Bīstamie šodienas mediji jeb Kas ir avotu kritiskā analīze?

Speciāli TVNET

Beidzot institūcijas Latvijā apņēmušās novērst sabiedrības nespēju iztulkot, saprast un novērtēt masu mediju ziņojumus un žurnālista darba pienākumus. Jaunvārds „medijpratība“ jau pārvērties mācību priekšmetā. Tāpēc pamats cerēt, ka šodienas skolēniem nākotnē vairs nevajadzēs pieprasīt agresīvu kaimiņvalsts televīzijas programmu aizliegumu. Viņi paši pratīs atšķirt graudus no sēnalām, jo būs izglītoti mediju jomā. Kāpēc šī problēma aktualizējusies tikai tagad? 

Agrāk arī bija avīzes, žurnāli, radio un televīzija, bet neviens Padomju Latvijas skolās medijpratību nemācīja. Šāds mācību priekšmets toreiz nebija vajadzīgs divu iemeslu dēļ:

1) kompartijas cenzoru kontrolei bija pakļauti visi okupētās valsts mediji, tāpēc informācijas vai viedokļu avotu kritika publiski (totālās propagandas apstākļos) nebija iespējama;

2) tolaik nebija interneta un katrs „sētas miets“ nevarēja tiražēt savu informāciju visplašākajai publikai nekontrolēti (tā, kā tas notiek šodien).

Tā kā toreiz bija valsts kontrolēta informācija un varas „sertificēti” masu mediji, tad nepārbaudīti, necenzēti vai ar varas aparātu idejiski nesinhronizēti fakti un notikumi izplatīti netika. Turpretī tagad ir viegli un vienkārši tiražēt gan patiesus un pārbaudītus, gan arī izdomātus un safantazētus „faktus“. Toreiz tas nebija iespējams. Kurš ir vainīgs pie tā, ka katras ģimenes pasta kastē vairs neiekrīt avīze un „Panorāmas“ noskatīšanās nav ikvakara tradīcija? Tāpēc, ka mums ir pārāk maz kvalitatīvu un pārāk daudz nekvalitatīvu mediju. Ciešam nevis no informācijas pārbagātības, bet gan no informatīva trokšņa, kuru rada dezinformācijas ziņu piesātinājums masu komunikācijas procesos.

„Sētas mieta“ avīze

Šodien katrs, kurš vēlas, var izveidot savu interneta blogu vai portālu, mājas lapu vai “youtube” televīzijas sēriju un raidīt uz nebēdu. Agrāk žurnālistiem, kas tika pieņemti darbā masmedijā, bija jāpārbauda informācija, kas tiks publicēta, bet tagad informācijas tiražētājam nekas tamlīdzīgs vairs nav jādara. Katrs „sētas miets“ var publicēt tīmeklī savus atklājumus, izdomātu un sadomātu informāciju ieskaitot.

Žurnālista privilēģija – vienīgajam sarunāties ar masu lasītāju, skatītāju un klausītāju – ir anulēta. Vienu brīdi pat sāka šķist, ka žurnālista profesija izzudīs, jo tagad ziņo katrs un raksta visi. Pat Latvijas radio sāka rīkot kursus „cilvēkiem no ielas“, un pie mikrofona varēja nosēsties ikviens, kas to vēlējās. Rezultātā mediju vidi applūdināja cilvēki, kas žurnālistiku nebija mācījušies nedz skolā, nedz arī studējuši to augstskolā.

Pat mediju vadību uzņēmās enerģiski ļaudis, kas kompetenci ekonomikā un biznesā vērtēja daudz augstāk nekā zināšanas par masu mediju raksturu, radošo laboratoriju un ētikas standartiem.

Rezultātā straujā tempā savairojās tā saucamās „sētas mieta avīzes“, kas apzīmē enerģisku diletantu izveidotus masu medijus naudas pelnīšanai. Ar šo slimību smagi saslima ne tikai Latvija, bet praktiski visas postsovjetiskās valstis. Tās pašas, kas beidzot bija izrāvušās no boļševiku cenzūras žņaugiem un ierobežojumiem, lai tagad darītu, ko vien vēlas.

Protams, vairums no jauno mediju šefiem vēlējās uzreiz nopelnīt un tāpēc izveidoja radio un televīzijas stacijas, žurnālus un interneta portālus ar vienu vienīgu mērķi – izklaidēt publiku. Pēc viņu domām, vienīgi izklaidējoša satura piedāvājums iepatiksies daudziem jeb masu publikai. Ja reiz lasītāju, klausītāju un skatītāju būs daudz (auditorija būs liela), tad reklāmdevējiem gribēsies pirkt (tieši šeit!) reklāmas laiku un vietu. Rezultātā būs lieliska peļņa. Tas nozīmē, ka pie radio mikrofona žurnālistu nekavējoties nomainīja ar ikdienas izklaidētāju jeb „dīdžeju“, kas no rīta līdz vakaram piepildīja ēteru ar jautru runāšanu un varēja pat nepateikt neko.

Televīzijā žurnālistus nomainīja ar skaistuma karaļiem un karalienēm (mapetiem), kas dekoratīvi izskatījās un pat nevēlējās uzzināt, ko nozīmē strādāt žurnālistikā, jo kompetence mediju darbā vairs nebija vajadzīga. Šādi televīzijas ēteru pārņēma dejošana ar zvaigzni, ēšana ar zvaigzni, jo analītiskas sarunas vietā nostājās tērzēšana zem izklaides zīmes.

Te perfekti noderēja sports (kā izklaide), un visbeidzot arī māksla pieskaņojās tās pašas izklaides vajadzībām.

Šodien mēs varam sevi (tieši tāpat, kā amerikāņi) pieskaitīt visvairāk izklaidēto nāciju kategorijai, jo šo līniju turpina žurnāli, kas māca mūs skaisti dzīvot, skumt līdzi neveiksminieku ciešanām intervijās vai apskaust tos, kuriem izdevies saraust sev kaudzi naudas ar minimālam pūlēm.

Tas nozīmē, ka „sētas mieta avīze“ ir pārņēmusi visu mūsu mediju telpu, jo pat ekspertus Rīga TV24 veiksmīgi izmanto izklaides raidījumā „Preses klubs“, liekot arī viņiem izteikties par tēmām, kurās viņi nav kompetenti. Tas pārvērš arī šo (it kā lietišķo sarunu) par ļoti izklaidējošu burziņu. Tikmēr nopietnos jautājumus mums Latvijā piedāvā un risina ērti pieejamā Krievijas televīzija, tikai jauniešiem un elitei saprotamā BBC un pašmāju savādnieki, kas servē konspirācijas teorijas pašdarinātos medijos ar zemu informācijas kvalitātes standartu.

Kvalitātes mediju erozija

Vai tāpat ir arī vecajās Eiropas valstīs? Tajās – ar attīstītu demokrātiju? Nē, tā tur viss nav. Protams, arī vecā Eiropa piedzīvo amerikāniskās izklaides ofensīvu, taču žurnālisma kvalitātes standarta latiņa tur ir novietota augstāk. Tur ir labi funkcionējošas žurnālistu organizācijas, kas piešķir žurnālista apliecību un realizē regulāras diskusijas par aktuālajam tēmām profesijā.

Labs profesionālās pēctecības (mentoru) standarts, kompetents ekspertu līmenis un dažāda vecuma līdzstrādnieki vienā redakcijā. Mobila un prakses vajadzībām pieskaņota profesionālā izglītība. Protams, arī tur pie mikrofona var nokļūt talantīgs cilvēks bez žurnālista izglītības, taču viņa ikdienas darbs norisinās pieredzējušu un profesijā izglītotu kolēģu vidū, kas prot palīdzēt un pilnveidot iesācēja ambīcijas. Visbeidzot ir mediju tiesībsargs, mediju tiesa un izpratne par to, kas īsti ir laba žurnālistika un profesionāls žurnālists. Kā redzat, profesija nav pašiznīcinājusies. Tā eksistē un turpina būt vajadzīga tieši tagad – dezinformācijas apstākļos.

Kvalitatīvu mediju no nekvalitatīva (izklaidējoša) var atšķirt. Pirmie mēdz būt ar daudz mazāku tirāžu, redakcijā strādā profesionāli žurnālisti, kuru mērķis ir informēt un izglītot auditoriju.

Viņiem jāmaksā pienācīga alga un jānodrošina labi informācijas avoti, atbilstošs zinātniskais un ilustratīvais avotu materiāls. Par to visu ir jāmaksā. Te medija īpašniekam nekāda lielā peļņa nespīd. Tāpēc uzturēt šādus medijus spēj fondi, saprātīgs valsts finansējuma atbalsts (nevis projektu, bet ilglaicīgu investīciju formā). Tieši tāpat kā katra sevi cienoša valsts finansē savu nacionālo operu un teātri, tiek finansēti arī kvalitatīvie mediji. Bez šāda atbalsta tie eksistēt nespēj. Ja mediju areālu atstāj tikai un vienīgi tirgus regulācijas mehānismiem, tad mums jāsamierinās ar esošo sistēmu, kurā ir tikai izklaide un komerciālais sports. Tas nozīmē, ka Latvijā ir konstatējama ieilgusi kvalitatīvo mediju erozija, kuru nosaka komercmediju spiediens un nemākulīga valsts mediju politikas īstenošana. Zūd mediju informācijas satura dziļums, dominē izklaide. Tas nozīmē, ka nepieciešamās atbildes uz jautājumiem iedzīvotājiem tagad jāmeklē citu valstu mediālajā telpā, jo savējo kvalitātes mediju latviešiem gandrīz vairs nav.

Kā atšķirt „kungu“ no „blēža“ izklaides mediju ķīselī?

To var izdarīt ar medijpratības pirmā paņēmiena palīdzību, kas ir informācijas avota kritisks novērtējums. Tā ir metode, kas izvērtē, cik ticama, patiesa un argumentēta ir mūsu mediju piedāvātā informācija. Avotu kritiku plaši (jau sen) lieto vēstures pētniecībā. Pirmais šo informācijas avotu kritiskā invertējuma metodi formalizēja vācu vēsturnieks Leopolds fon Ranke (1795–1886). Stāstu par to, kas, kur un kā vēstures laika gaitā ir noticis, ir daudz, taču patiesības tajos nereti ir visai maz. Šodien šo pašu metodi plaši lieto arī žurnālistikā, jo internets bieži palīdz aizrakties līdz avotam un pārbaudīt, vai piedāvātais stāsts notikums vai fakts ir vai nav patiess. Mēdz būt trīs avotu veidi: teksts, mutvārdu avots (intervijas, liecības), materiāls avots (priekšmets/lieta). Tātad avots var būt čeks no veikala, sarunas pieraksts telefonā, citāts no enciklopēdijas vai filmas.

Internets (sākotnēji) netika veidots kā bibliotēka, tāpēc te sastopamais faktu materiāls nav viennozīmīgi vērtējams. Tātad – avotiem mēdz būt vairāki līmeņi: primārais (pirmavots), sekundārais avots (tas, kurš pārstāsta pirmavotu), trešā līmeņa avots (pārstāsta sekundāro avotu). Piemēram – blogs, kurā tiek citēts kāds avīžraksts, kas izmanto faktus no kāda pētījuma. Parasti viltus ziņas tiek tieši šādā veidā producētas un atbilst pieņēmuma „viena tante man teica“ formulai.

Iedziļināties avotu hierarhijā nav grūti. Jo dziļāk ieejam „pierādījumu mežā“, jo skaidrāk redzam, ka arī populāras personas un ietekmīgi politiķi mēdz argumentēt pat ar ceturtā līmeņa avotiem.

Var novērot, ka digitālie avoti atšķiras no „bibliotēku“ piedāvātās informācijas. Tātad galvenais ir noskaidrot, vai avots patiešām ir tas, ko mums par to stāsta? Oriģināls vai kopija? Patiess vai nepatiess? Vai informācija nav novecojusi? Tātad – kas šo informāciju piedāvā: iestāde, organizācija, uzņēmums vai privātpersona? Kāpēc šo informāciju mums tagad piedāvā? Lai informētu, pārliecinātu, pārsteigtu, vai lai izklaidētu? Viltus ziņas mēdz būt kuriozas un izklaidējošas. Tie, kas tās „ražo“, cer uz jūsu klikšķiem, un tāpēc jābūt ļoti piesardzīgiem brīdī, kad nākas saskarties ar kaut ko ļoti neparastu, pārsteidzošu, smieklīgu vai satraucošu. Viltus ziņu ražotāji mēdz strādāt ar skandālu žurnālistikas sensāciju metodes palīdzību – jo trakāk, jo labāk.

Ja tomēr nākas izlasīt sociālajos medijos, ka tikko „sabrucis tuvējais lielveikals“ vai pazīstams politiķis „ēd brokastīs bērnus“, tad noteikti nevajadzētu šo informāciju „padot tālāk“ un šausmināties. Vispirms derētu padomāt, vai tas patiešām varētu būt patiesībā noticis. Elpot dziļi, pagaidīt un paraudzīties, vai par šo „faktu“ ziņo arī kvalitatīvie mediji. Vai par to informē atbildīga institūcija? Ar kādu nolūku šis stāsts ir publicēts. Vai tas ir izklaidējošs materiāls? Mārketinga paņēmiens (Tele 2 meteorīts)? Vai ir atsauce uz avotu? Ko par to ziņo profesionālie žurnālisti?

Iedzīvotāju spēja novērtēt informācijas avotus ir būtisks demokrātijas aizstāvības priekšnosacījums.

Jo vairāk sabiedrības locekļi zinās, kādas metodes un tehniku izmanto demagogi publiskās domas ietekmēšanai savā labā, jo kritiskāka un neatkarīgāka kļūs mūsu sabiedrība un objektīvāks veidosies mūsu publiskais viedoklis.

Valsts psiholoģiskā aizsardzība nav mūris pret ārpasauli, kuru mums kāds piegādās vai nodrošinās. Tā ir mūsu kopējā gatavība kritiski novērtēt informatīvo uzbrukumu, neatkarīgi no tā, kur tas ir publicēts un kādā veidā tiek mums piegādāts. Jo kompetentāki būsim dezinformācijas tehnikas un metožu izmantojuma pamanīšanā, jo spēcīgāka būs mūsu sabiedrība.


Konfektes ar siļķi jeb karš pret žurnālistiem

Speciāli TVNET
Kārtējo reizi, rakstot par mediju misiju demokrātijā, ir sajūta, ka liela mūsu sabiedrības daļa tomēr nesaprot, par ko ir runa. Padomju laikos avīzes, žurnāli, radio un televīzija slavināja varu un partiju, daudzināja darba varoņus un sumināja brašus kolhozniekus. Viss šķita labi sakārtots: pieticīga maltīte, komunālie dzīvokļi, visi vienādi trūcīgi, lišķīgi, pelēki un pieticīgi. Par Gulāgu un citām „negācijām“ neviens avīzēs tautai neziņoja. Tāpēc radās iespaids, ka tādu „nejauku lietu“ padomijā vispār nav. Tagad žurnāli slavē nemotivēti populāras personas un TV neparasti bieži nopeļ politiķus un līderus. Tiem, kas pieraduši pie padomjlaiku saulainajiem vadoņiem, nepatīk mediju asais tvēriens pret varas un naudas mahinācijām šodienas Latvijā. Viņiem šķiet, ka Krievijā un Baltkrievijā ir labāk. Tur viss vieglāk saprotams un dzīvot ērtāk. Tur avīzes slavē līderi un televīzija rāda kā Putins visu var un prot. Viņš spēj lidot kopā ar dzērvēm virs mākoņiem un prot uzrūkt naidniekiem „pa skarbo“ gan Latvijā, gan ASV un citur. Viņš krieviem ir „varonis“ un „vadonis“, bet mums tāda supercilvēka pie varas nav.

 Informatīvās telpas problēma

Pagātne mums velkas pakaļ kā veca konservu kārba joprojām. Šķindēdama un grabēdama. Vai padomju laika psiholoģiski kontuzētie cilvēki saprot šodienas mediju darbu? Šķiet, ka nesaprot viss. Viņiem pietrūkst masīvā pozitīvā informatīvā fona medijos, kas bija obligāts okupētās Latvija telpā. Toreiz – pilnas avīzes ar „labajiem komunistiem“ un viņu „lieliskajiem sasniegumiem“. Tagad pilni mediji ar kritiskiem, atmaskojošiem un ironiskiem rakstiem, kas kritizē valsti un nopeļ tās vadītājus. Nav pat partiju, par kurām balsot vēlēšanās. Kur nu vēl vadoņa trūkums. Liela daļa jau atkal gaida „Ulmani nr. 3“, kas atnāktu un „nokārtotu problēmas“ šodienas kašķīgo partiju vietā. Esošā kritiskā aina daudzus nesajūsmina. Iespējams, ka daļa no mums nesaskata šo skumjo vēlētāju sajūtu fonu. Tagad, priekšvēlēšanu perioda laikā taču tas eksistē. Pie kam kauninām vēlētāju par pasivitāti un nespēju izvēlēties pareizo deputātu kopu parlamentam. Vai vēlētājam šodien vajadzīgs atbalsts vai nosodījums?

Domāju, ka daļa vēlētāju patiešām jūtas vīlušies un sabaidīti. Taču vaina nav tikai viņu politiskajā izglītotībā un pasivitātē. Šāds efekts nav tikai politiķu vai neveiksmīgas ekonomiskās politikas rezultāts. Vainīgi ir arī masu mediji, kas pēc 90. gadu dziesmotās revolūcijas, nav vienmēr atradušies sava pienākuma augstumos. Nav pratuši ievest tautu jaunajā laikā, nav spējuši paskaidrot lietas, kas nav viegli un vienkārši saprotamas. Tātad, nav veikuši audzinošo funkciju jeb sekundāro socializāciju.

Kāpēc tā notika? Tāpēc, ka vairums mediju vadītāju jau 90. gados pievērsās vienīgi ASV mediju modelim. Ignorējot Eiropas piemērus. Visvieglāk un lētāk ir spridzināt skandālus un atmaskot neliešus politiķus. Diemžēl ar to nepietiek līdzsvarotam valsts mediju darbam postkomunisma Eiropas valstī. Iztrūcis ir izglītojošais un audzinošais faktors, kas attiecīgi negatīvi atriebjas šodienas sadzīvē un psiholoģiskajā depresijā. Salīdzinājumam ar pārtikas sortimentu, mūsu mediji piedāvā tikai konfektes (izklaidi) ar siļķi (negatīvu tendenču atmaskojums) un viss. Badā neesam, bet neviens nav paēdis.

Nē, nav vajadzīgi „pozitīvie“ sižeti ziņu izlaidumos. Taču ļoti nepieciešami visi attīstītā žurnālisma lauki, kas Latvijai joprojām vārguļoun akūti iztrūkst jau otro gadu desmitu. Tieši noteikta satura deficīts rada depresīvu fonu skumjai videi, kuru varam novērot šodienas Latvijā. Laikā, kad mūsu pilsoņi nesaprot par ko balsot.

Vai situāciju var labot? Protams, ka var, taču šim nolūkam nepieciešama mediju tiesībsarga institūcijas ieviešana un sabiedrisko mediju kvalitātes latiņas pacelšana. Vienkārši tāpēc, ka mediji nav tikai bizness tā īpašniekam, bet arī informēšanas un izglītošanas līdzeklis tautai. Ja pēdējā funkcija jau ilgstoši netiek realizēta, tad sekas sajūtamas šodien hroniska pesimisma izpausmēs. Ir pienācis pēdējais laiks šo kļūdu izlabot, jo tas ir neatliekami nepieciešams mūsu valsts un sabiedrības nākotnei. Īpaši tagad, kad putinistu un trampistu ofensīvas laikā, mēs mediju informatīvā nolaidīguma pēc, varam pat zaudēt savu brīvību un valsti. Šāds risks nav iedoma. Diemžēl. Donalda Trampa un Vladimira Putina uzbrukumi medijiem ir ļoti nopietna zīme ne tikai amerikāņiem un krieviem, bet arī mums. Sagraujot brīvu žurnālistiku tiek iznīcināta demokrātija. Ja šī „gangrēna“ mazliet draud vecajām demokrātijā, tad mums par to gan ir jāuztraucas, jo žurnālisma lauks Latvijā joprojām nav stabils un neiedragājams pret visām zemestrīcēm, kas ierodas nelūgtas.

Neesam tautas ienaidnieki

Par ASV prezidenta Donalda Trampa uzbrukumiem žurnālistiem ir rakstīts daudz. Viņa 2016. gada uzbrēciens CNN reportieriem kā „viltus ziņu izplatītājām“, jau sen iegājis vēsturē un kļuvis par klasisku politiķa nesavaldības paraugu. Fake Newsviņa izpratnē ir nevis nepatiesa vai melīga informācija, bet gan ziņa, kas nav Trampam labvēlīga. Jāpiezīmē, ka arī pašmāju politiķi savos izteikumos nav tālu no Trampa loģikas. Īpaši uzkrītoši šo pieeju nācās konstatēt lasot Aināra Šlesera izteikumus par žurnālistiem un žurnālistiku „Rīdzenes sarunu“ stenogrammās, aktiera un politiķa Artusa Kaimiņa izteikumos un Aivara Lemberga populisma deklarācijās. Klaigāt par mediju apseglošanu ir modē. Taču tikai tagad beidzot amerikāņu kolēģi ir ķērušies pie lietas un Boston Globe [1] uzņēmusies iniciatīvu aizstāvēt žurnālistiku pret Trampa patētiskajām ofensīvām sociālo mediju telpā. Jāpiezīmē, ka Tramps uzbrūk intensīvi un bieži, tāpēc aizstāvība ir nepieciešama.

Ar šādu aicinājumu Boston Globe[2]aizvadītajā ceturtdienā uzsāka aktīvu informēšanas akciju pret trampistu loģiku mediju misijas interpretācijā. Līdz šim attīstītajās rietumvalstīs sabiedrības vairākums izprata gan mediju misiju sabiedrības demokratizācijas procesos, gan  apzinājās žurnālista darba uzdevumus un pienākumus, tos respektējot. Taču līdz ar nacionālpopulistu parādīšanos uz politiskās skatuves, iedibinātā kārtība tika nojaukta. Pēkšņi vairāki neokonservatīvo partiju vadītāji (Berluskoni, Lepena u.c.) uzsāka skaļi paust savu nepatiku par to, ka žurnālisti „bāž degunu“ problēmās, „kas uz tiem neattiecās“ un publicē faktus, kas kompromitē vīrus ar naudu un varu. Šādi žurnālisti nekavējoties tika dēvēti par „tautas ienaidniekiem“, lai gan atmaskojumi un patiesības atklāšana ir tieši mediju darba pienākums. Lokomotīves lomu šim politiķu un biznesa ļaužu atriebes vilcienam uzņēmās Donalds Tramps. Viņš kategoriski norobežojās no visām ziņām un informācijas, kas pašam nav izdevīga, deklarēja sev nevēlamu informāciju par viltus ziņām un nekautrējās uzsākt sev nepatīkamu žurnālistu vajāšanu, daudz neatpaliekot no Vladimira Putina mediju vadības loģikas Krievijā. Rezultātā pamazām tika izveidots dezinformācijas „miglas aizkars“, kas radīja negatīvu auru mediju darbam un devalvēja žurnālistu pienesumu sabiedrības vajadzību nodrošinājumam.

Tas, ka birokrātiem, ierēdņiem un politiķiem mēdz nepatikt žurnālisti, nav nekas jauns. No Krievijas ievazātie pazemojošie apzīmējumi žurnālista profesijai  šodien ir pazīstami arī Latvijā. Pie mums šī novirze ir mantojums no PSRS laikiem, kad mediji apdziedāja, slavināja valsts varu un vālēja himnas darba varoņiem un komunistu līderiem. Mediju pārmešanās pretējā „pusē“ bijušajiem kompartijas nomenklatūras līderiem šķiet nepiedodams grēks. Tāpēc arī Latvijā pēdējo dekāžu laikā tika „nopirktas“ vadošās avīzes, radio un TV stacijas, ar mērķi tās turēt paklausībā pēc padomju laika modeļa. Diemžēl šis vietējo oligarhu projekts ir izgāzies un trampisma ideju izmantojums mediju vadībā cietis fiasko. Mums reāli (ar retiem izņēmumiem) gandrīz vairs nav masu mediju, kas veic sev uzticēto misiju – cīnās pret varas un naudas alkatību publiskajā telpā. Turpretī attīstītājas rietumvalstīs trampistiem mediju pakļaušanas un savaldīšanas darbs tik ērti neizdodas.  Preses brīvība ir konstitūcijas fundamenta elements un tā anulēšana nav pieļaujama nedz ASV, nedz arī kādā citā demokrātiskā valstī. Tāpēc amerikāņu avīžu protestā pret trampismu šobrīd iekļaujas arī Chicago Sun Times, Philadelphia Inquirer un Miami Herald. Tām pieslejas simtiem mazāku avīžu no visas valsts, uzsverot vienotu nostāju – žurnālistus uzdevums nav būt laipniem un sirsnīgiem pret varu un varas pārstāvjiem. Tiem jāieņem analītiska un kritiska pozīcija pret varu, lai tauta saprot, kas valstī notiek. Šo kritisko nostāju valdniekiem nav tiesību dēvēt par nepatiesu vai negodīgu tikai tāpēc, ka atmaskojums nerunā viņiem par labu. Mediju pārstāvju satraukuma iemesls ir  konstatētie efekti, kurus izraisa trampistu iedēstītie skepses asni pret medijiem un to darbu. Viņu vēlme apmulsināt patērētāju un samulsināt sabiedrību attiecībās ar mediju godprātību. Šo apmulsumu lielā mērā demonstrēja bruņotie uzbrukumi lokālajai avīzei Capital Gazette[3].

„Stiprās rokas“ vilkme

„Tas, ka 44% aptaujāto republikāņu vēlētāju šodien uzskata, ka Trampam vajadzētu piešķirt visas despotam pienākošās varas sviras, lai slēgtu masu medijus” (Kansas Citu Star[4]) pierāda, ka viņa uzbrukumi sociālajos medijos žurnālistiem nav bez sekām. „Šāda notikumu attīstība ir draudīga un tieši tāpēc mums visiem ir pamats nopietnām bažām par mūsu valsts nākotni” – konstatē Sanhosē Mercury News[5]. Ceturtdienas intervijā LR1 Krustpunktiem socioloģisko pētījumu centra SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš arī nekautrējās atzīt, ka  „ļoti liela daļa Latvijas iedzīvotāju ilgojas pēc stipras rokas”[6]. Viņus satraucot „parlamentārās demokrātijas bardaks, kas neejot pie sirds un būtu vieglāk dzīvot, ja pasaule būtu iekārtota vienkāršāk. Kā tajā pašā Baltkrievijas modelī” (turpat). Tas nozīmē, ka nekur tālu no PSRS laika „lopu kūts“ neesam pa šiem valsts brīvības gadiem aizgājuši, ja „ļoti lielai daļai“ mūsu valsts iedzīvotāju gribas atgriezties totalitāras valsts dzīvnieku fermā. Stiprās rokas vilkmes joprojām eksistē un tas nav laba zīme.

Amerikāņiem šķiet, ka neviens no līdzšinējiem valsts prezidentiem nav bijis pilnībā apmierināts ar mediju darbu. Taču neviens no 44 nav bijis tik negodīgs un agresīvs attiecībās ar masu medijiem kā pašreizējais Donalds. „Viņš apzināti kūda vienu amerikāņu grupu pret otru”, – konstatē Chicago Tribune[7]uzsverot ka „agrāk vai vēlāk šī verbālā kūdīšana un rīdīšana var transformēties reālos grautiņos, kurus ideoloģiskie ekstrēmisti arī praktiski realizēs pret žurnālistiem un citādi domājošajiem”. Protesti pret Trampu novērojami arī ārpus ASV. Britu The Guardianceturtdienas ievadrakstā sinhronizē savus uzskatu ar ASV kolēģu pausto nostāju: „Donalds Tramps nav vienīgais ASV prezidents, kurš uzbrūk presei vai jūtas netaisnīgi apstrādāts no žurnālistu puses. Taču viņš ir pirmais, kuram ir izstrādāta uzbrukuma stratēģija, lai sašķaidītu un kompromitētu un pēc tam anulētu mediju darbu”[8]. Viņa administrācijas darbinieki neskaitāmas reizes ir uzbrukuši visam neatkarīgo mediju areālam, konkrētiem žurnālistiem ar mērķi iedvest tautai, ka žurnālisti „kā tādi“ ir tautas ienaidnieki. Viņa uzstāšanās mītiņos (Tampas līcī un Vilksā – Bārā) bija izcili agresīva pret neatkarīgo mediju darbu. Kritiku Trampa virzienā šeit uzsver arī ANO cilvēktiesību komisārs Zeids Rāds AlHusseins, aicinot nepieļaut kūdīšanu un vardarbību pret mediju darbiniekiem un žurnālistiem.

Protams, ka Donaldam Trampam labvēlīgais austrāliešu izcelsmes mediju magnāts Ruperts Merdoks sev piederošajā Wall Street Journalar komentētāja Džeimsa Frīmena (James Freeman) palīdzību[9]noliedz esošo protestu. Taču izņēmums, arī šajā gadījumā (tieši tāpat kā vācu gramatikā) apstiprina likumu. Proti – draudēt medijiem nozīmē graut demokrātiju valstī un tāpēc nav grūti uzminēt, kāda veida vadītāji šo līniju praktizē. Tie ir totalitārisma piekritēji. Tie paši, kurus mūsu zemē esam piedzīvojuši ilgstoši un tāpēc zinām, kāds ir šādas pārvaldīšanas iznākums. Tas nozīmē,  ka politiķu netīrais karš pret žurnālistiem šeit un tur ir jāpārtrauc visās izteiksmēs, jo medijiem ir nepieciešama daudz plašāka telpa nekā līdz šim piedāvāts. Tas vajadzīgs nākotnes un demokrātijas interesēs.


[1]https://www.bostonglobe.com/opinion/editorials/2018/08/15/editorial/Kt0NFFonrxqBI6NqqennvL/story.html

[2]https://www.bostonglobe.com/opinion/editorials/2018/08/15/editorial/Kt0NFFonrxqBI6NqqennvL/story.html

[3]28. jūnijā 38 gadus vecs vīrietis ielauzās Anapolisas avīzes redakcijā (Merilendā) nogalinot piecus un ievainojot četrus avīzes līdzstrādniekus.  Izmeklēšanā noskaidrojās, ka šis vīrietis jau ilgāku laiku realizējis atriebes kampaņu pret vietējo avīzi Capital Gazette, jo tajā bijuši publicēti raksti, kas liecinājuši par viņa vajāšanu un cietsirdību pret kādu sievieti. Avīze publicējusi arī tiesas spriedumu. Rezultātā vīrietis nogalinājis redakcijas žurnālistus. Pēc traģiskā notikuma simtiem amerikāņu piedalījās protesta gājienā pret varmāku. Vairums no viņiem uzskatīja, ka masu slepkavībā pret mediju vainojams Donalda Trampa rīdīšanas iespaids un viņa publiskā kūdīšanas kampaņa pret žurnālistiem un masu medijiem. Slepkava ilgstoši vajājis avīzes žurnālistus sociālajos medijos un draudējis izrakņāties ar  katru no līdzstrādniekiem atsevišķi.

[4]https://www.kansascity.com/opinion/editorials/article216687685.html

 

[5]https://www.mercurynews.com/2018/08/15/editorial-president-trump-we-are-not-the-nations-enemy/

 

[6]http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/krustpunkta/skds-vaditajs-arnis-kaktins-aptauju-dati-tira-veida-nav-prognoze.a107338/

[7]http://www.tronc.com/gdpr/chicagotribune.com/

[8]https://www.theguardian.com/us-news/2018/aug/13/united-nations-human-rights-nearly-impossible-to-defend-zeid-raad-al-hussein

[9]https://www.wsj.com/articles/trumps-honeymoon-with-media-almost-over-1534192809

Saruna ar televīzijas skatītāju – norakstīts žanrs? Mākslas pieteikšanās?

2012. gada 28. janvārī

www.mrboll.com

Dodiet man MTV

Televīzijas programmu skatītāju skaitļi jeb ”audimats” turpina kristies.

Jaunieši nelasa papīra avīzes un radio meklē savu unikalitāti sīkos nišu kanālos, lai apmierinātu ”šauras”  gaumes prasības.

Lokālā līmeņa hokeja dominante dienas avīzēs Rīgā pamazām aiztriec no avīžlasīšanas arī mani. ”Dejo- priecājies-mīli -precies-mirsti ar zvaigzni” liek izslēgt manējo televizoru.

Tur vairs nav ko skatīties.

Kā īsti man trūkst?

Kas pietrūkst?

Vai vainīga ir viņas augstība ”Izklaide”,  kurai programmu veidotāji tic kā visdrošākajai kārtij?

Garīgais skurbums dēļ lēta tingeltangeļa.

Visiem?

Nē, domāju, ka būtība tomēr paliek vecā  – visu nosaka ir vai nav satura substance.

Lasītājs, skatītājs un klausītājs vēlas saturīgumu.

Ja no avīžraksta nevar uzzināt nekā jauna, tad nebija vērts to rakstīt. Ja lasītājus baro (rakstu vietā) ar birokrātiskām atskaitēm, shēmām un pastāstēniem par politiku, tad publikai zūd interese par publicēto.

Ja raidījuma vadītājs ”laiž šovu” politiskas diskusijas vietā, tad roka sniedzas pēc kanālu pārslēdzēja.

Ja radio plēš jokus ”tāpēc, ka tā vajag”, tad var saprast sentenci par to, ka par sliktām anekdotēm var nogalināt.

ŽURNĀLISTIKA ir žanri un nez kāpēc tie netiek likti lietā.

Žurnālistika ir māksla un tieši tāpēc ļoti subjektīva.

Tieši šajā faktorā ir jebkuras mākslas spēks.

Ja nav sajūtu ”kreščendo”, tad nebūs arī uztveres baudas.

Kā jebkurā mākslā.

🙂

Kāpēc es pievēršos šai tēmai?
Man vienmēr ir licies, ka Latvijā nav nopietnu sarunu šovu un nav publicistu monologu, kas, protams, būs ”runājošās galvas” (MTV stila režisoriem nepatīk) un kā formā ”monotonas” tāpēc (šķiet) arī netiek ielaistas ēterā.

Taču saturs tajās būs.

Ja tā, tad esmu gatava skatīties uz itāliski runājošo Roberto Saviano (ar subtitriem), tieši tāpat kā to dara itālieši. ”Vieni via con me” spēja ienākt ”Berluskoni izklaides histērijas dīķī -televīzijā” ar joni un ”noturēties seglos” ar lielu audimatu.

Protams, ka Roberto intervē personības, taču …galvenais intelekta motors ir tomēr viņš pats.

Kādam ir jāuzņemas nacionālās sirdsapziņas misija arī pie mums. Tāpat kā to dara mafijas vajātais Roberto Saviano Itālijā.

Tātad – nevis valdošā politiskā komentētāja, bet gan sirdsapziņas loma.

Roberto Saviano (”Gomorra” autors) – vajātais vienpatnis žurnālists spēja pateikt itāliešiem ekrānā to, kas līdz šim nebija dzirdēts. Viņš runā par to, kas skatītājiem ir svarīgi. Tās ir mūsu publiskā konteksta aprises.

Ideālists un kaislīgs pilsonis, kuram ir svarīgi ”kas šajā valstī notiek”.

Personība, kurai vienlīdz svarīga ir gan ” šī zeme” gan ”šī valsts”.

Tauta klausījās.

Klausījās runājošo galvu.

Bez šova. Skatītāju skaitļi jeb audimats šim raidījumam mēdza būt 10 miljoni, tātad 5 x  lielāks nekā Latvijas iedzīvotāju skaits.

Daudz? Jā ļoti daudz!

Vai kolēģa Roberto Saviano grāmatu ”Nāc līdzi” (TV autorraidījumu apkopojumu) var importet, tulkot latviski un uztvert vienlīdz spoži.

Vai garīguma imports var atrisināt mūsu problēmas?

Tikai daļēji, jo viņa māksla ir pieskaņota tieši Itālijas kontekstam. Tā nav sausa teorētiska lasāmviela ar skaitļiem un līknēm.

Jā, viņa monologi nav atskaites, bet gan publicistika.

Pie shēmām un atskaitēm pieradinātā mūsu mediju publika teiks, ka Roberto stāsts par cilvēku sadzīvošanu caur kāda mūka dzīvi ir ”pārāk subjektīvs” un apraksts par Džovani Falkones  cīņu ar mafiju – ”nomelnošanas kampaņa”.

”Grāmatvežiem/birokrātiem žurnālistikā” ir izdevies pie mums noenkuroties dziļi un smagi. Vismaz pagaidām….

Šis absurdais paradokss pie mums ieradies bez ieejas biļetes.

Māksla mediju publicistikā šādam – birokrātiski domājošiem ”žurnālistiem” un publikai, protams kļūst par nevajadzīgu traucēkli.

Taču jūtas un sajūtas vienalga pārkāps pāri visiem žogiem, kurus uzbūvēs prāts.

Šajā pasaulē viss nav vienkrāsains.

Ir starpība starp blēžiem ”šķēlēm”, ”šleseristiem” un godīgiem līdzcilvēkiem.

Visi neņem kukuļus un visi politikā nebūs gļēvi līdēji.

Tieši šo robežšķirtni jāsaglabā un tās demarkācijas līnijas apsargi un robežsargi ir žurnālisti.

Robežstabi ”iet”  starp NORMU un ”nenormālo alkatību”, kuras rezultāti brucina ticību mūsu valstij Latvijai i pēdējā ceturtdaļgadsimta laikā.

Cerēsim, ka ”zilajos ekrānos” beidzot parādīsies saturs.

Cerēsim.

 

Kaktusi - mūsu izvēle.

Kaktusi - mūsu izvēle.