Tīfa Mērija jeb cilvēki, kas pārnēsā slimību neapzinoties

Speciāli TVNET

Šorīt noskrēju pa liedagu, gar jūru. Lieldienu saule bikli lūkojās caur mākoņu aizkariem un pūpoli naski šūpojas vējā. It kā darītu atbildīgu darbu. Liedagā cilvēku nav. Ir pandēmijas karantīnas laiks. Taču pie kaimiņu mājām gan sabraukušas automašīnas. Aiz baznīcas to ir pa četrām vai piecām pie katras viensētas. Bērni pie vecākiem? Draugi pie radiem? Nav izslēgts, ka pēc 14 dienām avīzēs parādīsies informācija, ka arī šis Dieva sargātais nostūris ir ieguvis savus pirmos covid-19 pacientus. Ciemiņi būs atveduši no pilsētas sērgu Lieldienās. Paši to neapzinoties. Kāpēc viņi pārkāpj noteikumus? Vai tāpēc, ka nesaprot?

Tīfa Mērija

Pagājušā gadsimta sākumā, tīfa uzliesmojuma laikā Ņujorkā, tika konstatēts, ka smagās slimībās pārnēsātājs pats var izskatīties ļoti veselīgs cilvēks. Tāds, kas citiem neko ļaunu it kā nespēj nodarīt. Par šādu simbolu toreiz kļuva īriete Mērija Malona, kuru mediji toreiz nekautrējās nodēvēt par „Amerikas bīstamāko sievieti“. Lai viņa nevarētu izplatīt tālāk slimību, jauno sievietei ieslēdza piespiedu izolācijā uz daudziem gadiem. Kā tas tā varēja notikt? Vai ir pieļaujams, ka mēs likvidējam kādas personas brīvību tikai tāpēc, ka  šī persona (ar savu pārvietošanos) apdraud citus.

Viss sākās ar firziķu saldējumu 1906. gadā. Kādā turīgā amerikāņu ģimenē pēkšņi tika konstatēts vēdertīfa uzliesmojums. Tas notika vasarnīcu rajonā, netālu no Ņujorkas. Smagi saslima 6 no 10 ģimenes locekļiem. Parasti šo sērgu izplata netīrs ūdens, cilvēki, kas nemazgā rokas. Ģimenes galva uzticēja noskaidrot infekcijas izraisītāju „higiēnas inženierim“ Džordžam Soperam, kurš apņēmās atrast vainīgo. Sākumā aizdomās tika turēti dažādi ļaudis, līdz beidzot uzmanība apstājās pie pavāres Mērijas. Meiča bija sākusi darbu šajā ģimenē salīdzinoši nesen. Vai bija iespējams, ka gatavojot ēdienu, Mērija būtu apzināti inficējusi visu saimnieku ģimeni? Džordžs konstatēja, ka termiski apstrādāts ēdiens nav bīstams. Tātad atliek tikai deserts – svaigu firziķu saldējums. To arī bija gatavojusi Mērija. Pēc tam viņš šo pieņēmumu zinātniski pamatoja pētnieciskā žurnālā, taču Mērija no darba tika atlaista.

No parastas virējas viņa pārvērtās „ļaunākajā sievietē” un kļuva par nīstāko personu  Amerikas Savienotajās Valstīs. Kāpēc?

Džordžs bija izpētījis, ka Mērija iepriekš ir strādājusi par pavāri septiņās ģimenēs. Visās viņa bija izraisījusi līdzīgu epidēmiju. 1907. gadā zinātniekam izdevās sadzīt  Mērijas pēdas Ņujorkā, kur viņa atkal gatavoja ēdienu citiem. Zinātnieks pieprasīja veikt meičai analīzi, lai noskaidrotu vai viņa nav smagas slimības pārnēsātāja. Mērija bija sašutusi, apvainojusies un izmeklējumiem pretojās. Viņa uzskatīja sevi par 100% veselu cilvēku un nepiekrita analīzēm. Džordžs aicināja palīgā policiju. Brauciens uz slimnīcu izvērtās dramatiskā akcijā ar kliegšanu, bļaušanu, lamāšanos un spārdīšanos. Testu rezultāts apliecināja aizdomas. Izrādījās, ka Mērija pārnēsā slimību, pati no tās neciešot. Viņa bija paguvusi Ņujorkā inficēt 22 personas. Viens, viņas inficētais cilvēks, jau bija miris. Lai gan meiča nevienu nebija apzināti aplipinājusi ar tīfu, viņu aizturēja un arestēja.

Vai drīkst veselam cilvēkam aizliegt būt sociāli aktīvam?

Šis jautājums aktualizējies patlaban. Pa ielu pretī nāk divas māmiņas ar ratiņiem, četri puiši lēkā ar kalnu velosipēdiem un divas omes stumj savus ratiņus uz vietējā veikala pusi. Vai visas šīs izdarības nav akceptējamas? Šis jautājums ir aktualizējies pēdējo nedēļu laikā. Visās valstīs. Jūtamies veseli un aiziet!

Zviedriem covid-19 mirušo līkne turpina pieaugt dramatiski, jo tauta sēž restorānos, pie polārā loka slēpo, kopj savu skaistumu salonos un frizētavās, ēd kūkas kafejnīcās. Tagad jau epidēmija ir ievazāta veco ļaužu pansionātos un vājie mirst straujāk un biežāk nekā citur. Vai viņiem slimība beigsies tāpēc ātrāk, ja visi slimo intensīvāk un mirst straujāk? Ekonomikas glābšanas vārdā? Nedomāju, ka tā notiks. Vai ir iespējams savaldīt amerikāņu jauniešus Svētā Patrika dienas svinību laikā? Floridas svētkos epidēmijas ēnā?  Vai drīkst aizliegt veselam cilvēkam būt aktīvam, kustīgam un priecīgam tikai tāpēc, ka citi slimo?

Šī jautājuma sakarībā nāk prātā „Tīfa Mērijas“ liktenis. Jau savā 1996. gadā publicētajā darbā (Typhoid Mary: Captive to the Public’s Health) Džudīte Laveta rakstīja par to, ka ir gandrīz neiespējami aicināt parastu, veselu cilvēku ierobežot savas brīvības citu cilvēku dēļ.

Arī tad, ja konkrēti cilvēki pārnēsā slimības un paši no tām necieš. Ir pieņemts uzskatīt, ka izdzīvo spēcīgākais un vājākajam jāpazūd. Domāju, ka tieši šī pati situācija ir novērojama šodien manā Latvijas ciemā, kurā viesi ierodas pie saimniekiem ar slimību, paši to neapzinoties. Pie kam – mums latviešu valodā nav pietiekami spēcīgu vārdu, kas šo brīvprātīgo apkārtnes inficēšanu apturētu. Loģiskā domāšana te nedarbojas.

Mērija neticēja un nepieņēma savu diagnozi

Noraugoties uz to, ka visi testi pierādīja, ka Marija pārnēsā bīstamu slimību, viņa pati visu noliedza. Uzskatīja, ka ārsti viņu apmelo. Trīs gadus Mēriju noturēja piespiedu izolācijā uz salas. Viņa gatavojas sev ēdienu, jutās vesela un dusmojās uz ārstiem, kas ieradās viņu pārbaudīt. Mērijas dienasgrāmatas liecināja, ka meiča psiholoģiski cieš no piespiedu izolācijas. Mediji neskopojās ar nežēlīgām karikatūrām, kurā izolētā Mērija tika attēlota kā ļaunuma iemiesojums, kas vāra sev zupu un cep pusdienas no svešu cilvēku galvaskausiem. Trīs gadus vēlāk viņu atbrīvoja. Viņa nedrīkstēja strādāt par pavāri. Sākumā Mērija  par to dusmojās, bet vēlāk piekrita aizliegumam. Taču vēl pēc pāris gadiem – nomainīja vārdu, uzvārdu un turpināja gatavot ēdienu citiem. Tāpēc piecus gadus vēlāk viņu atkal atrod tas pats Džordžs Sopers. Viņam tobrīd jāizmeklē smags tīfa uzliesmojums kādā slimnīcā. Noskaidrojas, ka šajā iestādē strādā par pavāri Mērija. Tā pati Mērija. Šoreiz viņa bija izraisījusi smagu saslimšanu nu jau simtiem cilvēku un tāpēc tika vēlreiz aizturēta, arestēta un nosūtīta uz 20 gadiem izolācijā. Karantīnā. Šodien nosaukums „tīfa Mērija“ apzīmē cilvēkus, kuri ignorē karantīnas un apzināti pakļauj veselības riskam citus cilvēkus. Nesaprotot cik daudz ļauna viņi citiem nodara.

Vai Mērija bija muļķe?

Šķiet, ka nebija muļķe. Ieradās ASV viena pati no Īrijas, 19.gs. beigās. Bija apņēmīga, strādīga, laipna un sirsnīga. Labi veikusi savu darbu, bijusi atklāta un draudzīga. Daudz lasījusi grāmatas, Čarlzu Dikensu ieskaitot. Bijusi izpalīdzīga, apkopusi tīfa slimniekus, kurus pati aplipinājusi ar šo sērgu. Slaida, kupliem matiem un zilām acīm. Par viņu ir uzrakstītas daudzas grāmatas un vairums autoru uzskata, ka Mērija tika diskriminēta. Paradoksāli, ka līdz sava mūža beigām Mērija atteicās akceptēt faktu, ka ir pati izplatījusi citiem cilvēkiem bīstamu slimību. Viņa nespēja saprast kā tas iespējams: pats neesi slims, bet citiem slimību piegādā. Tā nevar būt. Viņas prātam tas nebija aptverams.Jākonstatē, ka Mērija nav vienīgā.  Mums līdzās ir daudz šādu „tīfa Mēriju“. Tepat Latvijā.

Diemžēl.

 

Vīrusa pandēmijas uzbrukuma laikā

Speciāli TVNET

Pasaules veselības aprūpes organizācijas vadītājs Tedross Adanoms Gebrejesuss tikko Ženēva konstatēja, ka vīrusa covid -19 izplatība uz mūsu planētas notiek ļoti strauji. Tas rada priekšnosacījumus globālam un intensīvam slimības izplatības riskam. Katra nākamā diena piegādā lielākus sasirgušo skaitļus aizvien jaunās valstīs. Mūsu reģionā saslimušo ir salīdzinoši maz, taču tas nenozīmē, ka sabiedrība dzīvo miera vējos. Bailes un neziņa par to, kā viss būs un notiks, eksistē arī Rīgā, Liepājā, Rūjienā vai Daugavpilī. Protams, ka mūsu sabiedrībā nav iemaņu kā rīkoties pandēmijas apstākļos. Iepriekšējā pandēmija planētu piemeklēja pirms 100 gadiem. Toreiz visi bija pārbijušies līdz nāvei un rīkojās muļķīgi, neapdomīgi un haotiski. Dokumenti šos misēkļus ir saglabājuši. Tātad atkal ir radusies ārkārtas jeb krīzes situācija. Patīk mums vai nepatīk to atzīt, taču tā ir. Kā rīkoties tālāk? Vai tagad mēs spējam un protam rīkoties gudrāk, lai nosargātu mūsu līdzcilvēkus? Mērķtiecīgāk, nekā mūsu senči aizstāvējās pret „spāņu sērgu“ pirmā pasaules kara laikā?

Būvē slimnīcas, atbrīvo palātas un izpērk veikalus

Šodien katra valsts atšķirīgi reaģē un notiekošo. Valdību reakcija uz epidēmijas gaitu lielā mērā raksturo katras atsevišķās valsts politikās pārvaldes formas priekšrocības. Totalitārā Ķīna epidēmijas uzbrukumam bija salīdzinoši labāk sagatavojusies, jo spēja reaģēt konstruktīvāk un masīvāk nekā iepriekšējās epidēmijas laikā. Partijas ģenerālsekretārs diriģēja valsti kā lielu orķestri un pirmo reizi valsts pastāvēšanas laikā pat atcēla savas jeb valsts vienīgās partijas kongresa norisi. Nekas tamlīdzīgs Ķīnas komunistu vēsturē iepriekš vēl nebija noticis. Tas nozīmē, ka šoreiz ķīnieši netēloja varoņus un rīkojās maksimāli apzinīgi – noslēdzot vīrusa izplatīšanās ceļus transporta sistēmā, anulējot masu saietus un sadzenot cilvēkus pa mājām. Iztukšojot ielas un laukumus. Novācot cilvēkus no publiskās telpas. Anulējot skolu, augstskolu apmeklējumus, kultūras un sporta pasākumus. Ķīna apstājās uz vairākām nedēļām. Industrija kliboja uz abām kājām un mēs prognozējām, ka ķīniešu preces drīz sāks pietrūkt arī mūsu veikalu plauktos.

No malas noskaitoties, daudzi dramatiskie pasākumi un aizliegumi Ķīnā likās nedaudz pārspīlēti. „Vai nu ir tik traki?“ – brīnījāmies un raustījām plecus mēs. Tie, kas nekad neko tamlīdzīgu nav piedzīvojuši. Ķīnieši nebrīnījās. Viņi rīkojās. Iespējams, ka viņi ir jau tikuši pāri savam epidēmijas dramatiskajam punktam, jo šodien mana Rīgas pasta nodaļa paziņoja, ka ir pienākusi paciņa no Ķīnas. Jauna datora tastatūra. Tagad atliek noskaidrot, vai šo paku drīkst vērt vaļā. Vai vīruss tur nebūs ielīdis un negaida manu roku pieskārienu? Taču viens gan ir skaidrs – ķīnieši atjēdzas. Prātīgi un pamazām. Tagad kārta ienākusi mums – eiropiešiem. Pagaidām neizskatās, ka mēs reaģētu gudrāk par ķīniešiem.

Zviedri, tāpat kā visi pārējie, apgalvo ka valsts esot gatava „kroņa vīrusa“ uzbrukumam Medijos ziņo par vīrusa specifiku, māca mazgāt rokas ar ziepēm uz spirtu un šķaudīt elkonī.  Netuvoties nevienam tuvāk pa 1,20 m un izvairīties un publiskiem pasākumiem iespēju robežās. Veselības aprūpes sistēma ir gatava atcelt plānotās operācijas, lai novirzītu visu medicīniskā personāla spēkus epidēmijas upuriem. Viss tiek apsolīts, taču slimnīcas nespēj nosaukt konkrētus skaitļus, kas pierādītu valsts gatavību aizstāvībai ārkārtas situācijā.

Tikmēr tepat kaimiņvalstī Lietuvā cilvēki izpērk aptiekas un pārtikas veikalus, gatavojoties ilgstošas karantīnas apstākļiem. Arī Rīgā dažos pārtikas veikalos esot izpirkti milti un pārslas. Cilvēki barikādē pārtiku un sērkociņus nebaltām dienām. Vai šādai iepirkšanās histērijai ir pamats? Vai nepārspīlējam? Jeb esam pārgalvīgi optimistiski un tāpēc naivi?

 

 

 

 

 

 

 

 

Histērija vai naivums

Mūsu lidostās turpina nosēsties lidmašīnas ar pasažieriem no Ķīnas, Irānas un Itālijas. Šajās valstīs sasirgušo skaits progresējis visstraujāk. Katrai valstij būtu jākontrolē ieplūstošās ceļotāju masas. Tā iesaka WHO. Tas nozīmētu daudz. Proti izvairīšanos seškārtīgām inficēšanās iespējām, kuras var izraisīt katrs atbraukušais sirdzējs. Taču skenēt visus, kas iebrauc, izmaksā pārāk dārgi. Varbūt 14 dienu karantīnai būtu jāpaļauj tie, kas ierodas no epidēmijas uzliesmojumu valstīm. Kāda no studentēm šodien auditorijā jautāja par līdzīgu tēmu. Viņas darba kolēģe dosies šonedēļ ekskursijā uz Vjetnamu. Vai pēc atgriešanās būtu jāpieprasa, lai šī bērnudārza audzinātāja labprātīgi nosēž mājas karantīnā 14 dienas un tikai pēc tam atgriežas darbā pie bērniem? Vai šāds priekšlikums ir cilvēktiesību pārkāpums? Jeb tomēr saprātīgs drošības projekts?

Visbeidzot, ja slimība tomēr spilgti uzliesmos kādā no mūsu pilsētām, vai valdība ir gatava strauji slēgt apdzīvotas vietas, skolas, iestādes, komunikācijas tīklus? Vai mēs to prastu izdarīt? Proti – pāriet uz neklātienes un distances apmācību skolās uz augstskolās (izmantojot Skype un citas digitālās komunikācijas formas) un uz neklātienes menedžmentu iestādēs, organizācijās. Sazinoties pa distanci tur, kur ir iespējams. Tā sakot – turpināt darbu arī epidēmijas apstākļos. Kā šādā situācijā nodrošināsim zāļu piegādi hroniski slimajiem cilvēkiem, kā arī pārtikas un sadzīves preču nodrošinājumu plašiem iedzīvotāju slāņiem?  Milānas ielas šodien ir tukšas. Vai viņi to visu zina un prot labāk par mums?

Vai mūsu valstij ir rīcības plāns ārkārtas stāvoklī? Kura ministrija vada un uzņemas krīzes situācijas koordinēšanu? Vai to darīs ministrijas, kuras kontrolē ir policija, drošības policija un citas valsts pārvaldes stratēģiskās sviras? Jeb tā ir Krišjāņa Kariņa vadītā Krīzes vadības padome? To būtu svarīgi zināt un saprast arī mums – parastajiem reņģēdājiem.

Kas notiks, ja saslims ministri un svarīgu organizāciju vadītāji? Piemēram, Irānā ir jau saslimuši divi ministri. Kā mūsu valdība un vadītāji ir gatavi vīrusa uzbrukumam? Vai ir rezerves amatpersonām, kas var uzņemties vadību un atbildību?

Visbeidzot, vai nav pienācis pēdējais laiks normāli un konstruktīvi sarunāties ar sabiedrību par šīm problēmām? Piemēram, apturot miltu un citu pārtikas produktu histērisku izpirkšanu?

Krīzes rezerves vai pasakas par vīrusa „vieglo formu“

Tas, ka valdība un speciālisti neko nesaka, nav labi. Protams, ka visi cer sagaidīt brīdi, kad pandēmija aizskrien mums garām. Latvijā nemaz neiegriežoties. Taču vēl sliktāk būs tad, ja pēkšņa epidēmija „piesitīs mūs krustā“ nesagatavotus. Tieši šī iemesla dēļ būtu saprātīgi izveidot krīzes centru, kas ne tikai sniedz informāciju par to, kāds izskatās „kroņa vīruss“, kā jāmazgā rokas un kurp jādodas drudža stāvoklī. Būtu ļoti svarīgi, lai šis krīzes centrs saprātīgi paskaidrotu iedzīvotajiem kās un kādas preces vēlams iegādāties iedzīvotājiem iespējamās karantīnas apstākļos. Ja šāds konkrēts (caurmēra) priekšlikums tiktu izstrādāts, tad izbeigtos haotiskā griķu, grūbu, miltu un sausiņu izpirkšana pārtikas veikalos, kuru varam daļēji novērot jau patlaban. Vēl svarīgāk ir nodrošinās hroniski slimus cilvēkus ar viņiem nepieciešamajām zāļu rezervēm jau laikus.

Visvieglāk, protams, ir iestāstīt sev un citiem, ka nekas slikts nenotiks. Ka mūs vīruss neaiztiks. Ka mēs esam „īpaši“ un „nemirstīgi“. Ka covid -19 ir „tikai tāda viegla gripas forma“. Vai vēl ciniskāk – „jauni cilvēki ar neslimo un nemirst“. Tā daudzviet Latvijā domā un runā. Kāds skolēns Ādažos man aizvakar atzinās, ka no jaunā vīrusa nemaz nebaidoties, jo no tā mirstot tikai „ļoti veci cilvēki, proti – „tādi, kam pāri 50″. Šie cilvēki jau tāpat esot ļoti veci un tāpēc slimība sabiedrībai neko sliktu nenodarīšot. Mazas meitenes kafejnīcā apsprieda vīrusa uzbrukumu ļoti racionāli. Nomiršot „visas vecās skolotājas“ un uz skolu nebūšot jāiet. Šī amizantā un savādi pārprastā skolēna prātula, nepavisam nav pieņemama. Visi mūsu cilvēki ir tiesīgi saņemt pārdomātas aizsardzības stratēģijas atbalstu pret nejauko vīrusu un tā uzbrukumiem. Arī tad, ja (kā noskaidrots) bērni cieš no tā mazāk un savstarpēji neaplipina ar šo slimību cits citu. Nav svarīgi, cik vecs vai slims šodien ir kāds no mūsu līdzcilvēkiem tepat Latvijā. Arī viņš ir tiesīgs cerēt uz aizstāvību. Kaut arī reāli atrodas vīrusa uzbrukuma riska zonā.

Šodien „kroņa vīrusa“ aizstāvības pozīcijās nostājās arī kāda matu kosmētikas veikala pārdevēja Liepājā. „Es no vīrusa nebaidos. Es atslābinos un atdodos viņam. Kā būs, tā būs labi!“.

Nedomāju, ka nepiesardzīgs optimisms ir pareizā izeja no situācijas. Iespējams, ka šāds naivums reālu briesmu priekšā, izskaidrojams ar pieredzes trūkumu pandēmijas situācijā.

Taču kauja  notiks. Svarīgi vai esam tai gatavi. Morāli, garīgi un materiāli.

Ja būsim tai sagatavojušies pārāk nopietni, un nekas slikts nenotiks, tad varēsim atviegloti uzelpot. Tas būs ļoti labi. Taču, ja epidēmija mums uzbruks nesagatavotiem, tad diezin vai vēlāk spēsim piedot sev un citiem naivumu un neizdarību, kuras rezultātā bojā var aiziet cilvēki, kas pandēmijas sodu nav pelnījuši. Vētra ir jau sākusies.