Mango zupa un marinēti citroni vējā. Vai ir vērts riskēt?

2014. gada 12. janvārī Maroka, Agadira

Šodien pirmo reizi mūža strēbu mango zupu ar papriku un mazajām rozīnēm. Pēc tam mēģināju notiesāt marinētu citronu. Tā nekas. Velns arī bada laikā mušas ēdot.
Es arī.
Viņa ir berbers! – it kā starp citu komentēja slaids puisis un norādīja un trauslu meiču musulmaņu lakatā.
Pamāju. Zināju, ka berberi ir Ziemeļāfrikas pamatiedzīvotāji. Tie paši, kas apdzīvo vairākas valstis un skaitāmi 45-60 miljonos. Liela, saskaldīta tauta, kas runā apmēram 30 dialektos. Šeit Marokas dienvidos to ir daudz. Taču pēc arābu iekarojumiem viņi skaitās lauķi un tuksneša klaidoņi – nomadi.
Vairums no viņiem šodien esot musulmaņi.
Viņi visi ir nikni, – turpina mans sarunu biedrs un atkal norāda uz to pašu trauslo meiču, kas izskatās nelaimīga.
Vai tu saprotu viņu valodu? – es jautāju.
Nēēē, – pusis smejas, – es esmu arābs. Ar to pietiek! Viņu valodu nesaprot neviens normāls cilvēks! Tikai viņi paši! –
Kāpēc ne?
Ha-ha! Kurš no mums būs tik dulls, ka mācīsies berberu valodu! Neviens! Paskaties uz mums – kādi mēs glīti  un gudri cilvēki! – viņš uzsvēra un norādīja uz sevi un kādu jaunu arābieti.
Berberi tomēr te dzīvo un viņu ir vairāk nekā puse! – es neatlaidos.
Jā, lai viņi dzīvo! Redz, šitie visi trīs ir berberi! Strādājam kopā ar viņiem, bet viņu valodu nemūžam nemācīsimies!  – gavilē mans sarunu biedrs un smejas ilgi un sirsnīgi.  Aprunātā berberu jaunkundze izskatās ļoti nelaimīga. Viņa saprot intonāciju. Aizgriežas.
Berberi nav vienīgie, kuriem šeit klājas pagrūti.
Politiskās pretrunas starp berberu grupām un Ziemeļāfrikas valstu valdībām pēdējo dekāžu laikā ir pieaugušas. Marokā un Alžīrijā šai tautai ilgi bija aizliegts piešķirt saviem bērniem berberu vārdus. Nelaiķis Kadafī Lībijā viņiem pat aizliedza dziedāt savas tautas dziesmas dzimtajā valodā. Tāpat bija aizliegts rakstīt amazi valodā vai izdot berberu valodā grāmatas.
Šodienas Maroka ir konstitucionāla monarhija un karalis Muhameds VI, kurš pašlaik viesojas tepat Agadiras tuvumā, pret berberiem oficiāli izturas humānāk.
Vietējie viņu mīl, viņa portreti nav 100% jāeksponē visās mājās un publiskajā telpā (kā tas bija ar viņa tēvu). Tagad karalis pieprasa, lai viņa ģīmetne obligāti grezno tikai iestādes un publisko telpu. Tas skaitās ļoti progresīvi. Viņu šeit mīl un tāpēc ”arābu pavasaris” no Tunisijas vai Ēģiptes uz šejieni nepārsviedās.
Mazāk sajūsmā par monarhu ir okupētās Rietumsahāras iedzīvotāji.
Par to rīt.
Tagad par Muhameda VI valdīšanas sekām. Viņa vadībā Marokas situācija ir krietni vien liberālāka nekā citās Ziemeļāfrikas musulmaņu valstīs. Sievietes šeit ir salīdzinoši brīvākas nekā citur. Jauni pārīši atļaujas staigāt pa liedagu roku rokā, kas citur – konservatīvākās musulmaņu valstīs nebūtu pieļaujams. Viņas smaida. Labvēlīgi atbild ārzemniekiem. Bradā pa jūru un sit liedaga futeni.
Starp citu – viss liedags tiek regulāri pārslogots ar neskaitāmām futbola komandām, kas mačojas cita ar citu. Tās nodala svītras, kas ievilktas smiltīs. Nav skaidrs šī pludmales futbola entuziasma iemesls – vai valstī pietrūkst stadionu, jeb spēlēt futeni pludmalē ir maskulīns pasākums. Tā teikt – vīrišķības demonstrācija.
Par to liecina arī neskaitāmie izskalotie prezervatīvi, kas lielā skaitā grezno Agadiras pludmali pēc vētrās. To ir gandrīz tik pat daudz kā gliemežvāku…atliek brīnīties vai seksuālās aizsargfunkcijas tiek veiktas uz kuģiem okeānā (tos atskalojot uz krastu), jeb pie vainas ir vietējā kanalizācija, kas intensīvi un neattīrīta tiek novadīta jūrā.
Labais karalis varēja parūpēties par kanalizāciju.
Vairāk parūpēties.
Citādi peldēties šeit varēs arī turpmāk tikai baseinos un jūrās zivju vietā peldēs prezervatīvi.
Starp citu – zivju jūrā šajā piekrastē vairs nav.
Nemaz nav.
Starp citu, žurnālistus labais Muhameds VI nemīl. Uz robežas man bija barga saruna ar robežsargiem dēļ profesijas. Nācās dievoties, ka šeit neko kritisku nerakstīšu.
Nevarēju to apsolīt.
Neatkarīgā prese šeit ir ierobežota, no 2005 – 2006. Gadam tika slēgtas vairākas avīzes, kas mēģināja izgaismot Rietumsahāras problēmas. Pāris žurnālisti tika arestēti.
Tagad domāju – vai riskēt uz braukt rīt uz Rietumsahāru?
Kā jums šķiet?

2 thoughts on “Mango zupa un marinēti citroni vējā. Vai ir vērts riskēt?

  1. Interesants ceļojums, vēlu jums to no sirds izbaudīt! Jā, un ļoooti šaubos ka Marokā kāds centīgs cenzors prastu šeit izlasīt Jūsu rakstīto… ja pat berberu neprot. Tā ka rakstiet droši!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s