Vai novākt padomju laika pieminekļus ir barbarisms?

Sarkanās armijas propagandas fetišs Rīgā

Kremļa politikas paudēja Latvijā – Saskaņas līdera un Rīgas šefa Nila Ušakova jaunākie izteikumi par to, ka atbrīvotāju pieminekļa demontāža Pārdaugavā nozīmētu lielu traumu Staļina ideju mantiniekiem Latvijā, ir absurds. Jo šādi viņš salīdzina ”visus krievus” ar staļinistiem, kas ir melīgs vienādojums. Visi krievi nav sajūsmā par boļševiku uzvaru revolūcijā un Staļina realizēto genocīdu pret krievu tautu, tāpēc nesauksim staļinistus par ”visiem krieviem”.  Tieši tik pat tukšs absurds kā atriebības piedāvājums – ”zobs pret zobu” = nojaukt, atriebjoties arī Valsts bibliotēkas jauno ēku Pārdaugavā (ja kāds iedomātos demontēt Pārdaugavas betona staļinisma uzvaras rēgu). Cik saprotu, tad šajā solījumā ir politisks protests, kas izklausās pēc puišeļu saukāšanās smilšu kastē – “Ja tu uzdrošināsies aiztikt manu smilšu kūku, tad es uzreiz sabradāšu tavējo!”

Godīgi sakot, Ušakova draudi mani neuztrauc, jo nedz atbrīvotāju monuments, nedz pati bibliotēkas ēka mani estētiski nepārliecina.

Tātad – man kā rīdziniecei, nav simpātiska nedz pirmā ”māksla” nedz otrā ”arhitektūra”, taču šajā līmenī es spriežu tikai par šo objektu piemērotību Rīgas pilsētvidei un to estētisko uzlādētību, nevis par politiskām atriebībām, kad viens ”grupējums” izrēķinās ar otru, nojaucot ienaidnieka smilšu pilis.

Tāpēc paliksim pie pirmās pozīcijas – vai drīkst nojaukt Staļina laikus slavinošus pieminekļus šodien? Ja kādam ir interese, varam vēlāk diskutēt vēlāk arī par Birkerta slalomkalnu Pārdaugavā.

Atgriezīsimies pie “uzvarētajiem” un viņu propagandas “afišām” skultpūru izteiksmē.

Vai drīkst nojaukt vecus pieminekļus (ar propagandas jēgu) pilsētu centros? Īpaši tos, kas celti ideoloģijām, nevis konkrētām personām par godu.

Jā, drīkst, jo daudzas tautas no tiem jau ir atbrīvojušas. Tieši tāpēc, ka šie ”monumenti” slavina svešas, naidīgas varas klātbūtni un pazemo iedzīvotājus.

Interesanti, vai Merkele iedomātos šodien protestēt, ja mēs aizvāktu kādu trešā reiha laika akmens rēgu ar Ādolfa kaujiniekiem no mūsu sadzīves centra Rīgā. Protams, ka nē, jo viņa nav trešā reiha ideju turpinātāja. Taču Putins un partijas Saskaņa vadītājs jūtas sašutuši par bruņotas ordas vasaļu godinājuma eksistences risku Rīgas nesakoptākajā parkā, Pārdaugavā.

Viņi ir sabijušies un draud.

Kad argumentu pietrūkst, tad paceļ balsi. Taču tas nepalīdzēs.

Otrā pasaules kara okupantu piemiņas obelisku un monumentu sanēšana ir sākusies. Polijā nesen realizēja to pašu ko igauņi Tallinā – aizvāca nevietā (savulaik propagandas nolūkos) izvietotus “uzvarētājus” no pilsētu cetriem. “Pavisam to bija ap 500, sākot no bistēm un beidzot ar obeliskiem. Polijas parkos laukumos, vairums no tiem atbaidoši un pompozi. Taču ne jau neglītuma dēļ tos vēlējās aizvākt. Vainīgais bija vētījums ko tie simbolizēja – sarkanās armijas gvardu slavinājumu, jo viņi esot atbrīvojuši Poliju.”, – raksta Marcejs Zaremba zviedru laikrakstā Dagens Nyheter.

Polijas nacionālās atmiņas institūta (IPN) vadītājs uzskata, ka šie Sarkanās armijas uzvaru slavinošie pieminekļi veido melīgu pagātnes apraksta ainu un daudzos gadījumos ir uztverami ne tikai kā nepatiesi, bet arī kā aizvainojoši un pazemojoši marķējumi. Poļiem nav jājūtas nelaimīgiem un pazemotiem tikai tāpēc, ka okupants viņu zemē izvietojis kādreiz savus propagandas simbolus skulpturālo tēlu izskatā, – tā uzskata Polijas kolēģis. Jo runa šajā gadījumā nav par kapiem vai mūžīgās atdusas vietām, bet gan par centra spokiem, kas savietoti publiskajā telpā kā propagandas lapiņas akmens, dzelzs vai betona tēlu veidā.

Godīgi sakot, man nekad nav nācies ieraudzīt ielās, skvēros vai parkos godīgas skulptūras, kas patiesi atspoguļo pagātnes notikumus. Visi šie skulpturālie tēli ar kuriem piebāzta mūsu Rīga, ir vēstures vadoņu PR jeb sava laika pašportreti, kuriem nav nekā kopīga ar patiesību.

Ieraugot otrā pasaules kara sarkanarmiešu slavas monumentus Rīgā vai citur, acu priekšā uznirst izvarotās vācu, poļu vai latviešu sievietes pēc otrā pasaules kara. “Tās pašas, kurām sarkanarmieši pēc izvarošanas mēdza izdurt acis, lai atbrīvotos no lieciniekiem” (DN, 27.04.2016). Pie kam neaizmirsīsim, ka sarkangvardisti ar masveida izvarošanu Austrumeiropas atbrīvotajās valstīs nodarbojas pēc tam, kad karš jau bija beidzies. Tā teikt – atbrīvotajā teritorijā. Brīva Polija vai Latvija neietilpa Staļina plānā. Tāpēc šodien visus monumentus, obeliskus, pieminekļus un visu citu, kas slavina sarkanarmiešus otrajā pasaules karā, vajag izlēmīgi aizvākt. Protams, ka šim vienādojumam ir divas puses – Saļina armija karoja pret Hitleru un rezultātā atbrīvoja no koncentrācijas nometnēm ieslodzītos, vajātās grupas – romus un ebrejus ieskaitot. Tas ir nenoliedzami, taču šajā kara aritmētikā nevar aprēķināt, kurš no abiem – Staļins vai Hitlers bija lielāks ļaunums, ja abi bija masu slepkavas. Tieši tāpēc neizvēlēsimies starp holēru un mēri. Novāksim visus – vācu nacistus un krievu staļinistus.

Neskatoties uz to, ka agrāk (varbūt) esam domājuši citādi.

Vienkārši novāksim, tie traucē attīrīt pagātni.

Nevar būt nekādu starpvalstu līgumu, kas liek mums saglabāt gigantisku propagandas monumentu masu slepkavām un izvarotājiem sava nama priekšā.

Tieši tāpat kā nav argumentu tiem, kas vēlas šo “uzvarētāju pieminekli” saglabāt, jo viņi nevēlas paskatīties uz vēsturi ar godīgām acīm.

Novākt diktatūras laika pieminekļus nav barbarisms.

Tā ir humāna akcija.

Pie tās mēs arī ejam, jo nevienā karā neviens nekad neuzvar. Visi mēdz būt zaudētāji, arī tie, kas pagūst sev uzcelt monumentus paši.

4 thoughts on “Vai novākt padomju laika pieminekļus ir barbarisms?

  1. Uzreiz nāk prāta Birzes atmiņas par saviem pacientiem dermatoveneroloģijas kursa ietveros, jaunu meiteni un zaldātiņu, kuru esot viena vācu …, kas esot vēl divus desmitus. Tā kā diez vai viņa gar kazarmām bizoja un plātījās, tad ir diezgan liela varbūtība, ka visi tie divi desmiti rindiņā (jo nu kurienes tāda informētība par skaitu)…
    Nē, PSRS, protams, neko neatbrīvoja, tikai iesēdās veco okupantu vietā, bet šis piemineklis ir svarīgs ļoti lielam daudzuma cilvēku, un arī šeit dzimušajiem un augušajiem sarkanarmiešiem un viņu bērniem un mazbērniem, kuri nekad neuztvers tēti/opi par sūda okupantu. Un svarīgs kā vieta, kur sapulcēties, un mierīgi pārkāpt sabiedriskās kārtības noteikumus. Nu nelaidīs viņus pie BrīvĪbas pieminekļa kā leģionārus, kuriem nemaz tur neklātos svinīgus gājienus rīkot….

      • Jā maz, tāpat kā par visu pārējo. Atceros, kā pēdējos divus gadus vidusskolā vēstures studas pagāja cītīgi pierakstot skolotāja diktēto, jo grāmatu nebija, un Latvijas vēsturi mums vispār neviens nebija mācījis. Ja neskaita vieglu pačalošanu par laikiem pirms krustnešiem un līdz Kurzemes hercogistei ieskaitot. Man, piemēram, absolūti neko neizteica datums 17. jūnijs. Jā, tas noteikti tika regulāri piesaukts, bet ārpus skolas, tāpēc nepievērsu tam uzmanību. Skaitījām dzejolīti ar jautājumiem par to, kāpēc Eidemani nošāva, kāpēc Rudzutaku nošāva, bet ne mazākās nojausmas, par ko ir runa.
        Kas sekoja šiem informācijas plūdiem? Pakāpeniska atgiešanās pie pārbaudītām vērtībām: pareizās vēstures. Faktu īpatsvars samazinās, emociju daudzums aug, un kaislības spēj radīt tikai jaunas kaislības. Piemēram, Salaspils: tā vietā lai vienkārši uzrakstītu, kas tā īsti bija (neaizmirstot pieminēt, ka daudzi, arī mans vectēvs, no turienes nonāca drūmākās vietās), ne viens vien sāk ar to, ka Salaspilij nebija nekā kopīga ar to, par ko rakstīja PSRS, un vispār tas esot bijis teju vai kūrorts zagļiem un slaistiem.
        Tas pats ir ar okupantiem: ļautiņi lauž šķēpus, kurš okupants bija labāks. Tā vietā, lai vienkārši uzskaitītu faktus, jo vērtējumi ir nevietā kaut vai tāpēc, ka nacistus ātri patrieca.
        Un, vēl, to var saukt par pelnu kaisīšanu uz galvas, kas ir nejēdzīga nodarbošanās, bet latviešiem būtu jāzina viss, ieskaitot nesmuki fakti. Visjaunāko laiku vēsturē tas, protams, būtu ievērojamais pienesums NKVD un KGB tapšanā un attīstībā, tas, kāpēc, atšķirībā, piemēram, no Polijas, vācieši nerīkoja plašas vietējo nacionālistu apšaušanas utt. Ir jāsaprot, ka arī tas ir bijis, un tie ir tieši tādi paši fakti, kā tie, ko pie mums mīl piesaukt.

  2. Protams, ka konceptuāli padomju laiku “pieminekļiem” neatkarīgā LV nav vietas un tie būtu aizvācami. Par to nav šaubu. Taču jārēķinās arī ar realitāti, proti, ka sākot tos un īpaši centrālo, tā dēvēto Uzvaras pieminekli Rīgā, demontēt, Putina režīma atbalstīti var satrakoties tūkstošiem, ja ne desmitiem tūkstošu vietējo kolonistu. Vai LV ar tās “Saskaņas” fanu pārpilno policiju būs pa spēkam tādu pūli savaldīt? Ja nu vienīgi ar kārtīgu NATO kontingenta klātbūtni.
    Varbūt tomēr risināt problēmu no otra gala, konstanti strādāt pie Krievijas piektās kolonnas samazināšanas? Pirmkārt, izbeidzot to atražot absurda teātrī – valsts finansētās skolās. Un tad, finālā, varēs arī pēdējās sovjetisma paliekas jeb pieminekļus aizvākt.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s