2011. gada 11. maijā
Vārda brīvība ir apdraudēta joprojām. Mafijas, politiske un narkotiku sindikāti nogalina tos, kas izgaismo nejēdzības, nelietības un krāpšanas. Žurnālisti ir šobrīd viena no pašām apdraudētākajām profesijām pasaulē. Viņus vajā ne tikai fiziski – nogalinot, bet arī spiež klusēt, izmantojot īpaši sarūpētu likumdošanu.
Abos variantos tiek nogalināta patiesība.
Paklausīgi mediji esot valsts interesēs.
Tā domā Ķīnas mediju uzraugi, pie kuriem ”uz kursiem ” brauc Kleckina kunga vadītās radio un televīzija padomes locekļi. Kā tikko medijos norādīja pats padomes vadītājs – ”brauciens ir ieguldījums attiecību veicināšanā ar Ķīnu” un šī iemesla dēļ, divi padomes locekļi pat centušies iemācīties ķīniešu valodu, lai labāk apgūtu ķīniešu totalitārā valsts elektronisko mediju vajāšanas nostādni.
Ķīnā ir viena no vismelnākajām valstīm cilvēktiesību un vārda brīvība pārkāpumu kartē.
Savādi, ka mūsējie brauc uz turieni mācīties.
Acīmredzot tiek plānotas jaunas represijas pret elektroniskajiem medijiem, kuras – šķiet vadīs Ābrama Kleckina vadītā ”padome”.
Kā citādi, lai izskaidro aizrautību Ķīnas virzienā?
Neko progresīvu un vērā ņemamu no Ķīnas šobrīd iemācīties nevar!
To taču saprot pat pamatskolnieks!
Tad jau labāk ”pārcelt” šos kursus uz Baltkrieviju, kur režīms ir apmēram tāds pats un attieksme pret žurnālistiem – identiska ķīniešiem.
Būtu tuvāk, lētāk un padomes locekļiem būtu vieglāk iemācīties šo svešvalodu un Ābrams Kleckins varēs attīstīt tālāk attiecības ar Lukašenko. Tieši tāpat kā viņš to vēlas darīt ar ķīniešiem.
Saprotams, ka padomes locekļi, (tieši tāpat kā mūsu politiķi un prezidents) labprāt vēlas braukt ekskursijās pa valsts naudu.
Taču nevajadzētu aizmirst, ko viņi īsti pārstāv demokrātiskajā Latvijā un kurp vēlas doties ” lai attīstītu attiecības”.
Šis misēklis ir liela politiska un diplomātiska kļūda.
Cerams, ka padomes locekļi saprot, cik ļoti viņi ir pazemojuši Latviju un mūsu mediju sistēmu, uzņemoties pieredzes apmaiņu ar Ķīnu.
Tumsonība ir varens spēks.
Diemžēl.
Vienlaikus Latvijā šodien uzplaiksnījusi kārtēja opozīcija Eirovīzijas komentētāju nomaiņai Latvijas Televīzijā. Līdz šim šo darbu veica cienījamais kolēģis Kārlis Streips, kas ir lielisks Latvijas iekšpolitisko procesu komentētājs, ar asprātību un labu gaumi apveltīts cilvēks.
Diemžēl par viņa Eirovīzijas komentāriem sajūsmināties nevaru, jo visus šos gadus Kārlim izdevās pielīmēt Eiro dziesmas pasākumam ironiska un nihilistiska rakstura subjektīvus vērtējumus. Protams, ka Kārlis ir audzis ASV un eiro dziesma kā vecā kontinenta fenomens arī viņam bija svešs ”pasākums”, tāpat kā lielajam vairumam tautiešu Latvijā. Viņš nav audzis kopā ar eiro dziesmu (kā to piedzīvojuši viņa vienaudži vecajā pasaulē) un tāpēc Kārlis bieži neizprot, kas un kāpēc viss notiek tieši tā kā notiek.
Saprotams, ka Latvijā ir samērā daudz cilvēku, kam patīk, ja eirošlāgeri ” apliek”, apņirdz un ierīvē zemē. Apzviegšana ir daudzu LV skatītāju pati iemīļotākā nodarbošanās.
Diemžēl.
Kārlis iemācīja zviegt un izsmiet eiro šlāgeri arī pārējiem.
Zviedzējiem šogad pietrūkst ierastās toņkārtas…
…jo Kārļa šogad nebūšot Eirovīzijas fināla ēterā.
Manuprāt tas ir pareizi.
Pie mikrofona ir tiesības eksistēt arī citādiem uzskatiem.
Viss plūst un mainās.
Tāpēc nejauksim mūsu ierastā izklaides komentētāja atstādināšanu ar preses brīvības pārkāpumu un beigsim ”vākt parakstus”, ja mums nav, kas organizē ”aplikšanu” ēterā.
Vēl jo vairāk, ja LTV ir nolēmusi celt šī EBU pasākuma prestižu un autoritāti Latvijā. Streipa kungs ar savu attieksmi un stilu to pēdējos gados neveicināja, diemžēl.
Pastāvēsim pie ratiem un respektēsim arī citu izvēli.
Citiem arī ir tiesības runāt. Pārmaiņa ir progresa māte.
