Kā tevi „pataisa par muļķi“ jeb kā mobings ietekmē mūsu sabiedrību

Speciāli TVNET

Reizēm notiek tā, ka kāds pēkšņi pārtrauc pusvārdā un neļauj pabeigt domu. Runā virsū un neklausās. Gadās, ka sarunas laikā kāds cits demonstratīvi pavelk uzacis uz augšu un pasmīn brīdī, kad paužat savu viedokli. Šie piemēri ir varas izpaudumi un nenozīmē, ka jums nav taisnība. Tie liecina, ka nepatīkat. Ka notiek jūsu „nolikšana pie vietas“. Tā norisinās „muļķa mices uzmaukšana“ galvā cilvēkam, kas toņa noteicējiem nepatīk.

Nereti šādā brīdī jūtamies „samazināti“, izsmieti un nenozīmīgi, ja psiholoģiskais „knipis pa degunu“ ir trāpījis. Diemžēl daudzi praktizē otra cilvēka „pataisīšanu par muļķi“, ja viedokļa līderiem izlēcējs netīk. Tad „moberi“ palīdz ātri samazināt cita cilvēka vērtību un nozīmību. Ierīvējot to stāvus zemē. Šādi notiek ne tikai darbavietā vai mācību iestādē, sporta laukumā vai uz ielas, bet arī paziņu lokā, publiskajā telpā, zinātnē, politikā un jo īpaši – interneta komunikācijā. Vai šis process ir izplatīts un ietekmē mūsu valsti un sabiedrību kopumā? Jā, ietekmē. Pat ļoti, jo mobinga rezultātā tiekam vaļā no gudriem cilvēkiem svarīgos un augstos amatos. Rezultātā atdodam stratēģijas iniciatīvu pelēkajām viduvējībām, kas nerunā pretī, bet prot „skriet uz vietas“.

„Esam sadrumstaloti, nevaram vienoties par kopīgu mērķi“tā mobinga sekas valsts līmenī apkopoja kāda no Latvijas mobinga izraisīto problēmu pētījuma dalībniecēm. Cits aptaujas dalībnieks secināja, ka mobings panākot materiālus un cilvēkresursu zaudējumus. Daļa vajāto kļūstot depresīvi un mēģinot risināt savas problēmas ar alkohola vai narkotiku palīdzību. „Tātad var secināt, ka mobings var ietekmēt ne tikai kādu konkrētu indivīdu, bet arī visu sabiedrību kopumā, radot cilvēkiem kā finansiālas, tā arī emocionāla rakstura problēmas,“ secina pētījuma autori. Vai no šā psiholoģiskā terora cieš tikai valsts un privātā sektora darbinieki? Nē, izrādās, problēma ir plašāka.

Vairāk nekā 37% skolēnu Latvijā apgalvo, ka ir cietuši no mobinga, taču visvairāk to piedzīvojuši tieši mazāko klašu skolēni, 51%. Bērniem ir izveidota mācību filmapar to, cik traģiskas sekas ir mobingam sabiedrībā. Cik svarīgi ir atmaskot moberus un aizstāvēt vajātos. Pieaugušajiem šādu mācību filmu nav. Taču „bomža dedzināšanas mēģinājuma“ akts Biķernieku ielā rāda, ka respekts pret citādajiem joprojām ir svešvārds Rīgas pusaudžu vidū. Latvijas Universitātes rektora ievēlēšanas peripetijas signalizē, ka slēgtās un akadēmiskās vidēs „savējo“ bīdīšana turpinās, un, ja nav argumentu, tad noder mobings, lai kādu novāktu. Kur nu vēl politiskie lēmumi visaugstākajā parlamentārajā līmenī, kas ierobežo sieviešu un seksuālo minoritāšu tiesības un pierāda, ka empātija ir nesaprotams svešvārds arī daudzu mūsu valsts likumdevēju domāšanā.

Publicētie pētījumi rāda, ka mobings Latvijā pieaugušo kolektīvos ir apmēram tāds pats kā pamatskolā (57% publiskajā un 66% valsts sektorā). Rezultātā apmēram 30% strādājošo vairs nevēlas veikt savus darba pienākumus, zūd vēlme doties uz darbu un krītas darba efektivitāte. Sabiedrība nav informēta, ka mobinga problēma pastāv, un nezina, kur vērsties pēc palīdzības. Bez tam – trūkst arī statistikas datu par mobinga situācijā cietušajiem, jo par šo problēmu Latvijā publiski un skaļi neviens nevēlas runāt, konstatē pētījuma autori.

Tas nozīmē, ka moberi mūsu valstī joprojām darbojas netraucēti aktīvi un izlēmīgi ietekmē svarīgu amatpersonu iecelšanu amatos un būtisku lēmumu pieņemšanu vai iespaido to nepieņemšanu. Tātad atstāj nospiedumus uz mūsu valsts procesiem. Sūkstāmies, ka politiķi ir slikti un viņu lēmumi vēl sliktāki. Taču varbūt ir vērts ielūkoties mehānismā, kas mums ģenerē šos sliktos politiķus labo vietā. Viens no šā destruktīvā mehānisma pamatelementiem ir tieši mobings jeb psiholoģiskais terors pret „citādajiem“ un „ne savējiem“.

Psiholoģiskās iznīcināšanas tehnika

Norvēģu sociālpsiholoģijas profesore Berita Osa šīs tehnikas instrumentus sociālajā telpā sāka pētīt jau pirms 50 gadiem, nodalot piecus pašus izplatītākos (klasiskos) paņēmienus. Tie ir: izsmiešana, ignorēšana, „izsaldēšana“ jeb informācijas izolēšana, dubultās sodīšanas režīms, lai apzināti radītu vajātajai personai vainas apziņu un kaunu par sevi. Šie nav vienīgie „muļķa taisīšanas“ paņēmieni, taču visizplatītākie gan. Pašlaik šajā jomā daudz pēta psiholoģe Helēne Tomsone, kurai ir izdevies izveidot metodes, ar kuru palīdzību vajātās personas spēj sevi aizsargāt un atbrīvoties no uzmauktās „muļķa cepures galvā“. Taču aplūkosim, kā tas sākas un notiek. Piemēram, darba kolektīvā ienāk jauni darbinieki, kas tikko pabeiguši savas studijas ārzemēs, ir spara pilni, gatavi strādāt un rosīties. Viņiem ir daudz ideju un neskaitāmi jauni priekšlikumi darba uzlabošanai. Taču kāds no vecākajiem kolēģiem nav sajūsmā par ienācēju entuziasmu. Lai to noslīcinātu, tiek izmantota varas tehnika ar klasisku apklusināšanas un devalvēšanas tehniku.

Kā tas notiek? Vispirms „izsaldēšana“, t.i., neļaujot cilvēkam norunāt domu līdz galam un apklusinot pusvārdā. Var arī pēkšņi uzdot runātājam pretjautājumu, kas galīgi neattiecas uz sarunas tēmu, nojaucot vēstījuma loģiku. Šādos gadījumos nepieciešams uzreiz norādīt, ka esat pārtraukti sava viedokļa izklāstā un vēlaties pateikt savu versiju līdz punktam. Nedrīkst atļaut sevi iebīdīt stūrī un apklusināt. Taču nav vēlams sākt kauju ar apklusinātāju, jo var gadīties, ka jūsu priekšā ir nepieklājīgs, nevis vienkārši ļauns cilvēks. Taču, ja neļauj jums izteikties, runā virsū un sāk nekautrīgi ignorēt publiskajā telpā, tad gan ir pamats bažām, ka pret jums sākts mobinga process ar mērķi pazemot, nomelnot un iznīcināt.

Gaismas izslēgšana

Pēc tam vajātāji ķeras pie nākamā instrumenta – aktīvas ignorēšanas. Piemēram, skaļi trokšņojot jūsu runas laikā: grabinot datora tastatūru, smejoties un novēršot uzmanību no sacītā, lai radītu iespaidu, ka viss, ko vajātā persona piedāvā, ir neinteresants un nav uzmanības vērts. To parasti realizē ar ķermeņa valodas palīdzību – izsmejoši žestikulējot vai uzjautrinoties. Parasti šai pieejai seko jau trešais solis, kas ir klaja izsmiešana. Uzjautrinoties par vajāto personu kā par komisku, smieklīgu ākstu. Šo tehniku sauc par „gaismas izslēgšanu“ un „skābekļa atslēgšanu“. Šajā etapā izsmietā persona jau sāk satraukties, nervozēt un patiešām var „zaudēt pavedienu“ stresa dēļ, kas rodas neadekvātās publikas reakcijas rezultātā. Ja vajātāji ir spējuši novest vajāto personu līdz stresa stāvoklim, tad „dzelzs ir karsta“ un nākamais solis mēdz būt „telpas nogriešana“ jeb informācijas apturēšana vajātā cilvēka virzienā. Proti apkārtējiem tiek radīts iespaids, ka „ir darīšana ar nevērtīgu personu“, kurai „viss nav jāzina“ (jo tad it kā radīsies tikai jauni sarežģījumi!). Ar “telpas (informācijas) izslēgšanu“ vajātajam cilvēkam tiek skaidri un gaiši pateikts, ka viņš „šeit neiederas“ un nav vajadzīgs. Tieši tāpat kā karavāna atstāj tuksnesī vientuļnieku nāvei, arī šajā gadījumā vajātais cilvēks tiek izolēts un izraidīts.

Nākamais jeb noslēdzošais solis ir dubultais sods. Tas nozīmē, ka jānosoda viss, ko šis cilvēks dara. Piemēram, ja vajātais cenšas verbāli aizstāvēties, tad viņam var pārmest pļāpību un patmīlību. Ja vajātais ir kluss un intraverts cilvēks, tad viņu sāk kritizēt par pasivitāti, garlaicību vai bezatbildību. Respektīvi vajātais jākaunina par viņa rakstura īpašībām, matu krāsu, manierēm, biogrāfiju un visu, kas iespējams. Kas notiek pēc tam? Nekas vairs nav jādara, jo publiskajā telpā ir izveidots negatīvs priekšstats par šo cilvēku un visi no viņa novēršas. Ieskaitot viņu pašu, jo upurim ir kauns par sevi.

 

Ko nomelnošanas mehānisms panāk?

Iznākums ir vienmēr viens un tas pats – vajātais cilvēks zaudē un pazūd. Aiziet no darba, izvairās no sabiedrības. Gadās, ka saslimst, gadās, ka izdara pašnāvību. Īpaši smagi šo „iedzīšanu“ un vajāšanu pārdzīvo bērni un jaunieši tagad – tīmekļa komunikācijas apstākļos.

 

Kas ir vajātāji?

Ērebrū universitātes pētījumi (2010) pierada, ka vajātāji mēdz būt cilvēki, kas: a) atrodas varas pozīcijā attiecībā pret pārējiem un var piešķirt bonusus tiem, kas patīk, un iegriezt tiem, kas nepatīk, b) ir neformālie līderi, kuri nosaka vērtību skalu attiecīgajā sabiedrībā, c) viedokļu noteicēji noteiktās sabiedrības grupās, d) līdzstrādnieki, kas (savu funkciju zonā) spēj izbīdīt vai sarežģīt darba procesu, d) darba grupa, kas veido enerģētisko kodolu, un tās ietvaros iespējams izrēķināties ar personībām, kas „dažiem nepatīk“. Pēc pētnieces Luīzes Svensones domām, ikviens no mums var kļūt par vajātāju, ja apstākļi izveido šim procesam labvēlīgu situāciju. Kā panākt, lai sabiedrība saprastu šo negodīgo nomelnošanas un spēcīgu personību izstumšanas mehānismu?

Luīzei šķiet, ka riska grupā pirmās nokļūst neparastas personības. Tās it kā neiederas esošajos grupējumos (neievēro esošo hierarhiju) un tiek tāpēc izstumtas. „Te nevajag meklēt prāta gigantus. Pietiek, ja jauniešu kolektīvā parādās gados vecāks cilvēks vai sieviete pretendē uz darbu vīriešu kolektīvā, vai cilvēks pauž atšķirīgu pasaules uzskatu nekā caurmēra vidusslānis,” uzskata Stefans Blumbergs, kas ilgstoši pēta un vērtē mobinga negatīvos efektus zviedru sabiedrībā. Pēc viņa domām vislielākā atbildība jāuzņemas klusējošajai masai. Cilvēkiem, kas labi redz, ka kāds cilvēks nepamatoti tiek vajāts, bet šie ļaudis nedara neko, lai situāciju labotu. Piemēram, ir ļaudis, kas nelaimes gadījuma apstākļos nevis metas palīgā slīkstošam cilvēkam, bet gan filmē noslīkšanu ar savu mobilo telefonu. Šo procesu profesionālajā leksikā dēvē par „stirnu vajāšanu“.

 

Vai visiem jādraudzējas ar visiem?

Protams, ka ne. Taču mēs varam saņemties un būt pieklājīgi un iecietīgi cits pret citu, nošķirot privāto no profesionālā. Diemžēl personas, kas sāk psiholoģiskā terora procedūru pret citiem, ir spējīgas pazudināt ne tikai talantīgākus oponentus, bet arī veselas nozares. Tāpēc uzņēmumos un iestādēs būtu jābūt gatavībai novērst šos procesus un bremzēt agresīvu vajātāju iniciatīvas. Pagaidām mums ir fakti, ka šis nelāgais efekts pastāv un ietekmē pusi no mūsu iedzīvotājiem, taču ir maz pētījumu par to, kādu ļaunumu šādi procesi nodara valstij kopumā. Ērebrū universitāte šajā procesā ir līderpozīcijās, piedāvājot darba devējiem instrukcijas, kas palīdz cīnīties pret mobinga procesiem darba vidē. Ja uzņēmumā ir nefokusēts vadības stils, disfunkcionāla līdzstrādnieku grupa un izplūdusi organizācija, tad ir pamats pieļaut, ka šāda vidē radīsies priekšnoteikumi mobingam. Tas var sākties arī skolā, bērnudārzā, sporta komandā, politiskā partijā vai interešu organizācija, ja tās biedri nav izglītoti par šādā nejēdzīga fenomena eksistenci un neviļus pieslejas vajātāju grupējumam tikai tāpēc, ka paši baidās nonākt vajāto personu kategorijā. Šādā vidē (darba kolektīvā, grupā, komandā vai organizācijā) veidojas diktatūras apstākļiem raksturīga vide ar skarbu vajātāju centrā un viņa pielīdēju = kalpu galeriju perifērijā. Šādos apstākļos ir gandrīz neiespējami pārtraukt „medības“ un citādi domājošo vajāšanu, jo vara un ietekme šāda mobinga substruktūrā pieder nevis demokrātiskajam vairākumam, bet vajātāju mazākumam, kas nosaka sev vajadzīgās vērtību kategorijas un realizē savu soda bataljonu darbību. Lai novērstu šādu notikumu attīstību grupā, komandā, kolektīvā vai valstī, ir nepieciešams izglītošanas process. Tas pats, kas parāda šādu savstarpējo attiecību „dubultās grāmatvedības“ kaitīgumu. Tieši tāpat kā visos uzņēmumos un iestādēs ir nepieciešams scenārijs krīzes komunikācijas apstākļiem, ir vajadzīgs arī izglītošanas process mobinga novēršanai visos līmeņos. Nepieļaujot gudru un talantīgu cilvēku sociālo diskvalifikāciju skaudības vai nenovīdības vārdā.

 

Vajātāju spogulis

 

Populārais futbolists Zlatans Ibrahimovičs (Zlatan Ibrahimovic) ir liecinājis, ka pēc pāriešanas uz Barselonas klubu esot piedzīvojis mobingu. To organizējis treneris Hoseps Gvardiola (Pep Guardiola). Ignorēšana un izsaldēšana panākusi to, ka futbolists naktīs nav varējis aizmigt, juties vainīgs bez iemesla. Pēc Rebekas Bolinas domām, šis piemērs rāda, ka vajāt var ikvienu un efekts šim mobingam būs tieši tāds pats kā jebkuram citam cilvēkam – nospiestības un pamestības sajūta, vainas apziņa. Proti, mobinga mērķis ir ne tikai panākt, lai vajātais pamet „skatuvi“, bet arī piedāvāt greizo spoguli, kurā tas izskatās slikti. Ja „medījums“ sāk pats piekrist šim „spoguļattēlam“, tad mērķis tiek panākts un vajātais cilvēks iznīcināts kā personība. „Upurim mēdz uzvelt vainu par to, kas ar viņu ir noticis. Piemēram, izvarošanas upuri nereti jūtas paši vainīgi par to, kas ar viņiem noticis,“ konstatē Rebeka Bolīna (Rebecka Bohlin). Vissliktākais, ja šādu procesu sāk atbalstīt cilvēki, kuru rokās ir varas sviras.

Brīdī, kad jūsu atbildi sāk labot publiski kāds no kolēģiem, vai mirklī, kad iepriekš rūpīgi izsvērtu spriedumu kāds cits sāk izsmiet, aizbildinoties ar to, ka jums trūkst humora izjūtas, ir pamats kļūt aizdomīgiem mobinga bīstamās klātbūtnes sakarā. Ja pamanāt, ka neesat saņēmis svarīgu informāciju, kuru citi zina, tad vajāšana ir jau notikusi un psiholoģiskais terors darbojas. Jomas speciālisti uzskata, ka situācijā nevajag apklust, nolaist rokas un rakstīt atlūgumu, bet gan „ielikt kāju durvīs“ un nepakļauties vajātāju spiedienam.

Tā arī darīsim.

Demokrātijas nogalināšana vai veselīgs aktīvisms?

Speciāli TVNET

Pirms pāris dienām zviedru sabiedriskās televīzijas vadībā nāca klajā ar paziņojumu, ka vadībai ir nepieciešams vēl 100 000 eiro, lai nodrošinātu SVT (Sveriges Television) radošā personāla drošību. Katru dienu tiek reģistrēti ap 35 uzbrukumi žurnālistiem, tiešu draudu, pulvervēstuļu un organizētu grupu ofensīvas veidā. Pērn līdzstrādnieku aizstāvības nodrošināšanai izlietoti 320 000 eiro. Šogad ar šiem līdzekļiem nepietiks. Naudas vajadzēs vairāk.

Šis paziņojums mums, medijos strādājošajiem, nav nekas jauns. Pierasts, ka ietekmīgi politiķi un direktori mēdz izrēķināties ar žurnālistiem, nepamatoti sūdzot viņus tiesā par goda vai cieņas „nolaupīšanu“. Šādi iespējams žurnālistiem sarūpēt liekas klapatas, panākt sarūgtinājumu, nokausēt viņus darbā un visbeidzot – apklusināt. Tagad pie vajāšanas ķērušies arī troļļi, entuziasti un „kaujas vienības“, kas arī uzbrūk žurnālistiem „Trampa vērtību“ vārdā.

Proti – „ja tu nerunā vai neraksti mums pa prātam, tad mēs tevi novāksim“. Tas arī tiek darīts, sūtot spamu ar draudiem uz e-pasta adresi, organizējot izsmiešanas akcijas sociālajos medijos un rīkojot publiskas bara rēkšanas par autoriem kā sliktām un smieklīgām personām. Vai tas ir normāli? Nē, nav. Šis pūļa uzbrukums ir linča tiesa internetā, kas būtiski apdraud demokrātiju. Jo taisnība pēkšņi nav jāpierāda vai jāargumentē. Kurš skaļāk nobrēc, tam – klausa.

Kā tas notiek?

Piemēram, mēdz rīkot uzbrukumus redakcijām. Tikko, janvāra vidū, šāds uzbrukums tika sarīkots Zviedrijas sabiedriskās televīzijas ziņu redakcijai Helsingborgā. Ļaužu bariņš ielauzās redakcijas telpās un sagrāba žurnālistus kā gūstekņus. Uzbrucējiem bija nepieciešama publicitāte jeb slava. Puiši vēlējās kļūt populāri un tāpēc nolēma izmantot šim nolūkam ziņu redakciju televīzijā. Kur gan vēl citur var ātri kļūt slavens, ja ne televīzijas ekrānā? Nemaz nav jāguļas plikam vannā (kā to dara pie mums). To var panākt arī apģērbti ļaudis, ar citiem līdzekļiem.

Taču redakcijas vadītājs mums nestāsta, kas bija šie cilvēki un ko viņi gribēja. Viņam šķiet, ka nedrīkst atļaut šādiem ļaudīm noteikt mūsu svarīgāko notikumu dienaskārtību. Tieši šīs redakcionālās nostājas dēļ „zibensokupācija“ nekļuva par valsts vai starptautiskas nozīmes notikumu. „Protams, nekad viss nebūs 100% pareizi izdarīts,“ atzīst Jorans Ekluns, kas ir Helsingborgas TV ziņu dienesta vadītājs, uzsverot, ka nākamreiz  rīkošoties labāk. Taču viņa pieeju un principus var saprast un respektēt kā pārdomātus un profesionāli gudrus.

Žurnālistu vajāšanas legalizācijas pirmais buldozers bija ASV prezidents Donalds Tramps, kuram nepatika, ja mediji par viņu raksta tā, kā uzskata par pareizu. Tāpēc visas nepatīkamās ziņas viņš nosauca par „viltus ziņām“ un kritiski rakstošos medijus par „melu fabrikām“.  Būtībā Trampa pieeja medijiem ne ar ko neatšķiras no Brežņeva, Staļina, Pola Pota vai Putina pieejas mediju darbam. Viņiem visiem šķita, ka prese, radio un televīzija ir sulaiņi jeb kalpi, kas kalpo kunga vajadzībām.

Kā kungs domā, tā žurnālistam būtu jātaurē. „Kungi“ šajā gadījumā ir valsts politiskā vadība. Šādu praksi piekopa komunisti Padomju Latvijā un to tagad turpina Putina mediji Krievijā. Tie, kas Latvijā skatās Kremļa TV kanālus vai Fox TV, ir tieši tādi paši kā viņu vecāki, kas bija spiesti blenzt Kremļa propagandu.

Ar ko atšķiras žurnālistika no propagandas? Pirmajā gadījumā žurnālistiem vienmēr jābūt opozīcijā „varai un naudai“ un jāinformē iedzīvotāji par to, kas valstī patiesībā notiek. Otrajā gadījumā žurnālistiem jāklausa politiķi, priekšnieki un jāraksta par viņiem tikai labas lietas. Sliktās ir aizliegtas, jo totalitārismā mediji ir galma apdziedātāji un nekas vairāk.

Rezultātā pirmajā variantā jūs uzzināsiet arī negācijas un sliktas lietas, ko „savāra“ tie, kas ir pie varas, un tāpēc radīsies iespēja viņus „no siles“ jeb amatiem novākt. Otrajā (propagandas) variantā jūs nekad neko neuzzināsiet, kas īsti valstī notiek, jo prezidenti un priekšnieki atļaus savu darbu aprakstīt tikai slavinoši. Sliktu ziņu nav. Visi būs laimīgi, smaidīgi un mierīgi.

Kā redzat, žurnālistika pastāsta patiesību un uzrunā apzinīgu pilsoni, turpretī propaganda panāk publikas garīgo narkozi un baro savus iedzīvotājus (kā lopus kūtī) ar apzināti sagrozītu, vienīgo iespējamo informatīvo ēsmu. Kur vēlamies dzīvot mēs –  atvērtās patiesības zemē vai piespiedu narkozes valstī ar hermētiski noslēgtām robežām?

Demokrātijas nogalināšana jeb tikai veselīgs aktīvisms?

Diemžēl žurnālisti nav vienīgie, kurus šodien apdraud interneta teroristu bandas. Daudzi šodien ir pamanījuši bargu komunikācijas stilu sociālajos medijos, kas piesātināts ar jēlībām, izsmieklu un apzinātu citu cilvēku pazemošanu. Īpaši pret sievietēm, invalīdiem, sirmgalvjiem un bērniem, kas neiekļaujas „A klases tēviņu“ kategorijas augšgalā. Šis nevajadzīgais skarbums ir tikai izpausme. Galvenais iemesls būtībā ir demokrātijas un demokrātisko procesu apzināta nerespektēšana. Tātad – vai nu mēs dzīvojam varmācīgā valstī, kurā runāt un izteikties drīkst tikai daži un pārējiem jāklusē un jāklausās, vai  dzīvojam demokrātijā, kurā katram ir tiesības izteikties un paust savas domas.

Otrajā variantā ir jāiemācās arī klausīties un atradināties no citādu viedokļu izsmiešanas un vajāšanas.  Uzbļaut un pacelt balsi te nav pieņemts. Tieši šīs iemaņas nav apguvuši tie, kas siro internetā un izrēķinās ar „citādi domājošajiem“. Viņiem patīk izteikties, bet galīgi nepatīk uzklausīt citus, kas domā citādi. Tātad „mednieki“ rīkojas tieši tāpat kā Staļins vai Pols Pots – iznīcina sev nepatīkamā viedokļa paudējus (jo uzskatus iznīcināt nav iespējams!). Sabradā viņus kā personības, iemīda mēslos.

Staļins bija pirmais, kas ciniski paziņoja: „Ja nav paša cilvēka, tad nav arī problēmas.“ Mūsu troļļi un interneta vajātāji rīkojas tieši tāpat – sabradā cilvēku, kura domas nepatīk. Tāpēc brīdi, kad sākat „laikot“ un atbalstīt kāda cita cilvēka vajāšanu, padomājiet, vai neesat pieslēdzies vilku baram. Iespējams, ka šis pasākums ir kāda cita organizēta akcija, kurā piedaloties ikviens no mums pārvēršas par „noderīgu idiotu“.

Taču atgriezīsimies pie demokrātijas. Te var: rakstīt rakstus, piedalīties diskusijās un paust savu viedokli, kā arī iet un vēlēt velēšanās katru ceturto gadu. Taču dažiem ar to nepietiek. Tad „mednieks“ paņem akmeni un met kādai sabiedrībā pazīstamai personai un jūtas labāk, atņemot slavenībai spožumu. Ja žurnālista balss noskan pārāk skaļi un nav pretargumentu, tad var sarīkot viņa svilināšanu, diskusiju čatā melojot bez problēmām un vajājot skribentu uz pilnu klapi.

Būtībā šodien ir izveidojusies situācija, kad populāri cilvēki ar neierastiem uzskatiem tiek apšauti kā zvirbuļi uz sētas interneta šautuvē. Nevienu par to nesoda. Šaut drīkst katrs (ir taču demokrātija!), un aizsardzības upuriem nav (vēl nav izdomāta).  Populāru personu publiska vajāšana šodien ir kļuvusi par ļoti nopietnu, pat liktenīgu problēmu. To neatrisinot mēs varam panākt politiķu, žurnālistu un diskusiju dalībnieku pazušanu no publiskās telpas. Galu galā – visus nevar ieslēgt aiz 10 atslēgām, augstos torņos. Visi nevēlas turpināt savu darbu ar pseidonīmiem, maskās un apsardzi pie sāniem, lai nejustos apdraudēti. Taču „mednieki“ un „vajātāji“ jau pielādē nākamo bisi un šauj netraucēti  tālāk. Vai šie ļaudis ar šādu rīcību nenovedīs mūs visus atpakaļ pie diktatūras un despotisma, kur valdīja tikai viens varas viedoklis? Demokrātija dod ne tikai brīvību un iespējas, bet pieprasa arī apzinīgumu savu tiesību izmantojumā. Proti – nedari otram to, ko nevēlies, lai praktizē pret tevi pašu.

Bail pateikt, ko cilvēks domā

Izteikt to, ko cilvēks domā, publiski nekad nav bijis viegli. Pirmie žurnālisti savu viedokli tāpēc pauda ar pseidonīmu (izdomātu vārdu) pamfletos, kas tika izdoti skrejlapu formā. Pirms 400 gadiem tieši par šādu uzdrīkstēšanos 1619. gada 9. februārī vara sadedzināja Džulio Cezāri Vanīnī Tulūzā. Pirms tam Romā tieši tāpat tika sadedzināts zinātnieks Džordāno Bruno. Arī viņa domas bija nepareizas, un vara tās sadedzināja kopā ar ar ķermeni – ugunskurā.

Tas nozīmē, ka vienmēr un visur cilvēkiem nepatīk, ja kāds domā un runā citādi nekā pieņemts. Te neliels saraksts ar tiem, kuri tika nogalināti nepareizās domāšanas dēļ: Pietro d’Abano (1312), Jan Hus (1415), Herman van Rijswijk (1512), Louis de Berquin (1529), Étienne Dolet (1546), Jacques Gruet (1547), Miguel Serveto (1553), Anne du Bourg (1559), Domenico Scandella (1599), Adriaan Koerbagh (1669), François-Jean Lefebvre de La Barre (1766). Domāju, ka nav nozīmēs šo sarakstu turpināt, jo mūsu pašu senči, jaunlatvieši, brīvvalsts cīnītāji, staļinisma upuri, ir lielisks piemērs tam, kā vajā tos, kas domā citādi.

Taču atgriezīsimies pie sadedzinātā Vanīni. Viņš dzimis 1585. gadā un izglītojies kā jurists. Studējis arī medicīnu, astronomiju un filozofiju. Visas problēmas sākās tieši ar filozofiju un Aristoteļa darbu studijām, kas nepatika baznīcai. Sliktās grāmatas tolaik dedzināja, un ar to bija jāsaprot, ka tās nedrīkst lasīt. Tieši tā – ugunskurā tika sadedzināts arī Vanīni skolotāja Pjetro Pomponaci (1462 -1525) traktāts par dvēseles nemirstību. Darbu zaudēja arī Vanīni un sāka ceļot. Pēc Lielbritānijas apmeklējuma viņš pievērsās Anglikāņu baznīcai, un  Romas baznīca par to sāka viņu vajāt. Vēl sliktāk klājās tad, kad Vanīni sāka izdot savus darbus, kurus novērtēja kā ķecerību. Viņu nodeva, ieslodzīja un notiesāja ar nāvi – izraujot mēli, nožņaudzot un sadedzinot. Jā, Vanīni bija materiālists, noliedza ideju par creatio ex nihilo un pauda viedokli, ka mūžīga ir tikai matērija. Viņa bioloģiskajā materiālismā cilvēks skaitās dabas daļa un nav privileģēts nekādā mērā.

Tātad 200 gadus pirms Darvina viņš atklāja to, ko cilvēce uzzināja krietni vēlāk. Viņš uzskatīja, ka visi reliģisko kustību līderi ir krāpnieki (Jēzus, Mozus, Muhameds), jo absolūti visas ticības (pagānu un monoteisma) ir tikai instrumenti, ar kuru palīdzību laicīgie un ticības līderi pārvalda sabiedrību un tur to atkarības, baiļu stāvoklī. Kāpēc viņam izrāva mēli? Tāpēc, ka tolaik cilvēku, kas izteica pārāk progresīvas domas, nogalināja fiziski, publiski pazemojot. Viņa viedoklis traucēja varai.

Vanīni nojauta, ka būs slikti. Bieži diskutējis par to, vai ir vērts paust savas domas, jo „pūlis ir neizglītots, varas apkrāpts un naivs, tāpēc tas apdraud sava laika domātājus tieši tāpat kā vara. Ļoti spilgti uzskati, negaidīti atklājumi jeb filozofa gatavība izskaidrot, kas ap mums notiek, nereti no parasto ļaužu puses tiek uztverti ar aizdomīgumu. Viņiem liekas, ka tas nevar būt nekas cits kā vienīgi sātana darbs un tad nekas cits neatliek, kā ģēniju sadedzināt sārtā.” (Skat. Didier Foucault, “Un philosophe libertin dans l’Europe baroque” (2004).)

Vai mūsdienās nenotiek tas pats? Reālajai varai un „neformālajiem viedokļu noteicējiem“  atliek nosvilpties, un mēs uzreiz metamies saplosīt rītdienas atklājumus, kurus kāds mums piedāvā 200 gadus agrāk?

Tramps būvēs mūrus ap ASV, bet mēs celsim aizsargsienas ap redakcijām un žurnālistiem, lai viņi varētu turpināt savu darbu sabiedrības demokratizācijas pilnveidošanai.

Vai nav saprātīgāka ceļa šo problēmu risināšanai?