Labais un sliktais nacionālisms?

Speciāli TVNET

Šobrīd, svinot valsts simtgadi, nākas atgriezties pie patriotisma un nacionālisma. No vienas puses, ir taisnība Francijas prezidentam Emanuelam Makronam, kurš pirms nedēļas Parīzē pauda viedokli, ka patriotisms ir pretējs nacionālismam. Vēl vairāk – nacionālisms ir patriotisma nodevība. Taču, no otras puses, mēs velkam mastā karogu un vēlam augstu laimi savai Latvijai. Vai šo labvēlību pret savu valsti un tautu var uzskatīt par patriotisma nogalināšanu, vai jautājums ir daudz dziļāks, nekā no malas izskatās?

Robežu pārmaiņas

Šodienas politiskās pretrunas vairs nav konflikts starp kreisajiem un labējiem spēkiem un to piekritējiem. Tāpēc aizvadītā gadsimta politiskās mācības nepalīdz saprast ideoloģijas robežu pārmaiņas pasaules kartē un kauslīgo pārliecību „cepšanos“ šodienas Eiropā. Tas, ka briti un Eiropa pēc “breksita“ jūtas daudz vairāk apstulbuši nekā pirms tam un mēs (tāpat kā zviedri) nespējam sagaidīt beidzot valdību, nav nekas ārkārtējs. Būtībā šeit ir runa par mūsu attieksmi pret nacionālo valsti. Pret to pašu, pēc kuras tiecās mūsu senči un kuru mums nav vēlēšanās pazaudēt migrantu pārpildītajā šodienas Eiropā.

Nacionālisma kritiķi vēlas redzēt mūsu planētu kā dzīves vietu, kurā nav valstu robežu un nacionālo valstu valdību. Viņu sapnis ir miera ūnija, kurā visi var piedalīties, līdzdarboties un karu valstu starpā vairs nav.

Eiropas Savienības projekts arī daļēji atspoguļo šādu nostāju. Iespējams, tas sagādā sev pretiniekus tāpēc, ka neapdomīgi strauji pakļauj dalībvalstis vienotam lekālam un pārvaldes formai – nolīdzinot robežas un nojaucot aizsarggrāvjus.

Pretējā galējība ir tāda nacionāla valsts, kurā etniskais pārākums apspiež un vajā minoritātes. Visus tos, kas nepieslejas valdošajam vairākumam. Starp citu, par šo „grēku“ Rietumu mediji nepamatoti un ilgstoši vajāja Latviju pēc valsts neatkarības atgūšanas. Lai gan runa te faktiski bija par koloniālisma seku novēršanu, nevis par vajātas minoritātes ierobežošanu. Pie viena esam pārpratuši arī to, kā un kāpēc nacionālisms piedzima kā reakcija uz ķeizara hegemoniju.

Vai tas vispār ir svarīgi, kā viss sākās? Šķiet, ka nav svarīgi, jo šodien tas pats nacionālisms izskatās jau pavisam citādi. Tā domā arī šīs problēmas pētnieki un zinātnieki. To starpā arī Oksfordas universitātes profesors Pols Koliers (Paul Collier), kurš pēta nacionālismu jau ilgi un uzskata, ka šodien to nepieciešams definēt citādi, nekā tas ticis darīts agrāk. Viņam šķiet, ka pašlaik dominē pavisam jauns nacionālisma veids, kuru var nosaukt par iekļaujošo vai ietilpinošo nacionālismu (inclusive nationalism). Tātad tādu, kas akceptē arī citu tautību iekļaušanos pamatnācijā. Pretimnākoši un toleranti.

Koliera versija

Profesoram šķiet, ka nacionālā ideja apvieno iedzīvotājus. Bez kopības idejas ļaudis šodien nevar iegūt vienojošu identitāti un modernā sabiedrība nevar attīstīties. Demokrātijas apstākļos nacionālo identitāti nevar veidot uz politisko uzskatu vai ideoloģisku vērtējumu bāzes, jo arī vienas un tās pašas nacionālas grupas iedzīvotājiem var būt ļoti atšķirīgi uzskati, viedokļi un vērtējumi.

Nacionālo identitāti nevar veidot arī uz ticības (reliģijas) bāzes, jo modernā sabiedrība nesastāv tikai un vienīgi no ticīgiem vai vienas pārliecības cilvēkiem. Tas nozīmē, ka nacionālā identitāte šodien pieprasa savstarpēju iecietību un cieņu pret atšķirīgo un citādi domājošo. Tā pieprasa, lai nacionālas valsts sabiedrība uzteic un mudina būt empātiskiem, akceptēt līdzcilvēku citādību un uzmundrināt sadarbības virzienā orientētus cilvēkus.

Šādu nacionālismu profesors sauc par ietverošo jeb iekļaujošo nacionālismu. Kā lielisku piemēru viņš min šīs pieejas praktizētājus – skotu nacionālistus. Pēc viņa domām, šis ir vienīgais reālais ceļš, kā modernā valstī iespējams izveidot kopīgu nacionālo identitāti. Tas nozīmē, ka mūsu vidū ir cilvēki, kas vēlas un ir gatavi pieslieties pamatnācijai un vienlaikus tikt respektēti un cienīti. Tātad – noliegt nacionālu valsti šodien nozīmē domāt netālredzīgi, jo, to noliedzot, tiek atņemta kopības sajūta un solidaritāte. Taču neviens nevar pagriezt pulksteni atpakaļ un pieprasīt šodien 1918. gada nacionālismu. Toreiz Latvija izskatījās tā, kā izskatījās toreiz. Šodien mūsu valsts ir citāda. Tāpēc iespējams, ka skotu ietilpinošais jeb iekļaujošais nacionālisms ir šodienas vispiemērotākā atbilde pārprastam kosmopolītismam un globālismam.

Bez iekļaujoša nacionālisma apgūšanas mūs sadragās vecās nacionālisma ideoloģijas, kas jau pagātnē ir sastrādājušas daudz posta un turpina kropļot šodienas Poliju un Ungāriju.

Iecietība ir Eiropas dvēsele

Šodien vairākās postkomunisma valstīs vadības grožus pārņem etnocentriskais nacionālisms. Citur indivīda virzienā centrētā valsts sadragās cilvēku kā kolektīva locekli, jo kaimiņam un draugiem vairs nebūs nekādu kopības veidu un aiz muguras paliks sabrukusi sabiedrība. Taču ir trešais ceļš. Iespējams, ka politiķiem šo iespēju nevajadzētu ignorēt. Arī Vācijas kanclere Angela Merkele (pirms nedēļas uzrunājot Eiropas Parlamenta deputātus Strasbūrā) pauda pārliecību, ka iecietība ir Eiropas dvēsele un viena no tās pamatvērtībām. Viņa ir pārliecināta, ka eiropiešu solidaritātei ir spēks un pleca sajūta var palīdzēt mums pārvarēt nacionālo egoismu. Protams, ka mums visiem ir nepieciešama ekonomiska izaugsme un labklājības kāpums, kas ir pārticības priekšnoteikums. Darot to kopā, varam izdarīt vairāk, nekā cīnoties pa vienam.

„Nacionālisms un egoisms nedrīkst vēlreiz gūt virsroku,“ – uzsvēra Vācijas kanclere, un saprotams, ka pie šiem secinājumiem viņu novedušas Vācijas vēstures mācības. Tas nozīmē, ka mums ir vajadzīgs labais nacionālisms. Bijušā sliktā nacionālisma vietā. Līdz šim nacionālisms skaitījās politiska robežideoloģija. Savā sākotnējā formā tas ir bijis tieši šāds – iekļaujošais, liberāls, un tā idejas pamatā bija ideja par pilsonību, kas balstās uz vienotas teritorijas pamata. Šis nacionālisma variants ir cieši sajūgts ar demokrātiju un tautas gribu. Kā pretstats šai pieejai attīstījās romantizētais etniskais nacionālisms, kura centrā ir ideja par nacionālo raksturu jeb dzīvesziņu, kas piemīt tikai un vienīgi noteiktas etniskās grupas pārstāvjiem.

Citiem jeb svešajiem šīs nacionālās dvēseles nav, un tieši tāpēc tie nav piederīgi. Tas nozīmē, ka nacionālisms piedāvā divas izvēles: vai nu homogenizēt visus, kas dzīvo attiecīgajā teritorijā (Benedict Anderson, 1991) vai arī sadalīt esošos savējos un svešajos. Pirmajā variantā tiek piedāvāta kopīgas vērtību sistēmas, kultūridentitātes simbolu, vērtību un tradīciju izstrādāšana, kā arī vienošanās par kolektīvo pagātni un nākotni. Līdz šim nacionālisms ir nesis sabiedrībai vairāk ļauna nekā laba. Divi pasaules kari to ir pierādījuši. Šodien, mūsu valsts simtgades brīdī, mums pašiem ir jāizvēlas, kādu nacionālismu mēs pieņemsim par savējo: labo vai ļauno. Ja reiz pārprasts globālisms un nemākulīga Eiropas Savienība vadība ir vecā kontinenta iedzīvotājus novedusi pie nacionālisma renesanses, meklējot drošu un stabilu identitāti savās saknēs, tad jāuzmanās, izvēloties pareizo ceļu šajās krustcelēs. Vai nu veco, postošo etnocentrisko nacionālismu ar ksenofobisko naidu un reliģiozo fundamentālismu, kas jau izraisījis divus karus, vai arī jauno skotu variantu, kas piedāvā iecietību un cieņu pret citādajiem mūsu valsts robežās.

Labo patriotisko vai ļauno egoistisko?

Kuru mēs izvēlēsimies?

Francijas vēlēšanas #Legistatives2017, mēs un La République en Marche

Foto: GraphicStock, Small Eiffel Tower at horizon in France with sprawling urban landscape in foreground. 

Pēc pašvaldību vēlēšanām daudzi no mums (īpaši rīdzinieki) jūtas nomuļķoti un apmānīti. Sarūgtinājuma iemesls ir apziņa, ka vēlēšanas nav norisinājušās godīgi. Tajās plaši tika izmantoti administratīvie resursi pie varas esošo partiju politisko kampaņu rīkošanai. Tas nav taisnīgi un godīgi. Iznāk, ka mēs maksājām nodokļus un par šo naudu Ušakovs & Ameriks (un pārējie oligarhi) finansēja savu propagandas kampaņu. Sabiedriskajā transportā (kas pieder pašvaldībai) izvietoti neskaitāmi tumši ekrāni pa kuriem iztērēta nauda tikai un vienīgi priekšvēlēšanu aģitācijas interesēs. Pārējā laikā šajos ekrānos neko nevar redzēt. Vienīgi dinozaura kauju ar čūsku, kuru atkārto visi trolejbusi, jo nekā cita “starpvēlēšanu periodā” šajā ekrānā nav . Tātad valdošā koalīcija Rīgas domē dara galvenokārt tikai to, kas kalpo viņu reputācijas aģitācijas labā. Vai tie būtu nejēdzīgi daudz dārgu ekrānu (kas trolejbusos 100% nav vajadzīgi), vai masu koncerti, kuros var aģitēt ir ērti un viegli, vai manipulācija ar biļešu pārdevējiem, kas pirmsvēlēšanu periodā pārtrauc “ zaķu medības”, lai iegūtu sev arī šo bezbiļetnieku balsis. Zvejots tiek visur un visādi, amorālus paņēmienus ieskaitot. Pat vēlēšanu  rīkotāji negrib nopietni saskatīt savas sistēmas “šķirbas”, kuras negodīgi, Kremļa deleģēti politiķi ir izmantojuši savās interesēs, panākot sev priekšroku galvaspilsētā, kas pelnījusi sev modernāku un progresīvāku pārvaldi. Tā tas pagaidām Latvijā notiek – Kremļa stilā.

Loģiski, ka šajā brīdī daudziem vairs nav vēlēšanās koncentrēties vēlēšanu virzienā Francijā, jo arī aizvadītās Lielbritānijas vēlēšanās nekā patīkama nepiedāvāja. Konservatīvo iniciatīva izgāzās un tagad pati Meja nespēj atvainoties  par savām kļūdām un atstāt amatu. Tieši tāpat kā mūsu postsovjetiskie politiķi, viņa turpina demonstrēt perfektu fasādi medijiem, lai gan pati “politikas ēka” jau sen guļ gruvešos.

Kāpēc  Francija varētu mūsu interesēt?

Tāpēc, ka pateicoties jaunajam prezidentam Emanuelam Makronam, Francijā ir nodibināta jauna moderna partija, kas lielā mērā realizē principus, kas varētu būt aktuāli arī Latvijas politiskajā nākotnē. Viņa dibinātā La République en Marche strauji izstumj no ierindas klasiskās pēckara partijas un dod jaunu jundu šīs lielās un ietekmīgās Eiropas valsts politikas vējiem. Pēc Lielbritānijas biklās aiziešanas no Eiropas, Francijas ietekme palielinās. Kopā ar Vāciju tā būtiski ietekmē ūnijas lēmumus un ekonomikas augšupeju.

Pirms dažiem mēnešiem, kopā ar studentiem Rīgā, augstskolas auditorijā pārrunājām jaunu partiju dibināšanas iespējas. Jaunieši norādīja, ka viņus interesē tikai politiskas kustības ideja, kas pamazām pārtop partijā no domubiedru grupas. Makrona jaunā partija dibināta apmēram šādi un tā ir tikai gadu veca politiskā kustība, kas plaši izmanto socialos medijus un tīmekļa piedāvātās organizēšanas iespējas. Interesanti un negaidīti svaigi ir šīs partijas vadības principi un veids kā tie izraudzīti kandidāti parlamenta deputātu posteņiem. Tie “nāk” demokrātiskas atlases ceļā, nevis tā kā tas notika līdz šim: pa baltu vai ar ietekmes spiediena palīdzību.

Ja prezidentam Makronam ar savu partiju izdosies iegūt vairākumu Nacionālajā sapulcē (parlamentā) tad šis notikums būs apvērsums ne tikai Francijas politikas vēsturē.

Līdz šim Francija pie varas bijuši sociālisti vai konservatīvie (pārmaiņus). Šogad savus pakalpojumus piedāvā divas jaunas izlēcēju partijas : Makrona kustība un Nacionālā Fronte.

Interesanti vai arī šoreiz Francija izslēgs Kremļa hakerus no manipulatīvās spēles un parādīs Eiropai kam pieder nākotne?

To parādīs vēlēšanu divas kārtas.

Sekosim notikumu attīstībai.

 

 

Makrons – filozofs vai baņķieris?

 

Šodien par jaunievēlēto Francijas prezidentu var izlasīt dažādas atziņas: gan melus, gan patiesību, gan pārspīlējumus gan arī muļķības. Nacionālās Frontes līdere Marina Lepena viņu mēdz apsaukāt par baņķieri un kandidātu (le candidat-banquier) ironizējot par Makrona darbu amerikāņu investīciju bankā (Rotschild & Cie) un grādu pēc studijām augstskolā.

 

Vai cilvēka ieņemamais amats atspoguļo viņa personības būtību? Laikam nē.

Francijas jaunā prezidenta gadījumā jāuzsver, ka pēc elites skolas ENA begšanas viņš patiešām ir strādājis administratīvu darbu. Taču pirms tam studējis franču literatūru un filozofiju. Starp citu, Makrons ir strādājis par asistentu pie leģendāra filozofa Paul Ricœur. Daudz lasījis. Paguvis pat iemest atvilktnē nepublicēta romāna fragmentus.

Lai saprastu viņa donkihotismu politikā, jāpievēršas skolotāja un patrona hermeneitikas klasiķa Pola Rikēra demokrātijas koncepcijai. Pēc viņa domām demokrātija 100% formātā nav iespējama. Tā vienmēr ietvers sevī zināmu apspiešanu un ierobežojumus. Taču demokrātija kļūst leģitīma tikai tad, ja pilsoņi akceptē varu (pārvaldi) jeb vertikālās attiecības un šī vara sakņojas kopienas kopīgajā lēmumā jeb horizontālajās attiecībās.

Uzrunājot tautu Markons neatsaucas uz  Polu Rikēru, taču radniecība uzskatos ir acīmredzama. Ir nepieciešams konkrēts līderis, politiska griba, kas sakņojas sabiedrības akceptā. Šī demokrātiskā pieeja ir viņa kustības “ Ne marche!” pamatā, kas sākās ar konkrētām 30 000 sarunām (visu sociālo grupu un vecumu Francijas iedzīvotāji) un turpinājās politiskas kustības formā.

Lai sabiedrība akceptētu varu, ir svarīgi pacelt morāles un ētiskuma latiņu deputātu un politiķu vidū. Piemēram, neatļaujot viņiem izmanot savus ģimenes locekļus un draugus konsultantu, palīgu un citu labi atalgotu amatu vajadzībām. Makrons uzskata, ka Francijas parlamentā šodien ir pārāk daudz deputātu un 1/3 no tiem varētu likvidēt. Eiropas Savienības birokrātu pienesums viņu nepamierina, arī tur visi lēmumi (pirms pieņemšanas) jāiesakņo publiskajā domā. Ūnija varot iet tālāk savu federālisma ceļu, kas daudzos gadījumos nav lielisks priekšlikums.

Kas viņš ir – filozofs, kas ienācis politikā? Diskutēt viņa priekšlikumus, noskaidrojot vai tie ir efektīvi vai tikai tehnokrātiski. Par to cik dziļi Makron spējīgs iedziļināties šodienas sabiedrības vajadzībās, pastāv atšķirīgi vērtējumi. Piemēram, viņa studiju biedre Myriam Revault d’Allonnes avīzei Le Monde nikni izsakās, nolīdzinot Makronu līdz ar zemi: ” Viņš nav nedz intelektuālis nedz valstsvīrs. Tikai tehnokrāts. Nedz intelektuālis nedz domātājs. Tradicionālists – labēji liberālās politikas pārstāvis un viss” (Le Monde 1/9, 2016).

Jo lielāks koks – jo garāka ēna. Ai, ai! Tradicionālists viņš noteikti nav, jo neizmanto labās un kreisās rokas principu, lai norādītu ģenerālos politiskās segmentācijas virzienus. Enerģisks – jā. Francijas politikai tieši šī īpašība esot šodien daudz vairāk vajadzīga nekā septisks intelektuālisms. 14% vēlētāju sameta urnās baltas lapas. Arī šī ir protesta forma – politiskās depresijas demonstrācija.

Cerams, ka viņam izdosies vitalizēt demokrātiju.

Noderētu arī mums.

 

 

Vai Latvijas interneta mediji arī spiedīs Google pie sienas? Kā to vakar izdarīja Francija.

2013. gada 2. februārī

Google vienojas ar Franciju

Francijas prezidents Fransuā Holands (François Hollande) un Google vadītājs Eriks Šmits (Eric Schmidt) paraksta vēsturisku vienošanos

Vakar Francijas prezidents Fransuā Holands (François Hollande) un Google vadītājs  Eriks  Šmits (Eric Schmidt) parakstīja vēsturisku vienošanos, kas  paver jaunas  iespējas  medijiem  ne tikai Francijā, bet visā pasaulē. Google piekrita samaksāt Francijas mediju  fondam apmēram 60 miljonus eiro, lai nostiprinātu  franču  mediju  stāvokli internetā. Francija uzskatīja, ka Google ir jādalās savā peļņā ar Francijas medijiem, jo Google indeksē  franču mediju  rakstus, taču nedalās ar franču medijiem ar reklāmas ieņēmumiem.

–  Francija var lepoties, ka ir pirmā valsts pasaulē, kas panākusi šādu vienošanos ar Google, vakar Twitter paziņoja Francijas prezidents.

Šis strīds risinās kopš 2011. gada, kad Francijas nodokļu pārvalde veica pārbaudi Google Francijas ofisā par ienākumu slēpšanu, taču pirms diviem mēnešiem Google un  vadītāji  sēdās pie sarunu galda.

Mediju analītiķi uzskata, ka vakar parakstītā vienošanās izplatīsies arī uz citām valstīm.

Izskatās, ka Google ir atvērusi durvis arī citu valstu laikrakstiem nākt un vienoties par līdzīgiem līgumiem.

Zināms, ka Google pašlaik ir sarunu procesā ar Vācijas un Belģijas mediju organizācijām. Arī zviedru žurnālistu savienība domā sekot šiem piemēriem. Taču līdz šim zviedru interneta mediji paši lēma ļaut vai neļaut Google indeksēt savu saturu. Nav zināms, ka kāds nebūtu to ļāvis. Taču visiem ir skaidrs, ka Google arī ir ieinteresēts savas peļņas nolūkos  indeksēt  medijus saturu, jo mediji un to saturs ir meklētāko vārdu skaitā.

Lūk, 2012. gada Google meklētāko vārdu tops Zviedrijā, kurā ir  lielāko avīžu un interneta portālu nosaukumi:

  1. Facebook
  2. Aftonbladet (avīze)
  3. YouTube
  4. Blocket
  5. Hotmail
  6. Google
  7. Eniro
  8. Hitta.se
  9. Expressen (avīze)
  10. Swedbank

Google pelna daudz. Piemēram, 2012. gada  pēdējā kvartāla  peļņa pēc  nodokļu  nomaksas   2,89 miljardi ASV dolāru. Apgrozījums 14,42 miljardi USD, kas ir 36% pieaugums  salīdzinājumā ar 2011. gada pēdējo kvartālu.

Šo peļņu vairojam mēs ar saviem klikšķiem un mediji ar savu saturu. Vai Google  nebūtu  jādalās šajā naudā ne tikai ar franču, beļģu, vācu, bet arī ar Latvijas medijiem? Ko par to domā Latvijas mediji un to organizācijas?