Eiropas Parlaments aicina ”uz paklāja” Dāniju. Bēgļu dēļ

Brisele izsaukusi dāņu valdības ministrus (viņu realizētās bēgļu politikas dēļ). Veselus divus ministrus (!) iztaujās Briselē rīt no rīta. Pērienu nāksies saņemt ārlietu resora vadītājam Kristianam Jensenam un Migrācijas ministrei Ingerai Stojbergai.

Pilsoņu brīvības un tiesību komisija jūtas satraukta. Folketings otrdien grasās pieņemt jaunu likumu, kas turpinās ierobežot ārzemnieku tiesības Dānijā.

Turpmāk varēs: 1) konfiscēt bēgļu īpašumu (dārglietas, naudu) kā samaksu par uzturēšanos Dānijā; 2) ģimenes apvienošana bēgļiem Dānijā nebūs iespējama ātrāk kā pēc trim gadiem. Pret šiem priekšlikumiem iebilst Brisele, UNHCR un ANO cilvēktiesību komiteja.

Pašiem dāņiem šķiet, ka viņi ir nesaprasti. Ārlietu ministrs uzskata, ka vainīgie ir Dānijas eiroparlamentārieši, kuri kūda ārzemniekus pret Dāniju. Viņiem būtu jāaizstāv sava valsts. Tā domā ministrs. Pretējās domās ir Dānijas eiroparlamentārieši.

-Mēs šo putru neesam ievārījuši, mēs neesam radījuši pamatu gigantiskām rubrikām starptautiskajā presē. To savārījusi mūsu valdība pati, – uzskata Mortens Helvigs, Die Radikale pārstāvis Eiroparlamentā. Līdzīgās domās ir arī Margarete Aukena no Sociālistu Tautas partijas, kas ir pārliecināta, ka valdība aģitējot pret ieceļošanu Dānijā, pati sev sabojājusi dzīvi.

Dānijas ārlietu ministrs jau septembrī aktīvi uzstājās pret zviedru labvēlīgo bēgļu politiku, uzsverot Facebook, ka ”ir laimīgs, ka nedzīvo Zviedrijā”. Tam sekoja mediju vētra abās valstīs un rezultāta šiem “kautiņiem” pagaidām nav.

Protams, ka situācija nav viennozīmīga. Bēgļu plūsmas apturēšanai Eiropas Savienībai nepietiek spēka un nav pat spēju tikt ar šo problēmu galā.

Dānija vienmēr atšķīrusies ar ļoti radikālām reakcijām imigrantu uzņemšanā. Tā tas bija bēgļu plūsmas laikā otrā pasaules kara laikā. Tāpat tas ir arī tagad. Taču Briseles ”uzrukšana” dāņiem šobrīd neliekas loģisks un vajadzīgs pasākums, jo problēma šādi netiek atrisināta un vairāk izskatās pēc operetes pozas nevis pārdomāta politiska soļa.

Vai mēs atbalstām vai iebilstam? Kā ir ar mums?

Zviedri pieprasa, lai ES akceptē karalistes robežkontroles pagarināšanu vēl uz 18 mēnešiem.

Skärmavbild 2016-01-24 kl. 19.19.27

Vācijā jau reģistrēts viens miljons patvēruma meklētāju un tieši vāciešu reakcija laikam būs noteicošā šajā jomā. Kancleres Merkeles plāns A par to, ka visām dalībvalstīm draudzīgi jāsadala bēgļi savā starpā – nedarbojas. Viņa atsakās piekrist arī Austrijas prasībai par “griestu ieviešanu”. Partijas kolēģe Julia Kloknere (CDU) šobrīd piedāvā plānu A2, kas mazliet atgādina “griestu loģiku”, taču (kā norāda Der Spiegel) to nedrīkst saukt par plānu B. Tas būšot pārāk radikāli.

Taču, kā jau tas politikā pieņemts – spēle notiek aizkulisēs. Tajās var redzēt, ka Vācija faktiski jau ir ieviesusi robežkontroles uz Austrijas robežas. Kontrolētājiem vajag algas un valsts kasi tas apgrūtinās vēl par + 10 miljardiem eiro gadā.

Pagaidām valstis spējušas vienoties vienīgi robežu kontroles jautājumā. Tas nozīmē, ka nāksies “modificēt Šengenas vienošanos” un panākt, ka Grieķija tiek izstumta no zonas, jo palaidusi vaļā savas robežas visiem vējiem.

Nesen 29.11. ES un Turcija noslēdza vienošanos, ka Turcija uzraudzīs/apsargās ūnijas robežas no bēgļiem par samaksu 3 miljardu eiro apmērā. Tiktāl viss OK, bet kurš sāks pirmais?  Vai ES vispirms samaksās “uz priekšu”, jeb turki pirmie sāks samazināt bēgļu straumi un tikai pēc tam eiropieši par to samaksās? Itālija un Grieķija negrasās maksāt.

Kā vajadzētu rīkoties tālāk? 

 

Sīrijas kara konvulsijas. Kas tur īsti notiek?

Damaska 2, foto Sandra Veinberga

Damaska, foto Sandra Veinberga

Ieilgušais, asiņainais karš Sīrijā panācis to, ka visi, kas tajā iesaistījušies, šodien ir zaudētāji. Tas, ka mēs uzņemsim bēgļus, neuzlabo situāciju nedz vienā, nedz arī otrā frontes pusē. Jau tagad skaidrs, ka bēgošo paisums pieaugs arī nākošo mēnešu laikā un Eiropas lielvalstu reakcija problēmas pamatiemeslus turpinās neatrisināt. Aizvadītā mēneša laikā 50% no ”Vidusjūras sīriešu bēgļiem” ir jau ieradušies Zviedrijā. Reportāžas no Vidusjūras kontrabandistu piepūšamajām laivām un pārpildītajām ”zvejnieku tupelēm” sašūpojušas rietumu demokrātiskās sabiedrības publisko domu. Lielākā daļa no mums vēlas būt solidāri un pretimnākoši ļaudīm, kas nokļuvuši nelaimē. Mēs vēlamies palīdzēt bēgošajiem sīriešiem tieši tāpat kā sagaidītu to no viņiem, ja ugunsgrēks plosītos mūsu mājās. Tātad – ar mūsu sirdsapziņu tiktāl viss kārtībā. Taču – vai mēs apzināmies šīs traģēdijas izraisītāju patieso apjomu un faktiskos iemeslus? Šodien, kad Putins Ņujorkas ANO tēlos varoni un ”sīriešu tautas glābēju”, ir jēga nedaudz iedziļināties Sīrijas kara konvulsijās, mēģinot atrast izeju no labirinta, kuram pagaidām nav durvju ar uzrakstu ”Exit”.

ANO bēgļu organizācija UNHCH pašlaik reģistrējusi ap 4,1 miljonu bēgļu no Sīrijas.

No tiem 95% joprojām atrodas valstij tuvējos, pierobežas reģionos. Pie kam, vismaz 7,6 miljoni cilvēku skaitās bēgļi paši savā zemē, jo ir bijuši spiesti pamest savas mājas un doties projām svešumā ar iedzīvi mugursomā. Tas nozīmē, ka pašreiz apmēram puse no visiem Sīrijas 23 miljoniem iedzīvotāju atrodas bēgļu gaitās. Tātad – bēgļu kustība ir sākusies. Tā kā konflikts Sīrijā pašlaik ieiet kritiskajā posmā un šī iemesla dēļ bēgļu gaitās var sākt posties arī atlikusi otra puse sīriešu, kas vēl pagaidām savas dzimtās mājās dzimtenē nav pametuši, mums jārēķinās, ka bēgļu uzņemšana var 10 un 100 x pārsniegt pašreizējos plānu apmērus. Ja paraugāmies uz Sīrijas karti, tad nekādas lielas izmaiņas tajā pēdējo mēnešu laikā nav novērojamas. Pēdējo divu gadu laikā valsts prezidenta Bašara El Asada spēki ir pavirzījušies uz priekšu. Viņa armiju atbalsta arī libāņu un irakiešu (šia musulmāņu bruņotās grupas), tāpat arī Irāna un Krievija. Asada pretinieku spektrs nav viendabīgs. Lielākais Asada pretinieku grupējums ir ”Islama Valsts” jeb ISIS, kas pērn pārņēma kontroli pār ziemeļu teritorijas daļām, kuras apdzīvo pragmātiskie sunnīti. Viņus finansiāli, ideoloģiski un tehniski atbalsta Sauda Arābija, Karata, Turcija un ASV. Viņi pašlaik kontrolē Sīrijas ziemeļu un austrumu zonas. Islāmistu Armija kaujas ne tikai pret Asadu, bet arī pret kurdu PKK grupējumu, kas tur savā kontrolē Sīrijas – Turcijas robežas zonu. Turpat cita pret citu cīnās vēl dažādi ”partizāņu grupējumi”, kuru galvenais mērķis ir savstarpējo kašķu kārtošana.

Apavu veikals Damaska, foto Sandra Veinberga

Apavu veikals Damaska, foto Sandra Veinberga

2014 gada beigas – pagrieziena punkts bēgļu paisumam

Pērn, gadu mijā, Sīrijas kara notikumi dramatiski saasinājās. ”Klanu partizāni” un Islāmistu Armija sāka gūt pārsvaru pār prezidenta Asada armijas spēkiem. Savukārt kurdiem, ar ASV atbalstu, izdevās aizgrūst projām no ziemeļiem islāmistu leģionārus. Taču jau 2015. gada pavasarī Sauda Arābija uzkrītoši palielināja savu atbalstu karojošajiem sunnītiem (islāmistiem) un tie ieņēma Idlebu, lai pēc tam ar lieliem panākumiem virzītos dziļāk Sīrijas iekšienē un piejūras līdzenumā. Jāpiezīmē, ka šī teritorija bija ļoti svarīga Asada režīmam jo vienlaikus ir alavītu grupējuma (kuram pieder arī pats prezidents) dzimtene. Maijā Islāmistu Armija iekarojā Palmīru. Ārzemju mediji mūs ”sašāva” ar informāciju no frontes zonas, rādot kā reliģiozie fundamentālisti uzspridzina senu romiešu templi, sagrauj kultūras pieminekļus un mēģina nolīdzināt līdz ar zemi Sīrijas bagāto kultūras mantojumu. Turpretī patiesie un būtiskākie finansu avoti mediju uzmanības lokā nenonāca. Uz rietumiem no Palmīras izvietojušās bagātīgas naftas un gāzes iegulas, kas joprojām ir Asada armijas kontrolē un tas nozīmē ļoti daudz. Ja šis ”naudas sūknis” pazūd, Asaras izredzes uzvarēt karu būtiski samazinās un dramatiski krītas arī sīriešu iespējas izdzīvot savā dzimtenē. Valsts finansiālais stāvoklis ir dramatiski pasliktinājies kopš 2011. gada sabotāžām un sankciju ieviešanas. Ir skaidrs, ka valūtas rezerves ir izsmeltas un nav līdzekļu lai atjaunotu infrastruktūru un institūcijas. Sīrija pamazām nonāk kaimiņvalstu atkarībā. Jau 2014. gadā valsts sāka iegādāties jēlnaftu no Irākas un Irānas, kas atbalsojās degvielas cenu kāpumā, īpaši ziemas mēnešos. Streiku kustība valsts iekšienē pamazām sāka aptvert arī valdībai līdz šim labvēlīgus ierēdņu grupējumus Damaskā.

Irānas ajatollas un valūtas devalvācija

Asadam (2013) neatlika nekas cits kā pirkt ”uz krīta’‘ irāņu naftu 2,5 miljardu eiro vērtībā, lai valsts spētu funkcionēt. Irāņi tikai maijā negribīgi piekrita aizdevumu pagarināt. Taču vienlaicīgi krita Palmīra un Sīrija iestiga vēl dziļakā parādu krīzē. Vienlaikus (kopš 2014) strauji krītas Sīrijas naudas vērtība (pret dolāru). Šodien tā Damaskā ir kritusies 5x un valdība vairs nespēja realizēt finansiālu pabalstu saviem iedzīvotājiem pārtikas, degvielas iegādei. Visi esošie līdzekļi pašlaik tiek nodoti kara un armijas vajadzībām. Labāka situācija nav arī sunnītu kontrolētajā ziemeļu un austrumu zonā. Arī šeit ”nekas vairs nefunkcionē” un pat ar neapbruņotu aci redzams ekonomikas sabrukums. Nav darba vietu, nav veselības aprūpes, nedarbojas skolas, dominē krimināli grupējumi, kas cenšas noteikt visu caurmēra sīriešu dzīvē. Šai ainai jāpievieno arī iznīcinātāju regulāri uzlidojumi, kas jāpārcieš visām pilsētām, kuras nonākušas Asada ienaidnieku gūstā. Rezultātā šeit ir tūkstošiem ievainoto un tieši no šīm teritorijām arī plūst projām iebaidīto bēgļu miljoni. Valsts ziemeļos ekonomiskā situācija ir nedaudz labāka, taču arī PKK un IA piedāvātā ikdiena sīriešus neapmierina. Reāla aina izskatās sekojoša – ja valsts teritorija pāriet ”partizānu” vai islamistu pārziņā, tad vietējie iedzīvotāji no šīm zonām bēg uz Asada armijas kontrolētajām teritorijām. Tas nozīmē, ka kurdu un islamistu areāls ir mazapdzīvots bet Asada zonā konstatējama pārapdzīvotība ar mijoniem iekšzemes bēgļu. Tātad – vairākums no sīriešiem joprojām dzīvo Sīrijā (savā dzimtenē) legālā prezidenta Asada kontrolētajās zonās kā bēgļi. Tieši šo areālu mēģina sagraut uzbrucēji, taču aiz frontes zonas te vēl esot atrodama” kaut cik normāla situācija”.

Skolas, slimnīcas un kontrabandistu bizness

Skolas un slimnīcas labāk funkcionē Asada zonā. Tās palīdz balstīt nosacītu stabilitāti arī blakus esošajās okupētajās teritorijās. Tas ir paradokss, bet fakts. Paralēli šim postam, plaši attīstījusies pierobežas kontrabanda, kuras rezultātā finansiāli ”uzvārās” karavadoņi un priekšnieki, bet tautai atlec nedaudz baltmaizes un rīsu dienišķajai pārtikai. Pāri frontes līnijai pāri varot pārvest visu ko vajag: degvielu, ekonomisko pabalstu summas, pārtiku, bēgļus un ieročus. Lai uzskrūvētu cenas, abas karojošās puses mēdz ”nogriezt” savam pretiniekam ūdens un elektroenerģijas piegādi, kas ir sens un pārbaudīts kara šantāžas veids. Paradoksāli, ka Sīrijas valsts izglītības ministrija vēl šodien cenšas nodrošināt un finansēt skolu darbu bērniem arī okupētajās teritorijās, lai saglabātu arī tur savu ietekmi. Tatad pašlaik, strauji pasliktinās situācijas tieši šajās – ”relatīvi normālajās” Asada kontrolētajās Sīrijas zonās. Visa nauda plūst kara mašinērijas virzienā un arī šejienes iedzīvotāji sāk nopietni apsvērt bēgšanas plānus uz Eiropu. Pēdējo 6 mēnešu laikā šādu bēgļu skaits var sasniegt vēl 1,5 miljonus.

Kāpēc sīrieši bēg uz Eiropu?

Tāpēc, ka viņu kaimiņvalstis vairs nespēj uzņemt bēgļus no Sīrijas. Piemēram, Libānā katrs piektais iedzīvotājs šodien ir sīriešu bēglis. Daudziem aizliedz strādāt, lai šie bēgļi nekonkurētu ar vietējiem un šiem nosacījumi liek sīriešiem kravāt ceļa somas un bēgt tālāk. Bagātās līča kaimiņvalstis, kas finansē šo karu, izliekas, ka ”vairāk uzņemt sīriešus” nespēj, lai gan nevienam nav noslēpums, ka sīriešu vairākums vislabāk meklēt jumtu virs galvas un maizes riecienu kaimiņvalstīs, kuru valodu un kultūru viņi pārvalda: turpat Dubajā, Dohā. Abu Dabi vai Medinā. Kā liecina BBC intervijas, vairums no bēgošajiem sīriešiem tieši tur vispirms centušies atrast patvērumu, taču saņēmuši noraidījumu. Taču trūcīgākās kaimiņvalstis sīriešiem patvērumu neliedz. Protams, ka ekonomiskā palīdzība šīm zonām varētu aizkavēt sīriešu bēgļu migrāciju tālāk, taču ANO pagaidām ir spējusi savākt tikai 1/3 no nepieciešamās summas humānajai palīdzībai šīm teritorijām. Septembra sākumā beidzās nauda World Food Programme, kas palīdzēja ar iztiku 229 000 sīriešu bēgļiem Jordānijā. Unicef ziņo, ka nav līdzekļu, lai palīdzētu izturēt ziemas mēnešus. Šim nolūkam vajadzīgi 12 miljoni dolāru. Pagaidām tos savākt neizdodas. Protams, ka nauda, kas nepieciešama bēgļu pārtikai un jumtam virsa galvas tuvējās kaimiņzemēs, ir niecīga salīdzinājumā ar to finansējumu, kuru saņem karojošās puses. Paradoksāli, ka dižie Eiropas un starptautisko organizāciju vadītāji neko nerunā par konkrētu un reālu finansiālu atbalstu sīriešiem viņu pašreizējās bēgļu nometnēs un zonās, tur kur ”dzīvot ir iespējams”. Civilo iedzīvotāju problēmas tiek pārvērstas izskatīgā rietumvalstu kreiso un kristīgo partiju priekšvēlēšanu kampaņu afišā. Tik tālu esam patreiz. Kas notiks tālāk?

Kāds būs Sīrijas kara iznākums?

Pagaidām neizskatās, ka Asads varētu šo karu uzvarēt. Pat ar Putina atbalstu nevar. Taisni otrādi, izskatās, ka pavisam drīz viņš zaudēs jaunas teritorijas. Partizāni un ”pretošanās kustība” nav viendabīga un nespēj piedāvāt savu valdību vai valsts pārvaldes formu Sīrijai. Pašlaik izskatās, ka pret Asadu karojošo islāma fundamentālistu un viņu finansētāju azarts karot tikai pieaug un pieaug. Diplomātijai pagaidām nav rezultātu. Asads vēlas saglabāt savu diktatūru. Taču islāmisti to nevēlās. ASV arī nē. Pagaidām redzamākais no diplomātisko sarunu vadītājiem ir ANO starpnieks Stafans de Mistura, kurš mēģina spēlēt netīro spēli ar baltām kārtīm. Varbūt, ka steigšus vajag atrast labāku vidutāju? Hallo, Brisele! Vai dzirdat? Ieslēdziet taču diplomātiskajās sarunās ar Asadu un islāmistiem savus labākos diplomātisko dialogu spēkus! Citādi izskatās, ka Sīrija atkal virzās tajā pašā virzienā, kur pašlaik atrodas Afganistāna un Irāka – saskaldītā klanu lupatu deķa virzienā. Nesaticība, egoisms un alkatība ņem virsroku un tieši tāpat kā Latvijā – cik sīriešu – tik partiju un patiesību = uzvar. Varētu gaidīt, lai Eiropas Savienības vadītāji un ASV administrācija nopietnāk pievērstos Sīrijas problēmas atrisināšanai diplomātiskā ceļā. Pagaidām šādas iniciatīvas nākušas vienīgi no Merkeles puses verbāli un no Putina armijas skraidīšanas uz Sīriju un atpakaļ. Sapnis par Damasku lēni izplēn. Tā nav nedz mūsu ”cūka” nedz ”mūsu druva”. Kamēr nafta turpinās būtiski ietekmēt pasaules politiku, mums jārēķinās ar atbaidošu loģiku un neciešami nežēlīgu ”problēmu risināšanu” uz citu rēķina. Godīgi sakot, pirmais mans secinājums – kā mēs Latvijā varētu izbeigt patērēt fosilo kurināmo un ar šo sākt ierobežot naftas baronu ietekmi uz pasaules politiskajiem procesiem? Vai jums ir citi, konkrēti priekšlikumi?

¿Cómo está. Ejot vaļā karš. Vai mums ir labāk?

2011. gada 27. oktobrī

¿Cómo está – vaicā kolēģe Marija, nopietni skatoties Skype telefonsarunas lodziņā. Kamera rāda labu ”bildi”, derētu pat tiešraidei.

Bien – saku un gaidu ko viņa ziņos no Kalī. No Kolumbijas. ”Pa tukšo” nekad nezvana.

Esot silts, Zumba joprojām modē… bet atkal ejot vaļā karš.

Nopūta.

Gaidāmas vēlēšanas. Tās ievada Kolumbijas Revolucionāro bruņoto spēku – Fark grupējuma kaujinieku ofensīvas pret dažādu valsts reģionu politiķiem.

Pagaidām noslepkavots jau 41 kandidāts reģionālo politiķu amatiem. Turpinās mafijai nelojālo kandidātu vajāšana, balsu pirkšana un nelegalā (mafijai labvēlīgo) politiķu kampaņu finansēšana.

–  Piektdien, viss sākās piektdien. Fark pēkšņi uzbruka armijas spēkiem un “gāja vaļā” kaujas ar armiju. Svētdien sekoja otrais vilnis Araukas provincē. Tur slaktiņš turpinājās un upuru skaits tagad pieaug, – konstatē kolēģe no Kolumbijas.

Viņa pati abi pazīst marksistisko grupējumu Fark, kas pēdējos gadus turējās nomaļus, iztiekot bez uzkrītošām bruņotām ofensīvām, kuras parasti plaši un skaļi atsaucas arī starptautiskajos medijos.

Mežabrāļi jeb  teroristi tur bailēs un neziņā lielāko daļu valsts provinču, jo viņu rindās šobrīd ”dienē” apmēram 8000 kaujinieku, ka nodarbojas ar vietējo iedzīvotāju iebaidīšanu, ķīlnieku sagūstīšanu un, protams, ar kokaīna tirdzniecību.

Nelegālā kokaīna ražošana un eksports ir 30 gadu ilgā Kolumbijas pilsoņu kara pamatā.

Karš turpinās, nebeidzas un nebeidzas.

–  Bogotā tūristi šo karu faktiski nejūt. Bēgļi, kas mūk no okupētajiem reģioniem, apstājas un paliek uz dzīvi priekšpilsētās geto rajonos. Normāli dzīvot ”uz laukiem”  pie mums nav iespējams, jo tur cilvēkus dzenā un spīdzina gan ”mežabrāļi”, gan paramilitārie spēki gan armijas sirojošie grupējumi. Katram jāmaksā sava artava un normālam cilvēkam tas nav izturams, – konstatē Marija.

Pēc neliela klusuma perioda šūpošanās atsākusies.

Vienu brīdi Kolumbijā bija pamiers, pēc kreiso līderu nogalināšanas un agresīvo grupēju savstarpējās izrēķināšanās. Tagad kaislības sit augstu vilni.

No jauna.

Cietēji, protams, ir parastie iedzīvotāji. Pēc Codhes aprēķiniem valstī ir 4 miljoni bēgļu.

Paradoksāli, bet kolumbieši ir bēgļi paši savā zemē.

” Šogad savas zemes Kolumbijas laukos ir bijuši spiesti pamest 90 000 zemnieku, kas tagad mēģina izturēt badu Bogotas priekšpilsētās”, – konstatē Marco Romero (Codhes).

Valdība turpina pieņemt likums, kas  it kā atbalsta atgriešanos, taču drošības nav un cilvēki turpina nīkt teltīs. Lielpilsētās.

Tātad pēc divām dienām Kolumbijā sāksies vēlēšanas. Kā šis process notiks – tas lielā mērā liecinās par demokrātijas attīstības standartu valstī. Valdība Bogotā ir mobilizējusi ap 300 000 policistu un armijnieku, lai apsargātu vēlēšanu iecirkņus.

Uzbrukt var gan mežabrāļi, gan narkomafijas bruņotie spēki.

Slepkavojot un novācot sev nelojālus politiķus un tos, kas ”vēlē nepareizi”.

Protams, ka mafijas un sirotāju nauda ieplūst viņiem vajadzīgo politiķu priekšvēlēšanu kampaņu kasē un visi šie procesi tik ļoti atgādina Latvijas vēlēšanas, ka paliek … mazliet neomulīgi.

–  Pats sliktākais, ka politisko partiju kandidāti bieži savām kampaņām izlieto daudz vairāk naudas, nekā tiek oficiāli deklarēts. Skaidrs, ka tur tiek pludināta iekšā kokaīna nauda! Viņi aizstāv kokaīnu nevis mūs! , – uzsver Maria un mazliet brīnās, ka pie mums Latvijā ir līdzīgi procesi. “Baroni”, kas finansē savas kampaņas un “slīcina” nevajadzīgos.

Mums nav kokaīna, bet ir bijusi ”truba”, Eirotenderi/pabalsti/fondi/finansējums ar kuriem manipulēt prot ne tikai blēži ”pēc būtības”, bet arī Latvijas ierēdņi un amatpersonas.

Skaidrs, ka lokālie politiķi var būtiski ietekmēt procesus valstī.

Cik dziļi noziedzīgie un koruptīvie grupējumi iezīžas valsts politiskajā un ekonomiskajā organismā – to pagaidām izmērīt vēl neviens nav apņēmies.

Nedz Latvijā nedz arī Kolumbijā.

Taču notikumu attīstība pēc būtības ir līdzīga – šeit un tur.

–  Pati lielākā problēma ir tā, ka pie mums politiskajos gaiteņos daudzi uzskata, ka ”draugu kopas politikā”,  vai ” mūsējo grupējumi” ir normāla lieta. Viņi tur Bogotā turpina veidot ”savējo” alianses un pārbīdīt cilvēkus amatos kā šaha figūras ar sajūtu, kas tas viss ir OK un tā darīt drīkst. Partijas pie mums faktiski ir balošanas mašīnas jeb šeftmaņu biznesa administratīvās izkārtnes”  – tā domā kolumbiete.

Kolumbijā bēg cilvēki.

Turpina bēgt no mājām, kļūstot par lielpilsētu ubagiem.

Latvieši bēg uz ārzemēm un dara to pašu.

Kolumbijā valsts nevar izgudrot kādu attīstības modeli sev izvēlēties. Prezidents Santos vēlas investēt lauksaimniecības industrializācijā, bet  aizmirst, ka Kolumbijā dominē sīkzemnieki nevis lielsaimniecības.

Grāmatas un instrukcijas šādam sīkzemnieciskam piegājienam nav.

Latvijā – tas pats.

Karš notiek arī pie mums.

Tikai Rīgā tas sliktāk saskatāms, jo upurus neviens pagaidām neuzskaita.

¿Cómo está