Par auēšanu, Līzi un Stambulas aizdomīgumu

  • Ejam auēt!- noskaldīja Roberts, iemetot datoru somā.
  • Ejam!- skaļi atsaucās Dāvis.

Maisu un mugursomu pakošanas troksnis nomāca piekrītošu murdoņu. Lekcija 206. jeb “karaliskajā” auditorijā bija beigusies. Nākamie kolēģi (pagaidām vēl studenti) ģērba mēteļus un mauca mices galvā.

  • Ko nozīmē auēt? – jautāju cauri promiešanas murdoņai.
  • Nezināt, ja? –
  • Nē, nezinu.-
  • Ahā, – izvairīgi nopūtās tuvumā stāvošie un nez kāpēc sāka smaidīt.
  • Teiksim? – prasīja Jānis.
  • Eh, nu labi …pateiksim –
  • Nu…ko nozīmē auēt? –
  • Tas nozīmē izbeigt nodarboties ar lietām, kas nepatīk vai nogurdina. Nu apmērām tā, – skaidroja  Aleksejs savā mīkstajā krievu akcentā.
  • Tas nozīmē nedarīt neko nejēdzīgu, – papildināja Roberts un pārējie sāka smieties.
  • Paši izdomājāt šito vārdu? – prasīju projām ejošajiem.
  • Paši, paši…-
  • Kurš? Atbildes trūkums bolīja acis bez skaņas, aiz durvīm.

Skaidrs. Te mums darīšana ar moderno folkloru. To, kas rodas pati no sevis. Tukšā vietā.

Noklausoties aizvadītās nedēļas diskusijas par Stambulas konvencijas jeb sieviešu tiesību aizstāvības tēmu, nācās atkal saskārties ar to pašu – nez no kurienes izrauto vārdu “dženderisms”, kas ir tik pat piesātināts ar konspiratīvo saturu kā auēšana. Nav pasaulē šādās ideoloģijas, nav organizācijas vai vispasaules sazvērnieku grupu, kas vēlas iznīcināt dzimumus un pārtaisīt vīriešus par sievietēm vai likt precēt sava dzimumu pārstāvjus. Nekā tāda nav. Nav. Viss šis “dženderisms” ir  murgi un izdomājums.  Taču, lai ietu tālāk jāizmanto nākamais salīdzinājums, kas palīdzēs saprast, kāpēc ir cilvēki, kas ko tādu (kura nava!) izdomā un izplata klausītājiem.

Ir kāda sena pasaka, kuras galvenā varone ir precēties gatava meita. Viņu sauc Līze. Reiz pie viņas atbrauca kārtējais precinieks lūgt vecākiem meitas roku. Māte nosūtīja nākamo līgavu pagrabā pēc vīna krūkas. Meiča nokāpa lejup pa kāpnēm un pie griestiem ieraudzīja pieslietu mietu. Nobijās, iedomājoties, ka šāds koka gabals varētu uzkrist kādam uz galvas un to nogalināt. Vēl trakāk, ja šis “kāds” būtu viņas nākamais bērns. Līze skaidri iztēlojās kā viņa apprecas ar līgavaini, dzīvo laimīgi un viņiem piedzimst mazulis. Kādu dienu mazais nonāk pagrabā pēc kartupeļiem un šis miets viņam uzgāžas uz galvas. Bērns ir pagalam. Šausmīgi. Līze sāk raudāt un nejaudā uznest vīnu viesiem. Viesi nevar sagaidīt vīnu un tāpēc meitai pakaļ uz pagrabu dodas māte. Līzes mamma nonāk pagrabā, ierauga raudošo meitu, noklausās stāstu un sāk raudāt līdzi. Vēlāk tas pats notiek ar Līzes tēvu, brāli un māsu. Finālā visa ģimene sēž pagrabā un raud par to pašu bērnu, kas nākotnē varētu tikt nosists šeit pagrabā ar nelāgā mieta palīdzību. Precinieks neiztur un dodas meklēt pazudušos. Atrod tos pagrabā kolektīvi raudot. Viņš nepievienojas raudātāju korim. Brauc projām. Atsakoties no precībām ar Līzi.

Kādus secinājumus varam izdarīt? Mūsu Stambulas konvencijas nīdēji, noraidītāji un dēmonizētāji ir tie paši kolektīvie raudātāji, kas vēlas saskatīt šajā dokumentā to, kas tajā nav uzrakstīts.

A, ja nu uzkrīt uz galvas? Ko tad?

Visas citas nācijas neredz mietu, kas nogalinās, bet mūsējie redz.

Kā tas iespējams?

Tas iespējams tādēļ ka hronisks aizdomīgums ir mūsu kolektīvā postsovjetiskā īpašība. Mēs redzam mietu pie griestiem arī tuksnesī, jo nevaram noticēt, ka cilvēkiem, procesiem un lietām var arī nebūt ļaunu nolūku.

Loģika te nepalīdz, ja aizdomīgums ir asinīs.

Šo interesanto faktu pirms mēneša man atklāja kāds dānis, kurš jau gadu dzīvo Latvijā. Viņš strādā Rīgā, nedaudz runā latviski un visu šeit notiekošo uztver ar ienācēja acīm. Pajautāju viņam par Latvijas un latviešu īpatnībām. Parasti to pirmie pamana ienācēji, kas ieceļojuši nesen. Sörens uzreiz atzinās, ka Latvija viņam patīk, bet neizturams esot hroniskais vietējo aizdomīgums. Par visu un pret visiem. Nav svarīgi latvietis vai krievs. Visi tur apkārtējos aizdomās. Balts nevar būt balts (tikai izliekas) un labi nolūki nevar būt labi (slēpts pašlabuma meklējums).

  • Tas ir briesmīgi, – komentēja dānis savu atklājumu un man nākas tam piekrist.

Nezinu kā vēl vienkāršāk paskaidrot to, ka mūsu problēmas bieži dīgst pašu galvās nevis izriet no starptautiskās konspirācijas.

Vai sāksim no aizdomīguma atbrīvoties?
Beigsim meklēt neesošu gruzi piena glāzē un neesošu “dženderismu” Stambulas konvencijā?

Labāk auēsim.

 

 

Intelektuāļu vietā mācītāji, zinātnieku vietā viedokļu “spļāvēji”

Skärmavbild 2016-06-02 kl. 12.36.05Tā nu ir noticis. Brīdī, kad IT piedāvā neierobežotu informācijas ieguves un apmaiņas iespēju, ikviens no mums (vieglāk un ērtāk nekā agrāk) pakļaujas dezinformācijas riskam. Kāpēc tā?

Tāpēc, ka šodien katrs meklē un atrod sev informāciju, kuru vēlas dzirdēt un izlasīt. Pie kam viedokļu šarlatānu mājas lapas internetā bieži “izskatās” prestižākas nekā akadēmisko pētnieku informatīvais tīmekļa piedāvājums.

Bez tam mediju telpā netiek piedāvāta zinātniskā informācija kā uzskatu fanātiķu pretarguments. Kāpēc šāds atzinums kļuvis aktuāls šobrīd? Iespējams, ka to aktualizēja diskusijas ap Stambulas konvenciju, norādot, ka Latvijā “ (zināma sabiedrības daļa) nobraukusi ar “laika liftu” uz leju viduslaikos un sāk strīdēties par to vai zeme ir apaļa jeb tomēr nav. Man šķiet, ka iemesls ir interneta brīvi pieejama pseidozinātniskā literatūra, kas publiskajā telpā tiek “pielīdzināta” zinātniskam un argumentētam viedokli, un liela sabiedrības daļa vairs neredz atšķirību starp intelektuāli un mācītāju.

Varētu pat teikt, ka šis interneta informatīvo samazgu fenomens sāk nopietni apdraudēt demokrātiju jaunajās ES dalībvalstīs (Ungārija, Polija), jo ļaudīm bieži nav īsti skaidrs kas īsti ir zināšanas un kādas ir demokrātijas un liberālisma priekšrocības. Paradoksāli, ka tieši tagad, kad iedzīvotāji paši var brīvi smelt informāciju no interneta, tā noder drīzāk kā telefona grāmata, nevis karte sabiedrības norišu izpratnei.   

Jautājumu rodas aizvien vairāk, bet kompetentu atbilžu publiskajā telpā nav. Tāpēc, ka intelektuāļu vietā TV kadrā un avīzēs slejā sēž mācītāji un analītiska vētījuma vietā mums piedāvā viedokļu “spļāvējus”, kuriem patīk “zīmēties”,  plēsties un izaicināt publiku.

Modernais laiks ir sarūpējis īpašu cilvēku kontingentu, kas jūtas zinoši, bet de facto ir maz informēti. Rezultātā  notiek Latvijas publiskās telpas “balkanizācija” – kad atšķirīgas sabiedrības grupas vāc tikai sev derīgu un atbilstošu informāciju jeb to, kas atbilst “viņu” pasaules uzskatam un nostiprinās savos ideoloģiskajos cietokšņos. Rezultātā sabiedrība slāņojas pa vertikāli, veidojot uzskatu arhipelāgus, kurus norobežo aizu bezdibeņi.  

Amerikāņu komiķis Stephen Colberts šo fenomenu raksturo kā truthiness. Tā ir informācija, kura šķiet patiesa, neatkarīgi no tā vai tā ir vai nav zinātniski pamatota.

Arī man (kā zinātniecei) jārēķinās, ka fakti, kuri ir zinātniski pierādīti, plašāko sabiedrības daļu vispār neinteresē. Izklaide ir panākusi savu – vispieprasītākie publiskajā telpā ir “acīs lecēji” un klauni, kuriem “ir kas ko stilīgi pateikt par visu ko”.

“Iespējams, ka zinātnei šajā situācijā ir jāatkāpjas un jāpārtrauc sabiedrības apgaismošana”, – sev jautā zviedru mediju pētnieks un zinātnieks Jespers Štrombeks. Tā laikam ir, jo starptautiskajās konferencēs plaši apspriež problēmas, kas tepat Latvijā šķiet nenoskaidrota mīkla un mums kā pētniekiem diskomforta, protams, nav. Varam no augšas pasmīnēt par pūļa muļķību.

Nav labi.

Mūsu publisko telpu kopumā man patiešām žēl. Dalīties ar savām zināšanām ir humanitārās zinātnes raison d’être un tieši zinātnei būtu jānovērš tālāka sabiedrības uzskatu polarizēšanās.

Kur lai atrod šādu tribīni?

Kā Jums šķiet?

 

 

Mediju ministrs Polijā + patriotisma kultūrtrēģeri

Piotr GlinskijPolijā ātri un viegli izdevās nobalsot par likumiem, kas paredz valsts mediju ērtāku kontrolēšanu no politiķu puses. Jaunais kultūras ministrs Piotrs Glinskijs uzskata, ka “tas ir labi”, un gatavojas “pieņemt mērus”, lai būtu iespējams vispirms atlaist no darba visus žurnālistus un pēc tam pieņemt viņu vietā paklausīgākus.
Nevarētu teikt, ka 61 gadus vecais socioloģijas profesors un vienlaikus kultūras ministrs jaunajā poļu valdībā būtu klasisks tumsoņa. Taču viņš uzskata, ka šāda mediju pārvaldība palīdzēšot vieglāk pārvaldīt valsti. “Mums ir jāglābj mediji no bijušās poļu valdības ietekmes. Tas pats būs jādara ar Satversmes tiesu,” – atzīstas medijiem ministrs, jo 14 no 15 tiesnešiem esot iecēlusi iepriekšējā valdība. Tas, ko domā Eiropas Parlaments un spīkers Martins Šulcs, jauno ministru neinteresē. Šis neesot valsts apvērsums. Pēc profesora domäam valsts apvērsums notiek tikai tad, ja ielās ir armija, šauj un dauza logus. Polijas valdība esot tikai sakārtojusi lietas.
Pirms apmēram nedēļas prezidents Andžejs Duda parakstīja jauno poļu mediju likumu, kas dod iespēju valdībai tieši ietekmēt valsts TV un radio, ieskaitot ziņu dienestu Pap. Tagad no šīm iestādēm metīs ārā liberālos žurnālistus un “stums iekšā” konservatīvi orientētos žurnālistus. Viņam pašam nepatīk, ja žurnālisti viņa runas pārtrauc un nevienam nav noslēpums, ka runa ir par skandalozo interviju, kur jauno ministru intervēja TV žurnāliste Karolīna Levicka. Pēc intervijas ministrs esot vēlējies, lai Levicku nekavējoties atlaiž no darba, jo viņa esot uzdevusi nepatīkamus jautājumus par Elfrīdes Jelinekas lugu Vroclavas teātrī. Ministrs esot iejaucies, jo esot “izplatītas baumas, ka lugā kā aktrisi pieņemšot pornofilmu zvaigzni” un tas nu esot par daudz!

Skärmavbild 2016-02-28 kl. 19.43.24
Pret māksliniecisko brīvību viņam neesot iebildumu, taču, ja runa esot par pornogrāfiju, tad gan ministram esot jāiejaucas. Tāpēc viņš ir paplašinājis kultūras ministrijas mandātu līdz patiesības ministrijas līmenim, lai apkarotu Nobela prēmijas laureātes Elfrīdes Jelinekas lugu Vroclavas teātrī.
Nez kāpēc uzreiz atcerējos Latvijas Labklājības un Tieslietu ministrijas pamācošo brošūru par sieviešu un vīriešu “lomu laulības dzīves spēlē”, vaimanas par metodiskās dāņu bērnu grāmatiņas “Todien, kad Kārlis bija Karlīne” izdošanu un Latvijas reliģiozo fundamentālistu asociācijas “Ģimene” Stambulas konvencijas apriešanu. Laikam jau mūsu sabiedrībā potenciālo geju, lezbiešu un transvestītu ir krietni vairāk nekā no malas izskatās, ja reiz bail bija pastāstīt bērniem, ka šāda cilvēku orientācija eksistē. Bērni šo problēmu saprot daudz labāk nekā daži pārbaidītie pieaugušie.

Dāņu brošūra
Tikmēr poļu ministrs turpina savu murgu tekstu par to, ka ārzemju mediji ir tie riktīgi sliktie. Piemēram, CNN esot apvainojuši cienījamo poļu ministru par vēlmi ieviest Polija kultūrā PSRS laika cenzūras metodes. Tādas pašas kā Rīgas mērs Ušakovs ieviesa pērngad, kad tika cenzēti plakāti, ko realizēja partijas Gods kalpot Rīgai biedre un Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāja Eiženija Aldermane.

Eiženija Aldermane Viņa, tieši tāpat kā PSRS laikos, pārtrauca sociālo kampaņu” Mana Rīga – no ienaidnieka brīva!” un publiski maldināja sabiedrību, aizliedzot runāt par iecietību Latvijas sabiedrībā. Par viendzimuma pāru diskrimināciju Latvijā nedrīkst runāt tieši tāpat kā Putina Krievijā.
Taču atstāsim pašmāju reliģiozos fundamentālistus un pavērosim tālāko Polijas demokrātijas sabrukumu. Glinskis skrien maratonu, ir veģetārietis un tagad esot gatavs ieviest dzimtenē kultūru, kas būs patriotiska un vēstīs par īstajiem Polijas varoņiem. Ar šo viņš ļoti atgādina mūsu urrānacionālistus, kas arī runā tekstus par labajām ziņām, pozitīvajiem varoņiem un intelektuālajām patriotisma injekcijām.
Ar Poliju būs slikti, ja parastie pilsoņi atļaus valdību korumpējušajiem indivīdiem realizēt savus absurdos projektus. Tāpēc šodien tūkstošiem cilvēku izgāja Varšavas ielās, lai protestētu pret konservatīvās, antidemokrātiskās valdības politiku.

Varšava, šodien
Kāpēc mums būtu jāuztraucas par sabiedrisko mediju iznīcināšanu valstī? Tāpēc, ka šie ir vienīgie mediji, kuru misija ir noturēt kvalitātes latiņu maksimāli augstu, nodrošinot iedzīvotājus ar vispusīgu, bezkaislīgi informāciju, viedokļiem un saturīgu izklaidi. Uzrunāt pilsoņus, nevis pircējus.
Cerams, ka,  pateicoties starptautiskajam spiedienam un pašmāju protestiem, vietējiem poļu “ gļinskiem” neizdosies realizēt savas ieceres.

Cerams!