Cik ilgi vēl pacietīsim viņus? Netolerantos un teroristus?

Speciāli TVnet

ušakovs berzins

Foto: TVnet 

Ir iestājies neiecietīgo egoistu laiks. Netoleranto brīdis. Tie paši, kuriem empātija un tolerance ir svešvārdi bez skaidrojošas vārdnīcas. Bēgļus, migrantus, romu ubagus un vietējos pensionārus tagad var lamāt skaļi, bez stomīšanās. Čečenijā drīkst ieslodzīt cietumā gejus, Ungārijā aizliegt Sorosa augstskolu, Latvijā ieviest tikumības hartu skolotājiem, lai gan nejēdzīgie ātrie kredīti turpina pārpludināt mūsu reklāmas telpu kā tarakāni, kurus neņem dusts. Caurkritis valsts prezidents piesakās Rīgas Domes vadītajā amatam jūnija vēlēšanās, un vairāku pašvaldību vadītāji turpinās līdz zārkam nosēdēt savā vēlētajā amatā. Viņi nekautrējas par to, ka ir netoleranti. Jo bezkaunība ir dzīves norma, ja prot «uzšķaudīt» citu tiesībām. Vai tolerance ir vajadzīga?

Kas ir tolerance

Tolerance ir sarežģīts fenomens. Tas nozīmē iecietību, pieklājību, empātiju un laipnību. To pašu, ko ikviens no mums ik dienas vēlas saņemt no ārpasaules. Kā komunikācijas normu civilizētas saziņas apstākļos. Tas nozīmē neuzbrukt cilvēkiem, kas domā vai dzīvo citādi, neapkarot personas, kas neizskatās un nedomā tā, kā mēs paši. Citiem vārdiem – tā ir savstarpējā cieņa, kas attiecas arī uz svešajiem un nepazīstamajiem jeb savādajiem pašniekiem (cilvēkiem no pašu vidus).

Līdz šim cilvēku sabiedrībā domāja, dzīvoja un rīkojās pretēji tolerances loģikai – jo praktiski visur un vienmēr dominēja reliģioza netolerace pret citādajiem. Valstīs, kurās eksistējusi vairākuma reliģija, neiecietība un kašķība pret «svešajiem» un «savādajiem» vienmēr bijusi norma. «Kā tāds» šis fenomens ir dzīvs joprojām, līdz mūsu dienām. Arī mūsu sabiedrībā Rīgā, Pāvilostā vai Rūjienā nereti noskatās uz melnādainajiem, smīkņā par gejiem, ironizē par blondīnēm un šausminās par ebrejiem. Reizēm pat neapzinoties, ka tas nav civilizēta cilvēka cienīgi – šādi rīkoties, kaut arī tā bija (līdz šim) pieņemts. «Kāds» ir to deklarējis, un mēs tam ticam un sekojam. Akli un nekritiski. Īpaši bīstams šis ticības aklums ir šodien, kad demagogu armijas internetā sludina savas «patiesības» par «briesmīgajām feministēm», «alkatīgajiem bēgļiem», «grēcīgajiem tradicionālās ģimenes grāvējiem» un «sorosītu salašņām».

Šodien šī neiecietība + nekaunība + kašķība un nicība jeb = netolerance sinhronizējas ar politiskās un ekonomiskās varas spiediena imperatīviem, tāpēc «visiem citādajiem» jākļūst par visu publisko nelaimju grēkāžiem tieši tāpat kā sociālisma apstākļos visiem bija jākļūst par komunisma cēlājiem. Gribi vai negribi.

Interesanti, ka neiecietība pret citādajiem sākusies ar reliģijas/ticības (nevis cilvēku kā personu) neiecietību. Lai gan Kristus pats vienmēr noraidījis varmācību, viņa ticības ietvaros tolerances un savstarpējās iecietības idejai bijis grūti iedzīvoties un izturēt. Brīdī, kad kristīgā ticība pārtop oficiālajā valsts reliģijā, tā saplūst ar ķeizara kultu un automātiski paliek intoleranta (neiecietīga, nosodoša) pret citādajiem un asiņaina pret nepaklausīgajiem.

Kāpēc karojam ar citādajiem

Karš ar citādajiem jeb «ķeceriem» cilvēces vēsturē bijis ilgs un nogurdinošs, jo sākās jau svētā Augustina laikā. Tieši viņš sāka pieprasīt bargu sodu par nesekošanu valsts reliģijas normām jeb ķeceru dedzināšanu ugunī un svēto inkvizīciju. Viņš izmantoja Akvīnas Toma formulējumus, kur ticības normu pārkāpēji tiek pielīdzināti naudas viltotājiem. Brīdī kad kristīgā ticība ieguva valsts reliģijas statusu Romā, tā kļuva agresīva. Kristus sekotāji zibenīgi pārvērtās no aitām par lauvām un tolerances vietā, sāka pieprasīt kolektīvu netoleranci pret visām heterodoksijas formām. Donatisti un priscillieši bija viņu pirmie upuri. Taču brīdī, kad Eiropā jau bija kolektīvi kristīta un pat ariānisms uzvarēts, ticība iecementēta kā fundaments, aktīvi sākās kauja zem krusta ēnas pret tiem, kas tic citādi. Tos publiski nosauca par ķeceriem un grēciniekiem, sātana izdzimumiem. Piemēram, katoļiem izdevās fiziski iznīcināt visus (bogomili, patarēni, katarēni, valdieši, husīti), kas atļāvās atkāpties no Baznīcas nospraustās līnijas. Piemēram, 1562.gadā vienā pašā Francijā par nepareizu ticēšanu tika noslepkavoti 3000 cilvēku (bērnus ieskaitot) Merandolā (Mérindol Cabriére) un vēl 22 Provansas ciemos. 670 notiesāja spaidu darbos galerās.

No 1562. līdz 1789. gadam norisinājās karš starp katoļiem un protestantiem Francijā, kas sasniedza kulmināciju «Bērtuļa nakts» asinspirtī, kas faktiski norisinājās nedēļām ilgi. Nantes edikts (1598.gadā) situāciju neatrisināja, taču noslēdza mieru, piešķirot katoļticībai valsts reliģijas statusu un protestantiem – pakārtotas reliģijas pozīciju. Reāli nekas nebija beidzies, tagad jebkurā brīdī bija no jauna varēja sākt ķildas, karu un nogalināšanu reliģijas dēļ. Ticība derēja kā motīvs kašķa sākšanai.

Valstu pārvaldes loģika pieprasa lozungu «Viens karalis, viens likums un viena reliģija visiem». To deklarē arī šodien Putins Krievijā, Tramps ASV, būvējot mūri pret Meksiku. Iekšējie un ārējie ienaidnieki palīdz saliedēt savējo rindas. Bez ienaidnieka nav vienotības – tā uzskata daudzi, un tāpēc «citādajiem» jāuzņemas upurjēra loma. Vienkārši tāpēc, ka tā ir ērtāk un praktiskāk. Taču vai godīgāk?

Kurš pret to protestēja pirmais

Šķiet, ka visskaļāk noskanēja Voltērs. 1761.gadā kāds 64 gadus vecs protestantu tirgotājs Žons Kalā (Jean Calas) tika publiski apsūdzēts sava dēla nogalināšanā. Fanātiskais, sakūdītais pūlis klaigāja, ka tēvs esot aizliedzis dēlam kļūt par katoli, un tāpēc pieprasīja publisku atriebību. Tiesa piesprieda tēvam nāves sodu, saraustot gabalos uz moku rata. Pievērsiet uzmanību – tiesa (nevis pūlis) piesprieda šo sodu. Tāpēc arī 1763. gadā Voltērs vērsās ar publicistisku tekstu pret tiesnešiem. Vēstījumu var izlasīt slavenajā «Traktātā par toleranci» (Traité sur la tolérance). Filozofa publicistika piesaistīja tiesas uzmanību un pārliecināja juristus. 1765.gadā apsūdzēto atbrīvoja. Starp citu, sava traktāta beigās Voltērs uzsvēra, ka nav nepieciešama nekāda diža māksla vai izcilas oratora spējas, lai pierādītu, ka kristiešiem ir jābūt tolerantiem (iecietīgiem) citam pret citu un jāuztver apkārtējie kā brāļi. Ieskaitot turkus, ķīniešus, ebrejus, siamiešus un visus pārējos. Jo visi esam vienā tēva – Dieva radīti. Ar šo Voltērs atbalstīja apgaismību «no apakšas». Viņš vēlējas argumentēti pārliecināt «augstākās aprindas» (tiesu) par godprātību un toleranci kā ļoti svarīgām civilizētās sabiedrības kategorijām. Lai tās nekļūdītos muļķīgu aizspriedumu vārdā, notiesājot nevainīgu cilvēku. Tie, kas ir pie varas, var pārmainīt šo pasauli, lai tā kļūtu labāka. Voltērs bija cietis no baznīcas spiediena jau iepriekš, tāpēc grāmatu par toleranci izdeva un iespieda bez autora vārda un izdošanas gada. Līdzīgi rīkojās arī Spinoza un Loks.

1544.gadā sludinātājs Sebastians Kastello iestājās Serveta aizstāvībai ar savu publicistisko darbu «Vai ķeceri jāsoda?», kurā uzsvērts, ka «cilvēka nogalināšana nenozīmē ticības aizstāvēšanu, tā ir cilvēka nogalināšana» (slepkavība). Mišels Montēņs (Michael de Montaigne) esejā rakstīja, ka visbiežāk cilvēkus apsūdzam par ko, «kas mums liekas», un esam gatavi uzreiz izrēķināties. Arī Spinoza lieto vārdu «tolerance» savā teoloģiski politiskajā traktātā, kas veltīts vajāto aizstāvībai. Viņš uzver, ka brīvā republikā ikvienam ir tiesības domāt un uzskatīt tā, kā katrs no mums vēlas.

Tā bija toreiz, pagātnē. Šodien mums ir jauna soda vieta internets un publiskā telpa, kurā soda stabu vietā, nomētā neordināros cilvēkus ar nepamatotiem apvainojumiem un svētās inkvizīcijas vietā – vajā Twiter vai Facebook vietnēs. Joprojām skan aicinājumi no reliģiskām un politiskām «kancelēm» nelasīt noteiktas grāmatas, vajāt iezīmētus cilvēkus. Ieradumam liels spēks?

Teroristi agrāk un tagad

Visi šeit nosauktie senie tolerances bruņinieki bija vienoti vienā jautājumā – katrs varam domāt citādi, taču savu ideju vārdā nedrīkstam pieļaut valsts šantāžu un varmācību. Ne Voltērs, ne Spinoza vai Ruso nepiekrita varmācībai idejas vārdā. Piemēram, 1762.gada 19. februārī kādam protestantu mācītājam tika piespriests nāves sods. Viņu mēģināja atbrīvot ar varu, bet Ruso atteicās šos ļaudis vēlāk tiesā aizstāvēt.

Varmācība nav un nebūs tolerances māsa.

Pret netoleranci cīnījās arī Tomass Mors savā «Utopijā» (1516) un Martins Luters – noraidot inkvizīciju un ķeceru dedzināšanu sārtā. Terorisms iekļaujas šajā skalā. Taču spridzinātāji ideālistu traktātus nelasīja. Viņi rīkojās.

Populārākais no pasaules teroristiem pirms simts gadiem kravāja savu ceļasomu, lai sāktu atpakaļceļu no Šveices uz Krieviju caur Zviedriju un Somiju. Tas notika 1917.gada aprīlī. Padomā bija grandiozākā terorisma akcija pasaules vēsturē. Terorisma finansētāji tolaik bija vāci, kas atradās kara situācijā ar Krieviju, tāpēc piedāvāja Vladimiram Uļjanovam atgriezties dzimtenē un «savārīt» tur nemierus. Šķiet, ka tobrīd Berlīnē neviens no Uļjanova finansēšanas iniciatoriem pat iedomāties nespēja, cik lielu «putru» vīrs ar ķīļbārdiņu ievārīs Pēterburgā 1917.gadā. Vāciešiem bija vajadzīgi nemieri ienaidnieka aizmugurē, un tas arī viss. Tālāk viņi nedomāja. Taču plānotais izdevās ar uzviju. Pa ceļam no Vācijas viņš iegriezās Stokholmā, kopā ar sievu un partijas biedriem. Viņā pusē jūrai jau gaidīja banketa galds ar šampanieti. Tas nozīmē, ka Eiropa atvēra durvis savas vēstures lielākās traģēdijas autoram – Ļeņinam ar šampanieša glāzi rokās. Tas notika 13. aprīlī. Fotogrāfijās šis mirklis ir saglabāts.

 

lenins stokholma

Ļeņins (priekšplānā ar lietussargu) sarunā ar zviedru žurnālistu Tūre Nērmanu Stokholmā 1917. gada 13. aprīlī. Foto: SVD

 

Attēlā Ļeņins pārliecina savus partijas biedrus Stokholmā par proletariāta diktatūras nepieciešamību un lūdz naudu. Ziedo visi, pat konservatīvo ārlietu ministru Arvīdu Lindmanu ieskaitot, kurš piebilst: «Lai viņš ņem un brauc projām!» Par ieguvumu Karls Radeks dodas iegādāties jaunu uzvalku, bet Ļeņins nav bijis ar mieru iegādāties jaunu mēteli un tīru apakšveļu. Viņš Petrogradā taisīšot revolūciju, nevis atvēršot veikalu. Vakarā krievi turpināja ceļojumu uz Somiju. Vilcienam atstājot peronu, tika spēlēta Internacionāle un kāds meta sastāvam pakaļ ziedu pušķi. Ļeņins ieradās Pēterburgā 16. aprīlī, un viss, kas notika tālāk, ir izlasāms vēstures grāmatās. Interesanti kas būtu noticis, ja viņš būtu apcietināts Stokholmā un boļševiku terors Krievijā nebūtu iesācies? Vai Zinovjevs, Trockis vai Staļins būtu nostājušies viņa vietā? Diezin vai. Vēsture būtu gājusi citu ceļu, bez terorisma Krievijas valsts politikas līmenī. Toleranci viņi būtu tomēr iemācījušies.

Tolerances robežas

Jautājums par tolerances robežām bijis aktuāls vienmēr. Tas svarīgs arī šodien, kad teroristi spridzina metro stacijas un mēģina ticības vārdā sabraukt nevainīgus bērnus pārliecības dēļ. Tāpat kā Ļeņins. Cik tālu drīkstam iet laipnībā un tolerancē pret cilvēkiem, kas nav pretimnākšanu pelnījuši?

Protams, «viņi» mūs izmanto. Tolerantajā Veimāras republikā piedzima un izauga fašisms. Tas pieņēmās spēkā un likvidēja to pašu demokrātiju, kas bija atļāvusi tam eksistēt. Kārlis Popers savā pētījumā par tolerances efektiem politikā «Atvērtā sabiedrība un tās ienaidnieki» (1945) konstatē tolerances paradoksu – ja tolerance kļūst nekontrolējama, tad tā pašiznīcinās un izzūd. Ja neaizstāvēsim tolerantu sabiedrību pret netoleranto uzbrukumiem, tad to nodosim un likvidēsim.

Ka īsti rīkoties brīdī, kad musulmaņu islāma kaujinieki nāk virsū ar savu melno karogu un turpat līdzās mīņājas ne mazāk kareivīgie «rossijaņe» ar savu Eirāzijas ideoloģiju un slāvu pārākuma pārliecību jeb pašmāju «genderisma apkarotāji». «Kamēr mēs esam spējīgi viņus uzklausīt diskusijas ceļā, diskutēt loģiski un turēt kontrolē ar publiskās domas atbalstu, tikmēr viss ir kārtībā. Taču brīdī, kad netolerantie pārkāpj demokrātiskas diskusijas noteikumus, tad vairs nedrīkst šiem ļaudīm dot vārdu un iespēju noteikt publiskās domas dienaskārtību. «Ikviena kustība, kas ir netoleranta, ir nepieņemama demokrātiskajā sabiedrībā. Neiecietības un netolerances sludināšana ir noziedzīga rīcība un tāpēc pielīdzināma slepkavībai ar iepriekšēju nodomu, cilvēku nolaupīšanai vai verdzības atjaunošanai,» rakstīja Popers.

Tas ir vienkārši. Jo demokrātija nav mistisks fenomens, kas pie mums būtu nolaidies no debesīm kā rasa vai sniegs. Tas ir cilvēka radīts mehānisms, un tikai paši esam atbildīgi, vai tas paliks dzīvs, vai netolerantie to tomēr iznīcinās, pārvēršot mūsu publisko telpu cietumā.

Tas ir atkarīgs no mums pašiem, no mūsu tolerances.

 

Kristieši kā vajātākā ticīgo minoritāte pasaulē. Sievietes, geji un apostasija*

Boko Haram TVNet foto

Par ticību mūs visus joprojām turpina vajāt. Ticību kari izpaužas ne tikai kampaņu bruņotajās agresijās un asiņainos pasaules karos, bet arī pavisam ikdienišķos sadzīves konfliktos. Piemēram, ir jāatsakās svinēt Ziemassvētkus ebreju decembrī, jānovelk parandža Eiropas veikalā un jāmēģina neskatīties acīs musulmaņu pārdevējam, pērkot viņu bodītē čības vai smaržu eļļas. Ticība diktē domāšanu un uzvedību – šeit, tur un visur.

80% vajāto ir kristieši

Drūmi ziņojumi par asiņainiem pašnāvības atentātiem pret baznīcām, kristiešiem, kurus zvērīgi noslepkavo džihādistu fanātiķi, nav nekas neparasts. Tūkstošiem cilvēku šodien pamet savas mājas, lai paglābtos no vajāšanas viņu kristīgās ticības dēļ. International Society for Human Rights ziņo, ka 80% no reliģiski vajātajiem mūsu planētas iedzīvotājiem ir tieši kristieši. Tātad katru 11. minūti (katru dienu) tiek nogalināts kārtējais cilvēks viņa kristīgās ticības dēļ. 139 pasaules valstīs 200 miljoniem cilvēku netiek nodrošinātas tiesības apmeklēt baznīcu, lai gan ANO Cilvēktiesību deklarācijā šo iespēju garantē mūsu visu kolektīvi parakstītie dokumenti.

Kristiešiem visbīstamākās valstis

Starptautiskā palīdzības organizācija Open Doors ir publicējusi kristiešiem bīstamāko valstu sarakstu. Visbīstamākā ir Ziemeļkoreja. Šīs komunistiskās valsts «darba nometnēs» ieslodzīti ap 70 000 kristiešu, no kuriem 6000 dislocēti cietumā nr. 15, kurā katru svētdienu jāpiedalās propagandas rituālā, kura laikā publiski jāatsakās no savas ticības. Spītīgos salauž ar spīdzināšanu. Lielākā daļa 15. cietuma ieslodzīto neiztur un mirst savas ticības dēļ.

Nākamā ir Somālija. Islāmistu terorisma organizācija Alšabab jau sen pārvērtusi vietējos kristiešus savos medību laupījumos: «Somālijā kristīgs cilvēks nedrīkst paļauties nedz uz kaimiņu, nedz draugu vai darba kolēģi. Pretējā gadījumā jūsu galva ripos» (Open Doors).

Nigērija ir trešā bīstamākā valsts. Tur pēdējā laikā plosās islāmistu kaujinieku grupējums Boko Haram, kuru kontā (kopš 2009. gada) ir 3000 noslepkavoto kristīgi ticīgo cilvēku dzīvības. Pašlaik šis grupējums nokļuvis mediju uzmanības centrā sakarā ar 200 mazgadīgu skolnieču varmācīgu nolaupīšanu no skolas. Sektas vadītājs meitenītes izprecināšot par pieklājīgu cenu, un izglītība sievietēm esot kaitīga. Tā sakot – nopelnīs «par miesu» un pakalpos savam pravietim ar «pareizu rīcību».

Birmā baznīcas bombardē ar valdības kara lidmašīnām, bet Mali, Tanzānijā, Etiopijā un Nigērā vajā ar šarija (linča) tiesu sistēmu, kas palīdz linčot ne tikai sievietes un bērnus, bet arī kristīgos.

Pakistānā pret baznīcām cīnās ar pašnāvniekiem spridzinātājiem. Piemēram, pērn šādā veidā Pešavārā tika nogalināti 120 cilvēki, sprāgstot lādiņam baznīcā.

Kā norāda Human Rights Watch, Pakistāna ir īpaši bīstama valsts kristiešiem, jo vajāšanu netieši sankcionē arī valdība.

Kristīgo baznīcu grautiņus var konstatēt arī Indijā. Piemēram, 2008. gadā hinduistu radikāļu kustība izvērsa plašus bruņotos uzbrukumus baznīcām, nogalinot ap 500 kristīgo cilvēku, 50 000 iztriecot no mājām un nopostot ap 300 baznīcu.

Nav labvēlīgas arī teritorijas uz dienvidiem no Sahāras. Tur samērā bieži notiek «reliģiskās tīrīšanas» akcijas un rezultātā no zemes visas pazūd vairākas vissenākās pasaules kristiešu kopienas.

Irākā kristiešu skaits ir sarucis no 1,2 miljoniem (1990) līdz 330 000 šodien. Sīrijā pilsoņu kara rezultātā tūkstošiem kristīgo turpina bēgļu gaitas. Koptu kopiena Ēģiptē turpina savu cīņu par eksistenci, pagaidām bez redzamiem rezultātiem, jo baznīcas turpina degt.

Nepatīkams pārsteigums ir arī Apvienotie Arābu Emirāti, kuros pāriešana kristietībā vai ticības diskusijas var novest pie nāvessoda. Baznīcas apmeklējums tur nav veselībai labvēlīga aktivitāte (spīdzināšana, deportācija vai fiziski sodi ir norma).

Ko nedarīja Andris Piebalgs?

Vai Eiropas Savienības augstākās ārpolitikās reprezentantes Ketrinas Eštones (Catherine Ashton) nevēlēšanās parakstīt kopēju rezolūciju pret koptu baznīcu spridzināšanu Ēģiptē ir normāls sekulārs solis?

Piekrītu, ka valsts ir šķirta no baznīcas un politiskajām svirām nav jāieslēdzas noteikta ticīgo grupējuma aizstāvībai. Taču, ja runa ir par masveida vajāšanu un teroru pret cilvēkiem viņu ticības dēļ, tad Eiropas Savienībai kā vienotai platformai būtu jāvērš ekonomiskās sankcijas pret valstīm, kurās cilvēki tiek vajāti viņu ticības dēļ.

Latvijas eirokomisārs Andris Piebalgs šo uzdevumu neveica. ES finansiālais pabalsts jaunattīstības valstīm netika ierobežots kristīgo vajāšanas dēļ. Viņa iniciatīvas vienmēr bijušas niecīgas un darba efektivitāte – ierobežota. Amats it kā aizsedz darba rezultātu, un mēs turpinām vērtēt amatpersonas nevis pēc padarītā, bet gan pēc pozēšanas TV ekrānā.

Taču atgriezīsimies pie kristīgajiem, no kuriem šai situācijā varētu gaidīt izpratni un solidaritāti pret citiem – arī vajātajiem sabiedrības «grupējumiem».

Sievietes un geji – visur vajātie

Diemžēl, klausoties Latvijas kristīgo fundamentālistu skarbajos izteikumos pret gejiem, lezbietēm un sievietēm Latvijā, rodas iespaids, ka šie cilvēki nekad paši mūžā nav tikuši vajāti savas ticības vai pārliecības dēļ un šā iemesla dēļ nespēj iedzīvoties vajātas personas situācijā.

Sieviešu stāvoklis pasaulē ir slikts. Īpaši uzkrītoši tas novērojams tajās pašās valstīs, kuras pieminēju jau iepriekš.

Pakistānas cilvēktiesību komiteja tikko savā preses ziņojumā informēja, ka katru gadu tā saucamo «ģimenes goda aizstāvības» slepkavību rezultātā tēvi un brāļi nogalina ap 1000 pakistāniešu meiteņu. 2013.gadā – 960. Viena no «ģimenes atriebtajām» ir 25 gadus vecā Farzana Parvena, kuras vecāki neakceptēja viņas laulības ar «nepareizu vīrieti».

Pa ceļam uz tiesas sēdi Lahorā sievieti pavadīja pūlis. Tur ieradās arī viņas tēvs un brālis un sāka sist jaunlaulāto sievieti ar rungu un akmeņiem. Pievienojās pūlis, un visbeidzot sieviete nomira uz ielas pie tiesu nama sliekšņa. «Es nogalināju savu meitu tāpēc, ka viņa ar savu nepareizo laulātā drauga izvēli bija sarūgtinājusi un pazemojusi mūsu ģimeni. Es šai laulībai nebiju devis savu piekrišanu, un tāpēc viņai bija jāmirst,» paskaidroja tēvs britu laikrakstam The Guardian. Starp citu, savu iepriekšējo sievu Farzanas Parvenas vīrs bija nožņaudzis. Nedz tēvu, nedz vīru slepkavas Pakistānā netiesāja.

Nigērijā svētdien nogranda kārtējais sprādziens. Šoreiz nevis baznīcā, bet futbola laukumā Mubi pilsētā. Kamēr policisti skaita upurus, ir skaidrs, ka vainīgie ir Boko Haram, jo sports nav tikumīga padarīšana. Vismaz musulmaņu fundamentālistiem tā šķiet. Pēc viņu domām, sports nav savienojams ar īstenu ticību Dievam. Izskatās, ka sportisti būs nākamie rindā aiz kristiešiem un sievietēm Nigērijas «ticības soda bataljona» sodāmo sarakstā.

Apostasija jeb atteikšanās no ticības

Sudānā tikko uz nāvi notiesāta jauna māmiņa Merijama Jehija Ibrahima, kas, laulājoties ar kristīgu sudānieti Danielu, pārgāja kristīgajā ticībā. Ciema «gudrie vīri» izlēma, ka šāda rīcība ir jāsoda un jaunā māte (par ticības maiņu) tiks sista ar pātagām 100 reizes un pēc tam viņu pakārs pie zara.

Tātad Merijamu soda ar nāvi pat apostasiju jeb atteikšanos no savas ticības. Musulmaņiem tas nav nekas neparasts, jo «apostasy laws» ir likumu kopums, kas aizliedz cilvēkam mainīt reliģiju. Kā norāda ASV pētniecības centrs PEW, apmēram 20 valstīs pasaulē šis likums paredz nāvessodu un ir daudz bargāks pret sievietēm.

Dzimtas goda glābšana, terorisms ticības vārdā un «apostasijas likumu» piemērošana pret sievietēm nav tikai Austrumzemju fenomens.

Arī mūsu Latvijas reliģiozie fundamentālisti, līdzīgi Boko Haram, ir gatavi apkarot visu, kas runā pretī viņu iedomām, pārliecībai un ticībai.

Vai geju, lezbiešu un sieviešu pazemošana un vajāšana Latvijas publiskajā telpā arī nav austrumpasaules kristiešu vajātājiem līdzīgs pasākums?

Vai mēs esam labāki?

Patiešām esam?

no grieķu vārda apostasia, kas nozīmē atkāpšanos no savas reliģijas vai tās principiem

Mango zupa un marinēti citroni vējā. Vai ir vērts riskēt?

2014. gada 12. janvārī Maroka, Agadira

Šodien pirmo reizi mūža strēbu mango zupu ar papriku un mazajām rozīnēm. Pēc tam mēģināju notiesāt marinētu citronu. Tā nekas. Velns arī bada laikā mušas ēdot.
Es arī.
Viņa ir berbers! – it kā starp citu komentēja slaids puisis un norādīja un trauslu meiču musulmaņu lakatā.
Pamāju. Zināju, ka berberi ir Ziemeļāfrikas pamatiedzīvotāji. Tie paši, kas apdzīvo vairākas valstis un skaitāmi 45-60 miljonos. Liela, saskaldīta tauta, kas runā apmēram 30 dialektos. Šeit Marokas dienvidos to ir daudz. Taču pēc arābu iekarojumiem viņi skaitās lauķi un tuksneša klaidoņi – nomadi.
Vairums no viņiem šodien esot musulmaņi.
Viņi visi ir nikni, – turpina mans sarunu biedrs un atkal norāda uz to pašu trauslo meiču, kas izskatās nelaimīga.
Vai tu saprotu viņu valodu? – es jautāju.
Nēēē, – pusis smejas, – es esmu arābs. Ar to pietiek! Viņu valodu nesaprot neviens normāls cilvēks! Tikai viņi paši! –
Kāpēc ne?
Ha-ha! Kurš no mums būs tik dulls, ka mācīsies berberu valodu! Neviens! Paskaties uz mums – kādi mēs glīti  un gudri cilvēki! – viņš uzsvēra un norādīja uz sevi un kādu jaunu arābieti.
Berberi tomēr te dzīvo un viņu ir vairāk nekā puse! – es neatlaidos.
Jā, lai viņi dzīvo! Redz, šitie visi trīs ir berberi! Strādājam kopā ar viņiem, bet viņu valodu nemūžam nemācīsimies!  – gavilē mans sarunu biedrs un smejas ilgi un sirsnīgi.  Aprunātā berberu jaunkundze izskatās ļoti nelaimīga. Viņa saprot intonāciju. Aizgriežas.
Berberi nav vienīgie, kuriem šeit klājas pagrūti.
Politiskās pretrunas starp berberu grupām un Ziemeļāfrikas valstu valdībām pēdējo dekāžu laikā ir pieaugušas. Marokā un Alžīrijā šai tautai ilgi bija aizliegts piešķirt saviem bērniem berberu vārdus. Nelaiķis Kadafī Lībijā viņiem pat aizliedza dziedāt savas tautas dziesmas dzimtajā valodā. Tāpat bija aizliegts rakstīt amazi valodā vai izdot berberu valodā grāmatas.
Šodienas Maroka ir konstitucionāla monarhija un karalis Muhameds VI, kurš pašlaik viesojas tepat Agadiras tuvumā, pret berberiem oficiāli izturas humānāk.
Vietējie viņu mīl, viņa portreti nav 100% jāeksponē visās mājās un publiskajā telpā (kā tas bija ar viņa tēvu). Tagad karalis pieprasa, lai viņa ģīmetne obligāti grezno tikai iestādes un publisko telpu. Tas skaitās ļoti progresīvi. Viņu šeit mīl un tāpēc ”arābu pavasaris” no Tunisijas vai Ēģiptes uz šejieni nepārsviedās.
Mazāk sajūsmā par monarhu ir okupētās Rietumsahāras iedzīvotāji.
Par to rīt.
Tagad par Muhameda VI valdīšanas sekām. Viņa vadībā Marokas situācija ir krietni vien liberālāka nekā citās Ziemeļāfrikas musulmaņu valstīs. Sievietes šeit ir salīdzinoši brīvākas nekā citur. Jauni pārīši atļaujas staigāt pa liedagu roku rokā, kas citur – konservatīvākās musulmaņu valstīs nebūtu pieļaujams. Viņas smaida. Labvēlīgi atbild ārzemniekiem. Bradā pa jūru un sit liedaga futeni.
Starp citu – viss liedags tiek regulāri pārslogots ar neskaitāmām futbola komandām, kas mačojas cita ar citu. Tās nodala svītras, kas ievilktas smiltīs. Nav skaidrs šī pludmales futbola entuziasma iemesls – vai valstī pietrūkst stadionu, jeb spēlēt futeni pludmalē ir maskulīns pasākums. Tā teikt – vīrišķības demonstrācija.
Par to liecina arī neskaitāmie izskalotie prezervatīvi, kas lielā skaitā grezno Agadiras pludmali pēc vētrās. To ir gandrīz tik pat daudz kā gliemežvāku…atliek brīnīties vai seksuālās aizsargfunkcijas tiek veiktas uz kuģiem okeānā (tos atskalojot uz krastu), jeb pie vainas ir vietējā kanalizācija, kas intensīvi un neattīrīta tiek novadīta jūrā.
Labais karalis varēja parūpēties par kanalizāciju.
Vairāk parūpēties.
Citādi peldēties šeit varēs arī turpmāk tikai baseinos un jūrās zivju vietā peldēs prezervatīvi.
Starp citu – zivju jūrā šajā piekrastē vairs nav.
Nemaz nav.
Starp citu, žurnālistus labais Muhameds VI nemīl. Uz robežas man bija barga saruna ar robežsargiem dēļ profesijas. Nācās dievoties, ka šeit neko kritisku nerakstīšu.
Nevarēju to apsolīt.
Neatkarīgā prese šeit ir ierobežota, no 2005 – 2006. Gadam tika slēgtas vairākas avīzes, kas mēģināja izgaismot Rietumsahāras problēmas. Pāris žurnālisti tika arestēti.
Tagad domāju – vai riskēt uz braukt rīt uz Rietumsahāru?
Kā jums šķiet?

Austrumeiropas patriarhāta šoks: sievietes vairs neklausa….

2012. gada 29. septembrī
Sievietes Damaskā. Autores foto.

Sievietes Damaskā. Autores foto.

Jaunā beduīnu sieviete tikko bija dzemdējusi dvīņus. Mazuļus atnesa nomazgātus un tīrus, dzidrus kā rīta rasa.

Brīdī, kad jaundzimušie iegūla viņas rokās, sieviete nokrita uz ceļiem un sāka savu lūgšanu:

  • Mīļais un augstais Dievs! Lūdzu izdari tā, lai šie nevainīgie un skaidrie bērni izaug par labiem un krietniem cilvēkiem! Lai viņi nekādā veidā nelīdzinās maniem brāļiem un viņu tēvam. Es Tevi lūdzu, Dievs!-

Sieviete lūdza skaļi un sirsnīgi. Laimes asaras ritēja pāri viņas vaigiem kā rudens lietus lāses. Sāļas, skaidras un patiesas.

Sieviete bija pārliecināta, ka šajā slimnīcā neviens viņas valodu nesaprot. Viņa runāja arābu valodā, bija pirmo reizi mūžā ārpus sava klana. Slimnīcas sterilajā vidē. Projām no pierastās, patriarhālās vides. Viena pati.

Viņa runāja ar debesīm un nepamanīja, ka daudzi tomēr saprata viņas lūgšanas tekstu un zemtekstu.

Kas ir svarīgi?

Divas lietas:

A) tie, kas dzirdēja bija cilvēcīgi cilvēki; neviens no tiem, kas saprata, neko tālāk ”nenoziņoja” kalnam. Citādi jaunajai mātei par ”šiem tekstiem” nāktos atvadīties no savas dzīvības. Mazie puisīši paliktu bez mammas.

Patriarhālie vīrieši ”šādas lietas” nepiedod. Sieviete viņu izpratnē ir dresēts mājdzīvnieks, kuram jāklausa uz vārda. Musulmaņu ekstrēmisti šajā virzienā ir  aizgājuši daudz par tālu, interpretējot islamu pēc sava prāta un ieviešot tajā pravieša Muhameda neakceptētās nejēdzības –  neuzticīgu sieviešu publisku slepkavošanu, izvarošanas upuru linčošanu un daudz citu izdarību, kas liecina par vīriešu pieaugošajām bailēm sieviešu seksualitātes priekšā. Taču šiem ”sabijušajiem puikām” ir rokās kalašņikovi un varmācīgi, netaisni likumi. Tāpēc  ”savu” viņi panāks arī tad, ja trūks pierādījumu un patiesība jau sen būs noslīkusi vircas bedrē. Nepatikt verdzība nedrīkst. Vergam ir jāiemīl savas važas.

B) Kas īsti notiek ar mūsu vīriešiem, kas pazaudējuši ticību saviem armiju/politiskjaiem atamaniem un vadoņiem, metas virsū sieviešu tiesību ierobežošanai. Musulmaņi šajā absurdajā maniakālismā nav vienīgie. Katoļu celibāts joprojām pārsteidz ar savu liekulīgo ”kalpošanu  Dievam”, lai gan baznīckungu seksuāli izmantoto mazgadīgo upuru un mūķeņu skaits jau sen pierādījis šī principa grēcīgumu. Jūdaisma dogmas liek pazust aiz horizonta viņu sievietēm, kas nepiekrīt 1. Ķēniņu grāmatas 1:21 panta interpretējumam mūsdienās.

Pie mošejas

Pie mošejas

Sieviete ilgi ir nesusi ”otrā dzimuma” zīmi ikdienā, sabiedrībā un ģimenē. Samierinājusies ar pakārtotību, sliktāku algu, vīru dzērāju, tukšu ģimenes kasi vai smagākiem dzīves apstākļiem.

Šis process turpinās gadu tūkstošiem un gadsimtiem.

Vairāk man mazāk uzkrītoši. Līdz pat mūsu dienām.

Piemēru ir daudz.

Viens no tiem man šķiet īpaši uzkrītošs un pamācošs,  jo liecina par ”labākās sabiedrībās daļas” nespēju redzēt cilvēkus ap sevi.

Tātad.

PSRS laikā sievietes nekur nevarēja nopirkt higiēniskās paketes. Tās neražoja vietējās ražotnes un paketes neimportēja no ārzemēm.

Tiem, kas Padomju Savienībā un arī Latvijā noteica industrijas un preču sortimentu  – vīriešiem šāda manta nebija vajadzīga, jo viņiem katru mēnesi nebija ”mēnešreižu” .  Tāpēc šāda prece veikalu vai aptieku plauktos neparādījās.

Tas, ka mijoniem sieviešu Austrumeiropā 50 gadu garumā, katru mēnesi centās tikt pāri kārtējai asiņošanai bez paketēm ar pašdarinātu ”salvešu” palīdzību ir tikai viena liecība par mūsu komunistisko vīriešu sabiedrības netolerancei pret ”otro dzimumu”. Viņi saprata tikai sevi un iekārtoja pasauli atbilstoši savām vajadzībām. Piemērojot to tikai savām nepieciešamībām. Pārējie (bērni, sievietes) varēja stāvēt pie ratiem.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas higiēniskās paketes un mazbērnu autiņi vienā mirklī kļuva par pirmās nepieciešamības preci arī mūsu pašu Latvijā.

Taču cilvēku psiholoģija vēl nebija pārkārtojusies Vecie aizspriedumi bija spēkā un sieviešu vajadzības večus kaitināja.

Higiēniskā pakete "ar spārniņiem"

Higiēniskā pakete “ar spārniņiem”

Piemēram, kādā ballē Rīgā (deviņdesmito gadu sākumā), pie svinību galda man līdzās sēdošs sirms kungs sāka skaļi uzjautrināties uz stāstīt anekdotes par ”tām ar spārniņiem” un ” tām, bez spārniņiem”. Runa bija par sieviešu higiēniskajām paketēm, kas tobrīd tika plaši reklamētas televīzijas reklāmās un laikam manu blakussēdētāju bija stipri samulsinājušas.

Vīrietis skaļi ņirgājās un izsmēja ”šīs paketes”, sludinot, ka visos laikos sievietes ir iztikušas ”bez šādām ākstībām” un tāpēc ”muļķošanās ir jāizbeidz” arī tagad. Tāda manta viņam nebija vajadzīga un krita uz nerviem un pēc viņa domām ”higiēniskās paketes” ir nevajadzīga ”ākstīšanās pakaļ ārzemniekiem”.

Tāpēc šo preci vajadzēja anulēt.

Aizliegt. Izmest no veikalu plauktiem un reklāmas ētera TV. Kā nevajadzību greznību.

Ja viņam būtu vara!

Neizturēju un skaļi pavaicāju – ”kādas paketes Jūs lietojat pats. Tās ar vai bez spārniņiem? – Es tādus mēslus nelietoju. Man tos nevajag! – viņš turpināja zviegt. Pēc brīža zviedza un gārdza līdzi vēl daži ”līdzvērtīgie vīrieši” un es nolēmu atstāt saviesīgo pasākumu.

  • Ja man būtu vara tad es…, – teica toreiz aprobežotais kungs Rīgā.

Jā, ja viņam būtu neierobežota vara tad mēs nonāktu līdz valsts un cilvēcības bankrotam.

Faktiski tur mēs jau arī pašlaik esam.

Acīm redzot viņam un līdzīgie joprojām mūsu valstī ir vara, bet šie cilvēki nav varas cienīgi.

Kā šo situāciju izmanīt?

Beidzot pagriezt ceļu sievietēm uz reālajiem varas amatiem valstī. Bez feminisma karoga mastā. Vienkārši pagriezt ceļu…

Taču šeit mūsu vietējie talibāņi gandrīz visus ceļus aizdambējuši.

Piemēram, mūsu pašu Latvija (un vēl astoņas Eiropas Savienības neattīstītās valstīs) pagājušajā nedēļā oficiāli iebilst pret Eiropas Komisijas plānu ieviest 40% kvotu sieviešu pārstāvniecībai biržā kotētu uzņēmumu valdēs. Savas rebes veči vēlas turpināt paši, jo lielo uzņēmumu valdes (kā siltas vietiņas) jau sen sadalītas draudzības un politiskā korumpētības dūžiem. Savējiem džekiem.

Pats dīvainākais, ka aģentūras BNS rīcībā bija nonākusi vēstules kopija, kas datēta ar 14. septembri un liecina, ka no Latvijas puses šo slēdzienu ir parakstījusi Latvijas labklājība ministre Ilze Viņķele.

Tā pati ministre, kuru mēs tikko aizstāvējām pret kristīgo fundamentalistu (54 nevalstisko organizāciju) uzbrukumiem bērnu grāmatiņas sakarībā.

Savādi.

Tikko Ilzi Viņķeli aizstāvējām pret ”aprobežotības presingu”, taču tagad izrādās, ka viņa neaizstāvēja mūs. 

Nodeva ”otrā dzimuma” tiesības. 

Sieviešu 40% garantēta klātbūtne biržā kotētu uzņēmumu valdēs ir ļoti nozīmīgs un būtisks solis uz priekšu Latvijas ceļā no tumsonības pie civilizētās attiecībām publiskajā telpā.

Ļoti būtisks solis.

Tāpēc dzemdētājai un beduīnu sievietei ir taisnība – mūsu bērni nedrīkst līdzināties pašreizējai Latvijas patriarhālo vīriešu sabiedrībai, kas pati neapzinās savu aprobežotību.

No šī posta jātiek ārā.

Valsts nākotnes un mūsu visu vārdā. Sievietes vairs neklausa un …labi vien ir.

Svarīgās preces

Svarīgās preces

Grēkāži un modernais fašisms

2012. g. 5. jūnijā. Speciāli TVnet. Links uz rakstu TVNet šeit.

Foto: TVNet

Lietū un vējā tikko aizvadīts Baltijas praida gājiens Rīgā. Tas pats, kurā pirms vairākiem gadiem kūsāja kaislības un vēlme izrēķināties »ar viņiem» sita augstu vilni, metot »praidistiem» ar mēsliem un vicinoties ar krustiem.

Šogad Latvijas mediji ziņo, ka gājiens norisinājies bez ekscesiem: aizturēts kāds iereibis gājiena pretinieks, kas mēģinājis mest ar jēlu olu, izsaucieni no pūļa neesot bijuši »sevišķi rupji». Pie Dzirnavu ielas pārdesmit cilvēku rādījuši nepieklājīgus žestus un demonstrējuši plakātus» «Pārtraukt agresīvo homoseksuālisma propagandu» un «Pederastija=Pedofīlija». Pie Saktas puķu tirdziņa gājienu sagaidīja vairāki cilvēki, kas bija tērpušies cūku maskās un turēja plakātu «Latvija izmirst». » (TVNET, 02.01.2012). Jēkaba baznīcā bija pulcējusies baznīcu elite, kas aicinājusi rīkot »garīgās barikādes» pret tiem, kas citādi izprot tradicionālās ģimenes statusu (LTV, Panorāma, 02.05.2012.).

Pirmo reizi pasākumā piedalījās arī Latvijas valdības pārstāvis – Ārlietu ministrs Edgars Rinkevičs. Turpat bija arī vairāki vēstniecību diplomāti, tajā skaitā ASV vēstniece Latvijā Džūdita Gārbere.

Kurš vainīgs, ka »praidistiem» gājiens šoreiz gandrīz izdevās?

Protams, ka sliktais laiks. Protams. Kā citādi

Ja »praidistiem» izdevās nostaigāt savu gadskārtējo demonstrāciju Rīgas centrā bez »melnās līgas» mēslu zalvēm, tad viņi var pateikties tikai apstākļiem: lietum, aukstumam un vējiem.

Mūsu modrajām »izkārnījumu katapultīm» tobrīd šķiet bijis jāpievienojas Lietuvas katoļu priesteru lūgšanām, lai cilvēki nedodas uz augustā paredzēto amerikāņu popzvaigznes Lady Gaga koncertu Viļņā.

“Mums ir tāds pats viedoklis kā kristiešiem visā pasaulē, un mēs ar šo paziņojumu noteikti negribam sagādāt publicitāti šai kundzei vai jaunkundzei. Mēs lūdzam Dievu, lai saprātīgi cilvēki neapmeklē šos koncertus, jo tie ir dziļi pretkristīgi, un droši vien vairāk nav, ko teikt,” Kauņas arhibīskapa Tamkeviča teikto citē Lietuvas ziņu portāls “delfi.lt».

«Es gribu pateikties visiem, kuri interneta vidē un jebkādā citā veidā nostājāties pret praidu un tā idoloģijas uzspiešanu Latvijā (…). …mums ir jāapzinās, ka praida ideoloģija – tā ir nāves civilizācijas ofensīva « – savā uzrunā ekumēniskā ģimenes vērtībām un tikumiskai sabiedrībai veltītā dievkalpojumā sacīja Latvijas Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs.

Kāpēc homoseksuāļi un tagad arī Lady Gaga tiek gatavoti raganu sadedzināšanas rituālam un no totālas izrēķināšanās ar tiem Rīgā, Viļņā un Maskavā tos paglābj tikai nelabvēlīgi laika apstākļi? Pēc NRA komentētāja domām tā «ir civilizētās pasaules sazvērestība ar homoseksuāļiem, jo diemžēl, šiem cilvēkiem visa viņu domāšana ir virzīta vienā virzienā – baudai! Un tās priekšā viņi nerēķinās ne ar ko, ne ar sabiedrību, ne ar savu veselību, grimstot aizvien dziļāk perversiju purvā,» – secina sestdienas NRA, uzsverot, ka » mums visiem, loģiski domājošiem cilvēkiem, nevar būt divu domu – šāds dzīves veids ir bīstams mūsu sabiedrībai, un tā ir perversija. Tādēļ arī Rīgas domei ir jāatrod drosme, lai nepieļautu praidu kā sabiedrībai bīstamu pasākumu, un beidzot šai lietai jāpieliek trekns punkts!» (NRA.30.05.2012).

Tātad – pie šo cilvēku grupas gatavības demonstrēt savas tiesības Rīgā zem varavīksnes karoga ir vainojama viņu pašu »tieksme pēc baudas» un »grimšana perversiju purvā», nevis mūsu – apkārtējās sabiedrības reakcija pret šo cilvēku citādību.

Popkultūras fenomens, performanču māksliniece un globāls zīmols, kas apvieno modi, mākslu un mūziku Stefānija Džoanna Andželīna Germanota jeb Lady  Gaga  ir satricinājusi visus tradicionālos priekšstatus par popmūziķes tēlu un radījusi jaunu paaudzi ar sekotājiem (BNS, 02.05.2012) arī nav pieņemama garīgo viedokļu mūžīgajiem noteicējiem. Arī viņai tiek gatavots sārts.

Grēkāži ir atrasti. Slikts laiks, vieglprātīga kaislība un nepareiza dziedāšana uz skatuves.

Vai ir tik vienkārši kā izskatās? Vai vainīgais vienmēr ir kāds cits?

Vai mums jāmeklē rezerves izeja no problēmas ar nosaukumu »grēkāzis»?

Cilvēces vēsture pierāda, ka visos laikos cilvēkiem ir bijusi tieksme uzvelt vainu par savām neveiksmēm vai neizdošanos kādam citam. Globālos un privātos mērogos. Ja karjera neizdodas, bizness neiet, laulības dzīves laime apsūbē, bērni neklausa, draugi neattaisno cerības un ceļojums uz siltajām jūrām pārvērties ciešanās un postā, tad vainīgs vienmēr ir kāds cits, jo mēs paši (mūsu tradicionālo sabiedrību ieskaitot) esam tikai apstākļu upuri.

Mēs jau neko! Tie citi ir tie vainīgie!

Jēdziens grēkāzis atrodams Trešajā Mozus grāmatā, kurā Ārons uzveļ izraēļu grēkus āzim. Dzīvnieku pēc tam aizved tuksnesī upurēšanai.

Tā radās grēkāzis. Šī ātrā, ērtā, patīkamā un efektīvā »grēkāža» atrašanas shēma mums noder arī tagad un tiek regulāri pielietota joprojām. Sakot ar antīko Grieķiju, kurā atrada īpašus, upurēšanai paredzētus »grēkāžus» cilvēkus cilvēku izskatā (Pharmakos), kuriem ar varu uzkrāva posta noziegumus un pēc tam šos cilvēkus rituāli nogalināja, uzskatot, ka ar šo epidēmijas, laupīšanas, tikumu trūkums bija uzvarēti, un beidzot ar Lady Gaga, homoseksuāļiem un viņu atbalstītājiem šodien Vērmanes dārzā, kuri izrādās arī »ir vainīgi» pie daudzām modernās sabiedrības nelādzībām. Vienkārši tāpēc, ka viņi ir tādi kādi viņi ir – citādāki = nepareizi.

Protams, ka ar jēdzienu »grēkāzis» mēs šodien saprotam personas, kuras faktiski ir nevainīgas, taču tām apzināti kāds uzkrauj »svešu grēku» un pieprasa upurēties citu cilvēku izdarīto noziegumu dēļ (Jēzus Kristus, Alfrēds Dreifūzs u.c.).

Jā, mēs tikai to zinām. Taču šis nejēdzīgais process turpinās joprojām un tagad atsevišķu grēkāžu vietā tiek atrastas cilvēkus grupas (minoritātes) jeb »kolektīvie grēkāži», kuriem tiek uzvelta vaina par notiekošajām negācijām sabiedrībā.

Grēkāža sindroms kļūst nepieciešams spriedzes brīdī, kad negatīvā spriedze sablīvējas tik intensīvi, ka kļūst nepieciešams to izvadīt uz āru. Lai to panāktu – jāatrod āzis, uz kuru iespējams ērti izgāzt visas savas dusmas. Parasti par grēkāzi tiek izraudzīts ērti pieejams »vainīgais» un šī cilvēku tieksme apzināti apkraut ar vainu nevainīgus cilvēkus rada ciešanu ķēdi, kas eksistē ikvienā ģimenē, tautā, skolā, sabiedrībā (arī nacionālā, globālā un garīgā līmenī). Nepamatotā pagātnes grēkāžu upurēšana pieprasa šodienas atriebību vai vismaz morālo kompensāciju un tur sabiedrību vēl šodien ciešanu stresa skāvienos. Atriebības un sodīšana līdz »devītajam augumam» nav nekas neparasts arī tagad, kad cilvēki ir iemācījušies skaldīt neitronus un komunicēt ar vistālākajām galaktikām.

Raganu medības, holokausts, etniskas tīrīšanas, geju un lezbiešu vajāšana ir tikai dažas no šī fenomena izpausmēm globālajā plāksnē. »Ebreju dēmonizēšanu gadsimtu garumā veicināja katoļu baznīca, kas lielā mērā lika pamatus nacistu ideoloģijai. Šie cilvēki bija grēkāži jau pietiekami ilgu laiku un tāpēc perfekti noderēja grēkāžu misijai arī nacistu ideoloģijā» (Scapegoat. A history of blaming other people (Duckworth Overlook, 207 lpp.).

Tieši tāpat kā 15. gadsimta melnā maģija no katoļu baznīcas puses brīvi tika traktēta kā »crimen exceptum» arī Džordža Buša »cīņa pret terorismu» pēc 11. septembra notikumiem nospļāvās uz Ženēvas konvencijas normām un sāka rīkoties brīvi. Neierobežoti tika uzsākta grēkāžu meklēšana un »apkraušana ar grēkiem» zem »Alkaidas» medību zīmes. Sarīkojot cietumus, ieslodzīšanu bez tiesas un izrēķināšanos ar spīdzināšanu.

Kungi ar varu (gan agrāk, gan tagad) forsē jaunu grēkāžu ganāmpulka apseglošanu ar grēkiem, gatavojoties upurēšanas šovam, kas varai ir tik ļoti nepieciešama nodarbe. Rokmūzika, nederīgas kaislības – viss noder upurēšanas sārtam. Galvenais, lai pūlis līdzdarbojas un nes sev līdzi savējās »mēslu paciņas». Pūļa līdzdarbošanās leģitimē publiskās eksekūcijas.

Protams, ka grēkāža atrašana ir apzināta melošana. Tā ir vēlme – nomainīt akcentus, aizstājot būtisko ar nebūtisko. Nekonstruktīva, aprobežota, egoistiska pieeja smagai sabiedrības problēmai vienmēr uzdursies nepārvaramiem šķēršļiem. Ja problēmu nav iespējams atrisināt konstruktīvi, tad vienmēr var atrast »vainīgo» . Grēkāzis visām varām vienmēr ir bijis vieglākais rezerves izejas variants, izkļūšanai ārā no krīzes.

Tagad arī pie mums Latvijā, XV gadsimta melni tērpto svētās inkvizīcijas raganu mednieku vietā ir nostājušies »treknā punkta pielicēji». Šoreiz tie vairs nav inkvizitori Heinriks Krāmers un Jakobs Sprenglers, kuriem izdevās katru gadu sadedzināt ap 500 sieviešu »kā raganas». Šoreiz mūsu priekšā kā geju un lezbiešu kaislīgākie apkarotāji nostājas melni tērpti ļaudis gan zem baznīcas, gan arī zem fašisma karogiem.

Sāksim ar pēdējiem – fašistiem

Brīdī, kad Itālijā 1922. gadā pie varas nāca fašisti, režīms nekavējoties sāka apstrādāt iedzīvotājus arī ar ideoloģiskās mākslas svirām. Režīms tiražēja romānus, kas bija paredzēti jauniem, neapmierinātiem vīriešiem. Sižets vienmēr bija tas pats vecais: jaunais varonis dzīvo dekadentā pasaulē. Sociālisti, liberāļi, feministes, izplatot postu un degradējot nācijas garīgo tīrību. Šajā brīdī varonis pamostas, atstāj pagātnei savu ērto individuālismu un izšķiras kļūt par fašistu, lai» cīnītos par dzimteni».

Savādi, ka fašistiem uzvaras gājiens vienmēr sākās ar »mājas iztīrīšanu», t.i. – nevajadzīgu personu novākšanu. »Nav cilvēka – nav problēmas» – Josifs Staļins.

Fašisma varonis vienmēr ir gatavs piedalīties cēlā un bruņnieciskā kaujā par »svētu mērķi»- iztīrīt savu valsti, nogalinot tos, kas grauj stabilas un pēc viņa mērogiem morālas valsts un sabiedrības pamatus. Pēc sava mērķa sasniegšana šis literārais varonis parasti iet bojā varoņa nāvē. Taču viņš vienalga ir uzvarējis. Dzimtenē Itālijā tāpēc uzvar fašisms, kas vienīgais prot pasargāt dzimteni no morālas bojāejas.

Šis stāsts atkārtojas visās valodās. Visu veidu fašistiem.

Vai Andersu Breiviku ieraudzījāt? Saskatījāt? Jā, to pašu norvēģu masu slepkavu. Vai saprotat viņa lepnumu, izgrieztās krūtis fotogrāfijās no Oslo tiesu nama reportāžām, kur valsts viņu apsūdz par desmitiem pusaudžu nogalināšanu Utoijas salā, bet viņš pats vienmēr smaida.

Viņš, tieši tāpat kā fašisti vēsturē, vispirms nogalināja savus ideoloģiskos pretiniekus, pēc tam dzīroja (dejojot virs upuru līķiem) un pēc tam ar smaidu sejā padevās policijai. Vēlāk fašistu varoņus gaidīja vai nu mūža ieslodzījums, vai nāves sods, taču viņu ideoloģisko sajūsmu tas nemazināja.

Līdzīgus kultus var saskatīt ne tikai vācu nacismā, spāņu falangistu kustībā, krievu nacionālboļševiku sprēgāšanā vai norvēģu Raganroka kustībā.

Breivīks nav slims. Viņš ir fašists. Šī specifiskā politiskā ideoloģija dzimusi pērnā gadsimta sākumā un pagaidām nav nekāda pamata uzskatīt, ka tā ir mirusi kopā ar Hitlera vai Staļina nāvi 1945. vai 1953. gadā.

Melnie zābaki, tumšas uniformas, baltie teksti »Duce» vai » Fürer» , harizmātiskie maza auguma prezidenti ar ideoloģisko ambīciju munīciju nes arī šodien šo vārdu pasaulē.

Šodienas fašisms savā būtībā ir tautisks ultranacionālisms, kura mērķis ir atgriezt atpakaļ veco labo tautu un valsti, kas ir sagruvusi dēļ deģenerēšanās modernajā laikā.

Lai panāktu šo atgriešanos vai atdzimšanu, ir jāpieliek gigantiskas pūles un jārēķinās ar smagiem upuriem. Tieši upuru (grēkāžu) tēma ir ļoti būtiska fašistu ideoloģijas sastāvdaļa. Fašisti uzskata, ka nācija ir dzīvs organisms, kurā jāpatur tikai »viss tīrais, veselīgais un pareizais» un jāatbrīvojas no »slimībām un vēža augoņiem». Lai to panāktu nepieciešama – nežēlīga operācija – slepkavošanas. Nepareizo cilvēku novākšanas. Tam noder masu slepkavības, koncentrācijas/darba nometnes, krematorijas.

Vācu nacistiem (nacionālsociālistiem) šis operējamais augonis bija ebreji, čigāni, homoseksuāli cilvēki un viņu ķirurģiskā metode saucās holokausts.

Modernajiem fašistiem šis augonis ir sociālisti, liberāļi, feministi un visi pārējie »politiski korektie» spēki, kas pieļauj »augoņa attīstību». Tie ir valsts nodevēji (pēc neofašismu loģikas) un tāpēc iznīcināmi.

Viens no vadošajiem pasaules fašisma ekspertiem, Oksfordas profesors Roger Griffin šajā jautājuma spriež sekojoši: » Breivīks nav nekādas organizācijas vai masu kustības līderis. Viņš tikai analizē moderno Eiropu, izejot no saviem apvāršņiem. Viņam šķiet, ka vara pašlaik atrodas gļēvu un liberāli orientētu, politiski korektu līderu rokās, kuri atļauj musulmaņiem okupēt Eiropu. Tāpēc Breivīks pats sev izdomājis izaicinājumu un pienākumu, kā jau īstens eiropietis un norvēģis – sākt krusta karu pret šiem cilvēkiem. Ar to izskaidrojama viņa agresija pret norvēģu sociāldemokrātiem, kas paši nav musulmaņi, bet ar savu politiku ir pieļāvuši musulmaņu ienākšanu Norvēģijā. Viņa ideoloģija ir fašisma modernā forma» (DN.20.04.2012).

Viņa rīcību noteikusi ideoloģija, nevis garīga slimība. Viņš neko nenožēlo, jo saprot, ko ir izdarījis. Breivīks ir realizējis daiļāko, ko fašists var vēlēties – »masu slepkavība ceļā iznīcinājis jaunākos un talantīgākos sociāldemokrātiskās jaunatnes organizācijas biedrus». Ar to viņš ir nocirtis sociāldemokrātu dzinumus. Partija ir smagi ievainota. Viņš ir uzvarējis.

Slimi nav arī »mēslu katapults» darbinātāji, spļāvēji un olu metēji pie Dzirnavu ielas Rīgā sestdien. Viņi ir pārliecināti, ka rīkojas cēli un patriotiski un tāpēc meklē un atrod grēkāžus.

Ieskatieties rūpīgāk praida apkarotāju sejās, paanalizējiet viņu tekstus un »argumentus». Vai neatgādina fašistus? Vai šis nav tas pats parastais fašisms jeb neoinkvizīcija? Vai mēs neesam turpat, kur XV gadsimta svētā inkvizīcija? Brīdī, kad praida gājiena laikā virs Vecrīgas baznīcu torņiem sāka riņķot melni kraukļi un Lietuvā pavisam oficiāli aicināja boikotēt popmūzikas koncertu tāpēc, ka šī māksla esot »pretkristīga»?!

Nīčem bija taisnība – izejot cauri trako namam var 100% pārliecināties, ka ticība neko nepierāda. Kamēr mums ir grēkāži, neviena problēma netiek atrisināta un varmācība spirāle ieiet savā nākamajā lokā.

Kamēr mums ir grēkāži.

Tveice: Turcija un Sīrija gatavojas pārmaiņām.

2011.gada 11. jūnijā

Demonstrācija pret Sīrijas režīmu ASV. Foto DN

Šodien sīrieši visur pasaulē iet ielās, lai paustu savu atbalstu brīvības cīņām un upuriem Hamā. Piektdienas protestos Hamā gāja bojā apmēram 70 cilvēku. Demonstrācija sasaucas ar 1992. gada asiņainajiem notikumiem, kad izrēķināšanos ar tautu vadīja pašreizējā prezidenta tēvs.
Pašreiz demonstrācijas sākas arī Hamā.
Rīt vēlēs turki. Viss Vidusjūras reģions uzmanīgi seko notikumiem un prognozē Ataturka modernizācijas projekta krahu. Ir pamats nervozitātei, jo nav izslēgts, ka konservatīvais piegājiens ņems virsroku un valsts pārbīdīsies musulmāņu fundamentālistu mentalitātes virzienā. Pat Latvijā tulko korānu un uztver to kā kultūras fenomenu.
Valsts nākamais premjers, šķiet būs Receps Teijips Erdogans un viņa Taisnības un attīstības partija. To atbalsta ne tikai lielākā daļa iedzīvotāju, bet arī turku musulmāņu biznesa sektors.
2002.gadā mēs skeptiski vērojām Erdogana nākšanu pie varas. Taču viņš meģināja modernizēt musulmāņu pieeju valsts politiskajai stūrei. Pērējais deputātu ”stafs” atgādina mūsu liberālos un sociāldemokrātu grupējumus.
Protams, ka Ankarai ir liela nozīme Vidusjūras valstu jasmīnu revolūcijas veicināšanā. Praksē tas nozīmē deju uz virves un bīstamu līdzsvara gājienu, lai sabalansētu kaimiņvalstu intereses ar savējo labumu. Vienmēr neizdodas trāpīt desmitniekā (reakcija uz Bengāzi notikumiem).
Taču skaidrs, ka rīt visu izšķirs iekšpolitiskie jautājumi. Erdogana partija vēlas reformēt valsts pamatlikumu.
Latvijā arī to vajadzētu.
🙂
Konstitūcijas reforma samazinātu drošībnieku ietekmi uz valsts politiku. Tas būtu OK.
Erdogana pretinieki, protams, uzskata, ka viņš min taciņu autoritārisma virzienā.
Rīt redzēsim kas īsti būs un kā notiks.
Tālākā demokratizācija Ataturka valstī ir arī mūsu interesēs.
Karsts, ap 40, te pie Vidusjūras.
Elpojam dziļi.

Pašlaik kristīgie ir visbiežāk vajātais ”ticīgo grupējums” pasaulē. Kamēr Latvijas baznīcā pie varas ir fundamentālisti, man tur vairs nav ko darīt.

 2011. gada 28. martā

 

Pēc 45 gadu ilga tulkošana procesa beidzot angļu valodā ir izdots ebreju kultūras svarīgākais dokuments Talmuds. To nevar uzskatīt par ”svētajiem rakstiem”, drīzāk par intelektuālu projektu, kurā piedalās 2000 diskusijas dalībnieku un teksts aptver apmēram 20 000 lappuses. Runa ir par tekstiem no 450 pirms Kristus līdz 500 pēc Kristus

Corpus juris, ētisko diskusiju platforma, teoloģijas, vēstures, poēzijas kopotie raksti. Daļēji senebreju, daļēji bībeles valodā.

Skaidrs, ka Talmuda tulkojums diezin vai kļūs par ļoti pieprasītu lasāmvielu, izņemot rabīnus un reliģiskos instrumentālistus, kuri, studējot Talmudu, mācās izprast savu Dievu.

Kāpēc es tam pievēršos? Tāpēc, ka šodien – merkantilajā, materiālistu pasaulē ir vērtīgi nedaudz atgūties un pavērot, kā cilvēki tiecas atgriezties pie garīguma (tulkojums angļu valodā jau pārdots 2 miljonu eksemplāru metienā).

Talmuda tulkojums angļu valodā ir viena cilvēka gigantisks darbs. Izraēlas pazīstamais reliģijas filozofs Adins Šteinzalcs šo tulkošanas darbu uzsāka 1965. gadā un pabeidza tikai pērn. Godprātīgi tulkot nav viegli. Tas ir smags intelektuāls maratons.

Starp citu, Talmuds ir vienīgie ”svētie raksti’, kas ne tikai pieļauj kritisku analīzi, bet pat pieprasa analītisku pieeju teksta nostādnēm. Tieši šī prasība pēc iedziļināšanās un analīzes ir bezgala vilinoša lieta. Dialektiska un liberālā pieeja nodrošina atvērtību un rosinošu interesi. Pretējs process šobrīd novērojams musulmaņu pasaulē, kad ”mācību korumpē ekstrēmistu grupējumi, pārvēršot ticību par baiļu reliģiju” (Irshad Manji).  

Modernā laikā reliģiozais ekstrēmisms joprojām atrodas kara stāvoklī ar visām modernitātes izpausmēm – demokrātiju, liberālismu, kulturplurālismu.

Protams, ka ikvienam no mums būtu vēlēšanās beidzot ieraudzīt savā tuvumā reliģiju un tās pārstāvjus, kas spēj piedalīties sabiedrības attīstības procesos, vienlaikus akceptējot sekulārās valsts prasības un vajadzības. Pagaidām tādu tuvumā neredz.

Žēl.

Iespējams, ka ticības tradīcijas ietekmē mūsu domāšanu spēcīgāk un būtiskāk nekā mums pašiem liekas. Kristīgās baznīca uzspiestais grēka zīmogs, lūguma saliktās plaukstas un pasīvā paklausība mums neļauj izslieties un diskutēt tā kā to piedāvā talmudisma gars.

Reliģija, kas pieļauj apšaubīt pašu Dievu. Drosmīgi. 🙂

Kā sekojošās  izpausmes sekulārajā dzīvē izriet:  aktīva politiskā līdzdalība publiskajā telpā un dziļi intelektuāla radošā darbošanās zinātnē un mākslā. Piemēri nav tālu jāmeklē – sākot ar Kafku un beidzot ar Einšteinu.

OK. Ko mēs no tā varam mācīties?

Šaubas un analītiska pieeja visām tabū patiesībām ir pamats jebkurai attīstībai.

Šīs nostājas pretstats – fundamentālisms (atklātuma trūkums, neiecietība pret jaunām pieejam un vecu patiesību revīziju) veicina stagnāciju un smadzeņu apaugšanu ar taukiem.

Izvēle ir viena – vai nu vai.

Kamēr Latvijas baznīcā pie varas ir fundamentālisti, man tur vairs nav ko darīt. Jāgaida labāki laiki un jānoraugās, kā varmācība pret kristiešiem Tuvējos austrumos un Āfrika vidienē tupina iet plašumā.

2010. gada , oktobris –  tiek uzspridzināta baznīca Bagdādē, bojā iet 60 draudze locekļu.

2010. gada Vecgada vakars – eksplodē spridzeklis Aleksandrijas baznīcā, Ēģiptē, nogalinot 20 cilvēkus. Etiopijā regulāri tiek aizdedzinātas baznīcas, Pakistānā slepkavo politiķus, kas nostājas pret fundamentālisma likumiem utt. Nevienam nav noslēpums, ka vairāki islāmistu grupējumi  ir skaidri deklarējuši, ka vēlas ”attīrīt Tuvējos Austrumus no kristīgajiem”  vai nu ar terorisma akcijām, vai slepkavojot.

Pašlaik kristīgie ir visbiežāk vajātais ”ticīgo grupējums” pasaulē ( skat. Persecuted and forgotten”). Pew Research Centra pētījumi liecina, ka ⅔ pasaules valstu kristiešus vajā un daudz intensīvāk nekā citu ticību pārstāvjus.

 

Braukt ar velosipēdu cauri Libānai vispār nav prāta darbs. Šodien noteikti tas nav ieteicams. Iespējams, ka igauņu tūristi avīzes nelasa un par šiem procesiem neko nezināja, tāpēc arī viņus ”nolaupīja”.

Kāpēc par šīm lietām nekur nerunā? Tāpēc, ka pastāv paniskas bailes no islamofobijas pieauguma rietumos. Publiskajā telpā joprojām pastāv pieņēmums, ka musulmaņi ir balto, priviliģēto kristīgo vēsturiskās varmācības upuri.

Jā, protams, ka daudzi musulmaņu līderi neatbalsta kristīgo iedzīvotāju slāņu vajāšanu.

Tiesības pievērsties savai ticībai ir jānodrošina katram cilvēkam, visās valstīs.

Taču vienlaikus – ” visbriesmīgākā traģēdija ir nevis ļaunu cilvēku brutalitāte, bet gan labo cilvēku vienaldzība” un tieši tāpēc mums nevajadzētu atmaksāt musulmaņiem ar to pašu.

Kad celsim Rīgā mošeju?