Industrijas milžu problēmas. Krīze sasniegusi arī Zviedriju

2012. gada 8. novembrī

Uzņēmuma Pilkington likvidācija; foto SR

Ja kāds līdz šim šaubījās par to vai krīze sasniegs Zviedriju, tad šodien šīs fakts ir noticis.  Klaji un publiski.
Par to liecina lielo zviedru industrijas uzņēmumu Ericsson un Husqvarna strādājošo atlaišanas. Šo informāciju mēs saņēmām vakar.

Šodien bēdīgajai statistikai pievienojas arī vairāki vidējie uzņēmumi. Piemēram, stikla ražotāju Pilkington (ar 230 strādājošajiem) šodien likvidē pašreizējie japāņu īpašnieki Nippon, Sheet Glass, NAG Group (SR). Šis uzņēmums ir Halmstādes trešais lielākais darba devējs, dibināts 1976. gadā.

Krīze ir iecirtusi savus asos nagus arī Zviedrijā.

Ericsson ir indikators. Ja atlaišanas sākas šajā – vienā no senākajiem zviedru industrijas flagmaņiem, tad situācija ir vairāk nekā nopietna.

Pašlaik šī ražotne atlaiž ap 1000 strādājošo Stokholmas IT centrā Šistā. Vēl 550 līdzstrādnieku zaudēs darbu šajā uzņēmumā Gēteborgā, Burosā, Karlskrūnā, Kumlā, Linčēpingā, Luleo, Lundā un Malmē.

Vienlaikus masu atlaišana notiek arī Husqvarnā, samazinot sastrādājošo skaitu par 600. Lielākā daļa no atlaistajiem strādāja šajā uzņēmumā pilsētiņā ar to pašu nosaukumu – Husqvarna.

Minorīga atskaite arī meža izstrādes koncernam SCA, kas samazinās strādājošo skaitu par 1500.

Volvo smago automašīnu ražotne – 260.

Stora Enso un Holmen seko šim piemēram un ”sliktajā statistika” viņiem pievienojas arī Atlas Copco un Trelleborg.

Visā valstī notiek atlaišanas. Kopumā pēdējo mēnešu laikā – 50 000 cilvēku Zviedrijā zaudējuši darbu. Šis ir augstākais ”šāda profila ” radītājs pēdējo 3 gadu laikā.

Zviedrijas valdībai un darba tirgus ministrei Hilevijai Engštromai ir pamats un iemesls satraukumam.

Zviedrijas industrijas ražotņu apakšpiegādātāju apvienības Sinf eksperti lēš, ka krīze esot klāt un ir ”uz palikšanu”. Tas nozīmē, ka darba tirgus pamazām nostāsies tai pašā līmenī, kāds bija novērojams finanšu krīzes laikā 2008. gadā.

Šo pieņēmumu apstiprina arī Zviedrijas Konjunktūras institūts.

Konfidenciāla informācija liecina, ka līdzstrādnieku atlaišanas ir faktiski daudz plašākas nāk norādīts oficiālajā Ericsson informācijā. Atlaisti ir arī konsultanti, eksperti un līgumsaistībās iesaistītie, kas zaudējot darbu neparādās oficiālajā statistikā. Ericsson vadība atsakās medijiem sniegt šo informāciju, taisnojoties, ka atlaišanas skarot ”praktiski visus slāņus”.

Vienīgā joma, kurā netiek samazināts strādājošo skaits ir pētnieciskā un attīstības nodaļa, ar mērķi – neiznīcināt Ericsson nākotnes konkurences iespējas tirgū.

Krīzes signāli tiek saņemti arī no Dānijas.

Leģendārais un populārais Georg-Jensen dizaina rokas pulkstenis

Leģendārais un populārais Georg-Jensen dizaina rokas pulkstenis

Simboliska (šajā vizrienā) ir leģendārā dāņu uzņēmuma Georg Jensen īpašnieku maiņa. Par 940 miljoniem kronu šis senais, 1904. gadā dibinātais dāņu dizaina uzņēmums tiek pārdots investīciju grupai Bahreinā (Financial Times). Dizaina uzņēmumu ar 100 veikaliem visā pasaulē, savulaik dibināja dāņu dizaineris Georgs Jensens. Tagad šis uzņēmums atradīsies arābu īpašnieku kontrolē (TT Ritzau).

Ziņas ir nepatīkamas un jācer, ka 2014. gads (kā sola Uli Reins, ES) patiešām beidzot būs pagrieziena punkts uz industriālas attīstības saules pusi.

Cerēsim, ka tā patiešām būs.

Pensijas vecums – 75 gadi. Zviedru skandāls.

2012. gada 7. februārī

Latvijas medijos regulāri parādās bubulis ar nosaukumu ” zviedru pensiju fondi”, kas simbolizē ”alkatīgus izspiedējus” = zviedru pensionārus. 

Viņi it kā apzīmē  zviedru banku un tagad jau arī Latvijas mežu = zviedru īpašniekus (skat. TV3, Rīgā) un tiek traktēti  kā vietējās peļņas izsūcēji.

Zviedru pensiju fondu (un caur tiem arī pašu pensionāru) dēmonizēšana pie mums ir simbola līmenī. 

Mediji to uztur un turpina kacināt šajā toņkārtā vietējo publiku tālāk. 

Sak – redz cik viņiem tur Zviedrijā labi un kā viņi ”uzvārās” uz mūsu finanšu krīzes nelaimes ugunskura!

Ienaidnieks ir iezīmēts nepārprotami. 

”Zviedru pensionāra” tēls laikam aizgūts no veciem laikiem, kad bagāti sirmgalvji no ārzemēm apmeklēja trūcīgākas valstis (ieskaitot Latviju) un uzvedās tur kā laiski, pārtikuši parazīti.

Tāda situācija bija pirms 20 gadiem.

Tagad aina ir skarbi mainījusies.

Latvijas mediju uzburtais ”zviedru pensionāra tēls” neatbilst patiesībai. 

Realitātē tas izskatās pavisam citāds. 

Daudz sliktāks nekā varētu vēlēties. 

Protams, ka pārticības līmenis Zviedrijā sirmgalvjiem ir augstāks nekā pašreiz Latvijā, taču tas nav tik stabils un labs kā no varētu vēlēties un LV medijiem šķiet.

Arī neskaitāmi zviedru pensionāri cieš trūkumu, dzīvo šeit uz nabadzības robežas, zog pārtiku un sīkas (pirmās nepieciešamība preces) supermārketos.

Policija viņus sabar, bet nesoda.

Policisti saprot sirmgalvju postu. Šie ļaudis ir visu savu mūžu godīgi maksājuši valstij nodokļus un tagad nespēj samaksāt pat savus – visminimālākos izdevumus.

Visiem nav izdevies saraust un nomenedžēt sev Latvijas Prezidenta cienīgu pensiju vecumdienām. 

Ļoti daudziem tas nav izdevies arī šeit – Zviedrijā.

Finanšu krīze minēto problēmu ir padziļinājusi.

Visur tagad runā par pensijas vecuma paaugstināšanu un joks par to, ka ”pensiju vispār vairs nebūs” vairs nav amizanta apgalvojuma līmenī.

Joks sāk līdzināties patiesībai.

Šodien ar to nācis klajā Zviedrijas premjerministrs Frederiks Reinfelds.

F.Reinfelds

Fredriks Reinfelds par jauno pensionēšanas vecumu.

Viņš piedāvā paaugstināt zviedru pensionēšanas vecumu no 75 gadiem.

Lai to varētu realizēt, esot jāpiedāvā pusmūža vecuma cilvēkiem iespēja apgūt vieglākus arodus. Tāpēc jādod iespēja viņiem pieprasīt valsts aizdevumu jaunas profesijas apguvei arī pēc 50 vai 60 gadu vecuma.

  • Nevar pieprasīt, lai 30 gadus vecs darbinieks dara to pašu ko 70 gadus vecs līdzstrādnieks! – šodien uzsver Reinfelds medijiem.

Jā, nevar prasīt.

Protams, ka skandalozie izteikumi saistīti ar rītdien gaidāmo starptautisko konferenci Stokholmā, kurā piedalīsies Ziemeļvalstu, Baltijas valstu un Lielbritānijas premjeri.

Viņi diskutēs par gados vecāku cilvēku iespējām nodrošināt sev vietu darba tirgū un par sieviešu līdztiesības tēmām.

Pēc zviedru premjera domām – laiki tagad ir mainījušies. Valsts vairs nevar paaugstināt nodokļus, lai nodrošinātu esošo pensiju bāzi vajadzīgajā līmenī.

Naudas valstij vairs nepietiek.

Šodien Dagens Nyheter publicētās tabulas norāda, ka ari Latvijā  faktiskais pensionēšanās laiks ir 62,7 gadi. 

27,3% Latvijas iedzīvotāju šodien strādā (paralēli pensijai) vecumā no 65 līdz 69 gadiem. Vecuma grupai 70-74 strādājošo pensionāru skaits Latvijā ir 13,3%.

Tātad,  mūsu sirmgalvji stradā dūšīgāk nekā, piemēram, zviedri : 65-69=17,2%; 70-74 = 6,1%.

Islande šie rādītāji ir labāki: 65 – 69 gadi = 50,5%, 70 -74= 17,4% strādājošu pensionāru, kas jorpojām atrodas darba tirgū.

Tas nozīmē, ka Zviedrijā varētu tikt mainīti likumi studiju atbalsta saņemšanai pēc 54 gadu vecuma.

Sievietes, kas, piemēram Krievijā ir jau pensijā no 55 gadu vecuma un vīrieši no 60 gadu vecuma –  šeit pieprasīs stipendijas un mācīsies jaunu profesiju, lai rukātu tālāk vēl vismaz 20 gadus darba tirgū.

Cilvēkiem tagad esot labāka veselība.

Katrs otrais bērns, kas dzimst patlaban, nodzīvošot līdz 100 gadu vecumam. 

Nu re!

🙂

Veselība un intereses noteiks, vai šī reforma izdosies.

Bez labas veselības un ieinteresētības savā darbā neviens nav strādātājs visu mūžu. 

Paradoksāli, ka parlamenta deputāti Zviedrijā joprojām var pensionēties 50 gadu vecumā, ja viņi ir nostrādājuši Riksdāgā vismaz 12 gadus pēc kārtas.

Kamēr dažādiem amatiem ir dažāds pensionēšanas vecums, vienprātības šajā jautājumā nebūs.

Zivs pūst no galvas.

Mūsu veselība kļūst par galveno investīciju!

Vai mēs paši un mūsu valsts esam šai pārmaiņai ir gatavi?

Ideāla vieta nopietnai sarunai.

Ideāla vieta nopietnai sarunai.

 

SuperMario brīnumainā atnākšana. Tehnokrātu ēra politikā.

2011. gada 19. novembrī

–  Ciao! – šorīt Stokholmā sveicināja pa durvīm ienākošā itāliete un viņai atbildēja uzreiz divas tautietes. Viņas turpināja ģērbties rīta treniņam,  vienlaikus ”vāroties” itāliski. Atsevišķās frāzes (kuras man izdevās saprast arī bez valodas priekšzināšanām) liecināja, ka runa ir par politiku.

–  Dabūjāt savu ”Supermario” un viņš Jūs izvilks no krīzes? – pēkšņi pajautāju. Itāliešu koris apklusa (tikai uz brīdi!) un pēc brīža turpināja čivināt tik pat intensīvi tālāk zviedriski.

–  Ha, ha, ha! Izvilks!? Nu zini. Viņš ir avārijas risinājums! – sprauni atbildēja pirmā, itāliešu diplomāta sieva.

–  Tā nesaki! – iebilda otra, ekonomiste. Izrādās, ka jaunais Itālijas premjerministrs ir bijis viņas augstskolas pasniedzējs, – Monti ir ļoti spējīgs un harizmatisks cilvēks. Mēs studenti viņu dievinājām! Viņam ir saprāts un profesionālas spējas, taču politiķis viņš nav! Galīgi nav!

Mūsu saruna aprāvās tik pat pēkšņi kā iesākusies. Bija pienācis laiks treniņam, taču valsts glābēja tēma mani turpina nodarbināt arī šobrīd.

Krīze tagad pieved pie valsts varas svirām tehnokrātus.

Deus ex machina nolaižas no debesīm un iedod mums pragmatiķus, kuri sāk risināt valsts finanšu problēmas.

Tie ir cilvēki, kas maz atgādina ierastos politiķus.

Tāpēc Itālijā varu savās rokās pārņēmis bijušais komisārs, ”Super” Mario Monti, kļūstot par jauno valsts premjerministru un finanšu ministru.

Biržām tagad vajadzētu gavilēt, taču spiediens turpinās.

Spriedze sakaitēta līdz baltkvēlei un tāpēc esot…pienācis pragmatisku tehnokrātu varas laiks. Viņi vienīgie varot palīdzēt finanšu sistēmai atslābināt muskuļus.

Latvijā – Dombrovskis, Itālijā – Montī, Grieķijā  Lukas Papademos. Visi gatavi rīkoties tā kā ES un SVF gribēs, taču tirgus … nav sajūsmā.

Skrūves ir ieskrūvētas, taču mehānisms čīst …un nedarbojas.

Varoņa un vadoņa ierašanās vēl neko nav spējusi atrisināt, jo publika gaida uz vadoņu varoņdarbiem.

Priekškars ir vaļā …bet skatuve – tukša.

Pūķim ir jānocērt 7×7 galvas. Pagaidām tas nav izdarīts un nezvērs (krīze) turpina aprīt ”visskaistākās princeses” (labklājību, pārticību) kaudžu kaudzēm.

Kur meklējama vaina?

Nespējā vienoties par palīdzību vadonim?

Jā, nesaticība un kašķīša klātbūtne ir viens no aspektiem.

Monti šobrīd atbalsta gandrīz visas valsts parlamenta partijas (izņemot Lega Nord).  Vakar viņš iepazīstināja publisko domu Romā ar savējo krīzes paketi. Tiktāl viss kārtībā, taču viņu neatbalsta visi pat parlamentā.

Bez atbalsta SuperMario nekas neizdosies.

Līdzīgi procesi novērojami arī Atēnās.

Eiropai nav stabilu pamatu. Tagad – krīzes apstākļos to var uzskatāmi redzēt.

Eiropas Centrālā banka ir like a bridge over troubled water.

Eiropas ūnijai joprojām nav instrumenta, ar kura palīdzību harmonizēt nacionālo valstu ekonomikas. Valūtas ūnija tika konstruēta bez politiskām vadības svirām.

Ir noslēdzies periods ar nosaukumu embedded capitalism un tagad vairs nav iespējams vienlaikus uzmundrināt ekonomikas pieaugumu, sinhronizējot to ar taisnīgu ieņēmumu sadalījumu visplašākajiem iedzīvotāju slāņiem.

Jean- Claude Trichet prasība pēc  kopējas finanšu ministrijas eirozonas valstīm ir pļauka tukšam gaisam, jo neņem vērā daudz plašāku (politisko) reformu nepieciešamību.

Protams, ka šajā situācijā uzjundās pesimisti ar moto ” nav tādas Eiropas tautas un tāpēc nevar būt nekādas Eiropas valsts”, kas faktiski nozīmē to pašu ko ”būtu tantei riteņi – būtu auto”.

Jā, daudz kas agrāk nav bijis, bet tagad būs.

Elementāra progresa loģika.

Tie, kam patīk braukt atpakaļgaitā, ir pagātnes loģika.

Cerams, ka SuperMario uzvarēs savējo pūķi un mēs savējo.

Taču pastāv bažas – tas, ka viņš nav politiķis un tāpēc neprot vai nespēj panākt politisku atbalstu savām iniciatīvām, ir nopietns defekts.

Būtiska kompetences nepietiekamība.

Politikā ir jāspēj panākt kompromisu un jāprot pārliecināt arī ”piedzēries ezītis”.

Bez saitēm ar sabiedrību progresīva politika demokrātiskā valstī nav iespējama.

Tāpēc pašreizējā problēma ir mūsu vadoņu – tehnokrātu sociālās kompetences trūkums, kas pamazām kļūst par viņu karjeras liktenīgo cinīti.

Šis aspekts ir ļoti nopietna lieta.

Pārāk nopietna lai to neņemtu vērā.

”Sīkums”, kas var kļūt izšķirošs.

Eiro krišana – laika jautājums? Ņemsim vietā dālderi?

2011.gada 25. oktobrī

Grieķijas notikumi, finanšu krīzes saasināšanās un Eiro valstu līderu riņķa dejas ap eiro glābšanas pasākumu izraisījušas mērenu paniku Ziemeļvalstīs. ”Ja eiro krīt, tad mums nepieciešama kopīga nordiska valūta”, – tā šodien konstatē Dagens Nyheter.

Ideja nav jauna. Par to šeit tiek runāts jau sen.

Eiropas Savienības prognozētā ”nāve” jeb eiro nākotnes pakāpeniska ”izšķīšana” skandināvu vidū tiek apspriesta lietišķi un konstruktīvi, piedāvājot vietā Ziemeļu federatīvo valsti.

40% iedzīvotāju neesot iebildumu pret jaunu Kalmāras ūniju (DN).

Ar savu naudu tālu netikšot nedz zviedri, nedz dāņi nedz arī islandieši, somi vai norvēģi. Tāpēc esot vajadzīga vienota valūta.

Dālderis?

Jā, nav izslēgts.

Pašlaik eiro zonā dziļi un pamatīgi ir iekāpusi vienīgi Somija. Dāņi ”seko” eiro kursam, bet pārējie ļauj savai valūtai ” peldēt brīvi un netraucēti” (Valsts Centrālās bankas uzraudzībā).

Vienotas naudas izveidošana prasīs referendumus, izpēti un garu birokrātisku procesu, taču šis jautājums neesot neatrisināms. Tā uzskata jaunās idejas piekritēji.

” Ziemeļvalstu industrijas atšķiras. Tāpēc tās dažādi reaģē uz konjunktūras svārstībām. Taču šo aspektu nevajadzētu uztvert kā trūkumu. Šodien Ziemeļvalstu ekonomikas šķiet nelielas un lielā mērā ir atkarīgas no savām vadošajām industrijas nozarēm. Taču tieši šīs atšķirības ar laiku var kļūt par Ziemeļu federācijas priekšrocību. Apvienotajā Ziemeļvalstī dalībvalstis varēs savstarpēji palīdzēt viena otrai tikt atpakaļ uz pekām, jo dažādas industrijas nozares atšķirīgi reaģē un konjunktūras svārstību fāzēm vai ārējiem šokiem.” (Gunnar Wetterberg).

Sena dziesma – jaunās skaņās.

Fantazēt nav aizliegts.

Interesanti! Kur šāda gadījumā paliksim mēs (Latvija) – kā zviedru banku ietekmes zona?

Iekļaus arī mūs ūnijā, jeb atstās ārpus tās?

🙂

 

Occupy Wall Street kustība šodien sasniegusi Zviedriju. Vai šodien protestē arī Rīgā?

2011. gada 15. oktobrī

Vairāki simti, dažāda vecuma cilvēku šodien pulcējās Stokholmas centrā, lai piedalītos globālajā protesta kustībā pret finanšu pasaules alkatību ar nosaukumu ”Occupy Stockholm”.

Protestētāji pulcējās iepretī Valsts bankai un skandēja saukļus – ”pakariet bankas šefus viņu bonusu izpletņos, kas viņiem vienmēr dāsni pienākas!” ; ” Kas mēs īsti esam? Mēs esam visi, visi, visi!; ” Ko viņi dara ar mūsu naudu – pievāc, pievāc, pievāc sev!”

Tika rīkotas spontānas uzrunas, stāvot uz strūklakām.

Nekāda plāna šiem protestētājiem nav.

Neredz arī līderus, vadītājus un iniciatorus, kas varētu vēlāk kļūt par jauniem kustības vadoņiem.

Pasākuma dalībnieku skaitā ir visa spektra protestētāji – sākot no pārliecinātiem anarhistiem, liberāldemokrātiem, studentiem un beidzot ar pensionāriem, kas ”protestē vienkārši tāpēc, ka citādi vairs nevar izturēt”.

Nekādu konkrētu priekšlikumu sabiedrības pārvaldes rekonstrukcijai pagaidām šeit šiem cilvēkiem nav.

Pamatā tiek pausta kritika pret esošo finanšu sistēmu un pret to, ka valsts finansē bankas, kas savukārt pieprasa no saviem klientiem ”nevajadzīgas” nodevas un dāsni atalgo banku vadītājus un darbiniekus. Valsts politiskā vara iet roku rokā ar banku interesēm.

”Mēs vēlamies, lai tauta sāk saprast kā bankas mūs aplaupa”, –  šodien Stokholmā uzsvēra viens no demonstrantiem, kas attiecās paust savu vārdu.

Viņam līdzās stāvēja studente Annemarija un piebilda, ka ”ir jāpiedalās, jo jāpauž solidaritāte visiem, kas cīnās par šito lietu!”.

Minētā protesta kustība šobrīd strauji izplatās visā pasaulē. Šodien bija Occupy Wall street vispasaules protesta diena. Mītiņi bija paredzēti 951 pasaules pilsētā, 82 valstīs.

Savādi, ka demonstrētāju bija neparasti daudz.

Viņi atsaucās un reaģēja.

Diemžēl Romā demonstrācijas pārauga grautiņā. Dega automašīnas, gaisā smirdēja asaru gāze un negaidīti strauji demonstrantu idejas publiski metās aizstāvēt pats Mario Dragi, nākamais Eiropas Centrālās bankas šefs. ” Jā šie jaunieši ir pārskaitušies uz finanšu pasauli. Es viņus pilnībā saprotu. Pieaugušie ir nikni par krīzi, kur nu vēl jaunieši, kam šī krīze sit vissmagāk…”, – teica 64 gadus vecais ekonomists, kas vada Itālijas Valsts banku.

Vara sāk jau piebraukt demonstrantiem.

Ir pamats bažām.

Vismaz 2000 demonstrantu šodien aktivizējās Londonā, Frankfurtē.

”Tauta celies! Neguli!” aicināja aktīvisti ar sociālo portālu palīdzību.

Tokijā šodien protestēja vairāki simti. Austrālijā protestētājiem ieteica ņemt līdzi arī guļammaisus un pavadīt visu nakti laukumā, Valsts bankas ēkas priekšā.

Protesti šodien notika arī Seulā un Džakartā, Kenijā un Dienvidāfrikā.

Zviedrijā protestēja Stokholmā, Gēteborgā un Malmē.

Savādi, ka no Rīgas nāk klusums.

Vai tur šodien nebija demonstrācija iepretī Valsts bakas ēkai?

ASV globālie kapu svētki, dopinga ekonomika, seku ciešanas un pārdomas.

2011.  11. septembrī

Šorīt astoņos mani pamodināja radio pulkstenis. Viņš izstāstīja, ka Zviedriju sagaida saule un lietusgāzes un, ka Gēteborgā speciālās vienības aizturējušas četrus cilvēkus. Aizdomās par terorisma akta rīkošanu.

Klusi un mierīgi paņemti ciet. Pie izstāžu zāles. Pusnaktī.

Pēc tam sākas ētera non – stopp kapu svētki. Veltīti 11. septembra notikumu 10 gadu atceres dienai.

Visu avīžu pirmajās lapās liesmo dvīņu torņi (pat sporta pielikumos).

Sabiedriskais radio (P1) stundu raidīja neparasti labu apskatu par BinLadinu un terorisma saknēm. Autentiskā skaņa no ASV, Tuvējiem austrumiem (oriģinālas reportāžas ar aculieciniekiem: amerikāņu pianiste, kas tikusies ar leģendāro ģimeni, oriģināli arābu radio un amerikāņu ieraksti) virknējās ideāli un profesionāli. Labāk nekā filma. Neko tamlīdzīgi profesionālu Latvijas Radio nav nācies noklausīties. Protams, ka stundu garo apskatu bija sagatavojis talantīgs un pieredzējis žurnālists, pateicoties privātajiem radioraidījumu piegādātajiem (Filt). Kad pie mums Latvijā beidzot atgriezīsies normāla, profesionāla radio žurnālistika, nogurdinošo un tukšo interviju vietā?

Nezinu. Laikam nekad.

Mapeti ir pārņēmuši ēteru.

Tā iznāk lētāk.

Tikmēr kapu svētki turpinās.

Protams, ka es atceros notikumus pirms 10 gadiem un savādās lidmašīnas, kas TV tiešraidēs taranēja torņus kā sliktā filmā.

Jūtu līdzi cietušajiem un saprotu viņu bēdas un ciešanas. Taču es nespēju saprast kāpēc jeņķi no šī notikuma rīko lielu PR ”akciju” un visas satelītvalstis paklausīgi tipina līdzi.

Būtībā amerikāņi paši izraisīja šo ķēdes reakciju un liela atbildība par notikušo jāuzņemas līdzšinējiem valsts politiskajiem un ekonomiskajiem vadītājiem.

Lielākā rietumpasaules nelaime nebija  viss paši 11. septembra notikumi, bet gan šī notikuma sekas.

Cilvēce nekavējoties tika sadalīta divās grupās – tie, kuri ir ar mums un tie, kuri ir pret mums.

Tas notika kategoriski un primitīvi. Līdzīgi kādreizējiem Latvijas tautfrontiešiem, arī jeņķi sadalīja visus ”gaišajos spēkos” un ”pārējos” (palasiet vecās ”Dienas” – pārliecināsieties!).

Jeņķu un sabiedroto drošībnieku uzsāka karu pret visiem, kas uzdrošinās runāt pretī. Latvija arī iekļāvās šajā nometnē ar visiem saviem ”štata” un ”ārštata” pinkertoniem, kas izsekoja arī mūs. Protams, ka tobrīd daudziem bija svarīgi Rīgā ”noskaidrot arī manus” politiskos uzskatus” jo  biju atļāvusies publicēt savus rakstus NRA, kas kritizēja kara uzsākšanu Irākā. Paldies Dievam, ka nenokļuvu ”kaut kur tālāk”  kā vienīgi savu tautiešu – ”moderno stukaču” ielenkumā.

Taču bija ļaudis, kas  nonāca Abu Graibā un Guantanamo bez izmeklēšanas un tiesas. Rokzvaigznes, kurām aizliedza koncertēt un žurnālisti, kurus atlaida no darba CNN.

Tieši šis brīvās pasaules sabrukums, sabiedrības dehumanizācija bija viens no pašiem briesmīgākajiem notikumiem pēc 11. septembra.

Šis vajāšanas periods nav noslēdzies joprojām. Ir gandrīz neiespējami atbrīvoties no piespiedu piesaistes kādai noteiktai politiskai doktrīnai, grupai, šķirai, reliģijai vai ticībai. Atšķirties nedrīkst! Lielais brālis kontrolē mūsu privātās kustības un humānisms tup tumšā stūrī. Lidostās mūs visus pārbauda kā potenciālos noziedzniekus joprojām.

Jā, es saprotu, ka pret terorismu ir jācīnās. Taču man šķiet, ka šī cīņa netiek realizēta pietiekoši prasmīgi.

Tieši tāpat kā politiķi, kas pretendē uz Latvijas Saeimu, nav savu nākamo amata krēslu cienīgi.  Tieši tāpat kā nesen Rīgas pilī ”iefīrētais” prezidents (neizraisa nekādu gandarījumu par notikušo) arī valstī klaigājošo politisko mapetu pulki, kas grupējas zem dažādiem nosaukumiem ar signāla vārdu – ”partija”, ir mucas kas tālu skan tieši tāpēc, ka ir tukšas.

Kāpēc pasaules politikā iesaistās amatam nepiemēroti cilvēki?

Pēc 11. septembra notikumiem ASV bija jāpaiet 7 gadiem, lai teroristu lāsts beidzot izpaustos realitātē un taranētu mūs visus. Lehman Brothers krahs bija lūzuma punkts šķietamajai labklājībai, kurā rietumu politiskie un ekonomiskie vadītāji gozējās pēc Aukstā kara beigām.

Bin Ladins vēlējās maksimāli sāpināt rietumus un to panāca ar … ekonomisko krīzi.

Tieši viņš to arī iekustināja.

Pēc sprādzieniem Ņujorkā un Vašingtonā sākās divi, asiņaini  un nejēdzīgi dārgi kari. ASV finansēja savu karadarbību ” uz krīta” .

Bušs mantoja no Klintona valsti bez budžeta deficīta, taču ātri vien noveda valsts finanses līdz bankrotam. Labu gribot var nobruģēt ceļu uz elli.

Afganistāna un Irāka valstij izmaksāja pārāk dārgi.

Naudas atkarība no Ķīnas palielinājās un nozīmīgi investējumi nākotnei tika atlikti uz priekšdienām.

Grinspens sāka manipulēt ar procentu likmi, noturot to satriecoši zemā līmenī. Lētie kredīti izraisīja aizņēmumu bumu bez seguma. Pie horizonta bija IT  finansējuma burbulis, kam bijā jāsprāgst.  Grinspena ietekmē bunusu un riska ”kultūra” kļuva par normu. Ekonomika barojās no dopinga.

Karš pret teroristiem un finanšu krīzi gāja roku rokā, tajā iesaistījās arī Eiropa. Jeņķu finanses no malas šķita stabilas, taču realitātē tās pārtika no anaboliskajiem  steroīdiem.

Džordžs Bušs turpināja savu dekonstruktīvo politiku un mūsu Vīķe Freiberga sekoja cītīgi līdz, kopā ar LV valdību un Ārpolitiskajiem stūrmaņiem.

Jā, AlQuaida veicināja riskantu rietumpasaules ekonomisko politiku.

Ķīnu neaizmirsīsim.

Jauni kredīti no Pekinas pamazām kļuva par ASV ikdienu, jo karš taču bija jāturpina, neatkarīgi no tā cik tas amerikāņiem izmaksās…viņu valūta bija piesaistīta dolāram un vienlaikus nodrošināja superzemas ķīniešu preču eksporta cenas.

Pekinai izdevās pazemot ASV tā kā PSRS nekad nesanāca.

Kamēr jeņķi dzenas pēc teroristiem, Pekina pamazām apsteidz lielāko un grandiozāku supervalsti ASV. Ekonomiski un politiski.

Neesmu par to sajūsmā.

Amerikāņu neprasme karot ar teroristiem ir maksājusi pārāk dārgi.

Irākas karš pagaidām izmaksājis apmēram 3000 – 5000 miljardus dolāru, Buša administrācijas plānoto 60 miljardu vietā (Joseph Stiglitz, Linda Bilmes).

OK, zinu, ka finanšu krīzes aizmetņi bija pamanāmi arī pirms teroristu akcijām.

Taču Buša administrācija un Federal Reserve netika galā ar savu misiju kritiskā brīdī.

Labā gribēšana noveda pie sekām, kas nebija pat AlQiaidas scenārijā.

Tāpēc es nesaprotu ko mēs šodien svinam.

Globāli un patriotiski.

Globālos kapu svētkus?

Islandes referendums izšķirs valsts tālāko likteni. Kastroļu sacelšanās ir garām, atgūsies vai mocīsies tālāk?

2011.gada 9. aprīlis

Šodien islandiešiem atkal referendums. Iemesls – jāmaksā britu un holandiešu noguldītājiem apmēram 3 miljardi latu. Tas nozīmē, ka katrs islandietis uzņemsies parādu 10 000 latu apmērā, lai kompensētu britiem un holandiešiem to, ko Islandes interneta banka Icesave ”sastrādāja” treknajos gados.
Daļu no bankas parāda islandieši ”mazajiem ārzemju noguldītājiem” jau ir atdevuši, bet krietna summa vēl jāatdod. Šis ir jau otrais referendums par šo pašu jautājumu. Iepriekšējais pateica ” nē”. Tagad tautai atkal jābalso par to pašu un sabiedrība savā viedoklī ir sašķelta.
Vainīgas ir bankas un valsts politiskā vadība. Afēras centrā ir bijušais Islandes premjerministrs Dāvids Odsons, kurš treknajos gados savāca ap sevi draugus un skolas biedrus – uzņēmējus, banķierus, politiķus, lai sāktu ”lielo lēcienu”.
Islande nav liela valsts (tāpat kā Latvija) tāpēc vietējā elite pazīstās jau kopš skolas laikiem (Odsona grupējumā bija pārstāvji no divām Reikjavikas ”smalkajām skolām”).
Premjera vadībā tika realizēta apjomīga ekonomiska liberalizācija (Kalvīša stilā) un valsts nauda pamazām pārgāja draugu pulciņa ziņa, kas nekavējoties kļuva neprātīgi bagāti. Banku darba loģikas uzlabojumi izveidoja Islandē nelielu cilvēku grupu, kuru nekontrolētā pārziņā bija nenormāli lieli naudas līdzekļi. Pamazām ”treknā domāšana” pārsviedās arī uz parastajiem pilsoņiem, kas iekāroja lielākus automobiļus un greznākus dzīvokļus. Uz parāda, protams.
Dažu gadu laikā Islande pārvērtās par Klondaiku. 2003. un 2004. gadā akciju vērtībā ASV dubultojās bet Islandē – deviņkāršojās!

Kā jau vikingiem pieklājās – arī šoreiz ”bagāto grupējums” neapmierinājās ar iegūto, bet sāka mest skatienus uz kaimiņvalstīm – Lielbritāniju, kur arī netrūka cērpamu aitu. Tika pirkti veikali, futbola komandas, superīpašumi. Noguldītājiem Lielbritānijā Icesave piedāvāja tik sulīgus procentus, ka atteikties neesot bijis iespējams.
Burbulis blīda un visbeidzot sasprāga gabalos.
Tāpat kā Latvijā.
Tagad islandiešu tautai briti un holandieši pieprasa atdot to ko ”bagāto grupējums” nozaga.
Šodien Reikjavikā un citur balso par to ”jā” vai ”nē”.

Skaidrs, ka islandiešu Icesave blefoja. Glīti tas nav. Britu pretreakcija nav labāka. Apsaukāšanās no Lielbritānijas puses sit augstu vilni, draudi, klaigāšana atgādina koloniālās impērijas reakciju pret saviem vasaļiem. Protams, ka britu brēkāšana nokaitinājusi islandiešus un prognozēt iznākumu ir grūti.

Gados jauni cilvēki šorīt Reikjavikā saka ”jā” un uzskata, ka parāds jāsamaksā un jāiet tālāk. ” Neuzskatu, ka visa šī jezga ir mana vaina, bet es esmu šīs tautas daļa. Valsts daļa un man ir jāuzņemas atbildība” – mierīgi konstatē rakstniece Ģertrūde Gudjonsdotira. Viņa jūtas riebīgi, taču ētika un morāle ir daudz augstākas kategorijas nekā žēlošanās un spītēšanās. ”Nīderlandes un britu noguldītājiem nauda ir jāatdod, jābeidz činkstēt un jāiet tālāk . Citas izejas nav”, – tā uzskata Ģertrūde. Pavisam citās domās ir ārstu ģimene Reikjavikā, kas balsos ”pret” un uzskata, ka ”parastai tautai nav jāsamaksā elites sataisītie parādi”.

Pirmais tiesas process šajā lietā Islandē ir jau noticis un bijušais Finanšu departamenta valsts sekretārs jau sēž aiz restēm. Nākamais ”cietuma kandidāts” ir bijušais premjerministrs un vēl 30 lietas gaida savu izskatīšanu Reikjavikas tiesā. Spriedumi finišā taisnē būšot 2014. gadā.

Savādi, ka Latvijā finanšu krīzes ”lielās zivis” izķert joprojām mūsu tiesu sistēmai nav izdevies.
Tās korumpē aizvien lielākās ietekmes zonas (medijus ieskaitot) un spēj uzrausties pat līdz Eiropas vai Latvijas parlamentam, turpinot stūrēt Latvijas finanšu politiku.
Iespējams, ka finanšu krīzes izvētīšanas lietā būtu jāpiesaista ārzemju tiesu eksperti.
Tie būs mazāk korumpēti un ar augstāku morāles un ētikas līmeni domāšanā.
Vai nebūtu prātīgi uzrunāt islandiešu tiesātājus, izskatīt ”Bankas Baltija”, bankas ”Parex” un visu pārējo kataklizmu izvērtēšanai Latvijā?
Viņi zina ko tas nozīmē tautai.