Čērčils un demokrātija. Kā vēlamies nodzīvot savu atlikušo mūžu?

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Speciāli TvNet

Aizvien biežāk mūsu publiskajā telpā var pamanīt aicinājumus nobeigt liberālismu, anulēt demokrātiju un iet atpakaļ pie tirānijas pa varmācības, despotisma un totalitārisma ceļu. Izvēles piekritēji savu nostāju argumentē ar pieļāvumu, ka pasaule šobrīd piekususi no liberālas demokrātijas «visatļautības» un vēlas «sakārtot māju» diktatora un baznīcas vadībā. Līdzīgu melodiju korī dungo putinisti gan šeit, gan arī viņpus Zilupes robežai apgalvojot, ka esošā (Rietumeiropai raksturīgā) politiskās pārvaldes un organizācijas sistēma esot sevi izsmēlusi. Kā jau tas meldiņā pierasts, šis refrēns tiek atkārtots no jauna, no jauna un daļa dziedātāju nemaz neiedziļinās dziesmas teksta saturā. Vai tā patiešām ir?

Lai apspriestu šo tēmu, izvēlējos 1939. gada 24. martā publicēto politiķa, virsnieka un britu premjerministra (1940-1945; 1951-1955), Nobela literatūras prēmijas laureāta (1953) Vinstona Čērčila (1874-1965) pārdomas par to pašu demokrātiju, kuru daudzi arī Latvijā šodien ir gatavi demontēt. Lai gan pati neesmu Čērčila apbrīnotāju skaitā (man ir iebildumi pret viņa rīcību Otrā pasaules kara laikā attiecībās ar Baltijas valstīm un pārējo Eiropu), tomēr raksts ieinteresēja, jo dod vielu pārdomām. Tas pierāda, ka diktatūras slavinātāju uzbrukumi demokrātijai nav nekas jauns un tikai šodienai raksturīgs. Tie notikuši arī agrāk un turpināsies mūžīgi.

Tautai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi

Tā apgalvoja Čērčils. Šo frāzi bieži citējam tad, kad Latvijā atkal ievēlēta nepareiza Saeima, jo trūcīgākās (vēlēšanās aktīvākās) iedzīvotāju daļas atkal nodevušas balsis par populistiem. Tiem pašiem «ļimončikiem», kas sola, bet valsts labā nedara neko. Vienīgi izglītots, iedziļināties spējīgs vēlētājs spēj ievēlēt savai valstij produktīvu valdību. Tā nu tas ir. Balsotāji, kurus politiķi var nopirkt par banānu ķekaru Bauskā, par dāvanu Ziemassvētkos Ventspilī vai brīvbiļeti tramvajā Rīgā, nespēj izšķirties un godprātīgi izlemt. Viņi «halturē» pie balsošanas urnas. Iemet atverē aploksni ar blēža vārdu. Šādi paver ceļu izlaupītājiem. Tātad nedod iespēju vērtīgām, atbildīgām personībām nonākt pie varas svirām Latvijā. Ko darīt mums pārējiem? Vai atņemt šīm spītīgajām sirmgalvēm pasi? Aizslēgt Kremļa apdullinātajiem kungiem un jauniešiem durvis uz vēlēšanu iecirkni? Vai aizliegt slīmestiem balsot? Vai tiešām demokrātiskā iekārta ir vainīga pie tā, ka mūsu sabiedrībā ir ļaudis ar upura kompleksu, neremdināmu alkatību un citi, kas nespēj domāt? Kāpēc slovēņi un francūži var palasīt, paklausīties arī pretējā viedoklī un izlemt, kādi cilvēki valsts pārvaldē vajadzīgi, bet mēs latvieši nekādi nespējam nedz vienoties vienotā partijā pret kremliniem, nedz saglabāt savu grūti izkaroto brīvību un neatkarību no totalitāristiem un populistiem?

Vai tiešām pie ļaužu egoisma un muļķības ir vainīga demokrātija? Nē, protams, ka nav. Tikai demokrātijas apstākļos līdzcilvēku trūkumi ir labāk redzami. PSRS totalitārisma laikā bija tikai viena partija, par ko vēlēt, un vēlēšanu iznākums jau iepriekš paredzams. Tagad partiju pārāk daudz, un iespējams, ka tieši šajā virzienā meklējama šodienas vēlēšanu lielākā problēma. Mēs nepazīstam politisko piedāvājumu, tas ir saskaldīts un nav kārtīgi apskatīts. Partiju mums daudz. No malas dažādu grupējumu politiskais piedāvājums šķiet ļoti līdzīgs un atšķirības starp tiem ir neskaidras un nesaprotamas. Bez tam sabiedrisko mediju līdzdalība politisko partiju izgaismošanā pilsoniski aktīvajiem iedzīvotājiem ir nepietiekama jeb līdzinās nullei. Arī apzinīgam vēlētājam (šādā situācijā) būs grūti izšķirties par ko balsot, jo nav politiski polarizētu partiju alianšu.

Konfekšu dalīšana

Lai uzbūvētu pārtikušu Latviju pa demokrātijas ceļu, mums visiem jāpiedalās celtniecības darbā. Valsts ir kopīgā lieta, nevis Lemberga, Dūklava, Šķēles vai Ušakova SIA. Tāpēc daudziem būs jāatradinās no ierastās frāzes «par politiku neinteresējos». Par politiku ir jāinteresējas visiem, jo ikvienam no mums demokrātija dod tiesības balsot un caur to lielā mērā izlemt valsts turpmāko likteni. Tieši tie, kas neinteresējas (vai nebalso), grūž Latviju dziļāk populisma aklajā ielā. Demokrātija mums garantē tiesības, taču par pienākumiem (pret demokrātisku valsti) nereti aizmirstam.

Tiem, kas līdz šim nav interesējušies par politiku un neko no tās nesaprot, paskaidrošu orientēšanās formulu īsi: iedomājieties kaudzi konfekšu. Kā sadalīsiet šo kaudzi bērniem, kas sēž klasē? Visiem līdzīgi vai čaklākajiem vairāk un slinkajiem mazāk? Ja izvēlēsieties pirmo variantu (visiem līdzīgi), tad esat kreisi orientēta persona, jo jums rūp tauta tāpat kā sava ģimene. Ja sadalīsiet čaklākajiem vairāk saldumu un slinkākajiem mazāk, tad aizmirsīsiet, ka Anna vai Kārlis vispār šodien nav skolā un «končas» nav saņēmuši. Šī ir labējā (konservatīvā) pieeja sadales politikai, kas dod priekšroku ambiciozākajiem un turīgākajiem. Mūsu valsts partiju politika ir simboliska bombongu dalīšana (valsts budžets tiek sadalīts noteiktiem mērķiem, kaut kam tiek dota priekšroka, kāds tiek aizmirsts utt.). Līdz šim līdzekļu (konfekšu dalīšana) pie mums veikta vienīgi no labējo partiju flanga viedokļa. Ja uzskatāt, ka tas nav pareizi (mums ir daudz invalīdu, cilvēku ar īpašām vajadzībām, trūcīgu ģimeņu, maznodrošinātu sirmgalvju), tad balsojiet ar kreisi orientētajām sociāldemokrātiskajām partijām, kuras Latvijā ir vairākas (Saskaņu sociāldemokrātiem nepieskaitu). Ja vēlaties, lai viss paliek pa vecam, tad balsojiet par labējām partijām, kuras veido nacionālais bloks, Lemberga kabatas partija un atlikusī Vienotība. Jaunās partijas pagaidām nav parādījušās «pilnā augumā», un šis fakts ir sabiedrisko mediju kļūda. Jau sen vajadzēja iepazīstināt vēlētājus ar jauno partiju piedāvājumu. Pētījumi pierāda, ka vēlētāju iepazīšanās masu medijos ar jaunu (līdz šim nepazīstamu) politisko partiju norisinās vismaz 3 mēnešus. Pagaidām iepazīstināšana nedz Latvijas Radio, nedz Latvijas TV nenotiek. Negribētos turēt kolēģus aizdomās un iztulkot šo klusēšanu LTV un LR kā apzinātu izpatikšanu vecajām, varas partijām, kurām iepazīšanās ar vēlētāju vairs nav nepieciešama. Taču pilsoniski atbildīgi tas nav.

Planētas forma un ērtības

Vēlreiz atgriežoties pie liberālās demokrātijas un Čērčila raksta. Ir vajadzīgi gadu simti, lai visas tautas nonāktu pie sava ideālā valsts organizācijas un pārvaldes modeļa. Lielbritānijai bija vajadzīgi vairāki gadsimti, lai uzbūvētu savējo, konstatē valsts leģendārais premjers. Tas, ko viņi sev atklāja un noskaidroja, vēlāk noderēja arī mums – tautām, kas atbrīvojās no gadsimtiem ilgas verdzības. Šis modelis ir atvērta, pret visiem iecietīga pārvaldes forma, kas nešķiro maciņa biezumu, ādas krāsu, ticības vai visu citu veidu orientāciju. Protams, liela sabiedrības daļa, kas pieradusi pie paklausības varai (pie stingrās rokas «no augšas») un pieprasa ko līdzīgu reanimēt arī Latvijā, neaizdomājas par to, ko šāds ceļš atpakaļ varētu mums visiem nozīmēt tagad. Kāpēc šie cilvēki vēlas atgriezties pagātnes pagrabā? Tāpēc, ka modernais laiks ir citāds nekā pagātne, kurā nebija darba tirgus, nekustamo īpašumu un mantu (kuras maciņš neceļ), bagātnieku (kuriem skauģi netiek līdzi) un «izlaidības», kas nav saprotama cilvēkam, kura laikā seksa vispār nebija. Tad labāk bēgt atpakaļ pie brežņevisma? Tāpēc, ka bail no tagadnes? Tāpēc, ka neviens nepamācīja, kā dzīvot brīvajā pasaulē (parādi būs jāatdod un cilvēki būs stipri citādāki, nekā no malas izskatās)? Izskatās, ka arī šajā gadījumā noteicošās ir bailes. Nesaprotam, nezinām, nemākam un tāpēc negribam. Protams, ir grūti būt pieaugušajam demokrātiskā valstī, kurā viss jāizlemj pašam un valsts vadītājiem savu likteni deleģēt nevar.

Situācija atgādina viduslaiku diskusiju par to, vai zeme ir apaļa vai nav. Tiem, kas skatās pa logu, liekas, ka tā ir plakana kā pankūka. Tiem, kas seko zinātnei un jaunākajiem atklājumiem, ir skaidrs, ka zeme ir zila, apaļa planēta. Tātad izpratnes problēmas pamatā ir kompetences bagāžas atšķirības.

Izrādās, ka Čērčila laikā piedzīvotas tieši tādas pašas diskusijas kā šodien. Vecmodīgais parlaments esot jāmet mēslainē, jo tas nepildot savus uzdevumus un tāpēc nederot «kā tāds». «Visā Eiropā pašlaik ir ļaudis, kas gatavi saplosīt esošo valsts pārvaldes iekārtu. To pašu, kuras robežās dzīvojuši visus šos gadus. Tagad grasās ķerties pie pavisam citām valsts pārvaldes metodēm, bez izpratnes par to, ko šāds pārkārtojums var dot un kāda ir tā vērtība nākotnei,» satraukti raksta Čērčils tālajā 1939. gadā, un viņa viedoklis sasaucas ar šodienas 2018.gada aktualitātēm Eiropas telpā. Pēc Čērčila domām, šī pieeja esot vieglprātība, jo nomainīt valsts pārvaldes formulu nenozīmē to pašu, ko nomainīt uzvalku. Līdz šim cilvēce piedzīvojusi tikai un vienīgi nežēlīgu despotismu, netaisnas monarhijas, kas ar varai pietuvināta galma oligarhu palīdzību, apspiež un izspiež iedzīvotāju vairākumu. Iesaistot apspiesto pūli valsts pārvaldes ietekmēšanā, briti pirmo reizi panāca «kaut cik godīgu un taisnprātīgu valsts regulēšanas formu». To pašu, kas neļauj rupji un varmācīgi izturēties pret tiem, kam nav varas sviru vai materiālu resursu taisnības pirkšanai. Konstitūcijas grozīšana ir ļoti jutīga lieta, jo vairumā gadījumu tā noved pie asinsizliešanas, – domā Čērčils. Protams, visos laikos un valstīs ir turīgi cilvēki, kas grib un spēj pārkāpt likumu, ignorēt savu pilsoņu pienākumu, prast apzagt savu valsti. Taču nekad šie ļaudis nenodzīvo ilgāk, laimīgāk vai prasmīgāk savu dzīvi par mums pārējiem tepat blakus mums uz šīs zemes. Viņi nodod valsti un par to samaksā ar savu godu.

Kā vēlamies nodzīvot savu īso dzīvi?

Šis ir pats svarīgākais jautājums, kuru katram jāuzdod sev. Vai vēlamies atkal noenkurot valsti «virs sevis» un kalpot izdomātām idejām, kuras mums izvirza «diži vadoņi» (Staļins, Putins, Urbans, Hitlers vai Pinočets). Pēc tam ar katru citādi domājošo no mums šie līderi izrēķināsies bez žēlastības un nožēlas. Idejiskie (ticības) argumenti noderēs pierādījumu vietā. Nē, cilvēks, kas pieradis pie pilsoņa brīvības, vairs nav iedzenams diktatūras suņu būdā. Jo valsts ir priekš mums, nevis mēs – priekš valsts.

Domāju, ka vēlamies būt brīvi, aizsargāti un materiāli nodrošināti. Čērčils uzsver, ka šā iemesla dēļ ir vajadzība pēc ticības, uzskatu, pārvietošanās brīvības. Vajadzīga brīva telpa, kas netraucē katra atsevišķa indivīda tiesībām pašam izlemt savu dzīvi, atrast savu profesiju, kas palīdz nodrošināt iztiku. Garantējot labklājību, godprātīgu medicīnisko aprūpi, taisnīgu tiesu sistēmu strīdu un domstarpību gadījumos. Mums ir vajadzīgas arī politiskās opozīcijas un pretēji domājošo aizstāvība no varas puses. Mēs gribam veidot nevalstiskas organizācijas, kas aktivizētu līdzi domājošo, aktīvo sabiedrības daļu svarīgu problēmu risināšanā. Mums nepieciešamas iespējas paust savu viedokli publiski, jo vēlamies paši noteikt visu savā valstī un just, ka mūsu viedokli vara ņem vērā un liek lietā produktīvi.

Grieķu paraugs

Demokrātijas ideja piedzima antīkajā Grieķijā. Strauji to iznīcināja barbari, saplosot civilizēto ideju gabalos un piespiežot cilvēci gadsimtiem dzīvot diktatūru un tirānu pārvaldījumā. Taču asiņainie varmācības instrumenti nespēja iznīcināt ideju un sapni par godīgu valsti, kas paredzēta pilsoņiem (nevis otrādi). Britiem viņu izolētajā salā arī izdevās šo sapni realizēt pirmajiem. Ripoja tirānu galvas un priviliģētajiem tika atņemtas priekšrokas tiesības. Tas notika lēni, grūti un mokoši, taču norisinājās. Jauna varas forma bija izsapņota, un visbeidzot bija pienācis tās dzimšanas laiks. Katra valsts var šodien nosaukt to cilvēku vārdus un uzvārdus, kas cīnījās un uzvarēja, lai ieviestu savā zemē taisnīgu valsts pārvaldes formu. Viņu vārdā mēs šodien nosaucam laukumus un ielas, jo cieņa ir vienīgais veids, kā pateikties par naudā nesamaksājamiem ieguldījumiem savas valsts, nācijas un sabiedrības labā. «Toreiz mūsu mazā valsts ar saviem četriem vai pieciem miljoniem iedzīvotāju, spēja atbrīvoties no apsēstības, kuru nodrošināja Spānijas spiediens. Tiekot vaļā no Luija XIV militārās un reliģiskās tirānijas, no Napoleona draudīgā tuvuma, uzdrošinoties ieslīdēt viktoriānisma ērā ar uzvaru,» konstatē Čērčils, uzsverot tautas gatavību pretoties arī fašistiskās Vācijas centieniem pakļaut Eiropu. Tas bija iespējams, pateicoties pilsoņu godprātīgai rīcībai, kas vērsta vienota mērķa labā – savas valsts aizstāvībai. Tikai tāpēc, ka «mums ir kopīgs spēks, spēja rīkoties, ar likumu aizsargāts pilsoņu aktivitātes spars, kas gūst savu izpausmi parlamentārās demokrātijas pārvaldījumā», mēs uzvarējām, – uzver Čērčils. Viņam šķiet, ka šāda sabiedrības organizēšanas forma ir pretmets jebkādām diktatoru, vadoņu vai tirānu varas izpausmēm. Šo tēzi demokrātijas aizstāvībai viņš pauž gadu pirms Otrā pasaules kara sākuma. Pēc viņa domām, ikvienam britam ir nīstamas un nepieņemamas jebkādas diktatūras, patvaldības, vadoņu tirānijas izpausmes (vienalga kādā formā tās tiktu pasniegtas). Tikai brīva, demokrātiska valsts ir spējīga aizstāvēt savu pilsoņus godīgi un ievērot viņu tiesības pēc būtības.

Divdesmitā gadsimta sākumā tika paplašinātas vēlēšanu tiesības un «angļus aicināja uzticēt savu brīvību demokrātijai. Tas, ka katram vīrietim un katrai sievietei bija vēlēšanu tiesības, palīdzēja nodrošināt lielāku demokrātiju. Šādi valsti bija iespējams labāk pārvaldīt. Bezmaksas obligātā pamatizglītība (bez piesaistes baznīcai) nodrošināja ļoti plašiem sabiedrības slāņiem iespēju izlemt politiskas problēmas. Anglija uzņēmās šo pienākumu, atbildību un nedrīkstēja kļūdīties,» konstatēja rakstā bijušais valsts vadītājs. Viņš arī neslēpj sarūgtinājumu par to, ka cilvēki, kuriem ir piešķirtas lieliskās iespējas ietekmēt politiskus procesus savā valstī, vieglprātīgi atsakās no pilsoņa goda pienākuma.

Daudzas valstis centās sekot šim britu modelim, to kopējot un atkārtojot. Par to notika cīņas, cilvēki mira, šos principus aizstāvot. Taču citur notika pretējais. Piemēram, Krievija iznīcināja savu parlamentu un pārtapa par skudru pūzni. Itālijai draudēja līdzīgs liktenis, jo tā izvēlējās romiešu diktatūras sabiedrību, par kuru samaksāja ļoti bargi, – secina bijušais britu premjers un atzīst, ka vairumam jauno valstu piemīt tieksme tomēr apstāties pie pusmilitāras diktatūras attīstības fāzes, cerot, ka skarba vadība paātrinās iedzīvotāju labklājību un pārticību. Vissmagāk šis etaps iecirta Vācijai, jo «šī spēcīgā tauta, Rietumu pasaules jaudīgākā un bīstamākā nācija, tagad ir atgriezusies atpakaļ viduslaiku situācijā, atsakoties no iespējām, kuras tai piedāvāja jaunais laiks».

Čērčilu jau tālajā 1939.gadā nepārliecināja totalitāras valsts izaicinājums, jo šāda sabiedrība, kurā visiem jābūt vienādiem un pretim runāt nedrīkst, nav civilizētu attiecību cienīga.

Kapitālisms un naudas vara sistemātiski mēģina graut demokrātismu, taču informācijas globalizācija palīdz saskatīt izpausmes arī citur un saprast, kas ir norma un kas pārkāpums. Cīņa par demokrātiju nav galā. Pats galvenais ir atrast cilvēkus, kas spēj taisnīgi nodrošināt mums pašu svarīgāko demokrātijas principu – brīvību,[1] jo mums nav laika satraukties un baidīties tagad, kad notiek pats svarīgākais – mūsu vienīgā dzīve uz šīs zemes.

[1]Aristotelis. Politiken. 1317b (6:2)

“Krievi nāk!” – kā briesmu signāls atdzimst no jauna. Patiešām žēl, ka vēsture atkārtojas.

Krievi nākKarsta zivju zupa lietus apstākļos, siltā kafejnīcā. Ko vairāk var vēlēties salijis cilvēks Mežciemā? Kafejnīcas ekrāns atkal rāda to pašu Džeimiju Oliveru un viņa rosīšanos pie plīts. Oficiante sola tēju ar citronu un patīkama maltīte var sākties ar bakstīšanos telefonā un pārbaudot e-pastu. Tādi laiki pienākuši. Pie blakus galdiņa trīs sievietes malko svītrainu kafiju un ēd krāsainām kārtām veidotu saldējumu un kūkas. Viņu saruna krievu valodā man šķiet melodiski pazīstama. Tā runā mana Oļa pa Skype no Pēterburgas. Šīs sievietes ir ieceļotājas pavisam nesen. Pirms maltītes sastapu vienu no viņām tepat ekopreču veikaliņā. Viņa vēlējās auzu pārslas, “tās kuras ēd latvieši”. Smējāmies abas ar pārdevēju un piedāvājām visas pakas pēc kārtas. Jauka sieviete. Taktiska un smalka. Prieks, ka šādas sievietes atbrauc un pērk auzu pārslas. Prieks, ka visi krievi nav kā putins, tieši tāpat kā visi latvieši nav tādi kā lembergs, šlesers vai resnačs.

Tikmēr starptautiskajā arēnā kā milzu augonis briest “bailes no krieviem” valsts agresīvās politikas dēļ. Pat flegmātiskie zviedri šovakar savā “Agenda” diskusijā tūliņ runās par ko kā “glābties no krieviem”, ja viņi uzbruks. Mans televizors dimdina pašlaik politiskās debates augstās toņkārtās no Stokholmas sabiedriskās televīzijas lielās studijas.

No jauna aktuāla kļuvusi kāda sena zviedru vēlēšanu kampaņas afiša ar tekstu “Ikviens, kas balsos par strādnieku partiju faktiski nobalsos par Maskavu!”. Bildē “krievu” personificē nikns kazaks un viņam sekojoši labi barotu sarkanarmiešu pūļi ar sarkanajiem karogiem un durkļiem. Kādā citā, līdzīgā afišā tie paši sarkanarmieši demolē zviedru zemnieka saimniecību un vēl trešajā – tie paši kazaki izrēķinās ar zviedru sievietēm. Tātad – ja balsosiet par kreisajiem – nonāksiet krievu verdzībā.

Vienkārši.

Priekšvēlēšanu propaganda toreiz – tālajā 1928.gadā balstījās uz zviedru vēsturiskajām “bailēm no krieviem” un nepatikas pret Padomju Savienību. Toreiz sociķi zaudēja vēlēšanās un labējie uzvarēja, izveidojot tā saucamo Lindmana valdību.

Šovakar politiskajā diskusijā krievu bailes atdzimst no jauna. Latvijas parlamenta vēlēšanas notiek sinhroni ar Zviedrijas riksdāga vēlēšanām. Zviedri šodien mēra sabiedrības un partiju attiecības pusceļā līdz nākamajām vēlēšanām. Latvijā ir tas pats brīdis, taču sabiedriskajā televīzijā visas politiskās debates ir likvidētas un “Agenda” cienīgu debašu vietā tiek ēterā piedāvāti vienīgi zeltiņa un bērnu dziesmu šovi (it kā mēs būtu garīgi atpalikušāki Latvijā nekā zviedri Zviedrijā).

Kādas izskatītos mūsu partiju politiskās debates šovakar?

Sarežģītas.

Tajās arī būtu “krievi nāk” tēma.  100%.

Taču manām kaimiņienēm kafejnīcā lieciet mieru.

Lai viņas nāk.

skarmavbild-2016-10-09-kl-21-48-25

 

 

 

 

Krievijas mazvērtības sindroms un mūsu nespēja saņemties

 

Šī persona ir pret Ukrainas neatkarību. Luganska, 10.maijs.

Šī persona ir pret Ukrainas neatkarību. Luganska, 10.maijs.

2014.gada 12.maijs

Krimas aneksijas iespaidā rietumvalstis patlaban ķērušās pie valsts aizsardzības stratēģijas virzienu pārgrupēšanas un sinhronizācijas. Pagaidām tiek domāts vairāk par diplomātiskiem, politiskiem un militārās stratēģijas aktiem, kas ļautu nodrošināt rietumu pretreakciju iespējamam Krievijas «jaunās paaudzes kara» realizācijas veidam a la Krima savā teritorijā.

Mazāk plānots pievērst uzmanību centieniem ierobežot pieaugošo Krievijas ietekmi propagandas jomā, jo Kremļa mediju ietekme Helsinkos, Kopenhāgenā vai Jevlē pagaidām ir vienāda ar nulli (kamēr Putins nav atsācis PSRS laiku «inoveščaņije» tradīciju).

Taču pavisam cita situācija Kremļa propagandas kara apstākļos pašlaik ir Latvijai, kuras iedzīvotāji (salīdzinoši plašāk nekā zviedri vai somi) saprot krievu valodu un lokālo mediju norieta situācijā skatās un klausās Kremļa interpretāciju par pasaules notikumiem un norisēm.

Īpaši aktuāls šis aspekts ir valstīs, kas atrodas «aktuālās apšaudes zonā» un tiek intensīvi ideoloģiski zombētas. To skaitā arī Latvija.

Kara pirmā fāze

«Jaunās paaudzes kara» pirmās un otrās fāzes īstenošana pret Latviju (no Krievijas puses) ir jau sākusies. Šis process pagaidām ir nemilitāra asimetriska karadarbība, «kas ietver informatīvus, morālus, psiholoģiskus, ideoloģiskus, diplomātiskus un ekonomiskus pasākumus» (Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un Stratēģiskās pētniecības centra pārstāvis Jānis Bērziņš. Apollo, 2014.08.05). Taču šis pirmais kara periods ir ļoti nozīmīgs, jo noteiks, vai tālāk tiks īstenotas nākamās fāzes pēc Krimas scenārija. «Tā kā iespēja, ka Krievija varētu pastiprināt savas darbības Latvijā, ir atkarīga no izdošanās kara pirmajās fāzēs un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem nav pilnvarojuma iejaukties iekšējās lietās, par Ukrainas scenārija neatkārtošanos Latvijā atbildība ir jāuzņemas citām iestādēm» (turpat).

Kurām?

Tām, kuras šodien ir gatavas izstrādāt valsts ideoloģiskās, nacionālās aizsardzības plānu un to realizēt, ierobežojot Krievijas ofensīvu Latvijā ar tā saucamās «viedās varas» instrumentiem.

Parlamenta līmenī būtu nepieciešams izveidot ekspertu grupu, kas ir spējīga vienoties par principu un izstrādāt projektu nākamo paaudžu kara novēršanai Latvijā un izvedot konkrētu rīcības programmu Latvijas nacionālās drošības garantēšanai. Tajā ietilptu ne tikai esošās neveiksmīgās integrācijas politikas pārformulēšana, bet arī latviešu nacionālās pašapziņas sinhronizācija ar modernā laikā strāvojumiem. Tas ir publisko attiecību projekts un kā tāds var tikt izstrādāts un veidots vienīgi PR speciālistu (nevis politiķu vai ierēdņu) kompetences ietvaros un realizēts, izmantojot pārdomātas saites ar sabiedrību.

Pagaidām Latvijai nav iekšējā PR loģikas

Kā uzkrītošākais neveiksmīgas komunikācijas piemērs te jāpiemin Valda Dombrovska valdības katastrofāli sliktā saziņa ar Latvijas sabiedrību ekonomiskās krīzes novēršanas laikā. Jābrīnās, kā Latvijas valdība varēja atļauties algot tik zemas kvalitātes publisko attiecību speciālistus, kas varēja uzdrošināties nenodrošināt Latvijas varas ešelonu informatīvās saites ar sabiedrību (sīkāk par to manā rakstā: Sandra Veinberg. The Analysis of Government’s Communications and Public Engagement’s Socio-Political Effects during the Financial Crisis in Latvia (2008 – 2011), Asian Journal of Humanities and Social Studies (ISSN: 2321 – 2799) Volume 01– Issue 05, December 2013;

LASI CITUR: The Analysis of Government’s Communications and Public Engagement’s Socio-Political Effects

Tagad, kad pie mūsu durvīm jau klauvē nākamā, ne mazāk nopietnā krīze, no pagātnes kļūdām vajadzētu mācīties. Pašreizējā Laimdotas Straujumas valdība arī nepārliecina ar kompetenci publisko attiecību jomā, jo sasteigtā papildu līdzekļu deleģēšana public service televīzijai nepārliecina kā pārdomāts un tālredzīgs Latvijas publicitātes projekts. Rodas iespaids, ka mūsu politiskās varas stūrmaņi joprojām īsti nesaprot propagandas kara loģiku. Iekšējā PR noteicošo pozīciju publiskā diskursa veidošanas vietā viņi deleģē naudu «tukšai kastei» ceļmalā. Vienkārši tāpēc, ka «tas» nenozīmē cenzūras pastiprināšanu vai «pozitivizētas informācijas» apjomu palielināšanu medijos, bet gan tālredzīgu stratēģiju ilglaicīga projekta ietvaros. Lai noskaidrotu, kurā virzienā airējama Latvijas publiskās domas laiva, vispirms nepieciešams zinātniski izstrādāt esošās situācijas analīzi un tikai pēc tam meklēt tai piemērotu «motoru». Jā, mums jau sen ir vajadzīga savējā «Karaganova doktrīna». Pat labāka par to.

Veimāras sindroms

Kremļa ārpolitikas skandalozais eksperts Sergejs Karaganovs, kurš ne tikai izstrādājis savu destaļinizācijas un kultūras aneksijas «Karaganova doktrīnas» (Diplomātijas Vēstnesis, nr. 21-22. 1992. 15.-20. novembris) projektu, bet arī kā fakultātes dekāns lasa lekcijas Maskavas Ekonomiskajā augstskolā, nesen konstatējis savas valsts pašreizējo stāvokli kā pazemojuma un aplenkuma situāciju.

Pēc viņa domām, rietumi ir atteikušies de facto un de jure izbeigt augsto karu pusgadsimta laikā kopš Padomju Savienības sabrukuma. Šo viedokli viņš pauda avīzē Izvestija. «Šajā laikā rietumi ir nemitīgi attīstījuši savu militāro un ekonomisko klātbūtni un politiskās ietekmes sfēru Krievijas tuvumā ar NATO un Eiropas Savienības palīdzību. Krievijas intereses un iebildumi vienmēr tikuši ignorēti. Pret Krieviju rietumi izturas kā pret uzvarētu varu, lai gan mēs neuzskatām sevi par uzvarētiem. Mums ir uzspieduši maigāku Versaļas miera variantu. Atklāta mūsu teritoriju okupācija vai pieprasījumi pēc kara kompensācijām, kā to nācās piedzīvot Vācijai pēc Pirmā pasaules kara, nenotiek, taču Krievijai ir nācies uzklausīt nepārprotamus mājienus, ka tai turpmāk jāsamierinās ar pieticīgākas lomas spēlēšanu uz pasaules politiskās skatuves. Šāda situācija rada priekšnosacījumus sava veida Veimāras sindromam, kuru nākas tagad piedzīvot lielajai un lepnajai krievu nācijai, kuras cieņa un intereses tiek sabradātas» – tā uzskata Karaganovs.

Protams, ka šī krievu «izolācijas» un «atstumtības» sajūta nav objektīvu, bet gan ideoloģisku apstākļu radīta. To uzrušina un kultivē tie paši ideologi, kas 40 gadus pēc Otrā pasaules kara pārvaldīja gigantisku Eirāzijas impēriju no Klusā okeāna līdz Berlīnei. Viņi bija tie, kas uzspieda PSRS cietumā ieslodzītajām tautām totalitārisma loģiku un paredzēja šā spiediena indējošās sekas. Jebkurš patiess vārds šajā «klusuma impērijā, kas balstās uz durkļiem» nograndēja kā šāviens klusumā un saņēma savu sodu. Sabiedrība bija nospiesta uz ceļiem, un vienīgais izziņas veids bija padevīga varas cenzētās informācijas uzknābāšana. Iespēju robežās.

Pēc tam krita Berlīnes mūris, sabruka ļaunuma impērija un Krievija atgriezās pie savas vecās himnas un jaunas – G8 vietas rietumvalstu kontekstā. Domāju, ka nav nozīmes uzskaitīt NATO un ES tuvošanos Krievijai (sadarbības formas) aizvadīto 25 gadu laikā. Tās ir zināmas, nav noslēpums un skaidri pierāda, ka neviens Krieviju neizolēja un nepazemoja, kā to krieviem apgalvo Karaganovs.

Cita tēma ir Karaganova doktrīnas vēlme «paņemt galdu» arī savā sadarbībā ar Rietumiem pēc Varšavas pakta modeļa. Par to viņš runā mazāk, vai nerunā nemaz. Fakts, ka šis projekts piedzima nedzīvs, ir skaidrs. Uzkundzēties rietumiem neizdevās. Tagad Kremlis cenšas atkarot savas varas pozīcijas pasaulē ar varu. Lai to panāktu, vispirms jāiedveš parastajiem krieviem mazvērtības un pazemojuma komplekss Rietumu priekšā. «Nacionāla pazemojuma sajūta, kaut arī nepamatota un nebalstīta uz faktiem, izraisīs varmācību, niknumu un naidu pret apkārtni,» raksturo aktuālo situāciju Krievijā žurnālists Roger Cohen (New York Times/DN) un norāda, ka krievu psiholoģiskais stāvoklis pašlaik atgādina vāciešu naida un depresijas sajūtas 1919. gadā (kara kontribūcija un trūkums) vai serbu sašutumu pēc lielvaras statusa zaudēšanas 1991. gadā. Tikai pēc sakūdīšanas var aicināt tautu reāli iet karā un ziedot savu veselību un dzīvību diktatoru interesēm, kas ārēji ietītas «patriotisma» iesaiņojumā. Tikai pēc sakūdīšanas karavīri paši būs gatavi mirt imperatora ambīciju vārdā. Vienkārši tāpēc, ka Putinam tā vajag.

10 gadi, lai nomierinātos

Serbiem bija nepieciešami 10 gadi, lai atjēgtos no nacionālisma uzjundītajām varas ambīciju sajūtām. Krievu variantā varbūt vajadzēs vēl vairāk laika, jo tautai tiek iepotēts, ka laime visiem būs tikai tad, ja Putins Krievijas vārdā valdīs pār pasauli un rietumi padevīgi klanīsies Kremļa «Gredzenu pavēlnieka» priekšā. Putina varas revanšisma iepotēšana krievu cilvēkos nozīmē, ka viņi satraukumā par «pazemojumiem Rietumu priekšā» aizmirsīs savu reālo ekonomisko un politisko stāvokli: nācijas novecošanos, masveida emigrāciju, ierēdņu un varas aparāta hronisko korumpētību, politisko kontroli pār tiesu varu, cenzētu presi un medijus, oligarhu vadīto ekonomiku.

Pagaidām Putina ideologi un mediju sistēma tur krievus pazemojuma un revanšisma stresā. Par «objektivitāti» ziņojumos no Krimas Kremļa šefs labākajiem krievu tautas kūdītājiem = 300 krievu žurnālistiem piešķīra ordeņus un medaļas. Tos saņēma Putinam vistuvāk stāvošie mediji: Rossija, 1. kanāls, NTV un Russia Today. Šie kanāli dominē mediju telpā, un tāpēc nenozīmīgie opozīcijas informācijas dienesti pamazām saplok masīvā Kremļa propagandas buldozera priekšā.

«Viņi saņēma ordeņus par varonību karā» (Lilija Svetsova), un tieši šā iemesla dēļ es priecājos, ka nekad neesmu atzinusi balvas, prēmijas vai ordeņus žurnālistiem. Jebkurš apbalvojums žurnālistam ir cenzūras veids. Putina 300 medaļas mediju darbiniekiem to pierāda visuzkrītošāk.

Starp citu vienu no ordeņiem Putins piešķīra arī Aleksandram Žarovam – Krievijas cenzūras šefam. Viņš nav žurnālists, bet tika apbalvots par spēju apturēt neatkarīgo, nepatīkamo informācijas avotu parādīšanos Krievijas mediju telpā. Tātad ordeni saņēma arī informācijas nogalinātājs. Tātad Putins dala ordeņus tiem, kas muļķo savu tautu.

Mūsu neizlēmības beigas

Kā redzams, Kremļa propagandas galvenie virzieni nav noslēpums un tajos nav nedz maģijas, nedz arī pārdabisku spēku. Tos vienkārši saprast, apzināt, izanalizēt un atrast vakcīnu.

Tik vienkārši tas ir.

Vai mums nav apnicis stāvēt malā un noskatīties kā putinistu vērpēji muļķo arī mūsējos?

Cik ilgi vēl?