Krievija ir jau sākusi karu pret Latviju

2014. gada 5. martā speciāli TVNwet.

Tikai Bizness TVNet  bilde par Krievijas TelevīzijāmMilitārā uzbrukuma draudi Ukrainai skaidri liecina, ka Krievija turpina jau sen pieteikto karu Eiropai un Rietumu civilizācijai. Tagad šo propagandas un dezinformācijas ofensīvu un «maigās varas» ietekmi tā papildina ar reālu, fizisku karu Krimā. Visi šobrīd esam liecinieki tam, kā Krievijas pēdējos piecus gadus veiktais intensīvas propagandas un dezinformācijas karš ir pāraudzis fiziskā agresijā pret Eiropas otru lielāko valsti Ukrainu. To pašu, kas izjauca Krievijas imperiālistiskos plānus, nostājoties uz ES integrācijas ceļa un noraidot Putina muitas zonas pasniegto roku.

Kamēr Kremlī pie varas būs «putinveidīgie vanagi», mums nav garantijas, ka nākamā putinistu fiziskas agresijas valsts nebūs mūsu pašu Latvija.

Nav izslēgts, ka Kremlis arī mums uzbruks ar tiem pašiem argumentiem kas šodien tiek lietoti Krimas un Ukrainas gadījumā. Tātad – «lai pasargātu krievus un krievvalodīgos Latvijā» no «fašistu un nacionālistu» draudiem tuvējā kaimiņvalstī. Propagandas un dezinformācijas karš (caur televizoru) būs sagatavojis psiholoģisko bāzi Krāslavā, Rīgā un Liepājā putinistu legālai aneksijai un apstrādājis «piekto kolonu Latvijā» vajadzīgā virzienā. Bez lielām problēmām piekritēji sagaidīs Putina sūtītos tankus Rīgā un Latvijas galvaspilsēta atkal automātiski pārcelsies uz Maskavu. Tas būs nelāgs fināls un pretīga nākotnes ilūzija. Ar ko šādas beigas sākas?

Ar psiholoģisko karu.

Krievijas propagandas kara īpatnības

Lai iesāktu karu, vispirms nepieciešama masīva propagandas uvertīra. Tas nozīmē, ka medijos un publiskajā telpā jānomelno ienaidnieks un tā idejas. Jēdziens «propaganda» ir radies no latīņu vārda propagare un nozīmē «iedēstīt», «izplatīt» mērķtiecīgi savu viedokļa interpretāciju, lai ar tā palīdzību nostiprinātu masu apziņā vajadzīgo viedokli, kas izraisa pozitīvu vai negatīvu sabiedrības reakciju pret kādu konkrētu valsti vai personu, vai minoritāti, vai politiku, vai reliģiju, pārliecību, reformām, vērtībām. Propaganda ir aizliegts paņēmiens demokrātiskā un brīvā sabiedrībā, taču ļoti izplatīts masu apziņas pārvaldes veids diktatūrās.

Tās mērķis ir nevis informēt, bet emocionāli ietekmēt. Tās saturs nav bezkaislīgs un lietišķs, bet emocionāli pārspīlēts un nereti klaji melīgs savos apgalvojumos. Kā jau norādīju, propaganda ir nepieciešams ierocis pirms bruņota kara sākšanas, un parasti šo procesu tā arī sauc par propagandas karu.

Vēsture liecina, ka visas agresīvās valstis vienmēr izmanto propagandas karu kā būtisku ieroci cīņā par savu iedzīvotāju lojalitātes iegūšanu. Arī šodien Kremļa varai vajag, lai «parastais, caurmēra krievs» noticētu, ka Kremļa noskatītais ienaidnieks – Maidana kustība un tās sekotāji ir «ļauns, bīstams spēks», kas apdraud Krievijas un krievu intereses. Tāpēc maidaniešu apzīmēšanai Krievijas propagandas mašīna lieto tādus jēdzienus kā bruņoti un agresīvi «fašisti un nacisti» (radot agresīvu asociāciju ar Otrā pasaules kara notikumiem un ienaidnieku nacistisko Vāciju) un pielīmējot tos Kijevas civilajiem dumpiniekiem. Propaganda pieprasa noklusēt būtiskus faktus (maidanieši nebija bruņots spēks un to rindās ultranacionālisti bija manāmā mazākumā) un pārspīlēt nebūtiskas izpausmes, lai tās nostātos būtisku problēmu priekšā un tādējādi izkropļotu reālo ainu (ap 100 upuru Kijevā šādi kļūst par protestētāju nogalinātajiem, nevis Krievijai lojālo bruņoto spēku Berkuta snaiperu upuriem).

Gebelsa skola kā Kremļa propagandas rokasgrāmata

Propagandas karā mēdz atkārtot emocionāli uzlādētās situācijas un plaši izmanot fiktīvas sekvences ar obligāto muzikālo fonu, lai saviļņotu televīzijas skatītāju un noskaņotu to par labu savam viedoklim. Viens no spēcīgākajiem propagandas kara teorētiķiem bija nacistiskās Vācijas propagandas ministrijas (Reichsministerium fūr Volksaufklarung und Propaganda) šefs J. Gebelss, kurš daudz rakstījis par to, cik ļoti svarīgi ir izmanot propagandu sabiedrības smadzeņu izskalošanai. Viņš izmantoja četras galvenās nostādnes.

1. Vāciešiem katru dienu tika atkārtots, ka nacistu partija un tās līderi cīnās par Vāciju un tāpēc partijas ienaidnieki ir visas vācu tautas ienaidnieki.

2. Vāciešiem ārzemēs – Čehoslovākijā, Polijā, PSRS, Latvijā un citur tika ieskaidrots, ka viņu saite ar «īsteno dzimteni Vāciju» ir svarīgāka nekā kontakti ar savu reālo mītnes zemi, kurā emigrācijas vācieši ir dzimuši un auguši.

3. Ienaidnieki ir ienaidnieki tāpēc, ka šo valstu līderi ir meklējuši kašķi un sākuši karu ar Vāciju.

4. Lai spārnotu savējos, vācu propagandas dienests izmantoja kultūras, mākslas, zinātnes un sporta sasniegumus, lai pierādītu savas tautas un valsts pārākumu pār «pārējiem» un «ienaidniekiem». Tāpēc arī Hitleram bija, piemēram, vajadzīgas Berlīnes olimpiskās spēlēs 1936. gadā.

Kremļa propaganda Latvijas un citu valstu iedzīvotāju apstrādāšanā izmanto vairākus paņēmienus. To skaitā ir «faktu racionalizēšana», skaidrojot politiskās un ekonomiskās norises Latvijā vai jebkurā citā ES valstī kā vietējo politiķu neprasmīgas un nemākulīgas rīcības sekas un uz Putina ekonomisko «panākumu» fona radot publikā sajūtu, ka jebkura ES valsts salīdzinājumā ar Krieviju ir zaudētāja.

Kremļa propaganda izmanto arī «sarežģītu norišu apzinātas vienkāršošanas» paņēmienu, piemēram, skaidrojot Latvijas ekonomiskās problēmas ar to, ka valsts atrodas Eiropas Savienībā un tāpēc «tai neveicas».

Savā propagandā uzsverot, ka «māte Krievija» nekad nepametīs nevienu krievu nelaimē, tiek skandināts un pārspīlēts slāvu vienotības lozungs, jo arī ukraiņi kā slāvi pastāvot tikai tāpēc, ka viņus sargājot varenā Krievija.

Kremlis izmanto arī tā saucamo viltus fokusa metodi, kad šodien Krievijas TV plaši ziņo par to, kā tauta bēg no Ukrainas, radot iespaidu, ka dzimteni pamet tūkstošiem ukraiņu, lai glābtos no «fašistu režīma». Nekur netiek pateikts, ka pamatā tie ir Krievijai lojālie krievi, nevis ukraiņi.

Tendencioza faktu selekcija ir cita izplatīta Kremļa propagandas metode. Izvēloties no kopējās notikumu norises tikai tos faktus, kas iederas vēlamajā propagandas ainā, no Kijevas Kremļa TV ziņo tikai par Berkuta problēmām, ignorējot un noklusējot maidaniešu patiesos mērķus. Krievu skatītājs ne Latvijā, ne Maskavā nevar zināt to, ko tas nav redzējis

Imperatīva pašizolācija ir Kremļa metode, kad tiek apgalvots, ka vienīgi Krievija ir tikumīga un Dievu cienoša valsts, jo tā, piemēram, noliedz homoseksuālu attiecību līdztiesību aiz «bērnu aizstāvības» izkārtnes un šādi Kremļa režīms cenšas pozēt savas tautas acīs kā īsteni ētiskas politikas paudējs.

No iepriekšējā izriet «polarizēšana un krāsu sabiezināšana sev par labu», kas atļauj demonizēt, piemēram, demokrātiju, pretnostatot to it kā Dievam padevīgai diktatūrai, kas faktiski stāv ļoti tālu no kristietības tikumības normām. Neaizmirsīsim, ka propagandas nolūkos arī Putina diktatūrai bija vajadzīgas 2014. gada Soču olimpiskās spēles tieši tāpat kā Hitleram tās vajadzēja nacisma propagandai 1936. gadā.

Propagandas karš internetā

Visi, kas raksta blogos vai medijos par drošības politiku, aizsardzības jautājumiem un Krieviju, ir saskārušies ar to, ka pastāv organizētas kampaņas, komentētāju grupējumi, kas slavina Kremļa politisko sistēmu un aktīvi noliedz, ka Krievija varētu arī nebūt mieru mīloša demokrātija. Uzkrītoši to var pamanīt, ja kāds sāk rakstīt par Gruzijas karu, neraugoties uz to, ka nu jau arī pats Putins ir atzinis, ka viss šis karš bija ieplānots un vadīts no Krievijas puses. Internetā ir daudz Kremļa režīma ietekmes aģentu ar labām zināšanām svešvalodās, kas veic psiholoģiskas operācijas psyops (psychological operations) Interneta telpā.

Līdzīga aina novērojama arī tagad, kad Krievijas militārā izlūkošana SVR (Služba Vņešnej Razvedki) un GRU (Glavnoje Razvedovvataļjnoje Upravļenije) aktīvi paplašina savu psyops aktīvistu darbības zonas, apzināti kompromitējot Kremļa režīma kritiķus ārvalstīs Ukrainas krīzes laikā.

Visi, kas runā pretī Kremļa doktrīnai, ir psiholoģiski jāapzīmogo un jāiznīcina kā «rusofobi» vai «krievu nīdēji», bet Ukrainas atmodas piekritēji tiek dēvēti par «banderiešiem» vai «Labējā sektora pielīdējiem». Starp citu, Krievija pašlaik tiecas automatizēt šo ideoloģisko interneta diversantu darbu. Arī Latvija ir Kremļa psiholoģisko operāciju zenītpropagandas apšaudes zonā, un viņi mūs apkaro tieši tāpat kā visus citus žurnālistus un komentētājus, kas mēģināja skaidrot SVR un GRU slepkavības ārzemēs (Aleksandrs Ļitviņenko Lielbritānijā vai Zeļimkans Jandarbijevs Katarā) vai Kremļa patiesās aktivitātes Ukrainā.

Krievijas pirmais kanāls 5. martsPutina propagandas ieroči

Tieši tāpat kā Hitleram savā laikā, šodien arī Putinam kalpo ārpolitiskā propaganda, kuras spēcīgākie ieroči Krievijā ir koncentrēti ārpolitiskās propagandas aģentūras Rossija Segodņa rokās. Tā tika izveidota uz informācijas aģentūras RIA Novosti bāzes (budžets 3 miljardi rubļu), lai visus propagandas kanālus koncentrētu vienuviet. Tajā tagad ietilpst gan radiostacija Golos Rossii, gan TV kanāls Russia Today (2013. gada budžets 11,31 miljards rubļu) vairākās pasaules lielākajās valodās, gan interneta saiti angļu, franču, spāņu, arābu un citās valodās, izdevniecības, ziņu aģentūras ar korespondentiem 180 valstīs utt. Šo ārpolitiskās propagandas ministriju, kuru vada žurnālists Dmitrijs Kiseļovs, kuru pat Krievijā demokrātiskās aprindās dēvē par redzamāko «putinososu» un kurš ieguva Maidana demonstrantu balvu par melīgāko TV reportāžu, papildina organizācija Rossotrudničestvo (gada budžets 2,19 miljardi rubļu), kuras mērķis arī ir Krievijas ietekmes un krievu valodas, kultūras ekspansija ārvalstīs. Arī Krievijas valsts radio un TV kompānija VGTRK strādā Krievijas propagandas frontē ar kanāliem Rossija 1, Rossija 2 Rossija 24 un citiem, kurus redz skatītāji arī Latvijā. Turklāt Krievija ir iefiltrējusies arī Rietumu medijos, piemēram, Euronews, kur VGTRK pieder ap 17% akciju. Tāpēc jau Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs atļāvās izdarīt spiedienu uz šo kanālu par Maidana atspoguļošanu. Arī banka Goldman Sachs par 500 000 dolāru trīs gadus spodrina Krievijas tēlu investīciju piesaistes frontē. Ar propagandu uz ārpasauli Krievija neskopojas.

Krievijas propagandas bruņutransportieri Latvijā

Paradoksāli, ka Krievijas propagandas, dezinformācijas un kultūras imperiālisma frontē Latvijā visuzticīgākie «bruņutransportieri» ir tieši ES un NATO valsts – Latvijas kabeļu, satelītu un virszemes TV programmu izplatītāji Lattelecom, MTG un Baltcom. Pie kam Lattelecom un Baltcom akciju daļu turētāja ir pati Putina apkarotā Latvijas valsts!

Piemēram, pateicoties šo TV operatoru izplatītajai TV programmai PBK (Pirmais Baltijas kanāls), Kremlim ir izdevies panākt Latvijas etnisko krievu partijas Saskaņas Centrs un tās līdera Nila Ušakova uzvaru Rīgas Domes vēlēšanās. SC panākumi Latvijas parlamenta vēlēšanās arī lielā mērā ir tieši Krievijas propagandas TV aģitācijas rezultāts. To šodien atzīst arī ne tikai mediju, bet arī NATO eksperti.

Nav neiespējami, ka Kremļa kontrolētā TV un tās atbalstītais politiskais spēks arī Latvijā var izspēlēt Krimas scenāriju. Pēdējos gados ir strauji palielinājies Krievijai lojālo un Eiropas Savienībai (Rietumiem) naidīgo Latvijas iedzīvotāju skaits. Tas noticis ne tikai ekonomiskās krīzes rezultātā, bet arī Kremļa propagandas kara aktivitāšu dēļ pret ES un Latviju. Izskatās, ka tieši Latvijā smadzeņu skalošana ir Kremlim izdevusies vislabāk un bijusi visefektīvākā, jo būtiski ir spējusi ietekmēt Latvijas iekšpolitiku.

Ja reiz Krievija veic apzinātu, sistemātisku informatīvu uzbrukumu mūsu valstij un tās stabilitātei, tad jāpārdomā, vai mēs drīkstam turpināt būt naivi un nepretoties šai agresijai pārprastas vārda brīvības vārdā?

Krievijas propaganda izmanto mūsu demokrātiskas valsts iekarojumus, lai tie kalpotu tās agresīvās ārpolitikas vajadzībām.

Vai mēs Latvijā vēl ilgi ļausim šī kara «bruņutransportieriem» – Lattelecom, MTG un Baltcom turpināt šo agresiju, kas sagatavo augsni fiziskai Kremļa tanku invāzijai mūsu valstī?

Vai mēs to turpināsim atbalstīt, slēpjoties aiz liberālisma zīmes?

Šķiet, ka kritiskā robeža ir klāt un Latvijā beidzot nepieciešama nopietna mediju regulācija, kas uzrauga un ierobežo ne tikai monopolizācijas un koncentrācija procesus, bet arī citus demokrātiju apdraudošos faktorus»*. Tādus kā demokrātiskas valsts mediju normām neatbilstošu televīzijas kanālu satura retranslācija Latvijā.

Šis brīdis ir klāt.

Es nevēršos pret tiesībām jebkuram pilsonim Latvijā un ES skatīties jebkuru TV kanālu ar satelīta vai interneta vai citu līdzekļu palīdzību. 100. pantu nedrīkst pārkāpt, kamēr tas neapdraud mūsu drošību un brīvību. Taču aicinu ierobežot citu valstu propagandu ar Latvijā reģistrētu retranslācijas uzņēmumu palīdzību.

Latviešu mediji ir nacionālā bagātība

2012. gada 5. oktobrī. Speciāli TVNet.

Beidzot arī kāds Latvijas politiķis ir nācis klajā ar konkrētu priekšlikumu, kas stiprinātu latviešu kultūras un latviešu valodas pozīcijas pret Krievijas kultūras imperiālismu, par kura ietekmi Latvijā rakstīju vasarā pāris publikācijās saistībā ar Jauno Vilni.

Jaunais Vilnis un krievu kultūras imperiālisms

Rietumu vai Krievijas ietekme – kas vairāk apdraud Latviju?

Raivis Dzintars ir mēģinājis formulēt  valsts  atbalsta nepieciešamību latviešu valodā drukātai presei, pamatojoties uz domu, ka krieviski rakstošā radikālā prese Čas un Vestji  Segodnja  sludinot Osipova un Lindermana idejas, kas demontējot valsts identitāti.

Jā, viņi to dara. Taču šāda šaura un politiska argumentācija var tikai nogremdēt labu ideju. Nezin, vai  demokrātiskā  sabiedrībā  mēs  uzdrošināsimies  kādu mediju  daļu diskriminēt tikai par to, ka tas pauž citai sabiedrības daļai nepieņemamas idejas, ja vien tās, protams, nav pretrunā ar likumu. Jo tad nonāksim pie tā, ka Dzintara kungs ierosinās ierobežot arī kādu latviešu valodā rakstošu mediju, kas, viņaprāt, darīs to pašu, ko viņa pieminētie krievu mediji, vai nebūs  pietiekoši konservatīvs  vai baznīcas vērtības atbalstošs. Vārda brīvībai ir jābūt mūsu neaizskaramai vērtībai, vienalga, kādā valodā tā tiek īstenota Latvijā.

Taču mediji latviešu valodā, gan drukātie, gan elektroniskie, būtu noteikti jāatbalsta no nodokļu maksātāju naudas tāpēc, ka tie ir mūsdienās kļuvuši par būtiskākajiem latviešu kultūras un latviešu valodas nesējiem, kas ir garants latviešu nacionālās valsts – Latvijas eksistencei. Tieši tāpat kā valsts atbalsta krievu valodu Krievijā, zviedru valodu Zviedrijā, somu valodu Somijā, dāņu valodu Dānijā, islandiešu Islandē. Valsts valodā drukātās dienas preses valsts subsīdijas nav nekas neparasts Skandināvijā.

Latviešu valodā rakstošie un raidošie mediji ir mūsu nacionālās  kultūras svarīgākā  sastāvdaļa, tie kopā ar operu, teātriem, literatūru, tēlotājmākslu, arhitektūru, dziesmu un deju svētkiem utt. veido Latvijā dzīvojošo cilvēku identitāti, attīsta un nostiprina pasaules kultūrā tik unikālo latviešu valodu.

Tiem politiķiem, kas runā, ka, atbalstot latviešu medijus, notikšot tirgus deformācija, gribu atgādināt, ka mediju bizness nav desu bizness, jo medijiem ir arī kultūras attīstīšanas misija, sevišķi mazās valstīs un sevišķi ja šīs mazās kultūras apdraud blakusesošo lielvalstu kultūras imperiālisms. Turklāt valsts atbalsts medijiem latviešu valodā palīdzēs veicināt šo mediju publicistisko kvalitāti, rokošo žurnālistiku un līdz ar to veicinās sabiedrības informētību un latviešu mediju  konkurētspēju iepretim Krievijas mediju spiedienam.

Savu kultūru, kas izpaužas ar valodu, un nacionālos medijus atbalsta ne tikai mazās valstis, bet arī lielvalstis. Pēdējos gados to aktīvi dara arī Krievija ar valsts atbalstītu fondu, mediju palīdzību un ne tikai savās mājās, bet arī ārzemēs. Tikko lasījām, ka Krievijas  valdība par krievu valodas un kultūras veicināšanu  apbalvojusi divus Latvijas medijus Vestji Segodņa un žurnālu Lilit.

Nepieņemami, ka nevis latviešu valodu, bet gan krievu valodu Latvijā nostiprina un atbalsta Latvijas nodokļu maksātāju finansēti uzņēmumi, tādi kā Lattelecom.

Lattelecom savās virszemes TV paketēs pārdod pamatā krievu valodā raidošus un dublētus kanālus, par kuriem ir spiesti maksāt arī tie, kas krieviski nesaprot vai nelieto šos kanālus krievu valodā. Latviešu valoda ir minoritātes valoda Lattelecom un arī zviedru MTG piedāvājumā, jo pēc kanālu skaita, kas tiek raidīti krievu valodā, rodas iespaids, ka valsts valoda Latvijā ir krievu valoda. Nebrīnīsimies, ka Krievijas valdība savas balvas par krievu valodas nostiprināšanu izsniegs arī Lattelecom un zviedru koncernam MTG, un noteikti Saeimas ievēlētai NEPLP, kas neko redzamu nedara, lai Latvijas rusifikāciju, kas tiek veikta ar mediju palīdzību, ierobežotu.

Turklāt atbalsts latviešu valodas presei nekādā ziņā nekropļos Latvijas preses tirgu, jo latviešu un krievu preses tirgi ir divi dažādi tirgi. Turklāt krievu preses tirgu Latvijā jau atbalsta Krievija.

Latvijas valsts atbalsts nelatviešu medijiem, protams, arī nav izslēdzams no Latvijas valsts atbalsta saraksta, taču pašlaik krievu valodai un krievu kultūrai pasaulē nav to iekšējo un ārējo draudu, kas latviešu valodai.

Ņemot vērā masīvo Krievijas kultūras imperiālisma ietekmi Latvijā un lielo krievu  minoritāti Latvijā, visu Latvijas iedzīvotāju interesēs ir ar nodokļu  maksātāju  naudu  stiprināt latviešu valodu medijos, kas dos lielākas  iespējas krieviem labāk apgūt un lietot latviešu valodu, izprast latviešu kultūru un labāk integrēties Eiropā un Rietumu civilizācijā, kurai Latvija un latviešu kultūra pieder.

Mazo valstu valodas un kultūras ir jāaizstāv ar protekcionismu, un tās nedrīkst  pakļaut tirgus likumiem, jo tad šīs valodas un kultūras un līdz ar to arī valstis tiek  apdraudētas. Jo mazāka un unikālāka ir valoda, jo tā ir vērtīgāka  pasaules kultūrā. Šai politikai ir jābūt Latvijai un latviešu nācijai  draudzīgu politisko spēku dienas kārtībā, ja tie nevēlas Latvijā veidot sašķeltu latviešu un krievu sabiedrību, kas katra dzīvo savā civilizācijā.

Rietumu vai Krievijas ietekme – kas vairāk apdraud Latviju?

2012. gada 7. augustā. Speciāli TVNet.

Attēlā TVNET kolāža. Toms Ostrovskis .

Turpinot rakstīt par kultūras imperiālismu postpadomju telpā, kas pamatojas uz tā saucamo Karaganova doktrīnu (skatīt rakstu «Jaunais Vilnis un krievu kultūras imperiālisms»), pieskāros tikai dažiem šī masīvā procesa aspektiem. Kā Putina Krievija ar savu masu kultūru ietekmē sev «tuvās ārvalstis»?

Ja lielvarām neizdodas panākt savu ar tankiem, mīnmetējiem vai asaru gāzēm frontē un uz ielas, tad «to» labāk var sasniegt ar naudu un «kultūru».

Jēdzienu kultūra es šajā rakstā lietoju visplašākajā nozīmē, un tas ietver ne tikai mākslinieciskus produktus – filmas, dziesmas, festivālus, gleznas un mediju formu un saturu, bet arī valodu, tradīcijas, sadzīves kultūru, dzīvesveidu, atpūtu, biznesa praksi, morāles vērtības u.tml.

Rietumu kultūras ekspansija – izklaidēt līdz nāvei

Jēdziens «kultūras imperiālisms», kas izpaužas globālo masu kultūras industrijas eksportētāju mērķtiecīgajā tendencē dominēt mazāku valstu mediju un kultūras tirgū ar mērķi uzspiest šīm mazajām valstīm savas kultūras, politikas, sadzīves normu, gaumes, tradīciju un citu vērtību kategorijas, radās pēc Otrā pasaules kara. Brīdī, kad ASV masu kultūra sāka dominēt Latīņamerikas valstīs un forsēja savu uzvaras gājienu visā pasaulē, izaicinot komunistiskos režīmus un rādot pasaulei, ka pastāv arī cita alternatīva plānveida ekonomikai un varas kontrolētām sabiedrībām.

Jēdzienu «kultūras imperiālisms» pētnieki sākotnēji lietoja, apzīmējot vienīgi Rietumu kultūras vērtību ekspansiju. Šim misionārismam bija saules un ēnas puse.

No «saules puses» raugoties – Rietumu kultūras imperiālisms ar izklaides palīdzību (pamatā ASV produkcija) palīdzēja ekonomiski neattīstītajām, diktatoru sagūstītajām, komunistisko režīmu valstīm (arī PSRS un okupētajā Latvijā) gūt ieskatu modernā Rietumu sabiedrībā, liberālās demokrātijas priekšrocībās, dodot pieeju informācijai par notiekošo brīvajā pasaulē dzelzs priekškara otrā pusē. Tā tika arī tuvinātas varmācīgi «aizslēgtās pasaules daļas» demokrātisku valstu kultūrām un informējot iedzīvotājus par to, kas pasaulē īsti notiek (radiostacijas Amerikas Balss, Brīvā Eiropa u. c.).

«Ēnas puse» šim procesam kultūras laukā ir apstāklis, ka piedāvājumu veido primitīvi, vienkāršoti ASV masu kultūras produkti, kurus ražo plaši pazīstami «kultūrpreču eksportētāji», tādi kā AOL Time Warner, Viacom, Bertelsmann, Gannett, Hearst Corp un citi, tajā skaitā Holivudas uzņēmumi. Viņu, tāpat kā citu mediju uzņēmumu mērķis ir izklaidēt visu pasauli līdz nāvei (Neils Postmans) ar viegli uztveramiem, visiem ērti saprotamiem vēstījumiem, produktiem, patēriņa dzīves un domāšanas stilu.

ASV sapņu fabrikas spiediens

Nepievērsim acis uz ASV (pamatā Holivudas) masu kultūras klātbūtnes negatīvo lomu mūsu sabiedrībā, kas ar vardarbības dominanci filmās, primitīviem Holivudas stereotipiem, ar visu mums nepieņemamo, kas pavada amerikāņu dzīvesveidu (kaut vai tā saucamo fast food kultūru, kas veicina ne tikai amerikāņu, bet arī mūsu sabiedrības aptaukošanos), daudziem eiropiešiem «krīt uz nerviem». Turklāt amerikāņi ir kvēli savas kultūras advokāti visā pasaulē un nosodīt viņus par šo patriotisma veidu uzdrošinās tikai vecā Eiropa. ASV vēstniecība Rīgā arī nekautrējas aizstāvēt amerikāniskā dzīvesveida radīto, veselībai kaitīgo pārtikas produktu izspiešanas mēģinājumus no skolēnu ēdienkartēm Latvijas skolās. Neraugoties uz to, ka svara pieaugums šobrīd konstatēts jau pirmsskolas vecuma bērniem.

Vecajai Eiropai amerikāniskā masu kultūra ir mīļš, taču kritizēts fenomens. Taču pastāv arī nekritiski patērētāji, no kuriem Latvijā dominē zviedru TV koncerns MTG, kura retranslētajos un pašu kanālos Latvijā lielākā filmu grupa ir saturā un formā lētā Holivudas produkcija. Pamatā B un C klases filmu kategorija. Tādā veidā MTG veicina ASV lētās kultūras imperiālismu «pēc pilnas programmas».

Tāpēc mums būtu jāpriecājas par to, ka Latvijas sabiedriskā TV, pastāvīgi demonstrējot Eiropas (angļu, franču, dāņu, zviedru, vācu u. c.) audiovizuālos produktus, konsekventi cenšas atgādināt, ka mēs dzīvojam Eiropā un ka pasaulē ir arī Eiropas kultūra.

Tieši tāpēc ir jāuzslavē LTV konsekventā līdzdalība Eirovīzijas festivālos. Šī principiālā nostāja ir vērtējama kā patiesa sabiedriskās televīzijas misijas īstenošana, integrējot Latviju Eiropas kultūrā un pretojoties ASV un Krievijas masu kultūras spiedienam, kas mūs šobrīd pavada ik uz soļa. Mēs esam eiropieši.

Latvija pieder Rietumu civilizācijai un kultūrai

Neskatoties uz negatīvo, ASV masu kultūra tomēr ir mūsu (arī latviešu) kultūrkonteksta sastāvdaļa. Rietumu kultūra, ar visiem tās sasniegumiem un masu kultūras trūkumiem, mums – latviešiem ir organiski un ērti uztverama, jo vēsturiski piederam Rietumu civilizācijai kā valsts jau kopš 1918. gada un komunikācijas simbolu zīmes nav nepieciešams tulkot.

Eiropas (rietumu, centra, austrumu, dienvidu un ziemeļu) valstu vai «Rietumu kultūras civilizācijas» nišai, ieskaitot Baltijas valstis, pieder arī Ziemeļamerika, Austrālija, Jaunzēlande. Daudzos aspektos Rietumu kultūras kontekstā iekļauj arī Japānu, Dienvidkoreju un Taivānu.

PSRS un tās kultūras mantiniece Krievija ar NVS valstīm parasti netiek pieskaitīta Rietumu civilizācijai un kultūrai.

Šis apstāklis nav un netiek vērtēts nedz kā «labs», nedz arī kā «slikts». Eksistē kultūras robežšķirtne, kas pastāv un joprojām nodala Rietumus un Austrumus, neraugoties uz to, ka ģeogrāfiski šī «aiza» iet tieši cauri Baltijai. Divi āboli ābeles zarā ir vienlīdz labi, taču garšo dažādi.

MTG un Lattelecom kā Latvijas rusifikatori

Baltijas valstis, īpaši Latvija, atrodas abu – Rietumu un Krievijas kultūras ietekmju degpunktā. Zināmā mērā Latvijas teritorija patlaban ir pat kaujas placdarms, kurā lielās kultūras cīnās savā starpā par mūsu televizoru, radiostaciju, IPadu, grāmatplauktu, gleznu kolekciju un filmotēku saturu.

Pasērfojiet pa Latvijas FM radiostaciju viļņiem, paspiediet pogas uz TV kanālu pults, un jūs uzreiz saskatīsiet šo kultūru un ideoloģiju cīņu par vietu mūsu smadzenēs.

Šajā rakstā apskatīšu pašu ietekmīgāko mediju – TV. Sāksim ar vistuvāko lielo kaimiņu – Krieviju.

Tās ideoloģiskā un kultūras klātbūtne Latvijā ir masīva. Bez Krievijas masu kultūras un informācijas uzņēmumiem, kas raida no Krievijas un kuru produktus retranslē vietējie uzņēmumi (PBK, MTG u.c.), Krievijas kultūras imperiālismu Latvijā veicina arī Latvijas valsts uzņēmums Lattelecom, kura virszemes televīzijas paketē ir 53 kanāli (liecina reklāmas skrejlapa Lattelecom veikalā). Latviešu valodā ar diktora tekstu un subtitriem ir tikai 9 kanāli (vēl esot daži, kuros tikai atsevišķi raidījumi esot subtitrēti vai ieskaņoti latviski, informēja Lattelecom preses dienests). Turklāt krievu valodā Lattelecom Latvijā izplata 36 kanālus, apmēram trīs reizes vairāk nekā latviešu valodā.

Kā Latvijā uzvedas Rietumu mediju koncerns no Zviedrijas MTG (Modern Times Group)? Viasat kanālu paketēs, ko piedāvā Latvijas skatītājiem, latviešu valoda ir minoritātes valoda. Viasat garantē, ka latviešu valodā ar viņu palīdzību var noskatīties tikai 11 kanālus (informācija Viasat mājas lapā), bet krievu valodā 20 kanālus. Divas reizes vairāk nekā latviešu valodā.

Rakstā nepieskaros dažādiem kabeļu TV tīkliem, kas savieno mūsu pilsētu daudzdzīvokļu mājas. Tajos aina būs tāda pati, ja ne sliktāka.

Nevaru nosaukt nevienu Eiropas valsti, kurā ar valsts un ārzemju retranslēšanas uzņēmumu palīdzību minoritātes valodā raidītu vairāk TV kanālu nekā valsts valodā. Vai mums nevajadzētu padomāt par veselīgu protekcionismu, lai nostiprinātu latviešu valodas pieejamību audiovizuālo mediju tirgū valstī, kurā dominē globālie ārzemju mediji svešās valodās?

Kur palikuši visi Latvijas mediju uzraugi, kontrolētāji un NEPLP, kuriem šis process būtu jākonstatē un jānovērš?

Ministri un latviešu valodas pinkertoni regulāri ierauga un soda par katru izkārtni krievu valodā pie krodziņa vai afišu staba, taču neredz «baļķi» – to, ka latviešu valoda tiek diskriminēta medijos, kas katru dienu ienāk mūsu mājās un dzīvokļos un veido mūsu kultūrvidi.

Ne visi nosauktie TV kanāli Latvijā krievu valodā ir Krievijas kanāli. To skaitā ir arī Rietumu TV kanāli, kas ieskaņoti krievu valodā. Pieskaitiet visiem šiem kanāliem arī Krievijā ražoto masu kultūras produkciju, kuru raida ne tikai Krievijā reģistrētās televīzijas, bet arī zviedru MTG, kas lielos apjomos iekļauj Krievijas filmas, koncertus un šovus TV3, TV3+, TV5, TV6 un LNT programmās, un jums automātiski radīsies jautājums: vai nav mazliet par daudz krievu valodas un Krievijas masu kultūras uz mazo Latvijas teritoriju? Valstī, kurā krievu auditorija nav pati lielākā un kas pieder Rietumu civilizācijai, atrodas ES un NATO sastāvā?

Latviešu valodas izmantojuma apzināts samazinājums ētera medijos izraisa virkni efektu: traucē latviešu valodas attīstībai (terminu, jēdzienu, žargonvārdu, komunikācijas stila un tamlīdzīgu fenomenu progresu), liedz latviešiem – krievu valodas nepratējiem izmantot audiovizuālos medijus, izvirza krievu valodu un krievu kultūru kā dominējošo paradigmu iedzīvotāju mediju kultūrpatēriņā.

Pārspīlēti masīvais krievu popkultūras piedāvājums Latvijas medijos apzināti bruģē ceļu divvalodības komunikācijai dažādos līmeņos, jo Krievijas mediju pieejamība un to plašais spektrs arī MTG un Lattelecom kanālos nestimulēs krievus integrēties Latvijā uz valsts pamatnācijas valodas bāzes.

Vai MTG un Lattelecom nebūtu jāuzņemas atbildība par Latvijas mērķtiecīgu rusifikāciju? Jo mediju produkti nav desas un maize, kur ierobežotas sabiedrības daļas pieprasījums un produktu lētums nosaka visu. Kā ar sociālo atbildību Latvijas un tās pamatnācijas priekšā?

Kāpēc Rietumu kultūra ir laba, bet Krievijas slikta?

Protams, ka arī mūsdienu Krievijas masu kultūra ir veidojusies spēcīgā Rietumu kultūras ietekmē. Pēdējās desmitgadēs krievu mediji nežēlīgi kopē visu, kas Rietumos (viņuprāt) ir labs. Taču kopēšana neapstājas nevainīgas pakaļdarīšanas līmenī. Mediju producētajai popkultūrai līdzi nāk lielvaras ideoloģija, kas ir tradicionāls PSRS laiku atavisms.

Tieši šis ideoloģiskais aspekts ir galvenais, kas atšķir Rietumu masu kultūru no Kremļa paspārnē dzimušās popkultūras. Tai līdzi nāk padomju masu kultūras un lielkrievu šovinisma ideoloģijas ietekme, kas atstāj savu iespaidu arī uz pašreizējo latviešu mediju auditoriju.

Šo apstākli nevajadzētu ignorēt, un tieši šā iemesla dēļ nav pamata likt vienādības zīmi starp Rietumu un totalitārās Krievijas mediju popkultūras ražojumiem.

Aiz pēdējiem stāv spēcīgi Krievijas valsts institūti, kas tiek finansēti par Krievijas nodokļu maksātāju naudu: VGTRK globālie televīzijas kanāli, kas dominē Latvijas informācijas un kultūras telpā un kas rīko tādus pasākumus kā Jaunais Vilnis, Krievijas valsts uzņēmums Gazprom, kas ar preču zīmi Rīgas Dinamo integrē Latviju Krievijas sporta telpā, Russia Today – RT, kas angļu, spāņu un arābu valodā izplata Kremļa viedokli 430 miljoniem skatītāju visā pasaulē.

Mums nebūtu pārāk jāuztraucas par Krievijas kultūras imperiālismu, ja Krievija būtu demokrātiska valsts, kas būtu pašpietiekama un nevēlētos nostiprināt savu politisko, ekonomisko un kultūras ietekmi bijušās PSRS teritorijā.

Diemžēl Krievija Putina vadībā nav zaudējusi savas lielvalsts impērijas ambīcijas un, pamatojoties uz Karaganova doktrīnu, no kuras Kremlis nav atteicies, realizē tālāk Latvijas ģeopolitisko aneksiju zem masu kultūras zīmes. Liekot lietā Putina Krievijas kultūru un Putina Krievijas kapitālu, izmantojot kvantitatīvi iespaidīgo krieviski runājošo Latvijas iedzīvotāju minoritāti, tiek bruģēti pamati krievu valodai kā otrajai valodai pašvaldību un/vai valsts valodas līmenī. Tā Latvija kļūs arī ģeopolitiski tuvāka Krievijai. Apetīte rodas ēdot.

Tieši šīs politiskās alkatības dēļ krievu kultūras imperiālisms ir bīstamāks Latvijai par Rietumu kultūrimperiālismu, kuram nav ambīciju ieviest Latvijā zviedru, franču vai angļu valodu kā laipu Latvijas tālākai politiskai un ekonomiskajai aneksijai. Mēs jau esam Rietumu kultūras telpā ar latviešu valodu kā vienīgo valsts un pašvaldību valodu.

Lai mani nepārprastu, vēlos uzsvērt, ka man nav iebildumu pret politiski neitrālas masu kultūras un nopietnās, klasiskās, elitāras Krievijas kultūras klātbūtni Latvijā, kad to nepavada ideoloģisks un propagandas spiediens. Diemžēl neviens vietējais izplatītājs nedod mums iespēju pastāvīgi sekot Krievijas kultūras TV kanālā Kuļtura rādītajam saturam, kurā nav uzkrītošas politiskas smadzeņu mazgāšanas programmas.

Krievija vienmēr būs mums kaimiņos. No šīs situācijas mums neaizbēgt, taču tā nedrīkst nomākt mūsu vēsturiski veidojušos piederību Rietumu civilizācijas un kultūras sfērai. Turklāt mums ir Latvijas krievu kultūra. Tā vienkārši noslīkst Krievijas kultūras masā, kas nāk no Kremļa masu medijiem. Ierobežojot šo Krievijas kultūras imperiālismu, mēs radīsim lielāku telpu vietējai krievu kultūrai. Jauno krievu paaudze, kas dzīvo Rietumos, norobežojas no pašreizējās Kremļa politikas (atcerēsimies, ka Anglijā dzīvojošie krievi nobalsoja pret Putinu kā Krievijas prezidentu), taču ne Latvijā, kur tiem smadzenes skalo Kremļa propagandas kanāli.

Nākamais referendums – par izstāšanos no ES un NATO?

Paradoksāli, ka Saskaņas Centra un dažiem Visu Latvijai politiķiem ir izveidojies kopīgs viedoklis par to, ka jebkuri līdzekļi ir labi, lai Latvijai piesaistītu vēl vairāk Krievijas tūristu. Jo krievu tūristu piesaiste ir viņu galvenais arguments, lai attaisnotu Krievijas masu kultūras pasākumus Latvijā.

Izskatās, ka Rīgas mērs Nils Ušakovs (SC) un Saeimas deputāts Romāns Naudiņš (VL) ir gatavi rīkot jebkādu pasākumu, jebkurā vietā par jebkuru cenu, lai tas uz Rīgu un Jūrmalu atved vairāk Krievijas tūristu, kas atstātu te maksimāli daudz naudas. Ušakovs cīnās par Rīgu, bet Naudiņš par Jūrmalu.

Nebrīnīsimies, ka šo «tūristus uzmundrinošo» pasākumu skaitā būs arī tādas tūrisma mārketinga aktivitātes kā krievu valodas ieviešana pašvaldību un valsts valodas līmenī, referenduma sarīkošana par izstāšanos no ES un NATO, kā arī referenduma organizēšana par Latvijas pievienošanos NVS valstu saimei un robežas atvēršana uz Krieviju.

Lai iegūtu Ušakovam un Naudiņam vajadzīgos krievu tūristus vispareizākais ceļš (pēc šīs loģikas) ir Latvijas «labprātīga» iestāšanās atpakaļ Krievijas impērijas sastāvā, nododot Latvijas varas grožus Kremlim. Vienreiz Staļina režijā tas jau notika. Tagad to var atkārtot Putina režijā. Tad Latvijā noteikti regulāri ieradīsies rekordliels Krievijas tūristu skaits. 100%.

Protams, ka ekonomisko izdevīgumu Ušakova un Naudiņa stilā var uzskrūvēt līdz absurdam. Taču šis absurda konstatējums ļauj saskatīt ārēji it kā naivu nevainīgu manipulāciju, kuras pamatā ir pārdomāta iekšējās rīcības loģika.

Rīgai un Latvijai vajag visus iespējamos tūristus. Ne tikai no Krievijas.

Maldās tie oponenti (E. Veidemane, NRA), kas apgalvo, ka Jaunais Vilnis tā pašreizējā formā nav nekāds kultūras neokoloniālisms, ar kura palīdzību iespējams «kaut ko izdarīt ar manām (mūsu) latviskuma saknēm». Jā, ar latviskuma saknēm netika galā ne zviedru, ne vācu/krievu, ne PSRS laiki, bet ar Latvijas valsti un valodu kultūras neokoloniālisms tiks galā. Tās ir divas dažādas lietas.

VGTRK ar savu projektu «Jaunais Vilnis» (kāds tas ir tagad, raidot reizi gadā) un ar saviem TV un radio kanāliem mūsu mājās (raidot ik dienu) realizē kultūrpolitisko aneksiju. Šim uzbrukumam kā sabiedrotie piebiedrojas arī Rietumu mediju koncerns MTG (Zviedrija) un Latvijas valstij piederošs uzņēmums Lattelecom.

Vientiesīgums neatbrīvo mūs no atbildības.

Par to arī ir šis raksts.

Zviedri atklāj pirmo runas komercradio staciju: popmūzikas radiostaciju krīze Zviedrijā, ko mēs gribam dzirdēt? Radio1.se?

2011. gada 5. aprīlis

Zviedru komerciālais radio ” ir galīgs fiasko” – uzskata zviedru mediju eksperti. Kanāls pēc kanāla, katrs savā vilnī vālē tos pašus pop hītus kā atdzisušu kartupeļu biezeni, kurā kā sīpolu šķēles sasprausta reklāma.

Citās valstīs radio frekvences piešķir ar bargākiem noteikumiem. Dānijā, Norvēģijā un Somijā ”frekvenču piešķīrēji” uzstāda priekšnoteikumus satura kritērijiem. Jaunai raidstacijai jābūt gatavai pievērsties lokālām ziņām, daudzpusīgam programmu piedāvājumam, jāgarantē, ka visas sabiedrības grupas un to intereses radio kanālā tiks respektētas un to intereses ēterā – atspoguļotas.

Nē, te nav runa par sabiedriskajiem medijiem.

Te ir runa par komerckanāla startu.

Lielbritānijā arī jauniem kanāliem tiek izvirzītas samēra striktas ”programmas daudzpusības” prasības jau starta brīdī. Ja, piemēram, kanālam ir dota atļauja raidīt džezu, bet kanāls darba gaitā maina profilu un sāk investēt kantrī mūzikā, tad pastāv iespēja zaudēt raidīšanas licenci. Sabiedrība izvirza prasības tiem, kas lieto ētera telpu. Lielbritānijas 300  raidatļaujas paredz dažādu sabiedrības interešu un vajadzību apmierināšanu.

Tātad – raidīšanas tiesības saņem nevis tas, kas vēlas kaut ko raidīt, bet gan tas, kurš raida to, ko sabiedrībai vajag. Cienījamā Kleckina kunga lobētais TV kanāls Latvijā arī faktiski nav tas, kas ļoti būtu vajadzīgs Latvijas sabiedrībai, jo mums nevajag vēl vienu Krievijas ideoloģisko doktrīnu retranslāciju Latvijas teritorijā. Jo Krievijā nav brīvu un neatkarīgu mediju rietumu izpratnē.

Tik loģiski tas ir.

Zviedri pašlaik mēģina tikt galā ar satura daudzveidības priekšnoteikumu, jo 103 izsniegtās licences atspoguļo nomācošo vienveidību un monopolu kundzību. MTG (45 stacijas), kam pieder vairāki audiovizuālie mediji arī Latvijā, grasās pārpirkt otru lielāko koncernu SBS Radio (40 stacijas) un palikt par lielāko gigantu komercradio tirgū, radot arī pilnīgi jaunu komerciālu produktu.

Vakar 4. aprīlī Zviedrijā sāka raidīt jauns kanāls, pirmais komerciālā radio ”runas kanāls” – Radio 1. Tas pieder MTG Radio un tajā nedzirdēsim Lady Gaga, Shakira vai ”klausies un dziedi līdz!”

Uztveršana paredzēta Stokholmā, arī digitālā veidā. Sešas stundas katru dienu ziņas (non stop) un 6 stundas – ”parunāšanās ēterā”. Sākot no sešiem rītā.

Protams, ka šis kanāls konkurēs ar Zviedrijas sabiedriskā radio pirmo kanālu. Būšot izklaidējoši. Četri vīri jau nostājušies kaujas gatavībā pie mikrofoniem, bet dāmu nav.

Izrādās, ka sievietes kā raidījumu vadītājas tiešraidēs, ir liela problēma arī Zviedrijā. Visas ”ņemamās” jau strādā sabiedriskajā radio.

Ideja par runas komercradio esot desmit gadus veca. Tagad esot jāiziet ugunskristības – ”būt vai nebūt”. Laiks rādīs vai ideja izdzīvos reālajā ēterā.

Radio1.se ir  šodien vienu dienu vecs.

Redzēsim, cik ilgi tas izdzīvos.