Kā izskaidrot ļaunumu?

2013.gada 12. janvārī 

Kā izskaidrot ļaunumu? Zigmuntam Baumanam (Zygmunt Bauman) liekas, ka to nodrošina kapitālisma vara, kas salauzusi sabiedrības ”politisko stūri” un tieši tāpēc nodrošina visas šīspasaules netaisnības, varmācības un katastrofas.

Tātad – nevis ārēji apstākļi (Dievs, daba, gadījums), bet gan kapitālisma sistēmā iekodēta loģika manifestē ļaunumu.

Līdz šim likās, ka šī īpašība bija iekodēta tikai sociālismā.

Tagad izrādās, ka ar kapitālismu ir vēl sliktāk.

Nevienlīdzība un netaisna attieksme pret cilvēkiem, savukārt, izraisa noteiktu sabiedrības segmentu grimšanu un izskaidro šo procesu kā neizbēgamu ”collateral damage”. Tātad upuris pats ir vainīgs, ka nokļuvis apšaudes līnijā un tiek nogalināts. Bez tam – šo segmentu, sabiedrības slāņu vai valstu ”nogalināšana” nav gadījums, bet gan ”izrietošs efekts”.

Savā pazīstamajā grāmatā ”Aušvica un modernā sabiedrība” (1989) Baumans norāda, ka holokausts nebija unikāla, ideoloģiska vai metafiziska ļaunuma izpausme. Nacisms, kombinācijā ar sava laika idejām (kapitālisma apstākļos) ir ģenerējis šo fenomenu.

Vai Breivīks ir unikāli traumēta būtne, kas seko izkropļotiem instinktiem? Adoptējot loģiku, kas normālam cilvēkam nav pieņemama?

Psihologi mēdz apgalvot, ka ikvienā no mums mitinoties ”potenciāls” masu slepkava vai sadists. Pietiekot tikai sagaidīt varmāku, kas mums liek ”spiest pogas”, ”maukt nagus” un lietas notiek. Cilvēku šāvēji un ”stukači” neesot izņēmumi. Viņi esot visapkārt (ap mums) un tikai laika zvani aicina viņus šai rīcībai.

Gan Breiviks gan Eihmans neesot nedz fanātiķi, nedz sadisti, bet gan ”nežēlīgi normāli cilvēki” (Z.Bauman, Eichman & Jerusalem). No šāda viedokļa raugoties Abugraibas spīdzinātāji esot tie paši- ”parastie, laipnie, jaukie un sociālie puiši un meičas, kurus par necilvēkiem pārvērš ārkārtas vide Irākā” (The Lucifer effect, 2007). Pēc šī loģikas – ikviens no mums ir potenciāls noziedznieks.

Mūsu laiks ģenerējot ļaunumu, kurā mēs visi esot piederīgi un ietilpstoši.

Kapitālisms esot varmācības laboratorija, – tā Baumans

kapitālismsVisus jaunākos tehnikas atklājumus uzreiz liekot lietā militāristi, varas un ekonomisko  interešu aizstāvji, kas pēc tam tos izmanto, laupot postot, plosot un iznīcinot cilvēkus, dabu un cilvēcību. 

Vienlaikus vara neaizmirst deklarēt, ka tas viss notiek miera, drošības un progresa vārdā.

Baumans piesauc antropoloģisku ļaunumu. Viens izgudro dinamītu, citi uzreiz izmanto to kara vajadzībām.

Tātad  – mēs (cilvēki) paši nesaprotam, ko mēs saražojam, izgudrojam, attīstām un vēl mazāk mēs spējam kontrolēt sava darba augļus.

Tiktāl – briesmīgi.

Kas man liekas cerīgi?

Tas, ka vienīgais, kas mūs varot glābt ir nevis tālāki investējumi tehniskas un dabas zinātņu attīstībā, bet gan cilvēku humānā kapitālā glābšanā.

Cilvēku spējā saprast savu laiku un prasmē izstūrēt ārā no purva.

Nekad agrāk vajadzība pēc izpratnes par sabiedrības funkcionēšana procesiem neesot bijusi tik akūti svarīga kā patlaban.

Tas vajadzīgs, lai atbrīvotos no iekodētā ļaunuma pret sevi, citiem, sabiedrību, pasauli.

Ļaunums mainot veidolus, pārvēršoties no fašistiska masu slepkavas teroristā – alkatīgā uzņēmējā, biržas krahā vai valsts bankrotā.

Tas trāpa vājākajam posmam.

Nežēlīgi.

Taču visbiežāk šis ļaunums ir ārēji neuzkrītošs, dziļi ievīstījies sabiedrības mašinērijā birokrāta, politiķa vai finanšu krīzes izskatā un apzināti izraisa kārtējo ”collateral damage”.

Cerams, ka šoreiz mums netrāpīs.

Cerams?

Varmācīgā pagātne vai brutālā šodiena. Kas labāks?

2012.gada 4. maijā

TVNet kolāža

Daudziem modernais laiks šodien šķiet varmācības apogejs. Taču izrādās, ka process ir tieši pretējs – nīstās institūcijas «valsts» un «kapitāls» ir būtiski samazinājušas varmācības līmeni pret mums – parastajiem planētas iedzīvotājiem.

Agrāk cilvēce esot dzīvojusi daudz bīstamākā situācijā nekā mēs šodien, uzskata psihologs Stīvens Pinkers (Steven Pinker) savā jaunajā grāmatā par varmācības samazināšanos mūsdienu pasaulē The Better Angels of Our Nature: Why Violence Has Declined (apgāds Viking), kurā apkopoti arheoloģijas, antropoloģijas, bioloģijas, psiholoģijas un neiroloģijas jaunāko pētījumu rezultāti par cilvēces evolūcijas ceļu.

Taču sāksim ar mums pašiem. Precīzāk – ar pagājušās nedēļas nogales notikumiem: turpinās satraukums par Līgatnē nošauto lāci (lai gan varēja iemidzināt); aiztur trīs labi situētus jauniešus par bruņotām benzīntanku aplaupīšanām; kravas vilciens sabrauc vīrieti, pa logu izkrīt bērns; skandalozais malumednieks un amatpersona no Jelgavas izsprūk no soda; aiztur jaunu sievieti par trīs mēnešus vecās meitiņas noslepkavošanu, motociklu parādes laikā divi motociklisti ietriecas automašīnā – ir četri cietušie.

Koša un intensīva varmācība palete.

Varu turpināt no personīgo piedzīvojumu sfēras – nebija patīkami atgriezties no darba tumsā un uzzināt, ka manā automašīnā (kas novietota stāvvietā zem tilta) kāds ir mēģinājis ielauzties. Signalizācija iedarbojusies, akumulators tukšs. Līdzjūtīgi garāmgājēju skatieni un problēmu sekvences, kas jāatrisina uzreiz.

Mans aizvakardienas gadījums ir tikai viena sīka epizode no daudzajām laikabiedru varmācības izpausmēm pret saviem līdzgaitniekiem. Par varmācīgām ķibelēm jums šodien pastāstīs ikviens. Uzbrukumi mēdz būt dažādi – ar labām un ar sliktām beigām.

Noziedzība regulāri stiepj savu garo roku un trāpa pa ikvienu no mums zagļu, kaušļu vai kāda cita uzbrucēja izskatā.

Mūsu laiks ir šausmīgs, – mēs mēdzam secināt, un mums liekas, ka kļūst tikai sliktāk un sliktāk. Ir sajūta, ka dzīvojam ļoti varmācīgā laikmetā.

Agrāk bija labāk, vai ne?

Nē, izrādās, ka agrāk bija daudz, daudz ļaunāk un ikdiena «toreiz» bija nesalīdzināmi varmācīgāka nekā šodiena.

Viduslaikos slepkavības esot bijušas 100 reizes biežākas nekā tagad. Kari Eiropā plosījušies ik gadu, regulāri nogalinot 3-5% iedzīvotāju.

Labi, bet tolaik nebija TV un datoru, kas piedāvā «izklaides līdz nāvei» (Neila Postmana formulējums), taču fakti rāda, ka viduslaikos cilvēki patiešām ir izklaidējušies «līdz nāvei». Par to liecina dokumenti, kuros aprakstītas iecienītas tautas rotaļas. Viena no tām – ar savu galvu nogalināt kaķi, kas dzīvs pienaglots pie sienas.

Skarbi.

Izrādās, ka mēs ar savām šodienas varmācīgajām datorspēlēm un filmām esam kusli brašuļi salīdzinājumā ar viduslaiku varmāku klasiskajiem varoņiem.

Šķebeni paliek, lasot par Rolanda, Artura un pārējo viduslaiku varoņu – bruņinieku vīrišķības pārbaudēm viduslaikos, un kā mierinājums nāk Hārvarda universitātes psihologa Stīvena Pinkera atziņa, ka pēdējā gadu tūkstoša laikā pasaulē beidzot sākusi norisināties varmācības pakāpeniska redukcija. Kāpēc?

Pateicoties «valstij» un «kapitālam».

No šejienes nāk vispirms satramdītās sabiedrības nomierināšana (pacifisms) un pēc tam cilvēces civilizēšana.

Izrādās, ka mūsu «nīstā valsts» (arī visneciešamākajā formā) spēj praktizēt tikai 30% no tā varmācības līmeņa, kuru pret saviem līdzpilsoņiem realizē ārpus valsts konstrukcijas stāvoša, haotiska sabiedrība.

Šodien uztveram «valsti» gandrīz kā mūžīgu kategoriju, taču 99% cilvēces vēstures ir norisinājusies «bezvalsts sabiedrībā».

Neraugoties uz pierādījumu gūzmu, valsts loma varmācības minimalizēšanā ir vāji analizēta tēma.

Pēc Pinkera domām, vainīga ir mūsu iedomu sajūsma par cilvēka daiļo būtību absolūti brīvā vidē. Pārliecība par mums kā dabas bērniem un ticība, ka ideālais ir laimīgs dabiskā mežoņa stāvoklis, kurā cilvēks beidzot spēj dzīvojot saskaņā ar dabu un harmonijā pats ar sevi.

Šī ideoloģija bija ļoti populāra pagājušā gadsimta 60. un 70. gados. Toreiz izdevniecības iespieda un ar panākumiem pārdeva grāmatas par laimīgajiem mežoņiem, galvenokārt iedzimtajiem un indiāņiem, neskaitāmas dokumentālistu grupas filmēja šos cilvēkus ar neslēptu sajūsmu un skaudību. Tagad noskaidrojies, ka slepkavību līmenis šajās izolētajās kopienās ir ļoti augsts. Piemēram, laimīgie dabas bērni semaiji nogalina cits citu diezgan intensīvi (caurmērā ik gadus 30 slepkavības uz 100 000 iedzīvotāju) un vēl laimīgākie un populārie inuīti galina nost cits citu vēl straujāk – 100 varmācīgas nāves katru gadu uz katriem 100 000. Dīvaina statistika.

Izrādās, ka pat vislaimīgākajā meža vienmēr atrodas savējie kaklakungi. Tieši tāpat kā pie mums Latvijā viņi uzradās no mūsu pašu vides pēc PSRS izjukšanas.

Laikabiedru apseglotāji ir dzīvojuši visos laikos un visās sabiedrībās. Mēs neesam izņēmums.

Kapitālisma ienākšana valsts pārvaldes procesos esot pamazām atbrīvojusi cilvēci no laikabiedru aktīvās varmācības citam pret citu.

Būtībā Pinkers šajā virzienā turpina Norberta Eliasa iesākto līniju, kuru īsumā var formulēt šādi – valsts apzināti forsēja noziegumu neizdevīgumu, tikmēr brīvais tirgus un intensīvāka iedzīvotāju kustība pāri robežām bija labvēlīga sadarbībai un savstarpējo konfliktu novēršanai.

16.gadsimta militāri tehnoloģiskā revolūcija palielināja valsts aparāta iespējas kontrolēt savus iedzīvotājus. Sistemātiskā uzraudzība noveda pie aizvien lielākām nodokļu iekasēšanas iespējām, kas savukārt nodrošināja investīcijas infrastruktūrā un tehnoloģijās. Eiropā tika būvēti ceļi (kas bija sabrukuši kopš Romas impērijas laikiem), labāk apkalti zirgi nodrošināja straujāku iedzīvotāju pārvietošanos, jauni iemaukti ļāva panākt normālāku attieksmi pret vezumu vilcējiem. Lodīšu gultņi, kompasi, pulksteņi, ar pedāļiem vadāmas stelles un amatniecības darbnīcas, ūdens un vēja dzirnavas ir lieliski ikdienas tehnisko atklājumu piemēri, kas radās, tieši pateicoties komunikācijai un tirdzniecībai.

Jā, valsts pieaugošā vara panāca, ka varmākas sodīja par viņu nodarījumiem (tiesas, cietumi), bet šis apstāklis samazināja cilvēces kaisli būt varmācīgam citam pret citu.

Nebija mehānisma, kā sodīt tos, kas paši ir pie varas valstī.

Tā veidojās «valsts teroristi» – varas pārstāvji, ierēdņi, kas līdz mūsu dienām izmanto valsti kā maģisku soda sviru, lai šantažētu pārējos iedzīvotājus savu privāto interešu labā.

Tātad šodien – varmācība turpinās jaunā veidā.

Apšaudes zonā joprojām atrodas zemākie un trūcīgākie iedzīvotāju slāņi, kurus valsts likumi aizsargā vismazāk un kuriem nereti jāņem vara savās rokās, jo nav paļāvības, ka valsts pārvalde un likumi, kas galvenokārt aizstāv vidusšķiru un eliti, kritiskā brīdī rīkosies taisnīgi.

Iespējams, ka esošais kreiso partiju iztrūkums Latvijas politiskajā spektrā ir apliecinājums tam, ka antagonisms «zemākie slāņi : valsts» pie mums ir viena no patlaban aktuālākajām politiski ekonomiskajām problēmām valstī.

Joprojām neatrisināta problēma. Taču turpināsim vērot vēsturi.

Pinkers ir apkopojis asiņainākās epizodes cilvēces vēsture (samērojot upurus pret iedzīvotāju skaitu). To ir 21. No tām 14 asiņaini slaktiņi ir norisinājušies pirms 1900. gada.

Tāpēc otrais pasaules karš šajā sarakstā ir tikai 10. vietā

Pirmajā vietā« izvirzījusies Ķīna (Tang dinastijas nežēlīgā Anlušanas nemieru apspiešana) 700 gadā. Toreiz bojā gāja 30 miljoni ķīniešu. Skarbi skaitļi.

Jaunāko laiku vēsture mierina, jo aizvadītā gadsimta statistika liecina par varmācības spirāles pakāpenisku sabrukšanu.

Pēc Otrā pasaules kara nekas vēl drausmīgāks vairs neesot noticis. Kodolieroču izmantojums = 0. Lielvaru bruņots konflikts = 0. Karadarbība Rietumeiropā = 0.

Starp citu, miera periods pēc Otrā pasaules kara ir pats ilgākais miers kopš Romas impērijas laikiem.

Civilizācija mūsu savstarpējo varmācību lielā mērā ir iedzinusi stūrī. Tā tur stāv kaktā. Kas notiek tālāk?

Kolektīvā humānu apsvērumu pieņemšana, kas pirmajā plāksnē izvirza empātiju un kopēju morāles vērtējuma lekālu visai cilvēcei.

No kļūdām mācās, jo arī visaugstākie torņi ir ar pamatiem uz zemes. Tagad, kad dzīvojam stāvos, mēģinām redzēt nākamos civilizācijas evolūcijas trases izaicinājumus.

Viens no pašiem svarīgākajiem jautājumiem, ar kuru joprojām neesam 100% tikuši galā, ir mūsu gatavība pieņemt līdzpilsoņu dažādību.

«Svešais» un «ienācējs» joprojām liek reaģēt reptiļa smadzenēm mūsos, un urbanizācija šajā virzienā vēl atrodas pusceļā līdz ideālam.

Apgaismība ar Kantu, Ruso avangarda pozīcijās kā process vēl nav noslēgusies.

Taču saprāts ir nostrādājis un pēc Pinkera domām – palīdz pieņemt nevarmācīgu sabiedrību kā labāko formu mūsu eksistencei. Niknums?

Indieši uzskata, ka niknums esot muļķu privilēģija Man šķiet, ka aizspriedums ir tumsonības bērns.

Absurdie, esošie pieņēmumi par raganām, homoseksuāļiem, ebrejiem, romiem un visiem citiem «svešajiem» un «nepieskaitāmajiem» bieži noved pie spontānas pūļa džungļu varmācības, niknuma un pierāda, ka «muļķība ir tā, kas ražo varmācību» (Valters).

Galu galā vienīgā reālā un neglābjami eksistējošā pasaules nabadzība šodien ir tā pati – tumsonība.

Vai pret to ir izgudrotas vakcīnas? Pagaidām nav.

Interesanta un pretrunīga ir Pinkera reliģijas analīze. Pēc viņa domām, reliģiskā pārliecība arī rada priekšnosacījumus varmācībai.

Līdzšinējie ticības kari ir pļāvuši neskaitāmu cilvēku dzīvības. Piemēram, Trīsdesmitgadu karš (1618-1648) 6 miljonus upuru (!), kas attiecībā pret iedzīvotāju skaitu Eiropā toreiz līdzinās Otrajam pasaules karam.

Ne mazāk asiņaina bijusi krustnešu misija, kuras kontā esot viens miljons dzīvību. Ja salīdzinām šo upuru skaitu ar toreizējo planētas iedzīvotāju skaitu (400 miljoni), tad izrādās, ka proporcijās šis process ir praktiski tas pats kas Hitlera realizētais holokausts un koncentrācijas nometņu upuru kopsaucējs.

Vai tiešām cilvēks nekļūst labāks, laikam ritot? Mēs taču kļūstam garāki, slaidāki, gudrāki. Labāk paēduši, glītāk un piemērotāk apģērbušies un gudrās skolās gājuši.

Vai pēc tā visa, ejot cauri laikam un paaudžu paaudzēm, mēs (kā cilvēki) nekļūstam arī labāki?

Vai tomēr cilvēces muļķība visu laiku paliek konstantā, nemainīgā līmenī, taču, laikam ritot, palielinās veidi un iespējas, kā to izpaust?

Cilvēks esot dzīvnieks ar nepārspējamu saprāta jaudu. Sociāls dzīvnieks.

Neskaitāmi šodienas eksperimenti pierāda: ja mums liek izvēlēties starp loģisku rīcību un piederību kādai ietekmes grupai, mēs izvēlamies pēdējo. Kaut arī šī izvēle var izraisīt katastrofālas sekas.

Mēs gandrīz vienmēr piekļaujamies vairākumam, un, ja bara vairākums teiks, ka, lūk, šis vīns ir labs, tad būsim gatavi piekrītoši māt ar galvu un ar smaidu iztukšot glāzi, kurā ieliets visskābākais etiķis!

Mani visvairāk pārsteidza nesenie «viltus testi» ASV, kuru laikā 70% testa dalībnieku bija gatavi pakļaut savus līdzcilvēkus nāvējošam elektrošokam, ja eksperimentētājs to viņiem palūdza izdarīt. Tātad nevis apšaubīt, vai to vajadzētu darīt, bet akli pakļauties autoritātes rīkojumam.

«Cilvēcīgi» nozīmē – domāt gudri, bet rīkoties muļķīgi?

Manā izpratnē šis shematiskais utopisms mūsu sabiedrībā darbojas joprojām un ir lieliska augsne visu veidu politiskajiem un ideoloģiskajiem manipulētājiem.

Pasaules un visām pārējām bankām ir vajadzīga Latvijas «konsolidācija», un mēs piekrītam, kaut arī pie viena sagraujam līdz pamatiem Latvijas ekonomiku.

Kādam (ar varu) ir nepieciešams apvienot Latvijas radio un Latvijas televīziju, lai nodrošinātu sev un savam baram stabilu darba vietu ar manipulatīvām svirām, un varmācības rati ripo + elektrošoki tiek tiražēti pa labi un pa kreisi, jo kāds ir tā pavēlējis.

Kāds nespēj apvaldīt mednieku sevī, un Līgatnes lācis krīt no lodes, nevis no iemidzinošas šautriņas.

Letālu beigu šeit nav, taču vai upuru nav tāpat daudz?

Iespējams, ka šodienas upuri nav mirušie, bet gan dzīvi nogalinātie?

Tas nozīmē, ka pats svarīgākais šodien ir kolektīvās morāles akceptēšana ar empātiju kā fundamentu. Šo politkorektumu nāktos ievērot arī tiem, kas ir pie varas. Vai ne tā?

Taču ir arī iepriecinoši atklājumi.

Pinkera grāmatā tiek konstatēts, ka mēs esam intelektuālāki nekā mūsu vecvecāki!

To pierāda amerikāņu filozofa James Flynn inteliģences testi, kurus viņš veica aizvadītā gadsimta 70. gados.

Salīdzinot sava pētījuma rezultātus ar gadsimta sākuma IQ mērījumiem, noskaidrojās, ka mēs apsteidzam senčus par 98%.

Iemesls esot modernā cilvēka pieaugošā spēja domāt abstrakti.

No šejienes arī progresējošā spēja pamatot mūsu kopējo morāles empātisko platformu.

Cilvēks ir saprātīga būtne.

Starp citu – nekas pasaulē nav tik godīgi sadalīts kā saprāts! Visi esam pārliecināti, ka mums ar iedalīto saprātu 100% pietiek un vairāk nekādā ziņā to mums nevajag.

Cerams, ka šis taisnīgi sadalītais saprāts mums palīdzēs vēl vairāk samazināt varmācību citam pret citu un mūsu brutālā ikdiena izbalos kā balts dvielis vasaras dārzā uz aukliņas.

Cerams.

—————Raksts tapis pēc TVNet pasūtījuma. Raksta publikācija TVnet. 

Tahrīra laukuma jauniešu revolūciju problēmas ASV un Latvijas ārpolitikā

2011. gada 15. februārī

Vakar ”Sirsniņdienā” (persiešu valodā ”25 Bahman”) irāņi ar Facebook starpniecību tika aicināti uz plašiem protestiem Teherānā. Režīmu saļodzīšanās Kairā un Tunisā ir iedvesmojusi arī pārējos Tuvo Austrumu un Ziemeļeiropas zonā.

Diemžēl  ”Zaļajai opozīcijai” neizdevās realizēt iecerēto protesta demonstrāciju ”Ēģiptiešu un tunisiešu tautu atbalstam”. Drošībnieki uzreiz devās ofensīvā pret demonstrantiem Teherānas centrā un pie universitātes, tāpēc protesti izšķīda kā papīrs ūdenī.   ”Mēs esam daudz smagākā apspiestībā nekā ēģiptieši. Mūs vajā gan uz ielas, gan internetā. Irānas režīms prot labāk izmantot gan aģentus, gan traču taisītājus, gan arī medijus”, – komentē notiekošo irāņu pozīcijas blogeris Potkins Azarmehrs. Pēc viņā domām režīma krišana ir tikai laika jautājums. Viss vēl būs un notiks!

Laika šiem protestētājiem pietiks, jo visa dzīve viņiem vēl priekšā.

Uz starta līnijas atrodas septiņas valstis, kuru iedzīvotāju vidējais vecums ir apmēram līdzīgs un nabadzības slieksnis identisks.

Vidējais cilvēku vecums Alžīrijā ir 27, Tunisija – 30, Lībijā – 24, Ēģiptē – 24, Sīrijā – 21, Jordānijā – 22 un Jemenā 18 gadu! Grūti iedomāties, ka šie jaunie cilvēki būtu gatavi saglabāt esošo kārtību un klausīt vēl ilgi.

Septembrī gaidāmas jaunas vēlēšanas Palestīnā. To uzzinājām sestdien. Dominējošā vēlēto palestīniešu daļa nav demokrātiski leģitīma un pēc Kairas notikumiem šī situācija tikšot mainīta. Vakar drošībnieki plosījās arī Jemenas ielās, kaujoties ar studentiem Sanā un pat Barhānā, kurā karalis Isa AlKahalifa mēģināja vakar atpirkties no studentiem ar naudu, piedāvājot katrai ģimenei (kas stāvēs klusu ” pie ratiem”) – 2700 dolārus. Grimasē arī režīms Alžīrijā, kas sola atcelt 19 gadus ilgo ārkārtas stāvokli valstī un tajā pašā laikā mēģina izgudrot jaunus likumus, kas vēl vairāk paralizētu jauniešu nemieru iespējamību valstī. 1968. gada Eiropas ”džinsu revolūcija” ir ieradusies Ziemeļāfrikā pavisam citā veidolā. Hipiju vietā tagad saceļas interneta paaudze.

Ceļš līdz patiesai demokrātijai būs garš.

Varu nekad neviens negrib atdot brīvprātīgi. Piemēram Ķīnas mediji, kas ir 100%  komunistu varas kontrolē cenzē totāli (ieskaitot internetu) un liek lietā demagoģijas retoriku, bažījoties par ”stabilitāti” un draudot ar musulmaņu fanātiķu parādīšanos un politiskās skatuves. Ciniski smīkņā Krievijas mediji, Korejā, iespējams neviens nekad nav dzirdējis par Tahrīra laukumu. Bubulis ir un to liek lietā.

Lielais vairums joprojām tic spēcīgām prezidentam, vadonim ar moto – ” viens spēcīgs vīrs, viena balss, kas nosaka visu un viena banda, kas valda pār visiem”. Alleluja!

Vecā paaudze tic šim modelim. Latvijā notiek tas pats. Tur pašlaik tiek meklēts prezidenta kandidāts un ”vīri ar varu” jau sastājušies rindā uz šo posteni. Pagaidām nav skaidrs, vai labāk priekšplānā izbīdīt – to pašu vārgulīga prezidenta dekorāciju un regulēt varas sviras ar ”neredzamu roku” aiz muguras prezidentlellei, jeb tomēr nosēsties tronī pašiem. Sistēma arī Latvijas varas aparātā ir tāda pati – varas grupējumi, kam interesē tikai privāts labums un dūres ambīcijas.

Ādams Smits (Adam Smith) 1766. gadā deklarēja, ka ekonomiskā brīvība un brīva konkurence  sekmēs valsts pārticību. Šo grāmatu (kā tirgus ekonomikas bībeli) citē bieži. Taču viņam ir arī otra grāmata, kuru parasti aizmirst. ”The theory of moral sentiments” (1759), kurā viņš nopietni apspriež tēmu, kas galīgi neinteresē politiķus Ziemeļāfrikā un arī Latvijā – brīvais tirgus un kapitālisms automātiski neģenerē saprātīgu un morālu valdnieku atbildību sabiedrības un valsts priekšā. Vai morālei atradīsies vietā ekonomikas teorijā? Kārlis Markss pārliecinoši pierādīja, ka kapitālisms rok savu kapu, pateicoties maniakālai peļņas alkatībai. Taču, vai tāpēc mums būtu jākļūst par marksistiem? Adams Smits pieprasa, lai varas augstākajos līmeņos tiek izvirzīti vienīgi politiķi ar augstu morāli un humānisma ideāliem (nevis šķēlistu kritērijs – ” jo lielāks kretīns jo augstāks amats”).

Kapitālisms ar iemauktiem nebūs pa prātam tiem, kas pašlaik ir pie varas.

Ārpolitika nav izņēmums.

Kā ir ar ārpolitiku Latvijā? Tieši tāpat kā ASV. Neatkarības gados Latvija ir pilnībā deleģējusi savu ārpolitiku amerikāņiem un pat lepojas ar šo soli. ” Mēs esam mēness un reflektējam sauli”, – kādreiz lepni atzinās viens no bijušajiem Latvijas ārlietu ministriem, nesatraucoties par mūsu valsts pakārtoto statusu. Iebilst pret šo nostādni nedrīkst. Uzreiz var iedzīvoties ”Krievijas pakaļskrējēja” jeb nepatriota slavā, jo amerikāņi mūs atbalstīja okupācijas laikā un par to mēs solam verdzisku padevību visu savu atlikušo mūžu.

Es jau redzu kā jūs mājat ar galvu. Jā, jā.  Tabū aizbāž muti vispamatīgāk.

Ja mūsu ārpolitikā pie varas ir amerikāņi, tad acīm redzot jāmēģina saprast kā jeņķi jūtas šobrīd.

Jāatzīst, ka pēdējo desmit gadu laikā Tuvējos Austrumos neviens tā īsti neņem galvā ko runā ASV prezidents.  Režīmi, kurus amerikāņi stutē nav tie humānākie un progresīvākie. Piemēram Mubaraks faktiski var pateikties amerikāņiem par savas neierobežotās varas stabilitāti. Pēc Kairas streiku sākuma viceprezidents Joe Biden uzreiz publiski paziņoja, ka Mubaraks ”nav  diktators”  un Hilarija Klintone deklarēja, ka režīms Kairā ”ir stabils”.

Amerikāņi izvēlas labāk atbalstīt sev paklausīgu diktatūru nekā neprognozējamu demokrātiju. Mēs latvieši ejam pakaļ. Pragmātiski un paklausīgi. Reflektējot pat saules aptumsumus un ”melnos plankumus”.

Paklausība ir ASV trumpja kārts ārpolitikā šajā reģionā kopā 1953. gada, kad pateicoties Centrālās Izlūkošanas Pārvaldes apvērsumam tika gāzts demokrātiski ievēlētais Muhameds Mosadeks, kas nebija ar mieru nacionalizēt Irānas naftas iegulas pēc teksasiešu modeļa. 26 gadus vēlāk amerikāņiem par šo iniciatīvu nācās samaksāt pavisam citā veidā, jo pie varas Irānā nāca musulmaņu fundamentālisti. Pateicoties Irākas karam ir piedzimis politiskais nezvērs ar nosaukumu ”atbrīvotā Irāka” , kuru neviens nav spējis savaldīt joprojām. BinLadins klejo pa Pakistānas alām un neviens viņu nespēj notvert līdz pat šodienai.  Sāk izskatīties, ka atlantisti nespēj nopļaut to ko paši ir sasējuši.

Nē, es nedomāju, ka totalitārā Krievijā ir labāka kārts. Taču Krievija, atšķirība no ASV ir skaidri nostājusies destruktīvās pozīcijās. Baltais nams rīkojas līdzīgi, taču rada iespaidu, ka karalis tomēr nav kails.

Latvijai turpmāk būs aizvien grūtāk reflektēt šo sauli. Īpaši pēc Tahrīra laukuma notikumiem. Iespējams, ka arī Rīgas varai tas ir pat izdevīgi, nevis tikai ērti.