Vārda brīvības apdraudējums jeb pārmaiņas Eirovīzijas komentārā kā progresa garantija?

2011. gada 11. maijā

Vārda brīvība ir apdraudēta joprojām. Mafijas, politiske un narkotiku sindikāti nogalina tos, kas izgaismo nejēdzības, nelietības un krāpšanas. Žurnālisti ir šobrīd viena no pašām apdraudētākajām profesijām pasaulē. Viņus vajā ne tikai fiziski – nogalinot, bet arī spiež klusēt, izmantojot īpaši sarūpētu likumdošanu.

Abos variantos tiek nogalināta patiesība.

Paklausīgi mediji esot valsts interesēs.

Tā domā Ķīnas mediju uzraugi, pie kuriem ”uz kursiem ” brauc Kleckina kunga vadītās radio un televīzija padomes locekļi. Kā tikko medijos norādīja pats padomes vadītājs – ”brauciens ir ieguldījums attiecību veicināšanā ar Ķīnu” un šī iemesla dēļ, divi padomes locekļi pat centušies iemācīties ķīniešu valodu, lai labāk apgūtu ķīniešu totalitārā valsts elektronisko mediju vajāšanas nostādni.

Ķīnā ir viena no vismelnākajām valstīm cilvēktiesību un vārda brīvība pārkāpumu kartē.

Savādi, ka mūsējie brauc uz turieni mācīties.

Acīmredzot tiek plānotas jaunas represijas pret elektroniskajiem medijiem, kuras – šķiet vadīs Ābrama Kleckina vadītā ”padome”.

Kā citādi, lai izskaidro aizrautību Ķīnas virzienā?

Neko progresīvu un vērā ņemamu no Ķīnas šobrīd iemācīties nevar!

To taču saprot pat pamatskolnieks!

Tad jau labāk ”pārcelt” šos kursus uz Baltkrieviju, kur režīms ir apmēram tāds pats un attieksme pret žurnālistiem – identiska ķīniešiem.

Būtu tuvāk, lētāk un padomes locekļiem būtu vieglāk iemācīties šo svešvalodu  un Ābrams Kleckins varēs attīstīt tālāk attiecības ar Lukašenko.  Tieši tāpat kā viņš to vēlas darīt ar ķīniešiem.

Saprotams, ka padomes locekļi, (tieši tāpat kā mūsu politiķi un prezidents) labprāt vēlas braukt ekskursijās pa valsts naudu.

Taču nevajadzētu aizmirst, ko viņi īsti pārstāv demokrātiskajā Latvijā un kurp vēlas doties ” lai attīstītu attiecības”.

Šis misēklis ir liela politiska un diplomātiska kļūda.

Cerams, ka padomes locekļi saprot,  cik ļoti viņi ir pazemojuši Latviju un mūsu mediju sistēmu, uzņemoties pieredzes apmaiņu ar Ķīnu.

Tumsonība ir varens spēks.

Diemžēl.

Vienlaikus Latvijā šodien uzplaiksnījusi kārtēja opozīcija Eirovīzijas komentētāju nomaiņai Latvijas Televīzijā. Līdz šim šo darbu veica cienījamais kolēģis Kārlis Streips, kas ir lielisks Latvijas iekšpolitisko procesu komentētājs, ar asprātību un labu gaumi apveltīts cilvēks.

Diemžēl par viņa Eirovīzijas komentāriem sajūsmināties nevaru, jo visus šos gadus Kārlim izdevās pielīmēt Eiro dziesmas pasākumam ironiska un nihilistiska rakstura subjektīvus vērtējumus. Protams, ka Kārlis ir audzis ASV un eiro dziesma kā vecā kontinenta fenomens arī viņam bija svešs ”pasākums”, tāpat kā lielajam vairumam tautiešu Latvijā. Viņš nav audzis kopā ar eiro dziesmu (kā to piedzīvojuši viņa vienaudži vecajā pasaulē) un tāpēc Kārlis bieži neizprot, kas un kāpēc viss notiek tieši tā kā notiek.

Saprotams, ka Latvijā ir samērā daudz cilvēku, kam patīk, ja eirošlāgeri ” apliek”, apņirdz un ierīvē zemē. Apzviegšana ir daudzu LV skatītāju pati iemīļotākā nodarbošanās.

Diemžēl.

Kārlis iemācīja zviegt un izsmiet eiro šlāgeri arī pārējiem.

Zviedzējiem šogad pietrūkst ierastās toņkārtas…

…jo Kārļa šogad nebūšot Eirovīzijas fināla ēterā.

Manuprāt tas ir pareizi.

Pie mikrofona ir tiesības eksistēt arī citādiem uzskatiem.

Viss plūst un mainās.

Tāpēc nejauksim mūsu ierastā izklaides komentētāja atstādināšanu ar preses brīvības pārkāpumu un beigsim ”vākt parakstus”, ja mums nav, kas organizē ”aplikšanu” ēterā.

Vēl jo vairāk, ja LTV ir nolēmusi celt šī EBU pasākuma prestižu un autoritāti Latvijā. Streipa kungs ar savu attieksmi un stilu to pēdējos gados neveicināja, diemžēl.

Pastāvēsim pie ratiem un respektēsim arī citu izvēli.

Citiem arī ir tiesības runāt. Pārmaiņa ir progresa māte.

Deju popmūzikas cukura šoks – Eirovīzijas dziesmu konkurss Zviedrijā

Deju popmūzikas cukura šoks

2011.gada 6. februārī

Foto: SVT

Zviedru Eirovīzijas dziesmu konkursa 2011.gada maratona pirmais atlases mačs Luleo[1] beidzās ar deju popmūzikas un repa uzvaru. Par līderi izvirzījās Danny, kurš startēja pēdējais intensīvi deklarējot savu deju vokālā ar precīzu, modernu horeogrāfiju fonā. ” In the club” līdz ar to jau izcīnījis vietu finālam Stokholmas lielajā arēnā.

Otrais palika melnādainais reperis Swingfly. Līdz šim urbānai mūzikai un repam grūti klājies šāda rakstura festivālos un taču šoreiz notika negaidītais. Softreps magnetizēja ar gigantisku pozitīvisma lādiņu, spēku sadalījumu uz skatuves un enerģētismu, kas nekad nepaliek nepamanīts šāda mēroga pasākumos.

Aiz sevis līderi atstāja virkni interesantu izpildītāju, kas faktiski būtu cienīgi cīnīties arī finālā. Tauta nobalsoja par līriskām jaunkundzēm, pieklājīgā apģērbā. Deju orķestru karaliene Jeeny Silver ar ABBAs stila vecišķu šlāgeri  ”Something in your eyes” centās iešūpot publiku stāvot aiz apgaismota retro statīva un peldoties konfeti mākonī.  Daļēji tas arī izdevās. Zviedriem patīk deju mūzika un Jenija ieguva iespēju startēt vēlreiz, lai cīnītos tālāk par finālu. Līdzīga veiksme izdevās otram liriskam soprānam – Pernillai Andersonei, kas dziedāja savu dziesmu ar savu tekstu (Desperados), pavadot uz savas sarkanās ģitāras.

Aiz kadra palika palestīniešu izcelsmes vokāliste Dilba, kura mēģināja kopēt Kylle Minougue, bez redzamiem panākumiem. Skumja, nedaudz izmisusi deju mūzika piecdesmito gadu stila tērpos neaizkustināja un faktiski bija maksimāli intraverta. Vokālais priekšnesums bija nevainojams, taču uz iekšu vērsts un neuzrunāja nedz balsotājus nedz arī žūriju.

Jonas Matsons ar savu ”On my own” pārāk daudz gribēja mums izstāstīt un nogurdināja ar vāju scenogrāfiju un forsētu monotonprieku. Daudz interesantāks šķita muzikālais cukura šoks, kuru piedāvāja Le Kid ar ”Oh my god”. Tik sirreālistisku priekšnesumu uz zviedru popmūzikas skatuvēs līdz šim nebija gadījies piedzīvot. Imperatīvais kičs, spožās krāsās un žestu pārspīlējumos piesaistīja uzmanību tik lielā mērā, ka pamazām sākām ieklausīties arī mūzikā un teksta apgalvojumos. Žēl, ka šis numurs nenonāca līdz finālam Globben koncertzālē 12. martā.

Kritiķu uzmanību un publikas simpātijas neizpelnījās arī Rasmusa Vīberga ”Social butterfly”, kas manuprāt bija ļoti interesants šlāgeris (Amir Aly, Henrik Wikström), jo būtiski atšķīrās no līdzšinējā zviedru stila. Skatuve piedāvāja Balkānpopu ar franču popmūzikas elementiem, fokusējoties uz akordeonu, tamburīniem un vientuļu, priecīgu puisi skatuve vidū, kas dauza ritmu uz sava ģitāras futrāļa. Diemžēl pats Rasmus nebija pietiekami harismatisks, lai nospēlētu tautas parka vai festivāla lauvu. Tāpēc arī palika aiz fināla kadriem.

Kas īsti uzvarēja? Atšķirīgi harismātiski vokālisti, nevis labākās dziesmas. Danny dejotāji bija tik profesionāli, kas visi pārējie sāka atgādināt pamatskolas iesācējus. Viņa aizrautība bija nemākslota un kontakts ar televīzijas kameru profesionāls. Dziesma pati par sevi nav nekāds meistarības kalngals, diezgan monotona un kantaina kā bērnu spēļu formītis smilšu kastē. Taču refrēns paliek atmiņā un maļot to neskaitāmas reizes pēc kārtas perfektas horeogrāfijas ierāmējumā, tas ielīp smadzenēs un tur paliek uz pāris minūtēm.

Reperis, kas nemāk zviedriski un kādreiz sapņojis kļūt par Ņujorkas policistu uz Luleo skatuves ir pagaidām visveiksmīgākais reperis uz šlāgera skatuves. Swingfly ņēmas, bakstījās, lēkāja kā apsēsts pie viena iebarojot mums savu refrēnu ” bum-čiki, bum-čiki, bum-bum-bum”! Absurdi līdz nejēdzībai, bet …pielipa.  Maigā vilinājuma neizturamais magnētisms darbojas arī spēļu lācīša šovā. Tādas lietas notiek arī uz skatuves.

Man negribas šovakar sākt no jauna spriedelēt, kas ir šlāgeris un kas nav.

Protams, ka Eirovīzijas festivāli pašlaik tālu aizvirzījušies no jēdziena šlāgeris (Zilais lakatiņš, Mežrozīte, Vecpiebalgas ūdensrozes utt.).

Šis jēdziens dominēja konkursa dzimšanas brīdī, jo tobrīd popmūzikā valdīja tieši šis žanrs. Pamazām popmūzika apauga ar citiem izpaudumiem un brīdī, kad EBU organizētāji atteicās no simfoniskā orķestra un diriģentu klātbūtnes, pasākums pārvērtās par nenosakāma rakstura eklektisku monstru.

Ir vai nav šlāgeris, būtība vienalga.

Eirodziesmas maratons jeb Super bovl ir klāt.

Būtībā nav runa par mūzikas konkursu, bet gan par gigantisku, izklaides industrijas fenomenu, kas ir jauna un interesanta kultūras sastāvdaļa.

Agrākās Sandra Veinberga publikācijas par Eurovison Song Contest sākot ar 2002. gadu.

2003. gads, kad Eirovīzijas konkurss notika Rīgā.

© Sandra Veinberga