Provokatīvas pesimisms – 4: kustība nav nepārtraukts process, bet aprautu lēcienu sērija.

2013. gada 26. augustā turpinājums raksta 3. daļai. Noslēgums.

Izdzīvošanas problēmas

bībeleKlasiskais kapitālists, kā izrādās, arī esot visai faustisks radījums. Arī viņš ir meklējošs atklājējs, un tieksmei sapelnīt pēc iespējas daudz naudas esot savdabīgas kaislības forma.

Tā domāja arī Kārlis Markss, un tā vietā, lai sagādātu sev reālu kapitālu, viņš uzrakstīja grāmatu ar minēto nosaukumu.

Makss Vēbers (Max Weber) savukārt uzskatīja, ka modernais kapitālisms varēja nostabilizēties tikai protestantiskā augsnē (Nīderlande, Anglija). Viņam kapitālisma vēsture Eiropā ir ideju vēsture, un, viņaprāt, tā ir daudz ciešāka sakarā ar cilvēku, tautu mentalitāti, nevis ar materiālo attiecību loģiskām sekām (kā Marksam). Vēbers redz saites starp racionālismu un kapitālismu kā noteicošās. Ticīgais drīkstēja tikai strādāt un liet sviedrus (kā norādīts Pirmajā Mozus grāmatā). Tā bija nesavtība centība. Pamazām centīgais puritānis tomēr kļuva bagāts (Dievam par prieku). Tā kā centība kļuva ienesīga, tad Kalvins (Calvin) likvidēja viduslaiku doktrīnu, ka ņemt procentus (peļņu) par aizdevumiem ir grēks. Tieši pretēji – tagad procenti no bagātības uzkrāšanās turpināja Dievam tik tīkamo un vajadzīgo naudas apgrozības procesu daudz nadzīgākos un modernākos tempos. Puritāņa nesavtīgais darbs pamazām pārvērtās modernās Eiropas uzņēmējdarbībā.

Jau Spinoza un Richard Simon bija ievērojuši, ka Bībelē ir pretrunas. Diskusijas par šo tekstu izcelšanos, lomu, loģiku nav beigušās joprojām.

Fausta cilvēks šiem jautājumiem pievienoja vairākas jautājumu zīmes. Iespējams, ka tieši faustiskās zinātnes klātbūtne ietekmēja Luteru, kaut arī viņa viedoklis par sabiedrības uzbūvi un funkcijām ir pagalam konservatīvs. Tomass Mincers (Thomas Müntzer) tā arī nesagaidīja nekādu atbalstu no Lutera, jo viņa ”ideālā sabiedrība” tomēr izrādījās statiska, noteiktā hierarhijā un pēc noteiktiem likumiem funkcionējoša sabiedrība.

Taču laiks nestāv uz vietas. Laiki mainās un vairākas Eiropas tautas iedibināja savas, suverēnas valstis un iedibināja tajās savu kārtību, kas nav iedomājama bez ierēdņiem.

Amata ēnā

ierēdņiTā valsts darbinieks jeb ierēdnis kļuva par jauno censoņu ideālu. Ieņemt labi apmaksātu amatu nozīmēja to pašu, ko vinnēt loterijā. Valsts kanclers Aksels Oksenšerna (Axel Oxienstierna) XVII gadsimta vidū pirmais dibināja valsts iestādes Zviedrijā. Daudzas no šīm iestādēm ”ir dzīvas” un darbojas joprojām. Ap 1630. gadu universitātes kanclers Johans Šitte (Johan Skytte) spēra jau nākamo soli pasaules ”ierēdņošanā” un ieviesa vispārēju ierēdņu izglītību. Tagad jau valsts birokrātiskais aparāts tika gatavots ar daudz lielāku atbildības sajūtu nekā zinātnieki, mākslinieki vai skolotāji. Pēc studijām augstskolā nākamie funkcionāri/ierēdņi varēja papildināt zināšanas ārzemju studijās un pamazām šis amats tiem pienācās uz mūžu.

Kad Līvzemes ģenerālgubernators Ēriks Dālbergs (Erik Dahlberg) pat gribēdams no sava ierēdņa amata nevarēja tikt vaļā. Sirmā vecumā viņš vairākas reizes lūdza atsaukt sevi no amata. Tas slimajam ierēdnim izdevās tikai 77 gadu vecumā 1702. gadā. Tobrīd kroņa kalpotājs jau bija tik ļoti novārdzis, kas pat nespēja parakstīt karalim Kārlim XII adresētos iesniegumu. Mazliet vēlāk viņš nomira.

Ierēdņa amats arī tagad daudziem ir dzīves pamats, dzīvesveids un vienīgais dzīves kopsaucējs.

Pamazām Zviedrija pārvērtās militārā monarhijā. Karalis, kurs regulāri atradās iekarošanās karos ārzemēs, atstāja savas valsts pārvaldīšanu ierēdņu rokās. Kopš tā laikā mēs varam lieliski novērot kā mainās politiskās partijas, valdības, karaļi un karalienes, bet ierēdnis – paliek savā vietā.

Ierēdnis arī joprojām ir bīstams, bezpersonisks un stagnants radījums, kas klausa komandām, bet dzīvo bez dvēseles.

Kompetences konflikti

Šodienas sabiedrība slēpj sevī dažādus cilvēku pieredzes, kompetences un zināšanu līmeņus. Zināšanu tipoloģijā, piemēram, Emins Tengštroms (Emin Tengström) šodien pragmatiski iedala četrus nozīmīgākos kompetences veidus: ikdienas, profesionālā, zinātniskā un mākslinieciskā kompetence.

Pirmā no tām, lielākā vai mazākā, mērā pieder katram cilvēkam. Ar nākamajām ir jau sarežģītāk.

Vispirms tāpēc, ka starp kompetences veidiem pastāv pretrunas: jo sarežģītāka kļūst sabiedrība, jo spēcīgāk izvēršas konflikti: gan vienas personas robežās, gan arī starp ļaudīm ar dažādu un atšķirīgu kompetences bagāžu.

Kā vienu no pašiem interesantākajiem un progresīvākajiem kompetences tipiem Tengštroms atzīmē māksliniecisko kompetencei un tās konfliktus ar citiem kompetences veidiem. ”Mākslinieciskā kompetence praksē netiek atzīta par īpašu zināšanu veidu. Administratori teorētiski respektē mākslu, taču tie nevar saprast mākslinieciskās kompetences specifiku. Kultūras un mākslas produktus parasti mēģina salīdzināt ar  patēriņa precēm. Citādi valsts darbiniekam, ierēdnim un vērtētājiem ir grūti saprast – kas tas īsti ir, jo ierēdnis nespēj atbrīvoties no racionālisma un loģiskās domāšanas ar argumentu palīdzību” (Det sannolikt osannolika,1985:65).

Fizika ikdienai

dvēseleRenesanse ieiet savā jaunākajā lokā, un matemātika, loģiskākā no zinātnēm, kopā ar saviem universāli objektīvajiem likumiem, raustās pirmsnāves konvulsijās. Tie pasaules izzināšanas kodi, uz kuriem cerēja Fausta cilvēks gadsimtu garumā, paši aizslīdējuši nevienam nezināmā virzienā. Tālu projām no mums pazīstamās matemātikas.

Ņūtona fizikai arī klājas grūti. Egocentriskā vīzija atkāpjas. Visa mūsu dzīve un domāšana pēdējo 300 gadu laikā bija daudz ciešāka saistīta ar Ņūtona fiziku, nekā mums gribētos to atzīt.

Markss, Darvins, Freids, Lekorbizjē arhitektūra un visa ”tā pasaule, kurai mums ticēt liek zinātne” (Rasels) līdz šim noteica mūsu domas. Daudzi no mums, protams, sajuta pārrāvumus un paredzēja kļūdu, kura dominē visapkārt. Tieši tāpēc katrs no tiem radīja ap sevi savas pasaules, jo Dievs tobrīd jau bija miris.

Tā Ņūtona mācība noteica arī mūsu attieksmi pašiem pret sevi, jo tā apgalvo, ka ikviens no mums ir tikai skrūvīte lielā, nekontrolējamu spēku mijiedarbības spēlē.

Modernā socioloģija, psiholoģija un pedagoģija, tāpat arī noziedznieku morāle sakņojas Ņūtona fizikā.

Tas pats noticis arī mūsu attiecībās ar dabu, kur pēc Ņūtona un Dekarta mācības – esam tikai svešinieki bīstamā vidē, kuru var un vajag izmantot savā labā.

Ņūtona fizika valda joprojām. Taču zudis ir tās optimisms.

Jau sen pie durvīm klauvē Einšteina jaunā fizika, kvantu mehānika, taču skolās un medijos to iekšā joprojām nelaiž.

Vecā fizika, kas nosēdināja cilvēku uz Mēness, dzen uz priekšu ģeneratorus – joprojām sēž tronī. Iespējams, ka Einšteina fizika neietekmēs nedz vēsturisko, nedz arī antropoloģisko domāšanu, jo tā darbojas ar milzīgiem lielumiem un ātrumiem. Taču kvantu fizika nenogurst mūs iesaistīt un turpinās mūsu ietekmēt aizvien spēcīgāk.

Tagad izrādās, ka elektroni un nevis mēs paši ir vainīgi pie mūsu kļūdām. Heisenberga teorija jau sen iegājusi psihologu leksikā un šī sešdesmit gadus vecā zinātne joprojām mācās staigāt pa zemes virsu. Tā pārmainīs jaunāko laiku vēsturi. Un lūk – beidzot dvēsele kāpj ārā no pagraba!

Pa mitrām un sadrupušām kāpnēm.

Ar bālumu vaigā.

Mans bērnības ķieģelis uz slīpas plaknes, uz neēvelētā dēļa , pa kuru skolotājs viņu dresēja lejup, tagad smaida. Izrādās, ka man toreiz bija taisnība. Jo kustība nav nepārtraukts process, bet aprautu lēcienu sērija. Ķieģelis nevis slīdēja, bet lēca!

Kvantu teorija rāda, ka katra kustība, arī tā, kuru mēs uztveram kā nepārtrauktu, faktiski ir saraustīta kā filmas kadri vecā kinolentē. Laika projektors lēkā pa lēcienu acumirkļiem un vāc kopā Maksa Planka atklātos kvantus.

Dzīve datorā

Fraktāļi, DNS, zelta griezums saulespuķēs, kokos, gliemežvākos.

Varbūt man tomēr nevajag uztraukties par cipariem uz nošu lapām?

Jaunais laiks ir klāt, daudziem bail no tā.

Kāpēc?

Tāpēc, ka visi bīstas no nezināmā un neapgūtā visuma. Tāpēc vieglāk ir iebēgt virtual reality.

Jāuzliek galvā speciāla cepure, acenes. Pēc tam, ieslēdzot datoru, var ieiet tehnokrātu leiputrijā. Sākumā pavīd divi mazi ekrāni taču mirkli vēlāk virtuālā reālitāte pārņem mūs savā varā. Var padarboties pa virtuvi, kurā krāsainā skapīšu durtiņas grozās kā sēnes vējā. Te var celt, vilkt, nest un mizot pa īstam. Virtuve izskatās zīmēta kā dārgā reklāmas katalogā, taču sajūta ir kā uz nepazīstamas planētas. Arhitekti te pārbauda savas idejas, kā uz trenažiera. Te esot darīšana ar pilnīgi jaunām iespējām. Carl .E. Loffer no Carnegi Mellon University zvēr, ka minētā tehnika būšot jaunās mākslas pamatā un virtuālais Networked Virtual Art Museum drīz izkonkurēšot visas klasiskās galerijas.

Pagaidām izskatās, ka šo tehniku vislabāk izmanto videospēļu industrija.

Nav sajūtas, ka hologrammu tehnoloģija būtu ielauzusies kinomākslā uz palikšanu un skatītāju aktīva līdzdarbošanās sižetā joprojām netiek praktizēta (kā to solīja pirms 20 gadiem).

Darbības vārda locīšana

valodasTaisnības izjūta, gudrība, izturība un mēra izjūta. Šīs četras, kardinālam tik nepieciešamās īpašības mums sludina senie teksti.

Latīņu un grieķu valoda vēl nav noslīkušas konjunktūras jūrā, bet lēni grimst lejup.

Pārliecība par to, ka ja cilvēks prot locīt darbības vārdu latīņu valodā 100 formās, tad šis cilvēks automātiski iemācās loģiski domāt, jau sen ir novītusi kā pērnā zāle.

Klasiskās valodas jau sen vairs nav kultūras fundaments. Kvantu loģika ir atlēkšojusi pie mums un dvēsele kāpj ārā no pagraba.

Vai mēs viņu šodien pazīsim?

Tad kad viņa izkāps.

No autora arhīva: raksts speciāli laikrakstam Literatūra un Māksla, 1993. Interneta versija. Noslēgums.

Vai viegli būt komunistam šodien?

2012. g. 15. maijā  Speciāli TVNet

Pēc Berlīnes mūra krišanas un Padomju Savienības sabrukuma «būt par komunistu» (mūsu platuma grādos) līdz šim nebija nedz izdevīgi, nedz moderni. Krievijas marksistu mantinieki turienes vēlēšanās gan savāc krietnu daļu vēlētāju balsu, taču ārēji atgādina dinozauru izbāzeņus, kas miesās vareni, bet enerģētiski ir pārdurta gaisa balona līmenī, un marksisma klasiķu literatūra Austrumeiropas grāmatnīcās vairs nav nopērkama.

Izskatās, ka ideoloģisko profilu ēra – Markss, Engelss, Ļeņins, Staļins, Mao – ir galīgi noslēgusies.

Vai tā ir?

«Mūsu valdība un lielākās parlamenta opozīcijas partijas ir vienojušās par labprātīgu valsts interešu pakļaušanu Eiropas Savienības birokrātijas spiedienam. Mēs tiekam pilnībā pakārtoti Briseles interesēm, kas mūs traktē kā nepilngadīgus bērnus, kas paši nespēj pārvaldīt savu valsti. Pie viena šie birokrāti turpina kontrolēt Eiropas Savienības neveiksmīgo ekonomisko politiku, kas iegrūdusi postā nācijas, tautas, un tagad turpina mums skaidrot, ka tas viss tiek darīts, lai kontrolētu Eiropas valstis. Rezultātā sitieni trāpa arī mūs. Eiropas Savienība savā reālajā rīcība vienmēr ir nostājusies pret mums – parastajiem cilvēkiem, tātad – pret mūsu tautas reālajām interesēm un vajadzībām.»

Teksts uzrunā. Šķiet, ka arī Latvijā zem tā daudzi šobrīd parakstītos. Paradoksāli, ka šī teksta epizode ir fragments no Zviedrijas Komunistiskās partijas (SKP) uzrunas 2012. gada 5. februāra apspriedē.

Piekrist zviedru komunistiem ir riskanti.

Latvijā komunistiskās partijas kopš 1991. gada 23. augusta vairs nav. To nosaka Latvijas Republikas AP lēmums Par Latvijas Komunistiskās partijas antikonstitucionālo darbību Latvijas Republikā.

Nelaiķi (LKP) neviens, šķiet, neapraud. Tukšumu (pēc LKP izzušanas) vairums no mums nemana. Mēs nesūdzamies, ka komunistu mums pietrūktu.

Pie mums viņu vienkārši vairs nav.

Taču Eiropā komunistiskās idejas ir dzīvas un rod auglīgu augsni ne tikai mūžīgajās «jaunattīstības valstīs» Āfrikā un sarkanajā Latīņamerikā, bet arī palēnām atgriežas krīzes plosītajā vecajā kontinentā.

Jā, līdz šim Berlīnes mūra krišana un Eiropas atbrīvošanās no komunistu diktatūras sašūpoja arī Rietumeiropas «salonu komunistus», kas sāpīgi vaibstīdamies pacieta austrumeiropiešu tieksmi salīdzināt komunismu ar nacismu.

Nevēloties atzīt, ka aizvadītā gadsimta laikā miljoniem cilvēku tika noslepkavoti abu ideoloģiju vārdā, komunistiskie režīmi (sākot ar Varšavas pakta valstīm un beidzot ar šodienas Ziemeļkoreju), tieši tāpat kā nacistiskā Vācija, demonstrēja un turpina demonstrēt modernā laika nejēdzīgāko pieeju sabiedrības humānajai dimensijai. Komunisma važu nokratīšana Austrumeiropā nokaunināja salonkomunistus. Sabruka gramšistu, maoistu, autonomistu, «sarkanās lāpas» un pārējo sarkankarogoto eirokomunistu organizāciju kolonas. Daļa pārtikušo Rietumeiropas komunistu tobrīd pēkšņi sāka kaunēties par savu partejisko piederību, taču turpināja aizstāvēt ideoloģisko pārliecību. «Kāda man daļa, ka komunistisko ideju vārdā Staļins un Mao slepkavoja cilvēkus,» man savulaik centās oponēt kāda zviedru komuniste, Zviedrijas parlamenta deputāte, «manas idejas ir humānas un cēlas. Tās nemainīšu tikai tāpēc, ka ārzemēs kāds tās izmanto ļaunprātīgi un absurdi.»

Taču vārdi nesaskanēja ar darbiem. Vadošā zviedru komunistu partija 1990. gadā pēkšņi pārdēvēja sevi par Kreiso partiju – komunistiem. Spītīgais zviedru komunistu mohikānis Larss Olijs (kas vēl 2004. gadā sevi spītīgi sauca par komunistu) turpināja apgalvot, ka «ir demokrāts un komunists» un «no savas pārliecības nekad neatkāpsies», taču jau pāris gadus vēlāk atzina, ka «daudzi mūsu kreisās partijas vēlētāji uzskata, ka vārds «komunists» mūsu partijas nosaukumā ir šķērslis, lai vēlētāji balsotu par šo partiju. Es kā partijas vadītājs nedrīkstu pieļaut, ka viens nepatīkams vārds traucē cilvēkiem par mums balsot vēlēšanās» – viņš toreiz taisnojās zviedru medijiem. Tagad šī partija jau saucas «Kreisā partija» un vārds «komunists» ir aizmests mēslainē. Starp citu, arī pats Olijs vairs nav šīs partijas vadītājs.

Vārds «komunists» bija kļuvis par biedēkli

Kā īsti ir ar šo vārdu šodien?

Vai tas ir aizgājis bojā neatgriezeniski?

Šodien izskatās, ka nē.

Tas ir atdzīvojies kā Fēnikss no pelniem, jo tikko aizvadītajās vēlēšanās Grieķijā, Francijā un Serbijā viena trešā daļa vēlētāju izmantoja gan sirpi un āmuru, gan kāškrustu kā savu partiju simbolus.

Zem sarkanajiem, ar sirpi un āmuru greznotajiem karogiem šodien soļo tikko ievēlētās grieķu partijas Syriza (16,8% balsu) + KOE, AKOA, DEA un KKE.

Arī franču vēlētāji tikko apliecināja savas simpātijas kreisajiem, komunistiem. Postkomunistiskajā Serbijā marksisti neiekļuva parlamentā, taču ar savu klātbūtni marķēja ar faktu, ka komunisms tomēr nav miris, tikai apzināti mainījis savu izskatu.

Kurā brīdī komunisma izbāzenis ir atdzīvojies?

Šķiet, ka pagrieziena punkts, komunisma ideju reanimācijai ir noticis pavisam nesen, jo līdz šim mežonīgais kapitālisms komunismu turēja nokdaunā. Kapitālisma uzvaras brīdī (deviņdesmito gadu sākumā) visu veidu komunisti bija spiesti padoties, jo «ar šo brīdi vairs nebija iespējams lietot jēdzienu «komunisms» un «komunisti» pozitīvā nozīmē. Aizvadīto trīs gadu desmitu laikā vārds «komunisms» vai nu pilnībā izdzēsts, aizmirsts, vai arī ar to apzīmēja tikai un vienīgi noziedzīgu darbību (The Communist Hypothesis, Verso, 2010).

Tagad esot lūzuma punkts. Kapitālisma izraisītā ekonomiskā krīze, finanšu sistēmas un iedzīvotāju labklājības nemiers radījis pamatu publikas interesei par radikālām politiskām teorijām, ieskaitot komunismu. Privatizācijas efekts, tirgus loģika, pārticības krīze un sabiedrības labklājības polarizēšanās ir tikai daži priekšnoteikumi, kas pēkšņi uzjundījuši interesi par de facto mironi – komunismu.

Jā, šodien nedzīvojam taisnīgā un līdztiesīgā sabiedrībā. Trūkums ir neparasti liels, un tas satricinājis arī agrāk samērā pārtikušās rietumvalstis.

Šokēti mēs skatāmies reportāžas no nesen vēl pārtikušās Grieķijas, vērojam ekrānā, kā cilvēki tur iet ielās un sūdzas, ka viņiem vairs nav naudas. Saprotam, ka viņi savelk jostas un pērk pašu lētāko. Itālieši spridzina nodokļu pārvaldes un pēc nodokļu deklarācijas saņemšanas ķeras pie pašnāvības kā vienīgā atrisinājuma. Portugāļi emigrē uz Angolu darba meklējumos un spāņi «gatavo barikādes» pret kārtējo krīzes triecienu.

«Nost ar ilūzijām, gatavojieties kaujai!» – ar šo Mao aicinājumu pazīstamais franču filozofijas profesors Alens Badjū (Alains Badiou) 2009. gada martā Londonā atklāja plaši apmeklētu kongresu ar nosaukumu «On the Idea of Communism», lai kopā ar domubiedriem Terry Eagleton, Susan Buck-Morss, Slavoj Zizek, Michael Hardt, Toni Negri formulētu šodienas neokomunisma idejiskās ambīcijas.

«Mēs zinām, ka komunisms ir pareizā hipotēze. Visi, kas šodien nodod šo hipotēzi, automātiski ziedo sevi tirgus ekonomikas un parlamentārās demokrātijas loģikai, kas veicina vienīgi kapitālisma uzplaukumu. Aiz izkārtnes, ka šī loģika ir «vienīgā iespējamā» un «dabisks solis», faktiski tiek pieprasīts akceptēt visnejēdzīgākās netaisnības» – rakstīts kongresa noslēguma dokumentā ( L’Idée du communisme (Éditions Lignes, 2010).

Pēc Badjū domām, mēs visi pašlaik dzīvojot tieši turpat kur mūsu senči «atradās» laikā no 1871. līdz 1917. gadam. Vēl citiem jaunkomunistiem liekas, ka pašlaik mēs piedzīvojam pērnā gadsimta 30. gadus – periodu – starp diviem pasaules kariem.

Nedz viens, nedz otrs piedāvājums neiepriecina.

Tāpēc nepārsteidz, ka franču trockistu līdere Natalī Artū (Nathalie Arthaud) aizvadītajās Francijas prezidenta vēlēšanās intervijā Francijas radio nekautrējās apgalvot, ka «Ļeņins & Co rīkojās pareizi, ieviešot valstī proletariāta diktatūru», viņai neesot nekas ko iebilst pret «totalitārisma ideoloģiju», kuru viņas partija atbalstot, un tāpēc priekšvēlēšanu kampaņas laikā viņa atklāti pieprasa jaunu, valsts uzraudzītu ekonomisko sistēmu, kurā budžeta deficītu nāksies samaksāt buržujiem». Jā, Natalī Artū nekļuva par Francijas prezidenti, taču savādi, ka viņa nekautrējās arhaiskās idejas 2012. gadā paust publiski, netraucēti un neviens viņai pēc tam nepajautāja par PSRS monstru vai Gulaga arhipelāgu. Žurnālisti uzmanīgi noklausījās sacīto, kontroljautājumus neuzdeva.

Ekstrēmi vēstījumi pamazām kļūst par eksotisku normu

«Spēcīgs kreiso partiju vējš pūš cauri Francijas vēlēšanu ainavai un būtiski ietekmē debašu klimatu. Viens no galvenajiem izlēcējiem saucas J.L. Melenšons (Jean-Luc Mélenchon) un pārstāv komunistus un dažas ultrakreisās partijas. Viņš aicina laikabiedrus uz «pilsonisku sacelšanos», kategoriski iebilst pret Eiropas Savienības noteikto budžeta disciplīnu (..) ir nepatīkami, ka komunistus Eiropa no jauna sāk uztvert nopietni. Piedzīvotie komunisma pazemojuma laiki laikam daudziem ir aizmirsušies,» konstatē zviedru publiciste Annika Stroma Melina laikrakstā Dagens Nyheter (17.04.2012.).

«Ja Melenšons iegūs Francijas vēlēšanās 12 – 13 % balsu, tad nāksies secināt, ka agrāk par beigtu uzskatītais komunisms ir augšāmcēlies no miroņiem,» pirms vēlēšanām Financial Times (16.04.2012.) slejās pravietoja politologs Jean Chiche.

Jā, augšāmcelšanās no miroņiem ir notikusi, jo Jean-Luc Mélenchon ieguva 11,11% balsu un Nathalie Arthaud 0,56%.

Šodien 3,3 miljoni grieķu atklāti protestē pret ūniju un «kreisie Eiropā ir ieguvuši unikālu pozīciju. Francijā tā šobrīd ir daudz ietekmīgāka nekā jebkad agrāk, piektās republikas laikā» – uzskata publicists Tomass Lindbloms, norādot, ka līdz ar kreisajiem un komunistiem politikā ienāk harismātiskie politiķi un ir pamats pieļaut, ka Francijas un Itālijas komunistiskās partijas no jauna var kļūt par 20% partijām (nevis 2%, kā tas ir tagad).

Godīgi sakot, neiepriecina, ka tukšo vietu kreisajā politiskajā flangā no jauna (pēc 30 gadu klīniskās nāves) atkal grasās ieņemt komunisti.

Ekonomiskās krīzes plosītajai Eiropai kreisās domāšana klātbūtne ir nepieciešama, jo līdz šim sarunas starp varu un kapitālu visaugstākajā līmenī notiek kā spēlē pie vieniem vārtiem. Otru vārtu vispār nav.

Ideju trūkums?

Vai tiešām nav jaunu kreiso ideju? Ir tikai komunisms?

«Komunisms ir vienīgā politiskā ideja, kas ir patiesas filozofijas cienīga,» uzskata Badiou. Protams, šis apgalvojums ir pārspīlējums, taču tieksme pēc vienlīdzīgas sabiedrības ir eksistējusi visos laikos. Vienmēr esam sapņojuši par taisnīgu un līdztiesīgu sabiedrību. Daudzus izcilus domātājus, sākot ar viduslaiku klostera filozofiem, ir valdzinājušas idejas par taisnīgu sadali un godprātīgu samierināšanos – «katram pēc vajadzības» un «padarītā darba».

Franču revolūcijas laikā dzimušais jēdziens «no katra pēc spējam, katram – pēc vajadzībām» caur Čarlza Furjē (Charles Fourier) un Roberta Ovena (Roberta Owen) uzlabojumiem, Marksa un Engelsa «pilnveidojumiem» kritiskajā brīdī pārvērtās orkānā, kas noslaucīja tā brīža kārtību.

«Tas, ko mēs saucam par komunismu, ir faktors, kas aptur reālā pašreizējā stāvokļa attīstību» (Vācu ideoloģija, Markss, Engelss). Tālāk šo teorētiķu aicinājumu uz apvērsumu attīstīja asiņainie komunisma politikas praktiķi Ļeņins, Mao, Pols Pots.

Tagad «idejai, kas rāda ceļu radikālismam – komunismam», tiek pievienoti jauni akcenti. Jaunkomunisti savu ideoloģiju apskata nevis kā transcendentālu fenomenu, bet gan pragmatiski kā regulatīvu ideju ar konkrētu mērķi.

Jauno radikāļu konstrukcijās vairs nav ne vārda par proletariāta diktatūru. Nekas netiek teikts par proletariātu kā revolūcijas subjektu. Vairs nav šķiru cīņas un revolūcijas romantikas, kas bija tik raksturīga 60. un 70. gadu salonkomunistiem.

Vienīgais, kas palicis no vecā mantojuma, – kolektīvā īpašuma ideja. Taču arī tā tiek piedāvāta jaunā interpretācijā.

Maikls Hārds (Michael Hardt) uzver, ka vissvarīgākais esot privatizēt zemi un tās resursus (naftu, gāzi, elektrību utt.), kurus izmanto visi. «Kopējais (the common) konfrontē komunismu ar kapitālisma privatizācijas vilni ar mērķi radīt pilnīgi jaunu, kvalitatīvi labāku sabiedrību.»

Jaunradikāļu pieķeršanās komunisma jēdzieniem mazliet atgādina krampjainu tieksmi piešķirt kompromitētai ideoloģijai jaunus vaibstus, mēģinot pārformulēt sabiedrības attīstības centienus.

Nedomāju, ka reanimētais jaunkomunisms ir labākie un taisnīgākie vārti, caur kuriem mums visiem izdosies izkļūt no krīzes.

Nedomāju.

Saprotams, ka gados jaunos Eiropas bezdarbniekus un «jostu pievilkšanas politikas» upurus krīzes iespaidā var samulsināt ar komunistu vienkāršojumiem un aģitāciju zem sarkanajiem karogiem. Šāds periods savulaik ir piedzīvots. Taču vecvecāki, kas to atceras, ir jau kapos, bet posta sakne – komunisms augšāmcēlies no jauna.

Grāmatas, filmas un dokumenti liecina par noziegumiem, kas veikti pret konkrētām personām, ģimenēm, tautām, nācijām, valstīm un cilvēci komunisma vārdā.

Taču, neskatoties uz šiem pierādījumiem, tikko 11% Francijas iedzīvotāju balsoja par cilvēku, kas slavina Kubas diktatūru un atbalsta Ķīnas okupāciju Tibetā, un 32% grieķu atdeva savas balsis partijām, kas maršē zem sarkanajiem karogiem.

Nezinu, vai būt par komunistu šodien ir viegli.

Viens ir skaidrs – vārds «komunisms» vairs nav sinonīms jēdzienam «noziedzība».

Vai tas mūs neuztrauc?

Links uz rakstu TVnet portālā.

Tahrīra laukuma jauniešu revolūciju problēmas ASV un Latvijas ārpolitikā

2011. gada 15. februārī

Vakar ”Sirsniņdienā” (persiešu valodā ”25 Bahman”) irāņi ar Facebook starpniecību tika aicināti uz plašiem protestiem Teherānā. Režīmu saļodzīšanās Kairā un Tunisā ir iedvesmojusi arī pārējos Tuvo Austrumu un Ziemeļeiropas zonā.

Diemžēl  ”Zaļajai opozīcijai” neizdevās realizēt iecerēto protesta demonstrāciju ”Ēģiptiešu un tunisiešu tautu atbalstam”. Drošībnieki uzreiz devās ofensīvā pret demonstrantiem Teherānas centrā un pie universitātes, tāpēc protesti izšķīda kā papīrs ūdenī.   ”Mēs esam daudz smagākā apspiestībā nekā ēģiptieši. Mūs vajā gan uz ielas, gan internetā. Irānas režīms prot labāk izmantot gan aģentus, gan traču taisītājus, gan arī medijus”, – komentē notiekošo irāņu pozīcijas blogeris Potkins Azarmehrs. Pēc viņā domām režīma krišana ir tikai laika jautājums. Viss vēl būs un notiks!

Laika šiem protestētājiem pietiks, jo visa dzīve viņiem vēl priekšā.

Uz starta līnijas atrodas septiņas valstis, kuru iedzīvotāju vidējais vecums ir apmēram līdzīgs un nabadzības slieksnis identisks.

Vidējais cilvēku vecums Alžīrijā ir 27, Tunisija – 30, Lībijā – 24, Ēģiptē – 24, Sīrijā – 21, Jordānijā – 22 un Jemenā 18 gadu! Grūti iedomāties, ka šie jaunie cilvēki būtu gatavi saglabāt esošo kārtību un klausīt vēl ilgi.

Septembrī gaidāmas jaunas vēlēšanas Palestīnā. To uzzinājām sestdien. Dominējošā vēlēto palestīniešu daļa nav demokrātiski leģitīma un pēc Kairas notikumiem šī situācija tikšot mainīta. Vakar drošībnieki plosījās arī Jemenas ielās, kaujoties ar studentiem Sanā un pat Barhānā, kurā karalis Isa AlKahalifa mēģināja vakar atpirkties no studentiem ar naudu, piedāvājot katrai ģimenei (kas stāvēs klusu ” pie ratiem”) – 2700 dolārus. Grimasē arī režīms Alžīrijā, kas sola atcelt 19 gadus ilgo ārkārtas stāvokli valstī un tajā pašā laikā mēģina izgudrot jaunus likumus, kas vēl vairāk paralizētu jauniešu nemieru iespējamību valstī. 1968. gada Eiropas ”džinsu revolūcija” ir ieradusies Ziemeļāfrikā pavisam citā veidolā. Hipiju vietā tagad saceļas interneta paaudze.

Ceļš līdz patiesai demokrātijai būs garš.

Varu nekad neviens negrib atdot brīvprātīgi. Piemēram Ķīnas mediji, kas ir 100%  komunistu varas kontrolē cenzē totāli (ieskaitot internetu) un liek lietā demagoģijas retoriku, bažījoties par ”stabilitāti” un draudot ar musulmaņu fanātiķu parādīšanos un politiskās skatuves. Ciniski smīkņā Krievijas mediji, Korejā, iespējams neviens nekad nav dzirdējis par Tahrīra laukumu. Bubulis ir un to liek lietā.

Lielais vairums joprojām tic spēcīgām prezidentam, vadonim ar moto – ” viens spēcīgs vīrs, viena balss, kas nosaka visu un viena banda, kas valda pār visiem”. Alleluja!

Vecā paaudze tic šim modelim. Latvijā notiek tas pats. Tur pašlaik tiek meklēts prezidenta kandidāts un ”vīri ar varu” jau sastājušies rindā uz šo posteni. Pagaidām nav skaidrs, vai labāk priekšplānā izbīdīt – to pašu vārgulīga prezidenta dekorāciju un regulēt varas sviras ar ”neredzamu roku” aiz muguras prezidentlellei, jeb tomēr nosēsties tronī pašiem. Sistēma arī Latvijas varas aparātā ir tāda pati – varas grupējumi, kam interesē tikai privāts labums un dūres ambīcijas.

Ādams Smits (Adam Smith) 1766. gadā deklarēja, ka ekonomiskā brīvība un brīva konkurence  sekmēs valsts pārticību. Šo grāmatu (kā tirgus ekonomikas bībeli) citē bieži. Taču viņam ir arī otra grāmata, kuru parasti aizmirst. ”The theory of moral sentiments” (1759), kurā viņš nopietni apspriež tēmu, kas galīgi neinteresē politiķus Ziemeļāfrikā un arī Latvijā – brīvais tirgus un kapitālisms automātiski neģenerē saprātīgu un morālu valdnieku atbildību sabiedrības un valsts priekšā. Vai morālei atradīsies vietā ekonomikas teorijā? Kārlis Markss pārliecinoši pierādīja, ka kapitālisms rok savu kapu, pateicoties maniakālai peļņas alkatībai. Taču, vai tāpēc mums būtu jākļūst par marksistiem? Adams Smits pieprasa, lai varas augstākajos līmeņos tiek izvirzīti vienīgi politiķi ar augstu morāli un humānisma ideāliem (nevis šķēlistu kritērijs – ” jo lielāks kretīns jo augstāks amats”).

Kapitālisms ar iemauktiem nebūs pa prātam tiem, kas pašlaik ir pie varas.

Ārpolitika nav izņēmums.

Kā ir ar ārpolitiku Latvijā? Tieši tāpat kā ASV. Neatkarības gados Latvija ir pilnībā deleģējusi savu ārpolitiku amerikāņiem un pat lepojas ar šo soli. ” Mēs esam mēness un reflektējam sauli”, – kādreiz lepni atzinās viens no bijušajiem Latvijas ārlietu ministriem, nesatraucoties par mūsu valsts pakārtoto statusu. Iebilst pret šo nostādni nedrīkst. Uzreiz var iedzīvoties ”Krievijas pakaļskrējēja” jeb nepatriota slavā, jo amerikāņi mūs atbalstīja okupācijas laikā un par to mēs solam verdzisku padevību visu savu atlikušo mūžu.

Es jau redzu kā jūs mājat ar galvu. Jā, jā.  Tabū aizbāž muti vispamatīgāk.

Ja mūsu ārpolitikā pie varas ir amerikāņi, tad acīm redzot jāmēģina saprast kā jeņķi jūtas šobrīd.

Jāatzīst, ka pēdējo desmit gadu laikā Tuvējos Austrumos neviens tā īsti neņem galvā ko runā ASV prezidents.  Režīmi, kurus amerikāņi stutē nav tie humānākie un progresīvākie. Piemēram Mubaraks faktiski var pateikties amerikāņiem par savas neierobežotās varas stabilitāti. Pēc Kairas streiku sākuma viceprezidents Joe Biden uzreiz publiski paziņoja, ka Mubaraks ”nav  diktators”  un Hilarija Klintone deklarēja, ka režīms Kairā ”ir stabils”.

Amerikāņi izvēlas labāk atbalstīt sev paklausīgu diktatūru nekā neprognozējamu demokrātiju. Mēs latvieši ejam pakaļ. Pragmātiski un paklausīgi. Reflektējot pat saules aptumsumus un ”melnos plankumus”.

Paklausība ir ASV trumpja kārts ārpolitikā šajā reģionā kopā 1953. gada, kad pateicoties Centrālās Izlūkošanas Pārvaldes apvērsumam tika gāzts demokrātiski ievēlētais Muhameds Mosadeks, kas nebija ar mieru nacionalizēt Irānas naftas iegulas pēc teksasiešu modeļa. 26 gadus vēlāk amerikāņiem par šo iniciatīvu nācās samaksāt pavisam citā veidā, jo pie varas Irānā nāca musulmaņu fundamentālisti. Pateicoties Irākas karam ir piedzimis politiskais nezvērs ar nosaukumu ”atbrīvotā Irāka” , kuru neviens nav spējis savaldīt joprojām. BinLadins klejo pa Pakistānas alām un neviens viņu nespēj notvert līdz pat šodienai.  Sāk izskatīties, ka atlantisti nespēj nopļaut to ko paši ir sasējuši.

Nē, es nedomāju, ka totalitārā Krievijā ir labāka kārts. Taču Krievija, atšķirība no ASV ir skaidri nostājusies destruktīvās pozīcijās. Baltais nams rīkojas līdzīgi, taču rada iespaidu, ka karalis tomēr nav kails.

Latvijai turpmāk būs aizvien grūtāk reflektēt šo sauli. Īpaši pēc Tahrīra laukuma notikumiem. Iespējams, ka arī Rīgas varai tas ir pat izdevīgi, nevis tikai ērti.