2011. gada 27. jūlijā
Krievijas vēstnieks Vešņakovs lasa Kremļa apsveikumu Novaja Volna 2011
Vakar televizors piedāvā iespēju noskatīties Krievijas ”Novaja Volna” ievadkoncertu no Dzintaru koncertzāles.
Apzinoties, ka Latvijā šim pasākumam tiek veltīta diametrāli pretēja reakcija (sajūsma no iesaistīto Latvijas mediju, politiķu puses un kritiska reakcija no ultrakonservatīvās LV ”kultūrelites”), nolēmu tomēr apskatīt šo fenomenu, kas notiek Latvijā jau desmito gadu.
Kāda varētu būt mana izejas pozīcija, vērtējot šo fenomenu (tas pulcina pie TV ekrāniem lielu auditoriju) iespējami bezkaislīgi un godprātīgi?
Lai to izteiktu iespējami vienkārši uz saprotami, es to formulētu tā – pieņemu, ka man jāsaņemas un jāaizmirst viss, ko Krievija kā PSRS mantotāja ir nodarījusi ļaunu Latvijai un par to nav atvainojusies, lūgusi piedošanu un nokārtojusi normālas kaimiņattiecības.
”Jaunais Vilnis” ir Krievijas pasākums un velk sev līdzi PSRS ideoloģisko balastu.
Es centīšos to aizmirst un neredzēt.
OK, tas būs grūti, bet es to izdarīšu – es apskatīšu ”Jauno Vilni” bezkaislīgi.
Kā cilvēks, kas neņem vērā pagātni un vēlas uzlūkot tikai mākslinieciskās norises.
Konkurss notiek jau desmit gadus pēc kārtas un it kā veltīts jaunajiem izpildītājiem, kas tiek aicināti pamatā no bijušajām PSRS republikām.
Konkurss ir tikai fons.
Jauno izpildītāju konkurss (tātad) nav šīs koncertsērijas galvenais uzdevums.
Kāpēc to sauc par konkursu? Ko īsti šī koncertsērija Dzintaros nozīmē?
Jauno izpildītāju konkurss ir fons (kulises), kuram priekšplānā darbojas divi galvenie aktieri –
A) solīda vecuma postpadomju vokālisti (60 gadu vecumā, kas demostrē savu fiziski labo formu (ieskaitot galveno kadra varoni – žūriju),
B) publika zālē, kas sastāv no Krievijas un Latvijas legālajiem un nelegālajiem naudas maisiem.
Tie ir “Novaja Volna” galvenie varoņi. Lai tos parādītu, ” aiz matiem” tiek pievilkts jauno izpildītāju konkurss. Lai nesmaržotu pēc postsovjetisma, tiek pieaicināti (ar laiku) arī ārpus PSRS un Varšavas pakta zonas jaunie izpildītāji. No Togo, Hm-Hm Republikām utt.
Tipiski drūmi Novaja Volna skatītāji. Pamatā bagātu un/vai kriminālu personu sievas un mīļākās.
Galvenā trumpja kārts ir postpadomju mūzika, kas tiek atskaņota vecās un jaunās skaņās un izraisa nostaļģijas, aizkustinājuma asaras publikā un skatītājos.
Formāts, tātad, ož pēc naftalīna.
Par saturu.
Lai kā es vēlētos no tā izbēgt, nekur tālu no politikas es netieku. Jā, šis koncerts ir Krievijas politiskās varas demonstrācija Latvijas Jūrmalā. Kā to var novērot? Jau ievadkoncertā šī pasākuma nozīmību sumina uz skatuves uznākošie, cits citam sekojoši Krievijai labvēlīgi noskaņoto valstu vēstnieki, kas nolasa oficiālas slava sodas ”Jaunajam Vilnim” – ”kā tādam”. Krievija, Baltkrievija, jaunais, Krievijai labvēlīgais Ukrainas prezidents…turpinot šo sarakstu šodien un rīt mēs dzirdēsim Čevesa, Ziemeļkorejas, Birmas un Ķīnas vēstnieku apsveikumus ”Jaunajam Vilnim” un gan jau fināla koncertā varbūt uzstāsies arī pats Putins roku rokā ar Muamaru Kadafī! Tas tik būtu nummurs? Vai ne?
Tas viss notiek uz Latvijas zemes.
Mafiozajā jauno un veco krievu publikā var redzēt arī dažus Latvijas politiķus.
Nevaru iedomāties, ka, piemēram, zviedri atļautu rīkot šādu pasākumu uz Skansena skatuves Stokholmā un Karls Bilts mierīgi noskatītos uz šādu svešas valsts politisko benifici savā Zviedrijā.
Acīmredzot Krievijas nostāja slavinošo valstu izvēlē saskan ar Latvijas līniju.
Protams, ka valdība nevar aizliegt Jūrmalai rīkot to, ko tā vēlas. Ar ”Somālijas efektu” sirgstošie Jūrmalas pašvaldības vadītāji, acīmredzot, tālāk par saviem kāju pirkstiem neko neredz. Tuvredzība nav grēks, bet alkatība ar moto – ”nauda nesmird” ir tāds tomēr ir.
Holokosta muzejs – visu cieņu, taču ”Jaunajam Vilnim” pirms tam bija tomēr jāiegriežas Latvijas Okupācijas muzejā un jānoliek ziedi. Ja jau muzeji viņus tā interesē…
Normālos apstākļos no Rīgas būtu jānāk konsekventiem signāliem ”Jaunā Laika” ideoloģiskajiem režisoriem, ka šāds festivāls var notikt, taču – bez politiskiem akcentiem, kas nesaskan ar Latvijas ārpolitiku. Vienkārši.
Vēstnieku uz tepiķa un darbs ir izdarīts.
Ja arī pēc tam karnevāls turpinās, mēs no savas puses būtu darījuši to ko civilizētā valstī ir pieņemts darīt – reaģēt, nevis bāzt galvu smiltīs un sūkstīties pa kaktiem.
Tagad par mūziku un TV mākslu uz ko šī koncertsērija pretendē.
Vakardienas ievadkoncerts piedāvāja ar dekorācijām pārblīvētu skatuvi un nenostrādātus koncertnummurus.
Skatuves uzbūve bija pārblīvēta ar nevajadzīgiem elementiem. Grafika, kas ņirbēja uzstāšanās laikā traucēja uztvert vokālo priekšnesumu un apgaismojums bija zem katras kritikas. Grūti saprast kāpēc šoreiz visa bija par daudz un ”gaismas” nedarbojās. Dziedātāju sejas ”metās zilas” un iespējams, ka pie vainas bija TV kameru optikas nespēja ”noorientēties” prožektoru un fona ņirbēšanas rosolā.
Tipiski Novaja Volna dalībnieki. Krievija, Kazahstāna un tml. bijušās PSRS un Austrumu valstis
”Dzintaru” skatuve ir maza un šim masīvajam dekoratīvajam uzbrukumam tā nebija nedz gatava nedz piemērota. Mazāks skatuves elementu izmantojums būtu devis lielāku telpiskuma efektu uz skatuves.
Zāle viņiem izdevās. Platleņķis radīja sajūtu par skatītāju pūļa gigantismu un tiem, kas šajā koncertzālē nekad nav bijuši, varēja rasties iespaids, ka pāris tūkstoši naudas maisu tur ir, un sēž, un aplaudē.
Operatoru darbs bija nevainojams. Skaņa bija iepriekš ierakstīta (konservi=fonogrammas) un tāpēc mūzikas klātbūtne parādījās tikai brīžos, kad uz skatuves uzkāpa instrumentālisti – Gorans Bregovičs un saksofonists (šķiet no Kazahijas). Pārējie spēlēja dziedāšanu.
Šī iemesla dēļ par muzikālo izpildījumu neko nevar teikt, jo tās vienkārši nebija.
Karaoke pagaidām spriedumus neizraisa.
Par Latvijas līdzdalību šajā pasākumā var pateikt ļoti maz.
Vakar ”Latvijas izlase” startēja ar Rezņika klasisko ”Noktirni”, kas ir tipiska postsovjetisma noskaņu atdzīvinātāja. Ļoti labs, klasisks skaņdarbs, taču ar skatienu atpakaļlaikā. No izpildījuma viedokļa nepārliecināja Busulis ar savu kaislību dziedāt krieviski un Aiša ar paviršu marķējumu. Ērglis ar savu vecmodīgo frizūru aizkustināja, pārējie bija kaut cik formā. Lēkāja un izlikās, ka dzied.
Pārējie izpildītāji slimoja ar to pašu pagātnes nostaļģijas sindromu un no visa lielā dziedātāju pūļa vakardien vienīgais izdalījās Sergejs Lavrovs, pozitīvākā nozīmē.
Pārējie slimoja ar veco, krievu popmūzikas kaiti – pozēšanu kadrā, ciešanu tēlošanu un manierīgumu (Bilans, Ļeontjevs un Co).
Zālē kriminālvajātais baņķieris Lavents, politiķis Šlesers, kura dēļ atlaida saeimu un tml. publika
Deja kā elements netiek izmantota un nav nostrādāta. Horeogrāfija dziesmu laikā nav. Dejotāji gorās fonā, kustības ir bez kvalitātes un saistības ar muzikālo paradigmu. Protams, ka šie dejotāji ir profesionāli, tikai viņiem nav ”materiāla” ko izdejot.
Tātad – ”Jaunais Vilnis” atstāj sakratītu iespaidu.
Tajā vairāk nav nekā ir.
Savādi, ka Krievija, kas vienmēr ir bijusi bagāta ar tehniskiem resursiem, nespēj ”pacelt” šo koncertsēriju mākslinieciski.
Vai nu pieaicinātie ir ”pazīstami” jeb tā saucamie blata režisori un pasūtītājs neko no režijas kvalitātes nesaprot, vai arī Krievijā trūkst labu TV koncertrežisoru, kas faktiski ir deficīts arī daudzās rietumvalstīs.
Tātad – no politikas es netiku vaļa gan noskatoties vakardienas ”Jauno Vilni”, gan rakstot par to šodienas blogā.
Nevis es visu redzu politiski, bet koncerta rīkotāji to vēlas akcentēt.
Bīda mūzikai pa priekšu savu politisko redzējumu.
Tas parādās ne tikai apsveicēju izvēlē, bet arī koncerta vadītāju verbālajās častuškās (zema līmeņa dialogi ar apšaubāma rakstura salīdzinājumiem).
Jauno sieviešu balles tērpi savādi disonē ar viņu vulgāru ielas žargona valodu, kurā galvenās tēmas ir dārgas automarkas un partneru seksīgums. Rodas iespaids, ka koncerta vadītāji ir ”blata” kontingents, nevis piemērotākie šāda pasākuma izvilkšanai.
”Jaunai Vilnis” pie mums ir ieradies kā parasti – ar blīkšķi.
Tukša muca – tālu skan.
Žēl, ka tā rīb Latvijā …nevis Sočos vai Bulgārijas Zelta Smiltīs.
Foto no www.TVnet.lv un www.apollo.lv, www.kasjauns.lv
