Pašlaik kristīgie ir visbiežāk vajātais ”ticīgo grupējums” pasaulē. Kamēr Latvijas baznīcā pie varas ir fundamentālisti, man tur vairs nav ko darīt.

 2011. gada 28. martā

 

Pēc 45 gadu ilga tulkošana procesa beidzot angļu valodā ir izdots ebreju kultūras svarīgākais dokuments Talmuds. To nevar uzskatīt par ”svētajiem rakstiem”, drīzāk par intelektuālu projektu, kurā piedalās 2000 diskusijas dalībnieku un teksts aptver apmēram 20 000 lappuses. Runa ir par tekstiem no 450 pirms Kristus līdz 500 pēc Kristus

Corpus juris, ētisko diskusiju platforma, teoloģijas, vēstures, poēzijas kopotie raksti. Daļēji senebreju, daļēji bībeles valodā.

Skaidrs, ka Talmuda tulkojums diezin vai kļūs par ļoti pieprasītu lasāmvielu, izņemot rabīnus un reliģiskos instrumentālistus, kuri, studējot Talmudu, mācās izprast savu Dievu.

Kāpēc es tam pievēršos? Tāpēc, ka šodien – merkantilajā, materiālistu pasaulē ir vērtīgi nedaudz atgūties un pavērot, kā cilvēki tiecas atgriezties pie garīguma (tulkojums angļu valodā jau pārdots 2 miljonu eksemplāru metienā).

Talmuda tulkojums angļu valodā ir viena cilvēka gigantisks darbs. Izraēlas pazīstamais reliģijas filozofs Adins Šteinzalcs šo tulkošanas darbu uzsāka 1965. gadā un pabeidza tikai pērn. Godprātīgi tulkot nav viegli. Tas ir smags intelektuāls maratons.

Starp citu, Talmuds ir vienīgie ”svētie raksti’, kas ne tikai pieļauj kritisku analīzi, bet pat pieprasa analītisku pieeju teksta nostādnēm. Tieši šī prasība pēc iedziļināšanās un analīzes ir bezgala vilinoša lieta. Dialektiska un liberālā pieeja nodrošina atvērtību un rosinošu interesi. Pretējs process šobrīd novērojams musulmaņu pasaulē, kad ”mācību korumpē ekstrēmistu grupējumi, pārvēršot ticību par baiļu reliģiju” (Irshad Manji).  

Modernā laikā reliģiozais ekstrēmisms joprojām atrodas kara stāvoklī ar visām modernitātes izpausmēm – demokrātiju, liberālismu, kulturplurālismu.

Protams, ka ikvienam no mums būtu vēlēšanās beidzot ieraudzīt savā tuvumā reliģiju un tās pārstāvjus, kas spēj piedalīties sabiedrības attīstības procesos, vienlaikus akceptējot sekulārās valsts prasības un vajadzības. Pagaidām tādu tuvumā neredz.

Žēl.

Iespējams, ka ticības tradīcijas ietekmē mūsu domāšanu spēcīgāk un būtiskāk nekā mums pašiem liekas. Kristīgās baznīca uzspiestais grēka zīmogs, lūguma saliktās plaukstas un pasīvā paklausība mums neļauj izslieties un diskutēt tā kā to piedāvā talmudisma gars.

Reliģija, kas pieļauj apšaubīt pašu Dievu. Drosmīgi. 🙂

Kā sekojošās  izpausmes sekulārajā dzīvē izriet:  aktīva politiskā līdzdalība publiskajā telpā un dziļi intelektuāla radošā darbošanās zinātnē un mākslā. Piemēri nav tālu jāmeklē – sākot ar Kafku un beidzot ar Einšteinu.

OK. Ko mēs no tā varam mācīties?

Šaubas un analītiska pieeja visām tabū patiesībām ir pamats jebkurai attīstībai.

Šīs nostājas pretstats – fundamentālisms (atklātuma trūkums, neiecietība pret jaunām pieejam un vecu patiesību revīziju) veicina stagnāciju un smadzeņu apaugšanu ar taukiem.

Izvēle ir viena – vai nu vai.

Kamēr Latvijas baznīcā pie varas ir fundamentālisti, man tur vairs nav ko darīt. Jāgaida labāki laiki un jānoraugās, kā varmācība pret kristiešiem Tuvējos austrumos un Āfrika vidienē tupina iet plašumā.

2010. gada , oktobris –  tiek uzspridzināta baznīca Bagdādē, bojā iet 60 draudze locekļu.

2010. gada Vecgada vakars – eksplodē spridzeklis Aleksandrijas baznīcā, Ēģiptē, nogalinot 20 cilvēkus. Etiopijā regulāri tiek aizdedzinātas baznīcas, Pakistānā slepkavo politiķus, kas nostājas pret fundamentālisma likumiem utt. Nevienam nav noslēpums, ka vairāki islāmistu grupējumi  ir skaidri deklarējuši, ka vēlas ”attīrīt Tuvējos Austrumus no kristīgajiem”  vai nu ar terorisma akcijām, vai slepkavojot.

Pašlaik kristīgie ir visbiežāk vajātais ”ticīgo grupējums” pasaulē ( skat. Persecuted and forgotten”). Pew Research Centra pētījumi liecina, ka ⅔ pasaules valstu kristiešus vajā un daudz intensīvāk nekā citu ticību pārstāvjus.

 

Braukt ar velosipēdu cauri Libānai vispār nav prāta darbs. Šodien noteikti tas nav ieteicams. Iespējams, ka igauņu tūristi avīzes nelasa un par šiem procesiem neko nezināja, tāpēc arī viņus ”nolaupīja”.

Kāpēc par šīm lietām nekur nerunā? Tāpēc, ka pastāv paniskas bailes no islamofobijas pieauguma rietumos. Publiskajā telpā joprojām pastāv pieņēmums, ka musulmaņi ir balto, priviliģēto kristīgo vēsturiskās varmācības upuri.

Jā, protams, ka daudzi musulmaņu līderi neatbalsta kristīgo iedzīvotāju slāņu vajāšanu.

Tiesības pievērsties savai ticībai ir jānodrošina katram cilvēkam, visās valstīs.

Taču vienlaikus – ” visbriesmīgākā traģēdija ir nevis ļaunu cilvēku brutalitāte, bet gan labo cilvēku vienaldzība” un tieši tāpēc mums nevajadzētu atmaksāt musulmaņiem ar to pašu.

Kad celsim Rīgā mošeju?