Kremļaloģijas atdzimšana

Žurnālisti mēdz rakstīt par citiem cilvēkiem. Atklājot vairāk vai mazāk publiskojamas detaļas par laikabiedru dzīvi. Parasti šādus tekstus (gatavā veidā) ar intervējamo objektu ir jāsaskaņo. Ja nav runa par amatpersonas (politiķa, direktora) darbu, pārkāpumiem amatā vai atmaskojumiem profesionālajā darbā, bet gan par citu cilvēku privātajām lietām. Tad publicējamais materiāls ir jāsaskaņo ar attiecīgo cilvēku, par kuru tiek rakstīts. To pieprasa publicēšanas ētikas noteikumi. Citādi var iznākt apmelojumi vai viltus ziņas. 

Tas īpaši jāņem vērā kara apstākļos, ja cilvēkam par izpaudumiem var draudēt 15 gadi cietumā, kas šodien ir aktuāli Krievijā. Vienu daļu interviju var veikt, izmantojot attiecīgā cilvēka vārdu un uzvārdu. Ja šādi rīkojamies, tad teksts ir jāsaskaņo ar izjautāto personu un reizēm atvērtās intervijas palīdz šiem cilvēkiem sadzīvē. Labā vai sliktā nozīmē. Taču visbiežāk intervijas mēdz būt anonīmas. 

Krievijā šodien intervēt cilvēkus ir īpaši smagi, jo katrs teikums var tikt novērtēts tendenciozi no varas un cenzūras puses.  

Visos gadījumos par publikāciju ir atbildīgs autors. Ja kādā pauzē cilvēks ir nosaucis „karu par karu“, tad man kā žurnālistam ir jāzina, ka par šo brīvdomību personai var draudēt smags sods un tāpēc no šāda teikuma intervijas tekstā noteikti jāatvadās. Publicēšanās darbs nav citu cilvēku sodīšana. Īpaši patlaban, ka Kremlim bremžu nav.  

 Jāatceras, ka ļoti bīstami ir arī sociālie mediji.  Mikroblogā Twitter tikai apm 30% ir reāli, konkrēti cilvēki, kas  izmanto savu vārdu un fotogrāfiju. Pārējie 70 -80% mēdz būt boti vai troļļi, kuru uzdevums ir apkarot saimnieka pretiniekus jeb personas, kuras vajag vajāt pasūtītāja uzdevumā. Tagad cilvēkiem, kas izsaka savas domās, nākas piedzīvot „staļingardas kaujas“ pret avatariem un mošķiem, kas paviršam vērotājam izskatās pēc parastiem cilvēkiem.  Arī šis aspekts jāievēro žurnālistam pirms intervijas publicēšanas. Var intervēt drosmīgus krievus ārzemēs, piemēram Maksimu Rezņiku, taču jāatceras, ka šī intervija var kļūt par iemeslu, lai FSB sāktu ar kārtējo savu tautieti izrēķināties.

Diemžēl jākonstatē, ka internets un sociālie mediji ir padarījuši mūsu dzīvi daudz nedrošāku nekā tā bija agrāk. Apdraudētie ir tie, kas uzdrošinās paust savu viedokli un argumentēt redzesleņķi. Tātad internets nevis veicina, bet apdraud demokrātiju, jo katrs var publicēt nepārbaudītu informāciju un ar šo ietekmēt procesus sabiedrībā negodīgi. 

Tikmēr Ukrainas frontē  ir virkne jaunumu. IAEA ir pa ceļam uz Zaporižji. Smagas kaujas pēdējo nedēļu laikā notikušas AES tuvumā, taču inspektoriem tomēr būs pieejama stacijas izpēte un nedēļas beigās viņi tur ieradīsies. 

Ir sākusies ukraiņu ofensīva okupētajai Hersonai un krievu aizsardzības līnija ir pārrauta (The Guardian).  Ja ukraiņiem šis uzbrukums izdosies, tad varēsim uzskatīt, ka ir noticis būtisks pagrieziens Ukrainas kara gaitā. Kijeva izskatās apņēmības pilna. No Kremļa par to pašu dzirdams mazāk.  

Kāpēc ukraiņi nolēmuši uzbrukt tieši tagad? Viens no iemesliem ir krievu gaidāmais referendums šajā pilsētā pēc mēneša par pievienošanos Krievijai. Ja krievi zaudē Hersonu, tad nekāds referendums neizdosies. 

Krievi zina par šo ukraiņu ieceri. Nekāda pārsteiguma te nav. Šī iemesla dēļ ir pārkārtotas karaspēku daļas no Donbasa uz Hersonu. Izskatās, ka cilvēku šīm kaujām viņiem varētu nepietikt.

Kas notiek Kremlī? Daži informācijas avoti ziņo, ka Krievijā pieaug neapmierinātība ar kara gaitu Ukrainā un tāpēc tiek meklēti vainīgie. Kā viens no „peramajiem“ tiek izvirzīts aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu, kas reizēm pazūd no TV ekrāniem un tad atkal „atrodas“ no jauna. Tā kā Krievija šodien ir diktatūras valsts, kurā visu nosaka Putins pats, tad ir grūti izprast komandu centrāles domu gājienu. Taču ir zināms, ka Putins tagad saņem informāciju par kara gaitu no ģenerāļiem, nevis no Šoigu, kā tas bija līdz šim. Var gadīties, ka Putins vairs nepaļaujas uz savu seno draugu. 

Tā kā karš Ukrainā ilgst jau pusgadu un nekādi grandiozie panākumi nav sasniegti (izņemot Luhanskas reģionu) un ir pamats bažām, ka veiksme sāk pārsvērties Ukrainas labā, ir jāatrod kāds cits vainīgais. Visās valstīs, kurās veidojas personas kults ap līderi, pirmie krīt vadonim vistuvākie ļaudis. Viņa tuvākajiem līdzstrādniekiem nāksies uzņemties  pieļautās kļūdas, jo vadonis-tēvs un skolotājs kļūdīties nespēj.  Vēl jāatceras, ka šādiem tirāniem praktiski nav draugu un domubiedru. Viņi ir vientuļi un neuzticas nevienam. Tāpēc ir pamats prognozēt, ka Putins paliks aizvien vientuļāks un kļūs paranoīds. Viņa lielākā aizraušanās ir tuvāko draugu vai kolēģu publiska pazemošana, lai šādi izplatītu respektu pret sevi. Šī iemesla dēļ līdzstrādnieki joprojām baidās viņam pateikt patiesību par to, kas notiek Ukrainā.

Emigrējušies Kremļa cilvēki piegādā šo informāciju Rietumos, taču to ir grūti pārbaudīt. Liela informācijas daļa tiek saņemta no britu un ASV noklausītajām krievu sarunām. Taču arī šeit jāuzmanās vai saturs ir patiess vai speciāli piespēlēts ārzemju izlūkdienestiem. Lai saprastu kas Kremlī notiek, jāņem talkā tā saucamā „kremļaloģija“ jeb fotomateriāla un rīcības analīze, kas parāda krievu politiskās vadības iekšējās norises. Tā kā Putins viens pats visu nosaka,  tad šī minēšana kļūst vēl komplicētāka. Taču viens ir skaidrs 100%. Proti – visiem, kas strādā Putina tuvu, ir jābūt uzmanīgiem.  Jo galvas drīz var sākt ripot. 

Attēls no Dagens Nyheter