Nauda neguļ jeb bankas kā politisko krīžu izraisītājas

Speciāli TVNET

Skandāli ap zviedru banku iesaisti krievu netīrās naudas „nomazgāšanā“ meklē izskaidrojumu: loģiskos alkatības iemeslos, cilvēciskās vājībās, virknē cinisku pieņēmumu par „lielās naudas nesmirdēšanu“ un amatpersonu nespēju palaist gar degunu lielu naudu, bargi nenopelnot uz tās rēķina.

Rezultātā no amata nācās atkāpties dāņu ģenerāldirektorei, zviedru valdes priekšsēdētājam un vēl dažiem, kas šādu attīstības scenāriju nebija gaidījuši. Diemžēl krīze šeit nav tikai morāles rakstura skandāls.

Tā var izraisīt daudz nopietnākus pazemes grūdienus, nekā pirmajā brīdī šķiet. Amerikāņi varēja saskaisties par nozagtās Magņitska naudas legalizēšanu un aizliegt Swedbank tirgoties ar USD. Trampa valstī šāds nelāga impulss nelikās neiespējams. Tālāko notikumu attīstību tad mums nebūtu grūti iztēloties, jo esam ko līdzīgu jau novērojuši arī agrāk, citu banku sakarībā.

Tātad – bankas vadības kļūdas neapstājas bankas ēkas robežās. Tās izraisa zemestrīces ļoti plašā frontē uz āru. Tātad – ne tikai ekonomiskajā, bet pat politiskā līmenī. Taču sāksim visu pēc kārtas.

Bankas tikumība

Pašlaik grūti nedusmoties uz Danske Bank un Swedbank par šeftēšanos ar „Magņitska naudu“, kas nozīmēja asiņainas, mafijas naudas legalizāciju. Tā bija amorāla rīcība, kuru realizējusi viena no zviedru senākajām krājbankām. Tā pati, kas 200 gadus afišējusi tikumu un taupību kā sava biznesa simbolus.

Tautas krājbanka aktīvi (savā līdzšinējā praksē) izmantojusi divus raksturus ar simboliskiem vārdiem „Taupītāja“ un „Šķērdētāja“ kā savas biznesa morāles tēlus. Liekot saprast, ka taupība un pieticība grezno ikvienu cilvēku. Krājbankas kustība zviedru tautas vidū ilgus gadus asociējās ar godprātību, augstu morāli visos darījumos ar naudu. Tagad, 200 gadus vēlāk, viss pēkšņi apgriezies ar kājām gaisā. Tas, ka šodien bankas darbinieku alkatība un nepiedodama vienaldzība pret nekrietniem darījumiem tiek sodīta, ir loģiski un pamatoti.

Taču pati problēma ir lielāka par Swedbak aktuālo skandālu un amatpersonu sodiem. Bankas uzņemas realizēt mūsu naudas darījumus, piešķir mums maksājuma vai kredītkartes naudas darījumiem, un mēs jūtamies godīgi, maksājot „caur banku“, nevis skaidrā naudā. Tad nu pamatota būtu prasība pieprasīt, lai banka savās attiecībās ar naudu būtu tikpat godīga kā mēs paši.

Taču tā tas vienmēr nenotiek. Banka ir peļņas uzņēmums. No vienas puses tā it kā garantē mūsu finansiālo darījumu caurspīdību, bet no otras puses, piesedz pati savus sānsoļus, lai krietni nopelnītu. Tos pašus, kurus parastam klientam neviens nepiedotu.

Banku stabilitāte

Tātad bankas ir biznesa uzņēmumi, kas vēlas nopelnīt. Savādi, ka esam piešķīruši šim biznesam izņēmuma stāvokli. Ja bankām klājas labi (peļņa ir liela), tad mūsu sabiedrība un ekonomika ir stabila. Ja bankas iztukšojas un kļūst nestabilas, tad var bankrotēt valsts. Visi metas palīgā. Valsts budžetu ieskaitot.

To jau piedzīvojām, piemēram, Parex bankas bankrota laikā. Parastam uzņēmumam valsts ar savu budžetu šādā brīdī nebūtu metusies palīgā. Taču bankām pienākas izņēmuma serviss. Tās dabū visu, kas tām nepieciešams, uz mūsu rēķina. Tāpēc bankām vairs neuzticamies, jo tās var kļūdīties, taču par šīm kļūdām samaksāsim mēs.

Tieši šī neuzticēšanās var izraisīt virkni politisku seku, kas paviršam vērotājam var pat neienākt prātā. Taču tā notiek. Proti, banku krīzes lielā mērā ir izraisījušas to posta scenāriju, kuru pašlaik novērojam Brexit 2016. gada referenduma balsojumā, un tā paša gada traģēdiju ASV ar Donalda Trampa nākšanu pie varas.

Šo konstatējumu pamatojumus interesanti varat apgūt, izlasot britu vēsturnieka, ASV Kolumbijas universitātes līdzstrādnieka Adama Tūza () jaunāko darbu ”Crashed: How a decade of financial crises changed the world” (Allen Lane). Pēc viņa domām, „Brexit“ izraisītājs bija populistu kopīgo centienu rezultāts, kurā apvienojās Eiropas Savienības pretinieku labējais spārns, kas cerēja ar to nostiprināt Londonas kā pasaules finanšu centra lomu. Savienojumā ar neapmierināto strādniecību no provinces, kas jutās apdraudēta globalizācijas rezultātā.

Kaut ko līdzīgu varējām novērot ASV vēlēšanās, kad pie varas tiecās šeftmanis Donalds Tramps, kurš ar savu vulgāro ticību stiprās rokas spēkam magnetizēja mazizglītotos provinces amerikāņu vīriešus.

Pēc Tūza domām, šie notikumi bija 2008. gada finanšu krīzes sekas. Toreiz pasaules finanšu sistēma un ekonomika snauda stabilitātes miegā, guļot uz tā saucamajiem sliktajiem aizdevumiem. Brīdī, kad amerikāņu kredītņēmēji vairs nespēja samaksāt, sākās cunami, kas appludināja arī Eiropu.

Bankas pēkšņi nezināja, kādi būs to ieņēmumi, ja sliktie kredīti „sāks rīkoties“. Sirds apstāšanās kļuva iespējama un finanšu zonas infarkts draudēja nepārprotami. Baraks Obama saprata nekavējoties. Lai neatkārtotu 1929.gada krīzi, tika nolemts neatļaut bankām bankrotēt. Sākās valsts budžeta naudas iesūknēšana grimstošajās bankās. Taču krīze jau bija nostājusies uz sliekšņa. Cilvēki, kas, pateicoties subprime aizdevumiem, bija zaudējuši savas mājas, kļuva par bezdarbniekiem. Rūgtuma pilniem, izmisušiem zaudētājiem. Vairums no viņiem acu galā neieredzēja bankas un to vadītājus, kas paši izspruka cauri krīzei bez skrambām, taču klientus atstāja uz ielas, lietū. Viņi saglabāja savu stāvokli un lielās algas, bet par viņu nemākulību krīzes novēršanā samaksāja mazais cilvēks pats.

Rezultātā sākās izteikta sabiedrības polarizācija. Tieši šā iemesla dēļ 2016. gada vēlēšanās ļoti populārs kļuva kreisais Bernijs Sanders (Bernie Sanders), nevis politikas establišmenta reprezentante Hilarija Klintone (Hillary Clinton), kas asociējās ar varu un naudu. Taču vēl vilinošāk skanēja populista Donalda Trampa balss, kas solīja visu un pat neiespējamo piedevām. Sarūgtinātie Trampa pasākām noticēja. Populisms izslējās, pateicoties tieši banku nemākulīgajai rīcībai.

Kritiskais punkts

Liela vaina šeit jāuzņemas arī 2011.gada valsts parādu krīzei. Īpaši Dienvideiropas valstu nespējai tikt galā ar esošajiem budžeta rāmjiem. Tobrīd aizdevuma procenti auga gigantiskā ātrumā, un vainīgās bija Grieķija, Portugāle, Spānija un Itālija, kas netika galā ar savu maciņu. Pateicoties Angelai Merkelei (Angela Merkel), eiropieši norāva „rokas bremzi“ šķiešanās procesam.

Rezultātā Eiropa tika ierauta recesijā un strauji pieauga bezdarbnieku armija. Situācija bija īpaši kritiska 2012.gadā, kad tika prognozēts Grieķijas bankrots. To pēdējā brīdī izglāba, izvairoties no tā, ka grieķi pamet eiro zonu.

Taču grieķus piemeklēja tie paši skarbās taupības noteikumi, kurus iepriekš pieredzēja Latvija. Trīs spoki – Eiropas Centrālā banka, ES un Starptautiskais valūtas fonds (IMF) – panāca savu. No Grieķijas tika pieprasīts neiespējamais – taupīt, piegriezt jostas un radīt priekšnoteikumus ekonomikas pieaugumam.

Punktu šim procesam pielika Eiropas Centrālās Bankas šefa Mario Dragi (Mario Draghi) atbilde publikai Londonā 2012.gada 26. Jūlijā. Uz jautājumu: „Vai Eiropas bankām nedraud bankroti?“ viņš atbildēja ļoti izsmeļoši, ka naudas pietikšot.

Zināmā mērā demonstrējot, ka ECB ir kaut kas līdzīgs ASV Centrālajai bankai. Nevaru apgalvot, ka šis secinājums viesa stabilitāti un paļāvību. Drīzāk pretēji.

Tieši bažas par to, ka nu jau mums draud ne tikai kopīga armija, bet arī kopīga „banku savienība“, bija viens no iemesliem, kas lika Deividam Kameronam izsludināt referendumu par palikšanu vai nepalikšanu Eiropas Savienībā.

Banku bankroti ir noveduši pie šodienas nacionālisma uzplaukuma, tirdzniecības kara draudiem un populistu partiju rindu strauja pieauguma.

Tā pati „troika“, kas augstprātīgi noveda līdz bankrotam Latviju un šodien neuzņemas atbildību par savu kļūdaino lēmumu sekām, ir radījusi priekšnosacījumus pasaules populisma krīzei. Tieši taupības politika, masu bezdarbs un dzīves standarta kritums ir novedis vairākas valstis pie populistu valdībām. Pieskaitot arābu pavasara eksplozijas, kas noslēdzās ar masu migrāciju uz Eiropu, radījušas priekšnoteikumus līdz šim nebijušam naidīgumam pret ārzemniekiem, ieceļotājiem.

Gājiens ar laidni

Spēle sākās šādi – vispirms ASV centrālās bankas vadītājs peldināja savu finansiālo sistēmu naudā, lai to paglābtu. Ar „kvalitatīvo atvieglojumu“ palīdzību viņš nopirka ASV valsts parāda daļas. Eiropas centrālā banka darīja to pašu. Tas nozīmēja naudas drukāšanu un procentu likmju kritumu Eiropā un ASV.

Rezultātā investētāji meklēja jaunus medību laukus sava kapitāla ieguldīšanai. Pēc pāris gadiem šie paņēmieni bija nokaitinājuši konservatīvos ASV republikāņus. Centrālā banka nolēma atteikties uzpirkt obligācijas un sāka celt procentu likmes. Līdz ar to mainījās naudas plūsmas virziens. Kapitāls virzījās atpakaļ un iebelza pa daudzām valūtām. Dienvidāfriku, Brazīliju un Indiju ieskaitot. Kritās jenas vērtība attiecībā pret dolāru, un Ķīna to sāk izjust īpaši smagi. Sāka pazemināties izejvielu cenas, naftu ieskaitot.

Krievijas, Venecuēlas un Norvēģijas ienākumi būtiski samazinājās. Šis process izraisīja politiskas reakcijas. Ķīna, redzot savus ekonomiskos zaudējumus, pievērsās tirgiem Āzijā un Āfrikā. Krievijā Putins centās saglabāt savu režīmu, iestāstot iedzīvotājiem, ka vienīgā izeja no situācijas ir nacionālisma restaurācija un populisma praktizēšana.

Latvija šo banku iespaidu piedzīvoja ļoti tieši un negatīvi. Tūkstošiem iedzīvotāju šodien atrodas ārpus dzimtenes. Nedz vietējie politiskie vadītāji (kas toreiz glāba ar valsts naudu Parex banku), nedz finanšu krīzes risinātāji (sarunās ar „troiku“), nedz arī pašas bankas (Eiropas centrālā un vietējās bankas) nav Latvijas sabiedrībai par notikušā sekām atvainojušās.

Rodas iespaids, ka par nepiemērotiem un neatbilstošiem lēmumiem finanšu sistēmas amatpersonām nav jāatbild, lai gan citas amatpersonas (par to pašu) liek cietumā.

Iespējams, ka Lehman Brothers uzsprāgšana 2008. gadā nav kļuvusi par starta šāvienu augošām politiskajām un ekonomiskajām pretrunām sabiedrībā. Taču banku reakcijas neizbēgami mazināja sabiedrības paļāvību politiskajām un ekonomiskajām institūcijām.

Nauda neguļ

Tā turpina griezties „karuseļos“, lai pelnītu jau nākamo peļņas kumosu. Tā pulsē finanšu tirgus globālajā sistēmā: ienirstot un iznirstot ar finanšu instrumentu palīdzību. Piedaloties aizvien jaunās viļņveida kustībās, kuras sauc par finansiālajām inovācijām, lai nodrošinātu bagātajiem vēl lielāku peļņu nekā līdz šim.

Tātad finanšu tirgus un bankas ir paredzēti tieši šo īpaši bagāto cilvēku naudas karuseļiem, veiksmīgi palīdzot tiem izvairīties no „zaudējumiem“ nodokļu samaksas zonā un „attīrot“ neglīti nopelnītas naudas kaudzes tālākiem legālajiem pirkumiem un investīcijām.

Līdzīgi uzvedas arī modernie, globālie uzņēmumi, kas izvairās no nodokļu maksāšanas ar īpaši radošu, neparastu paņēmienu palīdzību – uzpērkot nodokļu inspektorus, finanšu padomniekus, izvietojot savus birojus un naudas kontus tajās pasaules daļās, kurās iespējams nemaz nesamaksāt nodokļus vai tos maksimāli ierobežot. Tā rīkojās, piemēram, Googe, Apple, Microsoft, Uber un Airbnb.

Reducējot nodokļu samaksu līdz minimumam (2% – 8% no globālās peļņas). Bankas to redz, zina, novērtē, saprot un pašas piedalās šajā peļņas rotaļā tāpēc, ka arī vēlas nopelnīt. Jo lielāka nauda griežas karuseļos, jo treknāka kļūst banku peļņa.

Tātad – mums pārējiem (parastajiem ļaudīm) jāievēro likumi un jādemonstrē tikumi. Turīgie ļaudis un uzņēmumi var to arī nedarīt. Kamēr mēs maksājam nodokļus un tiekam kontrolēti no nodokļu inspekcijas puses, ekstrēmi turīgie rīkojas pavisam citādi.

Tie izveido īpašus globālos tīmekļus, fondus un sabiedrības, kas noder naudas pasargāšanai no nodokļu atvilkšanas.

Starp citu, īpaši turīgie cilvēki nekad necieš arī no ekonomiskajām vai finanšu krīzēm. Viņi pat iegūst un nopelna uz krīžu rēķina. Pētījumi pierāda, ka visbagātākās pasaules ģimenes pēc 2008. gada finanšu krīzes paliecināja savu kapitālu par 45%.

Joprojām 8% no pasaules naudas konta (7,6 biljoni USD) atrodas noslēpti nodokļu paradīzēs. 30% šīs noslēptās naudas īpašnieku dzīvo Āfrikā, 52% Krievijā. Rezultātā sabiedrība ik gadus zaudē nodokļu ienākumos 200 miljardus dolāru apmērā.

Nav grūti konstatēt, ka pašreizējais legālo naudas darījumu veids – cauri bankai – nav pats labākais maksājumu kārtošanas ceļš. Ja reiz bankas var izraisīt politiskas un ekonomiskas krīzes un kolīzijas ar savu neapdomīgo rīcību, tad būtu jāatrod iespēja no šādiem maksājumu procesiem atteikties un sodīt pašus cunami izraisītājus.

Pagaidām mēs nezinām, kā to izdarīt.

Starpnieks, kas vēlas iegūt peļņu, nav godīgs un taisnīgs vidutājs. Protams, varam izstrādāt likums, lai tie nodrošinātu augstu morāli mūsu sadzīvē. Taču vēl vairāk par likumiem ir nepieciešami paši cilvēki, kas spēj un prot augstās morāles likumus ievērot.

Tie paši, kuriem nauda nepielīp pie pirkstiem.

“Smirdošā nauda”, “business as usual” jeb kas īsti notiek ar “Swedbank”?

Speciāli TVNET

Banku lietas mums ir ļoti infekcioza tēma. Pazaudētā nauda Bankā Baltija, Parex bankā vai Antonova Latvijas Krājbankā radījusi nemieru un neuzticību šīm „krājkasītēm“, kas naudu ņem un mēdz arī neatdot. Tagad, kad žurnālistu atmaskojuma centrā atrodas zviedru Swedbank, sāk rūgt nemiers, vai nesabruks vecās, labās zviedru apvienību bankas skelets. Nē, nesabruks. Taču būs problēmas bankas vadītājai.  

Banku lietas mums ir ļoti infekcioza tēma. Pazaudētā nauda Bankā Baltija, Parex bankā vai Antonova Latvijas Krājbankā radījusi nemieru un neuzticību šīm „krājkasītēm“, kas naudu ņem un mēdz arī neatdot. Tagad, kad žurnālistu atmaskojuma centrā atrodas zviedru Swedbank, sāk rūgt nemiers, vai nesabruks vecās, labās zviedru apvienību bankas skelets. Nē, nesabruks. Taču būs problēmas bankas vadītājai.

Mums, noguldītājiem, nākotnē nekas dramatisks nedraud. Krīze šeit izpaužas vairāk morālajā plāksnē, kas ārzemēs ir svarīga lieta. Pie mums darba morāle nereti tiek uzskatīta par sīkmanīgiem niekiem, jo „nauda taču nesmird“ (liktenīgie 4 miljardi eiro).

Kas īsti notiek ar Swedbank šodien un kā uz notikušo skatās tās dzimtenē Zviedrijā?

Kauna stabs

Sākšu ar aktuālāko. Žurnālistu atmaskojumu rezultātā zviedru ekonomisko noziegumu izmeklēšanas pārvalde ir sākusi izskatīt Swedbank vadības darbu.

Vispirms tāpēc, ka lielākie bankas akcionāri kompromitējošo informāciju saņēma pāris dienas iepriekš, pirms tā bija noskanējusi mediju zonā.

Tātad 15 lielie īpašnieki jeb akcionāri uzzināja informāciju par naudas atmazgāšanu Swedbank ietvaros vispirms. Tikai pēc tam šis fakts no medijiem nonāca pie mums – bankas klientiem un sabiedrības. Pēc Upsalas profesora Daniela Statīna domām, šāda notikumu gaita liecina par ļaunprātīgu iekšējās informācijas (insaideru) izmantojumu biržas darījumu labā. Iespējams, ka tā arī ir.

Pēc Zviedrijas sabiedriskās televīzijas atklājuma pirms nedēļas Swedbankakciju vērtība biržā dramatiski pazeminājās. Tātad pati banka jau iepriekš zināja, kas nograndīs medijos, un varēja tāpēc sagatavoties kritienam.

Diemžēl bankas vadība izveidoja divas akcionāru grupas – privileģētos lielos īpašniekus un neprivileģētos mazos. Lielajiem bija iespējas izglābties, mazajiem – nē.

Tagad visi atsakās atbildēt par notikušo, ieskaitot Nasdaq (kam pieder Stokholmas birža), vai šāds pārkāpums uzskatāms par nopietnu lietu. Jā, tas ir pārkāpums, jo mazie akciju īpašnieki netika brīdināti vienlaicīgi ar lielajiem. Rezultātā akciju vērtība (skandāla rezultātā) kritās par 1/5, un par šādas informācijas selekcionēšanu var iekulties ne tikai naudas sodā, bet arī pavadīt laiku ieslodzījumā līdz vienam gadam.

Kāpēc sākam par biržu?

Šo stāstu par akciju vērtību (stāstot par Swedbank problēmām) es sāku apzināti, jo atceros mūsu iepriekšējo skandālu. Toreiz, pirms vairākiem gadiem, Latviju pāršalca baumas par to, ka zviedru Swedbank bankrotēšot un nauda pazudīšot tieši pēc Krājbankas scenārija.

Baumu paisums sākās sestdienā, bet sasniedza savu kulmināciju svētdienā. Krājbankas krahs visiem bija svaigā atmiņā, tāpēc ļaudis rāva ārā savu naudu no bankomātiem un nebija neviena bankas pārstāvja, kas sakaitēto gaisotni Latvijā atvēsinātu. Nervozie draugi un paziņas (kuriem bija lieli noguldījumi Swedbank Latvijā) pieprasīja informāciju no manis, lai gan man nav nekāda sakara ar šīs bankas vadību.

Biju spiesta sazināties ar preses dienestu Stokholmā, lai iegūtu argumentus savu satraukto draugu un mediju nomierināšanai. Toreiz bankas preses sekretāre miegainā balsī atgaiņājās no maniem jautājumiem ar universālu pretjautājumu. „Vai tad mūsu akciju kursā ir pamanāmas kādas dižas svārstības?“ jautāja zviedriete. „Nē, nav“ – atbildēju. „Tad kāpēc Latvijā ir uztraukums? Nav taču nekāda iemesla vai pamata uztraukties!“ viņa loģiski turpināja mani kaunināt. Jā, argumenti pamatoti. Ja kurss ir stabils, tad satraukums ir tikai skauģu baumas.

Taču Latvijā noguldītāji nav pieraduši racionāli saprast bankas stabilitāti. Viņiem neienāk prātā vispirms apskatīt savas bankas akciju kursu biržā, pirms grābj naudu ārā no saviem kontiem.

Baumas par Swedbank tā saucamo bankrotu, 2011.gada 11. decembris. 

Tovakar sarunājos ar zviedrieti, klausījos viņas pārmetumus un skatījos pa autobusa logu, kā Skrundā un Liepājā garas rindas stāv pie bankomātiem. Tur noguldītāji rāva ārā savus noguldījumus no metāla kastēm. No vienas puses – nepamatota Latvijas klientu panika, bet no otras – nepamatoti ciniska amatpersonas atgaiņāšanās no faktiem un nevēlēšanās saprast, kas īsti notiek, lai satraukumu nomierinātu un nodibinātu saites ar satraukto sabiedrību. Tātad – pirms nākamo reizi metīsimies uzbrukumā bankomātam, tomēr paši noskaidrosim, kāds veselības stāvoklis ir manas bankas akciju vērtībai. Ceru, ka neieinteresētā bankas preses sekretāre nesaglabāja savu darba vietu. Pieņemu, ka viņu nomainīja ar gudrāku un profesionālāku personu, jo slikts preses dienests grauj uzņēmuma reputāciju.

Vāja vadība

Tieši tāpat kā slikts preses dienests, arī netālredzīga vadības stratēģija grauj uzticību bankas labajai slavai. Pašlaik bankas akciju vērtība „atgūstas“, taču tas nav attaisnojums vadības bezdarbībai. Zinot par gaidāmo mediju atmaskojumu, nebija grūti prognozēt reakciju. Tas, ka bankas vadītāja Birgite Bonesena ir iesaistījusi neatkarīgus izmeklētājus, kas nodarbosies ar naudas atmazgāšanas shēmu atmaskošanu bankas iekšienē, ir laba lieta. Taču tos apmaksā pati banka. Tāpēc pamatots ir jautājums par iekšējās izmeklēšanas objektivitāti. Pašlaik pats krīzes menedžments ir vienkārši nožēlojams. Tieši tikpat slikts kā toreiz, kad banka neprata reaģēt uz krievu mediju izplatītajām baumām Latvijā par it kā Swedbank bankrotu.

Kāpēc Swedbank ir tik vājš preses dienests? Nezinu. Laikam var atļauties nerūpēties par publiskajām attiecībām ar saviem klientiem.

aču atgriezīsimies pie sākuma. Viss sākās 2017. gada 20. martā, kad dāņu avīze Berlingske publicēja faktus par gigantisku melnās naudas (1,70 miljardu eiro) pārskaitīšanu no Latvijas un Moldāvijas uz nodokļu paradīzēm (Seišelu salas, Panama) ar banku Nordea un Danske Bank starpniecību (2011 – 2014). Naudas izcelsme – noziedzīgas darbības. Abas bankas atvainojās, taisnojās un solījās laboties. Tātad šīs naudas izcelsme bija Krievijā un caur Latviju un Moldāviju tā tika „nomazgāta tīra“, lai ceļotu tālāk uz Eiropas Savienību. Kam tā piederēja? Īpašnieki bija Vladimira Putina ģimene, Krievijas izlūkdienests un Azerbaidžānas diktators.

Nākamais etaps bija 2018. gada 19. septembris. Danske Bank toreiz atzinās, ka iekšējas revīzijas rezultātā ir atklāta „netīrās naudas“ (2,30 miljardi eiro) „mazgāšana“ caur bankas kontiem Igaunijas filiālē laikā no 2007. līdz 2015. gadam. Sākās starpvalstu izmeklēšana (Dānija – Igaunija – ASV), un bankas vadība atzinās, ka kontroles bijis par maz, taču noliedza nozieguma sastāvu.

Dāņu bankas grēku fons bija lieliskas kulises Swedbank vadītājas Birgites Bonesenas uznācieniem. Viņa medijiem zvērēja, ka nekas tamlīdzīgs Swedbank nenotiekot. Pēc tam 2019. gada 19. februārī Danske Bank paziņoja, ka slēdz visas savas filiāles Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Krievijā un bankas vadība tiek nomainīta.

Swedbank neglītie darījumi

2019. gada 20. februārī zviedru sabiedriskā televīzija rokošās žurnālistikas ciklā „Misija – atmaskojums“ nāca klajā ar faktiem par netīrās naudas pārvedumiem 4 miljardu eiro apmērā. Laika posmā no 2007. līdz 2015. gadam no Krievijas uz Rietumeiropu caur Baltijas Danske Bank un Swedbank. Apmēram 1000 klientu jau ir zināmi no iepriekšējā (Danske Bank) skandāla. Šiem „klientiem“ nav uzņēmējdarbības, un vairumu no tiem pārstāv „bomži” jeb „vārtsargi“. Tātad piemeklētas personas. Vismaz 15 miljonus no šīs naudas eiro „mazgā“ 10 firmas, kas tieši saistītas ar tā saucamo Magņitska afēru. Rezultātā Swedbank akciju vērtība nokritās par 13,6%. Bankas vadītāja atzina, ka atmaskotais atbilst patiesībai, un ziņoja par notikušo Finanšu policijai. Taču nevēlējās mums atklāt visu iesaistīto kontu īpašniekus. To izdarīja sabiedriskās televīzijas žurnālistu grupa. Bankas klientu skaitā bija bijušais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs, krievu oligarhs Iskanders Mahmudovs un citi Vladimiram Putinam tuvu stāvoši ļaudis.

Starp citu, dāniete un bankas vadītāja Birgite Bonesena pati ir savulaik strādājusi par Swedbank Baltijas valstu nodaļas vadītāju (2011 – 2014). Tātad laikā, kad netīrā nauda plūda no Krievijas uz rietumiem, cauri bankas slūžām. Viens no vadītājiem šajā laikā (2016. gada rudenī) brīdināja, ka naudas plūsmai no Baltijas ir pārāk nedroši pārbaudes mehānismi. Par šo uzdrošināšanos viņu atlaida no darba bankā.

Brīdināja arī Latvijas un Lietuvas amatpersonas. Taču šodien Bonesena joprojām apgalvo, ka neko nav zinājusi par notikušo un neuzskata, ka publiskotā informācija varēja ietekmēt akciju vērtību.

Šāds apgalvojums liecina par traģisku nekompetenci vai kārtējo kašķēšanos ar moto Business as usual un „nauda nesmird“. Tātad tas pats ko piedzīvojām Latvijā pēc „Krutoja ballītes“ nacionālajā opernamā Rīgā.

Arī tur amorāla biznesa attaisnojums bija „liela nauda“, kuru samaksāja Putina štābs par savu PR akciju Latvijas centrā. Šaubos, vai šī netīrā nauda kļūst „tīra“ tikai tāpēc, ka tā ir liela nauda. Mērķis neattaisno līdzekļus.

Kurš par „lielās naudas“ biznesu samaksās ar savu amatu – to uzzināsim pēc pāris mēnešiem. Taču diezin vai Birgite Bonesena saglabās savu amatu.

Bandītiem patīk, ja aizsardzības sistēma ir vāja. Arī šajā gadījumā Eiropas Centrālā Banka un Eiropas banku uzraudzības pārvalde EBA kontrolē tikai vienu naudas plūsmas pusi, bet otru sadaļu jeb banku darba „caurspīdību“ pieskata nacionālās finanšu inspekcijas. Izskatās, ka šajā jomā visiem pieskatītājiem nāksies mobilizēties kopīgai kaujai. Citādi zagtās naudas paisums no Krievijas caur Baltiju uz rietumiem var arī turpināties.

Vakar vajadzēja pirkt Swedbank akcijas. Zviedri par Swedbank akciju svārstībām: nav dūmu bez uguns

2011. g. 13. decembrī

Vakardienas Swedbank akciju vērtības kritumu biržās Zviedrijā vērtēja dažādi.

Biržas atkarīgie analītiķi to cenšas vērtēt kā pārspīlētu reakciju, uzsverot, ka tā nauda, ko Latvijas iedzīvotāji izņēma no bankomātiem, ir sīkums priekš tik lielas un labi kapitalizētas bankas un tāpēc akciju kursam nebija jākrītas.

Bet tas tomēr kritās par aptuveni 3 procentiem. Šodien 13. decembra rītā tas joprojām bija mīnusos, taču ap plkst. 12. 00 pēc Latvijas laika, jau rādījās ar pluss zīmi par kādiem 0,12 %.  Līdz dienas beigām tas varētu atkal nokļūt piektdienas vakara līmenī, jo no Latvijas Zviedrijas presē šorīt vairs nav sliktu ziņu.  

Swedbank akciju aktuālais kurss

Zviedrijā vēl spekulē arī par to, ka paši treideri biržā ir ieinteresēti jebkuru akciju kursu svārstībās, jo vakar gudrākie varēja lētāk sapirkties Swedbank akcijas, kuras vēlāk varētu labāk pārdot.

 Zviedru komentētāji pamanījuši, ka kopš gada sākuma  Swedbank akciju vērtība ir pazeminājusies par apmēram 7%. Tas ir daudz mazāk nekā konkurentēm SEB un Nordea, kuru kritums ir ap 20%. Tas atbilst vispār apgrozījuma krituma tendencem biržā.

 Taču, lai arī kā lēkātu akciju kursi, tie stimulē akciju biznesu un daži labi uz to ļoti labi nopelna. Latvijas panikotāji svētdien palīdzēja daudziem  Swedbank akciju pircējiem labi nopelnīt.

 „Nav dūmu bez uguns”, tas bija vispopulārākais komentārs pie rakstiem par Swedbank krīzi Latvijā, kas liecina, ka arī paši zviedru mietpilsoņi mēģina šaubīties par Zviedrijas ekonomikas vienu no stingrākajiem pamatiem Swedbank.

 Taču mums kā klientiem, kas izmanto banku pakalpojumus vajadzētu iegaumēt, lai nu par ko, bet par šo banku gan vajadzētu būt drošiem, jo, ja nu kas slikts notiktu ar to, tad Zviedrijas valsts to pārņemtu savā pārvaldē un neļautu tai bankrotēt un ar papildu naudas injekcijām turētu pie dzīvības arī savu meitu Latvijā. Pluss vēl Latvijas sniegtās garantijas līdz 100 000 EUR katram noguldītājam.

Swedbank nav ne Baltija, ne Parekss, ne Latvijas Krājbanka. Tā ir banka no pilnīgi citas planētas. No daudz drošākas un stabilākas.

Swedbank akciju aktuālais kurss

%d bloggers like this: