2013. gada 11. septembrī speciāli TVnet. 

Sīrijas bēgļu nometne Jordānijā. TVnet kolāža.

Šīs fotogrāfijas ieradās redakcijās priekšpusdienā. No lielajiem birojiem. Tātad cenzētas. Taču jau pirmajā acumirklī bija skaidrs, ka tie nav preses fotogrāfa uzņēmumi. Fotogrāfiju un video piefilmējumu kvalitāte bija zema. Attēli miglaini, objektīvs raustās. Vairums no tām demonstrēja mazus bērnus, kas izskatījās aizmiguši skolas vingrošanas zālē uz grīdas. Viss it kā normāli. Tikai pēc brīža varēja saprast, ka aizmigušajiem mazuļiem acis vaļā un sejiņas bālas un stīvas. Mirušie bērni bija kļuvuši par gāzes uzbrukuma upuriem. Sīrijā. Netālu no Damaskas.

Žurnālistikas lekcijās saviem studentiem, mācot mediju ētiku, vienmēr uzsveru pirmo publicēšanas bausli – «upuri nedrīkst rādīt», jo upuris nav vainīgs situācijā, kas ar viņu ir notikusi. Tāpēc maz no šiem attēliem nonāca avīžu, žurnālu, interneta portālu slejās. Mirušos bērnus varēja skaidri saskatīt un pazīt un, respektējot mums nepazīstamo viņu tuvinieku vēlmi, vadošās pasaules mediju redakcijas šos attēlus nepublicēja. Tieši tāpēc.

Toreiz slejās un ekrānos bērnu vietā rēgojās eksperti, kas vairāk vai mazāk šaubījās par attēlu autentiskumu un diskutēja par to, vai Sīrijā IR noticis ķīmisks uzbrukums civilajiem iedzīvotājiem vai NAV.

Šodien ir skaidrs, ka IR noticis.

Nākamais jautājums – kurš pie tā vainīgs?

Aiznākamais jautājums – vai vainīgo vajadzētu sodīt?

Kā jums šķiet? Vajag sodīt?

Šodien, pateicoties organizācijai «Ārsti bez robežām, kas sadarbojas ar trim Damaskas slimnīcām, ir zināms, ka 21. augusta rītā pēkšņi tika konstatēts masīvs pacientu pieplūdums. Pāris stundu laikā trijās Damaskas slimnīcās tika uzņemti 3600 pacienti ar neirotiskiem simptomiem – krampjiem, acu zīlīšu saraušanos, elpošanas un redzes traucējumiem. Akūtajā uzņemšanas nodaļa 355 no tiem uzreiz nomira.

Tagad upuru skaits jau ir daudz lielāks un skeptiskie ārzemju eksperti vairs nešaubās, ka ir noticis visnejēdzīgākais – ķīmisks uzbrukums Damaskas civiliedzīvotājiem. Smags cilvēktiesību pārkāpums.

Tiktāl esam.

ASV prezidenta Baraka Obamas preses konferencē Stokholmā tika uzsvērts, ka ANO organizācija, kas aptver 98% pasaules iedzīvotāju, savos dokumentos ir skaidri deklarējusi, ka neakceptē nekādu ķīmisko vai bioloģisko ieroču izmantošanu arī kara apstākļos. «Nevis es esmu novilcis kritisko, sarkano līniju, bet gan mūsu starptautiskās sabiedrības atbildība ir nonākusi līdz kritiskajam punktam šajā jautājumā,» konstatēja ASV prezidents.

Publika klusēja. Pauze pagarinājās kā amēba, un varēja dzirdēt, kā tikšķ pulksteņi.

Zviedru premjers Fredriks Reinfelds turpat līdzās piebilda, ka tādas mazas valstis kā Zviedrija šādos gadījumos tradicionāli paļaujas uz Apvienoto Nāciju Organizācijas lēmumiem. Tātad – ja visi, tad arī mēs. Ja nē, tad neko.

Jā, mēs (mazās valstis – Zviedrija, Latvija) zinām, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas centienus bieži bloķē Ķīna un Krievija, kas savā būtībā nav demokrātiskas valstis un, pateicoties negodīgajai veto politikai, spēj paralizēt ANO rīcībspēju visnepiemērotākajās situācijās. Tas notiek arī pašlaik.

Jā, mēs to zinām un tomēr nepīkstam.

Mēs, mazās valstis, tupam klusu kā peles.

Tas ir muļķīgi, jo Apvienoto Nāciju Organizācija ir vienīgi līdzeklis, kā padarīt šo pasauli labāku. Tas nozīmē, ka arī mēs Latvija vai Zviedrija varam nostāties tajās pozīcijās, kuras mūsu tauta un sabiedrība uzskata par cilvēka cienīgu attieksmi pret ārpasauli, neatkarīgi no tā, ko par šo jautājumu domā un kā to bloķē Krievija, Ķīna vai ASV.

Mums pašiem ir sava balss, neatkarīgi no tā, kurš priekšējā rindā demonstrē savu īkšķi «uz leju». Arī Sīrijas jautājumā.

Mazai atkāpei piedāvāju jums vizuālu eksperimentu: iedomājieties, ka līdzīgs notikums būtu norisinājies Latvijā: «žirinovskveidīgie» būtu ieradušies ar tankiem, atbrīvojuši «urbanovičus» no Latvijas valsts žņaugiem un mēs atkal, «bučojot tankus», tiktu iekļauti brīvo un priecīgo valstu savienībā PSRS, izmantojot ķīmiskos ieročus kā iebaidīšanas metodi. Pārceliet (savā fantāzijā) 21. augusta notikumus Damaskā uz, piemēram, Kurzemi: uz Liepāju vai Ventspili.

Kā būtu? Mirtu klusi un mierīgi vai tomēr lūgtu ārpasaules palīdzību?

Nelūgtu? Priecātos, ka «visādi Obamas» vai nesimpātiskas «Eštones» nemaisās mūsu iekšējās lietās? ANO apvieno dažādas valdības, arī amorālas un mums nepieņemamas, bet tas ir pagaidām vienīgais veidojums, kas ar kopīgu lēmumu spēj piešķirt bruņotai intervencei morālu leģitimitāti.

Tātad mēs šādā situācijā nevēlētos militāru iejaukšanos? Vai tas ir risinājums Sīrijas akūtajā gadījumā? Nē, nav.

Nedomāju, ka visspēcīgākais arguments pret militāru ofensīvu šobrīd Sīrijā būtu Krievijas prezidenta Vladimira Putina «nē» pozīcija vai Ķīnas betona bluķis uz Sīrijas attīstības ceļa.

«Nē» – kara lidmašīnu startam

Mans «nē» ir saistāms ar nojautu, ka NATO vai ASV kara lidmašīnas, bombardēšana vēl vairāk sarežģīs civilo iedzīvotāju dzīvi Damaskā un citās Sīrijas pilsētās. Jā, mums jāpalīdz sīriešiem, bet mūsu reakcija nedrīkst vēl vairāk pasliktināt esošo humāno katastrofu šajā valstī. Bez tam Sīrijā pagaidām nav saskatāma adekvāta politiska opozīcija Asada režīmam, kas varētu pārņemt varu valstī diktatora krišanas brīdī. Nav izslēgts, ka Sīrijas notikumu gaita var atkārtot Afganistānas 80. gadu konfliktu, un tas nav vēlams.

Esmu bijusi Sīrijā un redzējusi, kā Asada armija savelk savu karaspēku ap trim kristiešu baznīcām, kuras pirms pāris gadiem tika atjaunotas un šiem pasākumiem par godu režīms bija ielūdzis ārzemju žurnālistus kā novērotājus. Toreiz sēdēju olīvu birzs malā uz akmens krāvuma un skatījos, kā no vienas puses baznīcu teritorijai tuvojas kristiešu svētceļnieku gājiens un no otras puses mūs ielenca Asada armijas daļas «drošības dēļ». Damaskas pievārtē ir lieli kristīgo sīriešu rajoni, un ļaudis plūda uz svinībām kā plaša un krāsaina straume. Sīrijā nedzīvo tikai musulmaņi, islama sekotāji. Ticību «lupatu deķis» ir samērā raibs.

Kāda maza meitenīte pēkšņi pieskrēja klāt un, klusi kniksējot, piedāvāja man trīs mazus sīriešu ābolus. Pāris soļus tālāk manā virzienā laipni paklanījās vairākas sievietes košās drānās. Ar galvas mājienu pateicos svešiniecēm. Tagad šīs laipnās sievietes bombardē ar bioloģiskajiem ieročiem, un nav izslēgts, ka klusā mazulīte, kas nesa man ābolīšus, vairs nav starp dzīvajiem.

Es un jūs, cienījamo lasītāj, esam atbildīgi par to, kas rīt un parīt notiks Damaskā. Mēs nedrīkstam būt vienaldzīgi pret režīmiem, kas izmanto bioloģiskos, ķīmiskos vai atomieročus pret saviem iedzīvotājiem iebaidīšanas nolūkā. Ja mēs paliekam vienaldzīgi, tad esam zaudējuši cilvēcību.

Kā lai aptur šādus tirānus, kuru loģika ir brutāla un ciniski nežēlīga? Visvieglāk ir izlikties, ka mēs neko neredzējām, nesapratām, un deleģēt atbildību amatpersonām «uz augšu», attaisnojoties, ka mūsu ikdiena Latvijā ir pietiekami skarba, lai «justu līdzi» svešiem cilvēkiem Sīrijā, kurus indē nost viņu pašu valdība. Jebkurai rīcībai var atrast attaisnojumu, arī pasivitātei. Taču loģikai «ne mana cūka, ne mana druva» ir arī sekas. Pieverot acis citu cilvēku ciešanu priekšā, mēs kā sabiedrība kļūstam iekšēji sapuvušāka, izkurtusi.

Ko es piedāvāju?

64 pasaules valstis ir aicinājušas Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomi deleģēt Sīrijas problēmu starptautiskajai tiesai Hāgā. Krievija atklāti noraida šo priekšlikumu un ASV neizrāda entuziasmu šajā virzienā. ICC jeb International Criminal Court pašlaik piedzīvo grūtus laikus, jo pagaidām tiesā izskatītas «tikai» astoņas lietas un viens noziedznieks notiesāts.

Iemeslu stresam ir daudz, taču pats svarīgākais ir tas, ka ASV, Krievija, Ķīna un Izraēla joprojām atsakās pievienoties ICC, lai izvairītos no savu pilsoņu publiskas tiesāšanas Hāgā. Līdz šim tiesas aktivitātes vērstas galvenokārt Āfrikas režīmu cilvēktiesību pārkāpumu virzienā, un tāpēc vairums spriedumu it kā velk uz «rasisma» pusi.

Mūsu modernajai pasaulei ir vajadzīga funkcionējoša starptautiskā tiesa, kas spētu un būtu gatava sodīt politiskos vadoņus par viņu pārkāpumiem cilvēcības priekšā.

Paradigmas nomaiņa ir klāt.

Vai Latvija to pieprasīs?