Nesauksim aizbraukušos un nesodīsim aizgājušos

Speciāli TvNet

Maija beigās, Satversmes tiesas līdzstrādnieku iniciatīvas ierosināta, piedalījos starpdisciplinārā diskusijā par Latvijai svarīgām tēmām Gaismas pils korē. No torņa spices, kur pārskatāma Rīga un tāpēc simboliski redzama arī visa valsts, tika runāts par postsovjetisma sabiedrību ar tās problēmām.

Pirmajā reizē uzmanība bija pievērsta pagātnes sakārtošanas jautājumam, izvirzot versiju par to, ka, piemēram, tā saucamo čekas maisu atvēršana varētu palīdzēt mums visiem kopā noslēgt rēķinus ar pagātni. Kā fināla akords okupācijas nomāktībai sabiedrības apziņā.

Piedāvājums savāds, taču uzmanības vērts, jo no padomijas pazemojumu laika esam izķepurojušies katrs ar savām rētām un īgnumu dvēselē. Ciešanas un sāpes nedrīkst salīdzināt, jo dzīve ir pārāk īss sapnis. Taču kompartijas diktatūras nodarītais ir un paliks trauma tiem, kuri šos laikus ir pārdzīvojuši, vairoties no čekistiem, ziņotājiem, kolektīvā stulbuma, nodevības un liekulības. Kā murgs šie sovjetistu varas laiki bija un arī paliks kolektīvajā atmiņā. Mūsu uzdevumus tos atstāt nākošajām paaudzēm kā nejēdzību un posta pieminekli ideoloģiskajam stulbumam.

Taču nedomāju, ka šo procesu varētu spēcināt KGB «maisu izkratīšana», kurā var atrasties jau miruši cilvēki, bez tiesībām aizstāvēties un paskaidrot, kas ar viņiem patiesībā notika šajos terora un beztiesības apstākļos un kāpēc viņu vārdi atrodas šajos maisos. Viņu pielīmēšana pie kauna staba var izraisīt daudz negatīvākas sekas latviešu kolektīvajā atmiņā nākotnē nekā šodienas atriebējiem šķiet. Ar to var panākt simbolisko trešo intelektuāļu izvešanu nevis uz Sibīriju, bet uz atkritumu bedri. Pēc tam varēsim brīnīties par to, kāpēc atriebības pasākums būs noskanējis, taču nebūs novilcis treknu svītru zem pagātnes notikumiem un nepalīdzēs kā publiskās telpas pašattīrīšanās metode. Raganu medniekus nākotne soda skarbāk nekā pašus ķecerus.

Homo hominem lupus est*

Tiem, kas nesaprot manu nostāju, paskaidrošu pavisam īsi: padomju okupācijas laikā Latvijā norisinājās ļoti smags cilvēku uzskatu pieskatīšanas, reģistrācijas un vajāšanas smogs ar pazemojošu izsekošanu un cietsirdīgu pakļaušanu. Tie, kas nepadevās kolektīvajam spiedienam un nemaršēja vienotā solī ar ideoloģisko eliti, bija pakļauti ideologu (komunistu garīgo vadītāju) šantāžas un pēc tam čekistu sodīšanas riskam. Nevainīgu līdzcilvēku nepatiesi apmelošana bija norma un izlēcējus varēja sodīt ļoti skarbi. Fiziski un garīgi. Katrs no mums mēģināja uzlikt pelēcības masku un nekrist acīs spīdzinātājiem mazāk vai vairāk pārliecinoši. Pats svarīgākais bija nepiesaistīt okšķeru uzmanību un nemagnetizēt varmācīgās varas modro aci. Šajos apstākļos funkcionēja cietuma loģika jeb ierobežotās telpas terorisms. Tos, kas mēģināja sacelties pret iekārtu, vara vai nu novāca vai piespieda nodot savējos.

Spēle nebija viegla un katrs ar to netika galā spīdoši, jo intelektuāļi (kā sabiedrības ietekmētāji) tika uzraudzīti daudz smagāk un sodīti bargāk nekā kolhoznieki vai strādnieki. Tas nozīmē, ka no maisiem tiks izkratīti galvenokārt mākslinieki, zinātnieki, pedagogi, ārsti, juristi, garīdznieki un skolotāji. Tie paši, kas centās izdzīvot kā nu mācēja. Nedomāju, ka izmetīšu no grāmatu plaukta dzejnieku grāmatas, kuri tiks izkratīti no melīgās organizācijas maisiem pēc autoru nāves. Nešķiet, ka vairs nelikšu svecītes mirušo piemiņas dienā uz savu skolotāju vai treneru atdusas vietām tikai tāpēc, ka «kangerkomisija» tos būs reģistrējusi un izkratījusi uz bruģa. Taču bēdīgi un skumji būs gan. Nevis par viņu it kā kalpošanu okupantu varai, bet gan par mūsu laika nespēju piedot un ar cieņu atvadīties no pagātnes.

Kas traucē nodot maisu saturu arhīvu glabāšanai tā, lai ikviens no mums var pieprasīt datus par sevi un attiecīgi noskaidrot attiecības ar stukačiem pats? Tas būtu loģiski. Protams, ka «nagu maucējus» jātiesā. Ja komisija šādus pierādījumus mums piedāvās, tad juristiem būs darbs. Taču kā ar sīkajiem nodevējiem? Protams, ka arī man ir zināmi cilvēki, kurus jau padomjlaikā sajutām kā ziņu pienesējus varai. Tie mēdza būt pelēki, bezsejas, neuzkrītoši un klusējoši klausītāji studentu ballītēs, doktorantu tusiņos, TV ierakstos vai koncertu aizkulisēs. Viņus neaicināja, bet viņi ieradās paši un palika kā milzu ausis, kuras reģistrēja laikabiedrus un uzskatus. Šīs «grāmatvedības» dēļ divas paaudzes latviešu vēl šodien nav spējīgas normāli komunicēt savā starpā (joprojām runā «caur puķēm», nespēj formulēt viedokli īsi un skaidri) un draudzēties nesavtīgi (tā kā to praktizē viņu bērni).

Bailes, ka viesu starpā var būt stukači un nodevēji ir deformējuši postsovjetisko cilvēku tik smagi, ka arī šodien katrā pretimnācējā tiek saskatīts ienaidnieks un aizdomīgums kļuvis par pašu tipiskāko latvieša īpašību. To labot vairs nav iespējams ar maisu izkratīšanu uz bruģa. Bailes iezīdušās kaulu smadzenēs un naids skalo dvēseli. Nedomāju, ka «čekas maisu» publiskošana jeb stukaču saraksta publicēšana piešķirs kāroto katarsi savulaik pazemotajām masām. Pirmkārt tāpēc, ka čeka nekad nav bijusi godīga un taisnīga, tāpēc nav pamata uzskatīt, ka atstātie dokumenti ir godīgi un sarakst patiesi. Otrkārt, Kārļa Kangera vadītās komisijas darbs līdz šim neatstāj bezkaislīgas zinātniskas institūcijas iespaidu un prasās pēc vadības maiņas, lai pabeigtu šo pasākumu bez politizēšanas. Visbeidzot atriebība nekad nepieliek punktu pagātnes nejēdzībām. Arī tad, ja pret pagātnes okupācijas režīma atbalstītājiem, spīdzinātājiem un priesteriem mēs uzsāktu nebeidzamus tiesas procesus, tie nepalīdzētu sadziedēt rētas, kas vairs neasiņo, taču joprojām sāp.

Upura komplekss

Kā rīkoties tālāk? Manuprāt, svarīgākais ir palīdzēt katrai ģimenei atbrīvoties no upura kompleksa sevī. Šis kolektīvais defekts izraisa virkni nejēdzīgu efektu, kurus redzam savā ikdienā: gan vaimanās par savu nepateicīgo situāciju Latvijā (emigrācijas arguments), gan izlaupot valsts kasi (grābjam sev to, kas PSRS laikā netika dots), gan arī sūkstoties, ka «neviens nenokārto to, lai Latvijā būtu labi» (jo visi esot zagļi). Šī pieeja pieprasa «kādu», kas visu izdarīs pašu vietā. Protams, ka šos negatīvos efektus panāca PSRS manipulācija ar cilvēkiem, t.i., apzināta viņu iniciatīvas un iespēju anulēšana. Neviens nedrīkstēja pats vadīt savu dzīvi, gādājot par ģimenes un valsts labklājību godīgiem līdzekļiem. Padomju sistēma mērķtiecīgi iznīcināja cilvēkos ticību un pārliecību par to, ka godīgs un nesavtīgs darbs var dot rezultātus. Pēc caurmēra sovjetcilvēka pārliecības strādāja tikai muļķi un zirgi, bet gudrie izkārtoja sev un savējiem siltas vietiņas un izsita naudu un mantas (no blata avotiem) bez sviedriem un darba.

Gudrie postsovejtisti arī šodien (Lemberga partijas jeb ZZS partijas līderi) veido kontaktus sovjetistu garā, formējot savējās mafijas (kas cīnās pret citām vietējām mafijām). Viņi aprej, dēmonizē, izsmej un neitralizē tos, kas nepieder nevienai no «Latvijas mafijām» un grib dzīvot, strādāt godīgi. Tāpēc kompartijas nomenklatūras kodols arī šodien lielo partiju vadībā Latvijā turpina (ar administratīvam metodēm) slaukt valsti, uzņēmumus, (pievācot, uzkrājot sev naudu) un monopolizē masu medijus, piesaistot pat baznīcu, kā morāles aizkārtni. Pēdējais jeb «pieradinātās ticības» aspekts vienmēr bijis svarīgs visa veida mafijām. Arī Latvijā tas noder kā aura, kas palīdz noslēpt valsts izlaupītāju patieso dabu un rada iespaidu (visplašākajiem sabiedrības) par neonomenklatūras morālo tīrību (palīdzot aizplīvurot savu privāto nelietību, jo ticīgs cilvēks taču nevar būt nelietis!)

Iespējams, ka šī uzvedība ir izrietošas sekas no sovjetisma sabiedrības melnbaltā cilvēku sadalījuma, kurā iedzīvotāji varēja piederēt tikai divām grupām: vai nu varai (partijas nomenklatūrai), vai upuriem (vajātajai masai). Kompartijas nomenklaturščiki (kas joprojām ir pie varas Latvijā) ar šo tupina iesākto boļševiku diktatūras pārvaldes sistēmu demokrātijas apstākļos. Viņiem palīdz post-sovjetiskā vēlētāja nespēja adaptēties brīvas valsts apstākļos un saprast izvēles noteikumus. Tāpēc seniori, kas saglabājuši PSRS laiku domāšanu, balso par bezmaksas tramvaja biļetēm un Ziemassvētku banānu ķekaru pusdienās, saglabājot pie varas postsovjetiskās mafijas NATO valstī Latvijā. Domāju, ka trūcīgās kundzes Rīgā (kas uzticīgi balso par Ušakovu bezmaksas tramvaja biļetes dēļ) un naivie zemnieki (kas uzķeras uz Lemberga kabatas partijas skaistā nosaukuma, nevis saprot šīs partijas piedāvājamu būtību), nesaprot, cik nopietni viņi bremzē Latvijas attīstību ar savu balsojumu vēlēšanās.

Domāju, ka arī kangerkomisija pārprot sabiedrības atriebes baudu. Protams, ka «čekas maisu» izkratīšanu bijušajiem kolhozniekiem un virpotājiem patiks, jo pa bruģi vējš pluinīs lapiņas ar «kalpotāju» uzvārdiem un parastajam latvietim vulgaris būs gandarījums par to, ka visi smalkie un skolotie izrādījušies nelieši. Taču nedomāju, ka šādi realizēsies postsovjetiskās sabiedrības šķīstīšanas apokalipse.

Kremļa neliberālais spiediens

Sovjetistu tvēriens Latvijā jūtams arī tagad – 30 gadus pēc dziesmotās revolūcijas. To realizē ne tikai nomenklatūras kadri valsts un pašvaldību pārvaldē (izkropļojot pēc PSRS ģīmja un līdzības demokrātijas iespēju ikdienu) bet arī neonacionālisti, kas aizvien ciešāk sagrābj savā varā vecā kontinenta Austrumu pusi un jau piejaucējuši mūsu nacionāļus. Procesu raksturo Viktora Urbana formulējums «neliberālā demokrātija«. Atskaņas kroplīgajam farsam var saskatīt arī Polijā, un atbalsis jūtamas Čehijā, Slovākijā, Slovēnijā un Horvātijā. Pētniecībā šis virziens nav nekas jauns, negaidīts, skandalozs vai «atbilde uz liberālo demokrātiju». Jau 1988.gadā Jaques Rupnik savā grāmatā «The Other Europe» prognozēja komunisma sistēmas sagrūšanu un brīdināja rietumeiropiešus par trim nejēdzīgiem valsts pārvaldes modeļiem, kuru virzienā varētu virzīties atbrīvotās postsovejtisma valstis. Toreiz autoru uzklausīja, taču neņēma vērā. Negribējās pieļaut, ka homos sovieticus upura komplekss spēs izraisīt tik daudz problēmu. Diemžēl Adama Mihņika (Adam Michnik) 1991.gada pravietojums ir realizējies dzīvē, jo viņš prognozēja, ka PSRS okupācijas zona no boļševisma nokratīšanas atkal pārvietosies atpakaļ fundamentālisma areālā. Šim fundamentālismam būs trīs veidi: etnonacionālisms (kurā jebkāda diskusija par diskrimināciju vai vajāšanu tiks uzskatīta par nacionālo interešu apdraudējumu); klerikālisms un morāles diktatūra (visi «pareizo» uzskatu pretinieki skaitās ļaunie).

Notikumi Ungārijā un Polijā liecina, ka Mihņika pesimistiskie paredzējumi izrādījušies pareiza laika prognoze nākotnei. Eliti kritizējošie protesta balsojumi (Breksits, Trampa iecelšana, vēlēšanu rezultāts Austrijā un Itālijā) pierāda, ka jauni spoki ir izlīduši no pagrabiem. Šie rēgi pamazām pārņem Eiropu, jo etablētās (esošās, atzītās) partijas vai progresīvie slāņi (centristi, demokrāti) neprot, negrib vai nespēj izvirzīt spēcīgus un harizmātisku partiju līderus savās politiskās kustības avangardā kaujai ar ērmiem. Respektīvi – Urbana/Putina opozīcija Eiropā ir sašķelta un pretrunīga.

Šodien pie vēlēšanu urnām ir parādījusies jauna, globalizēta, tehniski gudra vēlētāju paaudze, kas ir intelektuāla, kustīga un spēj izvēlēties vietu, kur dzīvot uz zemes. Esošo partiju piedāvājums viņus neapmierina un tāpēc viņi protestē vienkārši – savāc mantas uz emigrē un zemēm, kas piedāvā attīstītu un nesakropļoti liberālo demokrātiju. Viņus neinteresē sirmo boļševiku noziedzīgie miljonāru karteļi Latvijas politikā, vai lauku pašvaldību bosi (kas pelna kā troļļi) un Kremļa pagarinātās rokas Rīgas vadībā (kas pārveido galvaspilsētu pēc sovjetistu shēmas). Viņi vienkārši aizbrauc un viss. Ja sirmie vēlētāji turpinās balsot par korumpētajiem narcisiem, tad Latvija turpinās iztukšoties. Izklausās drausmīgi, bet tas patiešām notiek.

Nesauksim atpakaļ aizbraukušos

Tūkstošiem ģimeņu jau aizceļojušas no Latvijas labākas dzīves meklējumos uz ārzemēm un nav pamata cerēt, ka straumes virzienu ir iespējams pagriezt atpakaļ. Tieši tāpat kā savulaik brežņevisti neveiksmīgi plānoja par 180 grādiem pagriezt Sibīrijas upes tuksnešu virzienā, arī mūsu aģitācijai un aicinājumiem aizbraucēji kūtri atsauksies. Izceļotāji paliks tur, kur viņiem labāk, drošāk, ērtāk un vairāk maksā. Tā tas ir. Neviens nevar nosodīt par to, ka šie ļaudis vēlas nodrošināt sev un savām ģimenēm labāku materiālo standartu nekā Latvija pašlaik ir spējīga piedāvāt. Tāpēc naivi un muļķīgi ir aicinājumi, solījumi un budžeta līdzekļu iešļircinājumi diasporas reemigrācijas pasākumiem un klaida tautiešu «latviskās definīcijas» nodrošinājumam patriotisma toņkārtās. Var saprast izmisumu par to, ka mūs pamet, taču nevar piedot naivumu, kura dēļ nespējam paskatīties patiesībai acīs. Tie, kas iet prom – atpakaļ neskatās.

Jāuzsver, ka līdzīga aizbraukšana «uz Ameriku» bada apstākļos pirms 100 gadiem, bija ļoti izplatīta arī Ziemeļvalstīs, kad labākas dzīves meklējumu rezultāta dzimteni pameta miljoni skandināvu un nekas slikts tāpēc nenotika. Valsti tāpēc nevajadzēja aizslēgt un atslēgu nolauzt. Vieni aizbrauca, citi palika un vēl trešie atgriezās ar jaunu pieredzi mugursomā. Liksim mierā aizbraucējus, kuru bērni iet ārzemju skolās un latviski runāt vairs nemācēs. Šī ir viņu pašu izvēle. Mēs pelnīsim mazāk, samierināsimies ar sliktāku veselības aprūpi un niknākiem ļaudīm uz ielas vai tramvajā. Tāpēc, ka esam palikuši šeit un Latvija tagad ir tikai mūsu lieta. Nav neviena cita, kam deleģēt šo smago pienākumu, jo atrodamies smagas izvēlēs priekšā – vai nu sekot igauņu piemēram (atrodot savai valstij progresīvu attīstības ātruma nišu), jeb atšļūkt atpakaļ sovjetisma un dogmatiskas un konservatīvas valsts truluma un aprobežotības telpā.

No visām lietām, kas ap mums notiek, visinteresantākā ir nākotne, jo tur mēs visi pavadīsim savu atlikušo mūžu. Tāpēc liksim «beigtam Matisonam»** mieru un nesekosim «bagāto nabagu» sirēnu saucieniem vēlēšanās.

Laiks neiet uz priekšu. Tie esam mēs, kas ar piekto ātrumu, drāžamies cauri klusējošai mūžībai. Tāpēc tikai paši varam noteikt savas valsts attīstības ātrumu.

Tā kā to vēlamies.

*Cilvēks cilvēkam vilks (lat.)

** Latviešu rokgrupas «Menuets» leģendāras dziesmas frāze ar padomju laika dzejnieka Ojāra Vācieša dzeju «Balādes par Matisonu».

 

Mediju pratības problēmas Latvijā. 3. daļa. Kas ir žurnālistikas produkts?

Radio studija 1

sr.se

Tātad – kas ir laba žurnālistika?

Lai nobeigtu šo īso, trīsdaļīgo pārdomu sekvenci par Latvijas Radio nākotni, vēlos pieskārties tikai dažiem labas žurnālistikas aspektiem. Tas nepieciešams tāpēc, ka sabiedriskā radio ēters man ir vajadzīgs gan kā LR1 klausītājai, gan kā šā medija pētniecei[1]. Ceru, ka jums, cienījamo lasītāj, ir tieši tāpat. Mēs domājām, apspriežamies par tēmām, kas šķiet nozīmīgas un svarīgas. Par nesvarīgo nediskutē. Latvijas Radio ir ļoti svarīgs medijs Latvijai un ikvienam no mums. Tāpēc turpināsim šo sarunu.  

Noformulēt labas žurnālistikas jēgu ir ļoti sarežģīti, jo tā iekļauj sevī vairākus komponentus, kas nav ērti un vienkārši sistematizējami. Tā tas ir tāpēc, ka žurnālistika savā būtībā ir māksla un kā tāda ir jāmāca divos līmeņos : 1) amatnieciskajā un 2) mākslas atvēziena kvalitātē.  Lai neturpinātu tālāk domu par to, kā žurnālisti modernajā laikā būtu skolojami, lai viņu darbs spētu atbilst publikas (auditorijas) gaidām, pievērsīšos tikai dažām labas žurnālistikas iezīmēm. Tikai dažām.

Sāksim ar to, ka mediju produkcija nav statiska. Ja agrāk varējām kā atsevišķus priekšmetus augstskolā mācīt preses, radio vai televīzijas žurnālistiku, tad šodien tas vairs nav iespējams, jo masu komunikācija izskatās citādāk. Tas nozīmē, ka žurnālists šodien ir “cilvēks – orķestris” un viņam jāspēj strādāt gan audiovizuāli, gan teksta pieraksta formā. Loģiski, ka jaunie apstākļi pieprasa cita veida naratīvu un montāžu. To, piemēram, pašlaik mēģinām apgūt sākot mācīt 360° žurnālistiku audiovizuālās mediju mākslas studentiem. Viņiem jāspēj montēt ne tikai burti, vārdi, skaņa un bilde (kadri, to kustība), bet arī vēstījuma iekšējā loģika, kas mainās tehnikai attīstoties. Tas nav vienkārši, jo pat bērni šodien ir “jūtjūberi” paši sev un jaunieši radio vairs praktiski neklausās (katram kabatā ir savs viedais telefons ar savu mūzikas aplikāciju). Profesionālim ir jāiet pa priekšu. Tas nav viegli un vienkārši, jo šodien gandrīz visi jūtas kā žurnālisti, izmantojot internetu.

Radio studija 2, sr.se

Žurnālistikas produkcija šodien sastāv no divām lielām jomām, kuras mēdzu apzīmēt ar signālvārdiem: FAKTS un FIKCIJA. Pirmais ir reālu faktu (dokumentu) analīze un darbošanās ar tiem, otrais – izdomātu versiju ražošana mākslas darbu formātā. Pats galvenais, ar ko nodarbojas žurnālists ir – TULKOŠANA. Esošo problēmu, samezglojumu, sarežģījumu, notikumu izstāstīšana saprotamā veidā. Tas nozīmē faktu vākšanu, sistematizēšanu, kopsakarību atrašanu un pats svarīgākais – analīzes izklāstu mākslinieciski atbilstošā formā. Piemēram, Maxima traģēdija ir komplekss fakts, kas sastāv no ļoti daudzām apstākļu sakritības summām: vāja ēku drošības uzraudzība, korumpētība arhitektu birojos un celtniecības firmās, alkatība, slikta drošības kontrole u.t.t. Lai žurnālists varētu sākt strādāt viņam nepietiek ar paša fakta bezkaislīgu interpretāciju. Daudz svarīgāk ir noskaidrot vainīgus un izprast iemeslus, lai šāds notikums vairs neatkārtotos. Lai paveiktu šo traģēdijas “iztulkošanas darbu” medija vajadzībām, ir diezgan daudz jāstrādā un jāiedziļinās problēmas būtībā. Pēc tam seko daudz svarīgāks process – noskaidrotā izklāsts mākslinieciskā (nevis atskaites vai shēmas!) formā, kas palīdz publikai (lasītājiem, klausītājiem, skatītājiem) labāk saprast vēstījuma jēgu.

Tātad ir trīs soļi: 1) faktu vākšana, 3) analīze, 3) mākslinieciski atbilstošs izklāsts.  Tieši pēdējais solis parasti ir visgrūtākais cilvēkiem, kas žurnālistikā ienāk “no malas” un prot tikai ziņot, intervēt, taisīt atskaites vai zīmēt shēmas. Tas nozīmē, ka žurnālistam ir jāstrādā tieši tāpat kā rakstniekam vai gleznotājam. Jāveido savs naratīvs (vēstījums), kas palīdz iztulkot problēmu publikai saprotamā formā. Šo vēstījuma formu sauc par publicistiku. Mums ir maz publicistu. Diemžēl. Vajadzētu, jo pat Benjamiņai to bija daudz vairāk.

FAKTS ir saprotamākā žurnālistikas forma, jo sastāv no: 1) informatīvajiem un 2) analītiskajiem žanriem /a) pētnieciska, b) rokošā/. Lai pievērstu jūsu uzmanību dažiem žurnālistikas specifikas noslēpumiem, vēlējos pievērsties tikai pirmajam solim jeb ziņu saprotamības priekšnosacījumam.

Mēs visi klausāmies ziņas. Ziņu izlaidumu. Ražot šādu ziņu izlaidumu nav viegli un vienkārši, lai gan no malas izskatās, ka “tas nekas īpašs nav”. Sametam tikai informāciju no “visādiem katliem” un miksējam zupu ēteram. Tik viegli tas tomēr nav.  Informācijas ir daudz. Jāatlasa, jāsašķiro un jāizvēlās to izvietojuma secība. Svarīguma kārtībā. Šo darbu veic ziņu producents, kuram jāspēj novērtēt svarīgums un nozīmība. Šī tēma ir daudzu disertāciju tēma, taču es iešu tagad vēl soli tālāk. Lēkšu pāri selekcionēšanai un piedāvāšu jums jau gatavu 15 minūšu ziņu izlaidumu, kas sastāv no 30 sekunžu ziņojumiem par visu ko. Tātad apsēdieties no noklausieties. Runātāji ir PSRS laiku skoloti radio diktori (lieliskas balsis) un starp visiem ziņojumiem noskan jautrs džingls. Fonā pulsē mūzika. Ziņu izlaidums kā pērļu kaklarota. Īsiem vēstījumiem, straujš, muzikāls.

Publika ir vēstījumu noklausījusies. Vai apmierināti! Jā, ļoti! Vai patika? Protams! Vai uzzinājāt ko jaunu? Jā, daudz jauna! Ko atcerieties?

Ko varat atcerieties no šī lieliskā, muzikālā ziņu izlaiduma? Neko…

Pēc klusuma izrādīsies, ka klausītāji neko nevar izstāstīt. Viņi neatceras. Zina, ka “bija forši”, bet neatceras īsti, par ko labi nostādītās balsis viņiem stāstīja mūzikas pavadījumā. Protams, ka klausītāji taisnosies, ka “bija noguruši” un nekādi nevainos ziņu izlaiduma autorus. Taču būtībā šis ir viltīgs propagandas dezinformācijas triks, kuru sauc par “automāta kārtu” jeb infoizklaidi. Tā mērķis ir panākt, lai klausītāji būtu apmierināti ar radio ziņām, taču pēc būtības neko nesaprastu pasaules notikumos. To sauc par “amerikāņu ziņu formātu” jeb nekomentētajām ziņām. ASV ir izplatīts pieņēmums, ka “ziņa” jānodala no “komentāra” un šādā veidā ir iespējams ražot izklaidētu, bet pastulbu radio publiku, kas domā, ka saprot, bet rezultātā vēlēšanās ievēlēs  amatpersonas “pēc frizūrām” vai “sievām” (nevis izejot no to politiskā piedāvājuma būtības). Tātad šādi sakārtotas ziņas ir izklaidējošas un ļoti bīstamas klausītājam pilsonim, jo iemāca atslābināties un nedomāt līdzi.

Pārpludinot medijus ar nekomentētu informāciju, mēs atņemam klausītāja izpratnei orientierus un radam viņā viltus komforta sajūtu. Šādi ziņas nedrīkst ražot Eiropas sabiedriskajos medijos. Te ir pavisam citas prasības. Amerikāņu radio un TV formāts mums neder, jo mēs esam eiropieši un nevēlamies izklaidēt līdz nāvei, lai vēlētāji būtu viegli manipulējama publika. Mēs vēlamies, lai pilsoņi apzināti iet uz vēlēšanām un saprot par ko viņi balso.

Ceru, ka ar šo niecīgo žurnālistikas elementu es jūs ierosināju pārdomām. Pieņemu, ka saprotat tagad mediju darba ļoti svarīgo būtību. Šis ir tikai pirmais no sabiedrisko mediju ziņu ražošanas elementiem, kas jāievēro praktiskajā darbā. Tam seko arī citi aizliegumi un akači, kas jāņem vērā. Profesionāls žurnālists to zina, redz un saprot. Ienācējs to neredz un neprot kļūdas novērst. Lai turpinātu par žurnālistikas norobežošanos no propagandas tehnikas, man vajadzēs uzrakstīt jaunu grāmatu. Tagad šī tēma ir kļuvusi populāra, pateicoties Trampa “fake news” un Krievijas propagandas kanālu terorismam. Šeit es vēlējos uzvērt, ka Latvijas Radio visaugstākajām vadītājam šīs lietas ir 100% jāzina pašam. Bez padomniekiem.

FIKCIJA ir “pasakas pieaugušajiem”. Ar to nodarbojas glezniecība, mūzika, dramatiskās mākslas un visi pārējie mākslas žanri. Ieskaitot žurnālistiku, kas šādā formā var apskatīt sadzīves problēmas, aktuālas krīzes un citas norises, kuru izpratne vislabāk var norisināties tikai mākslas naratīvu uztverot. Lai šo formātu realizētu ir nepieciešama iedziļināšanās (laiks, personāls, līdzekļi) un spēja redzēt radošo lauku perspektīvā. Mums šīs formas gandrīz nav. Humora raidījumu gandrīz nav, moderno radio dramaturģiju ieskaitot.

Labi, beigšu. Nogurdināju lasītāju…

Kāpēc šo visu rakstīju?
Ceru, ka šo tekstu izlasīs tie, kas iebalsos nākamo Latvijas Radio vadītāju. Pieņemu, ka profesionālisma kritērijs tiks prioritēts arī tad, ja piemērots cilvēks nepatiks “kā persona” Lemberga kabatas partijas pārstāvjiem padomē vai Saskaņas un kristīgo ielikteņiem. Vienkārši tāpēc, ka labs radio ir vajadzīgs mums visiem.

Tik neatkarīgs, kā tas ir bijis līdz šim.

Cerēsim, ka mums visiem kopā tas izdosies.

[1] Latvijas Radio Mūzikas raidījumu redakcija ir mana pirmā darba vieta. Priecāšos, ja ar šo būšu palīdzējusi savai pirmajai, lieliskajai darba vietai izdzīvot laikā un turēties pretī “pretvēju” postījumiem. 🙂

Žurnālisti vai troļļi. Kā viņus atšķirt?

Speciāli TVnet

trolli

Attēls TVnet

Publikācijas internetā jau sen pārņēmušas mediju telpu, izstumjot papīra avīzes un ētera medijus. Ērti lasītājam, skatītājam un klausītājam, jo patēriņu vairs nenosaka programmas ierobežotais laika piedāvājums (kā tas bija līdz šim), kad pirmais ziņu izlaidums «gāja gaisā», piemēram, plkst. 18.00. Tagad jaunumus izlasa paši internetā, uzreiz.

 

Cits jautājums – ko izlasa? Vai tas, kas tiek «uzknābāts», ir patiess un pārbaudīts informatīvais materiāls? Nē, nav patiess un pārbaudīts, jo internetā savus tekstus, attēlus un skaņu izliek arī cilvēki, kas apzināti pārliecina par nepatiesībām. Ja pret «grigules» reklāmas bukletiem mūs pasargā uzraksts uz pasta kastes «politiskās reklāmas nemest!», ētera reklāmas rullīšus televizorā izdzēš «reklāmas ēdājs» (PVR), tad internetā šādu filtru gandrīz nav (1) un mēs negribot novietojam sevi kā mērķi melu informācijas apšaudei.

Kas ir troļļi

Troļļi ir internetā sastopamie izdomātie personāži, kas sarunas/diskusijas vietā tiecas sabotēt viedokli vai kompromitēt kādu personu. Pārvēršot diskusiju par absurdu. Tā viņi panāk sev vēlamā viedokļa dominanci. Troļļu ir daudz, un katram stallim grūti uzreiz uztaustīt īpašniekus (neiespējams šis process, protams, nav). Viens «saimnieks» var saražot neskaitāmus «anonīmos kalpus», kas ar mākslīgi izveidotas identitātes palīdzību (veido brēcēju kori) noskaņo pārējos vajadzīgā viedokļa toņkārtā. Visbiežāk viņiem netrūkst līdzjutēju, un tā tiek radīts iespaids «ko sabiedrībā domā».

Protams, ir interesanti noskaidrot, kādiem «saimniekiem» (partijām, reklāmas/PR aģentūrām u.tml.) pieder troļļu staļļi Latvijā. To vēlāk arī izdarīsim. Taču pagaidām pievērsīsimies šīs modernās propagandas fenomena būtībai, lai parasts lasītājs iemācītos atšķirt pārbaudītus faktus no propagandas.

Lai apskatītu troļļu armiju kara taktiku, izmantošu Zviedrijas aktuālos piemērus. Divu iemeslu dēļ: 1) tāpēc, ka Zviedrija pēc Putina propagandas buldozera uzbrukuma tiek uzskatīta par vienu no galvenajiem krievu troļļu un propagandas aģentu apšaudes mērķiem un tās (ideju, dzīves veida, īstenības) kompromitēšanai tiek likti lietā diezgan lieli līdzekļi no putinistu puses; 2) zviedriem ir ilgāka pieredze troļļu un interneta apmelotāju (stalkeru) vajāšanā, atmaskošanā gan ar televīzijas raidījumu (TV3, Troļļu mednieki), gan ar anti-troļļu portālu, gan arī ar policijas palīdzību.

Zviedru interneta portāli, kas specializējas melīgu ziņu atmaskošanā, uzskata, ka «falšās ziņas» un «melīgā informācija» internetā parādās ļoti dažādās formās. To skaitā: 1) baumas, 2) sīkie meli, 3) lielie meli, 4) konspirācijas teorijas, 5) propagandas viļņi, 6) «pārpratumu» inscenēšana, 7) «pētnieciskā žurnālistika», kas tiek inscenēta uz neesošu domnīcu bāzes.

Pats galvenais ir panākt nokaitinātu lasītāju. Tādu, kas jūtas sašutis, jo «jūtas noskaidrojis» patiesību ar troļļu palīdzību. Naida reakcija ir pats svaigākais troļļu darba paņēmiens, jo sašutis cilvēks noteikti dalīsies ar savu atklājumu draugiem, radiem, darba kolēģiem. Tādējādi sašutušais palielinās melīgā ziņojuma tirāžu.

Tieši troļļu ziņas bija tās, kas radīja histērijas fonu aizvadītajās ASV prezidenta vēlēšanās. 2016. gadā ASV tika izveidoti simtiem portālu, kas apzināti ražoja melus un izplatīja tos vēlētājiem. To nosaukumi mēdz būt izaicinoši: «Amerikāņu ziņas» vai «Atmaskojiet demokrātus» u.tml. Virsraksti kliedzoši un avotu nav. Donalda Trampa atbalstam, piemēram, tika izveidoti neskaitāmi šādi «portāli» vai «mediji», kas bija reģistrēti ārzemēs, bet aktīvi iesaistījās ASV iekšpolitisko procesu ietekmēšanā. Vienā pašā Maķedonijas pilsētiņā Velesā (45 000 iedzīvotāju) bija reģistrētas 140 veblapas, kas aktīvi iesaistījās Trampa kampaņās (2), un tika izveidotas «avīzes», kas šķita reālas un drošas, taču izrādījās melīgi rēgi. Tā saucamā Denver Guardian, piemēram, izplatīja nepatiesas ziņas par it kā Hilarijas Klintones «iesaistīšanos» kāda federālā aģenta bojāejā un tml.(3)

Šādas troļļu avīzes internetā būtu jābloķē, taču kurš ar to nodarbosies?

Kas ir virālie aktīvisti jeb dusmīgie puikas?

Līdz šim uzskatījām, ka interneta melu kampaņas tiek rīkotas tikai organizēti. To spicē stāv kāds konkrēts «idejas tēvs», kas maksā par apmelošanas kampaņu. Taču «melu viļņus» var sarīkot arī atsevišķi aktīvisti, kas savu privāto ambīciju apmierināšanai (anarhisti, neonacisti u.c. – niknie puikas) pūš «pīlītes». Protams, šādas akcijas rīko arī «niknās meičas», tā sakot – uz savu roku gan tviterī, gan FB. Iemesls – iespēja justies svarīgām, ietekmīgām un sajust, ka publiskā doma izdomāto melu priekšā saļimst un rakstītajam notic. «Ir tik jautri noskatīties, kā visa valsts enerģiski uzknābā un uzlaiza melus, kurus es viņiem noberu priekšā pats. Visforšākais ir tas, ka manus izdomājumus ļoti daudzi uztver nopietni un tos apspriež pat politiķi,» smejas viens no «niknajiem čaļiem» jeb zviedru jaunietis Jēkabs (4). Viņš, piemēram, izdomāja «ziņu» par to, ka Zviedrijā plāno aizliegt vīriešus ar bārdām. Kādā parastas pirmdienas rītā šī safantazētā informācija Facebook izplatījās gaismas ātrumā. Autors apmeloja partijas «Feminisma iniciatīva» vadītāju Gudrunu Šīmani, ka viņa esot nākusi klajā ar oficiālu bārdas aizlieguma paziņojumu, jo bārda esot patriarhālisma simbols un tāpēc aizliedzama. Teksts tika ievietots satīriskajā «saitā» storkensnyheter (stārķa jaunumi). Ziņa bija melīga, taču izplatījās zibenīgi. Vairāki Twitter lietotāji nekavējās uzreiz nosaukt Gudrumu Šīmani par «idioti», un ap 400 Facebook klientu atbalstīja šo nostāju. Pati apmelotā persona īsti nesaprata, kas par lietu, un medijiem klusi taisnojās, ka nekad viņai neesot ienācis prātā «kādam aizliegt kopt savu bārdu»! Vairākums no retvītotājiem tā arī palika pie savas pārliecības, ka «Gudruna tomēr ir idiote», jo šai akcijai nebija pretreakcijas no apmelotās personas puses. Kā rīkoties šādos gadījumos, kad meli tiek uzcepti, izplatīti, «uzmaukti jums galvā» un publika smejas, rādot ar pirkstiem? Kliegt pretī? Nolīgt savu troļļu armiju?

  • Kāpēc tu tā dari? – tika jautāts Jēkabam.
  • Lai dzīve kļūtu jautrāka! – viņš moži atbildēja.

Protams, tīmekļa jokotāji zina, kuras tēmas aizies plašumā un tautu interesē. Feminisms un rasisms ir tikai dažas eksplozīvas sfēras, kas mēdz zibenīgi pārvērsties ugunsgrēkos. Piemēram, 2015. gadā Jakobs izdomāja «ziņu» par to, ka «23 gadus vecā feministe Klara Andersone uztver dzimumakta atteikumu kā izvarošanas mēģinājumu». Izlasīju šo (http://vindoga.wixsite.com/vindogat/single-post/2015/03/02/Klara-Andersson-Att-Neka-En-Kvinna-Sex-Är-Våldtäkt) sagudroto tekstu un brīnos, kā «kāds» varēja to uztvert kā patiesību un vēl tiražēt citiem. Kā to varēja «ņemt par pilnu» ārzemju mediji? Izrādās, ka labējie un konservatīvie esot visniknākie un tāpēc, «jokojot» internetā, visvairāk klikšķu varot iegūt, satracinot politiski labējos, galēji reliģiozos fundamentālistus. Pārējie pasauli uztverot rāmāk. Tā domā Jēkabs, tāpēc feminisms esot viņa jājamzirdziņš, «jokojot internetā». Nē, pašam viņam neesot nekas pret feministiem, tikai citus āzēt un provocēt gan patīkot.

Kā atšķirt melus no patiesības tīmeklī?

Interesanti, ka troļļiem patīk ne tikai apmelot, bet arī demonizēt. Viens no iecienītākajiem krievu Kremļa propagandas mašīnas jēdzieniem ir tas pats feminisms, precīzāk sakot, abstraktais jēdziens «zviedru feministes», ar ko jāsaprot «nejēdzīgas sievietes, kas nesaprotot, ko dara». Pat daži latviešu portāli ļoti enerģiski uzlaiza krievu propagandistu un zviedru troļļu pasviesto informāciju, lai to tālāk kā patiesību tiražētu Latvijā (5). Tādējādi tiek darīts viss, lai neitrālais vārds «feminisms» kļūtu par lamuvārdu, ar ko ķengāties. Propagandas tehnikā šādu paņēmienu sauc par «jēdziena kompromitēšanu».

Piemēram, latviešu portāls «Apriņķis» pirms gada (2016. gada 6. februārī) izplatīja satraucošu informāciju par procesiem kaimiņvalstī, uzsverot, ka «Zviedrija – Rietumu izvarošanas galvaspilsēta» esot fakts. Portāls atsaucās uz autoriem: Ingrīdu Kārlkvistu, Lāšu Hedegordu un gatestoneinstitute. Kā informācijas avotu autori un portāls izmantoja «interneta radiostaciju «Granskning Sverige»». Piedāvātais avots esot «zvanījis vadošajiem laikrakstiem «Aftonbladet», «Expressen», lai noskaidrotu, kāpēc viņi ir raksturojuši noziegumu pastrādātājus kā «zviedru vīriešus», lai gan tie ir bijuši somālieši bez Zviedrijas pilsonības»(6). Tā apgalvo http://www.aprinķis.lv un publicē šo informāciju. Tālāk tiek uzskaitīti nepārbaudīti fakti par it kā katastrofāli strauju noziedzības paliecināšanos Zviedrijā un politiķu nevarību, piesaukta statistika, un visbeidzot kļūst «skaidrs», cik Zviedrijā briesmīgi viss notiek. Tā tas izskatās, ja izlasām šo rakstu. Taču kas īsti ir «Granskning Sverige», kuru piesauc «Apriņķis» un autori? Vai mēs drīkstam uz šo avotu paļauties?

Izrādās, ka nevaram paļauties, jo avīzes «Eskilstuna Kuriren» un «Strengnäs Tidning» līdzstrādniekiem tikko izdevies noskaidrot, kas darbojas aiz ārēji efektīvās fasādes ar nosaukumu «Granskning Sverige» (Zviedrijas analīze). Izrādās, ka tas ir neonacistu troļļu stallis, kas specializējas ārzemnieku (imigrantu) apkarošanā (7) un tendenciozas informācijas izplatīšanā politiska grupējuma interesēs.

Zviedru avīžrakstā plaši aprakstīts, kā troļļu kavalērija uzbrūk zviedru redakcijām, masīvi uztiepjot savu patiesību, lai pēc tam klaigātu internetā, ka avīzēs netiekot rakstīta patiesība. Kā norāda «Eskilstuna Kuriren» galvenā redaktore Eva Burmane (Eva Burman), troļļu zvanītāji nav parastie lasītāji. Viņi zvana grupās, uzstāj, lamājas, ieraksta sarunas un pēc tam (samontējot skaņu celiņu pēc savas vajadzības) «izliek» samontētās telefonsarunas ar redakcijas darbiniekiem internetā kā «pierādījumu», ka žurnālisti melojot un neziņojot patiesību. Pēc zvanītāju domām, visi melojot, tikai troļļi un viņu portāli esot patiesības ministrijas. «Patiesība beidzot ir jāpasaka, skaidri un gaiši!» klaigā balss (Trampa stilā) klausulē. Uz jautājumu, kas tad ir patiesība, zvanītājs sāk uzskaitīt savus pieņēmumus kā absolūto patiesību: visi «melnie» tiek ielaisti, «visas sievietes izvaro iebraucēji» utt. Pierādījumus zvanītājam nevajag. Viņš pats visu zinot labāk. Troļļu uzbrukuma laikā šādu zvanu redakcijai ir ap 100 dienā. Turklāt šajā gadījumā runa ir tikai par nelielas pilsētas Eskilstūnas avīzi. Centrālajiem medijiem troļļu uzbrukuma laika slodze ir daudz lielāka.

Šajā konkrētajā gadījumā «Jāņa zvanus redakcijai» organizēja troļļu fabrika ar nosaukumu «Granskning Sverige» jeb tā pati, kuru «Apriņķis» lieto kā uzticamu avotu, lai informētu latviešus par procesiem Zviedrijā.

Taču «Granskning Sverige» uzbrūk arī tieši žurnālistiem, kas viņiem nepatīk. Aizpērn zviedru žurnālistiem Niklasam Oreniusam nācās bēgt no Zviedrijas uz anonīmu adresi Barselonā «Granskning Sverige» stalkeru vajāšanas dēļ. «Toreiz es jutos absurdi, kā mafijas filmā, kā Kafkas lugā,» atceras Niklass. Avīzes «Dagens Nyheter» drošības dienests ieteica viņam «pazust», kamēr vētra (kuru bija sacēlis viņa raksts, intervija ar «Jūliju Cēzaru») norimstas. Labējo ekstrēmistu portālā parādījās fotogrāfijas no redakcijas gaiteņiem, tika publicēti Niklasa bērnu mobiltelefona numuri un aicinājumi fiziski izrēķināties ar «slikto žurnālistu» un viņa bērniem. Naktī pa telefonu sagrozītās balsīs tika izteikti nāves draudi. «Jā, viņi vēlējās manas ciešanas,» konstatē tagad (pēc diviem gadiem) žurnālists. Tieši to pašu apstiprina vietējās avīzes žurnālisti, kurus ar saviem naida zvaniem bombardē «Granskning Sverige» troļļi vēl šogad, lai pēc tam «uzceptu savu» patiesību un angļu valodā izplatītu internetā ārzemniekiem uzknābāšanai.

Pieklauvēsim?

Godprātīga žurnālistika pieprasa, lai mēs celtos, ietu un klaudzinātu pie troļļu fabrikas «Granskning Sverige» durvīm. Šim nolūkam jāizveido avatari sociālajos tīklos un jāzvana pie digitālajiem vārtiem. Zviedru žurnālisti šim nolūkam bija rūpīgi izvēlējušies pareizo «vārdu», bildi un aprakstu (vārds Juhans, bilde – nikns suns, profesija self-employed, izglītība – dzīves skola). Viņiem atvēra durvis, jo šādi mēdz «izskatīties» viņu sekotāji un piekritēji. Ieejot fabrikā, Juhans uzvedās klusi. Nevienam neuzbāzās, neuzbruka, vēroja. Izlikās, ka apbrīno. Lai iegūtu vēl pārliecinošāku fasādi, viņš pievienojās FB grupai «Soldiers of Odin» «Mēs ienīstam imigrantus» u.c. Pie viena vajadzēja «laikot» visus tekstus, kuros tika slavēts Vladimirs Putins, Zviedrijas demokrāti (partija) un noziedzība imigrantu mikrorajonos. Pēc tam bija jāiedraudzējas caur FB ar vadošajiem viedokļa noteicējiem. Brīdi vēlāk tika saņemts pirmais darba piedāvājums: «kāds» maksās tev 100 eiro, ja izplatīsi un publicēsi mūsu informāciju. Kontakta persona saucās «Ēriks». Pirmais «pasūtījums» no «Granskning Sverige» puses bija zvanīt uz Zviedrijas baznīcu un indīgi apņirgt viņus par pozitīvismu pret gejiem un lesbietēm. Jautājums (apgalvojuma formā) tika formulēts no augšas. Juhanam atlika tikai to atkārtot. Nākamais darbs bija zvanīt un uzbrukt (ar iepriekš sagatavotām atbildēm) centrālo laikrakstu žurnālistiem. Piemēram, apgalvot, ka «viss ir saistīts ar Sorosu un Rotšildu», ka «Hilarija iesaistīta pedofilu akcijās» utt. Šādas nostājas Juhanam piegādāja tas pats Eriks. Pēc Trampa uzvaras vēlēšanās darba bija krietni vairāk, jo Ēriks pieprasīja uzbrukt visiem vadošajiem zviedru žurnālistiem, kas kritizēja Trampu. Pirmais rindā bija «Dagens Nyheter» ASV korespondents Martins Gelins. Viņam bija jāuzbrūk ar šādu jautājumu: «Kāpēc aizdomas par Trampa blēdīšanos vēlēšanu kampaņas laikā tev šķiet svarīgākas par bijušā Niksona līdzstrādnieka Klintona konspirācijas teorijām? Tikmēr Hilarija brīvi drīkst melot sabiedrībai, ka Trampam esot palīdzējuši krievu hakeri, kas nav pierādīts!» Juhans nezvanīja. Parādījās atkal Ēriks un pieprasīja, lai «izspiež atbildi» no «universitātes profesora», kura atbilde vēlāk būtu atbilstoši izmantojama. Taču Juhans neizdarīja arī nākamo darbu. Pēc tam kļuva aktuāla Gotlandes invalīde, kuru «kāds» ārzemnieks esot izvarojis. Neonacisti tur gatavojoties demonstrācijai, bet Gotlandes iedzīvotāji vēloties vispirms visu noskaidrot paši. Taču pasūtītājam vajadzēja ārzemnieku kā vainīgo. Juhans saņēmās un piezvanīja legāli uz Gotlandi (ar savu īsto vārdu). Pēc garas sarunas ar «Gotlands Folkblad» galveno redaktoru Eriku Fransonu noskaidrojās, ka «Granskning Sverige» troļļu stallis ar savu «buldozeru» jau pārbraukuši viņam pāri un atbildes tiek montētas internetā tieši tā, kā vajag viņu tīmekļa avīzei «Fria Tider». «Mēģināju neļaut sevi ietriekt stūrī, bet man tas laikam nav izdevies,» konstatē pēc intervijas redaktors.

Neturpināsim troļļu fabrikas apskati. Viņi raksta to, ko vēlas, nevis to, kas ir. Taču kam šīs troļļu fabrikas pieder?

Formāli «Granskning Sverige» un «Fria Tider» pieder igauņu akciju sabiedrībai FT News Group OÜ, kas reģistrēta Narvas ielā Tallinā. Dibinātājs ir Widar Nord, kas norādīts arī kā kontakta persona Zviedrijā. Abi izdevumi ir tendenciozi, un tos interesē naids pret imigrantiem, islamofobija un atbalsts Putina Krievijai (īpaši pēc Krimas un Austrumukrainas okupācijas). Vienlaikus abi atbalsta Donaldu Trampu un bija negatīvi pret Hilariju Klintoni. Sākumā bija vērojama piesliešanās Zviedrijas demokrātiem, bet šobrīd pat šī partija atsakās no šāda satelīta viņu uzkrītošās tendenciozitātes dēļ.

Brīdī, kad Ēriks uzzināja Juhana īsto vārdu un profesiju – žurnālists, saruna beidzās. Tālāk uz jautājumu tika atbildēts ar jautājumu, vai Juhans zina par Ginteru Valrafu (8) un valrafēšanu (9) kā metodi. Jā, zina. Taču publiska intervija ar «Granskning Sverige» veidotājiem par tēmu «kas jūs tādi un kā strādājat» tomēr netika akceptēta. Vēlāk noskaidrojās, ka «Ēriks» ir reāla persona, viens no četriem «Granskning Sverige» administratoriem, kas Twiter pauž simpātijas vecajiem nacistiem un jaunajiem Putina līdzgaitniekiem. Viņa sapnis ir reliģiozas diktatūras valsts un mērķis – atbalstīt šādus veidojumus Ziemeļeiropā.

Vai «Granskning Sverige» – tas ir avots? Noteikti nav. Tieši tāpat kā troļļu ņemšanās nav žurnālistika, jo nav nekā pretīgāka par centīgu muļķi, kas duļķo publisko telpu. Lai gan – tukšas mucas tālu skan.

Diemžēl.


(1) Ad Block Plus u.c.

(2) https://www.buzzfeed.com/craigsilverman/how-macedonia-became-a-global-hub-for-pro-trump-misinfo?utm_term=.mcngXQEeb#.knozPw1mk

(3) http://www.denverpost.com/2016/11/05/there-is-no-such-thing-as-the-denver-guardian/

(4) http://www.metro.se/artikel/här-är-storken-jakob-20-lurade-hela-sverige-xr

(5) Troļļu pasviesto informāciju Latvijā aktīvi izplata politiskā partija Nacionālā Savienība = avots http://mixednews.ru/archives/96132 ; e-baznīca, Apriņķis, Asociācija Ģimene (avots http://www.ug.ru/article/472 ) u.c.

(6) http://www.aprinkis.lv/component/k2/item/29321-zviedrija-–-rietumu-izvarosanu-galvaspilseta

(7) http://www.ekuriren.se/tjanster/granskning-sa-styrs-den-svenska-trollfabriken-som-sprider-hat-pa-natet/

(8) Ginters Valrafs jeb Günther Wallraff ir pagājušā gadsimta 60. gadu vācu žurnālistikas zvaigzne. Viņa metode bija pārģērbties atbilstoši videi, kuru paredzēts izpētīt un no iekšas atmaskot notiekošo.

(9) Jēdziens žurnālistikā, kas nozīmē infiltrēšanos kritikai pakļautā vidē arī ar neatļautām metodēm un paņēmieniem