Intelektuāļu vietā mācītāji, zinātnieku vietā viedokļu “spļāvēji”

Skärmavbild 2016-06-02 kl. 12.36.05Tā nu ir noticis. Brīdī, kad IT piedāvā neierobežotu informācijas ieguves un apmaiņas iespēju, ikviens no mums (vieglāk un ērtāk nekā agrāk) pakļaujas dezinformācijas riskam. Kāpēc tā?

Tāpēc, ka šodien katrs meklē un atrod sev informāciju, kuru vēlas dzirdēt un izlasīt. Pie kam viedokļu šarlatānu mājas lapas internetā bieži “izskatās” prestižākas nekā akadēmisko pētnieku informatīvais tīmekļa piedāvājums.

Bez tam mediju telpā netiek piedāvāta zinātniskā informācija kā uzskatu fanātiķu pretarguments. Kāpēc šāds atzinums kļuvis aktuāls šobrīd? Iespējams, ka to aktualizēja diskusijas ap Stambulas konvenciju, norādot, ka Latvijā “ (zināma sabiedrības daļa) nobraukusi ar “laika liftu” uz leju viduslaikos un sāk strīdēties par to vai zeme ir apaļa jeb tomēr nav. Man šķiet, ka iemesls ir interneta brīvi pieejama pseidozinātniskā literatūra, kas publiskajā telpā tiek “pielīdzināta” zinātniskam un argumentētam viedokli, un liela sabiedrības daļa vairs neredz atšķirību starp intelektuāli un mācītāju.

Varētu pat teikt, ka šis interneta informatīvo samazgu fenomens sāk nopietni apdraudēt demokrātiju jaunajās ES dalībvalstīs (Ungārija, Polija), jo ļaudīm bieži nav īsti skaidrs kas īsti ir zināšanas un kādas ir demokrātijas un liberālisma priekšrocības. Paradoksāli, ka tieši tagad, kad iedzīvotāji paši var brīvi smelt informāciju no interneta, tā noder drīzāk kā telefona grāmata, nevis karte sabiedrības norišu izpratnei.   

Jautājumu rodas aizvien vairāk, bet kompetentu atbilžu publiskajā telpā nav. Tāpēc, ka intelektuāļu vietā TV kadrā un avīzēs slejā sēž mācītāji un analītiska vētījuma vietā mums piedāvā viedokļu “spļāvējus”, kuriem patīk “zīmēties”,  plēsties un izaicināt publiku.

Modernais laiks ir sarūpējis īpašu cilvēku kontingentu, kas jūtas zinoši, bet de facto ir maz informēti. Rezultātā  notiek Latvijas publiskās telpas “balkanizācija” – kad atšķirīgas sabiedrības grupas vāc tikai sev derīgu un atbilstošu informāciju jeb to, kas atbilst “viņu” pasaules uzskatam un nostiprinās savos ideoloģiskajos cietokšņos. Rezultātā sabiedrība slāņojas pa vertikāli, veidojot uzskatu arhipelāgus, kurus norobežo aizu bezdibeņi.  

Amerikāņu komiķis Stephen Colberts šo fenomenu raksturo kā truthiness. Tā ir informācija, kura šķiet patiesa, neatkarīgi no tā vai tā ir vai nav zinātniski pamatota.

Arī man (kā zinātniecei) jārēķinās, ka fakti, kuri ir zinātniski pierādīti, plašāko sabiedrības daļu vispār neinteresē. Izklaide ir panākusi savu – vispieprasītākie publiskajā telpā ir “acīs lecēji” un klauni, kuriem “ir kas ko stilīgi pateikt par visu ko”.

“Iespējams, ka zinātnei šajā situācijā ir jāatkāpjas un jāpārtrauc sabiedrības apgaismošana”, – sev jautā zviedru mediju pētnieks un zinātnieks Jespers Štrombeks. Tā laikam ir, jo starptautiskajās konferencēs plaši apspriež problēmas, kas tepat Latvijā šķiet nenoskaidrota mīkla un mums kā pētniekiem diskomforta, protams, nav. Varam no augšas pasmīnēt par pūļa muļķību.

Nav labi.

Mūsu publisko telpu kopumā man patiešām žēl. Dalīties ar savām zināšanām ir humanitārās zinātnes raison d’être un tieši zinātnei būtu jānovērš tālāka sabiedrības uzskatu polarizēšanās.

Kur lai atrod šādu tribīni?

Kā Jums šķiet?

 

 

14 thoughts on “Intelektuāļu vietā mācītāji, zinātnieku vietā viedokļu “spļāvēji”

  1. Nezinu, varbūt neko vienkārši nesaprotu, taču izskatās ka neideoloģiski zinātniski procesu pētījumi, ja tā varētu izteikties, nav populāri ne “liberālajā”, ne “konservatīvajā” pusē, nosacītajā protams. Labi, pirms gadiem desmit, kad “visaktuālākais” (gan joprojām neesmu sapratis kāpēc) bija praida prasība pēc homoseksuāļu laulībām, tad no “konservatoriem” bija tikai neargumentēts “fui”, par tiem viss skaidrs, bet arī no atbalstītājiem neesmu manījis nevienu izvērstu socioloģisku, vai pat antropoloģisku vai, ja patīk šādi mīļvārdiņi, zinātniski pētniecisku moduli, kādu iespaidu šādas normas ieviešana atstās uz visu sabiedrību kopumā ilgtermiņā. Kādi būs ieguvumi, kādi zaudējumi – jo nav neviena fenomena, kur būtu tikai un vienīgi ieguvumi, vienkārši jāatbalsta ja ieguvumi vairāk. Pētījuma vietā tikai apmēram kā “nado Fedja, nado”, vai “šodien visi progresīvie atbalsta”, un tevi nolamā par reakcionāru ja pajautā “kāpēc”. Nē, nu manis pēc, lai reģistrējas, bet tā neviens arī nav atbildējis, kā šāda pieļāvība (atkārtoju, nesaku ka tā apriori slikta) ietekmēs mūsu bērnu dzīvi pēc simt gadiem, piemēram. Varbūt ir, vienkārši nezinu.
    Līdzīgi tāpat par daudz nopietnākiem jautājumiem – par vispasaules ekonomisko politiku, kur palasot dažādās ekonomistu prognozes, rodas sajūta ka mēs esam uzcēluši milzīgu finanšu piramīdu, kura jebkurā brīdī var sabrukt. Jautājums – a kur visi izglītotie, gudrie zinātnieki kuri to pieļāva, un šodien nerāda ceļu kā iziet no sistēmas strupceļa bez sabrukuma? Vai par aktuālo migrantu krīzi – kāpēc Eiropas valstsvīri un valstsievas, visi ar augstāko izglītību mētājas ar nepārdomātiem “laipniem aicinājumiem” bez sistemātiska iepriekšēja izvērtējuma, bez zinātniskās modelēšanas? Respektīvi izskatās ka lielie dūži nezin ko dara, un nejēdz ko darīt (arī tas ka Erdoganam paši eiropieši iedevuši tādu ietekmes sviru, ko neviens nezina kā viņš izmantos, neliecina par kādu dižu tālredzību).
    Tad – ja jau izskatās ka “viss salaists dēlī” – tad kāds brīnums ka cilvēki sāk meklēt “mūžīgās stabilās vērtības”? Un labi, neattaisnoju, bet vai nav saprotams ka “klerikāļi” uzreiz izmanto situāciju savā labā?
    Un atvainojos, cienījamā autore, kāds sakars Stambulas konvencijai ar planētas formu? Tāpat neesmu atradis atbildi, kāpēc konvencijā, kur galvenā pamatdoma taču ir novērst vardarbību pret sievietēm (un ne prātā nenāk apšaubīt ka mūsu sabiedrībā tā ir problēma, piedevām ļoti smaga, gan kopā ar daudzām citām, alkoholismu piemēram), vienlaikus arī par “eksotisku” tēmu (kura starp citu, nevienu neinteresēja), kam galīgi nav nekāda sakara ar to, ka kāds degradējies lops sit savu sievu?

    • Visam ir sakars ar Stambulas komvenciju (simbolisks), arī planētas formai, manai un Jūsu ikdienai. Jo runa nav par “sišanu”, bet gan par to kur paliks LATVIJAS sabiedrība. Pseidonacionāļu, ušakovistu vai baznīcas fundamentālistu aizdurvē, jeb svaigā gaisā.

        • Nedaudz atļaušos precizēt domu par “svaigā gaisa loģisko pamatošanu” – tāpēc ka it kā emocionāli intuitīvā psiholoģiskā izjūta “svaigs, sasmacis”, attiecībā uz sabiedriskajiem procesiem, visdrīzāk ir mūsu apziņas (precīzāk, apziņas plūsmu veidojošo faktoru savstarpējā mijiedarbība, bet šeit neiedziļināsimies) iepriekšējās pozitīvās vai negatīvās pieredzes izsaukts nosacījuma refleks. Emocionāli intuitīvā pieredze pati sevī ir “konservatīva”, arī gadījumā ja tā ir negatīva pret tieši tā dēvētajām “konservatīvajām vērtībām”, precīzāk, to vērtību (it kā vērtību, protams, nosacītas, nosacītas un iluzoras, bet tā atkal jau nedaudz cita tēma) piekritēju darbību, un pozitīva attiecībā pret šodienas “liberālajām vērtībām”. Nu, labi, nemāku eleganti izteikties, taču galvenais ka te vēlos abstrahēties no izvērtējuma “labs, slikts”, bet analizēt apziņas mehānismu. Primitīvi protams, jo neesmu īpaši gudrs.
          Nu labi, tātad – ja mēs vienkārši apgalvojam ka kāds process ir “svaigs gaiss”, tad tas nepamato neko, vien deklarē mūsu “ticību”. Līdzīgi kā, vienmēr mulsinājis tā dēvētais “ticības apliecinājums”, proti, kāpēc tik svarīgi postulēt savu ticību – jo tas ka kaut kam ticu, taču nepadara ticības objektu par eksistējošu! Visneizprotamākā atbilde uz diskusijā uzdotajiem jautājumiem par “Dieva personības” eksistenci ir atbilde “tā ir mūsu ticība” – un punkts. Diskusija noslēgta. Tātad, pēc šādas loģikas iznāk ka ja ticam ka dievus var pielabināt ar upurējamā asinīm, tad arī viņus tiešām var pielabināt liekot uz Kecalkoatla ziedokļa gūstekņus – mēs taču tam ticam, tātad, tas eksistē! Galējs piemērs, protams. Nu jā, līdzīgi arī ar pretējo mehānismu – mana neticība kādam fenomenam nenozīmē ka objekta neeksistē pateicoties manai apriori pateicoties manai neticībai. Un nav cita apziņas mehānisma kā kaut ko pamatot, vai pamatot objekta neatbilstību kā – loģika.
          Apgalvojums “tas ir svaigs gaiss” principā ir “ticības deklarācija”. Tam tiek likta pretī “cita ticības deklarācija”, cilvēks kura pozitīvā emocionālā pieredze pamatojās monoteisma regulētajā sabiedrisko attiecību specifikā (neatkarīgi, vai ar kaut ko tādu vispār savā negarajā mūžiņā vispār ir sastapies, vien iztēlojies kā kādu iluzoru “zelta laikmetu”, līdzīgi kā Alonso Kihāda), atkal apgalvo ka “svaigs gaiss” ir “tradicionālās vērtības”.
          “Ticības deklarācijas” noved tikai pie apsaukāšanās. No “abām pusēm”, starp citu.
          Loģika!

          • Labi, sapratu mājienu. Vienkārši ir tā, ka jēga diskutēt ir tikai ar cilvēkiem, kas mēģina saprast ko es domāju ar “svaigs gaiss”. Man nav iebildumu, ja cilvēki ir konservatīvi, taču es nevēlos dzīvot sabiedrībā, kur šādi cilvēki nosaka likumus un noteikumus, jo viņi rēķinās tikai ar to: “kā darīja mana mamma”, “kā savlaik rīkojās mans tēvs” vai “kā rakstīts Bībelē”. Respektīvi – viņiem bail no nezināmas nākotnes, kas nāks. Paradoksāli, ka šie cilvēki jau iepriekš zina, ka nākotne būs slikta, ja laikus to nenobloķēsim paši. Mums nebūtu zinātnes un tehnikas sasniegumu, nebūtu datoru, Iphone un visa cita, ja zinātnieki būtu konservatīvi un fundamentāli ticīgi veciem Dieviem. Tas, ka reliģija ir nepieciešama sabiedrības pakļaušanai ir skaidrs no menedžmenta viedokļa.Taču šaubos vai tā izdzīvos laikā, ja turpinās reanimēt viduslaiku dogmas un bremzēt “logu atvēršanu” atbilstoši modernā laika prasībām. Katra nākamā mūsu dzīves minūte pieprasa no ikviena spēju redzēt laiku un tā prasības. Visi cilvēki nejūt, ka telpā gaiss ir sasmacis. Visi nejūt laiku. To jūt tikai tie, kas ienāk smirdoņā no ārienes. Jā, man arī ir bijušas situācijas, kad ilgās diskusijās mēs dzeram auditorijā kafiju, “maļamies par tēmu” un no āra pēkšņi ienāk kolēģis ar saucienu- “Klau, jums te nav gaisa, atveriet logus!”. Tā ir bijis. Ikvienam no mums. Sēžot ilgi smakās un smirdoņās mēs pie tām pakāpeniski pierodam. Tā diemžēl ir. Domas vairs nekustas skaidri un virziena nav. Paliek tikai ambīcijas, godkārība un alkatība. Tāpēc mans apgalvojums “svaigs gaiss” nav ticība deklarācija, tas ir fakts. Bez skābekļa smadzenēs nejas jēdzīgs neradīsies un mēs paliksim piesieti pie staba ar nosaukumu “tradicionālās vērtības”.

    • Fakts, ka pie mums par vardarbību “labākajā” gadījumā atzīst tikai sišanu jau liecina par problēmām. Turklāt daudziem vajag, lai sekas būtu lauzti kauli, bet citiem: lai vīrs tiešām būtu deģenerāts, nevis “nabedziņš, ko sieva novedusi izmisumā”.

  2. Pirms 15 gadiem, kad es mācījos vidusskolā, fizika un ķīmija nozīmēja formulas uz tāfeles, bet vēsture – faktu “drukāšanu” pierakstu kladē. Tas arī varētu būt viens no iemesliem zinātnes nepopularitātei Latvijā šobrīd. Ja jau zinātne tiek uzskatīta tikai par kaut ko garlaicīgu un grūti saprotamu, kāpēc tai būtu jāpievērš uzmanība?

    Interneta medijos savukārt par veiksmes kritēriju uzskata klikšķu, skatījumu, likes un retweets skaitu. Piemēram, Twitter Analytics ir jauks rīks, taču pat tas mudina lietotāju tiekties pēc popularitātes, nevis kvalitātes. Jūsu minētajai tribīnei (piemēram, domnīcai), manuprāt, vispirms būtu jāatsakās no šādiem YouTube / Twitter kritērijiem.

  3. Es nepārzinu situāciju latviešu informatīvajā telpā, taču, lasot un klausoties angliski runājošos, radies iespaids, ka daudzi šo situāciju ir pieņēmuši par pašsaprotamu un cītīgi piemeklē skaidrojumus, kāpēc tā bija, ir un būs: cilvēka mērķis ir dzīvot tā, lai viņam būtu ērti, izņemot tos,kas dara visu, lai savu dzīvi sarežģītu, bet arī viņi to dara tāpēc, ka tas tā ir ērtāk. Cilvēks meklē savējos, ja viņam ir kas kopīgs, ar citiem, vai cenšas atrast, kam pieslieties. Un tad visu noteikts tas, kas nu šim cilvēkam ir tas svarīgākais.

    • Latviešu informatīvajā telpā dominē bailes. No nezināmas nākotnes. Nav intelektuālo līderu un viņu vietā mediju tribīne iesēdinājusi ticības sludinātājus = vīriešus kleitās, kas (pie viena) uzņemas arī garīgo un morālo skolotāju misiju. Tā kā mūsu ticības sludinātāji nav intelektuāli gudri cilvēki, bet dāsni bārstās tikai ar tukšām runas pērlēm, tad valstī nepārtraukti (hroniski!) trūkst cilvēku uz kuriem var paļauties. Politiķi tādi nav, prezidentus pēc Vīķes Freibergas regulē Lembergs un garīga telpa tiek atvērta svētajai inkvizīcijai.

  4. Jā, varbūt radies nepareizs priekšstats, vēlos precizēt ka galīgi neesmu “baznīcas konservators”, arī kristietis kā tāds, Dievam neticu. Vai precīzāk būtu teikt, jo kā jau rakstīju, ticība vai neticība nenodrošina ticēšanas vai neticēšanas objekta eksistenci, uzskatu ka fenomens ko dēvējam par Dievu ir tikai mūsu apziņas priekšstats. Ticībā Demiurgam ir vairāki nepamatoti pieņēmumi, jau Nagardžuna par tiem rakstīja, kā arī pārējie Nalandas loģikas meistari.
    Sekojoši, vēlējos pateikt ka ja nebūs loģisks pamatojums “liberālajiem” lēmumiem, ja tie tiks balstīti ticībā “cilvēktiesības pašas visu sakārtos”, baidos ka tad šajā ziņā nebūs īsti atšķirības no “sektantiem”. Cilvēktiesības ir labas un brīnišķīgas, bet ja tās piemēram, kā piemērs, paģēr beznosacījuma migrācijas atbalstīšanu – tieši reliģiski konservatīvu migrantu ierašanos, tad baidos ka principa ievērošana bez piesardzīga izvērtējuma – ne baiļu diktēta, bet piesardzības – var sagraut pašu principu.
    Īsumā, nevēlos ka tiek pielietoti tie paši nepamatotas ticības argumenti.

      • Nu, ar histēriķiem vispār nav vērts sākt runāt. Tik pat bezcerīgi kā ar tantuku, kura piestājas pie cigun vingrojumus izpildošu cilvēku grupas un pamāca “beidziet te, ejiet baznīcā, jo ir vienīgi Jēzus!”. Fanātisms bezcerīgs jebkurā izpausmē.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s