2012. gada 18. februārī
Pēcpusdiena Stokholmā šodien atnāca reizē ar tumsu un lietu.
Autostāvvietā pie Latvijas vēstniecības katrā otrajā automašīnā runāja latviski.
Balsotāji lēkāja pāri peļķēm un spraucās garām barakām, kas izkārtojušās blakus Latvijas vēstniecības namam.
Cilvēku ārpusē bija krietns bariņš, kas stāvēja un tērzēja pēc balsošanas. Iekštelpās – tāpat.
Latviešu-zviedru draudzības biedrība atkal bija sarūpējusi cepumus un karstu kafiju. Cienastam piekritēju netrūka un tāpēc balsotāji uzkavējās priekštelpās ilgāk nekā parasti.
Kāda mamma stāstīja bērnam kas ir balsošana un cita – nākamā māmiņa domīgi skatījās ārā pa logu ziemas tumsā. Zviedru tētis tvarstīja divgadīgu puiku, kas skrēja pakaļ latviešu mammai balsošanas telpā.
Neuztraucies! – viņa teica.
Es tikai ievikšu krustiņu! – viņa teica un pazuda aiz aizslietņa.
Puika nelikās mierā. Metās pakaļ mammai, atstājot tēti otrajā telpā ar kafijas krūzīti rokās.
Tase kafijas, kā izrādās, tuvina cilvēkus.
Priekštelpā daži kungi latviski sprieda par kokmateriālu cenām un vietējie aktīvisti cītīgi uzpildīja kafijas termosus, demonstrējot patriotiskus krekliņus uz kuriem bija rakstīts – ” Latvijai vajadzīga arī Tava balss!”.
Kāda kundze man mēģināja latviski pavaicāt cik balsotāju šodien bijuši. Viņa nemākot latviski, bet turot īkšķi par Latviju. Mums izdevās sarunāties latviešu valodā.
Vēlēšana procedūra norisinājās strauji un vēlēšanu urnas uzraugi (kā parasti) bija jautri un dzīvespriecīgi.
Referendums bija izvērties par gauži patīkamu pasākumu.
Cik nobalsojuši?
Līdz plkst. 17.00 pēcpusdienā Stokholmā bija nobalsojuši vairāk nekā 1200 cilvēku.
Zviedrijas latviešiem tas ir rekords.
Vairāk nekā iepriekšējās vēlēšanās.
Vēstniecības telpas balsotājiem būs atvērtas līdz plkst. 22.00 un tas nozīmē, ka vēl būs jaunumi un pārsteigumi arī.
🙂
Papildsaites par šo tēmu:
http://sandraveinberga.lv/2012/02/17/par-referendumu-we-didnt-start-the-fire/
