Velnišķīgais darījums, kuram daudzi neticēja

Vācu ģenerālis Francs Guderians un Sarkanās armiijas ģenerālis Sergejs Krivošeins sveic Vācijas karogu ar kāškrustu krievu-vācu miltārās parādes laikā Brestļitovskā. 1939.gada 22. septembrī

Speciāli TVNET

Tikko nosvinējām Baltijas ceļa gadskārtu. Tas bija un paliek protests pret divu diktatoru ambīcijām sadalīt savā starpā Eiropas valstis. Šogad paiet 80 gadu, kopš nacistu fīrers un boļševiku „tēvs un vadonis“ sacirta gabalos Poliju un novilka robežu starp savstarpējās ietekmes sfērām. Vēlāk šo slepeno vienošanos nosauca par Molotova-Ribentropa paktu, kas būtiski ietekmēja mūsu ģimeņu un valstu brīvību.

Kā viss sākās?

Tas notika 1939. gada 23. augustā. Apmēram nedēļu pēc Ādolfa Hitlera izraisītā kara sākšanās un vāciešu iesoļošanas Polijā. Tobrīd Staļins Kremlī svinīgi pieņēma Vācijas ārlietu ministru Joakimu Ribentropu. Pēc pāris stundu ilgām sarunām partneri vienojās par to, kā sadalīt Eiropu sev vajadzīgā veidā. Pēc tam līgums Maskavā tika arī parakstīts un nosvinēts, jo abas puses draudzīgi paēda kopīgas svētku vakariņas. To laikā Josifs Staļins pamanījās uzsaukt tostu par godu Ādolfam Hitleram, kas esot „tik ļoti mīlēts no vācu tautas puses“.

Protams, ka lieliskais darījums tuvināja diktatorus. Jau 8. septembrī Berlīnes radio ziņoja par vācu armijas grandiozajiem panākumiem frontē. Krievijas ārlietu ministrs Molotovs uz šiem faktiem reaģēja kā īsts draugs – nosūtot Vācijas vēstniecībai Maskavā savus apsveikumus, kas skanēja apmēram šādi: „Saņēmu informāciju par to, ka vācu karaspēks jau iesoļojis Varšavā. Tāpēc lūdzu pieņemt no manas puses apsveikumu un nosūtīt sirsnīgus sveicienus Vācijas valdībai.“ Šā apsveikuma teksts norāda, ka Molotova-Ribentropa pakts nebija tikai abu valdību vienošanās par Eiropas sadalīšanu savā starpā. Tas bija arī draudzības līgums, kas paredzēja savstarpējās laipnības un neuzbrukšanas līgumu. Slepenajos dokumenta pielikumos, kas 28. septembri tika papildināti ar vācu-krievu demarkācijas un draudzības paktu, tika pārzīmētas Eiropas valstu robežas. Padomju Savienība šā līguma un vienošanās ietvaros ieguva savā kontrolē Igauniju, Latviju, Lietuvu, Somiju un Polijas austrumu daļu. Vācijai tika piešķirta centrālā un rietumu reģionu zona Polijas teritorijā.

Zibenskarš

Pirmajā septembrī Vācija sāka savu zibenskaru pret Poliju. Divas nedēļas vēlāk jeb agrā 17. septembra rītā Molotovs izsauca pie sevis Polijas vēstnieku Maskavā un nolasīja notu. Notas teksts bija saskaņots ar Berlīni. Tajā bija šāds vēstījums: „Poļu-vācu karš atmasko Polijas valsts bankrotu. Varšava vairs neeksistē kā Polijas galvaspilsēta. Polijas valdība ir atlaista no savu pienākumu izpildīšanas, jo neizrāda nekādas dzīvības zīmes. Tas nozīmē, ka Polijas valsts un tās valdība ir pārstājušas eksistēt. Tāpēc visas vienošanās, kas līdz šim bija noslēgtas starp Padomju Savienību un Polijas valsti, ir zaudējušas derīgumu un nozīmi.“ Ar šo Padomju Savienība iedūra kaimiņvalstij Polijai simbolisko „dunci mugurā“. Pēc tam Sarkanā Armija

iebruka Polijā ar 1,5 miljoniem kājnieku, 6000 tankiem un 1800 kara lidmašīnām. Kaujas nebija ilgas, un jau pāris dienas vēlāk Vērmahta vācu virsnieki un Sarkanās Armijas vadītāji svinēja veiksmīgas Polijas iekarošanas beigas ar kopīgu armijas parādi Brestļitovskā. Pilsētiņā, kas tagad atradās uz vācu-krievu sadalītās Polijas jaunās robežas starp Vāciju un Padomju Savienību.

1939. gada decembri Hitlers nosūtīja sirsnīgus apsveikumus Staļinam, kas tobrīd svinēja savu 61. dzimšanas dienu Maskavā. Apsveikuma teksts bija šāds: „Mūsu draudzība ir apzīmogota ar asinīm, tāpēc tai ir visi priekšnosacījumi būt ilglaicīgai.“ Taču pareģojums nepiepildījās.

Jau 1941. gada jūnijā Hitlers uzbruka Padomju Savienībai, un ar to draudzības pakts bija pārstājis eksistēt.

Kā draudzējās Hitlers ar Staļinu?

Viņi draudzējās 22 mēnešus. Sadarbība abu diktatorus starpā bija ļoti intensīva. Pirmām kārtām ekonomikas jomā. Staļins piešķīra Vācijai izejvielas – naftu, dzelzsrūdu un graudus. Savukārt Vācija piegādāja krieviem kara tehniku un iekārtas. Tātad Hitlera-Staļina draudzības laikā tika okupētas Polija, Norvēģija, Dānija, Beļģija, Nīderlande un Francija. Tika veikti nopietni mēģinājumi pakļaut sev arī Lielbritāniju. Staļins pa to laiku strauji okupēja Austrumu Poliju, iesoļoja bez problēmām Baltijas valstīs un jutās pārsteigts par somu pretošanos. Karēliju viņš iekaroja ātri un viegli, un tā ir Krievijas sastāvdaļa joprojām.

Nebija grūti iekarot Rumānijas provinci Besarābiju, kuru mēs šodien pazīstam kā Moldāviju, un rumāņu Ziemeļbukovinu, kas tika iekļauta PSRS sastāvā un šodien pieder Ukrainai. Rezultātā miljoniem cilvēku nonāca diktatoru terora sistēmā, mira ieslodzījumā un Sibīrijas gulagā.

Vācieši pa to laiku bija sagatavojušies ebreju masveida iznīcināšanai.

Kas notika propagandas jomā? Daudz kas. Piemēram, Padomju Savienībā pārtrauca propagandu un aģitāciju medijos pret Vāciju un nacismu. Visiem Kominternes (komunistiskās internacionāles) dalībniekiem ārzemēs bija jāpieskaņojas šai kopējai līnijai un nostādnei. Tagad Vācija vairs nebija ienaidnieks. Tagad naidnieks bija „reakcionārā Lielbritānija“, kas vēl nebija iekarota. Tā tika raksturota kā galvenais ienaidnieks un kara izraisītājs. Turpretī Vācija (pēkšņi!) krievu medijos bija kļuvusi par ļaunās Lielbritānijas manipulāciju upuri.

Šis pagrieziens Kremļa un Staļina nostāja bija liktenīgs daudziem vācu antifašistiem, kas, bēgot no Vācijas, bija ieradušies Maskavā. Viņi, kā jaunā Kremļa drauga – šajā gadījumā nacistiskās Vācijas pretinieki, tika sagūstīti, nošauti un gāja bojā 1937.-1938. gada terora laikā Padomju Savienībā. Kāds slepens dokuments liecina, ka 1940. gadā NKVD ar varu nogādāja desmitiem vācu komunistu-antifašistu uz Vāciju, nododot tos Gestapo vai SS rokās. Pēc tam šie ļaudis tika ieslodzīti koncentrācijas nometnēs un gāja bojā.

Kā šo paktu un tā slepenos dokumentus vērtē Krievijā?

Ilgu laiku Padomju Savienības vadība kategoriski noliedza šādu dokumentu eksistenci. Tieši tāpat tika noliegts, ka Padomju Savienības represīvie dienesti šajā laikā nogalinājuši 20 000 poļu tā saucamajā Katiņas slaktiņā. Patiesība beidzot tika atzīta un publiskota tikai Gorbačova laikā. 1989. gada komunistu kongress beidzot atzina kā Molotova-Ribentropa pakts ir bijis, ka ir eksistējuši šīs vienošanās pielikuma dokumenti, kas paredzēja Eiropas sadalīšanu Vācijas un PSRS starpā. Visbeidzot 1990. gadā demokrātiskās Krievijas pirmais prezidents Boriss Jeļcins atvainojās poļiem un Baltijas valstu tautām par nodarīto padomju okupācijas laikā. Taču pēc tam krievu avotos notika vēstures revidēšana un 1939. gads vairs netika iekļauts kara periodā. Tā vietā no jauna tika runāts par tā saucamo Lielo Tēvijas karu, kas tika datēts ar 1941. – 1945. gadu. Šādā veidā bija iespējams aizburt projām divus gadus – 1939. un 1940. kas bija nepatīkams laiks, jo liecināja, ka Padomju Savienība aktīvi draudzējas ar savu nākamo ienaidnieku – Hitlera Vāciju. Traģiski, ka šī pieeja nepieļāva uzlūkot Staļinu kā Hitlera faktisko sabiedroto, kas viņš faktiski arī bija divus gadus pirms kara sākuma.

Vladimira Putina attieksme pret Molotova-Ribentropa vienošanos

2009. gadā Krievijas prezidents nosauca nacistu paktu ar Staļinu par „amorālu“, bet jau piecus gadus vēlāk, 2014. gadā, viņš mainīja savu nostāju. Pēkšņi tas vairs nemaz nebija slikts. „Visi saka, ka tas esot bijis slikti. Taču – kas tur slikts, ja Padomju Savienība tobrīd nevēlējās karot?“ – skaidroja Putins jaunajiem vēsturniekiem Molotova-Ribentropa paktu, kad jaunieši viņu apmeklēja Kremlī. Šis izteikums tika publiskots pusgadu pēc Krimas aneksijas un invāzijas Austrumu Ukrainā. Šāds izteikums bija lielā mērā impēriskās domāšanas paraugs, kas liecināja, ka Krievijas prezidents joprojām ir saglabājis savu ideju par PSRS atjaunošanas nepieciešamību un uzskata šādu iespējamību par pavisam normālu un pieļaujamu lietu. Tātad kaimiņvalstu aneksija ir pieļaujama, ja ar „kādu“ var par to vienoties.

Interesanti, ka pēdējo gadu laikā Vladimirs Putins aizvien noteiktāk nostājās Molotova-Ribentropa pakta aizstāvības pozīcijās. Piemēram, 2015. gada sarunās ar Angelu Merkeli viņš skaļi un publiski pauda viedokli, ka šis pakts esot bijis vienīgā iespēja Padomju Savienības aizsardzībai pret draudošo Lielbritānijas un Francijas vēlmi izrēķināties ar Hitleru. Vēl viņam liekas, ka rietumvalstis tobrīd esot kūdījušas Vāciju pret Padomju Savienību un šāda atbildes reakcija esot bijis normāls un attaisnojams solis.

Šajos apgalvojumos ir tikai daļa taisnības. Pirms kara Padomju Savienībai neizdevās noslēgt līgumu ar Rietumvalstīm, jo tās baidījās no komunisma ideju eksporta savā virzienā. Uzskatot, ka boļševiku idejas ir bīstamākas par nacionālsociālismu. Protams, Rietumi vēlējās, lai divas nehumānas diktatūras izrēķinās viena ar otru un atstāj pārējo pasauli mierā. Taču diezin vai Staļins patiešām neparedzēja Vācijas uzbrukumu. Viņam bija vajadzīgi gadi, lai savestu kārtībā armiju, kuras vadītājus čeka bija izsūtījusi un nogalinājusi.

Savukārt Hitleram bija vajadzīgs līgums ar Staļinu, lai izvairītos no otrās frontes atklāšanas kara sākumā. Respektīvi, lai Polijas aneksija norisinātos netraucēti.

Tā vai citādi, taču Molotova-Ribentropa pakts bija nelietība pret cilvēci. Krievija tikmēr ieņem pozīciju, ka šāds fakts bija (agrāk PSRS to noliedza), taču tas nebija slikts un neko ļaunu nevienam neizdarīja. Vēl vairāk, Krievijas kultūras ministrs Vladimirs Medinskis uzsver, ka Molotova-Ribentropa pakts esot bijis liels padomju diplomātijas sasniegums. Tas nozīmē, ka Putina vadībā tiek mēģināts pārlikt vēstures akcentus. Krāsojot melnu par baltu.

Propaganda un Molotova-Ribentropa pakta šodienas interpretācija

Pirms gada Krievijas Ārlietu ministrija skarbi vērsās pret ziņu aģentūras AP ziņojumu, kurā Padomju Savienība un nacistiskā Vācija tika dēvētas par „agrākajiem sabiedrotajiem“, kas esot savā starpā sadalījuši Poliju un atļāvušas Staļinam iekarot Baltijas valstis. Krievijas Ārlietu ministrija šo formulējumu nosauca „par uzskatāmu piemēru, kā tiek mēģināts pārrakstīt vēsturi“, jo „Padomju Savienībai nekad neesot bijusi alianse ar Hitlera Vāciju“. Direktīvas par to, kā jādomā, vienmēr bijušas totalitāru valstu stiprākais ierocis pret saviem iedzīvotājiem. Izskatās, ka Krievijas propagandas sistēma arī šodien aktīvi izmanto šos – no Staļina mantotos paņēmienus pret saviem iedzīvotājiem.

Taču pa šo līniju var iet arī tālāk. Var sodīt, ja kāds domā nepareizi. Tāpēc Krievijā šodien nedrīkst pat apgalvot, ka Padomju Savienība okupēja Poliju, sadarbojoties ar nacistisko Vāciju. Pirms trim gadiem par šādu publisku izteikumu kāds vīrs Permā tika sodīts ar 200 000 rubļu naudas sodu (atbilstoši Putina 2014. gada likumam), un nav nejauši, ka lielākā Krievijas sabiedrības daļa vispār izvairās šodien par šo tēmu runāt skaļi un atklāti.

Kā Krievijas iedzīvotāji šo līgumu vērtē šodien? To mēs nezinām. Pagaidām ir zināms (Levada centra pētījums), ka katrs trešais krievs vispār nezina par šāda līguma eksistenci un 1/5 daļa krievu netic, ka šādā veidā divi diktatori savā starpā sadalīja Eiropu savas ietekmes zonās. Tikai 17% izturas pret šā pakta eksistenci ar nosodījumu.

Vai tas nozīmē, ka jau atkal ir modē sadalīt ietekmes zonas slepenu līgumu ceļā, izmantojot lielvalstu savstarpējos darījumus? Ceru, ka ne. Ceru, ka šie laiki ir garām un nekad vairs neatgriezīsies.

Vai okupantu monumentu nojaukšana ir vai nav barbarisms?

Speciāli TVNet

okupantu-monuments-tvnet-bilde

Uzvaras parks Rīgā. Foto TVNet.

Fakts, ka Polijā gatavojas novākt Otrā pasaules kara Sarkanās armijas karavīriem veltītos obeliskus, pieminekļus un cita veida publiskās godināšanas vietas, turpina dramatizēt spiedzi publiskajās diskusijās. Gan valstī gan ārzemēs. Visus pieminekļus neaizvākšot. Palikšot tikai tie, kas atrodas kapsētās.

Līdz šim poļi saskaitījuši ap 500 šādu objektu, sākot ar bistēm un beidzot ar obeliskiem valsts laukumos, skvēros un parkos. Visi esot nejēdzīga paskata un draudīgiem vaibstiem. Vainīgais neesot neglītums, bet gan vēstījums, kuru pauž šie PSRS propagandas mākslas darbi, kuru mērķis ir slavināt un heroizēt sarkangvardu ieguldījumu Polijas atbrīvošanā. Poļiem šos «atbrīvotājus» nevajagot. Maskava to savulaik esot uzstādījusi vietējo nepatikai par spīti. Tagad spīdzināšana ar propagandas mākslu esot galā un «acu adatas» beidzot tikšot aizvāktas. Līdzīgi «atbrīvotāju monumenti» rēgojas arī Latvijas publiskajā telpā, Pārdaugavas biedēkli ieskaitot.

Kā īsti vērtēt šo pieeju? No vienas puses, ir skaidrs, ka ikviena okupantus jeb kolonizatorus godinošā māksla nav ilglaicīgs projekts un tai agri vai vēlu pienāks gals, tāpat kā ļeņineķļiem, staļinekļiem vai hitlerekļiem, kas jau sen trūd Eiropas gružu kaudzēs. Jā, šiem torsiem un «Staļina ērgļiem» (kā mākslas kategorijai) jau sen iestājusies absurda fāze – tie pārvērtušies par karikatūrām. Taču no otras puses – kā apieties ar kolonizācijas laika publiskās telpas objektiem, kas nepārprotami pauž brutālās varas ideoloģiju, taču paši nav vainīgi pie tā, kas ar tiem noticis. Saprotams, ka gan vienā gan otrā gadījumā vainīgā nav māksla, bet gan mūsu komunikācijas process ar to.

Propagandas mākslas maģija

Boļševku sarkankarogotās mākslas aplūkošana (kā komunikācijas akts) ir magnetizējoša padarīšana, jo pievērš sev uzmanību ar tiem pašiem komunikācijas instrumentiem, kas novērojami katastrofu vai stihisku kataklizmu gadījumos. Šie objekti vienmēr veidoti ar apzināti akumulētu ideoloģisku jaudu, kas līdzīgi vulkāna izvirdumam aprij skatītāja uzmanību. Tie sprakšķ no enerģijas pārblīvējuma. Sākot ar patriotisku deju Phenjanas laukumos un beidzot ar strādnieku varoņstāstiem vai karavīru varoņtorsiem kapsētās. Propagandas komunikācijas vienojošā nots ir aicinājums apbrīnot, sajūsmināties un pievienoties. Nekāda satura tiem nav. Jo pārliecībai nemēdz dzimt argumenti.

Pēc Polijas Nacionālās piemiņas institūta speciālistu pārliecības, šie kritušo sarkanarmiešu piemiņas objekti ir nevis kapi, bet gan lādiņi ar laika degli. Tie vēstot nepatiesību par pagātni un nereti, ar savu veidolu aizvainojot un pazemojot poļus. Tāpēc tos aizvākšot un miers mājās.

Kā jau teicu – poļus var saprast. Taču tikpat nepārsūdzama ir patiesība, ka Staļina propagandisti savas ideoloģijas iecementēšanai Polijā un pārējās okupētajās teritorijās izmantoja tieši mirušos karavīrus. Kuriem (vismaz daļai no viņiem), iespējams, nav nekā kopīga ar staļinismu, un viņi ir tieši tādi paši totalitārisma upuri kā mēs, kas nevēlamies skatīties uz komunistiskā totalitārisma izpausmēm šodien kapu pieminekļu formā. Vai manīsim pieminekļus? Savāksim naudu un piešķirsim šiem staļinisma upuriem cilvēka cienīgas piemiņas zīmes? Vai tāpēc uzlabosies mūsu komunikācija ar viņiem, kas, iespējams, arī bija lielinieku režīma upuri?

Nav korektu pieminekļu, kas godīgi atspoguļotu vēsturi

Man nav nācies redzēt godīgu mākslu pieminekļa vai piemiņas zīmes veidolā, kas godprātīgi vēstītu mums par pagātnes notikumiem. Viss, ko piedāvā vēsturnieki un māksla, ir pretrunīgs un laikmeta ideoloģijas caurausts komunikatīvais vēstījums. Tāpēc saņemsimies un paraudzīsimies uz granīta veidojumiem, filmām, grāmatām un gleznām kā sava laika pašportretiem.

 

Vēlēšanās Rīgā uzvarēja Kremlis. Ne pirmo reizi.

2013. gada 3. jūnijā speciāli TVnet.

RUSSIA_Moscow KremlinSestdienas vēlēšanās Rīgā uzvarēja Kremlis. Tas bija paredzams jau gada sākumā, jo Latvijas krievu partijai Saskaņas Centrs palīgā nāca klerikālas ievirzes konservatīva latviešu partija Gods Kalpot Rīgai. Savienība ar baznīcu, ciniska mediju uzpirkšana, bezmaksas pakalpojumu dāvināšana rīdziniekiem par visu nodokļu maksātāju naudu un citas Krievijas politehnoloģijas tika ar panākumiem liktas lietā Latvijā, un tāpēc pilnīgi prognozējama bija prokremliskās partiju apvienības uzvara Rīgā. Kaimiņvalstij lojālās partijas ciniski izmantoja tautas nabadzību un visas Satversmē garantētās demokrātijas iespējas, un pat vēl vairāk, lai demokrātiskā ceļā saglabātu varu Rīgā.

Mums droši vien lielākajam vairākumam latviešu par to nebūtu jāuztraucas, ja Kremlī valdītu Latvijai draudzīga, demokrātiska vara, kurai nebūtu lielvaras ambīciju un kuras līderi nevēlētos atjaunot bijušo PSRS impēriju. Bet tāda Krievija un tajā valdošais režīms vēl nav. Tur Saskaņas Centra sadarbības partneris partija Vienotā Krievija īsteno tieši pretējus procesus autoritāras varas, demokrātijas ierobežošanas un militārā spēka atjaunošanas virzienā. Pat bailīgie, liekulīgie un Krievijai vienmēr izdabājušie zviedru politiķi piektdien bija spiesti savā valsts drošības politikai veltītajā ziņojumā to secināt.

ResursiZviedrija atzīst, ka Krievijai ir lielvaras ambīcijas un tāpēc zviedri militāri sadarbosies ar Baltiju

Taču vai tāpēc būtu izmisumā jākrīt panikā? Vai Ušakovs ar Ameriku rīt kravas vagonos sadzīs Broku, Ēlerti un Belēviču un kopā ar šo partiju atbalstītājiem izsūtīs uz Sibīriju? Nē, tieši tā viņi nevar vairs izdarīties, jo aiz loga šodien nav 1940. gads, kad Latvijā vēlēšanas notika sarkanās armijas tanku klātbūtnē un tās diriģēja Višinska vīri no PSRS vēstniecības Rīgā. Šodien virs Rīgas lidinās NATO iznīcinātāji, radot mums ilūziju, ka esam drošībā. Jā, ar tankiem Krievija neuzdrošināsies atkārtot Gruzijas 2008. gada scenāriju, pat ja Ušakova un Amerika atbalstītāji to lūgtu.

1940 velēšanas copy

1940. gada PSRS vēstniecībā organizētās vēlēšanas Rīgā

Taču nekas nav mūžīgs un nemainīgs. Interesanti vai Krievijas vēstnieks A. Vešņakovs jau  apsveicis rīdziniekus ar pareizu izvēli? Ja vēl nav, tad tūlīt viņš to izdarīs, ar to atgādinot līdzības ar 1940. gada scenāriju, kad PSRS okupācijas režīms Latvijā tika izveidots ar latviešu līdzskrējēju rokām (a la A. Amerika Gods Kalpot Rīgai). 1940. gadā bāze padomju režīma izveidošanai un iekļaušanai PSRS bija tieši sociāli visatstumtākie, bezdarbnieki, kuriem bija grūti savilkt galus, kuriem tika solīts darbs un bezmaksas izglītība, bezmaksas veselības aizsardzība un brīvība no ekspluatatoriem. Viņi bija demonstrantu un balsotāju pirmajās rindās. To man stāstīja tēvs, jo bija 1940. gada notikumu aculiecinieks Rīgā. To pašu šodien dara Saskaņas Centrs un Co ar brīvbiļetēm. Vienīgi no ekspluatatoriem nesola atbrīvot. Jo kapitālisms un buržuāzija šodien valda gan Latvijā, gan Krievijā.

Krievijas karogi Rīgā

 

Tāpēc SC atbalstītāji vēlēšanu naktī vicināja nevis sarkanos karogus kā 1940. gadā, bet gan zilibaltsarkanos Krievijas karogus, demonstrējot, kas patiesībā ir uzvarējis Rīgā.

Virs Latvijas debesīm lidinās NATO iznīcinātāji, un Latvija ir ES sastāvā. Taču demokrātija dod iespēju nomainīt tādu varu Latvijā, kas nolems par izstāšanos no NATO un no Eiropas Savienības. Un to nevar izdarīt impēriski orientētie krievi vieni paši, kas vakar vicināja Krievijas karogus, ja viņiem palīgā nenāks latvieši. To liecina 1. jūnija vēlēšanas Rīgā.

Krievija ir mums blakus, un es to labi pazīstu, jo esmu studējusi Maskavā un tur man ir arī draugi. Krievi, kuri cer, ka Eiropa un arī Latvija palīdzēs Krievijai atbrīvoties no totalitāra režīma, palīdzēs demokratizēt valsti uz tiem pašiem pamatiem kā Eiropas Savienību. Uzskatot, ka Putinam Krievijā tuvākajā nākotnē nav demokrātiskas alternatīvas, pat mūsu nacionāli noskaņotie politiķi praktiski atbalsta autoritāru režīmu un nedod krieviem cerības no šāda režīma atbrīvoties. Tā ir tuvredzīga politika, kas līdzvērtīga sadarbības līgumam ar Kremlī pašlaik valdošo partiju.

Es zinu, ka Latvijā ir arī krievi, kas ar lepnumu vicina Latvijas karogus. Ka ir krievi, kas negrib zaudēt tās priekšrocības, ko dod dzīve brīvā, drošā, sakārtotā, eiropeiskā un demokrātiskā valstī, kur viņi var saglabāt savu valodu un kultūru un baudīt drošību un demokrātiju, kas nav viņu etniskajā dzimtenē. Taču tajā pašā laikā uzņemoties atbildību par latviešu valodas nostiprināšanu, pašiem to aktīvi lietojot un respektējot pamatnācijas kultūru un vēsturi.

latvijas-karogsVai šādi krievi ar Latvijas karogiem rokās ir vēlēšanu uzvarētāju Saskaņas Centrs atbalstītāju rindās? Ja es tos redzēšu, tad man nebūs bail par Latvijas nākotni arī pēc Saeimas vēlēšanām nākošgad.

 

Attēls “Rīgā vēlēsanu iznākumu atzīmē ar Krievijas karogiem’ no apollo.lv