• Ejam auēt!- noskaldīja Roberts, iemetot datoru somā.
• Ejam!- skaļi atsaucās Dāvis.

Maisu un mugursomu pakošanas troksnis nomāca piekrītošu murdoņu. Lekcija 206. jeb “karaliskajā” auditorijā bija beigusies. Nākamie kolēģi (pagaidām vēl studenti) ģērba mēteļus un mauca mices galvā.

• Ko nozīmē auēt? – jautāju cauri promiešanas murdoņai.
• Nezināt, ja? –
• Nē, nezinu.-
• Ahā, – izvairīgi nopūtās tuvumā stāvošie un nez kāpēc sāka smaidīt.
• Teiksim? – prasīja Jānis.
• Eh, nu labi …pateiksim –
• Nu…ko nozīmē auēt? –
• Tas nozīmē izbeigt nodarboties ar lietām, kas nepatīk vai nogurdina. Nu apmērām tā, – skaidroja  Aleksejs savā mīkstajā krievu akcentā.
• Tas nozīmē nedarīt neko nejēdzīgu, – papildināja Roberts un pārējie sāka smieties.
• Paši izdomājāt šito vārdu? – prasīju projām ejošajiem.
• Paši, paši…-
• Kurš? Atbildes trūkums bolīja acis bez skaņas, aiz durvīm.

Skaidrs. Te mums darīšana ar moderno folkloru. To, kas rodas pati no sevis. Tukšā vietā.

Noklausoties aizvadītās nedēļas diskusijas par Stambulas konvencijas jeb sieviešu tiesību aizstāvības tēmu, nācās atkal saskārties ar to pašu – nez no kurienes izrauto vārdu “dženderisms”, kas ir tik pat piesātināts ar konspiratīvo saturu kā auēšana. Nav pasaulē šādās ideoloģijas, nav organizācijas vai vispasaules sazvērnieku grupu, kas vēlas iznīcināt dzimumus un pārtaisīt vīriešus par sievietēm vai likt precēt sava dzimumu pārstāvjus. Nekā tāda nav. Nav. Viss šis “dženderisms” ir  murgi un izdomājums.  Taču, lai ietu tālāk jāizmanto nākamais salīdzinājums, kas palīdzēs saprast, kāpēc ir cilvēki, kas ko tādu (kura nava!) izdomā un izplata klausītājiem.

Ir kāda sena pasaka, kuras galvenā varone ir precēties gatava meita. Viņu sauc Līze. Reiz pie viņas atbrauca kārtējais precinieks lūgt vecākiem meitas roku. Māte nosūtīja nākamo līgavu pagrabā pēc vīna krūkas. Meiča nokāpa lejup pa kāpnēm un pie griestiem ieraudzīja pieslietu mietu. Nobijās, iedomājoties, ka šāds koka gabals varētu uzkrist kādam uz galvas un to nogalināt. Vēl trakāk, ja šis “kāds” būtu viņas nākamais bērns. Līze skaidri iztēlojās kā viņa apprecas ar līgavaini, dzīvo laimīgi un viņiem piedzimst mazulis. Kādu dienu mazais nonāk pagrabā pēc kartupeļiem un šis miets viņam uzgāžas uz galvas. Bērns ir pagalam. Šausmīgi. Līze sāk raudāt un nejaudā uznest vīnu viesiem. Viesi nevar sagaidīt vīnu un tāpēc meitai pakaļ uz pagrabu dodas māte. Līzes mamma nonāk pagrabā, ierauga raudošo meitu, noklausās stāstu un sāk raudāt līdzi. Vēlāk tas pats notiek ar Līzes tēvu, brāli un māsu. Finālā visa ģimene sēž pagrabā un raud par to pašu bērnu, kas nākotnē varētu tikt nosists šeit pagrabā ar nelāgā mieta palīdzību. Precinieks neiztur un dodas meklēt pazudušos. Atrod tos pagrabā kolektīvi raudot. Viņš nepievienojas raudātāju korim. Brauc projām. Atsakoties no precībām ar Līzi.

Kādus secinājumus varam izdarīt? Mūsu Stambulas konvencijas nīdēji, noraidītāji un dēmonizētāji ir tie paši kolektīvie raudātāji, kas vēlas saskatīt šajā dokumentā to, kas tajā nav uzrakstīts.

A, ja nu uzkrīt uz galvas? Ko tad?

Visas citas nācijas neredz mietu, kas nogalinās, bet mūsējie redz.

Kā tas iespējams?

Tas iespējams tādēļ ka hronisks aizdomīgums ir mūsu kolektīvā postsovjetiskā īpašība. Mēs redzam mietu pie griestiem arī tuksnesī, jo nevaram noticēt, ka cilvēkiem, procesiem un lietām var arī nebūt ļaunu nolūku.

Loģika te nepalīdz, ja aizdomīgums ir asinīs.

Šo interesanto faktu pirms mēneša man atklāja kāds dānis, kurš jau gadu dzīvo Latvijā. Viņš strādā Rīgā, nedaudz runā latviski un visu šeit notiekošo uztver ar ienācēja acīm. Pajautāju viņam par Latvijas un latviešu īpatnībām. Parasti to pirmie pamana ienācēji, kas ieceļojuši nesen. Sörens uzreiz atzinās, ka Latvija viņam patīk, bet neizturams esot hroniskais vietējo aizdomīgums. Par visu un pret visiem. Nav svarīgi latvietis vai krievs. Visi tur apkārtējos aizdomās. Balts nevar būt balts (tikai izliekas) un labi nolūki nevar būt labi (slēpts pašlabuma meklējums).

• Tas ir briesmīgi, – komentēja dānis savu atklājumu un man nākas tam piekrist.

Nezinu kā vēl vienkāršāk paskaidrot to, ka mūsu problēmas bieži dīgst pašu galvās nevis izriet no starptautiskās konspirācijas.

Vai sāksim no aizdomīguma atbrīvoties?
Beigsim meklēt neesošu gruzi piena glāzē un neesošu “dženderismu” Stambulas konvencijā?

Labāk auēsim.