2011.  11. septembrī

Šorīt astoņos mani pamodināja radio pulkstenis. Viņš izstāstīja, ka Zviedriju sagaida saule un lietusgāzes un, ka Gēteborgā speciālās vienības aizturējušas četrus cilvēkus. Aizdomās par terorisma akta rīkošanu.

Klusi un mierīgi paņemti ciet. Pie izstāžu zāles. Pusnaktī.

Pēc tam sākas ētera non – stopp kapu svētki. Veltīti 11. septembra notikumu 10 gadu atceres dienai.

Visu avīžu pirmajās lapās liesmo dvīņu torņi (pat sporta pielikumos).

Sabiedriskais radio (P1) stundu raidīja neparasti labu apskatu par BinLadinu un terorisma saknēm. Autentiskā skaņa no ASV, Tuvējiem austrumiem (oriģinālas reportāžas ar aculieciniekiem: amerikāņu pianiste, kas tikusies ar leģendāro ģimeni, oriģināli arābu radio un amerikāņu ieraksti) virknējās ideāli un profesionāli. Labāk nekā filma. Neko tamlīdzīgi profesionālu Latvijas Radio nav nācies noklausīties. Protams, ka stundu garo apskatu bija sagatavojis talantīgs un pieredzējis žurnālists, pateicoties privātajiem radioraidījumu piegādātajiem (Filt). Kad pie mums Latvijā beidzot atgriezīsies normāla, profesionāla radio žurnālistika, nogurdinošo un tukšo interviju vietā?

Nezinu. Laikam nekad.

Mapeti ir pārņēmuši ēteru.

Tā iznāk lētāk.

Tikmēr kapu svētki turpinās.

Protams, ka es atceros notikumus pirms 10 gadiem un savādās lidmašīnas, kas TV tiešraidēs taranēja torņus kā sliktā filmā.

Jūtu līdzi cietušajiem un saprotu viņu bēdas un ciešanas. Taču es nespēju saprast kāpēc jeņķi no šī notikuma rīko lielu PR ”akciju” un visas satelītvalstis paklausīgi tipina līdzi.

Būtībā amerikāņi paši izraisīja šo ķēdes reakciju un liela atbildība par notikušo jāuzņemas līdzšinējiem valsts politiskajiem un ekonomiskajiem vadītājiem.

Lielākā rietumpasaules nelaime nebija  viss paši 11. septembra notikumi, bet gan šī notikuma sekas.

Cilvēce nekavējoties tika sadalīta divās grupās – tie, kuri ir ar mums un tie, kuri ir pret mums.

Tas notika kategoriski un primitīvi. Līdzīgi kādreizējiem Latvijas tautfrontiešiem, arī jeņķi sadalīja visus ”gaišajos spēkos” un ”pārējos” (palasiet vecās ”Dienas” – pārliecināsieties!).

Jeņķu un sabiedroto drošībnieku uzsāka karu pret visiem, kas uzdrošinās runāt pretī. Latvija arī iekļāvās šajā nometnē ar visiem saviem ”štata” un ”ārštata” pinkertoniem, kas izsekoja arī mūs. Protams, ka tobrīd daudziem bija svarīgi Rīgā ”noskaidrot arī manus” politiskos uzskatus” jo  biju atļāvusies publicēt savus rakstus NRA, kas kritizēja kara uzsākšanu Irākā. Paldies Dievam, ka nenokļuvu ”kaut kur tālāk”  kā vienīgi savu tautiešu – ”moderno stukaču” ielenkumā.

Taču bija ļaudis, kas  nonāca Abu Graibā un Guantanamo bez izmeklēšanas un tiesas. Rokzvaigznes, kurām aizliedza koncertēt un žurnālisti, kurus atlaida no darba CNN.

Tieši šis brīvās pasaules sabrukums, sabiedrības dehumanizācija bija viens no pašiem briesmīgākajiem notikumiem pēc 11. septembra.

Šis vajāšanas periods nav noslēdzies joprojām. Ir gandrīz neiespējami atbrīvoties no piespiedu piesaistes kādai noteiktai politiskai doktrīnai, grupai, šķirai, reliģijai vai ticībai. Atšķirties nedrīkst! Lielais brālis kontrolē mūsu privātās kustības un humānisms tup tumšā stūrī. Lidostās mūs visus pārbauda kā potenciālos noziedzniekus joprojām.

Jā, es saprotu, ka pret terorismu ir jācīnās. Taču man šķiet, ka šī cīņa netiek realizēta pietiekoši prasmīgi.

Tieši tāpat kā politiķi, kas pretendē uz Latvijas Saeimu, nav savu nākamo amata krēslu cienīgi.  Tieši tāpat kā nesen Rīgas pilī ”iefīrētais” prezidents (neizraisa nekādu gandarījumu par notikušo) arī valstī klaigājošo politisko mapetu pulki, kas grupējas zem dažādiem nosaukumiem ar signāla vārdu – ”partija”, ir mucas kas tālu skan tieši tāpēc, ka ir tukšas.

Kāpēc pasaules politikā iesaistās amatam nepiemēroti cilvēki?

Pēc 11. septembra notikumiem ASV bija jāpaiet 7 gadiem, lai teroristu lāsts beidzot izpaustos realitātē un taranētu mūs visus. Lehman Brothers krahs bija lūzuma punkts šķietamajai labklājībai, kurā rietumu politiskie un ekonomiskie vadītāji gozējās pēc Aukstā kara beigām.

Bin Ladins vēlējās maksimāli sāpināt rietumus un to panāca ar … ekonomisko krīzi.

Tieši viņš to arī iekustināja.

Pēc sprādzieniem Ņujorkā un Vašingtonā sākās divi, asiņaini  un nejēdzīgi dārgi kari. ASV finansēja savu karadarbību ” uz krīta” .

Bušs mantoja no Klintona valsti bez budžeta deficīta, taču ātri vien noveda valsts finanses līdz bankrotam. Labu gribot var nobruģēt ceļu uz elli.

Afganistāna un Irāka valstij izmaksāja pārāk dārgi.

Naudas atkarība no Ķīnas palielinājās un nozīmīgi investējumi nākotnei tika atlikti uz priekšdienām.

Grinspens sāka manipulēt ar procentu likmi, noturot to satriecoši zemā līmenī. Lētie kredīti izraisīja aizņēmumu bumu bez seguma. Pie horizonta bija IT  finansējuma burbulis, kam bijā jāsprāgst.  Grinspena ietekmē bunusu un riska ”kultūra” kļuva par normu. Ekonomika barojās no dopinga.

Karš pret teroristiem un finanšu krīzi gāja roku rokā, tajā iesaistījās arī Eiropa. Jeņķu finanses no malas šķita stabilas, taču realitātē tās pārtika no anaboliskajiem  steroīdiem.

Džordžs Bušs turpināja savu dekonstruktīvo politiku un mūsu Vīķe Freiberga sekoja cītīgi līdz, kopā ar LV valdību un Ārpolitiskajiem stūrmaņiem.

Jā, AlQuaida veicināja riskantu rietumpasaules ekonomisko politiku.

Ķīnu neaizmirsīsim.

Jauni kredīti no Pekinas pamazām kļuva par ASV ikdienu, jo karš taču bija jāturpina, neatkarīgi no tā cik tas amerikāņiem izmaksās…viņu valūta bija piesaistīta dolāram un vienlaikus nodrošināja superzemas ķīniešu preču eksporta cenas.

Pekinai izdevās pazemot ASV tā kā PSRS nekad nesanāca.

Kamēr jeņķi dzenas pēc teroristiem, Pekina pamazām apsteidz lielāko un grandiozāku supervalsti ASV. Ekonomiski un politiski.

Neesmu par to sajūsmā.

Amerikāņu neprasme karot ar teroristiem ir maksājusi pārāk dārgi.

Irākas karš pagaidām izmaksājis apmēram 3000 – 5000 miljardus dolāru, Buša administrācijas plānoto 60 miljardu vietā (Joseph Stiglitz, Linda Bilmes).

OK, zinu, ka finanšu krīzes aizmetņi bija pamanāmi arī pirms teroristu akcijām.

Taču Buša administrācija un Federal Reserve netika galā ar savu misiju kritiskā brīdī.

Labā gribēšana noveda pie sekām, kas nebija pat AlQiaidas scenārijā.

Tāpēc es nesaprotu ko mēs šodien svinam.

Globāli un patriotiski.

Globālos kapu svētkus?