar šo ASV pārvēršas no gāzes importētājas valsts eksportētājā.  Amerikāņiem arābu gāzi vairs nevajadzēs. Kritīsies gāzes cenas, un šis kritums būtiski ietekmēs arī krievu gāzes cenu līmeni Eiropā.

Pasaules slānekļa gāzes karte. Wikipedia

Pasaules slānekļa gāzes karte. Wikipedia

Neaizmirsīsim, ka tradicionālā dabas gāze pa cauruļvadiem ir Putina impērijas balsts. Sašūpojoties balstam, var sašūpoties arī pati impērija un diktators, jo tā jau notika ar Brežņeva vadīto PSRS.

Tradicionāli Eiropas gāzes piegādes nodrošina Norvēģija, Alžīrija un Krievija, kas līdz šim gāzes cenas tika piesaistījušas jēlnaftas cenām. Jaunās slānekļa gāzes uzniršana gāzes tirgū ir sensācija, jo tās cenas ir uz pusi zemākas nekā krievu dabas gāzei. Lielā cenu starpība ietekmēs visu gāzes tirgu un caur to arī politiku.

Gazprom konvulsijas

Gazprom mājas lapaGazprom – šīs jomas monopolists – nav sajūsmā par jauno konkurentu. Tipiski, ka šis krievu uzņēmums nepraktizē cenu pielāgošanas politiku jauniem apstākļiem, bet spītīgi cenšas turpināt piegādes ar vecajām cenām. Klientu pretenziju rezultātā būtiskas izmaiņas cenu politikā nenotiek, un tāpēc jau tagad novērojams, ka par 5,7% ir kritušās Gazprom piegādes Rietumeiropas tirgum (2012.01.09.). Rezultātā monopolists negribīgi piekrita cenu samazinājumam rietumu zonā, taču Austrumeiropas tirgum atlaižu joprojām nav. Tā saucamajā Austrumeiropā Gazprom ir monopolstāvoklī, un tāpēc mēs maksājam par 50% dārgāk par šo gāzi nekā, piemēram, vācieši (DN, 2012.06.10.).

Komentārus izraisa arī pērnais ES trasta audits Gazpromā, kad noskaidrojās, ka astoņās jaunajās Eiropas Savienības dalībvalstīs (arī Latvijā) Gazprom negodīgi izmanto savu varas situāciju: 1) sadalot gāzes tirgu nevienādās cenu zonās, 2) traucējot gāzes piegāžu diversifikāciju, 3) uzskrūvējot neatbilstoši augstas cenas, piesaistot tās jēlnaftas cenām. Var gadīties, ka Gazprom tagad nāksies atkāpties, samazināt savas cenas uz pusi, atsakoties no izdevīgajiem un ilglaicīgajiem līgumiem ar Rietumeiropu.

Šis finansiālais cirtiens var būtiski ietekmēt Putina impēriju, jo nafta un gāze veido pusi no Krievijas valsts kases un «sarkanās nomenklatūras» ienākumiem.

Kremļa labklājība ir cieši saistīta ar Eiropas gāzes cenu līmeni. Tāpēc nevar izslēgt, ka amerikāņu slānekļa gāzes parādīšanās var izraisīt domino efektu arī Eiropas politiskajā kartē.

Kā Putins kontrolē Gazprom

Kopš 2001. gada Vladimirs Putins Gazprom nosaka visu, izmantojot sev lojālas marionetes valdes priekšsēdētāja un direktora amatos. Grāmatā «Putins un Gazprom» krievu žurnālisti Boriss Ņemcovs un Vladimirs Milovs detalizēti apraksta, kā Putins izvēlas savas marionetes un kā tās kukuļo tālāk iestādes un organizācijas. Investīciju analītiķi lēš, ka 2011. gadā Krievija izšķieda apmēram 40 miljardus dolāru korupcijai. Tieši šīs summas no valsts kases joprojām notur Putinu pie varas. Krievu korumpētā ierēdniecība pēc tam sēž Dzintaru koncertzāles VIP zonā «Jaunā viļņa» koncertos mūsu pašu Latvijā. Katru vasaru. Kā karikatūrisks krievu posta karnevāls.

Ja ES komisijai izdosies izsist no sliedēm šo korupcijas avotu, tad var gadīties, ka Kremlim nāksies dzīvot normāli – bez «pienesumiem» un «starpniecības naudas» (otkata). Tas viņiem būs skarbi visās nozīmēs, jo naudas dzīrēm vairs nepietiks.

Pazīmes šim procesam jau saredzamas. Tikko Gazprom atteicās no gigantiski iecerētajām investīcijām Barenca jūrā. Pirms tam no šā projekta jau bija atteicies Statoil.

Formāli Gazprom pērn uzrādīja neto peļņu 46 miljardu dolāru apmērā, taču savus megaprojektus nākotnei tas iesaldēja. Acīmredzot tagad viņš beidzot vairs neatkārtos tādus dārgus, nerentablus projektus kā debesskrāpja celšana Pēterburgā vai nejēdzīgais Nord Stream projekts cauri Baltijas jūrai.

Slānekļa gāzes ierašanās tirgū uzmundrina arī pārējos gāzes ražotājus Krievijā. Ja konkurence izsitīs no segliem Gazprom un tas vairs nefinansēs Putina politiskās iegribas, tad pašreizējai Kremļa vadībai vairs nav reālu nākotne izredžu. Jau tagad Gazprom aktīvu vērtība ir kritusies no augstākā novērtējuma 365 miljardi USD 2008. gada maijā līdz 117 miljardiem USD šodien.

Gazprom krahs iznīcinās Putina diktatūru

Šāda procesa gaita ir iespējama. Bez naudas viņa «valsts kapitālismam» nav izredžu izdzīvot Krievijā. «Otkati» pagaidām nodrošina esošās politiskās oligarhijas status quo, bez tiem vadonim nāksies ķerties pie pragmatiskas ekonomiskās politikas arī Krievijā. Lai sasniegtu šo stāvokli, krievu varai jāatgriežas pie liberālāka tirgus. Putinam tas nebūs viegli. Atcerēsimies viņa sašutumu par Eiropas Savienības pārbaudes motīviem: «Mums šādi cenu politikas principi ir bijuši vienmēr, gadu desmitiem esam izmantojuši vienīgi ilglaicīgus līgumu noteikumus. Nekad neviens tos nav uzdrošinājies apšaubīt!»

Tagad eiro ūnija tieši to arī dara – apšauba «šos kontraktus» un «šos principus». Dīvaini, ka šī pārbaude notiek tikai tagad.

Jo ilgāk Krievijas prezidents Vladimirs Putins noliegs Gazprom un caur to arī savu krīzi, jo dziļāka tā kļūs. Viņam nepietiks naudas «aukstā kara nr. 2» tālākai eskalācijai un savu «tuvo ārzemju» apdraudēšanai. Krīze kļūs neatgriezeniska.

«Putins ir diktators, tāds pats kā Lukašenko. Viņš nav respektējams politiķis, bet gan Krievijas ienaidnieks» (krievu žurnāliste Maša Gesena). Mūsu slepenais ierocis to izgaismo visā pilnībā.

*Slānekļa gāze ir dabasgāze, kuru iegūst no slānekļa. Galvenā slānekļa gāzes sastāvdaļa ir metāns ar sērūdeņraža, ogļskābās gāzes, slāpekļa, ūdeņraža un hēlija piejaukumu. Tā veidojas zemes dzīlēs augstā temperatūrā un spiediena ietekmē no nogulumos esošām organismu atliekām.

Revolūcija slānekļa gāzes ieguves tehnoloģijā notika šā gadsimta sākumā, kad ASV slānekļa gāzes ieguvē sāka izmantot horizontālo urbumu ar hidrosprādzienu, kā rezultātā tika nojauktas slānekļa gāzes «kabatu» starpsienas un radās viens liels slānekļa gāzes rezervuārs. Tālāk slānekļa gāze tiek izsūknēta, izmantojot vertikālo urbumu.

* – Mats Johanson, DN, 2012.04.09.).