Pašlaik aprit 50 gadi kopš Parīzes studentu nemieriem. Mémorial de la Shoah Parīzē piedāvā ekspozīciju ar nosaukumu ”Atmiņu konflikti”, kurā var izsekot kādas ģimenes politiskajām piruetēm.
Viņa: nacistu medniece, Vērmahta karavīra meita (dzimusi Berlīnē). Viņš dzimis Bukarestē, bet paglābies Parīzē pēc tēva bojā ejas koncentrācijas nometnē. Klarsfeldiem likās nenormāli, ka vadoši nacistu funkcionāri arī pēc kara ieņēma atslēgas pozīcijas politiskajās spēlēs un nekautrējās iesēsties amatos tai pašā Vācijā. Piemēram viens no Hitlera propagandas stratēģiem un ārpolitiskā dienesta darbiniekiem Kurts Georgs Kisindžers kļuva pat par Vācijas kancleru (1966). Beatei tas nešķita normāli un viņa uzsāka cīņu pret “viņiem”: publiski apsaukājot kancleru un vajājot tos, kas kara laikā izrādīja lielu aktivitāti ebreju genocīdā (Kurt Lischka). Beate arī atrada pēc kara uz Bolīviju aizbēgušo Gestapo šefu Lionā, sadistu Klausu Barbiju, kurš okupācijas laikā Francijā izklaidējās, sasiedams kājas sievietēm, kas gatavojās dzemdēt bērnus. Riebeklis nenoslēpās, pateicoties vācietei Beatei.
Šos cilvēkus tagad godina, jo viņi rīkojās pret nejēdzībām, neliešiem, nevis sūdzējās, ka neko jau nevar darīt un iesākt pret pasaules ļaunumu.
To pašu pierādīja arī leģendārie 1968.gada notikumi Parīzē, ar kuriem patlaban pilnas visas Rietumeiropas mediju rezerves “spraugas”. Tolaik Eiropu sašūpoja ne tikai PSRS okupācija Prāgā, bet arī barikādes Sorbonā. Sacelšanās līderi bija rakstnieki – Žans Pols Sartrs (Jean-Paul Sartre) kopā ar Simonu de Bovuāru (Simone de Beauvoir). Viens no ministriem toreiz skaļi paziņoja, ka abus rakstniekus nepieciešams arestēt, taču pasākumu izjauca prezidenta De Golla slavenā replika: “ Voltēru neviens nevar atļauties likt cietumā!”.
Maija nemieri Parīzē, cerams, būs arī mūsu saruna tēma šogad. Interesanti, ka maija nemieru laikā ģenerālis Šarls de Golls bija Rumānijā. Rumāņi tobrīd nekautrējās runāt pretī Maskavai un tāpēc ģenerāļa mērķis – izveidot apvienoto Eiropu kā trešo pasaules lielvaru izskatījās tuvs un iespējams. 22. maija kustība ievadīja kreiso strāvojumu aktīvums arī citu Rietumeiropas valstu iekšpolitikā, kurus ļoti efektīvi savās interesēs izmantoja Padomju Savienība. Sartrs ar saviem sekotājiem kļuva par “noderīgajiem idiotiem” Brežņeva stallim un viņu piekritējiem visā pasaulē. Pamatīgi traucējot ļaunuma impērijas sabrukšanai, kas notika 20 gadus vēlāk. Šodien daudzi no kreisajiem joprojām ir Rietumeiropas valdību sastāvā un lepojas ar savu revolucionāro pagātni, kas ir tik interesanta, ka tai ir vērts pievērsties daudz plašāk. Atsevišķos tekstos un diskusijās.
Sartrs nebija politisko spēļu ģēnijs un pat ne kompetents politiskajās norisēs. Taču viņam bija pārliecība un tobrīd likās, ka ar to pietiek. Starp citu 1964. gadā Sartrs atteicās no Nobela prēmijas literatūrā, jo rakstnieks nedrīkstot sevi pārvērst par institūciju. Viņš atteicās arī no Francijas Goda leģiona ordeņa. Savādi, ka viņa mēroga filozofu Francijā patlaban nav. Makronam ir tagad tukša garīgā telpa, kur izvērsties.
No Sartra darbiem visplašāk šodien lasa “Huis clos” (Pie slēgtām durvīm) kā arī Eksistenciālismu un humānismu”. Piecdesmit gadus vēlāk franču maija revolūcijas tēvs ir pilnībā pazudis no publiskās skatuves un viņa vietu skatuves centrā ieņēmis kādreizējais konkurents Kamī (Albert Camus). Kamī šodien lasa biežāk un vairāk. Svešinieks (120 000 eksemplāru tirāža šogad) un arī intensīvāk citē medijos. Tikko publicēta arī filozofa sarakste ar aktrisi Mariju. Mīlestības vēstules un to stils ir lielisks. Iesaku izlasīt!
Revolucionārs Sartrs dzīvo tālāk kā skulptūra Saint-Germain-des-Près. Jā, tieši viņš taču vēlējās sadrupināt kapitālisma pasauli gabaliņos, taču pats tagad to baro kā tūrisma atrakciju Floras kafejnīcā.
Kamī sadod Sartram, jo mākslinieki savā starpā nemēdz sadzīvot. Rozes arī nedrīkst likt vienā vāzē ar lillijām. Katram savs ziedu laiks. Dažiem kādreiz, citiem – tagad.