Vēlēšanu labais rezultāts jeb kā vēlētāji «ņēma un uzmeta» Āboltiņu

LETA, TVNET

TVNET

Aizvadītās 12. Saeimas vēlēšanas Latvijā iezīmēja jaunu pagriezienu valsts demokratizācijas procesā. «Kad tika saskaitīti visi plusi un svītrojumi, atklājās šo vēlēšanu lielākais pārsteigums – Solvita Āboltiņa Kurzemes vēlēšanu apgabalā ir palikusi «aiz svītras», – konstatē Madonas avīze «Stars» un secina, ka «tādas nu ir vēlētāju tiesības».*

Varas abstinence

Parlamenta spīkere un otras lielākās partijas «Vienotība» līdere lielai Latvijas vēlētāju daļai nepatīk (ko pierāda svītrojumu rezultāts). Tas nozīmē, ka viņas karjera politikā ar šo teorētiski ir noslēgusies.

Šis fakts ir ļoti nozīmīgs Latvijas demokratizācijas sasniegums un liecina, ka vēlētājam ir svarīga ne tikai profesionalitāte, bet arī parlamenta sēžu vadītājas cilvēciskās īpašības.

Pati «vēlētāju devalvētā» Solvita Āboltiņa pašlaik uzkrītoši atpaliek no Kurzemes vēlētāju izlēmības. Nespēj pieņemt nelabvēlīgo vēlēšanu iznākumu vīrišķīgi kā, piemēram, zviedru Fredriks Reinfelds un neprot atkāpties. Tā vietā viņa spītīgi turpina airēties atpakaļ pie valsts politikas stūres tā, it kā problēmas iemesls būtu nevis vēlētāju spriedums, bet gan kāda «ienaidnieka nelabvēlība». Šo «izmisīgo procesu» veicina viņas vadītās partijas vadošie biedri, kuru sarūgtinājumu par kompromisa līderes neveiksmi var cilvēcīgi saprast, taču to nav iespējams politiski attaisnot. Mēģinājumi par katru cenu «mehāniski» iedabūt atpakaļ Solvitu Āboltiņu parlamentā izskatās šķebeni. Kā norāda rīta avīze NRA «ja sākotnēji šķita, ka pēdējais pirms strīpas palikušais, bet S. Āboltiņu apsteigušais, Ints Dālderis, varētu nolikt mandātu, lai sāktu darboties Eiropas Komisijas viceprezidenta Valda Dombrovska birojā, tad tagad viņš paziņojis, ka mandātu tik vienkārši gan nenolikšot. Tādējādi sarežģījot S. Āboltiņas iedabūšanu Saeimā» (NRA, 16.10.2014).

Nezin vai S. Āboltiņas svītai partijā izdosies panākt otras «Vienotības» Kurzemes deputātes Ineses Lībiņas Egneres novākšanu no politikas skrejceļa, manipulējot ar ministru portfeļiem, vai arī «paveiksies» ar nākamā Kurzemē ievēlētā deputāta novākšanu it kā veselības problēmu dēļ.

Varas pārbaudījumu visi neiztur. Diemžēl.

Dzīve bez politikas ar primadonnām

Parastā dzīve, ārpus politikas, tagad tiek piedāvāta arī otrai redzamākajai «Vienotības» politiķei, bijušajai izglītības un zinātnes ministrei Inai Druvietei, kas ar situāciju esot samierinājusies un labprātīgi atgriezīšoties «civilajā» darbā.

«Druvietei neprofesionalitāti nevar pārmest, bet didaktisko, pamācošo toni gan, atzina vairāki vēlētāji, kas šā iemesla dēļ svītrojuši ministri no Vidzemes vēlēšanu apgabala «Vienotības» saraksta. Viņus kaitinot, ka ministre vienmēr runājot kā tāda skolotāja, it kā citi būtu dumjāki par viņu, un svītra pāri» – secina Māra Lībeka «Latvijas Avīzē» (07.10.2014).

No «Vienotības» sarakstiem vēlētāji izsvītrojuši arī ambiciozo laikraksta «Diena» kādreizējo privatizētāju un izdevēju Arvilu Ašerādenu, kurš bija galvenais partijas kampaņu organizētājs savā – Vidzemes reģionā un pierādīja, ka ar šo pienākumu nav spējis tikt galā, jo palika «aiz svītras». To pašu likteni piedzīvoja kādreizējā rīta avīzes «Diena» galvenā redaktore un polittehnoloģe Sarmīte Ēlerte, kura no 10. vietas partijas sarakstā nokrita uz 34. vietu, kļūstot par «visvairāk svītroto» deputātu kandidāti Rīgā» (LA). Savādi, ka katrās nākamajās vēlēšanās Sarmīte Ēlerte sasniedz aizvien jaunu vēlētāju antipātiju rekordu, bet no politiskās karjeras «Vienotībā» tāpēc neatsakās.

Zemu krituši ir arī citi kādreiz plaši pazīstamie politiķi. Piemēram, tagadējā proputina partijas «Saskaņa» biedre Baiba Rozentāle, PR konsultants un «vērpējs» Ivo Kiršblats, politikas «smagsvari» Kārlis Leiškalns, Aivars Kreituss un dzejnieka dēls Krišjānis Peters.

Iekļūt Saeimā no kārtējās jaunās partijas nav izdevies arī politiķim, kas mēģināja kādu brīdi pārvērsties par laikraksta «Diena» žurnālistu, – Andrejam Panteļējevam. Tāpat arī nacionāļu ārpolitikas «bastionam» Aleksandram Kiršteinam.

Iespējams, ka 2014. gada vēlēšanas ieies Latvijas vēsturē kā «svītrošanas maratons» un «primadonnu plosīšanās», jo vairākiem deputātiem izdevās uznirt partiju sarakstu augšgalā, pateicoties pašrocīgi darinātām sevis slavināšanas kampaņām (Jānis Upenieks, Vilnis Ķirsis, Romualds Ražuks u.c.) un tas nozīmē, ka ar «ar roku griežamais popularitātes oreols» Latvijā joprojām ir iedarbināms manuāli.

Latvijas Berluskoni – Lembergs

«ZZS ir partija, kuru, neraugoties uz tās nosaukumu, faktiski vada naftas industrijas oligarhs Aivars Lembergs. Lembergam pats svarīgākais ir labas attiecības ar Krieviju, lai šādā ceļā nodrošinātos pret juridiskām komplikācijām, kas viņam varētu rasties savu korumpēto darījumu dēļ,» konstatē somu «Yle» un uzsver, ka Lembergs esot Latvijas Berluskoni.

Jāpiezīmē, ka vairums skandināvu mediju komentētāju līdzīgi traktē aizvadīto vēlēšanu uzvarētāja Aivara Lemberga politiskās ambīcijas, sasaistot tās ar Ventspils vadoņa vēlmi nodrošināt sev «glābšanas ceļu uz Krieviju», ja starptautiskās tiesas viņam piespiedīs pārāk bargu sodu par koruptīvajiem nodarījumiem dzimtenē.

Paši vēlētāji Kurzemē un Zemgalē domā pavisam citādi. Viņiem Lemberga «krietna saimnieka» tēls ir spēkā joprojām, un tāpēc tur ZZS izvirzās avangardā, neraugoties uz to, ka rekreatīvā Ventspils faktiski ir vienīgi pustukša pārticības dekorācija ar Latvijas Berluskoni galvenajā lomā. Vadoņa mīts šeit dzīvs joprojām, un savādi, ka to atbalsta pat liepājnieki.

Nav izslēgts, ka «lembergisti» jeb ZZS kā nākamo kaujas operāciju veiks bēdīgi slavenā valsts prezidenta Andra Bērziņa jeb kārtējā «nasing spešl» tālāku stutēšanu valsts visaugstākajā amatā otrajā piegājienā. Tautai stāstīs, ka A.Bērziņš (tāpat kā Lembergs) «ir goda vīrs», «pieticīgs» un «prasmīgs saimnieks». Aiz šiem arhaiskajiem saukļiem tiks noslēpts Ventspils Berluskoni galvenais motīvs šādai rīcībai – iesēdināt valsts prezidenta krēslā sev labvēlīgu personu, kas kritiskā brīdī var izsludināt amnestiju, ja tādu viņam personīgi savajadzēsies. Postkomunistiskā domāšana šajā Latvijas politiskajā areālā ir fakts joprojām.

Vidzeme kā «Vienotības» bastions

Tādējādi «varoņa – vadoņa sindroms» ir viens no Latvijas politiskās domāšanas kritiskajiem atavismiem, jo pagaidām tas vēl nav nokritis zemē kā vecs, novalkāts kažoks pats no sevis.

«Vienotības» piekritēju ir vairāk Vidzemē, kas liecina par šā reģiona vēlētāju konstruktīvāku Latvijas kolektīvās nākotnes perspektīvu izpratni. To var izskaidrot ar joku par to, ka Vidzemes augstienes ģeogrāfiskais novietojums (cēsnieki saka, ka viņu pilsēta esot vienā līmenī ar Rīgas Pēterbaznīcas gaili!) garantē plašāku horizontu. Tātad no Cēsīm var redzēt tālāk nekā no Ventspils! Vai arī ar senām piebaldzēnu intelektualitātes tradīcijām, kas pieprasa svaigu gaisu Latvijas politikā lielākās devās nekā līdz šim. Prātnieki un Pietuka Krustiņi sākuši domāt politiski korekti.

Latgales vēlētāji, protams, pārliecinošu uzvaru piešķīruši partijai «Saskaņa». Tai seko Lemberga partija un «Vienotība». Tas nozīmē, ka Kremļa spiediens šajā Krievijas un Baltkrievijas pierobežā ir spēkā joprojām un vietējo potenciālo «opolčencu» sapnis par Krimas scenāriju Daugavpilī joprojām ir pārāk aktuāls, lai ar to nerēķinātos!

Spēja attīrīties vai blefot

Vēlētāju attiecības ar deputātiem šajās vēlēšanās aizvien noteiktāk sāk iegūt Rietumeiropai raksturīgu apveidu. Piemēram, fakts, ka vēlētājs «piedod nodokļu nemaksāšanu, bet augstprātību nē» (Latvijas Avīze, 07.10.2014.) un gatavība paust uzticību «Kārlim Krēsliņam, kurš nolika 11. Saeimas deputāta mandātu pēc tam, kad viņa dēls tika pieķerts ar «spaisu» automašīnā» (www.lsm.lv, 05.10.2014), liecina par mūsu vēlētāja spēju piedot vai nepiedot «tautas kalpiem» viņu nodarījumus.

Kā spoža komēta šajā masu politiskās domāšanas pārmaiņu laikā piesaucama «Zaķa balsu pirkšanas lieta», kas pierāda, ka partija «Vienotība» pati ir gatava attīrīt savas rindas no korumpētiem politiķiem. Pamatojoties uz Viļānu novada domas deputāta un «Vienotības» vietējas nodaļas vadītāja Jura Vidiņa iesniegumu par iespējamo balsu pirkšanu Dzintara Zaķa labā, Drošības policija ir sākusi kriminālprocesu. Pats «Vienotības» deputāts Zaķis noliedz pārmetumus, taču ir atkāpies no «Vienotības» Saeimas frakcijas priekšsēdētāja amata, lai gan viņa līdzdalība vēlētāju balsu pirkšanā nav pierādīta. Civilizēti un ētiski.

Turpretī Latvijas Berluskoni jeb Aivara Lemberga paustais viedoklis ir 100% pretējs un pasvītro, ka šis notikums varot «nopietni ietekmēt jaunās valdības veidošanas gaitu, jo rodas jautājums, vai «Vienotībai» ir morālas tiesības veidot jauno valdību» (Ventas Balss, 8.10.2014). Amizanti, ka smagos noziegumos apsūdzētais politiķis pats nedrīkstētu paust publiski jebkādu politisko viedokli līdz brīdim, kamēr pret viņu izvirzītās apsūdzības tiks atspēkotas. Taču izpratne par ētiku PSRS laika mantiniekiem oligarhiem arī Latvijā joprojām darbojas pēc Orvela romāna «1984» loģikas un tas nozīmē, ka viņš «šūpos laivu» un traucēs maksimāli ilgi, jo no Latvijas politiskās skatuves ir nozudusi Lembergam tik nepatīkamā «Reformu partija». Žēl. Tagad Latvijas Berluskoni var brīvi fantazēt pat par «jaunām ārkārtas vēlēšanām», «darāmajiem darbiem, kas saistīti ar budžetu», aizmirstot, ka savu kļūdu atzīšana grezno ne tikai cilvēkus «kā tādus», bet vēl jo vairāk politiķus. Postpadomju loģikā (līdzīgā veidā) ir aizkavējusies arī prokremliskā partija «Saskaņa», kas teatrāli vērsusies policijā, «aicinot pārbaudīt ziņas par iespējamu balsu pirkšanu» (www.balvi 24.lv, 07.10.2014) un visiem spēkiem cenšas tēlot konkurentu kļūdu atmaskotāju. Protams, «Zaķa lieta» tiks izmeklēta. Protams, tā met ēnu. Taču tikpat skaidrs ir arī tas, ka «samaksāto plusiņu» lieta nav tikai «Vienotības» deputātu «slimība» un ka šajā gadījumā vislabākais ir tas, ka vainīgais pats (nevis konkurents) atzīst savu kļūdu. Tādējādi Latvija pamazām atvadās no savas postsovjetiskās pagātnes. Atzīt kļūdas nav viegli.

Tas nav maz.

Mediju misijas un mērķa trūkums

Latvijas mediju satura kvalitātes erozija nav tikai postsovjetisma valstu problēma. Ar «izklaidi līdz nāvei» šodien audimata dēļ sirgst arī rietumvalstu mediji. To uzkrītoši varēja novērot vēlēšanu nakts televīzijas translācijas un sociologu, politologu komentāros. Tā vietā, lai interpretētu, tulkotu sev un ievēlētajiem politiķiem vēlētāju balsojuma signālus, mediji nodarbojās tikai un vienīgi ar gaidāmās valdības koalīcijas mozaīkas uzminēšanu un šausmināšanos par tautas it kā zemo līdzdalību balsošanā.

Neviens no Latvijas politiķiem vai partijām nav piedāvājuši Latvijas tautai skaidrus, saprotamus un iedvesmojošus valsts attīstības mērķus. Protams, ir svarīgi novērst nabadzību un cīnīties ar aktuālām sociālajām problēmām. Taču tikpat svarīgi ir piedāvāt tautai drosmīgu labklājības mērķi, uz kuru mums visiem iet tā, lai Latvijas nākotne pārstāj emigrēt uz neatgriešanos (kopš 2008. gada Latvija emigrācijas rezultātā zaudēja 4,1% jeb 19 775 bērnus, IR, 10.10.2014).

Acīmredzot tas jau būs nākamais solis, kura speršanai Latvijai nepieciešami jaunas kvalitātes politiķi.

Tie, kas vēl nāks un būs, jo arī lēns progress ir labs progress (ja to salīdzinām ar stagnantu mieru).

Laiks, kas mums dots, ir Dieva avanss mums visiem un būtu jāizmanto kā darbarīks, nevis dīvāns.

Steigsimies prātīgi.

Atsauces:

  • Stars, 18.10, 2014.

Kā nomainīt deputātus? Vēlēšanu slepenais ierocis – svītrot pirmos piecus. Vai iecerētais izdevās?

2014.gada 6.oktobrī

Vēlēšanas jau aizvadītas.

Tagad ir interesanti pavērot kā iedarbojušies dažādi priekšvēlēšanu akcenti. Viens no tiem bija arī mūsu iniciētā akcija “svītrosim pirmos piecus”.

Man šķiet, ka iecerētais īstenojās un vēlētāji aktīvi svītroja partiju piedāvāto kandidātu sarakstus.

Protams, ka visi nebija konsekventi un “nepieturējās tikai pie pirmajiem pieciem”, taču galarezultāts ir lielisks – tauta aktīvi piedalījās savu “tautas kalpu” izvēlē ar rakstāmo rokās.

Kā Jums šķiet, cienījamo lasītāj?

Ar šo publicēju rakstu, kuru biju piemirsusi publicēt savā blogā.

Tātad – tagad jūsu uzmanībai 29. septembrī publicētais raksts “Kā nomainīt deputātus? Vēlēšanu slepenais ierocis – svītrot pirmos piecus”.

Edijs Palens.LETA

Pēc dažām dienām būs klāt vēlēšanas. Lielu entuziasmu no vēlētāju puses pagaidām nemana. Skepses iemesls nav tālu jāmeklē. Tas atrodas tepat līdzās: pieviltu politisko cerību izskatā un draud ar kārtējo vēlētāju skaita kritumu pie vēlēšanu urnām Rīgā, Liepājā, Babītē un Alūksnē.

«Es uz vēlēšanām šogad neiešu,»

atzīstas Māra un paskaidro, ka «nezinot, par ko balsot». Kāpēc viņa nebalsos par to pašu partiju, kurai piešķīra savu balsi pirms četriem gadiem? Tāpēc, ka Vienotība savu sponsoru spiediena rezultātā esot būtiski sarūgtinājusi viņu ar savu balsojumu pret uzturēšanās atļauju pārdošanas ierobežojumu ārzemniekiem (Krievijas pilsoņiem). Principā viņa esot Vienotības vēlētāja, bet tagad vairs nezinot, «kur savu balsi likt», jo «Vienotība esot savu vēlētāju pievīlusi». Politiķu darbi neatbilstot solījumiem.

Aivars arī vairs negrib balsot par Vienotību tāpēc, ka valdības koalīcija joprojām nav atrisinājusi Maxima traģēdijas izmeklēšanas lietu un «neviens nav sodīts par nelaimīgo cilvēku nāvi zem lielveikala drupām» – prāto Aivars, un viņam var piekrist.

Tante Ilona parasti balso par Saskaņas Centru, jo Ušakovs Rīgas pensionāriem ir piešķīris bezmaksas braukšanu sabiedriskajā transportā. Taču tagad Ilona vairs nebalsošot par šo partiju, jo viņu nobiedējuši Nila Ušakova tuvākā sabiedrotā Vladimira Putina iniciētā Krimas okupācija uz karš Ukrainas austrumos. «Nu vairs nezinu, par ko balsot, jo man bail, ka nesāk karot tepat pie mums Juglā,» viņa skaļi secina un klusi nopūšas.

Arnolds domā tāpat. Arī viņus abus var saprast.

Vilis ir nikns uz «veco politisko spoku parādīšanos» Šlesera un Godmaņa partijā un tāpēc vēlēt neiešot arī viņš. «Vienreiz jau noveda Latviju līdz kliņķim un tagad grib tikt pie siles atpakaļ» – viņš šņāc. Arī Vili var saprast.

Taņa joprojām nevar pateikt – ies vai neies uz vēlēšanām, jo arī viņai neesot par ko balsot. Krievu valodu kā otro valsts valodu viņa negribot un nacionālboļševiku retorika viņai nešķiet pievilcīga. Viņai vajagot ko jaunu un cerīgu.

Artjoms nesen pārcēlies no Rēzeknes uz Rīgu un vēlēt negrasās. Neesot partijas, kas konstruktīvi un progresīvi pievēršas latviešu – krievu kopējiem jautājumiem, un tāpēc viņš palikšot sestdien mājās uz dīvāna. Pie televizora.

Andis ar Marutu parasti balsojot par Nacionālo Apvienību, bet šoreiz gan viņi vēlēt neiešot, jo «vecā, labā partija tagad esot puritāniski stulba», jo pieslejas pašmāju putinistu ierosinātajiem grozījumiem Bērnu aizsardzības likumā «un tāpēc modernu cilvēku balsis nav pelnījuši» – tā Maruta.

«Sirsniņpartija» Ingūnas Sudrabas vadībā šoreiz nepatīk Zaigai ar Mārtiņu. Sākumā esot gribējuši par to balsot, taču līderes slēpšanās reklāmās aiz svešas «aktrises balss» radījusi iespaidu, ka arī politikā Sudrabai var nepietikt spēka runāt pretī ietekmīgo partijas sponsoru diktātam un savējo politiku viņai var neizdoties realizēt. «Tas, kurš baidās runāt ar mani savā balsī, nav manas balss cienīgs,» ducina Mārtiņš. Arī viņu var saprast.

Paredzot, ka vēlētāju aktivitāte šajās 12. Saeimas vēlēšanās varētu būt vēl zemāka nekā iepriekš, ir jāsāk domāt par to, kā iespējams sodīt politiķus, kas pievīluši savus vēlētājus, tātad – mūs visus.

Kā sodīt politiķus, kas pievīluši savus vēlētājus

Pirmais solis šajā – sodīšanas virzienā parasti ir vēlēšanu boikots. Otrais – apzināta sabojātu biļetenu mešana urnās vai nepazīstamu sīkpartiju atbalstīšana. Trešais – tukša klaigāšana, ka «jābrauc prom no valsts», jo «šeit viss ir pērkams, ieskaitot likumus un politiku».

Visi šie «pārbaudītie paņēmieni» neko nedos, jo izvirzītie politiķi tiks ievēlēti arī 12. Saeimā pat tad, ja uz vēlēšanām ieradīsies tikai 33 vēlētāji.

Paradoksāli, bet fakts.

Ko mēs varam darīt lietas labā?

Kā uzvesties vēlēšanās, ja labā un universāli pareizā partija pie Latvijas horizonta vēl joprojām nav parādījusies un mums ir iespēja balsot tikai par tiem, kurus ir apstiprinājis Cimdars un Co?

Mēs varam likt lietā savu slepeno ieroci un pie Saeimas barotavas palaist citus – jaunus, svaigus, iespējams, neuzbarotus, nekorumpētus «rukšus» kaut vai no tām pašām partijām.

Demokrātijas defekts

Pirms nedēļas Latvijas juristu un politologu autoritāte Egils Levits Latvijas Universitātes Jāņa Čakstes auditorijā1 konstatēja, ka demokrātijai Latvijā ir arī defekti. Viens no tiem esot finansētāju pārāk lielā ietekme uz Latvijas politisko partiju balsojumu aktivitātēm. Partiju finansētāji un viņu alkatīgās prasības mūsu politiķiem nereti šķiet svarīgākas pat par mūsu – vēlētāju vajadzībām.

Tāpēc Latvijas «tautas kalpi» nereti tiecas rīkoties 100% tā, kā vajag «naudas maisiem» un nevis mums – tautai, vēlētājiem.

Politikā ir jābūt cilvēkiem, kuri savas «Maslova piramīdas» pamatus jau ir ielikuši. Kad pamata vajadzības ir apmierinātas, tad var īstenoties, strādājot valstij un sabiedrībai. Diemžēl šobrīd (pārāk) daudzi iet politikā, lai apmierinātu savas pamatvajadzības.

Tāpēc daudzu Jēkaba ielas iemītnieku labums (nereti) tiek novērtēts augstāk nekā Latvijas sabiedrības kopējais labums. Šis ir ļoti nepatīkams Latvijas demokrātijas defekts. Pasaulē ir neskaitāmas demokrātiskas valstis, kurās partiju sponsori nespēj diktēt politiķiem likumus un rīcību tik skarbi, noteikti un bezkaunīgi, kā tas notiek Latvijā. Ir valstis, kurās deputātiem ir stingrs politiskais mugurkauls, principialitāte un nav vēlēšanās izmantot savu politisko karjeru savtīga materiālā labuma iegūšanai. Mums atliek cerēt, ka nākamie ievēlētie deputāti un partijas pamazām iemācīsies nerīkoties tā, kā vajag kādam «naudas devējam», bet gan dos priekšroku vēlētāju prasībām. Cerams, ka šīs pārmaiņas uz labu pamazām ieviesīsies pašas no sevis arī pie mums, līdz ar postsovjetiskās paaudzes alkatīgo politiķu nomaiņu. Tālākā nākotnē mēs varētu nodrošināt arī to, ka partijas vairāk finansē no valsts budžeta un tiek ierobežota maksimālā viena ziedotāja ziedojuma apjoma plūsma (galu galā Bankas Baltija, Parex bankas un Liepājas Metalurga krahs + pērkamas tiesas mums izmaksā daudz dārgāk).
Taču mēs tik ilgi gaidīt nedrīkstam. Lai paātrinātu šo procesu, mums – vēlētājiem ir pienākums sodīt deputātus un viņu partijas, kas balso pretēji saviem solījumiem. Tā kā vēlēšanās mums «tiek piedāvātas» tikai tās partijas, kas ir pieejamas (nevis vēlamas), tad mums neatliek nekas cits, kā sākt apzinātu kolektīvu akciju – «novākt no siles rukšus, kas tur jau iekāpuši ar priekškājām» jeb izsvītrot no «savējās partijas» saraksta balsojuma biļetenā pirmos piecus deputātus.

Akcija «izsvītro pirmos piecus»

«Akcija «Izsvītro pirmos piecus» ir jau senāk radusies ideja,» stāsta Kalvis Apsītis. Idejas autoram Valdim Vītoliņam neesot patikuši līdzšinējie protesta balsojumu veidi (tukšās aploksnes, balsojumi par opozīciju vai sīkpartijām). Viņš (kā daudzi citi) esot pamanījis, ka deputātu kandidātus viena saraksta ietvaros atdala samērā neliels punktu skaits un ar diezgan nelielu balsotāju skaitu var panākt būtisku saraksta deputātu «rotāciju».

Tā arī radās ideja par akciju «Izsvītrosim pirmos piecus!».

«Viens no Saeimas kontrolieriem ir valsts prezidents. V. Vīķe-Freiberga atteicās parakstīt drošības likumu grozījumus un par tiem pat notika referendums, bet V. Zatlera «Rīkojums Nr. 2» vismaz uz brīdi mazināja Saeimas deputātu visatļautības sajūtu. Otrs Saeimas kontrolieris ir vēlētājs,» raksta Valdis Vītoliņš un piedāvā mums – vēlētājiem apzināti ieviest korekcijas mūsu iespēju robežās. Ja arī notiks tā, kā prognozē, ka nākamajā parlamentā mēs 4. oktobrī ievēlēsim tādas pašas partijas kā līdz šim, tomēr varam panākt, ka vecie vēži no Jēkaba ielas nama tiek izmesti no politikas saloniem.

Lai to izdarītu, lūdzu, rūpīgi iepazīstieties ar akcijas «Svītro pirmos piecus» loģiku. Valdis kā informācijas tehnoloģiju speciālists mums piedāvā īsu un viegli izpildāmu «programmu» jeb algoritmu. Tātad šādi mēs varētu rīkoties 4. oktobrī, ejot uz savu vēlēšanu iecirkni:

1) Tāpat kā parasti atrodiet sev ērtu vēlēšanu iecirkni un izvēlieties partiju, kuru vēlaties atbalstīt.

2) No saraksta augšgala izsvītrojiet pirmos piecus kandidātus, jo atrašanās saraksta sākumā (ja vien kandidāts nav izcēlies ar teicamu reputāciju un labi pamanāmiem darbiem) jāuzskata par kandidāta trūkumu. Ja esat pārliecināts, ka konkrētajam cilvēkam ir jāstrādā Saeimā, tad pieļaujiet izņēmumu, lai kāds arī būtu viņa numurs.

3) Visus citus kandidātus (pēc izsvītrotajiem pirmajiem pieciem) mainiet kā parasti – gan ar plusiņiem, gan svītrojumiem. Nesvītrojiet visus, jo tas nemainīs kandidātu relatīvo izkārtojumu. Tādēļ vēlams ievākt ziņas vismaz par dažiem simpātiskiem kandidātiem sākot ar 6. numuru, lai pēc tam nebrīnītos, kādēļ vispār par šo sarakstu nobalsojāt.

Vai akcija «Svītro pirmos piecus» ir taisnīga lieta?

Mums vēlētājiem ir pamats uzskatīt, ka sarakstu secību partijām nosaka nevis solidāra godprātība, bet gan iekšējā vai pat aizmuguriska vienošanās. «Daži politiķi (I. Rībena, A. Buiķis, J. Kursīte u.c.), kuri pēdējā brīdī mainīja partiju, ir apliecinājums tam, ka pat «ierindas» deputātam nav nekādas noteikšanas par to, kas un kādā secībā atradīsies sarakstos,» raksta autors.

«Svītrojot «lokomotīves», mēs nevis kādu īpaši sodām, bet nedaudz kompensējam nevienlīdzību aizkulišu spēlē, kurā daži spēlētāji ir ieguvuši priekšrocības.» Tā uzskata idejas autors.

Viņš domā, ka šāda vēlētāju rīcība vēlēšanās varētu nākotnē piespiest partijas godprātīgāk veidot savu deputātu sarakstus vēlēšanām, izvirzot saraksta sākumā jeb «pirmajā piecniekā» tikai tos savas partijas politiķus, kuri ir ieguvuši būtisku vēlētāju, nevis sponsoru atzinību.

Kāpēc no saraksta svītrot tieši pirmos piecus?

Valdis Vītoliņš domā tā: «Partijas parasti izceļ «pirmo piecnieku» bukletos, reklāmās, priekšvēlēšanu diskusijās. Turklāt, ja 100 deputātu vietas izdala ar 4 partijām un 5 vēlēšanu apgabaliem, iegūstam vidēji 5 deputātus no partijas vienā apgabalā, ar kuru ievēlēšanu rēķinās partiju sponsori.

Iebalsojot tajā pašā partijā citus cilvēkus, mēs veicinām rotāciju, un palielinām iespēju, ka deputāti rīkosies atbilstoši partijas deklarētajām (nevis tās sponsoru nedeklarētajām) vērtībām.»

Tātad, ja vairāki simti vēlētāju izsvītro no partiju sarakstiem tieši pirmos piecus deputātus, tad ir pamats prognozēt, ka neprincipiālo deputātu «tauku kārtiņa» no Saeimas zupas poda būs novākta.

Man šī ideja patīk.

Kā jums patīk akcija «izsvītrosim pirmos piecus», lai kaut ko mainītu mūsu valsts politikā nākošajos gados?


Jāņa Čakstes jubilejai veltīts sarīkojums „Latvieši un viņu Latvija”

Kalvis Apsītis «Vēlēt – tiesības vai pienākums?» http://www.demografija.lv/LU-JF-2014-09-20/velesanas-2014-09-20-isa-versija.pptx

Valdis Vītoliņš, «Priekšlikums politiķu rotācijai»