Twitteržurnālistika:nopietna problēma turku valdībai. Mediju mācība LV skolām?

2013. gada 28. jūlijs

Darbs Turcijā. 2013

Darbs Turcijā. 2013

”Žurnālistu situācija Turcijā kļūst aizvien sarežģītāka. Īpaši tagad – pēc pavasara protestiem Stambulā. Daudzi ir ievainoti, arestēti vai atlaisti no darba, jo šopavasar ir uzdrošinājušies protestēt pret Erdogana valdību” – konstatē zviedru Kultūras ziņām Erkans Ipkeci, Turcijas žurnālistu savienības valdes priekšsēdētājs.

Viņš informē par to, ka apmēram 70 turku žurnālistu ir zaudējuši darbu sakarā ar aktivitātēm Taksima laukuma notikumu atspoguļošanā.

Jāpiezīmē, ka žurnālistu stāvoklis Turcijā līdz šim ( salīdzinoši ilgi) ir bijis neapskaužams. Kā norāda ”Bezrobežu reportieru” ziņojumi, Turcija atrodas tikai 154. vietā preses brīvības ”tabulā”, aiz Birmas/Mjanmas, Irākas un Zimbabves. Iemesli nav tālu jāmeklē.

Turcijas valdība jau sen veic ”tiešu spiedienu” arī uz privāto mediju vadītājiem, par ekonomisko cenzūru nemaz nerunājot. Kurdu problēmas ir sena un hroniska Turcijas mediju cenzūras kaite. Tagad klāt nākuši jauni cenzēšanas reģioni.

Protams, ka spiediens uz žurnālistiku panāk tās nosmakšanu. Rezultātā publisko tribīni pārņem neetabletie ”mediji”. Šo tendenci var pašlaik novērot arī Latvijā. Arī šeit alternatīvie informēšanas ceļi pamazām nomaina etablētos medijus.

Nav noslēpums, ka Turcijas valdība jau salīdzinoši ” sen” traktē mikroblogu Twitter kā ”nopietnu problēmu”. Pagājušajā pirmdienā uz policiju tika nogādāts kāds TV žurnālists, kurš bija atļāvies pavasarī, Taksima laukuma protestu laikā ”izteikties kritiski par valdības reakciju” un liecinājis savā twiterierakstā, ka turku policija ir apzināti bombardējusi ar asaru gāzi kafejnīcu iekštelpas, nevis laukumus. Kolēģi arestēja.

Diemžēl žurnālistu vajāšana nav tikai Turcijas vai Zimbabves problēma.

Jāpiezīmē, ka arī Latvijā žurnālisti jorpojām tiek vajāti. Gan tieši (ar policijas starpniecību), gan arī netieši – ”noslēdzot ēteru” konkrētām, nevēlamām personām. 

Diemžēl.

Skandalozais Ilzes Naglas ”gadījums”, kas aizskanēja līdz Eiropas tiesai, saglabājot nemainīgas ”iesaistīto” amatpersonu pozīcijas sabiedrības apritē, ieies mūsu žurnālistikas vēsturē. Latvijas valsts tagad maksās Ilzei kompensāciju no savas, nevis toreizējās Iekšlietu ministres kabatas.

Pavisam drīz notiks arī Rīgas domes šefa Nila Ušakova tiesas process (sakarā ar elektroniskā pasta faktu noplūdi) pret žurnālistu Leonīdu Jākobsonu, kas, protams, pievērsīs Latvijai pasaules mediju uzmanību. Cerams, ka šoreiz mūsu tiesnesis spēs iedziļināties mediju misijas loģikā, nebruģējot ceļu nākamajam ”valsts kases” kompensācijas gadījumam pēc sekojoša sprieduma Eiropas Tiesā. Līdzīgi kā tas bija novērojams Ilzes Naglas gadījumā.

Mani satrauc mediju žmiegšana. Raugoties uz procesu attīstību mediju areālā, Latvijā joprojām novērojamas uzkrītošas erozijas pazīmes – nesakārtotā žurnālistikas profesionālā apmācība augstskolās; spēcīgas profesionālas organizācijas trūkums, kas apvienotu visus, ne tikai bijušos ”Dienas” žurnālistus; sabiedrības nekompetences mediju misijas virsuzdevumos. Pēdējais ir būtisks klupšanas akmens, jo zināma daļa sabiedrības (postsovjetiska iespaidā) joprojām uztver medijus vai nu kā goda plāksni, pieprasot pozitivizētas ziņas (kā PSRS laikos), vai arī redz tikai ”revolveržurnālismu” (karstais krēsls) kā vienīgo mediju profesionalitātes rādītāju. 

Jau sen esmu runājusi par mediju specifikas apmācības nepieciešamību mūsu skolās. Gandrīz visi ikdienā patērē medijus un tāpēc būtu saprātīgi tos mācīt jau skolas solā. Ieguvumi būtu vairāki – mediji vairs nespētu manipulēt ar savu publiku, auditorija prastu atšķirt labu žurnālistiku no sliktas un visbeidzot celtos mūsu sabiedrības kopējais demokratizācijas līmenis. Lasītājs sāktu saprast arī līdz šim mazāk pazīstamu labu žurnālistiku.

Pagaidām lielākais šķērslis šai iniciatīvai esot mediju skolotāju iztrūkums Latvijā. Mūsu valstī pedagogus gatavo neskaitāmās augstskolās. Vai nebūtu pienācis laiks vismaz vienā no tām sākt gatavot arī mediju skolotājus?

Žurnālista dzīve – bez mājām un ar miesassargiem.

2012. gada 25. janvārī

Pēc ”Gomorras” izdošanas tās autors Roberto Saviano dzīvo nomada dzīvi – katru trešo nakti nakšņojot citā vietā, apsargu pavadībā. Naktsmītnes un apsargus viņam apmaksā Itālijas valsts.

Problēmas izraisījusi viņa grāmata, kas atmaskoja neapolitāņu mafiju un tās saistību ar kriminālajām un augstākajam politiskajām un ekonomiskajām aprindām valstī.

Pašlaik viņš strādā pie ”banku tēmas”, kuras pēc Saviano domām esot ” zaudējušas imūno aizsardzību” t.i. ņem pretī ”melno naudu”. Iemesli – ekonomiskā krīze, kuru katrs cenšas pārvarēt ”kā nu var”.

Pret bankām esot jāiet.

OK, lai viņam veicas.

Itālijas mafijas (vairāki grupējumi) tieši ietekmē banku sektoru, jo gadā apgroza apmēram 123 miljardus latu un liek lietā apritē apmēram 53 miljardus skaidrā naudā.

”Mafija kontrolē visu celtniecības sektoru. Nevis piespiežot lēmējiem pistoli pie deniņiem, bet gan izmantojot citus ceļus” – konstatē Roberto Savieno.

Viņam ir konkrēti piedāvājumi kā rīkoties.

Piemēram, neatļaut ”nodokļu paradīzēs” reģistrētiem uzņēmumiem investēt Eiropā.

Lai gan skaidri zināms, ka pašreizējās krīzes apstākļos neviena Eiropas valsts šādu iniciatīvu neuzņemsies.

Saviano atbalsta Monti nākšanu pie varas Itālijā.

Ar šo valdības vadītāju varot sarunāties, ar Berluskoni šī iespēja netika dota.

Pateicoties Berluskoni pazušanai no politiskās skatuves, izzuda arī visi viņa mēģinājumi ierobežot prese brīvību Itālijā.

Lielākā bēda žurnālistikā (pēc Roberto domām) esot pašcenzūra.

Tie publicisti, kas uzdrošinās pateikt patiesību vai iet pret tabu pieņēmumiem, vai arī nostaties ”pret vēju” – tiek izsaldēti un aprieti.

Viena sabiedrības daļa viņus nevar ciest un cītīgi apkaro.

Nav grūti uzminēt – kura tā ir….

Protams, ka ne visi žurnālisti iztur šo psiholoģisko slodzi ”būt publiskam nemīlulim”.

Tāpēc arī atsakās no savas misijas.

Itālijā ir sena kreisās preses tradīcijas un tāpēc sabiedrībā kopumā saprot kāda ir žurnālista darba sūtība.

Pašlaik Roberto Saviano gatavojas saņemt Stokholmā Ulafa Palmes prēmiju (par ieguldījumu rokošajā žurnālistikā) un turpina lasīt lekcijas vairākās pasaules universitātes.

Viņa monologi TV raidījumu ciklā Itālijā drīz tiks izdoti grāmatā ar nosaukumu ”Pievienojies!” un tas ir lieliski.

Nesen, vizītes laikā ASV Roberto juties vislabāk, jo amerikāņu miesassargi esot ļoti profesionāli un ļāvuši viņam brīvi pārvietoties pat metro, iepirkties lētos veikalos un pastaigāties pa pilsētu ilgi, bez traucējošās apsargu klātbūtnes (sargi turējušies pa gabalu). Rezultātā esot radusies grāmata par Ņujorku. Pagaidām nav skaidrs, kad un kur tā iznāks.

To vajadzēšot pirmo reizi publicēt ārzemēs.

Izdevniecība vēl neesot atrasta.

Pašlaik Roberto ir atpakaļ savos bunkuros Itālijā, kur viņu apsargā valsts finansēti tautieši un katru trešo nakti (drošības dēļ) jāpārguļ citā vietā.

Gomorra viņu ievietojusi kā pirmo ”likvidējamo personu sarakstā”.

Tāpēc savā dzīvoklī viņš uzturēties nedrīkst.

Kur viņš nakšņo?

Armijas kazarmās, dažādos dzīvokļos Ziemeļitālijā, reizēm arī Sardīnijā.

Roberto Saviano dzīvo šādi kopš 2006. gada 13. oktobra, kad itāliešu ”mafija” viņu nolēma ”fatvai” =  nāves sodam. Žurnālists bija atļāvies pateikt pārāk daudz, ”aizrokoties” pārāk dziļi korumpētības purvā.

Kā viņš jūtas?

Mēģina izturēt.

Rīta ”apskatīsim” nākamo prēmijas laureāti meksikānieti Lidiju Kaho.