2012. gada 25. septembrī. Speciāli TVnet.

Aizvadītajā nedēļā Latviju sašūpoja kārtējie skaļie korupcijas skandāli. Rīgas Centra rajona tiesa trešdien apcietināja Rīgas Domes Dzīvokļu pārvaldes vadītāju Āriju Stabiņu, un KNAB apstiprināja, ka process sākts par kukuļošanu.
Jaunu sabiedrības sašutuma vilni izraisīja ģenerālprokurora atzīšanās, ka noilguma dēļ izbeigta tā saucamā Latvenergo trīs miljonu lieta. Viens no neatkarīgās Latvijas skaļākajiem ierēdņu un amatpersonu korupcijas skandāliem tātad paliks miglā tīts arī turpmāk un nenogurs mest publiskās domas aizdomu ēnu uz A. Šķēles, A. Lemberga un A. Grūtupa personību. Acīmredzot viņi paši nebija ieinteresēti šīs lietas izmeklēšanā.

Visbeidzot uzzinājām par trešo kukuļņemšanas orģiju, kas atkal saistās ar lielāko Latvijas uzņēmumu – to pašu «Latvenergo». Par apjomīgu naudas līdzekļu pārsūknēšanu savās kabatās tiek apsūdzēti uzņēmuma trīs vadītāji: bijušais prezidents Kārlis Miķelsons, viņa vietnieks Aigars Meļķo un AS «Sadales tīkls» valdes priekšsēdētājs Ivars Liuzniks.

Kā «naudas rezervuārs» darbojušies Pļaviņu HES un TEC-2 rekonstrukcijas projekti, kas palīdzējuši minētajiem vīriem un viņu padotajiem «apresnēt naudā», sūknējot ienākumus caur dažādām pašmāju, ārzonas un ārzemju firmām. It kā astoņu miljonu eiro apmērā. Šķiet, ka pagaidām oficiāli minētā summa ir pārāk pieticīga tik labi izstrādātai valsts līdzekļu izlaupīšanas «shēmai, kas darbojusies gadiem ilgi un bijusi diezgan radoša» (no izmeklētājas Andas Rumjancevas intervijas žurnālam IR).

Kas īsti ir korupcija, kukuļdošana?

Ugunskurs, pie kura tik daudz laikabiedru uzvārās?

Enciklopēdijas šo fenomenu skaidro dažādi. Vispirms tas ir sava amata ļaunprātīgs izmantojums. Jūs iesēžaties kādas iestādes amata krēslā un pieprasāt klienta naudu par to, ka veicat savus ikdienas darba pienākumus. Ikviens no mums zina piemērus «iz dzīves» gan no PSRS laikiem, gan arī tagad. Lai aina būtu skaidrāka, es pievērsīšos kādam notikumam pirms nedēļas. Rīgas lidostā.

Iekāpšana lētās lidsabiedrības Ryanair lidmašīnā norisinājās kā parasti. Pasažieri, kas bīstas salonā neatrast vietu savai ceļasomai tuvu sēdvietai, stāv rindā apmēram 30 minūtes un pēc tam (metoties uz lidmašīnu) pagūst ievietot savu mugursomu bagāžas nodalījumā tieši virs savas sēdvietas. Nosebotājiem bagāžas vietu tuvumā vairs nepietiek. Kāpjot lidmašīnā, pamanu, ka stjuarte ir latviete. Tas, protams, priecē. «Cik jauki!» – nodomāju, lidot īru lidmašīnā, kurā strādā arī simpātiska tautiete. Taču prieks izrādās īss. Pēdējā brīdī salonā ieraušas apmēros paliels zviedru kungs ar biezu ādas somu rokās. Plaukti pārpildīti. Simpātiskā stjuarte strauji izmet ārā no bagāžas plaukta manējo mugursomu, lai izbrīvētu vietu zviedra ādas koferītim. Sastapusies ar manu saucienu «Kur jūs tagad nesīsiet prom manu somu ar visu datoru, fotoaparātu un naudu?» tautiete sastingst, taču neapmulst. Jā, viņa to nesīs uz viņu salona galu vai metīs uz grīdas. Tā arī izdarīja. Nometa uz grīdas. Jā, es zinu, ka nevajag lidot ar lētām lidkompānijām, bet Latvijas augstskolas par lekciju lasīšanu lidmašīnas biļetes lektoram nepiedāvā. Nākas izlīdzēties ar lētāko transporta variantu. Tātad par brīvu vietu turpmāk jācīnās kukuļojot? Acīmredzot, iekāpjot Ryanair, turpmāk jāpiedāvā stjuartam 5 lati ar lūgumu nemest ārā somu no bagāžas plaukta.

Jākukuļo tātad?

Tā, pirmo līmeni esam apguvuši – amatpersonas negodīga rīcība pret klientiem, tā saucamā «bakšiša» (iesmērēšanas) pieprasīšana. Stjuarte, tieši tāpat kā alkatīgi ārsti, medmāsas vai eksaminētāji, pieprasa «honorāru» vai «pateicības» par darbu, par kuru jau saņem algu.

Taču korumpētībai vai kukuļņemšanai ir arī citi veidi – šantāža, draudzība, korupcija – nepotisms, «jumta funkcijas», izšķērdēšana.

Atsevišķs korumpētības veids ir politiskā korupcija – kukuļņemšana. Tā rodas tad, ja politiskie ierēdņi izmanto sev likumā noteiktās tiesības, priekšrocības un iespējas, lai nodrošinātu sev neleģitīmu peļņu. Tātad – likumu pagriešana sev un savam biznesam par labu, «savējo» iecelšana vadošos amatos un «atslēgas pozīcijās», savējo mafijas tīkla izveidošana politiskajos un administratīvajos gaiteņos. Šī, starp citu, ir maz izpētīta tēma Latvijā un KNAB pagaidām ar to vispār nenodarbojas.

Politiskā korupcija būtu jāsoda tikpat bargi kā ekonomiskā.

Vai tas mūsu likumos nav paredzēts?

Sociologs Pauls Bratsis uzskata, ka modernā korupcijas izpratne balstās uz jēdzienu «privāts» un «valsts-publisks» pārklāšanos.

Brīdī, kad cilvēki vairs nesaredz savas un valsts mantas robežas, piedzimst kukuļņemšana.

Brīdī, kad policists pieņem kukuli no noziedznieka, viņš nostāda savas privātās intereses augstāk par valsts interesēm, kuras viņš pārstāv kā varas amatpersona. Viņš pazemo un devalvē valsts amatu savas privātās alkatības dēļ.

Tas pats notiek arī politikā – politiķis nedrīkst sajaukt savas un valsts intereses. Brīdī, kad šī robeža tiek pārkāpta, piedzimst korupcija.

Latvijā korupcijas indekss ir 4,2; Igaunijā 6,4 un Lietuvā 4,8, Skandināvijas valstīs virs 9. (Corruption Perceptions Index 2011, Transparency International.)

Uzbekijā 1,6.

TeliaSonera kā miljardu kukuļdevējs

«Tur bez iesmērēšanas nenotiek pilnīgi nekas. Visas iestādes, valsts aparāts un visi sabiedrības līmeņi ir izpuvuši no korumpētības,» ar satraukumu balsī skaidro Zviedrijas Televīzijas korespondente Krievijā zviedru televīzijas skatītājiem tiešraidē no Maskavas. Viņa mēģina analizēt notikumus ap aktuālo TeliaSonera skandālu Uzbekijā. Ekrāna fonā liesmo Kremļa zvaigznes un balsī skan izmisums. Zviedriem to grūti saprast. Kā tas varēja notikt, ka cienījams un godājams telekomunikāciju uzņēmums varēja atļauties kukuļot diktatora Islāma Karimova režīmu, lai iegādātos sev nepieciešamo 3G licenci Uzbekijā? Pašmājās kukuļot nav pieņemts, bet ārzemēs – viss atļauts?

Zviedrijas sabiedriskās televīzijas analītiskajai, rokošās žurnālistikas programmai «Uppdrag granskning» bija izdevies noskaidrot, ka TeliaSonera pirms pieciem gadiem ir samaksājusi vairāk nekā divus miljardus Zviedrijas kronu nelielam uzbeku uzņēmumam nodokļu paradīzē Gibraltārā. Maksāts it kā par licences iegūšanu firmai Takilant, kura vienīgā īpašniece ir Uzbekijas prezidenta meitas tuvākā draudzene. Mediji noskaidrojuši, ka Uzbekijā 3G licenci izsniedz tikai un vienīgi valsts un ka šī nauda tikusi pārskaitīta 22 gadus vecajai diktatora meitas draudzenei kā «kukulis diktatoram». Tātad zviedri (caur fiktīvu Gibraltāra pastkastītes uzņēmumu) maksājuši «pa taisno» diktatora kabatai? Šo maksājumu realizējis TeliaSonera – uzņēmums, kuru pavisam nesen privatizēja, dalot akcijas tautai. Visi zviedri (ieskaitot karali) savulaik tika lūgti iegādāties Telia akcijas un kļūt par šī «tautas uzņēmuma» akcionāriem. Tagad izrādās, ka lielākais zviedru uzņēmums, kam pieder arī Latvijas uzņēmumi Lattelecom un LMT, ir kukuļojis despotiskākās valsts diktatoru.

Skandāls? Protams.

Vai korumpētie atzīst savu vainu? Protams, nē.

Skaudrā atmiņā mums visiem pašmāju «Latvenergo» bijušā šefa Kārļa Miķelsona teatrālā vaibstīšanās televīzijas kameru virzienā apcietināšanas brīdī vai Aivara Lemberga optiskais un verbālais «pamatotais sašutums» par Lielbritānijas tiesu un citu Rīgas Domes aizturēto, korumpēto amatpersonu krokodilu asaras. Vājie un korumpētie izskatās briesmīgi brīžos, kad viņi spēlē varoņus.

Pēc viņu domām, naudas priekšā arī karaļiem jānoņem cepures!

Viņi taču nav vainīgi, jo pievāca sev tikai to, ko varēja pievākt!

Tāpat arī TeliaSonera šefi turpina purpināt, ka «viss šokos» un «nekas nav darīts nelikumīgi», jo citādi «šajās valstīs nevar strādāt».

Vienīgā zviedru amata blēžu problēma ir apstāklis, ka mediji ir paguvuši atrakt vairāk, nekā kukuļdevēji bija prognozējuši. Šveiciešu prokuratūra jau sākusi apjomīgu ekonomisko noziegumu krimināllietu, kurā atklājusies plaša «naudas atmazgāšanas akcija». Tajā iesaistītās personas ir Uzbekijas diktatora meitas uzņēmumi un ārzemju telekomunikācijas kompānijas. To skaitā arī TeliaSonera. Bernes prokuratūra apstiprina šos faktus un liecina, ka šajā lietā ir jau aizturētas 2 personas un banku kontos iesaldēti vairāki miljoni franku.

Tagad izskatās, ka zviedru saniknotās publikas un mediju spiediena rezultātā TeliaSonera šefam nāksies atkāpties no amata un uzņēmumam atvadīties no biznesa Uzbekijā.

Divas valstis, divi skandāli, divu veidu korumpētība.

Kukuļņēmēji un kukuļdevēji reaģē vienādi – ir nevainīgi kā tikko piedzimuša bērna asara.

Atšķiras avoti. Latvijā šāda apjoma «uzvārīšanās dzīres» atklāj vienīgi KNAB, bet Zviedrijā – mediji.

Latvijas mediju problēma

Kāpēc mūsu mediji nemedī liela mēroga kukuļņēmējus un kukuļdevējus?

Tāpēc, ka Latvijas vadošās avīzes pašlaik atrodas īpašnieku – oligarhu rokās un valstī joprojām nav funkcionējoša mediju biznesa uzraudzības sistēma. Pat baznīcas mēs «regulējam», bet medijus – nē.

Vadošā Latvijas medija – Latvijas radio un televīzijas ieilgusī vadības erozija lēnām pārvēršas satura gangrēnā, jo nav šefu, kas saprot un prot finansēt rokošo un pētniecisko žurnālistiku, ziņas ar satura substanci un nacionālo ekrāna mākslu. Avīzes mīņājas īpašnieku direktīvu aplociņā.

Ideja par sabiedriskās televīzijas un radio apvienošanu ir absurda jau savā dzimšanas brīdī un neko vairāk par politiskām manipulācijām mums nedos.

To saprot ikviens profesionālis, kam nav svešas mediju monopolizācijas un koncentrācijas procesa sekas.

Kukuļņēmēju un kukuļdevēju sistemātiskas medības Latvijas zonā var veikt vienīgi sapratīgi vadīts un normāli atalgots žurnālistu korpuss. Tam nepieciešama pētniecisko žurnālistu grupa (kuru var nodrošināt līdzīgi Skandināvijas valstu piemēram) un neatkarīgs mediju ģenerāldirektoru postenis. Tik neatkarīgs, ka tam nevar piezvanīt no saeimas (vai radio un televīzijas padomes) un «likt kaut ko darīt vai nedarīt».

Profesionālu cilvēku žurnālistikas misijai mums pietiek – kaut vai Odita Krenberga, Aigars Kovaļevskis, Inga Šņore, Aidis Tomsons, Toms Ostrovskis, Otto Ozols, Lato Lapsa u.c. Atliek tikai izvēlēties – vai tas mums ir vai nav vajadzīgs un sākt ar pētniecisko žurnālistu grupu dibināšanu medijos, nevis politiski stūrētiem «mediju apvienošanas» projektiem vai urrāt narcisistiskiem šovu mapetiem.

Jūdasa graši

Atgriežoties pie kukuļņemšanas anatomijas. Kurš spēj un kurš nespēj paņemt kukuli un vai tiešām visi cilvēki ir kukuļņemšanas vergi un gatavība «ieraut nāsīs» ir atkarīga tikai no piedāvātās summas lieluma?

Šis jautājums ir morāles dilemma. Mums visiem nekad nebūs pietiekoši daudz naudas, lai nevarētu vēlēties vēl vairāk. Viena daļa no mums nepieņems «honorāru», turpretī citi – nekautrējoties pastieps roku pēc Jūdasa grašiem.

Kur ir šī liktenīgā robeža? Aiza starp godprātību un alkatīgu paštaisnumu? Garīgi iepuvušajiem godprātība un taisnīgums ir svešvārdi, jo mēsli pievelk mēslus.

Taču mums visiem sākumā ir sirdsapziņa. Pie pirmās negodīgās rīcības tā brīdina. Pēc trešās apklusināšanas sirdsapziņas balss nomirst. Tās vienkārši vairs nav.

Tie, kuri apgalvo, ka ar naudu var panākt visu liecina, ka naudas dēļ viņi ir gatavi darīt visu Jūdasa monētu dēļ. Arī maršēt pāri cilvēku un valstu līķiem.

Vai nav pienācis pēdējais laiks pieslēgt šo zombiju medībās arī žurnālistus un sabiedrību? Mūsu visu interesēs.