Speciāli TVNET
Šodien jūras viņā pusē, Stokholmā sākas Nobela prēmiju piešķiršanas svinības. Ceremonijas, bankets un balle. 2018. gads ieies vēsturē ar to, ka pirmo reizi netiek pasniegta Nobela prēmija literatūrā. To nepiešķirs arī nākamgad. Kas noticis? Vai pasaules literatūra šogad nav kvalitātes augstumos, vai vainīgs kas cits? Viss sākās ar publikāciju 2017.gada 19. novembra rīta laikrakstā, kurā žurnāliste ziņoja par sistemātisku sieviešu aizskaršanu un izvarošanu zviedru sabiedrības augstāko aprindu, elites līmenī. Piesaucot 18 konkrētus un anonīmus upurus. Proti – kultūras centrā Forums, kuru finansējusi Zviedrijas Akadēmija. Tā pati, kas piešķir Nobela prēmiju literatūrā, naudas pabalstus un stipendijas kultūrai un mākslai. Rezultātā aizvadītajā nedēļā vainīgais fotogrāfs Žans Klods Arno () tika notiesāts uz 2,5 gadiem cietumā un 22 000 eiro soda naudu par divu sieviešu izvarošanu, kas notikusi pirms septiņiem gadiem (2011.gadā). Pats viņš vainu noliedz, tehnisku pierādījumu nav. Zviedrijas Akadēmija tāpēc uz sabrukuma robežas, jo vainīgie atsakās atkāpties un apvainotie piekāpties. Upuru ir daudz, taču iemesls viens un tas pats – mizogīnija. Fenomens, kuram latviešu valodā pat nav nosaukuma. Šis pats kopsaucējs attiecināms arī uz otru, manuprāt, skandalozāko aizvadītās nedēļas notikumu sporta pasaulē jeb prestižās franču Ballon d’Or balvas piešķiršanu pirmajai sievietei futbolistei. Taču sāksim ar kaimiņiem ziemeļos.
Vai pasaules literatūra šogad nav kvalitātes augstumos, vai vainīgs kas cits? Viss sākās ar publikāciju 2017.gada 19. novembra rīta laikrakstā, kurā žurnāliste ziņoja par sistemātisku sieviešu aizskaršanu un izvarošanu zviedru sabiedrības augstāko aprindu, elites līmenī. Piesaucot 18 konkrētus un anonīmus upurus. Proti – kultūras centrā Forums, kuru finansējusi Zviedrijas Akadēmija. Tā pati, kas piešķir Nobela prēmiju literatūrā, naudas pabalstus un stipendijas kultūrai un mākslai. Rezultātā aizvadītajā nedēļā vainīgais fotogrāfs Žans Klods Arno (Jean – Claude Arnault) tika notiesāts uz 2,5 gadiem cietumā un 22 000 eiro soda naudu par divu sieviešu izvarošanu, kas notikusi pirms septiņiem gadiem (2011.gadā).
Pats viņš vainu noliedz, tehnisku pierādījumu nav. Zviedrijas Akadēmija tāpēc uz sabrukuma robežas, jo vainīgie atsakās atkāpties un apvainotie piekāpties. Upuru ir daudz, taču iemesls viens un tas pats – mizogīnija. Fenomens, kuram latviešu valodā pat nav nosaukuma. Šis pats kopsaucējs attiecināms arī uz otru, manuprāt, skandalozāko aizvadītās nedēļas notikumu sporta pasaulē jeb prestižās franču Ballon d’Or balvas piešķiršanu pirmajai sievietei futbolistei. Taču sāksim ar kaimiņiem ziemeļos.
Dzejnieces vīrs
Notiesātais nav Nobela prēmijas piešķīrējs vai Zviedrijas Akadēmijas (prēmiju žūrijas) dalībnieks. Viņš ir franču fotogrāfs, kas precējies ar zviedru dzejnieci Katerīnu Frostensoni, kura ir Nobela prēmiju piešķīrēju skaitā. Sievas sakari un kontakti palīdzēja franču fotogrāfam izveidot draugu kopu, kuru ikdienas valodā mēs saucam par draudzības korupcijas šūniņu. Cits citu pazīst, slēgta sabiedrība, kas dala milzu prēmijas un pabalstus viens otram un tuviem draugiem. Izmanto saites ar karaļnamu, nodokļu atlaides, privilēģijas. Iekārto dzīvokļus (par akadēmijas naudu) Parīzes centrā un citur. Sabiedrība, kas pati sev nosaka noteikumus, un citiem atliek tiem vai nu pakļauties (kļūstot atzītiem un pazīstamiem), vai arī pazust.
Mafija, kurai pieder ietekme mākslas pasaulē.
Pieņemu, ka Latvijā arī eksistē līdzīgas šādas pašas „mafiozas grupas“, kas sadala kultūras finansējuma naudu savējiem. Šo metodi mēs pazīstam.
Zviedrijā šis grupējums darbojās Zviedrijas Akadēmijas (tātad arī karaļnama) ēnā, un Žanam Klodam izdevās panākt gigantisku finansējumu savam privātajam klubam Forums, kurā iekļūstot mākslinieki ieguva slavu un atzinību. Šīs durvis izvēlējās daudzi jaunieši. To skaitā bija arī jaunas mākslinieces, rakstnieces, dzejnieces un mūziķes. Praktiski visām bija „jāiziet caur šefa gultu“, lai tiktu pie slavas un panākumiem. Dažas no viņām pakļāvās bez ierunām, citas protestēja un pretojās. Viena no viņām, Anna Kārina Bīlunda, pēc savas izstādes atklāšanas Forumā atteicās sniegt pakalpojumus Žanam Klodam un pat uzrakstīja vēstuli Zviedrijas Akadēmijas vadībai par notikušo. Viņas vēstuli Sture Alēns neņēma galvā. Kad sāka pienākt arī citas sūdzības par to pašu tēmu, tad Zviedrijas Akadēmijas vadība pat sarīkoja protesta demonstrāciju, kurā aicināja sabiedrību cīnīties pret ievērojamās kultūras personības Žana Kloda nomelnotājām. Tā tas turpinājās 20 gadus.
Pirms dažiem gadiem (2015.gadā) Žanam Klodam tika piešķirts augstākais ordenis, kādu vien ārzemnieks var iegūt Zviedrijā par izciliem nopelniem valsts labā. To viņam izkārtoja mafija un kultūras ministre. Tobrīd viņš bija izvarojis vai fiziski pazemojis jau vairāk nekā 220 sieviešu.
Visbeidzot vadzis lūza un avīze pērn publiskoja rakstu ar 18 izvarotu sieviešu liecībām un par to, kā smalkākā ordeņa kavalieris izmantojis savu ietekmi kultūras hierarhijā. Sākumā neviens tam neticēja. Taču pasaulē jau bija uzbangojusi #metoo kustība un apklusināt vai pabāzt visu „zem tepiķa“ šoreiz neizdevās. Augonis uzsprāga, un atmaskojuma laiks bija iestājies. Pirmās sacēlās sievietes pašā Zviedrijas Akadēmijā, pieprasot „Augeja staļļu“ iztīrīšanu. Avangardā soļoja akadēmijas sekretāre Sara Daniusa, kura liktenīgā balsojuma dienā bija uzvilkusi baltu blūzi ar mezglu. Vecišķais apģērba gabals ar šo kļuva par feminisma protesta karogu (tāpat kā „austiņmices“ ASV). Rezultātā no Zviedrijas Akadēmijas izstājās vairākums un sapulce vairs nebija spējīga nobalsot. Žana Kloda sieva joprojām sēž akadēmijā, un viņu protežē Horace Engdāls, kas arī ir turpat. Taču vairākuma viņiem nav, nobalsot nevar un literatūras prēmiju piešķiršana ir atlikta uz diviem gadiem. Tagad vainīgais sēdēs cietumā. To uzzinājām tikai šonedēļ. Savu vainu viņš, protams, neatzīst.
Sievietes vienmēr pašas ir vainīgas par to, kas ar viņām notiek. Engdāls pat intervijā TV nesen paguva pateikt, ka sievietēm nepadodoties tik atbildīgi darbi kā literatūras prēmiju piešķiršana, jo runa te esot par varu. Nevis par literatūru.
Tverkings vai lielais sports
Pirms nedēļas Eiropu pāršalca skandāls sporta pasaulē. Franču dīdžejs Martins Solveigs (Martin Solveig) centās „jokot“ Francijas futbola balvu pasniegšanas ceremonijā. Brīdī, kad Adai Hegerbergai kā pirmajai sievietei futbola vēsturē tika pasniegta prestižā Ballon d’Or balva, viņš uzvarētājai pajautāja nevis par futbolu, sportu vai uzvarām, bet vai viņa prot „tverkot“. Sportiste asi atbildēja „nē“ un pameta skatuvi. Pēc tam jokotājs centās taisnoties, ka „tas neesot bijis ļauni domāts“, taču pazemojums bija noticis. Publiski un nepārprotami. Vīrietim – futbola zvaigznei pārraides vadītājs šādus jokus nebūtu atļāvies. Taču sievietei var droši. Uzbraukt ar pazemojumu triumfa brīdī. Bija patīkami pamanīt, ka jaunās paaudzes sportisti šo „uzbraucienu“ saprata pareizi un nesāka sūkstīties par sieviešu humora izjūtas trūkumu. Piemēram, tenisists Endijs Mareijs (Andy Murray) (Instagram) komentēja notikušo kā kārtējo pretīgā seksisma piemēru, kas joprojām eksistē sportā. Sašutusi bija arī Juventus spēlētāja Petrolella Ektorna un daudzi citi. Visbeidzot pats DJ sāka birdināt sev pelnus uz galvas un taisnoties, lūgt piedošanu, jo neesot vēlējies nevienu pazemot.
Jāuzsver, ka ne viņš pirmais, ne pēdējais, kas nesaprot (vai izliekas nesaprotam) seksisma marķētas uzvedības nepiemērotību publiskajā telpā. Galu galā – sieviešu publiska izsmiešana ar seksuālu piesitienu nav nekas jauns. Tā tas vienmēr ir bijis.
Joprojām daudzviet šis akcents mēdz būt normas līmenī. Tieši tāpat kā ikdienā seksuāli aizskarošas piezīmes vai žesti, kas adresēti pretējā dzimuma pārstāvēm, kurām jāspēj uztvert visu kā komplimentus. Pašas vainīgas, ja apvainojas par puiša elkoņa plaukta lomu vai šmaugu uzsitienu pa dibenu. Arī sieviešu sportā visaugstākajā līmenī joprojām tiek devalvēta sieviešu sasniegumu novērtēšana. Atceros, kā zviedru futbola savienība nolēma apbalvot Andresu Svensonu par izciliem sasniegumiem (146 veiksmīgiem mačiem valsts izlasē) ar dāvanu – automašīnu. Turpat līdzās uz skatuves stāvēja Terēze Šjograna ar veseliem 186 lieliskiem mačiem „bagāžā“, taču nesaņēma balvā neko. Vēlāk Futbola federācija atvainojās par savu paviršību svinību un TV translāciju laikā un piešķīra futbolistei naudas balvu automašīnas vērtībā. Vēl muļķīgāk reaģēja kolēģis, futbolists Zlatans Ibrahimovičs. Viņš piedāvāja Terēzei velosipēdu ar savu autogrāfu. Protesti pret šo iniciatīvu nebija ilgi jāgaida.
Protams, sabiedrībā tiek turpināts salīdzināt sieviešu un vīriešu sportu. Vīru sports daudziem skaitās īstais, bet sieviešu – tikai tāda niekošanās.
„Vēlos uzsvērt, ka visu izšķir nauda. Perfektā pasaulē mēs visi par vienu un to pašu darbu saņemtu vienādu samaksu. Taču dzīvē tā nenotiek. Meičas trenējas tikpat daudz kā mēs, puiši. Pat vēl vairāk. Bez tam daudzas no viņām pa dienu strādā un trenējas tikai pa vakariem. Visu cieņu. Taču meiču mači nepulcina tik daudz cilvēku tribīnēs kā vīriešu futbols. Tas nozīmē, ka sieviešu futbols nespēj pelnīt tā, kā to panāk veču futbols,“ uzskata Anderss.
Iespējams, ka daudzi no jums tagad māj ar galvu. Tas nevajadzīgi, jo tepat pie mums Latvijā sieviešu basketbols (īpaši TTT!) vienmēr ir bijis daudz interesantāks, radošāks un plašāk apmeklēts nekā vīru basketbols. Par tenisu un vieglatlētiku nemaz nerunājot.
Naudas vai aizspriedumu spiediens?
Izrādās, ka sievietes nedrīkst atļauties to pašu, ko vīrieši, arī sporta laukumā. Franču tenisa zvaigzne Alīse Kornē (Alize Cornet) šovasar ASV atklātajā čempionātā tenisā (US Open) laikā pēkšņi laukumā strauji novilka krekliņu un, to sakārtojusi, uzvilka atpakaļ. Šāda uzvedība ļoti nepatika mača tiesnesim Kristianam Raskam no Dānijas. Spēlētājai tika izteikta piezīme par nesportisku uzvedību. Savādi, ka puiši bieži laukumā pārtraukuma laikā novelk krekliņu un nekas nesportisks tāpēc nenotiek. Taču meiča to darīt nedrīkst. Viņa bija neveiksmīgi uzvilkusi krekliņu ačgārni. Aiziet līdz ģērbtuvei vairs nebija laika, nācās strauji savest kārtībā sporta tērpu pa ceļam uz laukumu. Izrādās, ka tā rīkoties meitene nedrīkstēja. Kolēģi sāka protestēt pret šādu diskrimināciju, un US Open vadība (nākamajā dienā) bija spiesta atvainoties spēlētājai. „Visi spēlētāji drīkst nomainīt vai sakārtot savu apģērbu pārtraukuma laikā, kad viņi sēž krēslos. Tas nav noteikumu pārkāpums. Ar šo mēs atvainojamies Alīsei Kornē par vakar izteikto aizrādījumu. Esam pilnveidojuši noteikumus, un nekas tamlīdzīgs nākotnē vairs neatkārtosies,” rakstīja maču rīkotāji savā paziņojumā presei.
Taču atgriezīsimies pie naudas. Brīdī, kad futbola klubs FC Basel gatavojās svinēt 125 gadu jubileju, visiem viesiem un vīriešu komandai tika uzsaukts elegants bankets ar trim ēdieniem. Kluba sieviešu komanda svinību laikā apkalpoja gaviļniekus, viesus un pārdeva biļetes. Maltītes vietā viņām piešķīra katrai savu sviestmaizi, – ziņoja CNN.
Amerikāņu vārtsardze Houpa Solo (Hope Solo) mēdz izraisīt konservatīvo aprindu nepatiku ar saviem izteikumiem. Taču nekad agrāk viņa nebija saskārusies ar tik nadzīgiem uzbrukumiem kā brīdī, kad tika aktualizēts jautājums par algu atšķirību profesionālajā sportā starp vīriešiem un sievietēm. „Jūs nevarat iedomāties, kas notika. Nē, runa nebija par tēmu, kuru es aktualizēju un nevienam tas nav noslēpums. Vēl trakāk – man nācās izturēt tik smagu sieviešnīdēju uzbrukumu, kādu nebiju pieredzējusi agrāk. Ir briesmīgi redzēt tik lielu naidu pret sievieti, kas atļaujas tiekties pēc līdztiesības. Proti, lai sievietēm maksā tās pašas algas, kuras saņem vīrieši. Tas, ka es uzdrīkstējos ko tādu pateikt, izraisīja gigantisku naida lēkmi pret mani. Bija jānoklausās tādi aicinājumi kā: „apklusti“, „vācies atpakaļ uz savu virtuvi pie plīts“, „sportistes sievietes nekam nav derīgas“, „dziļi ienīstu sieviešu sportu“, „tas nekam nav derīgs“,” – konstatēja sportiste. Algu atšķirībās lielu lomu spēlē patriarhālās sabiedrības aizspriedumi, jo „aiz muguras sporta vadītāji US Soccer mūs saukā par meitenēm, nevis sievietēm, lai pasvītrotu, ka vīriešu šovinisms sportā ir normāla un akceptēta lieta”, – atzīstas futboliste žurnālam GoodSports.
Hokejs ir nākamais sporta veids, kura sieviešu un vīriešu honorāri pamatīgi atšķiras. Taču var pamanīt arī ko vairāk – piemēram, Leksand IF dāmu komanda ir spiesta tīrīt tribīnes pēc puišu nospēlētā mača. Sievietēm taču patīkot kopt un tīrīt, tāpēc šis noteikums mainīts netikšot.
Uzbrukumi žurnālistēm
Vieglāk neklājas arī sievietēm – sporta reportierēm. Aizvadītā vīriešu futbola čempionāta laikā žurnālistēm nācās paciest uzbrukumus, kurus bija sarīkojuši futbola līdzjutēji. Proti, viņi tiešraides laikā centās noskūpstīt reportieri. Te varat apskatīt, kā brazīliete Džūlija Gumaresa (Julija Gumares) tiek iztraucēta darbā. Pēc tam daudzi viņas tiešraides protestu atbalstīja, bet viena daļa uzskatīja žurnālistes reakciju par „nesievišķīgu un agresīvu“ žestu. Tā sakot – saņem un klusē.
Pēc Krievijas čempionāta laikā nospēlētās ceturtdaļfināla spēles (starp Brazīliju un Beļģiju) televīzijas sporta komentētāja Frida Nordstranda bija sagatavojusies nākamās dienas spēles (Zviedrija – Lielbritānija) prognozēm kadrā. Pēkšņi ēterā iesoļoja vīrietis, kas, nostājies aiz žurnālistes, sāka kliegt: „Fuck her right in the pussy.“ Protams, ainas nonāca ēterā. Nolaupīt tiešraidi un kliegt rupjības sievietēm kadrā tagad ir modē. Kadrā tobrīd atradās arī Fridas kolēģis Ulofs. „Šos idiotus vajadzētu sodīt,“ viņš teica pēc pārraides. Protams, Frīdai nācās samierināties, nereaģēt uz rupjiem uzbrukumiem internetā, neņemt galvā pazemojumus tikai tāpēc, ka viņa nepieder pareizajam dzimumam, kas drīkst strādāt ēterā. Uzbrucējs nebija vietējais krievs, bet gan angļu futbola fans. „Es neļaušu sevi iebaidīt!“ – medijiem atzinās Frida. „Pretīgi, ka žurnālistēm sievietēm mēdz uzbrukt smagāk nekā vīriešiem tikai tāpēc, ka viņas ir sievietes. Tas ir neakceptējami. Sievietei žurnālistei ir jāatļauj netraucēti veikt savu darbu. Par šo tēmu ir plašāk jārunā. Tas ir jāsaprot visiem – gan sporta organizētājiem, gan faniem, gan tiesām,“ uzsvēra zviedru izdevēju asociācijas direktore Žanete Gustavsdotira. „Sievietēm ir tiesības strādāt un paust savus uzskatus, citādi var iznākt pazaudēt gudras, talantīgas kolēģes. 36% sieviešu, kas strādā šajā profesijā, aptaujā atzinās, ka domā par profesijas maiņu, jo pārāk bieži nākas saskarties ar aizvainojošiem komentāriem, pazemojumiem un apsaukāšanos tikai tāpēc, ka viņas ir sievietes.“ Līdzīgās domās ir arī Publicistu organizācijas vadītājs Patriks Hadenius. Viņš ir pārliecināts, ka sabiedrība īsti neredz un nesaprot šo vajāšanas un pazemošanas veidu, kas jāiztur sievietei žurnālistei publiskajā telpā. „Paskat, cik maz mēs sākumā sapratām no #metoo kustības, pat prātā nevarēja ienākt, ka sievietes var tā pazemot ar seksismu,“ – tā Hadenius.
#Metoo efekti un mēs
Nedomāju, ka pārspīlēšu, ja apgalvošu, ka seksuālo uzbrukumu stils netiek uztverts kā pārkāpums. Tā skaitās koķetēšana, un tikai stulbenes to nesaprot. Taču aina nepavisam nav tik vienkrāsaina. Kāda kolēģe futbola čempionāta laikā ārzemēs intervēja līdzjutējus pirms mača un bija spiesta saņemt bučas, kniebienus un pliķus kā normālu vīriešu prieka izpausmi, ja ceļā gadās sievietes ķermenis ar mikrofonu rokās. „Piecērt, piecērt, piecērt biščīņ!“ – skaitīja veči un puiši. Gavilēja un smējās. Pēc tam kolēģe iebēga tualetē, raudāja un jutās vainīga. Viņas mati bija sajaukti, zilumi uz ķermeņa liecināja, kas ar viņu bija noticis gaišā dienas laikā, publiskajā telpā, tautiešu sabiedrībā. Šis nav vienīgais piemērs
Mizogīnija ir sagrāvusi Nobela prēmiju literatūrā un turpina plosīt sabiedrību legāli un bez izlikšanās. Vai nav pienācis laiks no tās atbrīvoties? Kāda radiostacija Klīvlendā tikko izņēma no „repertuāra“ pagājušā gadsimta 40. gadu dziesmu ”Baby it’s cold outside” kā nepiemērotu un pazemojošu sievietēm. Vai nevajadzētu sekot šim piemēram visās dzīves jomās?
