Šodien jādejo. Svētpavasaris ir tuvu arī pēc 100 gadiem.

2012. gada 6. martā.
Nīderlandes deju teātris

Nīderlandes deju teātris

Stokholma (atlidotājus no Rīgas) sagaida bez sniega.

Veikalos plaukti šodien lūzt no pavasara ziediem un saule mēģina izkausēt pēdējo ledu uz ietvēm un automašīnu logu stikliem, kurus aizejošā ziema tur uzlīmē pa naktīm.

Tādās dienās kā šodien – ir jādejo.

Obligāti.

”Katra diena, kurā mēs kaut reizi nedejojam, ir pazaudēta diena”, – savulaik konstatēja Nīče (Tā runāja Zaratustra).

Tā ir.

Deja ir māksla, ka žonglē starp divām galējībām – dionīsiskā reibuma katarses un apoloniskā laiskuma precizitātes.  

Pazīstamais horeogrāfs Merce Cunningham savulaik uzsvēra, ka, lai deju attīstītu tā ir neierobežoti jāpielūdz (Changes: Notes on choreography) un jāsamierinās, ka nekas nepaliek vēsturei.

Pēc dejas saglabājas tikai atmiņas par mākslas katarses mirkli, kad dejotāja sniegums mums piedāvā sajūtu ffff.

Pompidū centrā Parīzē pašlaik var apskatīt ”Danser sa vie”, kurā apmeklētājiem piedāvā dialogu starp deju un vizuālo mākslu.

DANSER SA VIE

DANSER SA VIE

Rodēna Nižinskis, Kiršnera dejas erotika, Isidoras Dunkānes ”My life”, uzdrošinoties atteikties no klasiskā baleta ”spāņu zābakiem” ar korķiem purngalos un tilla pačkām.

Subjektivitātes un sensuālisma ierašanās baletā tobrīd nav nejaušība. 

Tā ir laika prasība. 

Pirmais šo pavērsienu pierādīja Nižinskis 1912. gadā Parīzē savā ”Klauna diendusā” (Debisī). Tas bija 100% pavērsiens (pretī laikam), lai gan ”Figaro” toreiz šo mēģinājumu noraka absolūti. Ar visām saknēm.

Gadu vēlāk to pašu piedzīvoja viņa horeogrāfija Stravinska ”Svētpavasarim” .

Šodien – 100 gadus vēlāk mēs varam  šo līniju turpināt. 

Privātā interpretācijā.

Ar un bez spoguļiem.

Par godu pavasarim!

🙂