Alekseja #Navalnyj revolūcija Krievijā Youtube formātā

Šodien – 12. jūnijā (kopš 1990. gada) kaimiņos tiek atzīmētā “Krievijas diena”, jo tieši šajā datumā (pēc PSRS sabrukšanas) krievu valsts sāka funkcionēt savā pašreizējā veidolā. Aleksejs Navaļnijs ir paredzējis šo svinēšanu sasaistīt ar plašiem protestiem visā valstī. Viņa organizācija jeb pretkorupcijas fonds kopā ar vietējiem aktīvistiem plāno demonstrācijas ap 200 Krievijas pilsētās. Vakarā varēsim secināt cik atbalstītāju Navaļnijam  valstī pašlaik ir, jo politika te diemžēl tiek formēta ielās un laukumos, nevis parlamentā vai pašvaldībās.  Iespējams, ka šodienas Krievijas demonstrāciju centrā būs kārtējie varas korumpētības jautājumu, bet nav izslēgts, ka tiks aktualizēta veco blokmāju posta tēma lielpilsētās u.c. aktuāli jautājumi.

Savu politisko karjeru Navaļnijs iesāka sociāli liberālajā partijā “Jabloko”, taču 2007.gadā no partijas tika izslēgts nacionālisma dēļ (skat. Krievu maršs, 2006). Grūti pateikt vai Navaļnijs izmanto krievu nacionālistus tāpēc, ka “bez viņiem nevar iztikt”, jo nacionālpatriotisks noskaņojums ir aktuālākā postsovjetisma iedzīvotāju “pārliecība”. Var gadīties, ka viņš populistiski investē iedzīvotājiem svarīgās tēmās, piemēram, tādās kā korupcijas apkarošana visaugstākajā Krievijas varas līmenī un šī tēma viņam padodas izcili labi. Pa šo taciņu ejot, viņa ceļš ir izrādījies rozēm kaisīts. Tieši šajā virzienā viņš ir pamatīgi iedunkājis Kremļa līderus un atmaskojis augstus politiķus, viņu postsovjetiskās mafiozās struktūras un viņu manipulāciju kalpus.

Navaļnijs pieslēdzas arī krievu vēlēšanu kampaņu korumpētībai, kas lietiski noderētu arī mūsu pašu Cimdara organizācijas izvēdināšanai.  Starp citu, tieši tāpat kā mūsu Zaļo Zemnieku Savienībai mediji  ir pielipinājuši jēdzienu “Lemberga kabatas partija”, tā Navaļnijam ir izdevies pielīmēt partijai Vienotajā Krievija emocionālu un raksturojošu etiķeti ar nosaukumu : “Zagļu un krāpnieku partija”.

Diemžēl pagaidām Navaļnija aicinājumi visskaļāk noskan Maskavā un ārzemēs. Krievijai šī provinces inertuma problēma vienmēr bijusi raksturīga. Īpaši tagad, kad pēc Krimas aneksijas no politiskās skatuve nozuda daudzi ietekmīgi opozicionāri: Garijs Kasparovs, Sergejs Udaļcovs u.c. Taču lietas notiek.

Pagaidām pats nozīmīgākais Navaļnija pretkorupcijas trieciens pret Kremļa eliti ir lieliskā videofilma, kas atmasko Dimitrija Medvedjeva alkatību.

 

 

 

Cars Putins un viņa bīstamā lavīna

2012. gada 7. maijā. Speciāli TVNet.

12 years of Putin in 2 Minutes – Kadrs no filmas

Cars Putins Krievijas tronī ir pavadījis jau 12 gadus un šodien tiek kronēts Kremlī no jauna. Tas nozīmē, ka Krievijas dabas bagātību izlaupīšana turpināsies. Putinam un «viņa komandai» līdz šim ir izdevusies gadsimta lielākā prihvatizācija, kurai līdzīgas nav nekur citur pasaulē, 12 gadu laikā sagrābjot savās rokās kontroli pār Krievijas vadošajiem un vērtīgākajiem uzņēmumiem simts miljardu latu vērtībā.

Ar lozungu «ieviest kārtību valstī» cars praktiski ievieš kārtību sava un savu draugu privātajā labklājībā.

Taču krievu kampējam neklājas viegli. Jau šodien – viņa inaugurācijas dienā – nevar nepamanīt plaisas un rūsas traipus uz putiniskās fasādes. Agrākā (krievu mediju izveidotā) atlēta un mačodžeka vietā tagad rēgojas smieklīgas pundura aprises, kuras pasaulei izgaismo sociālie mediji. Šāda pārvērtība ir pats briesmīgākais un nežēlīgākais PR pagrieziens viņa publiskajā karjerā, un liekas, ka Krievijas vadonis pats vēl nav īsti sapratis šā procesa neatgriezeniskumu un dramatisko nopietnību.

Tāpēc rodas priekšnoteikumi viņa krišanai. To var realizēt Krievijas vidusšķira, kas demonstrācijās un protesta gājienos šodien skaitliski jau noslīcina komunistus un ekstrēmistus.

Šī vidusšķira tērpjas salīdzinoši dārgās jakās, firmas džinsos un pēdējo desmit gadu laikā, paguvusi izveidot Krievijas garīgo mugurkaulu (pateicoties gāzes un naftas eksportam). Tagad, kad «naudas bums» ir pāri un viņu biznesu ielenc alkatīgā ierēdniecība un pazemotkārie drošībnieki, vidusšķira jeb «caurmēra elite» iet ielās un protestē.

Rezultātā Navaļnija retorika krievu publiskajā telpā zaudē skaņu un entuziasms krievu sociālajos tīklos sit aizvien augstāku vilni. Spriedze pastiprinās.

Ar šīm demonstrācijām cars Putins vairs nevar izrēķināties tāpat kā ar nepaklausīgiem Krievijas žurnālistiem un medijiem, kurus par pretī runāšanu nosmacē uzreiz (tāpat kā PSRS laikos, atņemot ēteru vai publicēšanās iespēju).

Šeit – demonstrāciju virzienā – cara rokas ir par īsām, lai izrēķinātos.

Taču atgriezīsimies pie sākuma.

Ar ko cars Putins ir nokaitinājis Krievijas krievus?

Pirms 12 gadiem, 2000. gada maijā, nedēļu pēc iesēšanās Krievijas tronī, Putins parakstīja dekrētu par 70 alkoholu ražojošu uzņēmumu apvienošanu «Rosspirtprom». Par jaunā uzņēmuma šefu kļuva Sergejs Zivenko, kuru neviens nepazina. Izņemot pašu Putinu. Kas bija šis cilvēks, kura rokās nonāca peļņu nesošais degvīna monopols? Protams, Vladimira Putina bērnības smilšu kastes biedrs un jaunības draugs, ar kuru kopā cars savulaik dibināja džudo klubu (Javara – Ņeva) Ļeņingradā.

Tātad ar šo brīdi par pašu galveno noteikumu biznesa karjerai Krievija kļuva privātā pazīšanās (caur draugu draugiem) vai tieša draudzība ar prezidentu. Pateicoties draudzības korumpētībai, tūkstošiem krievu pēkšņi kļuva par miljonāriem, t.i., ieguva ienesīgus amatus.

Lai manevrētu sev vajadzīgā virzienā ekonomisko varu Krievijā, Putinam bija nepieciešams monopolizēt visu Krievijas industriju.

Šīs gigantiskās «prihvatizācijas» realizēšanai bija nepieciešama 100% lojāla komanda, kas arī izveidojās, un to sauc par Putina klubu vai «ezeru».

«Ezers» sastāv no astoņiem vīriem, kas atvaļinājumu pavada kopā vienā vasarnīcu rajonā pie Komsomoļskas ezera, netālu no Sanktpēterburgas.

«Ezera» grupa dibināta 1996. gadā, un tās sastāvā ir Vladimirs Putins, Jurijs Kovaļčuks, Nikolajs Šjamalovs, Viktors Mjatins, Vladimirs Smirnovs, Vladimirs Jakuņins un brāļi Andrejs un Sergejs Fursenko.

Kā notiek Krievijas uzņēmumu sagrābšana? Krievijas opozīcijas blogos un Rietumu presē var atrast daudz dažādu piemēru, kas uzskatāmi demonstrē izmantoto modeli. Minēšu dažus.

Piemēram – Bank Rossija, kas no nepazīstamas, mazas un anonīmas bankas ar pamata kapitālu 20 miljoni latu 2000. gadā piedzīvoja grandiozu uzplaukumu turpmāko 10 gadu laikā. 2010. gadā šīs bankas kapitāls jau bija 6 miljardi latu. No kurienes nauda? No valstij piederošā Gazprom.

Kā norisinājās naudas «pārsūknēšana»?

2004.gadā Krievijas lielākais uzņēmums Gazprom pārdod savu apdrošināšanas kompāniju Sogaz. 50% akciju nopērk Bank Rossija par 58 miljoniem dolāru (tirgus vērtība 2 miljardi USD), un jau 2006. gada augustā Sogaz iegādājas 75% akciju Gazproma pensiju fondā Gazfond. Tātad, tiek nopirktas akcijas par 880 miljoniem rubļu, lai gan viena gada peļņa šim fondam 2006. gadā bija 1,2 miljardi rubļu. Lai saprastu, kāpēc valsts kompānija Gazprom tik lēti pārdod bankai savu īpašumu, ir jāzina īpašnieku sastāvs. Viens no «ezera grupas» cilvēkiem Nikolajs Sjamolovs ir Bank Rossija līdzīpašnieks, un tieši viņš 2005. gadā pieprasīja, lai prezidents Putins nomaina esošo Gazfond šefu pret viņa dēlu Juriju. Rezultātā Jurijs arī kļuva par Gazfond priekšsēdētāju un pārdeva Gazfonda akcijas par smieklīgu cenu sava tēva bankai.

Cerams, ka šī shēma ir saprotama. Šāds oligarhiem raksturīgs, svarīgs politisko sviru izmantojums sava privātā biznesa nodrošināšanai ir raksturīgs arī Latvijas oligarhiem.

Shēmas tieši tādas pašas, kā putiniešiem izlaupot Krieviju.

Pēc šiem darījumiem Bank Rossija pievāca arī Gazprombank. Interesanti, ka «biznesmeņi» bija tā aizrāvušies ar kampšanu un shēmošanu, ka pat aizmirsa lēti samaksāt par formālu «darījumu» jeb kārtējo kampienu. Tādā kārtā Gazproms aizmirsa pieprasīt Bank Rossija naudu par Gazprombankas pārdošanu. To vienkārši «atdeva» 2007. gada aprīlī, un tā Bank Rossija pārvaldījumā nonāca banka ar tirgus vērtību 2 miljardu latu apmērā.

Taču Bank Rossija apetīte ar to nemazinājās.

2005.gadā Gazprom pārdeva bankai mediju konglomerātu Gazprom-Media. Tajā ietilpa televīzijas stacija NT un rīta avīze Izvestija. Tā šī banka (caur Gazprombank) nopirka «par sviestmaizi» (166 miljoniem dolāru) mediju uzņēmumu, kuru pats Dmitrijs Medvedevs bija novērtējis kā 7,5 miljardus dolāru vērtu.

Tas nozīmē, ka arī šajā gadījumā Gazprom pārdeva bankai īpašumu 45x lētāk par tā tirgus cenu!

Darījumus ap Bank Rossija Rietumu medijiem atklāja bijušais šīs bankas darbinieks Sergejs Kolešņikovs, kurš 2010. gada septembrī izbēga no Krievijas uz ASV (caur Turciju), lai piegādātu rietumvalstīm reālus datus par Putina «mafijas» mahinācijām Krievijā. Kopā ar Financial Times viņam izdevās paskaidrot pasaules sabiedrībai, kā Bank Rossija no pigmeja tika «uzpumpēta» par lielu banku un kādā veidā Putins un viņa «ezera grupējums» (ar Bank Rossija palīdzību) «izslauc» Gazprom 6 miljardu latu apmērā.

Gazpromu «kāš» arī citos veidos. Piemēram, tieši Krievijā gāzes vadu būvniecība iznāk 3x dārgāka nekā Rietumos. Cenu uzskrūvē «otkati», kas visiem valsts un privātajiem uzņēmējiem jāmaksā putinistiem, kuri sēž pie lokālās varas stūres.

Jāpiezīmē, ka «ezera grupējumam» uzreiz neizdevās pievākt sev visu ekonomiskās varas ietekmi Krievijā. Pēc alkohola monopola nokampšanas sākās cīņa ar Jeļcina «Ģimenes» klanu. Tikai pēc premjerministra Mihaila Kasjanova un štāba šefa Aleksandra Vološina nomaiņas 2004. gadā cars Putins varēja sākt «lielo tīrīšanu» netraucēti.

Šajā gadījumā par galveno mērķi kļuva Mihails Hodorkovskis.

2003.gada 25. oktobrī 20 bruņoti vīri arestēja Krievijas bagātāko cilvēku Hodorkovski Novosibirskā – viņš jau vairākus gadus kaitināja caru Putinu ar savam ambīcijām un kritisko pieeju Krievijas iekšpolitikai. Tagad bija skaidrs, ka Hodorkovska novākšana ir tikai laika jautājums. Pēc 583 dienām tiesa piesprieda Krievijas bagātākajam cilvēkam septiņu gadu cietumsodu. 2010. gadā Putins – Setjins noorganizēja jaunu tiesas procesu pret Hodorkovski, safabricējot jaunas apsūdzības un paturot konkurentu aiz restēm vēl septiņus gadus.

Izrēķinoties ar Hodorkovski, Putins pierādīja divas lietas: A) neviens nedrīkst būt bagātāks un ietekmīgāks par viņu pašu, B) visiem oligarhiem jārēķinās, ka solo spēle Krievijā nav iespējama. Dzīvi paliek tikai tie, ka piespēlē Putinam.

Lai to skaidri parādītu, cars Putins un viņa «ezera grupējums» pievāca sev arī Hodorkovska Jukos, kas tobrīd gatavojās kļūt par vienu no lielākajām naftas kompānijām pasaulē.

Arī šeit tika izmantota iepriekš norādītā shēma – «pārdot sev lēti to, kas pieder otram vai valstij».

Tādā pašā veidā ūtrupē «par sviestmaizi» tika pārdots Jukos labākais uzņēmums Jugansk – nepazīstamai biznesa grupai Baikal Finance Group, kas vēlāk izrādījās Rosneft uzņēmums, kura vadību pēkšņi pārņēma Putina tuvākais draugs Igors Setjins. Naudu par pirkumu Baikal Finance Group aizdeva naftas kompānija Surgutneftegaz, kuras īpašnieks ir viens no Putina visvecākajiem un tuvākajiem draugiem Genadijs Timčenko.

Tas pats, ar kuru Putins savulaik Pēterburgā 90.gadu sākumā (kā Anatolija Sobčaka padotais) «taisīja biznesu», pārdodot naftu pret zālēm. Putina un Timčenko dibinātais uzņēmums Golden Gate bija ieguvis licenci 100 000 tonnu naftas produktu pārdošanai, lai par ieņemto summu iegādātos pilsētas slimnīcām nepieciešamās zāles 70 miljonu dolāru vērtībā.

Neticami, bet fakts – nafta tika pārdota, bet zāles netika nopirktas. Tika izveidota izmeklēšanas komisija, kas neko neatklāja un tika likvidēta bez komentāriem. Fakti rāda, ka nauda tika ieskaitīta kādā ofšora kontā un bija pamats, lai vēlāk iegādātos Bank Rossija.

Varētu vēl turpināt analizēt Financial Times publicētos faktus, kas pierāda, ka Vladimira Putina bizness ir saistīts ar kriminogēnām aprindām (Ilja Trabers u.c.). Varētu tupināt analizēt viņa pils celtniecību pie Melnās jūras un citas dīvainības.

Taču pats galvenais ir fakts, ka šis cilvēks šodien no jauna nosēžas Krievijas cara tronī un «ezera grupējums» turpinās izlaupīt Krieviju ar vēl bargāku tvērienu un lielāku atvēzienu.

Taču arī visnekaunīgākajam laupītājam laiks liek atsisties ar galvu pret griestiem.

Mīts par spēcīgo Putinu un viņa stipro Krieviju» sāk ļodzīties.

Neraugoties uz to, ka oficiāli 64% aizvadītajās vēlēšanās it kā ir balsojuši par viņu un daudzi joprojām tic, ka mazais vīrs ar lielajām ambīcijām spēs izvest Krieviju no posta, ir pamats aizdomām, ka Putins var arī nenosēdēt savu atlikušo mūžu Krievijas cara tronī.

Šis viņa politiskais plāns var reāli neizdoties.

Par to liecina šādi apstākļi: pirmkārt, tas, ka vara Krievijā pašlaik atrodas «ezera grupējuma» un 100% korumpētu ierēdņu rokās, liecina, ka Krievija tieši tagad ir vāja valsts. Ja Putins vēlēsies atgriezt sev «stipra vadoņa» izskatu, tad viņš ķersies pie represijām un vēl vairāk nokaitinās Krievijas vidusšķiru.

Otrkārt, opozīcija Krievijā tomēr eksistē. Lai gan tā ir «izplūdusi» un stihiska, tā tomēr ir. Zviedru profesors, Krievijas eksperts Stefans Hedlunds nesen medijos komentēja: «Lai saprastu Putina bezizeju, iedomājieties Brežņeva laikus. Vai toreiz kāds būtu uzdrošinājies atklāti nosaukt komunistu partiju par «zagļu un izšķērdētāju partiju» tā kā tagad krievi sauc «Vienoto Krieviju» Krievijā? Turklāt kritizētu valdošo partiju un iegūtu popularitāti tautas acīs! Nē, tas nebūtu iespējams. Tas var notikt tikai tagad.»

Treškārt, uzvarot prezidenta vēlēšanās, Putins ir nonācis uz kara takas ar galvaspilsētas biznesa un kultūras eliti. Ja Putins ķersies pie represijām, tad var iznākt neviļus trāpīt arī saviem piekritējiem un zaudēt atbalsta auru.

Ceturtkārt, Krievijā pašlaik tiek atklāti runāts par valsti «bez Putina». Tas nav maz.

Laiks, kad viņam izdevās ar savu vertikālo varas struktūru izvilkt Krieviju no Jeļcina haosa, ir garām, un piedāvātās «vēlēšanas bez izvēles» (vibori bez vibora) vairs nespēj saglabāt caram demokrātiskas valsts valdnieka statusu.

Laiks pieprasa jaunu pieeju Krievijai, taču šoreiz viņam nav plāna.

Piemēram, Putins mēģinās vilināt uz Krieviju investētājus (Skolkovo), iedibinot tur Krievijas «Silikon Valley» un beznodokļu zonu. 2014. gadā Skolkovā pat paredzēts rīkot G8 apspriedi.

Viņš darīs daudz ko citu, dimdinās savas idejas un aktivizēsies, taču viens ir skaidrs – nav iespējams izveidot šajā valstī investīciju oāzi un cerēt, ka tā funkcionēs ideāli, ja visapkārt ir dziļi korumpēta un normālam biznesam nelabvēlīga vide.

Krievu cari vienmēr tiekušies pēc varenas valsts, kuras ietvaros valdnieks saprot savas privātās intereses sinhronizētas ar valsts interesēm.

Cara Putina «grupējums» iet vēl tālāk pa šo ceļu, pakļaujot valsts intereses savām interesēm un šādi – apzināti vājinot savu valsti.

Krieviem, šķiet, beidzot aina noskaidrojusies un valsts glābēja vietā aizvien skaidrāk var saskatīt valsts izlaupītāju.

Tāpēc «miljonu gājiens» notiek. Ko domā par notikumu attīstību Rietumi?

Viena daļa ir ciešā atkarībā no Krievijas izejvielu un ieroču eksporta jomā un tieši tāpēc klusēs. Starp citu Krievija tagad ir arī PTO locekle.

Taču ieroči ir. Piemēram, zviedru Focus piedāvā iesaldēt Rietumu bankās Putina elites kontus. Tos pašus, kas Putina svītā nopelnījuši miljonus un tagad laiski dzīvo Londonā, Stokholmā, Kiprā vai Francijas rivjērā. Tātad rīkoties tieši tāpat kā Bagdādes un Damaskas gadījumā.

Kāpēc Rietumu mediji nereaģē pietiekami asi pret cara Putina atgriešanos pie varas?

Tāpēc, ka nesaprot, kas notiek, tāpēc, ka baidās, un tāpēc, ka netic Krievijas demokratizācijas iespējai.

Starp citu, arābu pavasara sākumā mēs visi neticējām, ka tur revolūcija būs un notiks. Toreiz Francijas aizsardzības ministrs nāca klajā ar priekšlikumu, ka vajag sūtīt papildspēkus un palīdzēt Tunisijas policijai apspiest protestētājus. ASV neskaitāmas reizes apliecināja savu atbalstu Mubarakam. Tāpat kā Džordžs Bušs vecākais 1989. gadā neticēja PSRS sabrukumam, Miterāns neticēja Vāciju apvienošanas iespējai.

Tauta jau neklausās. Vienalga iet savu ceļu. Krievu elite var nogāzt Putinu.

Šo iespēju nevajadzētu izslēgt.

 

Raksts TVNet portālā šeit.