Māksla – mūzika – politika. Pussy Riot nav vienīgās, kas izaicina politiku.

2012. gada 28. augustā. Speciāli TVNet.

Cik lielā mērā māksla (mūzika) spēj un drīkst būt politiska?

Viena daļa no mums ir pārliecināti, ka mūzikai jāsaglabā neatkarība no politiskā konteksta, kurā tā rodas un jāeksistē nesaistībā ar procesiem, kas notiek visapkārt.

Šādi ”gribēt” nevienam nevar aizliegt, taču reāli mākslas izpausmes rodas ciešā kopsakarībā ar sava laika kontekstu un tāpat kā ābols bez mizas ilgi neiztur palikt balts un tīrs. 

Otri (savukārt) uzreiz skaidri redz, zina un apzinās mūzikas publicistisko misiju – ”par” vai ”pret”, bez vidusceļa kompromisa kā Juanes ar Fijante Bien mūzikā vai Rirkrit Tiravanija postkoloniālajās skulptūrās.

Brehtam liekas, ka ”cilvēce var dzīvot tālāk tikai tāpēc, ka tā spēj paturēt savu cilvēcību apspiestībā”, jo mums esot tikai divas izvēles – vai nu barbarisms vai sociālisms (Roza Luksemburga).

Tas, ka māksla var kalpot politikai kā propagandas rupors, ir skaidrs jau sen. ”Uzlādējuma piesātinājums” apgrūtina tās klasificēšanu un neļauj nodalīt atsevišķu darbu ielīmēšanu – ”politiskās mākslas” albūmā, jo līdzšinējie iedalījumi tiecas ( tieši tāpat kā Roza Luksemburga) nodalīt tikai divus politiskās mākslas veidus – ”par” un ”pret”. Fenomens savā būtībā ir daudz plašāks.

Šeit nepalīdzēs arī virzienu ierāmējums, jo viss sirreālisms (kas dzimis kā politiska protesta forma) nav un nebūs tikai opozicionārs varai tieši tāpat kā viss baroks nekad nebūs tikai un vienīgi par excellence.

Pieskaitīsim arī ”politisko efektu”, kas mākslas darbu piemeklē pēc tam, kad ”tinte uz papīra jau nožuvusi”, jo ikvienu spēcīgu mākslas darbu var izmantot dažādiem politiskiem mērķiem. Viena lieta kā liberāļi lasa un izprot George Orwell romānu 1984 un cita – kā to izmantoja savām vajadzībām Pols Pots.  Vienus secinājumus izdara Gēbelss pēc tam, kad bija izstudējis Freida mācību nacistiskās Vācijas koncentrācijas nometņu vajadzībām un cita lieta kā šo pašu psihoterapiju šodien uztveram mēs. Tas nozīmē, ka autors nevar noteikt sava darba politisko pielietojumu nākotnē.  

Trešais aspekts – politiska māksla vienmēr satrauc pastāvošo valsts varu un tāpēc diktatūras vienmēr ģenerē „savējo mākslu“ kā pretpolu nepieradinātajiem mākslas strāvojumiem. Lai iebaidītu nepakļāvīgos pilsoņus, mākslu mēdz iedalīt „ sliktajā“ un „labajā“. Tā nacisti un Staļins baidīja savus iedzīvotājus ar moderno, avangarda mākslu, labējie ASV politiskie slāņi apkaroja erotisko piesitienu mākslā ar baznīcas līdzdalību (pazīstamākais šajā virzienā ir tiesas process pret Robert Mapplethorpes fotogrāfijām) un Mali valstī (Mujao džihadistu kustība) tikko šonedēļ aizliedza visām radiostacijām spēlēt jebkādu mūziku.

Tātad nākas atzīt, ka māksla (mūziku ieskaitot) nevar būt politiski neitrāla, jo ikviens mākslas darbs ir subjektīvi apgalvojošs, neatkarīgi no tā, cik tas savā formā ir abstrakts, minimālistisks, grūti izprotams, vai tieši pretēji – primitīvs kā klišeja.

Visos gadījumos māksla reprezentē ideju un tās laika kontekstu.

Jau Mocarta simfonijās mēs varam saklausīt tā laika Vīnes sabiedrības polus, politiskos procesus un strāvojumus, kas valdīja brīdī, kad ģēnijs apzināti savija kopā ap sevi esošās pastorālās melodijas ar polonēzēm. Starp citu, kādā no savām vēstulēm tēvam, Volfgangs Amadejs rakstīja, ka vēlas uzrunāt plašākus klausītāju slāņus, ne tikai aristokrātus un ar šo norāda politisko vektoru savā mūzikā.

– Es spēlēšu jums! Tiem, kas sēž tur augšā, vislētākajās vietās! Jūs esat manējie! , – savā pēdējā Stokholmas koncerta laikā skaļi deklarēja Pols Makartnijs. 

Vēl krasāk šo politisko mērķējumu var novērot šodienas popmūzikā. Panki ar savām trīs akordu dziesmām, Chicago House ar saviem amatierdiskžokeju starpsaucieniem ir muzikāls protests pret pārelitāru un snobiski pieķemmēto komerciālās mūzikas formātu, kas dominē radiostacijās un koncertzālēs.

Sinerģija var izpausties dažādi. Brīdī, kad ”Seši mazi bundzinieki” vijoles partijā satiekas ar basģitāras ”Piemaskavas vakariem”, mēs jau redzam nākošo soli un skaidri zinām, ka ir notikusi melodiju ”politiskā konverģence”, kas savij kultūras un grib mums kaut ko skaidri un gaiši pateikt. Vai to var pārprast? Var vai nevar?  

Par mūzikas saistību ar politiku ir uzrakstītas neskaitāmas grāmatas, disertācijas un pētījumi ar dažādām versijām, taču viens ir skaidrs – ”no māksliniekiem tauta visos laikos ir gaidījusi un cer sagaidīt politisku apzinīgumu un māksla vienmēr visos laikos tiek traktēta kā politiska rīcība caur tai piemītošo estētisko funkciju” (Alf Arvidson, Musik och politik hör ihop. 2008).

Kā tas nākas, ka tieši mūzikai pašlaik ir izdevies piesavināties tik nozīmīgu politisku lādiņu?

Tas sākās pagājušā gadsimta vidū. Brīdī, kad mūzika uzņēmās modernā laika spēcīgākā kultūras un mākslas virziena lokomotīves lomu. Jauniešu iniciatīva – atbrīvot savu mākslu no vecajām formām ar elektrisko mūzikas instrumentu, pastiprinātāju, ieskaņošanas tehnikas palīdzību, palīdzēja šai mākslai aptvert neierobežoti lielu klausītāju grupu uz kardināli jauna dialoga pamata.  Roka vēstījums jau dzimšanas sekundē bija imperatīvs un paši izpildītāji – politiski aktīvās personībās, jo rokmūzika ir publicistika.

Roka politiskais uzlādējums sakņojas blūzā, kas attīstījās gadsimta sākuma melnādaino amerikāņu geto rajonos un urbanizācijas apstākļos to atveda uz lielpilsētām strādnieki. Elektroinstrumenti piešķīra jaunu komunikācijas iespēju. Rhythm and blues ieveda arēnā rock and roll un ar šo maisam gals bija vaļā.

Jeņķu popmūzika sešdesmitajos gados attīstījās dažādos virzienos, taču dominējošā politiskā trieciena autori toreiz bija eiropieši ar The Beatles un viņu ” The British invasion”  (The Animals, The Rolings Stores, The Pacemakers). Protams, ka arī Jimi Hendrix, kas prata spēlēt ģitāru tā kā neviens cits un ar šo brīdi mēs jau sākam nodalīt vēl politizētāku sfēru – hārdroku. Vēlāk arī funk, kura spēcīgākais politiskais akcents funkrokā redzams Red Hot Chili Peppers, Mr. Bungle un Faith No More. ASV karš Vjetnamā noasfaltēja ceļu.

Septiņdesmitajos  gados rokmūzika bija izteikti politiska un orientācija pa kreisi tiek saglabāta praktiski visās Rietumvalstīs. Dziesmu teksti, kas cīnās ”par taisnību” un aizstāv izteikšanās brīvību, kļūst par roka karogu un paši mūziķi regulāri izsakās par sabiedrībai svarīgāk tēmām no skatuves. Hard rock (Led Zeppelin, Deep Purple, Uriah Heep, AC/DC vai Aerosmith, Kiss un Alise Cooper) bruģē ceļu pankiem, kuru idejas pamatā ir viegli izspēlējama agresīva mūzika ar mērķi šokēt un provocēt sabiedrību. Tagad mūzikas izpildītāju politiskā aktivitāte ir jau ir atvērta visplašākajam protesta spektram.

Ar šo brīdi mūzika nekautrīgi demonstratīvi stāv ar vienu kāju politikā.

Britu panku izpausmes kļūst politizētākas un provocējošākās, apsteidzot amerikāņus. Konservatīvā Britānija ar savām tradīcijām un sociālo slāņu strikti iedalīto vertikāli rosināja plosīties The Damned, The Clash un The Sex Pistols.  Antimode, anarhisms, flirti ar nacistu simboliku un klaji izteikta tendence – izlēkt un maksimāli provocēt sabiedrību kļuva par normu.  Muzikālais materiāls šai kustībai nebija sarežģīts un ar kredo ”DIT = Do It Yourself” jaunieši strauji dibināja savas panku mūzikas grupiņas un ar ekstrēmi vienkāršām melodijām. Svarīgākais bija vēstījums ar ietekmes jēgu. Tātad – politika. Tas var izpausties kā performance jeb kā deja, kā muzikāls skaņdarbs vai pantomīma. Nav svarīgi kā – galvenais iespaidīgi un šokējoši. 

Pretstatā šiem enerģiski politiskajiem populārās mūzikas strāvojumiem, protams, pastāvēja arī komerciālais virziens – ”saķemmēta mūzika” (new wawe), populārā mūzika, kura arī praktiski vienmēr bijusi politiski sensitīva, lai gan formāli dzied tikai par mīlu, ciešanām vai zemeņu laukiem.

Roka pieaugošā komercializācija (mūziķu un producentu centieni labi nopelnīt), visiem spēkiem cenšas aizbīdīt tālākā plāksnē mūzikas ”vēstījuma”  politisko skaudrumu, kas „kādam pircējam varētu nepatikt!“ Tā teikt notiek cenšanās atbrīvoties no politikas mūzikā (kas būtībā ir neiespējami).

Komerciālisms kā milzu dzēšamgumija tiecas nodzēst „viņas augstības“ politisko trajektoriju un pārvērst roku par mainstream mūziku. Šo piejaucēšanu pie mums laikam pagaidām nav pieņēmuši tikai Līvi.

Te jāuzver, ka tradicionālā roka ”kreisi orientētā” retorika (parastās tautas aizstāvja loma) cieši sasaucās ar mūziķu solidaritātes misiju. No skatuves vēršoties pret jebkādām pazemošanas un mākslas ierobežošanas akcijām pasaulē.

Dixi Chicks ir amerikāņu kantrīmūzikas trio. Meičas kļuva slavenas ar to, ka, sākoties Irākas karam (10 dienas pirms kara sākuma), savā koncertā Londonā (2003. gada martā) paziņoja, ka viņām ir kauns par to, ka ASV prezidents ir novadnieks (teksasietis, tāpat kā ansambļa dalībnieces). Šis izteikums bija publisks protests pret gaidāmo  ASV bruņoto uzbrukumu Irākai. Nākamajā dienā Baltais nams deva komandu un  Dixi Chicks mūziku aizliedza spēlēt amerikāņu raidstacijās, vienai no trijotnes tika izteikti nāves draudi un vienīgais, kurš šajā  ”patriotiskā brīdī” metās aizstāvēt, bija kolēģis Brūss Springstīns (Bruce  Springsteen).

Springstīns paziņoja, ka Dixi Chicks ir tiesības ”brīvi paust savu viedokli” un, ka ”politiskais spiediens no valdības un mūzikas industrijas puses cenšas pakļaut mūs visus domāšanas konformismam, īpaši tad, ja runa ir par politiku vai karu un šīs pozīcija apdraud šīs valsts pamatvērtību – brīvību. Tagad, ka mēs dodamies cīnīties Irākā, lai nodrošinātu tur izteikšanās brīvību, vienlaikus šeit pat uz vietas citi mēģina iebaidīt un sodīt cilvēkus, kas vēlas izpaust savu viedokli par mums pašiem”, – konstatēja savā publiskajā paziņojumā Springstīns. Viņš nebaidījās no Baltā nama. Vienīgais. Ar šo brīdi progresīvie jeņķi sāka skatīties BBC, lai uzzinātu par kara notikumiem Irāka, jo CNN paguva atlaist no darba arī veselu rindu „ varai nepaklausīgu“ žurnālistu.

Protams, ka šis Springstīna solidaritātes akts palīdzēja, jo amerikāņu patriotiskie mediji jau bija uzsākuši masīvu uzbrukumu Dixi Chicks meitenēm visās frontēs, ieskaitot apmelošanas kampaņu (publiski apsaukājot dziedātājas par ”Sadama Huseīna piegulētājām”, reāli vandalizējot viņu dzīvesvietas ASV, boikotējot mūziku radiostacijās un veikalos). Seksisms sita augstu vilni.           

Vai mākslinieki mēdz aizstāvēt cits citu kritiskā brīdī arī pāri robežām?

Jā, protams.

Kīniešu mākslinieka Ai Veivei (Ai Weiwei) atbalstam aizvadītā gada laikā ir pulcējušies neskaitāmi rietumu mākslinieki. Ai Veivei ir vairāku politisku kampaņu un hepeniningu autors Ķīnā un ārzemēs. Viņa mākslas apšaudes mērķis ir izteikšanās brīvības ierobežojumi un korumpētība Ķīnā.  2011. gada janvārī mākslinieku arestēja Pekinas lidostā (pēc atgriešanās dzimtenē), aizveda nezināmā virzienā, ilgstoši turēja ieslodzītu cietumā. Pret šo notikumu nekavējoties sāka protestēt mākslinieki, mūziķi, aktieri daudzās pasaules valstīs. Pēc pusgada ķīniešu varas iestādes Ai Veivei atbrīvoja, taču aizliedza viņam atstāt Pekinu un lietot internetu. Sekoja Ķīna nodokļu inspekcijas uzbrukums, ”piesienot” māksliniekam 15 miljonu jēnu lielu parādu par it kā nenomaksātajiem nodokļiem. Šajā brīdī sākās masīva naudas vākšanas kampaņa ārzemēs, lai palīdzētu Ai Veivei iemaksāt vismaz pusi no pieprasītās summas un līdz ar to palīdzēt viņam pārsūdzēt spriedumu, kas arī izdevās. Pēc tam turpinājās apsūdzības par pornogrāfiju mākslinieka instalācijās, tāpēc atbalsta process no ārzemēm Ķīnas virzienā turpinās joprojām. Tikko Pekinā apcietināti divi Fine Art Solutions mākslas menedžeri, kas līdz šim sadarbojušies ar apcietināto ķīnieti (ziņo NRK un NYT). Arī viņus Pekina apsūdz nodokļu nemaksāšanā, bet faktiski ar šo tiek reāli nobremzēta apcietinātā mākslinieka darbu pārdošana ārzemēs.

Bez kolēģu starptautiska atbalsta no ārzemēm Ai Veivei šodien būtu nezināma persona Ķīnas gulāga arhipelāgā.

Līdzīgu piemēru ir daudz, to skaitā arī atbalsts, kuru savulaik ārzemju rakstnieki Latvijas okupācijas apstākļos sniedza mūsu Vizmai Belšveicai.

Tagad solidaritātes jautājums aktualizējies no jauna totalitārās Krievijas virzienā, taču daļa sabiedrības (arī Latvijā) uztver Pussy Riot akciju krievu pareizticīgo baznīcā ar sašutumu. To var saprast, jo modernā māksla vienmēr ir izaicinoša. Līdz ar to Pussy Riot meiču izskats, uzvedība un performances formas visnepiemērotākajās vietās izraisa vienas publikas daļas agresīvu pretreakciju. Kas īsti ir tas, ko trīs krievu meičas maskās pauda baznīca?  Atbildei būtu vajadzīgs atsevišķs raksts, kurā nāktos gari un plaši izklāstīt, kas ir modernā māksla un viena no tās izpausmes formām – performance. Vairāk vai mazāk provocējošs, inscinēts scēnisks izaicinājums. Visos gadījumos negaidīts un kaitionošs, ar mērķi pievērst uzmanību kādai būtiskai problēmai. Parasti pēc performances seko skandāls, satraukti prāti, publikācijas medijos un rokas berzējoši juristi, kas gatavi izlemt vai par šo „mākslas aktu“ sodīt autoru vai nē.

Pirms dažiem gadiem Stokholmā divi Mākslas akadēmijas diplomandi ar savā performancēm tā satracināja zviedru publiku, ka no amatiem lidoja augstskolu rektori un mākslas procesu vērtēšanā tika iesaistīti vairāki juristi, kas „ novērtēja mākslas akadēmijas studentu radošās izdomas atbilstību likumiem un ētikas normu ievērošanu tajos“ (DN, 2009.03.03).  „ Mūsu mākslas augstskola ir nonākusi unikālā situācijā, nekur pasaulē tādas lietas nenotiek, ka juristi un birokrāti sāk izvērtēt kas ir māksla un kas nav. Nekad agrāk nekas tāds nav noticis. Tas ir skandāls! Stokholmas pašvaldība tagad draud atņemt mākslas augstskolai finansējumu tikai tāpēc, ka mani studenti atļaujoties par daudz. Ja tā turpināsies es iesniegšu atlūgumu!“- deklarēja rektors Mons Vrange.

Divi studenti bija atļāvušies satracināt publiku. Pirmā Anna Odela bija tēlojusi, ka sajūk prātā un vēlas nolēkt no Liljeholmas tilta un pēc tam turpinājusi savu performanci psihiatriskās slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Otrs diplomdarbs Territorial pissing bija veltīts grafiti krāsojumiem metro vagonos un šis mākslas akts tika filmēts. Sekoja tiesas, draudi, kompensācijas pieprasīšana, kaunināšana un visbeidzot …diskusijas par cenzūru un par mākslinieka ētisko atbildību sabiedrības priekšā.

Modernais laiks un modernā māksla nav etablēta fenomena statusā. Tie ierodas pēkšņi un šokē negaidīti. Strādājot ar studentiem – nākamajiem ekrāna režisoriem Rīgas starptautiskās ekonomikas augstskolā Pārdaugavā, es ikdienā redzu šos ļoti spēcīgos mūsu jaunos māksliniekus, kuriem oficiālā un esošā skatuve un ekrāns joprojām netiek piešķirti. Tāpēc nav izslēgts, ka viņi ķersies pie hepeningiem.

Saturieties. Mums Latvijā viss vēl priekšā.     

Pazīstamais krievu rakstnieks Boriss Akuņins šonedēļ publiski kritizēja krievu varas iestādes par to, ka tās uzņemas lemt, ” kas ir māksla un kas nav māksla” un tāpēc aicina Krievijas kultūras eliti protestēt pret tiesa spriedumu Pussy Riot Maskavas performances lietā. 

Pēc Akuņina domām, nav pieļaujams, ka birokrāti tiesās sāks izlemt šādu jautājumus. Viņu atbalsta arī vairākas citas krievu kultūras personības, kas līdz šim bija Putina ”kultūras galma” sastāvā.

Tiesas sprieduma nolasīšanas brīdī pagājušajā nedēļa pankgrupa Pussy Riot publicēja jaunu dziesmu ar nosaukumu ” Putins ir aizdedzinājis revolūcijas uguni”. Šo skaņdarbu ansambļa dalībniece mēģināja izplatīt pie tiesu nama Maskavā, kur viņu, protams, aizturēja Krievijas policija. Tas pats notika ar jauniešiem, kas mēģināja publiski dejot jaunās dziesmas iespaidā. Tekstā Pussy Riot izsmej prezidenta Putina plastiskās operācijas un aicina viņu precēties ar Baltkrievijas diktatoru Lukašenko. Ar šo tiek publiskotas baumas par bijušā KGB aģenta it kā homoseksuālo noslieci un piedziedājumā visi tiek aicināti cīnīties pret režīmu. Pussy Riot priekšnesums un maskas pašlaik tiek izvirzītas gadskārtējai Kandinska prēmijai.  

–   Es esmu rakstnieks, biju rakstnieks un būšu rakstnieks, nevis politiķis, – uzsver Boris Akuņins, aizstāvot Pussy Riot. – Tagad Krievijā ir iestājušies laiki, kad dažādu profesiju cilvēkiem ir jāiet un jāpiedalās politisko procesu ietekmēšanā. Agrāk bija jācīnās pret 70 gadu ilgo diktatūru. Tagad jāturpina, jo režīms nav vienkārša lieta. Lai pret to cīnītos ir vajadzīga liela drosme, nebūt ne mazāka par to, kas mums bija pirms 20 gadiem” – uzsver rakstnieks.

–   Tas ir tieši tāpat kā Jevgeņija Švarca lugā ”Pūķis”. Mēs esam jau cīnījušies pret šo pūķi simtiem gadu. Tauta iziet kaujā ar nezvēru no jauna, bet pūķis nepadodas. Tagad mēs esam sasnieguši pēdējo – trešo kaujas stadiju, jo pašlaik pūķis ir tik smagi ievainots, ka no viņa mutes nāk garaiņi, taču viņš joprojām izliekas dzīvs un sūta pasaulei savus uzvaras ziņojumus. Tas turpināsies kamēr pēdējās nāves konvulsijas viņu nogalinās neatgriezeniski. Taču pagaidām viņš draud ikvienam, kas kaut pavisam nenozīmīgi cenšas viņu apdraudēt. – konstatē Akuņins ārzemju medijiem.

Vienlaicīgi ar pazīstamo krievu rakstnieku Akuņinu, Pussy Riot apcietināšanu un nesamērīgi lielo soda mēru nosoda arī dzejnieks Levs Rubinšteins, starptautiskās mūzikas zvaigznes Madonna, Bjorka, Pols Makartnijs, Stings, Patrick Carney no The Black Key, Ana Matronic no Scissors Sisters, Franz Ferdinands u.c.

Tai pat laikā pret Pussy Riot nostājas viņu pašu tautietes – Valerija un virkne dziedātāju, kas baidās izteikties un kurus varējām apskatīt Kremļa galma pasākumā Jaunais Vilnis Jūrmalā. Piemēram, ESC uzvarētājs Dima Bilans. „Acīm redzot tāpēc, ka baidās zaudēt iespēju uzstāties Krievijā īpaši lielos, Putina akceptētos pasākumos un saņemt par savu dziedāšanu krietnu naudu”, – secina SR, Kultūras ziņas, (21. augusts 2012.)

Mirstošā pūķa garaiņi sajūtami arī Latvijā.

Vai mūsējiem arī bail?

Mūzika ir politika un politika ir mūzika.

Paslēpes nevar spēlēt – aizverot acis un aicinot – „meklē mani!“

Reālā īstenība nepakļaujas likumiem. Nebēgsim no tās. Tā vienalga mūs panāks visur.

Vēl par šo pašu: Krievijas smagais laiks un Tolstojs, Politkovska un Pussy Riot.

Krievijas propagandai izdevies izskalot latviešu popmūziķu smadzenes.

Latviešu režisors Alvis Hermanis velta izrādi Pussy Riot.

Dainis Īvāns par Pussy Riot un Latvijas drošību

Pussy Riot tiesa 

Rietumu zvaigznes atbalsta Pussy Riot

Joprojām aktuāli: Atdodiet Īriju īriem! Leģendas Paul McCartney dzimšanas dienā.

2012. gada 18. jūnijā

Leģendārais popmūzikas klasiķis bītls Pols Makartnijs šodien svin savu 70. dzimšanas dienu.  Mums ir palaimējies dzīvot vienā laikā ar šo mūsdienu popkultūras klasiķi, kas joprojām turas stingri un pārliecinoši uz  popmūzikas skatuves.

Ne visi no mums atceras, ka no visiem Beatles viņš ir bijis politiski visaktīvais dalībnieks.

1972. gadā viņš sarakstīja dziesmu, kuru  aizliedza britu radio un TV stacijas. Give Ireland back to the Irish – Atdodiet Īriju īriem. Dziesma radās uzreiz pēc tā saucamās asiņainās svētdienas, kad britu armija nogalināja 13 īru demonstrācijas dalībniekus 1972. gada 30. janvārī, kas protestēja pret britu okupāciju Īrijā.

Neskatoties uz britu cenzūru, dziesma kļuva ļoti populāra Eiropā un to zinājām labi arī mēs, kas dzīvojām aiz dzelzs priekškara Latvijā. To skandēja gan Radio Luxemburg, gan citas popmūzikas stacijas, arī Radio Sweden (Radio Švecija), kuras labi dzirdēja Latvijas teritorijā, jo tās mazāk, nekā Brīvo Eiropu, Brīvību, Amerikas Balsi traucēja ar radiosignālu slāpētājiem. Give Ireland back to the Irish iekaroja pirmo vietu arī hitparādēs Īrijā un Spānijā un augstu vietu ASV Billboard Hot sarakstā.  

Džons Lenons un Joko Ono pret britu karaspēku Īrijā

Toreiz gan mums labāk patiktu, ja kāda popmūzikas zvaigzne būtu uzrakstījusi Give Baltics Back to the Baltic People.  Bet tas bija 1972. gads, kad pirms četriem gadiem PSRS un Varšavas pakta karaspēks bija iznīcinājis Prāgas pavasari un Austrumeiropas okupācija bija liels tabu rietumu demokrātiju salonos.  Lasot ziņu, ka Makartnijs šodien svin savu jubileju, es atceros tiešo šo Give Ireland back to the Irish. Vēl jo vairāk, ka šodien Īrija ir kļuvusi par tādu kā latviešu un citu austrumeiropiešu otro dzimteni.

 Teksts:

Give Ireland Back To The Irish
Don’t Make Them Have To Take It Away
Give Ireland Back To The Irish
Make Ireland Irish Today
Great Britain You Are Tremendous
And Nobody Knows Like Me
But Really What Are You Doin’
In The Land Across The Sea

Tell Me How Would You Like It
If On Your Way To Work
You Were Stopped By Irish Soldiers
Would You Lie Down Do Nothing
Would You Give In, or Go Berserk

Give Ireland Back To The Irish
Don’t Make Them Have To Take It Away
Give Ireland Back To The Irish
Make Ireland Irish Today

Great Britain And All The People
Say That All People Must Be Free
Meanwhile Back In Ireland
There’s A Man Who Looks Like Me

And He Dreams Of God And Country
And He’s Feeling Really Bad
And He’s Sitting In A Prison
Should He Lie Down Do Nothing
Should Give In Or Go Mad

Give Ireland Back To The Irish
Don’t Make Them Have To Take It Away
Give Ireland Back To The Irish
Make Ireland Irish Today

Zviedrijā būvēs popmūzikas muzeju

2012. gada 12. maijs
Zviedru popmūzikas muzeju gaidot

Zviedru popmūzikas muzeju gaidot

Muzeju salā Stokholmā pašlaik ceļ popmūzikas muzeju, kas atradīsies starp izstāžu zāli Liljevalchs un izklaides parku Gröna Lund.

Projektu realizē Zviedru mūzikas vērtību fonds, kura valdē ir arī vairāki pazīstami mūziķi. To skaitā, piemēram, Eva Dālgrēna un Timbuktu.

Swedish Music Hall of Fame atradīsies jaunā ēkā, līdzās viesnīcai. 

Pagaidām nav zināms kā šis muzejs izskatīsies, taču Celsinga arhitektu birojs sola, ka jau 2013. gadā mēs varēšot izbaudīt 2100 kvadrātmetru plašo telpu muzikālo magnētismu.

Ekspozīcijā apmeklētājiem tiks piedāvāts iepazīties ar zviedru mūzikas vēsturi no 1920. gada. Regulāri tiks rīkotas dažādas aktivitātes, koncertus ieskaitot. 

Agrāk plānotais ”ABBA muzejs” Stokholmā pagaidām nav realizēts (Fotogrāfijas muzeja telpās). Tagad izskatās, ka grupas ABBA vēsturei atradīsies vieta jaunajā popmūzikas muzejā un šī ”problēma” beidzot tiks atrisināta.

Blīkšķis ap ”Novaja Volna” desmitgadi un Krievijas politiskās varas demonstrācija Jūrmalā.

2011. gada 27. jūlijā

Krievijas vēstnieks Vešņakovs lasa Kremļa apsveikumu Novaja Volna 2011

Vakar televizors piedāvā iespēju noskatīties Krievijas ”Novaja Volna” ievadkoncertu no Dzintaru koncertzāles.

Apzinoties, ka Latvijā šim pasākumam tiek veltīta diametrāli pretēja reakcija (sajūsma no iesaistīto  Latvijas mediju, politiķu puses un kritiska reakcija no ultrakonservatīvās LV ”kultūrelites”), nolēmu tomēr apskatīt šo fenomenu, kas notiek Latvijā jau desmito gadu.

Kāda varētu būt mana izejas pozīcija, vērtējot šo fenomenu (tas pulcina pie TV ekrāniem lielu auditoriju) iespējami bezkaislīgi un godprātīgi?

Lai to izteiktu iespējami vienkārši uz saprotami, es to formulētu tā –  pieņemu, ka man jāsaņemas un jāaizmirst viss, ko Krievija kā PSRS mantotāja ir nodarījusi ļaunu Latvijai un par to nav atvainojusies, lūgusi piedošanu un nokārtojusi normālas kaimiņattiecības.

”Jaunais Vilnis” ir Krievijas pasākums un velk sev līdzi PSRS ideoloģisko balastu.

Es centīšos to aizmirst un neredzēt.

OK, tas būs grūti, bet es to izdarīšu – es apskatīšu ”Jauno Vilni” bezkaislīgi.

Kā cilvēks, kas neņem vērā pagātni un vēlas uzlūkot tikai mākslinieciskās norises.

Konkurss notiek jau desmit gadus pēc kārtas un it kā veltīts jaunajiem izpildītājiem, kas tiek aicināti pamatā no bijušajām PSRS republikām.

Konkurss ir tikai fons.

Jauno izpildītāju konkurss (tātad) nav šīs koncertsērijas galvenais uzdevums.

Kāpēc to sauc par konkursu? Ko īsti šī koncertsērija Dzintaros nozīmē?

Jauno izpildītāju konkurss ir fons (kulises), kuram priekšplānā darbojas divi galvenie aktieri –

A) solīda vecuma postpadomju vokālisti (60 gadu vecumā, kas demostrē savu fiziski labo formu (ieskaitot galveno kadra varoni – žūriju),

B) publika zālē, kas sastāv no Krievijas un Latvijas legālajiem un nelegālajiem naudas maisiem.

Tie ir “Novaja Volna” galvenie varoņi. Lai tos parādītu, ” aiz matiem” tiek pievilkts jauno izpildītāju konkurss. Lai nesmaržotu pēc postsovjetisma, tiek pieaicināti (ar laiku) arī ārpus PSRS un Varšavas pakta zonas jaunie izpildītāji. No Togo, Hm-Hm Republikām utt.

Tipiski drūmi Novaja Volna skatītāji. Pamatā bagātu un/vai kriminālu personu sievas un mīļākās.

Galvenā trumpja kārts ir postpadomju mūzika, kas tiek atskaņota vecās un jaunās skaņās un izraisa nostaļģijas, aizkustinājuma asaras publikā un skatītājos.

Formāts, tātad, ož pēc naftalīna.

Par saturu.

Lai kā es vēlētos no tā izbēgt, nekur tālu no politikas es netieku. Jā, šis koncerts ir Krievijas politiskās varas demonstrācija Latvijas Jūrmalā. Kā to var novērot? Jau ievadkoncertā šī pasākuma nozīmību sumina uz skatuves uznākošie, cits citam sekojoši Krievijai labvēlīgi noskaņoto valstu vēstnieki, kas nolasa oficiālas slava sodas ”Jaunajam Vilnim” – ”kā tādam”. Krievija, Baltkrievija, jaunais, Krievijai labvēlīgais Ukrainas prezidents…turpinot šo sarakstu šodien un rīt mēs dzirdēsim Čevesa, Ziemeļkorejas, Birmas un Ķīnas vēstnieku apsveikumus ”Jaunajam Vilnim” un gan jau fināla koncertā varbūt uzstāsies arī pats Putins roku rokā ar Muamaru Kadafī! Tas tik būtu nummurs? Vai ne?

Tas viss notiek uz Latvijas zemes.

Mafiozajā jauno un veco krievu publikā var redzēt arī dažus Latvijas politiķus.

Nevaru iedomāties, ka, piemēram, zviedri atļautu rīkot šādu pasākumu uz Skansena skatuves Stokholmā un Karls Bilts mierīgi noskatītos uz šādu svešas valsts politisko benifici savā Zviedrijā.

Acīmredzot Krievijas nostāja slavinošo valstu izvēlē saskan ar Latvijas līniju.

Protams, ka valdība nevar aizliegt Jūrmalai rīkot to, ko tā vēlas. Ar ”Somālijas efektu” sirgstošie Jūrmalas pašvaldības vadītāji, acīmredzot, tālāk par saviem kāju pirkstiem neko neredz. Tuvredzība nav grēks, bet alkatība ar moto – ”nauda nesmird” ir tāds tomēr ir.

Holokosta muzejs – visu cieņu, taču ”Jaunajam Vilnim” pirms tam bija tomēr jāiegriežas Latvijas Okupācijas muzejā un jānoliek ziedi. Ja jau muzeji viņus tā interesē…

Normālos apstākļos no Rīgas būtu jānāk konsekventiem signāliem ”Jaunā Laika” ideoloģiskajiem režisoriem, ka šāds festivāls var notikt, taču – bez politiskiem akcentiem, kas nesaskan ar Latvijas ārpolitiku. Vienkārši.

Vēstnieku uz tepiķa un darbs ir izdarīts.

Ja arī pēc tam karnevāls turpinās, mēs no savas puses būtu darījuši to ko civilizētā valstī ir pieņemts darīt – reaģēt, nevis bāzt galvu smiltīs un sūkstīties pa kaktiem.

Tagad par mūziku un TV mākslu uz ko šī koncertsērija pretendē.

Vakardienas ievadkoncerts piedāvāja ar dekorācijām pārblīvētu skatuvi un nenostrādātus koncertnummurus.

Skatuves uzbūve bija pārblīvēta ar nevajadzīgiem elementiem. Grafika, kas ņirbēja uzstāšanās laikā traucēja uztvert vokālo priekšnesumu un apgaismojums bija zem katras kritikas. Grūti saprast kāpēc šoreiz visa bija par daudz un ”gaismas” nedarbojās. Dziedātāju sejas ”metās zilas” un iespējams, ka pie vainas bija TV kameru optikas nespēja  ”noorientēties” prožektoru un fona ņirbēšanas rosolā.

Tipiski Novaja Volna dalībnieki. Krievija, Kazahstāna un tml. bijušās PSRS un Austrumu valstis

”Dzintaru” skatuve ir maza un šim masīvajam dekoratīvajam uzbrukumam tā nebija nedz gatava nedz piemērota. Mazāks skatuves elementu izmantojums būtu devis lielāku telpiskuma efektu uz skatuves.

Zāle viņiem izdevās. Platleņķis radīja sajūtu par skatītāju pūļa gigantismu un tiem, kas šajā koncertzālē nekad nav bijuši, varēja rasties iespaids, ka pāris tūkstoši naudas maisu tur ir, un sēž, un aplaudē.

Operatoru darbs bija nevainojams. Skaņa bija iepriekš ierakstīta (konservi=fonogrammas) un tāpēc mūzikas klātbūtne parādījās tikai brīžos, kad uz skatuves uzkāpa instrumentālisti – Gorans Bregovičs un saksofonists (šķiet no Kazahijas). Pārējie spēlēja dziedāšanu.

Šī iemesla dēļ par muzikālo izpildījumu neko nevar teikt, jo tās vienkārši nebija.

Karaoke pagaidām spriedumus neizraisa.

Par Latvijas līdzdalību šajā pasākumā var pateikt ļoti maz.

Vakar ”Latvijas izlase” startēja ar Rezņika klasisko ”Noktirni”, kas ir tipiska postsovjetisma noskaņu atdzīvinātāja. Ļoti labs, klasisks skaņdarbs, taču ar skatienu atpakaļlaikā. No izpildījuma viedokļa nepārliecināja Busulis ar savu kaislību dziedāt krieviski un Aiša ar paviršu marķējumu. Ērglis ar savu vecmodīgo frizūru aizkustināja, pārējie bija kaut cik formā. Lēkāja un izlikās, ka dzied.

Pārējie izpildītāji slimoja ar to pašu pagātnes nostaļģijas sindromu un no visa lielā dziedātāju pūļa vakardien vienīgais izdalījās Sergejs Lavrovs, pozitīvākā nozīmē.

Pārējie slimoja ar veco, krievu popmūzikas kaiti – pozēšanu kadrā, ciešanu tēlošanu un manierīgumu (Bilans, Ļeontjevs un Co).

Zālē kriminālvajātais baņķieris Lavents, politiķis Šlesers, kura dēļ atlaida saeimu un tml. publika

Deja kā elements netiek izmantota un nav nostrādāta. Horeogrāfija dziesmu laikā nav.  Dejotāji gorās fonā, kustības ir bez kvalitātes un saistības ar muzikālo paradigmu. Protams, ka šie dejotāji ir profesionāli, tikai viņiem nav ”materiāla” ko izdejot.

Tātad – ”Jaunais Vilnis” atstāj sakratītu iespaidu.

Tajā vairāk nav nekā ir.

Savādi, ka Krievija, kas vienmēr ir bijusi bagāta ar tehniskiem resursiem, nespēj ”pacelt” šo koncertsēriju mākslinieciski.

Vai nu pieaicinātie ir ”pazīstami” jeb tā saucamie blata režisori un pasūtītājs neko no režijas kvalitātes nesaprot, vai arī Krievijā trūkst labu TV koncertrežisoru, kas faktiski ir deficīts arī daudzās rietumvalstīs.

Tātad – no politikas es netiku vaļa gan noskatoties vakardienas ”Jauno Vilni”, gan rakstot par to šodienas blogā.

Nevis es visu redzu politiski, bet koncerta rīkotāji to vēlas akcentēt.

Bīda mūzikai pa priekšu savu politisko redzējumu.

Tas parādās ne tikai apsveicēju izvēlē, bet arī koncerta vadītāju verbālajās častuškās (zema līmeņa dialogi ar apšaubāma rakstura salīdzinājumiem).

Jauno sieviešu balles tērpi savādi disonē ar viņu vulgāru  ielas žargona valodu, kurā galvenās tēmas ir dārgas automarkas un partneru seksīgums.  Rodas iespaids, ka koncerta vadītāji ir ”blata” kontingents, nevis piemērotākie šāda pasākuma izvilkšanai.

”Jaunai Vilnis” pie mums ir ieradies kā parasti – ar blīkšķi.

Tukša muca – tālu skan.

Žēl, ka tā rīb Latvijā …nevis Sočos vai Bulgārijas Zelta Smiltīs.

Saistītie raksti http://sandraveinberga.lv/2011/07/24/krievu-popkulturas-tingeling-goes-russia-jaunais-vilnis-novaja-volna-2011-jurmala-ieradies-latvija-videosveiciens-jaunajam-vilnim/

http://sandraveinberga.lv/2011/04/03/balaganu-logika-riga-jurmalas-%e2%80%9djaunaja-vilni%e2%80%9d-latvija-vaveres-riteni/

Foto no www.TVnet.lv  un www.apollo.lv, www.kasjauns.lv

Kas mūs sagaida šovakar Eirovīzijas 2011 finālā?

2011.gada 14. maijā

Šovakar Eurovision Song Contest ietīs mūs patriotisma aurā un eiropiešu ”tikšanās karnevāls televizorā” 22.00 (Latvijas laiks) ies vaļā. http://www.eurovision.tv/esctv/main?program=24953

Links uz  LTV kanālu: http://www.ltv1.lv/lv/raidijumi/Tiesraide-interneta-tikai%20Latvijas-teritorija/

Zviedru Ēriks ceturtdien visu vakaru (pēc aizkļūšanas līdz finālam) tinās karogā. Solījās gulēt kopā ar karogu arī gultā pa nakti! 🙂

”Ceturtdien mēs metām augstprātīgus skatienus norvēģu virzienā. Redz kā viņiem – nafta un gāze ir, sports, nauda un zelta rūdas arī ir, bet Eirovīzijas finālā viņi netika! Yeees!” – uzjautrinās šodienas Dagens Nyheter komentētāji. Kaimiņu mīlestība. ”Mēs pret viņiem – viņi pret mums” 🙂

Īsi par šovakaru!

Pirmais dziedās somu sievasmātes sapnis par planētu zemi, kas pēc viņa domām ir sieviete. Būtībā tas nav atbilstoši Ženēvas konvencijai, taču Akselim jeb paradīzes Oskaram rokās ir akustiskā ģitāra un tāpēc mēs piemiegsim acis uz šo cilvēktiesību pārkāpumu.

Viņam seko Bosnijas himnas autors rūtainā kreklā. Prieka ģenerators. Pievērsiet īpašu uzmanību pianistei, kas izliekas, ka spēlē. Pamēģiniet atdarināt. 🙂

Dāņi būs trešie un dziedās par bērniem, zemi un visu pārējo, kas briesmīgi nogurdina. Nobela prēmijas cienīga lirika. Jautrākais ir frizūras.

Lietuviete dzied labi, balāde ir salda un mazliet eklektiska. Harismas tik pat daudz cik betona bunkuram. Kleita atgādina odu tīklu, kurā bērni sasprauduši konfekšu papīrus. Lai veicas! Mums jābūt lojāliem pret kaimiņiem! I like it!

Ungārietei – zila kleita un klasisks deju pops. Celīnas Dionas stilā. Labs refrēns. Taču harizma kā pagraba atslēgai.

Īrija piedāvā kliedzošus un klaigājošus klaunus bez balsīm. Dziesma ir monotona un nejēdzīgi vienmuļa, taču izpildītāji skraida pa skatuvi kā enerģētiski lapseņu pūžņi. Huligāniskas kustības, polsterēti pleci, uzkasītas frizūras, 2011 gada panki. Pop ķīselis. Klaunu karuselis. Ģeniāli absurds numurs vai vienkārši pārpratums?

Mūsējais Ēriks sakoncentrējies tā kā dzirksteles lec. Galvenais, lai nesavainojas, dauzot stiklus. Ir bijuši gadījumi. Nevajadzīga tā stiklu dauzīšana, būtu labāk stāvējis dušā  uz skatuves, kā pagājušajā gadā. Drošāk un smukāk! 🙂 Cerams, ka ir jau ieslēdzis savu augstāko šarma ātruma pārnesumu. Bībera fani nepazūdiet no ekrāna!

Igauņu bombonga ņemsies un lēkās graciozi. Priecīga un lipīga pop dziesma, kuru klausoties var iemācīties atcerēties telefona numurus. Saldais radījums pievelk skatienus un kleita kā lellei. Lai notiek! I like it!

Grieķi kā parasti nekādi. Sākums – oj, nekāds! Uz vidu sāk mūzikā kaut ka notikt. Pieņemsim, ka translācijas laikā sapurināsies.

Zvirbulis no Krievijas ir traki narcisistisks. Viņam ir krievu harizma, padomju cilvēka bezgaumība, zviedru komanda un tieksme rādīties ar kailām krūtīm preses konferencēs. Viņa mesidžu tur nesaprata. Laikam Krievijā tā pieņemts. RedOne kā autors nav bijis pārāk ģeniāls šīs dziesmas radītājs. Redzēsim, brīnumi var notikt! Pievērsiet uzmanību viņa zviedru dejotājiem. 🙂

Francija piedāvā operas popu. Tenors, kas noved līdz asarām. Var uzvarēt!

Itālija atgriezusies! Ilgus gadus bija apvainojusies, bet tagad ir atkal ierindā. Pludmales mednieka pop džezs, ātrgaitas lifta stilā. Itālija iekļaujas lielajā pieciniekā. Citādi līdz finālam nebūtu tikusi.

Šveice nejodelē. Dziedātāja ir daiļa, kautrīga ar dziļu un dramatisku balsi. Dziesma ir viņai par seklu. Kā apavi, kas par mazu. Žēl.

Briti skaitās galvenie pretendenti uz uzvaru, šovakar. Visi zina kas viņi ir. Visi gaida kaut ko supppper! Man bail, lai neiznāk kā Izraēlas Dīvai. Čiks un viss. Cerams, ka tā nebūs un Blue savu frontes līniju noturēs.

Moldāvija turpinās savu raganu sabatu muļķu cepurēs. Pa vidu braukās uz viena riteņa vietējās nozīmes nimfa, kas neprot dziedāt, bet ir smuka. Arī labi! No mūzikas viedokļa tas laikam ir Austrumeiropas pūtēju pops ar repu. Līmenī. Nē, drīzāk parodija par klaunādi.

Vācija deleģē otru reizi to pašu Lēnu. Pretēju iepriekšējai ”ausu līmei”. Redzēsim.

Rumānija – anonīma. 90. gadu stils ar perfektu angļu izrunu! 🙂 Arī tas nepalīdz….

Austriete piedāvā vienīgo sakarīgo balādi ar dāmu kori fonā. Whitney Houston stils viņas labākajā laikā. Skaisti, bet remdeni.

Azerbaidžāna ir faktiski zviedru ražojums. Jau otro gadu pēc kārtas. Dziesma 100% komercradio ”gabals”, duetam izdodas nospēlēt uz skatuves pasiju, taču ar dziedāšanu ir mazliet gurdāk… Visi glīti un bagāti cilvēki labi dziedat tomēr nevar. 🙂

Slovēnijas Maja dzied savādā drāšu kleitā un ir sajūta, ka viņa atlikušo laiku pavada guļus, lai nespiež. Souls nekur neuzlido, uz enerģija pārvēršas miglā. Redzēsim kā būs šovakar…

Islandieši vispirms izstāsta kas noticis ar solistu un tad …kad mums jau birst asaras…sāk dziedāt. Visa par daudz. Negribas.

Spāniete vālē kārtīgu šlāgeri. Ne to labāko, bet klasisku versiju par šlāgeri. Būs šovasar dejošanai arī pie mums Pāvilostā un citur. 🙂 Par izredzēm…redzēs kā izskatīsies uz skatuves.

Ukrainietei ir slepenais ierocis – smilšu māksliniece. Tā pievelk uzmanību sev! Reizēm gribas, lai dziedātāja apklust un paiet maliņa. Dekorācija apēd viņu pašu.

Serbiete dzied savā valodā. Sešdesmito gadu twiggy frizūra un kleita līdz padusēm. Interesanti. Dziesma ir labi piegriezta, kā neliels, glīts mutautiņš.

 Gruzija mēģina pierādīt, ka roks nemirst, bet …nepārliecina. Kaut kas aiziet šķībi. Viens no ģitāristiem izskatās dzīvībai bīstams. Uzskatīsim to par panākumu!

Uz tikšanos pie ekrāniem, šovakar!

Eņģeļu šovs Diseldorfā. Ko sagaidīt no šīvakara Eirovīzijas otrā pusfināla?

2011 gada 12. maijā

Šovakar mums pozitīvi jāpiedomā par mūsējiem Vācijā. Lai viņiem veicas.

Tiešraide 22.00 no EBU: http://www.eurovision.tv/esctv/main

No LTV: http://www.ltv1.lv/lv/raidijumi/Tiesraide-interneta-tikai%20Latvijas-teritorija/

Protams, ka visi ir nervozi, daļa – sen jau pārdeguši un vēl citi – dziļi elpo pirms Eiropas čempionāta. Būtībā šis pasākums nav konkurss, bet gan festivāls.

To nevajadzētu aizmirst. Festivāls, kurā katra valsts demonstrē savu muzikālo unikalitāti.

Mums ir mūsēja identitāte un mēs to varam attīstīt tālāk. Līdzi laikam.

Taču, lai to izdarītu, ir mazliet jāiedziļinās laika pulsā.

Modē, dejā, grimmā, gaismās, kustībās, žestos un…protams popmūzikā, kas ir lielisks mūsu laika fenomens.

OK? Pamēģināsim. Šovakar uz skatuves nostāsies 19 valstis, ar mums konkurē 18.

Bīstama situāciju, jo šovakar šovi ir daudz profesionālāki un konkurence bargāka nekā otrdien.

Ko mēs redzēsim? Bargu atlasi. Tad sākam:

Pirmā uzstāsies Bosnija Hercogovina ar Balkānu popu. 48 gadus vecais Dīno Merlīns pierāda, ka eiro parādē var piedalīties arī solīdāka vecuma dziedātāji un tas ir lieliski. Viņš ir Balkānu superzvaigzne un mēģina mūs paralizēt ar savu magnētismu. Daļēji tas izdodas, jo melodijas zigzagi atgādina bērnības zaļumballi Kandavas pilskalnā, kad dejoja tikai lielie, bet mēs mazie skatījāmies. Rūtainie kanckari, dejojošā pianiste un galvenais – tamburīns! Cirks tiešā un pārnestā nozīmē. Simpātiska vecmodība 🙂 Nezinu vai uzrunās Eiropu, jo stilā nav konsekvences. Tas ir pārāk lokāls. Tā kā provinciāls. Taču par noskaņu – paldies!

 Austrija mums piedāvā Matjē izskata Hjustonas balss īpašnieci.Viņas balāde ir stilistiski askētiska un tieši tāpēc eleganta. Melns, brūns, zelts, dūmi un tumsa, tumsa, tumsa. Meitenīgs naivums un bikla kaisle. Dzied par mīlas mūžīgo un nekad neatminēto mīklu. Oj, aizķer! Korekti un pieklājīgi, disciplinēta laba uzvedības grāmatvedība. Kā privātskolas  pirmajās klasēs. Fona vokālistes vajadzētu aizdot mūsējiem.

Šis numurs ir perfekts televīzijas režijas paraugs. Visi katri precīzi izstrādāti, tuvplāni, detaļas. Paskatieties cik perfekti pārdomāta dziesmas dramaturģija. Malacis austriešu režisors, kas ir sēdējis pie pults un dresējis vācu operatorus. Paldies!

Nīderlande ir ieradusies ar vietējo Braianu Adamsu. Pazīstamas sekvences, vīrišķīgs roks. Taču gribas vairāk maskulinu spēku un pāris sprādzienus. Melodija tinas, vijas bet…netiek uz augšu. Gaidu, lai tā refrēnā saķer pasauli un pasviež uz augšu, bet…nekā. Glītie ģitāristi piesaista skatienu vairāk nekā pats solists. Nezinu kā būs tiešraidē šovakar. Varbūt, ka viņš ģitāristus novāks. Ko var zināt…Eksplozijas nav. Nu nekas…var arī dzīvot remdeni. Tā drīkst. Tas nav aizliegts.

Beļģija piedāvā a capella taboru. Dzied labi, ņemas pa skatuvi krāsainās drēbēs, bet ar laiku apnīk. Kroga mūzika, kas uzdzen jūras slimību. Neaizmirstiet ingvera tabletes pie šampanieša! Var sareibt galva. Tāda kā ekonomiskās krīzes mūzika. Oranžas biksēs, vokāli perfekti bet bez harismas. Skatīsimies kā šie ļaudis būs izkadrēti tiešraidē. Brīnumi var notikt! Provinciāls šis gabals ir, bet savā pāķiskumā traki draiskulīgs. 🙂

Slovākija uzved uz skatuve dvīnes. Pārbaudīts gājiens, pievelk uzmanību. R&b balāde. Divi eņģeļi, kas arī dzied. Gabals ir nogurdinoši monotons. Askētisks bīts. Videoklipā viņas dejo ar plīvuriem uz kalnu, hokejistu un futbolistu fona. Redzēsim kā ies uz tukšas skatuves Disledorfā, vai spēs ar spārniem to piepildīt, jo balsis nav izcilas. Neuzrunā, taču skaisti.

Ukrainas eņģelis klaigā un dzied samērā anonīmu powerbalādi. Grūti noklausīties līdz beigām. Visu laiku skan kaut ka pazīstams un jau agrāk dzirdēts. Nav nekā tipiski ukrainiska, to var dziedāt jebkurš. Harisma. Nepamanīju, jo dziedātāji traki ņemas pa skatuvi,  viņai nav laika mani savaldzināt. Būtu labi, ja mazliet nomierinātos. Kadrējums slikts, vidējie plāni. Vēl ir laika līdz vakaram piestrādāt. Aizdzeniet uz Disledorfu labu TV režisoru, ukraiņi!

Moldāvija mēdz pārsteigt ar dziedošām vecmāmiņām, tautas mūziku un vēl visādām citā savādībām. Šoreiz mums tiek stādīts priekšā tas pats balkānu roks kas ir konsekventi monotons. Kā pārsteigums reizēm uzrodas klarnete…bet tas arī viss. vairāk brīnumu nav! Viņi ņemas un plosās sev, intraverti. Uz mani (skatītāju) tas tikai neattiecas.

Zviedriju pārstāvēs visu bērnu elks Ēriks Sāde. Apņēmīgs puisis no laukiem, kas ilgstoši gatavojies savai vokālista karjerai. Ļoti darbaspējīgs un cītīgs, daudz trenējies dejot un līdz sīkumam izstrādājis savu horeogrāfiju, kopā ar dejotājiem. Reizēm kustības ir uztaktī dziesmai (tā vēlējies horeogrāfs, lai uzsvērtu melodijas dinamismu) un to nav viegli realizēt uz skatuves, taču pagaidām tas izdodas. Ēriks dziesmas laikā dauza stiklus un ir gadījies, ka lauskas iekļūst acīs un pēc tam vajag ārsta palīdzību. Cerams, ka šoreiz iztiksim bez traumām. Tāpēc ievērojiet jau dziesmas sākuma, ka viņam vienā rokā ir melns cimds. Stikla dauzīšanai. 🙂 Par dziesmu neko daudz nevar pateikt. Tā ir bērnu dziesmiņa ar piedziedājumu ”es vēlos būt populārs”.  OK, var arī tā. Pats svarīgākais, ka Ērikam ir harisma, kontakts ar publiku un superlaba deju grupa ar perfektu horeogrāfiju. Pievērsiet uzmanību kā šie puiši dejo! Te vairs nav gulbju vai eņģeļu fons bet kārtīga džeku solo partija. Vīrišķīga horeogrāfija, kas priecē. 🙂

Lai izdodas uzvarēt publiku un iztikt bez stikliem acīs! Uz priekšu, Ērik!

Kipra lauž sirdi ar savu kapu dziesmu, Vidusjūras stilā. Mīla ir pagalam, vakars uz ezera. Paraudāsim kopā ar Kristosu visi kopā! Asaras veldzē dvēseli! Pēc pasijas neizskatās pārāk bezcerīgi viss tiek stāstīts un notiek. Vai viņš spēs izklāstīt savu nelaimīgo mīlu Disledorfas publikai, kas grauzīs kūkas un popkornus? Vai mēs pie ekrāna tam noticēsim? Īpaši, ka dziedāšana notiks vidējos plānos? Nezinu. Šaubos. Taču paraudāt ir veselīgi, citu ciešanās ieskaitot.

Bulgāru Poli ņemas kā apsēsta pa skatuvi. Līdzīgi ukrainietei. Traki nervoza. No malas izskatās klaigājoši un histēriski, kur nu vēl baltas klavieres krūmos! Viņai arī vajag nomierinošu tēju un spēju paskatīties uz objektīvu un publiku. Citādi – viss garām. Laikam kafija vainīga.

 Maķedonija piedāvā balkānroku. Kopš zinaāma laika tas ir kā savdabīgs žanrs ESC. Vlatko ir precīzs, bet traucējoši histērisks savā dziedājumā. Žanra stils pieprasa mērenu histēriju, ievilktu laikā. Mazliet atgādina slāvisko manieri, kas izplatīta arī Rīgā. Austrumeiropas zīmogs ir redzams tieši un nepārprotami. Agresīvs reibums kā mākslas nodeva.  Neaizkustina. 😦

Izraēla šogad atkal atsūtījusi savu trumpja kārti  ”Dana International”. Ding dong nepārliecina. Eņģelis ir, bet harismas nav. Gļēvs izpildījums vecajam, labajam gabalam. Mazliet skumji, ka nekas jauns nav atrasts. Izskatās pēc otrreizējās izejvielas, jo dziedājums noskan kā vismaz 20 gadus atpakaļ laikā.

Slovēnija atvedusi melno eņģeli. Poproku un dramatiskas ciešanas. Savādi izskatās liriski dejojošie kungi, kas vijas kā zuši ar sevi un gaisu Būtu labāk, ja viņa šos puišus atstātu mājās. 🙂 Dzied mazliet netīri, bet smuka un ar pusplikiem stilbiem. To var piedot.

”Čūsku dejas” (ļodzīšanās) un Austrumeiropas elpa (ar ciskām pa vidu un interhoteļa seksa pieskārienu) …kā parasti.  Kaislības – monotonas. Neuzrunā.

Rumānija pretendē uz vissliktākā pienesuma godu. Izskatās, ka gabals ir no parastā repertuāra (nevis speciāli rakstīts konkursam), nepalīdz arī solists bez akcenta – brits Dāvids Brians. Angliski tātad korekti, bet muzikāli nepārliecinoši. Neticu, ka viņi pārveidos pasauli (kā sola dziesmā).

 Igaunija šoreiz atsūtījusi krāsainu bonbongu. Saldā meitene ar pusmetru garajām skropstām dzied vāji. Nu kā tad tā, kaimiņi!? Jūs taču esat mūzikas nācija!!! Kur palikuši visi mani modrie igauņu draugi no Estonia teātra? Kur jūs esat, ka to neredzat! Ojojoj. Punkpops nepārliecina, bet refrēns pielīp! Turies Igaunija! Elagu Eesti!

 Baltkrievija piedāvā patriotisku maršu ar slavas dziesmu diktatoram! No muzikālā viedokļa – atbaidoši efektīgi! Es mīlu Belarus un mīlu diktatūru! Urā!  Diktators pats arī varēja piedalīties šajā numura ar slidām kājās vai vismaz spēlējot vijoli!  Oj, aizmirsu, viņu laikam neielaiž Eiropas Savienības valstīs. Nebrīnīšos, ka mūsu krieviski runājošie (daži) balsos par šo Anastasijas balagānu. Man, protams, būs kauns par to, bet  demokrātija atļauj būt par muļķi. To drīkst….

 Latvijas Musiqq ir mūsējie. Kaut viņiem veiktos. Es negribu rakstīt par to ko domā zviedri, jo nekas jauks tas nav. Tagad nav ko skaldīt matus, bet varbūt var vēl viņiem pagūt pateikt pāris svarīgas pietas. Pirms starta.Lūdzu atbrīvojieties no sava kurzemnieciskā lepnuma un skatieties uz kameru un uz publiku.! Jūs esat pārāk intraverti! Novelciet tās drēbes, kas jums ir un cērtiet mugurā džinsus un t- kreklus. Būs labāk. Jūs esat forši puiši un dziesma ir laba, tikai paskats tāds ”bīberisks” un Eiropa nav ASV.

Fona dziedātāji arī tā savādi apģērbti, nezin kurš ir tērpu autors :(.

Kustības paštaisītas.

Vajadzēja horeogrāfu, būtu labāk.

Šovakar, pirms iešanas uz skatuves jūtieties kā uzvarētāji!

Tieši tā!

Atbrīvojieties un uz priekšu! Jums jātiek līdz sestdienas finālām!

Šarmējiet Eiropu. Jūs to varat!

Emīl, skaties kamerā!

Cel eņģeli gaisā, lai lido!

Kadrējums man labs, vai pie pults Disledorfā viss ir samēģināts?

Tā kā austriešiem? Vai tas šodien ir izdarīts?

Dānija ir gatava atkal glābt pasauli. Turneju grupa, kas atgādina Andreas Jonsona 2006. gada uzstāšanos. Politiskā dziesma atkal atguvusi skatuvi. Forši! Šī pophimna ir patētiska, bet lipīga un banāla. 60. gadu stilā.

 Pēdējie startē īri. Savādie dvīņi ar uzkasītām frizūrām. Dziesma ir repetatīvi monotona deju mūzika, kas slavē lūpu krāsu un atgādina izvilkumus no David Lynch filmām. Absurdais grib mums pateikt patiesību, kuru grūti uzminēt. Jo, grūti.  Varbūt Disnejfilmu balagāns jeb varbūt ģeniāli. Kas to lai zina. Paskatīsimies vakarā! 🙂

Uz tikšanos vakarā pie ekrāniem!

Pareizā dziesma uzvarēja zviedru Eirovīzijas finālā. Vai tā ir?

Pareizā dziesma uzvarēja zviedru Eirovīzijas finālā. Vai tā ir?

2011.gada 13. marts

Ar šādu apgalvojumu šodien zviedru avīzes sāk vakardienas Eirovīzijas festivāla, zviedru fināla vērtējumu Stokholmā. Erika Sādes stiklu dauzīšana un Maikla Džeksona stila horeogrāfija savaldzināja gan starptautisko žūriju, gan skatītājus Zviedrijā.

No 10 zviedru finālistiem dramatiskākā cīņa izvērtās starp Danny Saucedo un viņa monotono kluba hītu un temperamentīgo Erik Saade ar viņa vēlmi ”kļūt populāram”.

Pēdējās balsu skaitīšanas sekundes izšķīra visu, jo noskaidrojās, ka Ēriks uzvarējis ar 193 punktiem, bet Danijs zaudējis ar 149 punktiem.

Ēriks šoden ir apjucis un sajūsmināts par savu uzvaru un gatavs jau rīt doties uz Diseldorfu, lai apskatītos ”kā tur izskatās”. Viņam vispirms jācīnās par iespēju startēt finālā – 14. maijā.  20 gadus vecais Ēriks ir apņēmības un spara pilns turpināt dauzīt stiklus uz skatuves un tikt līdz uzvarai Vācijā.

 

Par Ēriku. Viņš dzimis 1990.gadā, nelielā miestiņā Kattorpā, netālu no Helsingborgas. Dziedājis grupās, piedalījies pērnā gada Eirovīzijas festivālā, iegūstot publikas simpātijas, taču neizlaužoties līdz lielajam finālam. Šīgada uzstāšanās bija līdzīga. Viņš labi jūtas uz skatuves, labi dejo un kā bērns priecājas par to ko dara. Neraugoties uz zviedru kritiķu bargajiem dzēlieniem par Ērika ”bērnišķīgo prieku dziedot” un izskatīšanos ” pēc pasaku princeses”, viņš dzied un dzīvo uz skatuves atraisīti, izstarojot gigantisku šarmu. Ēriks jau sen ir savaldzinājos zviedru bērnus un iespējams, ka pievarēs arī Eiropas pieaugušos.

Eirovīzijas šlāgera festivāls nav vokālistu konkurss, kā Latvijā iecienītais Krievija šovs Jūrmalā. Šeit  žūrijā zālē ar ”lāpstām” neizbalso sliktākos. Tiek vērtēts šovs un dziesmas magnētisms TV ekrānā. 

Lai to noskaidrotu šoreiz zviedri bija ņēmuši palīgā vienīgi ārzemju žūrijas. Konkursa gaitu vakar no Stokholmas varēja noskatīties vēl desmit valstīs, kur turienes žūrija izteica savu vērtējumu par notiekošo uz skatuves Globena arēnā Stokholmā. Žūrija bija anonīma, neviens nezina tās sastāvu, vienīgi valsti. Latvijas ekspertu žūrijas sastāvā nebija, tur tik pārstāvētas ”lielās” Eiropas valstis – Francija, Lielbritānija, Krievija, Ukraina, Serbija, Īrija utt.

Žūrijas balsojums tika pavēstīts vispirms (to noklausījās arī skatītāji, kas balsoja) un tikai pēc tam tika pieskaitīts zviedru publikas telefonbalsojums. Tas tika organizēts apzināti, lai izvirzītu finālam Vācijā ”maksimāli piemērotāko” dziesmu.

Par nozīmīgākajiem priekšsacīkšu konkurentiem zviedru kritiķi pašlaik izvirzījuši Austrijas, Kipras, Dānijas, Slovākijas un Slovēnijas vokālistus. Latvijas dueta šajā izlasē nav.

Vakardienas šlāgerparādes fināls bija liels kultūras notikums valstī, zālē biļetes maksāja krietnu summu un pirmajās rindās sēdēja vadošie politiķi, premjerministru Frederiku Reinfeldu ieskaitot.

Profesionāli vērtējot translāciju, protams bija pārteikšanās, kadra caurumi, netīrie pārbraucieni un kļūdas balošanas organizēšanā, kuras Latvijā noteikti traktētu, kā ”naidīgu politisko spēku iejaukšanos”. Šeit tas bija ”tikai kļūdas” un ir normāli, ja tiešraidē tā notiek. Šajā paradoksā slēpjas televīzijas kā medija un mākslas burvība.

Operatoru darbs bija traktā labi samēģināts un trāpīja skatītāju izpildījuma centrā. Katrs no 10 priekšnesumiem bija unikāli režisēts, izmantojot dažādas kadra aktivizācijas formas – sākot ar perfektām horeogrāfijām un beidzot ar kustīgu fona grafiku, kas perfekti pastiprināja priekšnesumu. Scenogrāfs arī šoreiz bija pienākumu augstumos.

Visu pirmo trijnieku var apskatīt te: http://sandraveinberga.lv/2011/03/12/zviedru-eirovizijas-finala-uzvaretajs-eric-saade/

Swingfly bija ietetovējis festivāla emblēmu uz rokas.

Citiem tā ietetovēta dvēselē un sirdī.

Lieliski, ja cilvēki māk un spēj priecāties.

Vakar par saviem varoņiem nobalsoja 1326 222 zviedri.

Veiksmi finālā, Ērik!