Svilpavnieku orķestris ar villaini, bet bez bankomāta

Aiz loga kaimiņbērni pūš svilpavniekus šaušalīgos akordos un gaisu pārņem mūsu nacionālā Jāņu ēdiena – šašlika skaudrais aromāts. Tas nozīmē, ka ir vasara un ļaudis jūtas lieliski. Ir vakars, tauta atpūšas un pirmā Brīvdabas muzeja gadatirgus 2016 diena ir aizvadīta produktīvi (ar nelielu Saules dūrienu kā eksotisku piedevu burzmas apmeklējumam).

Mediji ziņo, ka šī esot pēdējā siltā diena. Cerams, ka tā nebūs un tveicīgā vasara paliks šajos platumu grādos arī līdz pašām augusta beigām. Tā vajadzētu būt.

Kas jauns gadatirgū? Bankomātu tur joprojām nav un tikai dažiem pārdevējiem ir iespēja piedāvāt pirkumu ar bankas karti. Visi pārdevēji it kā saprot, ka cilvēki būtu gatavi pirkt vairāk (ja šāda iespēja būtu), taču vairums no viņiem paliek savā stīvuma zonā un nekust ne no vietas progresa virzienā. Savādi.

Interesantais mijas ar bezcerīgi garlaicīgām precēm un šī gada lielākais pieprasījums izpaudās dekoratīvo dadžu un gigantisku lāpu piedāvājumā.

Zivs mielastu pusdienu placī izdevās atrast tikai vienā teltī, visur citus piedāvāja tikai šašlikus, desas un kāpostus “pa trekno”. Veģetāro krodziņu šogad nebija.

Deficīts izrādījās arī kafija, kuru tirgoja jaunkundze kopā ar ceptiem kartupeļiem. Taču bija arī jautri un lieliski momenti, kas, protams, bija sarunas ar pārdevējiem un apmeklētājiem.

Miežu un ozolzīļu kafijas pārdevēja uzaicināja “pie sevis uz Viesīti”. Vajagot atbraukt.

-Kāpēc?

-Tāpēc, ka Āžu miests ir vienkārši foršs!

Iedzērām Alīdas kafiju un nolēmām aizbraukt brīvā brīdī. Sēlija ir jāatklāj.

Košas šalles pārdeva laipna lēdija ar vieglu igauņu akcentu.

  • Esi igauniete?
  • Jā, – viņa pamāja ar galvu.
  • Elagu Eesti!
  • Aitäh!
  • Vai Tu tirgo Rīgā?
  • Jā, Tērbatas ielā, – atbildēja Margit un pārgāja uz igauņu valodu. Latviešu tautiskās šalles viņas izpildījumā bija igauniski vēsākas, kā ar ledus surdīni apklātas putas.
  • Linu?
  • Jā, linu un ir arī vilnas, ja vajag, – viņa smējās. No debesīm krita nezināmas izcelsmes ziedputekšņi, noklājot sejas un matus. Saules stari lauzās cauri priežu skujām kā pīķi un visaktīvākie pircēji izrādījās ķīnieši.
  • Šausmas! – neslēpa sašutumu Ligita, kuru sastapu pie tautisko lakatu stenda.
  • Par ko tad nu?
  • Viens ķīnietis šo Bārtas villaini pieprasīja par 100 eiro! Taču tas ir roku darbs un maksā 500 eiro!
  • Jūs apvainojāties?
  • Nevajag apvainoties, viņš nesaprot.
  • Kā var nesaprast!
  • Var nesaprast. Diemžēl, – mēģināju audēju mierināt un virzījos uz izeju.

Rīt iešu atkal. Jānopērk mūžīgais Ligo vaiņags un siltie dūraiņi.

Uz tikšanos rīt!

 

 

 

 

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s