“Seju grāmata” jeb ASV uzņēmums Meta kopš vasaras vairākas reizes ir izņēmis no ziņu plūsmas manus publicistiskos rakstus par Ukrainas karu, kas kritizē Krievijas agresiju, un kvalificējis to par naidu, līdz ar to arī nobloķējot uz laiku līdz pat nedēļai iespēju man publicēties. Ne visi šie cenzētie viedokļi un esejas par brutālo karu vairs ir pieejami Facebook, taču tie ir izlasāmi manā blogā (“Attēli no krievu saspridzinātā lielveikala Ukrainas Kremenčukā“(2022. g. 29. jūnijā), „Ir labas ziņas, ukraiņiem sāk veikties atbrīvošanas karā“ (2022. g. 23. jūlijā), „Vakar man studenti jautāja, vai žurnālistam ir daudz ienaidnieku?“ (2022. g. 23.septembrī). Spriediet paši, vai, lasot manus rakstus, tiek kultivēts naids? Facebook cenzūras izpratnē iznāk tā, ka kara kritika un nosodīšana ir naids, kas jāierobežo.
Kad mēģināju apstrīdēt šādu neargumentētu cenzūru, saņēmu atbildi, ka lēmums pieņemts, konsultējoties ar vietējiem Facebook ekspertiem. Cik man zināms, tad Latvijā ar Facebook faktu pārbaudi nodarbojas uzņēmuma Re:Baltica struktūrvienība Re:Check. Uzrakstīju Re:Baltica vēstuli ar jautājumiem par cenzēšanas kritērijiem, lai saprastu Facebook spēles noteikumus, taču atbildi neesmu saņēmusi.
Lieki teikt, ka šāda atbilde par Facebook platformas politiku vārda brīvības izpratnē ļoti noderīga būtu man kā mediju pētniecei un augstskolu profesorei, kas pati pēta cenzūras veidus un sarakstījusi monogrāfiju Censorship – the Mission of the Media, kas analizē šo problēmu.
Piedzīvotie cenzūras gadījumi liek padomāt par šo sociālā tikla problēmu dziļāk. Cik tur vainīgs mākslīgais intelekts, kas vada Facebook algoritmus, un cik dzīvi cilvēki un viņu izpratne un zināšanas par lietām? FB/Meta satura noteikumos uzsvērts, ka „Hate Speech“ nozīmē, ka „mēs neatļausim naida runu, jo tā biedē lasītājus un rada atstumtības situāciju, kas dažos gadījumos var rosināt uz vardarbību“. Vai ziņojumi par karadarbību skaitās „rosinājums uz vardarbību“, vai šeit notikusi datorintelekta kļūda, pārprotot saturu? Vai tiešām cenzējuši “vietējie eksperti“ Strēlnieku ielā Rīgā? Atbildes vēl nav. Pagaidām izskatās, ka „cenzūra kultivē arī bailes. Katrs savrupais vārds un viedoklis tiek aprīts miglā, un cilvēki iemācās klusēt. Tikai daži atļaujas pateikt tā, kā ir“ (Andrē Žids). Vai mums to vajag? Tagad – Krievijas agresijas apstākļos Ukrainā?
Gutenbergs un algoritmi
Iztēlojos 15. gadsimta Eiropu. Toreiz Vācijā kāds zeltkalis atklājis veidu, kā pavairot tekstus ar iespiešanas tehnikas palīdzību. Līdz tam viss tika pierakstīts vai pārrakstīts ar roku. Tagad Juhans Gutenbergs pēkšņi piedāvāja pasaulei iespiedmašīnu. Vienā rāvienā informācija kļuva pieejama visiem. Zināšanas un idejas pēkšņi varēja izplatīt pāri valstu robežām, tālu projām no klosteriem, kuri līdz šim turēja roku uz cilvēces domāšanas pulsa. Līdz tam visu zināja tikai lasītpratēji un priekšnieki. Tagad visu varēs uzzināt visi, kas prot lasīt. Vai kādam tas nepatika? Protams, ka katoļu baznīcai. Tā nespēja saprast, kā kontrolēt visu veidu informācijas plūsmu, kas agrāk bija daudz ērtāk un vieglāk ierobežojama un cenzējama. Jā, arī pēc iespiedmašīnas izgudrošanas tika mēģināts pakļaut izdevniecības ķēniņa, iestāžu vai policijas uzraudzībai. Senos laikos Francijā ar nāvi sodīja tos, kas domāja, rakstīja un publicēja savas nepareizās idejas vai izplatīja aizliegtu literatūru. Anglijā tika aizliegta nepareiza reliģiskā satura raksti, cenzūru pakļaujot attiecīgās valdības vajadzībām. Padomju laikā tika reģistrētas pat visas rakstāmmašīnas, lai ātri atklātu tos, kas izplata ne to, ko drīkst padomju sabiedrība lasīt.
Kas visu laiku cenzoriem ir kopīgs? Vajadzība anulēt autoru, kas nepatīk. Šodien šo tendenci sauc par „kancel – kultūru“. Proti – „nositīsim“ jeb „noslīcināsim klusumā“, ja neesi kopā ar mums. Toreiz šo vajadzību saprata kā „slikto autoru“ sodīšanu un tiražētāju ierobežošanu.
Brīdī, kad Masačūsetsā pāris Hārvarda universitātes studenti izgudroja „thefacebook.com“, par cenzūras formātu neviens pat neiedomājās. Pēkšņi visi varēja ne tikai lasīt, bet arī rakstīt. Izplatīt savas idejas pārējiem, kuri bija gatavi tās uztvert. No malas izskatījās labi – pasaule atveras un visi runā ko vien grib. Diemžēl tehnokrātijas grupa nebija iedomājusies, ka aktivizēsies arī melotāji, apmelotāji, putrotāji un ideju apķēzītāji. Tāpēc 2016.gadā Eiropas Komisija pieprasīja, lai sociālo mediju publiskajās debatēs tiktu ievesta kārtība. Proti – tika pieprasīts, lai sociālo tīklu platformas ievieš kontroles sistēmu satura pārraudzībai un sadarbojas ar attiecīgās valsts iestādēm. Tātad, lai 24 stundu laikā “nepieļaujams“ satura materiāls tiktu izdzēsts. 2018.gadā prasības tika papildinātas ar vajadzību aizvākt „fake news“ no publiskā diskursa. Vai atgādina katoļu cenzūru Gutenberga laikā? Jā, atgādina gan. Šodienas apstākļos, kad Facebook/Meta lieto pusbiljons cilvēku un tas nozīmē, ka 1/3 cilvēces lasa viņu lenti savās valodās, cenzoru centieni izķert dezinformāciju vairāk atgādina šaušanu gaisā.
Ko nozīmē cenzūra?
Par šo tēmu esmu uzrakstījusi un ir izdota grāmata angļu valodā. Īsumā tas nozīmē aizliegumu izteikties, publicēt noteikta satura tekstus, retoriku vai ilustrācijas. Parasti aizliegumu skaidro ar esošo noteikumu pārkāpumu. Tā ir bijis visos laikos, jo cenzūra ir analfabēta alfabēts. Vara vienmēr ir zinājusi, ko tā nevēlas lasīt un redzēt, bet nekad nav pratusi savus aizliegumus realizēt.
Pieņemu, ka Eirokomisija ar savu iniciatīvu domāja labu, bet iznāca „kā parasti“. Tā vēlējās aizliegt sliktas lietas, taču aizmirsa, ka cenzūras vecākā māsa saucas inkvizīcija un, ja atļauj vaļu, tad tā var kļūt bīstama visai cilvēcei.
Mūsu gadījumā „Seju grāmatas“ dibinātāji un visi pārējie pieļāva pirmo būtisko kļūdu – anonimitāti. Ja reiz pārstāvam demokrātisku sabiedrību, tad nav akceptējams, ka vairums čalo anonīmi. Nav saprotams, kāpēc cilvēkam socmedijos vispār tiek piedāvāta šāda iespēja. Ja šī kļūda nebūtu pieļauta, tad ikvienam nāktos atbildēt par saviem vārdiem, viedokļiem un izteikumiem arī tiesas priekšā (ja rodas šāda vajadzība). Domāju, ka troļļu armiju un dezinformācijas paisuma problēmas radīja tieši šī tehnokrātijas vēlme leģitimēt anonīmos kontus. Loģiski, ka „Aklo vistiņu“ spēlēs noteikumi noveda pie rupjībām, meliem, kūdīšanas un rīdīšanas, kas nav akceptējami. Jā, tā tas ir.
Masks ieviesīšot zilos kontus Twitter. Par maksu, reāliem cilvēkiem. Iespējams, ka beidzot ir saprasts, ka 2/3 lietotāju ir butaforija, dekorāciju armija, nevis reālas personas.
Nākamā problēma ir politiskās varas ķeršanās pie informācijas regulēšanas, bez kompetences par masu saziņas procesiem. Ideja par to, ka pietiek norādīt domāšanas virzienus, kurus vajadzētu aizliegt – terorisms, fake news, pornogrāfija, kūdīšana pret nacionalitātēm -, reāli noveda pie absurda. Ar pavēlēm nav iespējams taisnīgi un godīgi sijāt komunikācijas saturu. Lai to realizētu, politiskā vara lika lietā pārbaudīto metodi – piežmiegt izdevēju jeb šajā gadījumā sociālo mediju īpašniekus. Tātad cenzēšana atkal tika deleģēta. Tieši tāpat kā viduslaikos. Vairs nevajag „glavļitu“. Nē, visu, ko valstij vajag, izdarīs Facebook vai Youtube paši. Nekas nav pārkāpts, nekas nav aizliegts. Vienkārši ieteikts un viss. Ja tiražētājs to nedarīs, tad „būs bankrots“.
Loģiski, ka sociālajiem medijiem nācās izdomāt savu cenzēšanas sistēmu ar algoritmiem un cenzoru brigādēm attiecīgajās valstīs, jo valodu un nepareizu ideju ir pārāk daudz, lai tehniskie sieti tos spētu izvērtēt un izsijāt. Uz skatuves uzkāpa tehniskais brīnums algoritms, kuram deleģēja arī cenzūras pienākumu.
Algoritmu triumfs
90.gadu beigās interneta lietotāji sāka izmantot meklētājprogrammas Lycos vai Yahoo, lai atrastu noteikta satura tekstus saistībā ar „atslēgas vārdiem“. Toreiz tas neizdevās, bet tagad notiek ar pilnu sparu. Facebook algoritms nosaka, kuras ziņas skatītāji redzēs, kad pārbaudīs savu plūsmu. 2007.gadā parādījās poga „patīk“, kas optimizēja piegādes, un tam sekoja ziņu slīdnis (2011), plūsmas atjauninājumi (2013), GIF attēli un poga pirkt (2015) reakciju ikonas (2017), u.c. uzlabojumi.
Kāds datoriķis, kurš 2007.gadā sāka strādāt Facebook, lai izveidotu algoritmu (kurš seko ziņu plūsmai), atzina avīzei The New York Times, ka šo darbu paveikt ir ļoti grūti. Ir lietas, kuras mašīna nespēj atšķirt, atpazīt un paveikt. Vienkārši tāpēc, ka algoritms ir kā recepte, lietošanas instrukcija vai spēles noteikumi, kurus neiespējami attiecināt uz daudzām valodām un neskaitāmiem tekstiem vienlaicīgi. Te vajadzīgs cilvēks un viņa prāts, kas mašīnai nav dots. Tāpēc strīdu situācijas iesaistās eksperts attiecīgajā valstī. Tā apgalvo viņi paši.
Kur ir problēma? Apstāklī, ka Facebook/Meta oriģinālus tekstus nepiedāvā. Saturu neražo. Atgādina ziņojumu dēli, kurā katrs kaut ko piesprauž. Platforma šos piedāvātos ziņojumus vienīgi izplata un pastiprina. Ziņotāju kvalitāte netiek šķirota. Visiem tiek piešķirts vienāds balss stiprums, un tāpēc tik pat skaļi skan patiesības sludinātājs un melis. Ko dara algoritms? Optimizē iesaisti, cerot, ka tā palielinās iespēja apskatīt maksas reklāmu, jo tad platforma labi nopelnīs. Otra lieta – kā cenzūras signāli tiek fiksēti noteikti signālvārdi, kas algoritma izpratnē ir bīstami, un tāpēc tiek cenzēti teksti kuros šie vārdi ir. Ja, piemēram, nosauksiet Putinu par teroristu un viņa impēriju par terorisma midzeni (kas lielākās pasaules daļas izpratnē ir patiesība), tad rēķinieties, ka šādus vārdus mākslīgais intelekts ir iemācīts pamanīt un uzskatīs autoru par bloķējami personu. Tas nozīmē, ka šādas cenzūras apstākļos var iemācīties „puķu valodu“ . Proti, nesaukt lietas īstajos vārdos (kurus algoritms prot), bet melot tālāk, izmantojot sinonīmus vai tēlainus apzīmējumus (kurus algoritms nepazīst). Jūs izstums no aprites. Nevis anulēs (kā Twitter), bet samazinās iespēju piedāvāt savu tekstu lasīšanai citiem. Kā to dara?
„Zakerbergs skaidri un gaiši nepasaka, tieši kādā veidā saturs tiek cenzēts. Taču, lasot starp rindiņām, var saprast, ka ir cilvēku grupa, kas kontrolē un pārbauda noteiktās situācijās, ja ir aizdomas, ka attiecīgā teksta saturs ir „riskants“ un kaitēs sabiedrībai.
Pats pieļāvums, ka ir kāda „ekspertu grupa“, kas izlemj, kuri stāsti kļūs par ziņām un kuri nekļūs, ir bīstama situācija. Jo pastāv iespēja, ka pārāk atbildīgs pienākums ir uzticēts neobjektīvai cenzētāju grupai ar misiju kontrolēt nacionālo sarunu. Tās ir daudz lielākas briesmas izteikšanās brīvībai, nekā atļaut izplatīties „nepareizai“ vai “maldinošai“ informācijai (Caroll, 2022).
Vēl svarīgi atzīmēt, ka Meta ir privāts uzņēmums un regulē cenzūru rentabli. Tieši tāpēc ir pamats konstatēt, ka radītie aizliegumi var būt pretrunā cilvēktiesībām un izteikšanās brīvības noteikumiem civilizētā pasaulē. Tas nozīmē, ka valdību un arī Eiropas Savienības spiediens uz sociālajiem medijiem ir ļoti problemātiska lieta. Draudot izrēķināties ar informācijas tiražētāju, nevar panākt atvērtu un progresīvu sabiedrību.
Būtībā šie ir mājieni, lai Big Tech ievieš vēl skarbāku cenzūru nekā līdz šim. Viņi to arī darīs, taču „skrūvju pievilkšana“ tik primitīvā veidā (kā tas notiek līdz šim) nav izeja uz brīvu un atvērtu sabiedrību. Rezultātu mēs redzam – naida un melu vēstījumu skaits sociālajās platformās nesamazinās. Mainās to izteiksmes veids un forma. Karš nav pateicīga tribīne Facebook/Meta cenzoriem. Augustā tika cenzētas palestīniešu publikācijas Izraēlas uzbrukumu kontekstā kā “naids“. Tās tika ņemtas ārā no lentes un autori bloķēti, lai gan ziņojumi bija patiesi. Līdzīgas problēmas bijušas arī ar Krievijas uzbrukumu Ukrainai. „The big techkompānijām ir gatava aizsardzības stratēģija pret teroristu uzbrukumiem, krāpšanos vēlēšanās un pandēmiju, bet nevis kara situācijā“, rakstīja The Washington Post jau pavasarī. Izskatās, ka kara apstākļos vecā stratēģija vairs neder. Nav izslēgts, ka cenzoru brigādei Rīgā ir tieši tā pati problēma.