Brīdis, kad nodziest televīzijas ekrāns

Speciāli TVNET

Ziņa par TV3 un LNT ziņu dienestu apvienošanu un darbinieku atlaišanu ir sašūpojusi sabiedrību. Tagad Latvijā būs par vienu ekrāna ziņu izlaidumu mazāk. Vai tas ir negaidīti? Nē, nav. Šo iznākumu varējām prognozēt. Brīdī, kad 2012. gada janvārī koncerns MTG iegādājās LNT, nebija grūti uzminēt, kas tas ir par „biznesa gājienu“. Protams, ka kanibālisms. Ar šo apzināti tika iznīcināta konkurence un uzņēmums stabilizēja sev ļoti konkrētas priekšrocības, reducējot mediju skaitu mūsu valstī. Zinātniski to sauc par mediju koncentrācijas un monopolizācijas procesu ar „sulīgas pārdošanas paketes“ starpniecību.  Tas nekad un nekur nav novedis pie mediju kvalitātes standarta uzlabojumiem. Tieši pretēji – pie mediju areāla iznīcināšanas un informācijas kanālu skaita samazināšanās.

Kāpēc tās notika?

Tāpēc, ka Ābrama Kleckina vadītā radio un televīzijas uzraudzības padome (NEPL) toreiz nespēja (vai negribēja?) saprast, kas īsti notiek un kādas sekas šāds darījums nodrošinās valstij, skatītājiem un mediju areālam, kuros abas televīzijas darbojas. Viņi neiebilda un darījumam nepretojās. Savukārt mediju eksperti bija pārliecināti, ka televīziju skaita samazināšana valstī novedīs pie labākas raidījumu kvalitātes un tāpēc pirkšana ir apsveicams process. Šajā savādajā situācijā MTG un LNT darījuma argumenti vienā rāvienā kļuva par kā vienīgo iespējamo patiesību, kuru nekritiski uzknābā daudzi bezkaislīgas ekspertīzes vietā. Visbeidzot 11. maijā Konkurences padome (KP) pieņēma lēmumu atļaut MTG Broadcasting AB iegādāties AS „Latvijas Neatkarīgā Televīzija“.

Savādi, ka šāds darījums tomēr tika atļauts.  Kāpēc valsts institūcija piekrita neapdomīgi samazināt mediju tirgu Latvijā? Lēmums atļaut apvienošanu tika pieņemts ”lai nodrošinātu Latvijas iedzīvotājiem plašāku iespēju saņemt kvalitatīvu, Latvijā veidotu un vietējiem skatītājiem paredzētu bez maksas pieejamu televīzijas programmu saturu”. Tātad, pēc konkurences padomes domām, televīziju apvienošana samazinās konkurenci, bet vienlaicīgi ļaušot televīzijai efektivizēt savu darbību un „nodrošināt patērētājiem svarīgo satura kvalitāti, kā arī, iespēju robežās, informācijas daudzveidību”. Šāds slēdziens rāda, ka KP vai nu nesaprata mediju tirgus loģiku un tāpēc nav bijusi spējīga tālredzīgi prognozēt sava sprieduma sekas, vai arī nevēlējas iedziļināties un izmantot kvalitatīvu ekspertīzi situācijas novērtēšanai. Vienu televīziju atļāva nosist.

Vai šāds darījums varēja nenotikt?

Jā, protams, ka no šāda iznākuma varējām izvairīties. Abas darījumu puses bija ieinteresētas, lai viss notiktu kā pašām plānots un iecerēts. Biznesa loģika ir mērķtiecīga – mums vajag un mēs izdarīsim. Neatkarīgi no tā, kas citiem par to sakāms vai iebilstams. Viņiem vajadzēja un mēs pakļāvāmies. Pa šo laiku abi kanāli kļuva aizvien līdzīgāki viens otram programmu un ziņu satura izveidē kā divas zobu birstes vienā ūdens glāzē, lai šonedēļ paziņotu, ka apvienojas un nevajadzīgā „zobu birste“ tiks aizmesta. Jo cilvēkam taču vajag tikai vienu. Divas nevajag. Nedomāju, ka man tagad vajadzētu pierādīt, kā iespējams pakļaut un devalvēt likvidācijai paredzētu uzņēmumu, ja tas vairs nav vajadzīgs kā sulīgas pārdošanas paketes sastāvdaļa. To izdarīt ir vienkārši, lai gan šim procesam ir arī cits apzīmējums – manipulācija. Proti – uztaisīt tā, lai izskatās tā kā pašam vajag.

Ja toreiz Stenbeka koncernam nebūtu atļauts iegādāties LNT? Tad būtu jāmeklē cits pircējs un tas, iespējams, vēl tagad nodrošinātu šī kanāla darbu ēterā. Vai pastāvēja bažas, ka pircēji varētu būt tikai Krievijas pārstāvji? Protams, ka šāds risks pastāv. Taču, lai to novērstu, mums ir pieejamas institūcijas, ka šādus riskus novērš un neatļauj ideoloģiski riskantus darījumus veikt. Tieši tāpat, kā savulaik tika nobremzēts General Motors mēģinājums pārdot Vladimiram Antonovam SAAB koncernu ar Latvijas Krājbankā un Lietuvas Snoras bankā nolaupītās naudas palīdzību. Regulācijas mehānisms eksistē. Cita tēma – cik ļoti mēs to vēlamies vai nevēlamies izmantot. Cik spēcīgi bizness spiež uz „varas gaiteni“ un kurā brīdī valsts ierēdņi sāk izpatikt darījuma piedāvātājiem, nevis valsts interesēm.

MTG  ilgstoši gatavoja Baltijas TV paketi pārdošanai. Komplektēšanas periods norisinājās vairākus gadus pēc kārtas, jo mātes kompānija bija izlēmusi mainīt profilu, vairāk pievēršoties  globālajiem digitālajiem medijiemun e-sporta biznesam. Tāpēc tika sagatavota un pārdota pakete, kas sastāvēja no trīs TV kanāliem Igaunijā (TV3, TV3+, TV6); pieciem Latvijā (tv3, TV3+, TV6, Kanāls 2 un LNT); trīs Lietuvā (TV3, TV6, TV8). Paketē bija arī video straumēšanas pakalpojumi, DTH platforma, trešais lielākais maksas TV operators Baltijā, sporta un izklaides maksas kanāls, komerciāla radiostacija un mediju biroju tīkls. Par darījumu tika samaksāts 115 miljardi eiro. Pircējs bija Providence Equity Partners, kuram pieder Latvijas un Lietuvas Bite. Pērn MTG pārdeva arī Krievijas CTC Media un visas sev piederošās TV stacijas Ganā, Nigērijā un Čehijas TV Prima.

Protams, ka medijs var mainīt īpašniekus un tā satura kvalitāte lielā mērā ir atkarīga no īpašnieka ambīcijām. Tāpēc pārsteidz, ka toreiz 2012. gadā, kad MTG iegādājās LNT, Latvijā gaužam maz tika runāts par „Modernā Laika Grupas“ mediju attīstības stratēģiju. Jau toreiz bija gandrīz skaidrs, ka tiek veidota pakete pārdošanai.

Cerīga vēlāk šķita Zviedrijas koncerna Telia un Bonieru koncernu interese par mūsu televīziju tirgu un it kā  gatavība pirkt Baltijas televīzijas, taču riska kapitāla uzņēmums Providence Equity nostājās mediju koncerna vietā.

Taču atgriezīsimies pie paša svarīgākā – kāpēc Latvija uzdīga savāds pieņēmums, ka mediju skaita samazināšana nodrošinās satura kvalitātes kāpumu ekrānā un ēterā. Šķiet, ka tieši šis pieņēmums ir vadošā liesma mediju diskusiju ugunskurā jau vairākus gadus pēc kārtas un skar ne tikai LNT pārdošanu, bet arī Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio apvienošanas ambīcijas.

Vai tā ir?

Nē, tā nav. Nedz mediju un komunikācijas zinātne vai pētniecība, nedz arī mediju praksē nav pierādījusi, ka samazinot mediju skaitu valstī, var panākt televīzijas vai radioraidījumu kvalitātes uzlabšanos. Tieši pretēji – jo vairāk samazinās avīžu, žurnālu, portālu, TV un radiostaciju skaits, jo tuvāk mēs nonākam ideoloģiskajai propagandai. Tai pašai, kura ir pazīstama no Padomju Savienības laikiem. Toreiz bija viena „Pravda“, viena „Cīņa„ un viens televīzijas kanāls un visi saņēmām tieši to, ko politiskā vadība un vara vēlējās mums iestāstīt. Citu viedokļu nebija, Tikai viens viedoklis – vienīgais un vispareizākais. Vai vienas avīzes un vienas televīzijas programmas apstākļos žurnālistikas piedāvājums būs visaugstvērtīgākais? Nē, nebūs. Demokrātiskas valsts apstākļos varai un valstij ir jānodrošina iedzīvotājiem viedokļu plurālisms. Proti – valstij ar nodokļu naudu ir jāpalīdz finansēt tie mediji, kas nodrošina viedokļu dažādību jomās, kuras mediji nespēj eksistēt paši. Kuras ir šīs jomas? Pirmām kārtām kultūras un mākslas joma un bērnu mediji. Šie mediji valstij ir tieši tik pat vajadzīgi kā nacionālais teātris vai opera, kas arī tiek finansēti ar no valsts budžeta līdzekļiem. Vai valsts pienākumos ir atbalstīt arī televīzijas staciju saglabāšanu, lai trīs ziņu izlaidumu vietā nenostātos viens? Jā, šāds pienākums pastāv. Tas nozīmē, ka valsts var finansiāli atbalstīt privātās un radio stacijas, kas savā ikdienas darbā nodrošina auditorijai kvalitatīvas ziņas un publicistiku, ja šāds solis veicina daudzviedokļu esamību Latvijas publiskajā telpā. Vai tas notiek ar projektu palīdzību, tā kā to Latvijā praktizē patlaban? Nē, tas notiek ar profesionālas ekspertīzes palīdzību, kad nauda tiek piešķirta par esošo žurnālistikas realitāti nevis plānotajiem projektiem.

Latvijā ir daudz labu žurnālistu, taču mediju aina šodien ir daudz citādāka nekā tā bija agrāk. Digitālie mediji šodien ir gandrīz nostājušies etablēto, ierasto mediju vietā un publiskās vajadzības pieprasa pārskatīt ne tikai mediju vadību un finansējumu, bet arī žurnālistu darba kvalitātes rādītājus. Daudzviet tie nav pietiekami augstā līmenī. Tā kā valstī neeksistē profesionāla mediju kritika, tad ir gandrīz neiespējami marķēt labu profesionālo sniegumu. Jo pagaidām kvalitātes latiņas eksistenci nosaka spiediena grupas, nevis bezkaislīgs un godprātīgs novērtējums. Tāpēc nav pieļaujams, ka turpinās mediju skaita samazināšana. Arī ideja par Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas sapludināšanu nav pieļaujama, jo samazinās ne tikai redakciju un līdzstrādnieku skaitu, bet arī viedokļu dažādību, līdz ar to arī vārda brīvības diapazonu. Tieši tāpat kā to šodien varam novērot televīzijas sfērā. Kāds logs nodziest un divu vietā paliek tikai viena gaisma.

Domāju, ka mums to nevajag. 

Kāpēc Ušakovs cieši turas pie Putina un nicina Krievijas demokrātus?

2012. gada 16. februārī

Latvijas krievu prese un tā saucamās krievu partijas nemīl Krievijas demokrātus, kas izmisīgi mēģina tikt galā ar Putina režīmu un uzlikt Krieviju uz demokrātiskas sabiedrības sliedēm.

Latvijas krievu partijām, acīmredzot, Kremlī vajadzīgs savējais cilvēks – Putins, kas dod cerības uz lielās un varenās krievu impērijas atjaunošanu vecajās Krievijas robežās un pat vēl tālāk.

To spilgti var redzēt šajās dienās, kā Ušakovs un Latvijas krievu mediji komentē Krievijas režīma opozicionāru un cilvēktiesību aktīvistu – partijas «Demokrātiskā savienība» dibinātājas, disidentes Valērijas Novodvorskas un Maskavas Valsts universitātes profesora Konstantīns Borovoja preses konferenci par valodas referendumu.

Viņi uzsver, ka referendumu par krievu valodu faktiski ir inspirējuši Krievijas specdienesti, izmantojot mūsu vietējo krievus.

«Komentēt cilvēkus, kuri atgādina multfilmas personāžus, nav īpaši lietderīgi,» kopējot sava Kremļa saimnieka Putina stilu, pavēstījis Ušakovs.

Līdzīgi krievu opozicionārus mēģina diskreditēt ari Latvijas krievu avīze Čas, kas savos rakstos uzsver šo demokrātu mazo ietekmi Krievijā.

Latvijas sabiedriskās televīzijas krievu ziņas vakar arī ironiski komentēja šo krievu disidentu preses konferenci Rīgas Domē.

To, ka Ušakovs un viņa partija Saskaņas centrs nav sajūsmā par Krievijas demokrātiskiem spēkiem, varētu saprast, jo Saskaņas centram ir sadarbības līgums ar Putina partiju Vienotā Krievija, pret kuru ir sacēlusies visa demokrātiskā Krievija.

Taču kāpēc Latvijas krievu mediji ir tik reakcionāri? Vai arī tie ir Putina režīma ķēdes suņi tāpat kā Ušakova kungs?

Acīmredzot mūsu krieviem nav patīkami dzirdēt no Krievijas tautiešu mutes patiesību: Jūs tiekat izmantoti! To dara čekista Putina vīri. Gan Krievijā, gan te uz vietas Latvijā!

Tad nekas cits neatliek kā marģinalizēt, izšķaidīt nepatīkamu viedokli. To dara Kremļa kontrolētie mediji Krievijā un to dara arī Latvijas krievu mediji. Izrādās, ka, diemžēl , tie strādā roku rokā.

Sadarbojas.

Kremļa režīmam ir svarīgi turēt kontrolē savus ietekmīgākos medijus – televīziju, kas joprojām ir Putina režīma propagandas bastions. Piemēram, tagad 70% no visiem sižetiem un reportāžām Krievijas TV kanālos vēsta tikai par Putinu un tikai 30% atspoguļo citus prezidenta kandidātus.

Turklāt televīzija ir efektīvs ārpolitiskās propagandas līdzeklis, jo to plaši retranslē ārzemēs un lai ietekmētu ne tikai krieviski runājošu, bet arī starptautisku auditoriju, Kremlis pirms dažiem gadiem izveidoja Kremļa ārpolitiskās propagandas kanālu angļu valodā “RT TV”.

Demokrātu viedoklis līdz šim bija sadzirdams tikai radiostacijā Eho Moskvi, kurai tikko nomainīja vadību.

Putins nesen paziņoja, ka viņš neesot devis rīkojumu nomainīt Krievijas demokrātiskās radiostacijas Eho Moskvi (pieder Krievijas gāzes koncernam Gazprom, kuru finansē gāzes abonenti visā Eiropā, arī Latvijā,) vadību pēc tam, ka viņš to asi kritizēja, par viņa paša veidotās politikas kritiku.

Kā interneta komentāros raksta paši Eho Moskvi klausītāji, Putins rīkojas kā īsts čekists – neko nedara ar savām rokām.

Visus viņam vajadzīgos netīros darbus padara citi. Arī Latvijā.

Nožēlojami.

”Visu vai neko!” – televīzija Kadafi labākais draugs. Viņa cepure un scepteris kā nemiernieku kara trofejas.

2011.gada 24. augustā

Šorīt aktuālākais jautājums pasaules ārpolitikā – ” kur atrodas Kadafī?’. Sky ziņo, ka diktatora meklēšana kļūst aizvien aktīvāka tagad, kad pretošanās kustība ieņēmusi viņa pili. Kadafī scepteris un uniformas cepure ir šorīt viņu iespaidīgākās kara trofejas.

Vieni domā, ka bēgošais diktators glābjas pazemes tuneļos, jo ASV avoti ziņo, ka viņš valsti joprojām neesot atstājis.

Šorīt 08.30 beidzot izteicās Ķīna, publiski uzsverot, ka ”atbalsta Lībijas tautas izvēli un cerot uz stabilu varas maiņu”.

Pirms tam Dienvidkoreja atzina Pārejas valdību (Yonhap).

Taču televīzija joprojām turpina būt Kadafī labākais draugs. Šorīt 07.54 viņš uzstājās ar savu otro runu – ”valsts televīzijā” un solīja  ”iztīrīt valsti tīru no nemierniekiem”.

”Visiem Tripoles iedzīvotājiem jāpiedalās Tripoles ķemmēšanā – vajājot valsts nodevējus” (Al Rai TV, Reuters). Pēc tam Kadafī piemetināja, ka vakar un šodien viņš ”braukājoties pa Tripoli”, bet neviens viņu neesot atpazinis.

Šonakt Nikaragva piedāvāja Muamaram Kadafī politisko patvērumu, lai gan viņš pats neko ”tādu” neesot lūdzis.

Daniels Ortega ir nobažījies.

Pagātne (kreisajā gaismā) savulaik izskatījās krietni rožaināka un simpātiskāka.

Šodien laiks šiem (kādreiz stilīgajiem) ”kaujiniekiem par darbaļaužu tiesībām” ir paskrējis garām neatgriezeniski. Deģenerācija.

Žēl, ka lielākie tirāni ceļas no visvienkāršākajiem slāņiem.

No apakšām.

Žēl.

Tā nevajadzētu būt.

Šonakt ap 03.26 Mousa Ibrahims oficiāli paziņoja, ka Kadafī armija saņēmusi gūstā augstas Kataras un Apvienoto Emirātu amatpersonas un grupu ārzemju žurnālistus.

Karš pret medijiem – turpinās.

Šajā cīņā Kadafī nav vientuļš. Latvijā notiek tas pats.

Arī šeit – vadošie mediji tiek noslīcināti PR saturiski remdenajā priekšvēlēšanu zampā.

Žēl.

Stāvēt pie žurnālistikas kapa Latvijā šobrīd nav patīkami.

Tagad augustā to var novērot apbrīnojami skaidri.

Mediji ir tukši.

Ārā rudens elpa.

Turpretī Kadafi Tripolē ir karsts, jo Ibrahims BBC esot solījis šodien panākt, ka Tripole pārvēršas ”degošā vulkānā, nosvilinot nemierniekus no zemes virsas”.

Al -Urubah turpina raidīt.

Tā ir vienīgā diktatoram uzticīgā TV stacija valstī.

Vakar vakarā Tunisija slēdza vienīgo, normāli funkcionējošo robežpāreju uz Lībiju. To izmantoja arī žurnālisti, kas tagad lielā skaitā cenšas iekļūt valstī, lai ziņotu par notikumu attīstību tur.

NATO vakar paguva nogāzt pār Lībiju 64 bumbu kravas.

Valsts deg.

Taču Kadafī neatkāpšoties.

Visu vai neko!?

Sniega gurkstēšana, Kadafī snaiperu imports un mediju ģēnija kārtējā atbraukšana pie mums

2011. gada 21. februāris

Aiz loga šodien -7 grādi, ziema neatkāpjas. Zviedru avīzes aizraujas ar sniega gurkstēšanas izskaidrojumiem zinātniskā līmenī, sniegpārslu formas estētikai nepievēršoties. Auksts, droši, stabili un vienīgais sarūgtinājums – inflācijas celšanās tirgū.
Tikmēr citos platuma grādos Kadafī drošībnieki Benghāzi pilsētā Lībijā ceļ barikādes uz ielām, lai šautu uz mierīgajiem iedzīvotājiem. Valsts austrumu daļa pārvērtusies par kara zonu. Ir ziņas, ka 170 civilie iedzīvotāji jau nogalināti (Human rights watch), taču šie fakti var būt aptuveni, jo valstī nedrīkst strādāt ārzemju žurnālisti. Režīms Lībiju izolējis no ārpasaules, neviens novērotājs nav vēlams.


Ziņas no Tripoles var saņemt, patiecoties telefona sarunām ar tur pazīstamiem cilvēkiem. Tie šodien informē, ka slimnīcās situācija ir katastrofāla, mirstošo pacientu skaits turpina pieaugt un 90% no tiem ir ievainoti pierē vai krūšu zonā. Tas nozīmē, ka šāvēja mērķis bijis nogalināt (nevis baidīt un padzīt, kā to parasti dara demonstrantu šāvēji).
Muamars Kafadi (”revolūcijas tēvs” pie varas kopš 1969. gada) šodien turpina importēt leģionārus, lai izrēķinātos ar savu tautu. AlJazira infromē, ka par katru ārzemju leģionāru Kadafī maksā 30 000 dolāru skaidrā naudā, uz rokas. Tiek šauts uz garāmgājējiem, bērnus ieskaitot. Lībijā notiek cilvēku medības uz ielas, gaišā dienas laikā. Interesanti kad pret šo situāciju sāks protestēt mūsu Valdis Kristovskis?
Internets Lībijā ir izslēgts.
Vērojam tālāk.

Marshall McLuhan: The Medium Is the Message

Tikmēr mums – mediju cilvēkiem par prieku, ir iznācis kārtējais darbs par mediju gurū un gaišreģi, manuprāt, lielāko personību mediju pētniecībā Maršalu Makluenu
(Douglas Coupland, Marshall McLuhan, You know nothing of my work, 216, Atlas & Co).
Maršals Makluens ir iegājis mediju vēsturē kā orākuls, jo jau 1962. gadā prognozēja ”informācijas sabiedrības” piedzimšanu un deklarēja, ka mēs visi saslēgšoties vienotā tīklā un šis apstāklis radikāli pārmainīšot mūsu dzīvi.
Makluena apgalvojums par to, ka vispirms mēs izgudrojam jaunas informācija tehnoloģijas un tad (pateicoties tām) mainās mūsu dzīve, ir izrādījušies viedi vārdi.
”Pasaule pārvērtīsies par vienu lielu datoru, tā centrā būs vienotas elektroniskas smadzenes un ap tām izkārtosimies mēs pārējie, tieši tā kā to iztēlojas bērnu science fiction filmās”, – raksta orākuls pirms 40 gadiem un protams, ka šo savu izteikumu dēļ toreiz galīgi nokaitināja savus kolēģus un universitāšu mediju pētniecības nomenklatūru.
Makluens faktiski nebija mediju pētnieks, viņš bija angļu literatūras profesors no Toronto, taču kļuva plaši pazīstams tieši ar saviem izteikumiem mediju sakarībā.
Viņam pieder jēdzieni ”globālais ciems”, ”medijs ir vēstījums” un pats svarīgākais, ka tieši tagad mēs beidzot esam aizdreifējuši līdz vietai, kuru Toronto profesors paredzēja pirms pusgadsimta.
Mēs tagad dzīvojam tīklā, radām tur sava identitātes, attīstām attiecības, medijs ir kļuvis par mūsu vēstījumu. Tas nozīmē, ka katram medijam ir tik spēcīgs unikalitātes efekts, ka tas pats pārvērš jebkuru informāciju par sev atbilstošu unikālu ziņojumu.
Paradoksāli, ka mēs – tie, kas strādājam presē, radio vai televīzija, joprojām šo efektu ignorējam un turpinām lasīt ausīm un trallināt acīm.
Protams, ka par Makluenu līdz šim ir jau uzrakstītas vairākas biogrāfiskas grāmatas (Philip Marchands, Marshall MacLuhan, The medium and the messenger, 1989, Terrence Kordon, Marshall McLuhan, Escape into understanding, 1997 u.c.).
Aktuālā grāmata ir kārtējais ģeniālā savādnieka biogrāfijas apraksts.
Makluens nav viegli lasāms teksts, viņš lēkā starp jēdzieniem, svaidās ar aforismiem un eksplodē katrā otrajā lappusē. Salīdzinājumi vietām ir absurdi (piemēram, tad kad viņš salīdzina elektrību ar mediju vai komentē kā pa telefonu runā krievi un kā amerikāņi 🙂 !
Viņa straujais domu gājiens izvirza neargumentētas tēzes, reizēm pietrūkst kopsakarību utt. Vārdu sakot ir 100 iemelsu viņu neciest. Tā ir. Daudzi viņu arī neieredzēja un necieš joprojām, jo orākuls raksta un spriež citādi nekā akadēmiskajā vidē pieraksts. Pieņemt ģēniju ir grūti, jo liela personība ienāk un nosaka kā būs tālāk. Iespējams, ka pārējiem tas šķiet ļoti neērti. Gaidīsim kad beidzot kāda izdevniecība sāks tulkot visas Maršala Makluena grāmatas pēc kārtas un varbūt pienāks brīdis, kad arī šo biogrāfisko darbu varēsim izlasīt latviski ar adekvātiem terminu tulkojumiem latviešu valodā.

Eirodziesmas maratons Zviedrijā uzņem ātrumu. Ceturtdaļfināls Linčēpingā

2011.gada 19. februārī

19. februāra Melodifestivalen koncerta stopkadrs

Tikko noslēdzās zviedru Eirodziesmas trešā atlases kārta.

Par galveno līderi, ar izeju uz finālu izvirzījās Ēriks Sāde (Eric Saade).

Tas pats zviedru puiku elks, kurš arī šoreiz neiztika bez skatuves pārsteigumiem. Pērn viņš refrēnu uz skatuves dziedāja zem tekoša ūdens dušā, tagad – stikla kastē, kuras sienas finālā sadauzīja šķembu šķembās.

Eric Saade dziesmas Popular stopkadrs no TV strīminga svt 19 feb 2011

Laikam tāpēc dziedot, vienā rokā Ērikam visu laiku bija ādas cimds. 🙂

Tiktāl par ārišķībām.

Būtībā kopā ar viņu uzvarēja kārtējā Fredrik Kempe dziesma, kas pateicoties Justin Timberlake stila dejai, izmantoja veco un pārbaudīto bērnu refrēna paņēmienu. Jā, arī šoreiz Ērika dziedātais refrēns ”Gribu būt slavens! Gribu būt populārs!” pielips lieliem un maziem. Horeogrāfija bija šovakar vislabākā. Testosterons no skatuves pa taisno plūda pāri zālei uz ekrāniem – tieši virsū publikai. Dinamiskās vīrišķības efektu pastiprināja perfekta kameru kustība un gaismu šovs.

Tikt līdzi Ērikam bija grūti, taču tas izdevās ”ballīšu spēlētājiem” ”The Platones”, kas arī atskaņoja tā paša autora Frederika Kempes dziesmu (pavisam šovakar tika izpildītas četras viņa dziesmas, izvērtās savdabīgs viņa autorvakars).  Derēs gan bērnudārziem gan pansionātiem, gan tiem, kas zina, kas ir Preslijs gan tiem, kas  domā, ka ”tas tāds deju gabals vien ir” jo uzraksts uz skatuves paskaidroja – ”rock`n`roll dance party”. Zilas žaketes (nedaudz par lielu), zilas stjuartes no 60. gadiem, flīģelis, kas sadeg zilās liesmās un refrēns par ”mēnesgaismas karali” uz beigām sāka šķebināt, bet ko gan cilvēks nevar izturēt, lai citiem arī ir prieks.

No fināla Globenā izkrita festivāla organizētāju favorīte Širleja Klampa, kurai kopā ar ”saviem eņģeļiem” nāksies cīnīties par finālu papildus mačā. Par eņģeļiem uzdevās profesionāla koriste un horeogrāfe. Viss bija un muzikāli notika profesionāli, taču mazliet neatbilstoši laikam, pārspīlēti un pārsātināti. Pozējošās amazones, ar superaugstiem papēžiem un savu 200% sievišķību nespēja pierādīt, ka sensuālisms ir sievietes varenākais ierocis.  Neizdevās. Pārāk daudz dekoratīvisma un imperatīvu sāka bērt gružus skatuves enerģētikā.  Kontakts neizdevās. Patiesību var pateikt arī nekliedzot megafonā.

Iespēju startēt tālāk zaudēja Linda Sundblāda, kas dziedāja pirmā. ”Lucky you” izvērtās par labi koordinētu meiču popmūziku, kurā tērpi, horeogrāfija un mūzika veidoja elegantu veselumu,  taču kaut kas atkal bija par daudz, sarkanās sirsniņas ieskaitot. Tālāk cīnīsies Sāra Lumbolta ar savu deju popmūziku, kas savilaik dziedāja A Teens un tagad ar labas horeogrāfijas palīdzību mēģinās tikt līdz valsts šlāgermaču finālam. Dziesmas tēls ir agresīvs, ar militāriem elementiem un milzīgu stikla tenisa (pingponga) galdu pāri skatuves centram, kuru dejotāji izmanto visādā veidā (ieskaitot arī kā slidkalniņu) valšķīgi dziedot piedziedājumu ” Ienaidnieks! Ienaidnieks!”. Fantāzijai patiešām nav robežu!

Lielākais pārsteigums bija Spy Bar diskožokeja Sāras Vargas nokļūšana līdz otrajai kārtai. Viņa dziedāja nevarīgi, zviedriski un faktiski deklamēja, bez personīga attieksmes pret savu recitatīvu. Mēs varam tikai minēt kurš balsoja par viņas derīgajiem padomiem dziesmas teksta izteiksmē – ” ja jums dara pāri nevajag sist pretī”, ” vajag iet projām”, ” pavisam projām!”. Loģika it kā ir, taču, ja godīgi, rodas aizdomas, ka kaut kas nav īsti godīgi. Ja cilvēks labi izskatās, ir glīta kleita, bet dziedāt nevar, tad tomēr vajadzētu labāk doties uz dzejas lasīšanas pasākumiem.

Zviedru žūrija šogad ir daudz lemtspējīgāka nekā publikas balsojums. Izskatās, ka tiek formēts fināla koncerts (saglabājot žanru un izpildījuma dažādību) un, acīmredzot, ir jau zināms kurš brauks uz Diseldorfu. Mēs noskatāmies tikai šovu galerijām.

Žūrijas balsojums netiek publiskots, tas uzreiz ir sapludināts ar skatītāju balsojumu un  ”mazās skudras” 🙂 pie telefoniem var tikai minēt, kas notiek Zviedrijas Televīzijas Eiro dziesmas ģenerāļa Bjorkmana apspriežu telpā brīdi, kad tautai jāpaziņo kārtējais uzvarētājs. Iespējams, ka ar šo jau esam visu uzminējuši.

Eirovīzijas dziesmu festivālā, tieši tāpat kā olimpiskajās spēlēs, pats svarīgākais ir – piedalīties.

Gaidīsim ka notiks tālāk. Vēl trīs mači un fināls martā.

Mūzikas maratons Zviedrijā ir uzņēmis ātrumu.

Ēģiptes interneta foruma revolūcijas sekas televīzijā un dzīvē: vai jauna masu komunikācijas revolūcija?

2011. gada 13. februārī

Īsi pirms Mubaraka demisijas, kāds demonstrants Kairā informēja BBC televīzijas kameru, ka ”tur augšā – nedz prezidents, nedz viceprezidents nezina, kas ir internets un nemāk pat sūtīt sms. Viņiem nav e – pasta adreses un tāpēc viņi runā pavisam citā valodā nekā mēs!”.

Plaisa starp laikā sastingušo varu valdības rezidencē un foruma tautu Kairas laukumā līdzinājās bezdibenim. To pierādīja ne tikai Mubaraka gausā un arhaiskā publiskā reakcija, bet arī viņa komunikācijas veids ar protestētājiem, ko varēja redzēt televīzijā.

Valsts televīzijas kadrs, kas trīsdesmit gadus atradies Mubaraka un Suleimana kontrolē, atgādināja vecu, bezkrāsainu fotogrāfiju, kas dvašo pēc pelējuma.

Abi kungi runāja pikti, oficiāli un draudoši. Mums vajadzēja nobīties.

18 demonstrāciju dienu laikā Mubaraks paguva trīs reizes uzstāties televīzijā. Viņa runas veids, uzsvari, attēlā stils un tehniskā kvalitāte atgādināja 80. gadus.

Stīvais un didaktiskais piegājiens televīzijas uzrunā joprojām raksturīgs daudziem prezidentiem un diktatoriem, Putinu, Medvedevu un arī publiski neizteiksmīgo Zatleru ieskaitot. Starp citu šī iemesla dēļ mani netraucēja Latvijas himnas neatskaņošana pēc Zatlera un Dombrovska saturā bālajiem ētera pātariem televīzijā Jaungada naktī, Rīgā. Valsts himna ir pārāk svarīga, lai to eksponētu tikai tāpēc, ka runā administratīvi augsta amatpersona, kas būtībā nepasaka neko.

Šajā gadījumā es vēlētos pievērsties diviem aspektiem.

Pirmais – konstatējumam, ka pašlaik notiek jauns masu komunikācijas revolūcijas lūzuma punkts un par šo tēmu nāksies daudz un plaši runāt ar studentiem Rīgā. Komunikatīvais lūzuma punkts iezīmējas tieši Ēģiptes masu streiku sakarībā, kad tīkla un mobiltelefonu komunikācija paveica to pašu ko savulaik Gutenbergs ar savu iespiedtehnikas atklāšanu. Tiražētie, iespiestie teksti sagrāva varas patiesības monopolu un radīja priekšnosacījumus pārmaiņām sabiedrībā. Ar šo brīdi bija iespējams sabiedrību informēt par visu, apejot varas diktāta mediju cenzūru. Tagad notiek apmēram tas pats. Tīkla forums izsit pamatu etablētajiem masu medijiem. Interneta pilsoniskā žurnālistika strādā ātrāk, lakoniskāk un būtiskāk. Lielie kāpurķēžu mediji vairs foruma izlēcējiem netiek līdzi. Velkas nopakaļ.

Paradoksāli, ka vadošajās pozīcijās mediju areālā tagad izvirzās mazie mediji, kas ir mobilāki un reaģē straujāk nekā stīvais veco mediju menedžments.

AlJazira, piemēram, izgrieza pogas visiem lielajiem CNN Arabic, AlArabia, France 24, BBC un pārējiem gigantiem, ziņojot par būtiskām lietām un nevis šausminoties par ”tūristu stāvokli Ēģiptē”. Ēģiptes notikumu laikā AlJazira veica to pašu lomu, ko CNN realizēja 90. gadu Persijas līča kara apstākļos.

Kataras emīra privātās TV stacijas konta ir ļoti spējīgi žurnālisti un saprātīga ziņu atlases sistēma, kuru publiski apskauž daudzi. Protams, ka šo staciju necieš valdnieki Tunisijā, Alžīrā, Marokā, Jemenā, Kuveitā un Sauda Arābijā. Ēterā te šad tad mēdz rēgoties BinLadins un 2004. gadā ASV prezidents Džordžs Bušs pat izteica vēlmi sabombardēt visas AlJaziras redakcijas, lai šo satelītkanālu noslaucītu no zemes virsas.  Tai pat laikā tieši šī privātā televīzijas stacija liek lietā milzīgu izturību, piegādājot skatītājiem būtiskas ziņas un sadarbojoties ar krīzes reģionu blogeriem un interneta pilsoniskās informācijas gvardiem. Tunisijas pazīstamākā interneta personība Houned Anouar avīzei Le Mond atzīst, ka ” būtībā mani kaitina AlJaziras reliģiskās tendences, taču viņi ir vienīgie, kas saprot būtisko mūsu reģiona procesos, tagad es skatos Kataras kanālu regulāri”.

Kas atliek lielajiem un atzītajiem Rietumu masu medijiem?

Izklaide. Jā, diemžēl, izklaide līdz nāvei.

Ražot ziņas pa vecam šajā modernajā laikā vairs nav iespējams. Neviens tās neskatās televizorā, vismaz interneta forumu paaudze ne.

Zviedru televīzijas akumulē aizvien lielākas reklāmas investīcijas aizvien jaunām izklaides programmām. Reklāmas investīciju apjomi televīzijās ir sekojoši –  2008. – 5 miljardi SEK, 2009. – 4,4, 2010 – 5,3, 2011. – 5,7. Šie ieņēmumi pamatā finansē izklaides programmas – ”Saulgozī” (TV4, 2,6 miljoni skatītāju), ”Pa sliedēm”(SVT1, 2,2 ), britu seriāls (SVT1, 1,9), Let´s Dance (TV4, 1,9), Zvaigznes pilī (SVT1, 1,8) utt.

Skatītākā televīzija Zviedrijā pērn joprojām bija sabiedriskā SVT. Procentuāli  aina pērn bija sekojoša – SVT1 pieder 23,2% visu zviedru televīzijas skatītāju, privātais TV4 ir otrajā vietā ar 19,2%, tam seko TV3 – 8,1%, SVT2 6,9%, Kanal 5 –  6,8%.

Pasaule mainās. Televīzijas ziņu izlaidumiem nopietni jāpārdomā modernais laiks un šķiet, ka jāreformē savas eksistences aina. Citādi arī ziņu izlaidumiem radio un televīzijā draud ”Mubaraka kadra kultūras” novecošanās liktenis.

Otrais mans konstatējums ir demokrātijas priekšstatu revīzija Ēģiptes notikumu sakarībā. Līdz šim pastāv pieņēmums, ka valstij ir jāsasniedz zināms ekonomiskais standarts, lai to būtu iespējams demokratizēt. Ekonomiskā pilngadība vispirms un tikai pēc tam esot iespējama demokrātija.

Kā politiska sistēma demokrātija, protams, nav perfekta. Taču nekā labāka mums pagaidām nav, lai nodrošinātos pret narcisistiem pie varas, ierobežotu karu izraisīšanos, vandālismu, badu un postu.

Ēģiptes notikumi, iespējams, pierādīs, ka ekonomiskie priekšnosacījumi nav arguments cilvēku brīvības ierobežošanai. Ķīnas vadītājiem šāda pieeja nepatīk, iespējams, ka Latvijas ekonomistiem arī stabilitāte šķiet svarīgāka par alternatīva ceļa meklējumiem valsts attīstībai.

Pilsoņi Kairā ir atvēruši logu uz jaunu valsts attīstības iespēju ceļu. Miermīlīgā revolūcija aiztrieca diktatoru, neraugoties uz to, ka lielākā daļa ietekmīgu pasaules valstu vadītāju labāk vēlējās redzēt Mubaraku paliekam tronī, stabilitātes vārdā.

Stabilitāte tika nostādīta augstāk par visnozīmīgāko vērtību – brīvību.

Bailes no pārmaiņām piemīt mums visiem.

Paldies, ka ēģiptieši mazdūšību uzvarēja un parādīja, ka vara un stagnācija nav obligāts spāņu zābaks visiem.

Ēģiptes trauslā laime: pārdomas dienu pēc Mubaraka atkāpšanās

2011.gada 12. februāris

Spītīgais, narcisists, brutālais, bezkaunīgais, vecais un slimais Mubaraks ir demisionējis. Pēdējais faraons ir kritis. Tagad atliek gaidīt domino efekta rezultātus reģionā, jo Tunisija un Ēģiptei varētu sekot pārējās kaimiņvalstis. Jauna vēstures lapa ir pāršķirta un visiem jāsāk rēķināties ar pārmaiņām modernā laika garā.

Trīsdesmit gadu ilgais terora laiks ir beidzies. Mubaraks aizbēdzis uz Šarmelšeihu un sola nomirt dzimtenē, taču diezin vai šis solījums izdosies, jo viņa vadībā valsts kase ir pamatīgi izzagta. Daudzi viņam to nepiedos. Šveice jau iesaldējusi Mubaraka kontus un rādās, ka pēdējam faraonam nāksies atkal paklausīt demonstrantu aicinājumam – ” Mubarak vācies projām! BenAlī jau gaida Tevi Saūda Arābijā!”.

Viens cēliens ir beidzies un tagad faktiski jāpriecājas! Nevajadzētu bažīties par to, kas notiks tālāk.

Cilvēku bailes no nezināmas nākotnes ir viņu galvenais ienaidnieks. Nākotne ir mūsu svarīgākā dzīves daļa, jo tieši tur mēs visi pavadīsim savu atlikušo mūžu.

Vakar sešos pēcpusdienā sākās jauna pasaules vēsture. Pirmais paragrāfs ar nosaukumu tautas revolūcija Ēģiptē. Iespējams, ka šodien nervoziem būtu jākļūst ne tikai Tuvējo Austrumu despotiem, bet arī Rietumeiropas politiskajām mafijām.

Ēģiptes militāristi, kas tautā un sabiedrībā ir cienīti un mīlēti, protams, nav Havela vai Mandelas stila piekritēji. Ir cerība, ka viņi izbeigs 30 gadus ilgstošo ārkārtas stāvokli valstī, pārtrauks apcietināt un spīdzināt cilvēkus viņu politisko uzskatu dēļ, likvidēs visaptverošo cenzūru, prātīgi sagatavos jaunas parlamenta vēlēšanas lai atbrīvotos no Mubaraka politiskā galma un dotu iespēju progresīvajai interneta paaudzei izveidot savu politisko asi.

Šajā acu mirklī 2011. gada 12. februārī pats svarīgākais ir tas, ka režīms Kairā ir kritis. Piektdienas varoņi ir ēģiptieši paši. Šis fakts ir noticis. Politiskais mironis vecais Mubaraka režīms ir pie mūsu kājām. Amerikas Savienotajām Valstī un Eiropas Savienība tagad sāksies grūti laiki, jo Mubaraks līdz šim bija drošākā garantija pret iespējama musulmaņu ekstrēmisma uzplaukumu Nīlas deltas zonā.

Pesimisti jau šodien vaimanā un mālē postu nākotnes virzienā.

Mēs pārējie varam izdarīt vairākus lieliskus secinājumus, jo kā jau gudri cilvēki :)! mācāmies no svešam kļūdām un veiksmēm!

Ēģiptiešiem izdevās tāpēc, ka trulais, politiskais Mubaraka terors bija ieildzis nenormāli ilgi (30 gadus) un valdītājiem vairs neizdevās apspiest tautu ar vecajām un pārbaudītajām notrulināšanas metodēm, iestāstot, ka ”pašlaik iespējams dzīvot tikai tā un nekā citādi” , jo ” nekas labāks nav iespējams!”. Vēl viena īpatnība ir tā, ka tautas apspiešanas stabilitāti izjauca jaunie, līdz šim nebijušie saziņas veidi ar interneta starpniecību. Vairs nebija vajadzīga partija vai arodbiedrība, kas saliedētu protesta kustību.

Komunikācijai  Ēģiptes revolūcijā bija noteicošā nozīme.

Franču filozofs Alexis de Tocqueville savā spīdošajā traktātā par vergu kontroli cietumā mēģināja noskaidrot, kāpēc apcietinātie nesaceļas, jo arestanti strādāja apbruņoti un viņiem faktiski bija visas iespējas bēgt no ieslodzījuma vietas. Izrādījās, ka paklausību nodrošināja viens vienīgs noteikums – aizliegums sarunāties. 100% komunikācijas anulēšana nodrošināja bezierunu paklausību.  Apiecitinātie klausīja dresūrai bez ierunām.

Tieši internets beidzot nodrošināja ēģiptiešiem gigantisku saziņas laukumu un Mubaraks to viņiem nekādi nespēja atņemt.

Otrs jautājums ir solidaritātes klātbūtne. Čikāgas ciniķi – ekonomisti uzskata, ka ikviens cilvēks ir egoists un pirmām kārtām domā tikai par sevi un savas ģimenes labumu un privātām interesēm. No šāda viedokļa ir stulbi doties uz Kairas centrālo laukumu un tur tupēt, riskējot ar varas sankcijām. Labāk nogaidīt kura puse uzvarēs un pēc tam steigšus pieslieties spēcīgākajam, pārspīlējot savu ieguldījumu uzvarā. Šādi ” bezbiļetnieki” revolūcijās nav mazums un bieži dominē lielos apvērsumu brīžos.

Ēģiptē šoreiz bija citādi. Stimulu un koordinācijas sakausējums izskaidro ēģiptiešu sacelšanās panākumus Tahrira laukumā.

Tie ēģiptieši, kuri kopš 25. janvāra līdz vakardienai turpināja demonstrācijas nebija egoisti. Noteiktās, izšķirošās situācijās cilvēki spēj pārvarēt savu egoismu. Kad tas notiek?

Ja apspiestās masas izjūt spiedienu kolektīvi un izejai no situācijas nav nekādu individuāli piemērojamu risinājumu, tad cilvēki var upurēt savu ego vienotas lietas labā. Piemēram, Latvijas ”kolektīvais parāds” attiecas uz mums visiem vienādi.

Otrs priekšnoteikums ir stabila apspiestība. Stabilas pakārtotības situācija valstī, kad lielākajai iedzīvotāju daļai nav cerību no varas spiediena tik drīz atbrīvoties un pacietīgi gaidīt labākus laikus var aizdegt dzirksteli apjomīgam protesta vilnim. Šāda situācija patlaban novērojama arī Latvijā, kur iedzīvotāji izmisumā un pesimismā par nākotnes iespējām Latvijā masveidā atstāj valsti. Protestē aizbraucot.

Visbeidzot šādā ārkārtas situācijā ”atrodas” pāris altruistiski un godprātīgi cilvēki, kas spontāni uzņemas pārmaiņu kursa līdera lomu. Ja šis modelis ”nostrādā”, tad mainās sociālekonomiskā paradigma.

Šis brīdis ir klāt. Trausls un bezgala svaigs pārmaiņu brīdis! Turienes revolūcija tagad iesoļo konstruktīvā fāzē un mums aiz saviļņojuma aizraujas elpa un atliek vienīgi cerēt uz to vislabāko! Turies Ēģipte!