Ziemeļvidzemes skumjās muižas. Krīzes sekas vai kas cits?

Aumeisteri, reklāma

Aumeisteru muižas bēdīgais stāvoklis, 2015. g. jūnijs

Atgriežoties no zinātniskas konferences Tartu universitātē, nolēmām aplūkot Ziemeļvidzemi.

Tuvāk.

Naktsmājas še grūti atrodamas, jo “Lauku ceļotājs” šo Latvijas reģionu nav lutinājis ar klātbūtni pietiekami dāsni. Atlika vien pilis un muižas, ar kurām Vidzeme ir patiešām bagāta. Par Zvārtavas pils bojā eju Mākslinieku savienības pārvaldībā pārliecinājāmies jau agrāk un braukt uz turieni, lai apskatītu tās tālāko deģenerāciju, nebija nekādas vēlēšanās. Pievērsāmies Aumeisteriem, kuru lieliskā reklāma internetā bija uzrunājoša un aicinoša. Uzzinājām, ka varēsim apmesties 1533.gadā celtā muižas kompleksā, un, ka ”ik uz soļa šeit jūtams seno laiku maģisks valdzinājums” – solīja mājas lapas teksts. Tas neslēpa, ka ” ”Aumeisteru muiža ir Latvijas Republikas valsts nozīmes kultūras un arhitektūras piemineklis. 3 ēkas aptver 7,4 ha liels valsts aizsargājamais dabas parks ar daudzām retajām augu sugām”. Izlasījām arī, ka ”Aumeisteru muižas parks toreiz un šodien papildina muižas ēku apkārtni gan vizuāli, gan estētiski. Parkā tiek saglabāts vēsturiskais plānojums no 1880. gada beigām, kad 19. gs. beigās  to veidoja terases un jauno parku. Dažādie terasējuma līmeņi pavēra plašu skata perspektīvu. Jauno pastaigu celiņu tīklu paredzēts veidot pēc 19. gs. ainavu dārzu jeb parku principiem. ” Tas viss izklausījās grandiozi un daudz sološi. Lieliski!

Jāāā! Tas mūs uzrunāja un tāpēc devāmies no Igaunijas ”pa taisno” tieši uz Aumeisteriem, jo bija skaidrs, ka dzīvosim ”gleznainākajā kompleksa ēkā – Pārvaldnieka mājā”, kas būvēta no vietējiem ķieģeļiem un uz jumta spāres esot uzraksts 1896 un vēl – ēka esot celta neorenesanses stilā. Interneta reklāmā kompleksa īpašnieki mums piedāvāja: braucienus pa dīķi ar laivu, makšķerēšanu, par saunām un banketiem nemaz nerunājot. Taču atbraucot uz Aumeisteriem reāli aina izskatījās pavisam cita – ēka nolaista, iekštelpas bezgaumīgi remontētas un pavirši sakoptas, nakšņošanai paredzētās istabas žēlīgā stāvoklī, televizori istabās jau sen nestrādā, WiFi nav, parks 100% aizlaists nezālēs. Tik ļoti, ka nekāda braukšana ar laivām vai krosiņa skriešana te neizdevās, jo balandas iestiepjas līdz padusēm.

Jā, vajadzētu tagad griezties Patērētāju tiesību aizsardzības birojā un pieprasīt sodīt Aumeisteru īpašnieku par maldinošu reklāmu. Taču vēlāk apskatot SIA Aumeisteri īpašnieku buķeti no Daugavpils, kopā ar SIA Aumeisteru muižas trim tiesas prāvām (sakarā ar Daugavgrīvas cietokšņa privatizācijas mēģinājumu) un visbeidzot – aplūkojot 2003. gada SIA maksātnespējas procesa sākumu un beigas, kļūst skaidrs, ka arī šīs daiļās Vidzemes ēkas tomēr ir nolemtas bojā ejai. Kārtējo reizi vēsturiskas ēkas, nozīmīgas valsts kultūras kapitāla daļas pārvalda cilvēki, kas ar savu iegādāto īpašumu nespēja atbildīgi tikt galā. Protams, ka šo seno un nozīmīgo ēku atjaunošanas un pilnvērtīgas izmantojuma iespējas ir svarīgas šim reģionam. Te ir daudz darba vietu vietējiem, kas nav mazsvarīgi. Taču pagaidām šis potenciāls Aumeisteros netiek izmantots. Mazliet vīlušies devāmies uz Palsmanes muižas kompleksu.

Studējot tekstus, atklāju, ka mani faktiski neinteresē ”kurš” un ”kam” vēstures gaitā šo muižu ir pārdevis un cik liels ir bijis attiecīgā muižas īpašnieka bagātības potenciāls. Diemžēl, gandrīz visur Latvijā, apmēklējot vēsturiskos kompleksus, jārēķinās vienīgi ar “īpašniekus aprakstošu” informāciju.

Jā, mani neinteresē šo īpašnieku biogrāfija, bet gan celtnes arhitekta un celtnieku raksturojums, jo ēku taču cēla ar vietējiem spēkiem, nevis ar īpašnieka uzvārdu kā kaltu vai āmuru.  Taču Latvijā atrodamie avoti turpina piedāvāt tieši pretējo – ”barona tāda” un ”barona šitāda” aprakstu, tekstus par ieķīlāšanu, izpirkšanu un ”nodošanu”, it kā tam būtu kāda nozīme ēkas un pārējo celtņu apskates procesā. Vienīgais ko izdevās uzzināt sakarīgu ir tas, ka Palsmanes centrā līdz mūsdienām ir saglabājusies astoņstūru baznīca (1817) ar ozolkoka paneļu iekšējo apdari, kura atzīta kā valsts arhitektūras piemineklis. Palsmanes pils pabeigta 1880. gadā un viss. Pašreiz tajā turpina darboties speciālā internātskola (tāpat kā Rubas pilī un citur) un viss. Nav informācijas par celtni. Mazliet minēts par parku, kas esot 5,4 ha liels un tur esošās egles šobrīd esot 100 gadus vecas, ozoli pat 150 gadu veci. Staigājām, pētījām. Aizbraucām vīlušies. Diemžēl.

Kas notiks tālāk?

Dore met ar logu. Savādie notikumi medību pilī.

2012. gada 16. jūlijs
Pils logs. 2012.16.07.

Pils logs. 2012.16.07.

Pirmais lidoja logs.

Izlauzies no rāmja, tas strauji lidoja uz gultas pusi un ar blīkšķi nokrita zemē. Uz grīdas. Blāāccccssss!!!

Baltās krāsas un koka šķēpeļu atlūzas kā krusas graudi sasprāga uz visām pusēm. Stikls nesaplīsa. Atlikušie logu rāmji satraukti virinājās līdzi savās dziedošajās eņģēs.

Pēc tam istabā ielauzās vējš. Apskrēja ap gultu, paraustīja lustru, pamētāja pa gaisu tilla aizkarus un iemeta man sejā smaržu no rožu dobes, kas novietojusies tepat zem pils lidojošajiem logiem.

Oj, tas nu gan! – es nodomāju, metoties meklēt kādu no pils darbiniekiem. Pilskunga istaba  bija mani pārsteigusi jau pirmajās 5 minūtēs.

  • Izkrita logs? – brīnījās pils amatpersona.
  • Yes, izkrita gan, – atbildēju lepni. Patiešām jutos pacilāta, ka mana istabā ”lido logi”, uz man izdodas netrāpīties viņiem ceļā.
  • Atkal tā Dore ņemas, – konstatēja pils ekskursiju vadītāja.
  • Kāda Dore?
  • Tā pati, kas te mēdz spokoties.
  • Es spokiem neticu!
  • Labi neticiet, bet atcerieties, ka viesi bieži (ap diviem naktī) pieprasa nomainīt istabas pilī pret istabām stallī. Tur viņa nerādās.
  • Kura viņa?
  • Nu Doroteja, taču.

Skatījos uz jauno sievieti un brīnījos par viņas pasakām. Izgudro, lai savaldzinātu tūristus.

Atslēgas žvadzinot, atgriezos pie istabas, kur mani jau gaidīja vīrietis ar rūpju rievu sejā. Atslēdzām istabas durvis un sākām stūķēt vidējo logu atpakaļ rāmi. Ārā virpuļoja vējš un pa dīķi airējās gulbis, balts kā guļamistabas logs. Mums izdevās iedabūt logu atpakaļ. Tālāk sekoja gari pātari par to, kā logi lietojami un par to, kā ”visādi neprot aizvērt logus” un ”nerespektē senas logu konstrukcijas”. Māju ar galvu.

Sekojošā ekskursija norisinājās, pārvietojoties galvenokārt vertikāli. Pa stāvām kāpnēm rāpāmies tornī. Ar šeit bija rosījusies Dore. Vai nu grūdusi lejup pa pakāpieniem, vai sargājusi kāpelētājus.

  • Kur tā Dore te gadījās? – neizturēju un pārjautāju.
  • Noslīka rauku tur, tajā dīķī, – ekskursiju vadītāja norādīja uz pils dīķi, kurā joprojām peldēja cēls putns.
  • Kad?
  • Kara laikā.
  • Kas viņa bija?
  • Bērnaukle.
  • Kāpēc noslīka?
  • Dēļ mīlestības.
  • Kas viņš bija? Tas liktenīgais?
  • Vācu karavīrs, – viņas balss skanēja kaut kur augšā, virs manis.
  • Vai tas karavīrs aizbrauca vai viņu pameta?
  • Aizbrauca.

Bijām uzrāpušies līdz pašai augšai. Skats bija iespaidīgs. Vēju nekur nemanīja, jo visi logi  bija iestikloti un ārā negāzās.

Pēc tam rāpāmies lejā. Kā alpinisti.

-Kā tā Dore spokojās? –

  • Visādi. Pamatā viņa rauj nost segu guļošajiem. Parasti sūdzas vīrieši. Sievietes viņa neaiztiek. Savādi, ka jums viņa meta ar logu
  • Ko tas nozīmē?

  • Nezinu.

Atgriezos savā istabā un paraudzījos visapkārt. Vēju nekur vairs nemanīju.

Palūkojos spogulī un teicu: ”Dore, paklau! Esi mierīga! Es tevi pacienāšu ar labu Chablis  no Domaine Bernard Defaix. Dore, tas ir labs vīns. Atstāšu Tev glāzē. Labi?

Atbildes nebija.

Vakarā spēlējām ārā kroketu, kāvāmies ar vēju, mati plīvoja kā karogs, bet es izcīnīju godpilno otro vietu. Uhhh!

Pievakare, atgriežoties istabā, uz galda gaidīja pils vīns un liliju pušķis. Smaržīgs.

🙂

Naktī Dore man lika mieru.

No rīta saule pamodināja.

Vīna glāze mirdzēja saules starā pustukša.

Viss bija mierīgi, ja neskaita vīra piezīmi par to, ka ”kāds naktī rāva man nost segu”.

Ak tad tomēr…

Dore, Dore!

Skatos ārā pa liktenīgo logu.

Vīnstīgas šūpo lapas un putnelis čiepst kā traks tepat rožu krūma vidū.

Atttā Doroteja!  Braucam prom, bet Tu paliec! Ņemies tālāk!