Nobela prēmija literatūrā šogad sabangojusi kultūras aprindas ne tikai pretendenta izvēles, bet arī diskusiju dēļ. Zviedrijas Akadēmijas lēmums (piešķirt Nobela prēmiju literatūrā Bobam Dilanam) kārtējo reizi tika pašaubīts salīdzinoši lielā literatūras fanu daļā, diskutējot par to vai Boba Dilana dziesmu teksti patiešām var tikt uzskatīti par “augsto literatūru”. Neizslēdzot pieļāvumu, ka laureāta godā atkal iecelts kārtējais Akadēmijas locekļu favorīts, nevis autors kas šo balvu patiešām būtu pelnījis. Subjektīvais faktors ir būtisks. Arī šajā gadījumā. Diemžēl.
Kā degviela strīdus ugunskuram kalpoja apstāklis, ka Bobs Dilans joprojām nav reaģējis un komentējis sev piešķirto Nobela Prēmiju literatūrā. Viņš vienkārši neatsaucas un viss. Nepateicas un nereaģē. Līdz šīm tā nekad nav noticis. Tādu lietu zviedri neatceras.
Piektdien, Akadēmijas pastāvīgais loceklis, rakstnieks Pērs Vesterbergs raksturoja Dilana izturēšanos kā “nepieklājīgu un rupju” žestu, kas nekavējoties izraisīja agresīvu pretreakciju no zviedru un ārzemju mediju puses. Galu galā – Bobs Dilans nav lūdzis Zviedrijas Akadēmiju sev piešķirt jebkādu balvu un viņam nav jājūtas vainīgam par to, ka balvas piešķīrēji tagad ir apvainojušies.
Manuprāt daudz svarīgāka ir pavisam cita indikācija. Tas, ka daiļliteratūrai un mākslai piešķirt prēmijas nav iespējams neizmantojot ideoloģiju. Visas balvas mākslā ir ideoloģijas un vietējās kultūrmafijas gaumes noteiktas. Tāpēc uzskatu ikvienu apbalvojumu, prēmiju vai balvu mākslā par cenzūras veidu ar kuras palīdzību mākslas produktiem tiek mehāniski izveidota rangu tabula. Neobjektīva un nepatiesa.
Domāju, ka Bobam Dilanam pietika ar Polārprēmiju, kas viņam Zviedrijā tika nesen piešķirta. Ja jau gribas slavināt amerikāņu Okudžavu. Dot viņam arī Nobela prēmiju literatūrā nozīmēja mēģināt pierādīt, ka pūcei aste tomēr var ziedēt.
Tā vai citādi – skumji, ka tā notiek.
Pats svarīgākais nav strīds par to vai Bobs Dilans ir vai nav pelnījis Nobela prēmiju literatūrā. Pats svarīgākais ir tas, ka maza daļa rakstnieku patiešām spēj piešķirt spēku vārdam. Tas nozīmē, ka mums jāatgriežas pie paša svarīgākā – pie vārda spēka un tā efekta baudas.
Bez prēmijām un balvām.
Tikai tā.