Terora trieciens Stokholmā un mēs

Speciāli TVnet

stokholma 9. marts 2017

Stokholma, 9. aprīlis, 2017, foto (c) TVnet

Arī šoreiz ir runa par vientuļo vilku. To pašu, kas klausa interneta norādījumiem un ticības dēļ nolaupa citu cilvēku dzīvības. Kā ieroci izmantojot nozagtu automašīnu. Viņa ticība un pārliecība pieprasa nogalināt maksimāli daudz nepareizi ticīgo cilvēku. To pašu, kas nav pievērsušies pareizajam dievam. Taču šim uzbrukumam ir arī virsuzdevums – iebaidīt, satraukt un paralizēt Rietumu sabiedrību.

Melnā piektdiena Stokholmā centās piedāvāt mums šo izrādi ar panikas finālu. Vienu brīdi, pēcpusdienā centrs pārvērtās par tukšo jeb «izmirušo ciemu», kurā cilvēku gandrīz vairs nav. Satiksme apstājās, ļaudis aizbēga, teātri, koncertzāles, veikali apklusa un aizvēra savas durvis. Uz ielas šaudījās tikai policisti maskās un ārsti kopā ar medmāsām, kas bija atskrējuši no tuvējā veselības aprūpes centra, lai palīdzētu cietušajiem.

Paldies viņiem, kas negaidīja pavēles, bet metās palīgā paši. Dodoties pretēji bēgošo cilvēku straumei.

Džihādistu ieroči

Pavēle izmantot zagtas automašīnas, lai nogalinātu ienaidniekus, nav nekas jauns. Šo paņēmienu terora sekta IS iesaka izmantot jau sen. Savā aizvadītā gada novembra žurnālā (Rumiyah) viņi ieteic visiem izmantot to pašu paņēmienu, kuru varējām novērot Nicā, kad akcija norisinājās «ienaidnieka aizmugurē». Žurnālā tiek filozofēts par «lētā» ieroča praktisku izmantojumu masu slepkavībām. Protams, šādus uzbrukumus ir grūti novērst visās situācijās, ja to realizē «vientuļais šakālis», kas plānošanas darbu veic tikai savā galvā.

Taču projektu var viegli prognozēt – viņi uzbrūk visneaizsargātākajai sabiedrības daļai: cilvēkiem, kas pastaigājas, klausās koncertu, tūristiem, veikalu darbiniekiem un tiem, kas pulcējas pasākumos. Pirms dažiem gadiem viens no «šakāļiem» uzspridzinājās apmēram tajā pašā vietā Stokholmā, taču viņa lādiņš nesprāga. Ja viss būtu izdevies, tad upuru būtu bijis daudz vairāk. Jaunais ierocis – sadragāt dzīvus cilvēkus ar smago automašīnu – tagad izrādījies vieglāks un ērtāks veids, kā iebaidīt liberāli demokrātisko sabiedrību.

«Viņu» mērķis ir vietas, kur pulcējas daudz cilvēku. Pilsētas. Dzīvot lielpilsētā nozīmē būt novērotam un kontrolētam. Tā tas ir. Paralēli notiek bīdīšanās un stumdīšanās par vietu, telpu, trokšņa līmeni un loģistiku. Te dzīvot ir dārgāk, mazāk veselīgi un jāsamierinās ar mūžīgā trokšņa fonu. Taču, salīdzinot ar provinci, pilsēta nekontrolē mūs sociāli, dzīves ritms ir straujāks un enerģētiskuma līmenis tāpēc piesātinātāks.

Tātad visapdraudētākās ir tieši pilsētas. Vietas, kuras cilvēki mēdz apmeklēt: gājēju ielas un pasākumu laukumi. Pēc Nicas, Berlīnes un Londonas notikumiem šādās vietās mēdz izvietot betona šķēršļus, dekorācijas, kas neatļauj tur iebraukt ar automašīnu. Diemžēl Stokholmā uz gājēju ielas bija šādi norobežojumi: betona lauvas un smagas ziedu kastes, kuras terorists vilka sev līdzi vai stūma pa priekšu, pārvietojoties pa gājēju ielu. Protams, lauvas un puķu podi viņam traucēja, taču tas notika nepietiekami efektīvi, lai novērstu katastrofu. Iespējams, ka šo līniju vajadzētu turpināt visos masu pasākumos arī pie mums Rīgā vai Liepājā.

Lai cīnītos pret džihādistu ieročiem, arhitekti šodien plāno mobilos un stacionāros šķēršļus, lai novērstu terora uzbrukuma iespējas. Piemēram, Ņujorkā, Wall Street rajonā ielas jau tagad ir speciāli pārbūvētas, lai neļautu viegli forsēt šo zonu, braucot lielā ātrumā. 100% bloķēt telpu nevar arī pilsētā, jo jānodrošina piegādātāju, policijas vai palīdzības transporta pārvietošanās, taču kompromisu var atrast.

Drošības eksperti uzskata, ka jādara viss, lai ierobežotu liela ātruma attīstīšanu. Tas arī tiek darīts virknē lielpilsētu. Rīgā šo tendenci pagaidām vēl nejūt.

Domā globāli, rīkojies – lokāli

Protams, pats svarīgākais šādā situācijā bija sabiedrības grupu sadarbība. Iedzīvotāji klausīja policijai un pameta avārijas vietu, nekurnēja, netraucēja un nekrita panikā. Ārzemju televīzijas reportāžās no Stokholmas masīvu policistu vietā zibēja meičas policistes, kas rīkojās nozieguma vietā un regulēja publiku. Amerikāņiem šķiet, ka tas ir «tipiski zviedriski». Neienāca prātā, ka tā tas patiešām ir – meitenes skaitās. Visās jomās. Citur tā nav.

Brīvība pieprasa atbildību no visiem. Mācām bērnus, ka tīra un godīga valsts sākās ar mums pašiem. Jo atbildīgāk katrs no mums izturēsies pret sevi, apkārtni un sabiedrību, jo vieglāk un ērtāk šajā pasaulē būs dzīvot. Brīvību var nodrošināt tikai ar zināšanām par to, kas ir normāli.
Migrācija ir moderno laiku fenomens, taču cilvēki vienmēr ir ceļojuši un pārcēlušies uz dzīvi citās zemēs. Ceļo arī teroristi. Vai situācijas atrisinājums ir aizliegt cilvēkiem ceļot?

Protams, nepieciešama tālāk sadarbība operatīvo norišu koordinēšanā starpvalstu līmenī. Par uzbeku teroristu zviedru policijai ziņojuši vācieši. Viņš esot ticis novērots arī Mērštā.

Drošības policijas jau sen sākušas kopēju cīņu pret teroristu plāniem un projektiem. Iespējams, ka tieši tāpēc tagad šos uzbrukumus vairāk veic vientuļnieki, nevis organizētas grupas. Pagaidām tikai 15% atentātu ir individuālistu veikums. IS nav uzņēmušies atbildību par Stokholmas piektdienas slaktiņu. Aizturētais uzbeks ir savulaik pieprasījis patvērumu Zviedrijā, taču viņam atteikts un 24. februāri bijusi paredzēta izraidīšana no valsts. Kopš tā laika viņš uzturējies Stokholmas priekšpilsētā nelegāli, uzbeku emigrantu sabiedrībā, kas simpatizē organizācijai Hizb tu Tahrir jeb Al Islami (islāmistu atbrīvošanas partija), starp citu aizliegta virknē valstu, ieskaitot Vāciju un Krieviju. Karimova represijas Uzbekijā šīs organizācijas uzplaukumu nav ierobežojušas, Mirzijajevs ar situāciju savā valstī galā netiek joprojām.

Salafisti un džihādisti arī šodien tupina aicināt savus domubiedrus turpināt «iesākto līniju praktiski» – domājot globāli, bet rīkojoties lokāli. Tas nozīmē, ka katrs sprādziens vai «ceļa rullis» gājēju ielā viņiem šķiet vēlama lieta.

Taču izeja no šā strupceļa nav aizmūrēta. Iepriekšējām paaudzēm arī bija savi «džihādisti» boļševiku un nacionālsociālistu izskatā. Tie prata sabojāt dzīvi, taču neuzvarēja. Tieši tāpat pazudīs šodienas ticīgie zombiji no austrumiem. Vienkārši tāpēc, ka mums ir savi slepenie ieroči. Tas pats uzbeku terorists ātri nonāca zviedru policijas redzeslokā, jo par viņu policistiem ziņoja vilciena pasažieri brīdī, kad 39 gadus vecais vīrietis atgriezās atpakaļ mājās pēc slepkavības. Drošības eksperts Magnuss Rānstorps uzskata, ka jāturpina islāmistu terora organizāciju uzraudzība: 1) jāsinhronizē likumdošana, lai iespējams aizturēt ikvienu, kurš tiek pieķerts saistībā ar teroristiem; 2) jāizveido resursu sistēma, kas strādā ar tiem, kas atgriežas no kara Sīrijā, Afganistānā; 3) nepieciešams asi reaģēt to organizāciju, apvienību virzienā, kas neievēro demokrātiskas rietumvalsts normas un pamatlikumu. Piemēram, pagājušajā nedēļā tika atņemta izglītības licence Stokholmas musulmaņu skolai, kas mēģina ieviest apmācībā «savējos kultūras likumus» (zēni brauc autobusa priekšpusē, meitenes iekāpj pa atsevišķām durvīm utt). «Tā pie mums vis nebūs. Te ir Zviedrija un noteikumi ir citi,» televīzijas intervijā, ziņu izlaidumā šo notikumu komentēja valsts premjerministrs.

Stokholmas melnā piektdiena pagaidām neko jaunu nav pavēstījusi.

Vienīgais secinājums –

jāapzinās situācijas nopietnība un jāiemācās saprast jaunā kara signālus. Pēc tam mēs uzvarēsim.

Kā parasti.

Smaržīgā vasara ir klāt. Pekinā smogi, bet Rīgā TV rāda pašnāvību kā izklaidi

2012. gada 8. jūnijs

Šūpoles vasarā. 2012. gada 8. jūnijs

Šūpoles vasarā. 2012. gada 8. jūnijs

Šodien Stokholmā saulains un silts. Bērni okupējuši skolas šūpoles un pārspēj visus Lieldienu šūpošanās rekordus.

Smiekli pa gaisu, tupeles pa zemi un paši šūpotāji septītajās debesīs.

Prieks un enerģija iet vaļā. 100%!!!

Vasara būs.

Pēc atgriešanās no Latvijas te iespējams piedzīvot no jauna pašu skaistāko laiku gadā – pavasara atvadas ar ceriņu ziedēšanu. Zied ceriņi, vienlaicīgi ar maijrozēm un mežrozēm.

Stokholmas gaiss smaržo un ir skaidrs, ka pavisam drīz būs vasara saulgrieži.

Zied ceriņi Stokholmā, 2012. gada 8. jūnijs

Zied ceriņi Stokholmā, 2012. gada 8. jūnijs

Tikmēr mediji ziņo par nelāgiem notikumiem Pekinā un Rīgā.

Ķīnas vides aizsardzības ministra vietnieks tikko aizliedzis ārvalstu vēstniecībām mērīt gaisa piesārņojumu Pekinā. Pēc ministra domām, šādi mērījumi ir pretrunā diplomātiskajām konvencijām un gaiss Ķīna galvaspilsētā esot ”pietiekoši labs un veselīgs”.

Nevienam nav noslēpums, ka gaisa piesārņojums Pekinā mēdz būt pamatīgs un tas lielā mērā saistīts ar vēja virzienu. Reizēm debesis ir zilas vairākas dienas pēc kārtas, bet gadās, ka industriju izraisītais piesārņojums, kombinācijā ar tuksnešu vēju, pārklāj Pekinu ar biezu smoga kārtu. Tad pilsētu pārklāj dzeltenpelēka dūmaka un tajā ir pat grūti elpot.

Vēstniecības mēģina mērīt gaisa piesārņojumu savā zonā, taču tagad izrādās, ka to darīt vairs nedrīkst.

Galvenā vainīgā, šķiet būs ASV vēstniecība, kuras mērījumus gaisa piesārņojuma sakarā izmanto arī paši pekinieši. Īpaši tad, kad viņi vairs netic savas valsts oficiālajiem gaisa piesārņojuma mērījumiem. 2011. gadā Pekinā oficiāli bija 286 ”zilo debesu dienas” no kurām tikai dažās bija iespējams debesīs saskatīt sauli.

Šoruden Pekinā gaiss esot bijis tik slikts, ka amerikāņu mērinstrumentu skalā neesot pieticis iedaļu, lai piesārņojumu izmērītu. Protams, ka sabiedrība pauda savu neapmierinātību un ar vakardienu ķīniešiem vairs netiks piedāvāts ”zilo debesu dienas” indekss.

” Mūsu gaisa tīrības mērījumu rezultāti bieži atšķiras no tā kā šo gaisu izjūt iedzīvotāji|, – tagad spiests konstatēt Ji Jianhuā (Pekinas gaisa tīrības mērījumu sektora šefs) un apgalvo, ka rīt viss būs labāk.

Šaubos gan…

Līdzīgas sajūtas rodas arī izlasot medijos par vakardienas pašnāvības akciju pie Vanšu tilta Rīgā.

Attēls no TVNet

Pārsteidz, ka šajā joma nekas netiek darīts, lai izbeigtu varonības demonstrētāju alpīnismu uz tilta. Nav skaidrs, kāpēc Rīgas Domei jāizvēlas dārgas tilta vanšu ”apsmērēšanas”  akcijas, kas maksā dārgi un netiek realizētas tieši tāpēc, ka maksā tik dārgi.

Ir taču citi pasākumi, kurus var veikt, lai atturētu cilvēkus no pašnāvības mēģinājumiem, izmantojot tiltus un augstceltnes.

Pārsteidz arī sabiedrības un mediju ciniskā attieksme šajā virzienā. Šis tilts pār Daugavu pārvērties par bīstamo atrakciju vietu, kur savus spēkus vai izmisumu pārbauda neskaitāmi pārgalvīgi cilvēki. Katra ”rāpšanās vanšu” tiltā no mediju puses tiek uzlūkota kā atrakcija. Nebrīnīšos, ka drīz, pie nākošā kāpēja sāks slēgt derības: ”izdzīvos” vai ”neizdzīvos”, pārvēršot Vanšu tilta ”alpīnismu” par ”krievu ruleti”.

Pats svarīgākais (kas man nav skaidrs) – kā varēja izveidoties situācija, ka vīrietis vakardien varēja veselu stundu rāpties pa vantīm, pozēt un mest krustus un atbildīgās institūcijas (policija!) nepārtrauca šo viņa solo – hepeningu/šovu.

Ir taču redzētas neskaitāmas kino filmas, kurās glābēji (kopā ar psihologiem) dodas pie pašnāvniekiem, kas notupušies uz augstceltnes palodzes gatavojas lēcienam lejup.

Kur atrodas mūsu glābēji, mūsu psihologi?

Vai tādu policijai vispār nav? 

Vai mums vispār Rīgā ir šādas avārijas brigādes?

Kas glābj pašnāvniekus?

Ir taču skaidrs, ka neviens no laba prāta šādu soli uz tilta nesper.

Šim 20. gadus vecajam pašnāvniekam bija vajadzīga ārsta un psihologa palīdzība, bet policijas šefs Andrejs Grišins vakar Panorāmā komentē, ka ”vanšu kāpējs” esot bijis – ”psihiski nelīdzsvarots, jo piesaucis Dievu!”.

Tātad – ja piesauc Dievu, tad viņš nav jāglābj?

Jeb, ja ir slims tad nav jāglābj?

Vēl man nav skaidrs, kāpēc šis fakts vakardien Panorāmā nebija pirmais un galvenais sižets, ja zinām, ka pašnāvības ir liela Latvija problēma un vanšu tilts populārākā pašnāvību šova vieta Rīgā?

Kāpēc tika rādīts televizorā pašnāvnieka kritiens, bet iztrūka komentāri?  Kāpēc nebija analīzes?

Kāpēc mēs noskatāmies un paraustām plecus?

Slīcēju glābšana ir pašu slīcēju problēma?

Lūk tā krītam?

Vai vakardienas piefilmējums bija domāts kā instrukciju filma nākošajiem vanšu tilta kāpējiem?

Kā reklāma pašnāvniekiem?

Pat AlJazira atsakās rādīt teroristu piedāvātos upuru rīkles pārgriešana skatus ēterā, bet mēs laižam gaisā visu. Tabloidizējamies neatgriezeniski?

Pašnāvības tagad būs pēdējie sižeti izklaides vietā? 

Vai mēs patiešām sākam izklaidēties, noskatoties uz citu cilvēku pašnāvībām?

Tik tālu esam?  Citi raksti par šo pašu:  Krievu rulete uz Vanšu tilta

 

Auksts un dramatisks jūnija sākums. Madonna stresā un siltums kavējas

2012. gada 4. jūnijs

Stokholmas maratons 2012. Foto Alex-Zsolt Hegedus

Stokholmas maratons 2012. Foto Alex-Zsolt Hegedus

Auksts lietus, vējā salauzti lietussargi un pārsaluši maratonskrējēji. Aizvadītā nedēļas nogale bijusi dzestrākā kopš 1928. gada.

Zemā spiediena apgabals joprojām siro virs Skandināvijas un pagaidām klimats šeit vairāk atgādina aprīli nekā jūniju.

Kirunā sniegs, bet Stokholmai sestdien nācās piedzīvot 30 milimetru ”biezu lietus slāni” vienas dienas laikā. Sinoptiķi sola, ka paliks siltāks un sausāks.

Tikko uzspīdēja vārga saule. Cerams, ka vasara tomēr būs.

Šodien Kopenhāgenā notiesāti četri vīri, kas 2010. gadā plānoja ierasties Dānijā, lai nogalinātu vairākus avīzes Jyllands-Posten un Politiken žurnālistus. Novērst šo akciju palīdzēja noklausītas telefona sarunas. Soda mēru šiem zviedru musulmāņu imigrantiem uzzināsim vakarā.

Tikmēr mediji ziņo par salīdzinoši neveiksmīgu Madonnas koncertturnejas sākumu Telavivā.

Koncertturnejas sākums Telavivā

Koncertturnejas sākums Telavivā

Madonna ir viena no retajām sieviešu popmūzikas māksliniecēm, kurai izdevies saglabāt sevi uz skatuves salīdzinoši ilgi. Trīsdesmit gadu karjera ir ievērības cienīgs fenomens, kas reti tiek atlīdzināts (šajā jomā!) ar aplausiem un gavilēm. To, ko piedod Steve Earle vai Bruce Springsteen, to nekad nepiedos Madonnai. Mediju kritikas palielināmais stikls maļ asi un nežēlīgi.

Tas, ka Madonna ievada savu turneju Izraēlā ir saprotami (katoļu baznīcas uzbrukumu rezultātā viņai nācās mainīt ticību), taču nav pamatojama turnejas sākuma ar pozēšanu ”ar ieročiem”. Asprātīgs ir popūrijs par pašas ”Express yourself” un Lady Gagas it kā pakaļ darināto ”Born this way’”. Ar šo viņa uzvar eleganti un pārliecinoši. Taču šo stilu viņa nesaglabā. Pat nopietni teksti koncerta gaitā vairs nepārliecina. Par mūziku attiecīgi turpinās klačas – cik no visa koncerta ir dzīvā mūzika un cik konservi.

Visspēcīgākie ir vecie klasiskie ”gabali” (Like a virgin,Vogue, Like a prayer), kas liek secināt, ka Madonnai laikam nāksies turpināt Prince iesākto ”lielo hītu” retrospektīvu kā trumpja dūzi arī tagad – 2012. gadā. Pēdējais albums laikam nevienu vairs neinteresē. Kas bijis, tas izrādās vislabākais. Publika to zina, taču viņai pašai līdz tam šķiet vēl jānonāk.

Turpinām gaidīt siltumu un vasaru.

Ceļš pavasarī

Ceļš pavasarī

ASV globālie kapu svētki, dopinga ekonomika, seku ciešanas un pārdomas.

2011.  11. septembrī

Šorīt astoņos mani pamodināja radio pulkstenis. Viņš izstāstīja, ka Zviedriju sagaida saule un lietusgāzes un, ka Gēteborgā speciālās vienības aizturējušas četrus cilvēkus. Aizdomās par terorisma akta rīkošanu.

Klusi un mierīgi paņemti ciet. Pie izstāžu zāles. Pusnaktī.

Pēc tam sākas ētera non – stopp kapu svētki. Veltīti 11. septembra notikumu 10 gadu atceres dienai.

Visu avīžu pirmajās lapās liesmo dvīņu torņi (pat sporta pielikumos).

Sabiedriskais radio (P1) stundu raidīja neparasti labu apskatu par BinLadinu un terorisma saknēm. Autentiskā skaņa no ASV, Tuvējiem austrumiem (oriģinālas reportāžas ar aculieciniekiem: amerikāņu pianiste, kas tikusies ar leģendāro ģimeni, oriģināli arābu radio un amerikāņu ieraksti) virknējās ideāli un profesionāli. Labāk nekā filma. Neko tamlīdzīgi profesionālu Latvijas Radio nav nācies noklausīties. Protams, ka stundu garo apskatu bija sagatavojis talantīgs un pieredzējis žurnālists, pateicoties privātajiem radioraidījumu piegādātajiem (Filt). Kad pie mums Latvijā beidzot atgriezīsies normāla, profesionāla radio žurnālistika, nogurdinošo un tukšo interviju vietā?

Nezinu. Laikam nekad.

Mapeti ir pārņēmuši ēteru.

Tā iznāk lētāk.

Tikmēr kapu svētki turpinās.

Protams, ka es atceros notikumus pirms 10 gadiem un savādās lidmašīnas, kas TV tiešraidēs taranēja torņus kā sliktā filmā.

Jūtu līdzi cietušajiem un saprotu viņu bēdas un ciešanas. Taču es nespēju saprast kāpēc jeņķi no šī notikuma rīko lielu PR ”akciju” un visas satelītvalstis paklausīgi tipina līdzi.

Būtībā amerikāņi paši izraisīja šo ķēdes reakciju un liela atbildība par notikušo jāuzņemas līdzšinējiem valsts politiskajiem un ekonomiskajiem vadītājiem.

Lielākā rietumpasaules nelaime nebija  viss paši 11. septembra notikumi, bet gan šī notikuma sekas.

Cilvēce nekavējoties tika sadalīta divās grupās – tie, kuri ir ar mums un tie, kuri ir pret mums.

Tas notika kategoriski un primitīvi. Līdzīgi kādreizējiem Latvijas tautfrontiešiem, arī jeņķi sadalīja visus ”gaišajos spēkos” un ”pārējos” (palasiet vecās ”Dienas” – pārliecināsieties!).

Jeņķu un sabiedroto drošībnieku uzsāka karu pret visiem, kas uzdrošinās runāt pretī. Latvija arī iekļāvās šajā nometnē ar visiem saviem ”štata” un ”ārštata” pinkertoniem, kas izsekoja arī mūs. Protams, ka tobrīd daudziem bija svarīgi Rīgā ”noskaidrot arī manus” politiskos uzskatus” jo  biju atļāvusies publicēt savus rakstus NRA, kas kritizēja kara uzsākšanu Irākā. Paldies Dievam, ka nenokļuvu ”kaut kur tālāk”  kā vienīgi savu tautiešu – ”moderno stukaču” ielenkumā.

Taču bija ļaudis, kas  nonāca Abu Graibā un Guantanamo bez izmeklēšanas un tiesas. Rokzvaigznes, kurām aizliedza koncertēt un žurnālisti, kurus atlaida no darba CNN.

Tieši šis brīvās pasaules sabrukums, sabiedrības dehumanizācija bija viens no pašiem briesmīgākajiem notikumiem pēc 11. septembra.

Šis vajāšanas periods nav noslēdzies joprojām. Ir gandrīz neiespējami atbrīvoties no piespiedu piesaistes kādai noteiktai politiskai doktrīnai, grupai, šķirai, reliģijai vai ticībai. Atšķirties nedrīkst! Lielais brālis kontrolē mūsu privātās kustības un humānisms tup tumšā stūrī. Lidostās mūs visus pārbauda kā potenciālos noziedzniekus joprojām.

Jā, es saprotu, ka pret terorismu ir jācīnās. Taču man šķiet, ka šī cīņa netiek realizēta pietiekoši prasmīgi.

Tieši tāpat kā politiķi, kas pretendē uz Latvijas Saeimu, nav savu nākamo amata krēslu cienīgi.  Tieši tāpat kā nesen Rīgas pilī ”iefīrētais” prezidents (neizraisa nekādu gandarījumu par notikušo) arī valstī klaigājošo politisko mapetu pulki, kas grupējas zem dažādiem nosaukumiem ar signāla vārdu – ”partija”, ir mucas kas tālu skan tieši tāpēc, ka ir tukšas.

Kāpēc pasaules politikā iesaistās amatam nepiemēroti cilvēki?

Pēc 11. septembra notikumiem ASV bija jāpaiet 7 gadiem, lai teroristu lāsts beidzot izpaustos realitātē un taranētu mūs visus. Lehman Brothers krahs bija lūzuma punkts šķietamajai labklājībai, kurā rietumu politiskie un ekonomiskie vadītāji gozējās pēc Aukstā kara beigām.

Bin Ladins vēlējās maksimāli sāpināt rietumus un to panāca ar … ekonomisko krīzi.

Tieši viņš to arī iekustināja.

Pēc sprādzieniem Ņujorkā un Vašingtonā sākās divi, asiņaini  un nejēdzīgi dārgi kari. ASV finansēja savu karadarbību ” uz krīta” .

Bušs mantoja no Klintona valsti bez budžeta deficīta, taču ātri vien noveda valsts finanses līdz bankrotam. Labu gribot var nobruģēt ceļu uz elli.

Afganistāna un Irāka valstij izmaksāja pārāk dārgi.

Naudas atkarība no Ķīnas palielinājās un nozīmīgi investējumi nākotnei tika atlikti uz priekšdienām.

Grinspens sāka manipulēt ar procentu likmi, noturot to satriecoši zemā līmenī. Lētie kredīti izraisīja aizņēmumu bumu bez seguma. Pie horizonta bija IT  finansējuma burbulis, kam bijā jāsprāgst.  Grinspena ietekmē bunusu un riska ”kultūra” kļuva par normu. Ekonomika barojās no dopinga.

Karš pret teroristiem un finanšu krīzi gāja roku rokā, tajā iesaistījās arī Eiropa. Jeņķu finanses no malas šķita stabilas, taču realitātē tās pārtika no anaboliskajiem  steroīdiem.

Džordžs Bušs turpināja savu dekonstruktīvo politiku un mūsu Vīķe Freiberga sekoja cītīgi līdz, kopā ar LV valdību un Ārpolitiskajiem stūrmaņiem.

Jā, AlQuaida veicināja riskantu rietumpasaules ekonomisko politiku.

Ķīnu neaizmirsīsim.

Jauni kredīti no Pekinas pamazām kļuva par ASV ikdienu, jo karš taču bija jāturpina, neatkarīgi no tā cik tas amerikāņiem izmaksās…viņu valūta bija piesaistīta dolāram un vienlaikus nodrošināja superzemas ķīniešu preču eksporta cenas.

Pekinai izdevās pazemot ASV tā kā PSRS nekad nesanāca.

Kamēr jeņķi dzenas pēc teroristiem, Pekina pamazām apsteidz lielāko un grandiozāku supervalsti ASV. Ekonomiski un politiski.

Neesmu par to sajūsmā.

Amerikāņu neprasme karot ar teroristiem ir maksājusi pārāk dārgi.

Irākas karš pagaidām izmaksājis apmēram 3000 – 5000 miljardus dolāru, Buša administrācijas plānoto 60 miljardu vietā (Joseph Stiglitz, Linda Bilmes).

OK, zinu, ka finanšu krīzes aizmetņi bija pamanāmi arī pirms teroristu akcijām.

Taču Buša administrācija un Federal Reserve netika galā ar savu misiju kritiskā brīdī.

Labā gribēšana noveda pie sekām, kas nebija pat AlQiaidas scenārijā.

Tāpēc es nesaprotu ko mēs šodien svinam.

Globāli un patriotiski.

Globālos kapu svētkus?