«Ne mana cūka, ne mana druva» jeb Sīrijas krīze kā latvieša sirdsapziņas jautājums

2013. gada 11. septembrī speciāli TVnet. 

Sīrijas bēgļu nometne Jordānijā TVNet kolāža

Sīrijas bēgļu nometne Jordānijā. TVnet kolāža.

Šīs fotogrāfijas ieradās redakcijās priekšpusdienā. No lielajiem birojiem. Tātad cenzētas. Taču jau pirmajā acumirklī bija skaidrs, ka tie nav preses fotogrāfa uzņēmumi. Fotogrāfiju un video piefilmējumu kvalitāte bija zema. Attēli miglaini, objektīvs raustās. Vairums no tām demonstrēja mazus bērnus, kas izskatījās aizmiguši skolas vingrošanas zālē uz grīdas. Viss it kā normāli. Tikai pēc brīža varēja saprast, ka aizmigušajiem mazuļiem acis vaļā un sejiņas bālas un stīvas. Mirušie bērni bija kļuvuši par gāzes uzbrukuma upuriem. Sīrijā. Netālu no Damaskas.

Žurnālistikas lekcijās saviem studentiem, mācot mediju ētiku, vienmēr uzsveru pirmo publicēšanas bausli – «upuri nedrīkst rādīt», jo upuris nav vainīgs situācijā, kas ar viņu ir notikusi. Tāpēc maz no šiem attēliem nonāca avīžu, žurnālu, interneta portālu slejās. Mirušos bērnus varēja skaidri saskatīt un pazīt un, respektējot mums nepazīstamo viņu tuvinieku vēlmi, vadošās pasaules mediju redakcijas šos attēlus nepublicēja. Tieši tāpēc.

Toreiz slejās un ekrānos bērnu vietā rēgojās eksperti, kas vairāk vai mazāk šaubījās par attēlu autentiskumu un diskutēja par to, vai Sīrijā IR noticis ķīmisks uzbrukums civilajiem iedzīvotājiem vai NAV.

Šodien ir skaidrs, ka IR noticis.

Nākamais jautājums – kurš pie tā vainīgs?

Aiznākamais jautājums – vai vainīgo vajadzētu sodīt?

Kā jums šķiet? Vajag sodīt?

Šodien, pateicoties organizācijai «Ārsti bez robežām, kas sadarbojas ar trim Damaskas slimnīcām, ir zināms, ka 21. augusta rītā pēkšņi tika konstatēts masīvs pacientu pieplūdums. Pāris stundu laikā trijās Damaskas slimnīcās tika uzņemti 3600 pacienti ar neirotiskiem simptomiem – krampjiem, acu zīlīšu saraušanos, elpošanas un redzes traucējumiem. Akūtajā uzņemšanas nodaļa 355 no tiem uzreiz nomira.

Tagad upuru skaits jau ir daudz lielāks un skeptiskie ārzemju eksperti vairs nešaubās, ka ir noticis visnejēdzīgākais – ķīmisks uzbrukums Damaskas civiliedzīvotājiem. Smags cilvēktiesību pārkāpums.

Tiktāl esam.

ASV prezidenta Baraka Obamas preses konferencē Stokholmā tika uzsvērts, ka ANO organizācija, kas aptver 98% pasaules iedzīvotāju, savos dokumentos ir skaidri deklarējusi, ka neakceptē nekādu ķīmisko vai bioloģisko ieroču izmantošanu arī kara apstākļos. «Nevis es esmu novilcis kritisko, sarkano līniju, bet gan mūsu starptautiskās sabiedrības atbildība ir nonākusi līdz kritiskajam punktam šajā jautājumā,» konstatēja ASV prezidents.

Publika klusēja. Pauze pagarinājās kā amēba, un varēja dzirdēt, kā tikšķ pulksteņi.

Zviedru premjers Fredriks Reinfelds turpat līdzās piebilda, ka tādas mazas valstis kā Zviedrija šādos gadījumos tradicionāli paļaujas uz Apvienoto Nāciju Organizācijas lēmumiem. Tātad – ja visi, tad arī mēs. Ja nē, tad neko.

Jā, mēs (mazās valstis – Zviedrija, Latvija) zinām, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas centienus bieži bloķē Ķīna un Krievija, kas savā būtībā nav demokrātiskas valstis un, pateicoties negodīgajai veto politikai, spēj paralizēt ANO rīcībspēju visnepiemērotākajās situācijās. Tas notiek arī pašlaik.

Jā, mēs to zinām un tomēr nepīkstam.

Mēs, mazās valstis, tupam klusu kā peles.

Tas ir muļķīgi, jo Apvienoto Nāciju Organizācija ir vienīgi līdzeklis, kā padarīt šo pasauli labāku. Tas nozīmē, ka arī mēs Latvija vai Zviedrija varam nostāties tajās pozīcijās, kuras mūsu tauta un sabiedrība uzskata par cilvēka cienīgu attieksmi pret ārpasauli, neatkarīgi no tā, ko par šo jautājumu domā un kā to bloķē Krievija, Ķīna vai ASV.

Mums pašiem ir sava balss, neatkarīgi no tā, kurš priekšējā rindā demonstrē savu īkšķi «uz leju». Arī Sīrijas jautājumā.

Mazai atkāpei piedāvāju jums vizuālu eksperimentu: iedomājieties, ka līdzīgs notikums būtu norisinājies Latvijā: «žirinovskveidīgie» būtu ieradušies ar tankiem, atbrīvojuši «urbanovičus» no Latvijas valsts žņaugiem un mēs atkal, «bučojot tankus», tiktu iekļauti brīvo un priecīgo valstu savienībā PSRS, izmantojot ķīmiskos ieročus kā iebaidīšanas metodi. Pārceliet (savā fantāzijā) 21. augusta notikumus Damaskā uz, piemēram, Kurzemi: uz Liepāju vai Ventspili.

Kā būtu? Mirtu klusi un mierīgi vai tomēr lūgtu ārpasaules palīdzību?

Nelūgtu? Priecātos, ka «visādi Obamas» vai nesimpātiskas «Eštones» nemaisās mūsu iekšējās lietās? ANO apvieno dažādas valdības, arī amorālas un mums nepieņemamas, bet tas ir pagaidām vienīgais veidojums, kas ar kopīgu lēmumu spēj piešķirt bruņotai intervencei morālu leģitimitāti.

Tātad mēs šādā situācijā nevēlētos militāru iejaukšanos? Vai tas ir risinājums Sīrijas akūtajā gadījumā? Nē, nav.

Nedomāju, ka visspēcīgākais arguments pret militāru ofensīvu šobrīd Sīrijā būtu Krievijas prezidenta Vladimira Putina «nē» pozīcija vai Ķīnas betona bluķis uz Sīrijas attīstības ceļa.

«Nē» – kara lidmašīnu startam

Mans «nē» ir saistāms ar nojautu, ka NATO vai ASV kara lidmašīnas, bombardēšana vēl vairāk sarežģīs civilo iedzīvotāju dzīvi Damaskā un citās Sīrijas pilsētās. Jā, mums jāpalīdz sīriešiem, bet mūsu reakcija nedrīkst vēl vairāk pasliktināt esošo humāno katastrofu šajā valstī. Bez tam Sīrijā pagaidām nav saskatāma adekvāta politiska opozīcija Asada režīmam, kas varētu pārņemt varu valstī diktatora krišanas brīdī. Nav izslēgts, ka Sīrijas notikumu gaita var atkārtot Afganistānas 80. gadu konfliktu, un tas nav vēlams.

Esmu bijusi Sīrijā un redzējusi, kā Asada armija savelk savu karaspēku ap trim kristiešu baznīcām, kuras pirms pāris gadiem tika atjaunotas un šiem pasākumiem par godu režīms bija ielūdzis ārzemju žurnālistus kā novērotājus. Toreiz sēdēju olīvu birzs malā uz akmens krāvuma un skatījos, kā no vienas puses baznīcu teritorijai tuvojas kristiešu svētceļnieku gājiens un no otras puses mūs ielenca Asada armijas daļas «drošības dēļ». Damaskas pievārtē ir lieli kristīgo sīriešu rajoni, un ļaudis plūda uz svinībām kā plaša un krāsaina straume. Sīrijā nedzīvo tikai musulmaņi, islama sekotāji. Ticību «lupatu deķis» ir samērā raibs.

Kāda maza meitenīte pēkšņi pieskrēja klāt un, klusi kniksējot, piedāvāja man trīs mazus sīriešu ābolus. Pāris soļus tālāk manā virzienā laipni paklanījās vairākas sievietes košās drānās. Ar galvas mājienu pateicos svešiniecēm. Tagad šīs laipnās sievietes bombardē ar bioloģiskajiem ieročiem, un nav izslēgts, ka klusā mazulīte, kas nesa man ābolīšus, vairs nav starp dzīvajiem.

Es un jūs, cienījamo lasītāj, esam atbildīgi par to, kas rīt un parīt notiks Damaskā. Mēs nedrīkstam būt vienaldzīgi pret režīmiem, kas izmanto bioloģiskos, ķīmiskos vai atomieročus pret saviem iedzīvotājiem iebaidīšanas nolūkā. Ja mēs paliekam vienaldzīgi, tad esam zaudējuši cilvēcību.

Kā lai aptur šādus tirānus, kuru loģika ir brutāla un ciniski nežēlīga? Visvieglāk ir izlikties, ka mēs neko neredzējām, nesapratām, un deleģēt atbildību amatpersonām «uz augšu», attaisnojoties, ka mūsu ikdiena Latvijā ir pietiekami skarba, lai «justu līdzi» svešiem cilvēkiem Sīrijā, kurus indē nost viņu pašu valdība. Jebkurai rīcībai var atrast attaisnojumu, arī pasivitātei. Taču loģikai «ne mana cūka, ne mana druva» ir arī sekas. Pieverot acis citu cilvēku ciešanu priekšā, mēs kā sabiedrība kļūstam iekšēji sapuvušāka, izkurtusi.

Ko es piedāvāju?

64 pasaules valstis ir aicinājušas Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomi deleģēt Sīrijas problēmu starptautiskajai tiesai Hāgā. Krievija atklāti noraida šo priekšlikumu un ASV neizrāda entuziasmu šajā virzienā. ICC jeb International Criminal Court pašlaik piedzīvo grūtus laikus, jo pagaidām tiesā izskatītas «tikai» astoņas lietas un viens noziedznieks notiesāts.

Iemeslu stresam ir daudz, taču pats svarīgākais ir tas, ka ASV, Krievija, Ķīna un Izraēla joprojām atsakās pievienoties ICC, lai izvairītos no savu pilsoņu publiskas tiesāšanas Hāgā. Līdz šim tiesas aktivitātes vērstas galvenokārt Āfrikas režīmu cilvēktiesību pārkāpumu virzienā, un tāpēc vairums spriedumu it kā velk uz «rasisma» pusi.

Mūsu modernajai pasaulei ir vajadzīga funkcionējoša starptautiskā tiesa, kas spētu un būtu gatava sodīt politiskos vadoņus par viņu pārkāpumiem cilvēcības priekšā.

Paradigmas nomaiņa ir klāt.

Vai Latvija to pieprasīs?

Austrumeiropas patriarhāta šoks: sievietes vairs neklausa….

2012. gada 29. septembrī
Sievietes Damaskā. Autores foto.

Sievietes Damaskā. Autores foto.

Jaunā beduīnu sieviete tikko bija dzemdējusi dvīņus. Mazuļus atnesa nomazgātus un tīrus, dzidrus kā rīta rasa.

Brīdī, kad jaundzimušie iegūla viņas rokās, sieviete nokrita uz ceļiem un sāka savu lūgšanu:

  • Mīļais un augstais Dievs! Lūdzu izdari tā, lai šie nevainīgie un skaidrie bērni izaug par labiem un krietniem cilvēkiem! Lai viņi nekādā veidā nelīdzinās maniem brāļiem un viņu tēvam. Es Tevi lūdzu, Dievs!-

Sieviete lūdza skaļi un sirsnīgi. Laimes asaras ritēja pāri viņas vaigiem kā rudens lietus lāses. Sāļas, skaidras un patiesas.

Sieviete bija pārliecināta, ka šajā slimnīcā neviens viņas valodu nesaprot. Viņa runāja arābu valodā, bija pirmo reizi mūžā ārpus sava klana. Slimnīcas sterilajā vidē. Projām no pierastās, patriarhālās vides. Viena pati.

Viņa runāja ar debesīm un nepamanīja, ka daudzi tomēr saprata viņas lūgšanas tekstu un zemtekstu.

Kas ir svarīgi?

Divas lietas:

A) tie, kas dzirdēja bija cilvēcīgi cilvēki; neviens no tiem, kas saprata, neko tālāk ”nenoziņoja” kalnam. Citādi jaunajai mātei par ”šiem tekstiem” nāktos atvadīties no savas dzīvības. Mazie puisīši paliktu bez mammas.

Patriarhālie vīrieši ”šādas lietas” nepiedod. Sieviete viņu izpratnē ir dresēts mājdzīvnieks, kuram jāklausa uz vārda. Musulmaņu ekstrēmisti šajā virzienā ir  aizgājuši daudz par tālu, interpretējot islamu pēc sava prāta un ieviešot tajā pravieša Muhameda neakceptētās nejēdzības –  neuzticīgu sieviešu publisku slepkavošanu, izvarošanas upuru linčošanu un daudz citu izdarību, kas liecina par vīriešu pieaugošajām bailēm sieviešu seksualitātes priekšā. Taču šiem ”sabijušajiem puikām” ir rokās kalašņikovi un varmācīgi, netaisni likumi. Tāpēc  ”savu” viņi panāks arī tad, ja trūks pierādījumu un patiesība jau sen būs noslīkusi vircas bedrē. Nepatikt verdzība nedrīkst. Vergam ir jāiemīl savas važas.

B) Kas īsti notiek ar mūsu vīriešiem, kas pazaudējuši ticību saviem armiju/politiskjaiem atamaniem un vadoņiem, metas virsū sieviešu tiesību ierobežošanai. Musulmaņi šajā absurdajā maniakālismā nav vienīgie. Katoļu celibāts joprojām pārsteidz ar savu liekulīgo ”kalpošanu  Dievam”, lai gan baznīckungu seksuāli izmantoto mazgadīgo upuru un mūķeņu skaits jau sen pierādījis šī principa grēcīgumu. Jūdaisma dogmas liek pazust aiz horizonta viņu sievietēm, kas nepiekrīt 1. Ķēniņu grāmatas 1:21 panta interpretējumam mūsdienās.

Pie mošejas

Pie mošejas

Sieviete ilgi ir nesusi ”otrā dzimuma” zīmi ikdienā, sabiedrībā un ģimenē. Samierinājusies ar pakārtotību, sliktāku algu, vīru dzērāju, tukšu ģimenes kasi vai smagākiem dzīves apstākļiem.

Šis process turpinās gadu tūkstošiem un gadsimtiem.

Vairāk man mazāk uzkrītoši. Līdz pat mūsu dienām.

Piemēru ir daudz.

Viens no tiem man šķiet īpaši uzkrītošs un pamācošs,  jo liecina par ”labākās sabiedrībās daļas” nespēju redzēt cilvēkus ap sevi.

Tātad.

PSRS laikā sievietes nekur nevarēja nopirkt higiēniskās paketes. Tās neražoja vietējās ražotnes un paketes neimportēja no ārzemēm.

Tiem, kas Padomju Savienībā un arī Latvijā noteica industrijas un preču sortimentu  – vīriešiem šāda manta nebija vajadzīga, jo viņiem katru mēnesi nebija ”mēnešreižu” .  Tāpēc šāda prece veikalu vai aptieku plauktos neparādījās.

Tas, ka mijoniem sieviešu Austrumeiropā 50 gadu garumā, katru mēnesi centās tikt pāri kārtējai asiņošanai bez paketēm ar pašdarinātu ”salvešu” palīdzību ir tikai viena liecība par mūsu komunistisko vīriešu sabiedrības netolerancei pret ”otro dzimumu”. Viņi saprata tikai sevi un iekārtoja pasauli atbilstoši savām vajadzībām. Piemērojot to tikai savām nepieciešamībām. Pārējie (bērni, sievietes) varēja stāvēt pie ratiem.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas higiēniskās paketes un mazbērnu autiņi vienā mirklī kļuva par pirmās nepieciešamības preci arī mūsu pašu Latvijā.

Taču cilvēku psiholoģija vēl nebija pārkārtojusies Vecie aizspriedumi bija spēkā un sieviešu vajadzības večus kaitināja.

Higiēniskā pakete "ar spārniņiem"

Higiēniskā pakete “ar spārniņiem”

Piemēram, kādā ballē Rīgā (deviņdesmito gadu sākumā), pie svinību galda man līdzās sēdošs sirms kungs sāka skaļi uzjautrināties uz stāstīt anekdotes par ”tām ar spārniņiem” un ” tām, bez spārniņiem”. Runa bija par sieviešu higiēniskajām paketēm, kas tobrīd tika plaši reklamētas televīzijas reklāmās un laikam manu blakussēdētāju bija stipri samulsinājušas.

Vīrietis skaļi ņirgājās un izsmēja ”šīs paketes”, sludinot, ka visos laikos sievietes ir iztikušas ”bez šādām ākstībām” un tāpēc ”muļķošanās ir jāizbeidz” arī tagad. Tāda manta viņam nebija vajadzīga un krita uz nerviem un pēc viņa domām ”higiēniskās paketes” ir nevajadzīga ”ākstīšanās pakaļ ārzemniekiem”.

Tāpēc šo preci vajadzēja anulēt.

Aizliegt. Izmest no veikalu plauktiem un reklāmas ētera TV. Kā nevajadzību greznību.

Ja viņam būtu vara!

Neizturēju un skaļi pavaicāju – ”kādas paketes Jūs lietojat pats. Tās ar vai bez spārniņiem? – Es tādus mēslus nelietoju. Man tos nevajag! – viņš turpināja zviegt. Pēc brīža zviedza un gārdza līdzi vēl daži ”līdzvērtīgie vīrieši” un es nolēmu atstāt saviesīgo pasākumu.

  • Ja man būtu vara tad es…, – teica toreiz aprobežotais kungs Rīgā.

Jā, ja viņam būtu neierobežota vara tad mēs nonāktu līdz valsts un cilvēcības bankrotam.

Faktiski tur mēs jau arī pašlaik esam.

Acīm redzot viņam un līdzīgie joprojām mūsu valstī ir vara, bet šie cilvēki nav varas cienīgi.

Kā šo situāciju izmanīt?

Beidzot pagriezt ceļu sievietēm uz reālajiem varas amatiem valstī. Bez feminisma karoga mastā. Vienkārši pagriezt ceļu…

Taču šeit mūsu vietējie talibāņi gandrīz visus ceļus aizdambējuši.

Piemēram, mūsu pašu Latvija (un vēl astoņas Eiropas Savienības neattīstītās valstīs) pagājušajā nedēļā oficiāli iebilst pret Eiropas Komisijas plānu ieviest 40% kvotu sieviešu pārstāvniecībai biržā kotētu uzņēmumu valdēs. Savas rebes veči vēlas turpināt paši, jo lielo uzņēmumu valdes (kā siltas vietiņas) jau sen sadalītas draudzības un politiskā korumpētības dūžiem. Savējiem džekiem.

Pats dīvainākais, ka aģentūras BNS rīcībā bija nonākusi vēstules kopija, kas datēta ar 14. septembri un liecina, ka no Latvijas puses šo slēdzienu ir parakstījusi Latvijas labklājība ministre Ilze Viņķele.

Tā pati ministre, kuru mēs tikko aizstāvējām pret kristīgo fundamentalistu (54 nevalstisko organizāciju) uzbrukumiem bērnu grāmatiņas sakarībā.

Savādi.

Tikko Ilzi Viņķeli aizstāvējām pret ”aprobežotības presingu”, taču tagad izrādās, ka viņa neaizstāvēja mūs. 

Nodeva ”otrā dzimuma” tiesības. 

Sieviešu 40% garantēta klātbūtne biržā kotētu uzņēmumu valdēs ir ļoti nozīmīgs un būtisks solis uz priekšu Latvijas ceļā no tumsonības pie civilizētās attiecībām publiskajā telpā.

Ļoti būtisks solis.

Tāpēc dzemdētājai un beduīnu sievietei ir taisnība – mūsu bērni nedrīkst līdzināties pašreizējai Latvijas patriarhālo vīriešu sabiedrībai, kas pati neapzinās savu aprobežotību.

No šī posta jātiek ārā.

Valsts nākotnes un mūsu visu vārdā. Sievietes vairs neklausa un …labi vien ir.

Svarīgās preces

Svarīgās preces

Šovakar Ēriks Kleptons spēles savu zilo ģitāru. Negaiss nāk virsū ar joni! Sīrija – mediju ēnā.

2011. gada 8. jūnijs
Roka leģenda ir ieradusies Stokholmā. Tie, kam ir lietussargi, dosies klausīties. Sinoptiķi izsludinājuši 2 pakāpes stihijas līmeni, sakarā ar gaidāmo zibeņošanu. Nāk virsū no Dānijas.
Slēdzam ārā datorus.
Tikmēr Sīrija draud pārvērsties par otru Lībiju, jo opozīcija gatavojas ķerties pie ieročiem.

Pēdējo dienu notikumi Jišr-al-Sagūrā ir pretrunīgi un grūti pārbaudāmi.
Sīrijas valsts televīzija ziņo par par ”apbruņotiem vīriem, kas nogalinājuši vismaz 120 kaujinieku no prezidenta Asada drošības gvardes rindām”. Šie paši marodieri esot uzbrukuši arī civilajiem iedzīvotājiem.
Armija tagad izvietojas šajā zonā, pie Turcijas robežas.
Kas īsti tur notiek, par to nav skaidrības.
Sīrija šobrīd atrodas mediju ēnā.
Neatkarīgu, ārzemju žurnālistu valstī nav. Tāpēc ziņas ir apstrīdamas.
Eksperti pieļauj, ka armijas upuru skaits ir pārspīlēts un izvirza versiju par apzinātu provokāciju.
Iespējams, ka daļa militārpersonu pašaik pāriet opozīcijas pusē.
Ja šī versija apstiprināsies, tad tas nozīmē, ka Sīrijas situācija sāk atgādināt Lībijas pilsoņu karu un tas lielā mērā attiecas arī uz mums.
Problēmu būs daudz, jo Sīrija sastāv no daudzām etniskām minoritātēm, kas ātri akselerē savstarpējus konfliktus.
Tai pat laikā jāuzsver, ka Sīrija ir reģiona lielvara. Ja valsts aparāts sabruks, tas atstās būtisku iespaidu arī uz Izraēlu un Libānu.
Šķiet, ka būtisko noteiks Hisbolā un Hamza grupējumi, kas līdz šim ”iekasēja” Asada labvēlību. Grūti prognozēt attīstības loģiku.
Francija, pagaidām vienīgā, starptautiskajā arēnā mēģina panākt sankcija spert Sīriju. Mazliet biklāk uzvedas ASV un ES.
Taču šī diplomātiskā kosmētika notikumu attīstību Sīrija pagaidām nav ietekmējusi.
Karš ir tuvu.

Iespējams, ka izdosies nedēļas beigās piekļūt notikumiem tuvāk
Mans ceļš ved uz turieni.

Atomreaktoru slēgšana Japānā, tirānu transs, krievu oligarhu dejas ap SAAB

 
 2011. gada 31. martā
  

– Vīstīsiet iekšā audumā … savas atomelektrostacijas? – prasīju skaidri un gaiši. Tamiko klusēja. Nodūrusi galvu, viņa šķiroja sapulces dokumentāciju.
– Jā, vīstīsim! Tīsim iekšā kā segā! –
– Kāpēc?-
– Nav citas iespējas,- viņa pacēla acis no papīriem un abi ar japāņu operatoru izskatījās pārguruši un bez gaismas, – to, kas notiek pie mums Japānā ir grūti iedomāties cilvēkiem, kas tik lielu nelaimi nekad nav pieredzējuši. Posts ir pārāk gigantisks. –
– Kas tas ir par audumu? –
– Tāds kā tavai vējjakai. Tāds ”smart” audums, kas ventilē tikai vienā virzienā. –
– Palīdzēs?-
– Nezinu, – Tamiko noplātīja rokas un pēc tam sāka stāstīt ka notiek Japāna. Tamiko ir žurnāliste un pārstāv japāņu ziņu aģentūru Skandināvijā. Viņa stāstīja un stāstīja un stāstīja un visbeidzot norādīja, ka ”jā, japāņiem nav pieņemts izrādīt kadrā savas jūtas vai emocijas. Tāpēc mēs kadrā vienmēr cenšamies smaidīt.”
Japāņus ir grūti filmēt.
– Gandrīz neiespējami. Viņi smaida un smaida, lai gan izmisums ir bezgalīgs. –
– Joprojām.-
– Jā, tikko mums rietumi izbrāķēja sižetu par kādu japāņu zemnieku, kura ekoloģiskā saimniecība atrodas līdzās Fukušimas AES. Viņš izturējis visu – zemestrīci, plūdus, postu un radiāciju, bet neiztur bankrotu. Viņa saknes un dārzeņus valsts klasificē kā nederīgus. Intervijā viņš smaidīja, bet pēc intervijas mēģināja izdarīt pašnāvību.-
Tamiko šķiroja tālāk papīrus. Isao turpināja palīdzēt.

Vakar noskaidrojās, ka četrus no sešiem Fukušimas rektoriem nāksies slēgt. Uz mūžīgiem laikiem.

Asahi Shimbun liecina, ka slēgšanai paredzētos rekatorus patiešām ”iesaiņos” īpašā auduma sarkofāgā, lai mazinātu radioaktīvo izstarojumu. Nav nozīmes uzskatīt cik reižu šajā reģionā radioaktivitāte pārsniedz normu. Viens ir skaidrs, cilvēce nav gatava dabas pārbaudījumiem. Kamēr ”tas ir tā kā ir” AES projekti ir un paliks riska investīcija, arī mūsu platuma grādos.

Tirānu varas transs turpinās Tripolē, Damaskā un Ziloņkaula krastā.
 Trešdien savā ”valsts televīzijā” beidzot uzstājās Sīrijas prezidents. ”Svešu valstu intereses mūsu vienotību nesašķels! Sīrijas tauta ir miermīlīga tauta! Mūsu mazākumtautības mēģina sakūdīt savā starpā ārzemnieki! Neļausim tam notikt! Būsim vienoti!” – dimdināja ekrāna Asads.
Pie visa vainīga, kā parasti, ir ārzemju konspirācija.
Ilgi gaidītajā runā Sīrijas prezidents nepateica neko, tā bija tik pat tukšā kā mēdz būt mūsu Zatlera runas.

Runā neizskanēja nekas būtisks – ne miņas no opozīcija partiju legalizācijas, ārkārtas stāvokļa atcelšanas vai par politisko ieslodzīto atbrīvošanu. Pa vidu Asads brīžam iesmējās un laikam ar šo tika signalizēts, ka prezidents jāj cauri protestu brikšņiem bez psiholoģiskās vai vainas sajūtas skrambām. Prezidenta runu vairākas reize pārtrauca sajūsmas saucieni un aplausu vētra no politisko marionešu puses.
Protams, ka Asada režīms cieš no rūsas politiskajos spriedumos. Taču skaidrs, ka lielais Irākas bēgļu pieplūdums Sīrijā dara savu – irākieši uzskata, ka pēc Sadama krišanas, amerikāņu vadībā normāla dzīve irākiešiem vairs neeksistē. Tāpēc – ” labāk paciest šādu viduvēju tirānu kā Asads un dzīvot stabilitātē, nekā riskēt caur nemieriem nonākt pie Irākas haosa”.
Tikmēr nemieri turpinās ostas pilsētās. Latakijā un dienvidu provincēs. Rīt šajā reģionā opozīcija sola jaunus protesta viļņus. Protams, ka notikumu attīstība Sīrijā ir politiski svarīgs jautājums. Asada režīms ir cieši saistīts ar Irānu un Hisbolā grupējumu Libāna, te atrodas arī Hamaza centrs, kas vada Gazas sektora politisko struktūru. Okupēto augstieņu dēļ sīriešiem nav līguma ar Izraēlu. Mēs visi esam ieinteresēti, lai Sīrija paliek uz demokrātijas ceļa. Latviju ieskaitot.

Lībijas krīzes ēnā šobrīd noenkurojies konflikts Ziloņkaula krastā. Notikumu gaita šeit lielā mērā atgādina Lībijas kataklizmu. Vienīgā atšķirība, ka karojošās puses veido divi naidīgi prezidenta amata pretendenti. Civiliedzīvotāju upuru skaits jau sasniedz 500 un faktiski prasās pēc starptautiskas iejaukšanās. Gbago (tāpat kā Kadafi) met galdā ” anti -imperiālisma karti” un viņu sadzird vietējie panafrikānisma pielūdzēji. Tiek sūtīti sveicieni Kadafi un aktualizēta prasība par ANO drošības spēku padzīšanu no valsts. Ko mēs varam darīt? Bagātās rietumvalstis cenšas investēt humanitārās katastrofas novēršanas pasākumos. Taču tas nav problēmas atrisinājums. Afrikāņi arī ir pelnījuši demokrātiju, taču ceļš pie tās joprojām izskatās nenormāli garš un grūts.

 V. Antonovs
Foto: http://www.automotorsport.se

Tikmēr krievu oligarhs Vladimirs Antonovs cenšas izmantot SAAB likviditātes problēmas, lai tiktu pie noteicošās akciju paketes.

V. Millers. Foto: http://www.gp.se

Esot vajadzīga akciju emisija un kā fēnikss no pelniem atkal izlido Vladimirs Antonovs ar saviem 50 miljoniem eiro, kas koncernam tieši tagad ļoti vajadzīgi.

Atgādināšanu, ka MG un Zviedrijas valsts savulaik atteicās pārdot Krievija oligarham SAAB lielāko akciju paketi, jo drošībnieku rīcībā bija pierādījumi par Antonova saistību ar Krievijas kriminālajiem grupējumiem.Tas nozīmē, ka Vladimirs Antonovs no jauna vēlas pirkt lielo akciju paketi un par šo tēmu jau iesniedzis prasību Riksgälden vadībai.

Minējumi par to, ka Viktors Millers (Spyker) ir faktiski bez naudas un tēlo miljardieri uz aizņemtu līdzekļu fona, šķiet, izrādījusies patiesība.

 Starp citu Vladimirs Antonovs pēdējo nedēļu laikā publiskojis arī savas ”latviešu bankas” ienākšanu Zviedrijā.

Vadošie biznesa mediji Zviedrijā pirms pāris dienām informēja, ka Antonovs gatavojas atvērt banku Zviedrijā. Pagaidām izskatoties, ka šī banka būs ”Latvijas bankas filiāle un līdz ar to atbildība par šīs bankas darbību Zviedrijā būs jāuzņemas Latvijas Finanšu inspekcijai” (Näringsliv, E24, Affärsvärden). Viņam piederošajai bankai ”Latvijas Krājbanka” jau ir filiāle Stokholmā un tagad esot pienākusi kārta Latvijas ”Bank Snoras” konsolidācijai un meitas uzņēmuma veidošanai Zviedrijā. Pagaidām neesot skaidrs vai šī jaunā ” latviešu banka” būs biznesa, investīciju vai privātdarījumu banka. Idejas pamatā esot mēģinājums panākt, lai Latvijas un Krievijas investētāji ieguldītu nauda šajā Zviedrijā izvietotajā uzņēmumā.
Antonova projektu Zviedrijā vada finansists Larš Karlstroms (Lars Carlström) un informē, ka bankas starta kapitāls jau ir 200 miljoni SEK.

Antonovs grib, tātad, arī pārņemt SAAB (Convers Groups vērtība 44 miljardi kronu no kurām 4,5 miljardi pieder Antonovam pašam). Viņa mērķis – ar laiku pārcelt SAAB ražošanu uz Krieviju (Affärsvärden).