Tag Archives: Nacionālā Apvienība

Ziemassvētku mistērijas ekoloģiskais vēstījums jeb kurš tika sakompromitēts?

Posted on by
Atbildēt

 

Speciāli TVNET

Aizvadīto nedēļu kuluāru diskusijas par to, vai raksts par latviešu un ukraiņu nacionālistu draudzēšanos ir vai nav atbilstošs labas žurnālistikas praksei, turpina smelgt publiskajā telpā. Kā jau duelī pieņemts, tiek šauts virsū pretiniekam ar kategoriskiem lādiņiem. Pirmie apgalvo, ka  „aita visur ir aita“, bet otri ir pārliecināti, ka šis ir „Trojas zirgs, kas izliekas par sargsuni”. Protams, ka abiem grupējumiem ir sev svarīgas lietas un tās tiek izbīdītas pirmajā plānā, pagrūžot zem tepiķa informatīvos gružus, kurus var noliegt un noslēpt, ja ir nepieciešamība. Ir pienācis laiks, kad katrs drīkst sevi uzskatīt par „neatkarīgo žurnālistu“, ja pastāv iespēja publicēties. Tāpēc arī vēstījumi iznāk dažādi neatkarīgi. Taču, kā paliek ar rezultātu? Vai tas vispār ir svarīgs? Taču sāksim ar svētkiem, kas noslēgsies pusnaktī.

Kas ir svarīgāks – dievs vai klimats?

Nav noslēpums, ka lielai kristiešu daļai nepatīk Grēta Tunberga un visa „jezga“ ap klimata krīzi. Garīgā dzīve kopā ar dievu viņiem ir svarīgāks „topiks“. Taču, vai Ziemassvētku vēstījums pieļauj gara un matērijas nošķiršanu?

Esam pieraduši pie maģiskā Jēzusbērniņa piedzimšanas kadra stallī vai kūtī. Silītē un pieticībā dusošais mazulis, kuru laidusi pasaulē parasta ebreju sieviete, kļūst par dieva reinkarnāciju. Vai šo pieņēmumu ir viegli akceptēt? Nē, nav viegli. Jo šis akts izsit pamatu duālismam, pie kura visi esam pieraduši. Ir taču pieņemts, ka starp garīgo, dievišķo sfēru un pasaulīgo, materiālo jomu eksistē robeža. Turklāt pirmā joma ir gaiša, cēla, bet otrā – nicināma un neglīta. Vārdu sakot – viss, ko pieprasa matērija un miesa ir jāsavalda un jāapspiež. Derīgs ir tikai garīgums. Taču ja palūkojamies dziļāk – inkarnācijas ideja padara šo „labā-sliktā“ sadalījumu neiespējamu. Ja reiz radītājs pats kļūst par cilvēku, tad dievs pats ir kļuvis par savas radīšanas produktu, tad nevajadzētu pastāvēt antagonismam starp radītāju un radīto. Tāpēc nevajadzētu mest matēriju gružu kastē, jo iespējams, ka matērija ir kas vairāk par „parasto ļaunumu“.

Protams, ka kristiešu tradīcijas lielā mērā sakņojas jūdaisma pieņēmumos un bez šī konteksta nav saprotamas svēto tekstu pamācības. Tā Pirmajā Mozus grāmatā mēs izlasām, ka viss ko kristiešu dievs ir radījis ir “labs“ jeb „ļoti labs“ un tiek izveidots no nekā jeb no ex nihilo. Viņš necenšas iedibināt kārtību, kā to dara radītāji sensenajos mītos. Nē, viņš rada mūsu pasauli kā mīlestības dāvanu. Nav ienaidnieku, kas jāuzvar un noliedzēju, kas jāpārliecina. Ja reiz dievs augstu novērtē visu, ko ir radījis un pats kļūst par savas radītās pasaules sastāvdaļu, tad jebkāda varmācība pret šo pasauli var tik uzskatīta par varmācību pret dievu. Tātad pašreizējās klimata krīzes radītāji ir šo varmāku sarakstā. Klimata krīze, tādejādi, kļūst arī par ticīgo cilvēku svarīgu dienaskārtības jautājumu.

Kristīgo vidū šodien ir samērā daudz klimata krīzes noliedzēju. Lai gan aizvadītajos gados ir izdotas vairākas grāmatas, kas apskata klimata krīzi no teoloģiska rakursa, publika tās nav izlasījusi. To skaitā anglikāņa un bijušā arhibīskapa Rovana Viljamsa (Rowan Willams ”Christ the heart of creation” (2018), teologa Džona Krisavisa (John Chryssavgis ”Creation as sacrament” (2019), Petera Halldorfa  ”Därför sörjer jorden” (2019) u.c. Pēdējā darba autors konstatē, ka tieši ticīgo ļaužu aprindās ir visbiežāk sastopami klimata krīzes noliedzēji. Jo tie nepieņem materiālo pasauli un savu atbildību tās priekšā. Iespējams, ka ir pienācis pēdējais laiks ņemt par pilnu matēriju un saprast, ka globālā sasilšana nav nedz ciklisks akts, nedz dieva projekts, bet gan cilvēces bezatbildīgās rīcības rezultāts.

Kas ir svarīgāks – demokrātija vai  Breivīka nacionālais totalitārisms?

Viens no organizācijas Re:Baltica pēdējiem rakstiem par to, kā  Nacionālās Apvienības biedri ir meklējuši kontaktus ne tikai ar britu neonacistiem, bet arī ar Ukrainas galēji labējiem spēkiem, patiešām pārsteidza. Esmu daudz  rakstījusi par neonacistu kustībām un to izraisīto postu, redzējusi un analizējusi „balto āriešu“ demonstrācijas Ziemeļvalstīs. Ieskaitot norvēģu neonacista, ekstrēmista un „Latvijas apmeklētāja“ Andersa Breivīka masu slepkavības postu Oslo 2011. gada 22. jūlijā, kur viņa izraisītā sprādziena rezultātā pilsētas centrā bojā gāja astoņi cilvēki. Pēc tam Ūtoijas salā, jauniešu nometnē, viņš metodiski nošāva 69 norvēģu jauniešus un bērnus. Breivīks tika apsūdzēts kā masu slepkava, terorists un notiesāts uz 21 gadiem ieslodzījuma par to, ka savu neonacisma ideju dēļ apzināti iznīcināja cilvēkus, kurus uzskata par saviem ideoloģiskajiem pretiniekiem.

Tātad, nacionālisma kustības nav statiskas. Tās var izvērsties virzienos, kas spēj apdraudēt ne tikai „svešos un bīstamos“, bet arī savējos – „nepareizi domājošos“ cilvēkus. Breivīks nošāva ne tikai imigrantu, bet arī savējo – norvēģu tautiešu bērnus. Viņam likās, ka sociāldemokrātisko jauniešu nometnē ir tikai viņa ideoloģiskie pretinieki un tos vajag iznīcināt tieši tāpat kā savus ienaidniekus apšāva Staļins. Tad nu Anderss apbruņojās ar automātisko ieroci, pārbrauca ar prāmi uz salu, aizgāja uz bērnu nometni un sāka šaut uz visiem, kas kustas. Bija vasaras vidus, bērni peldējās un sauļojās. Nošaut daudzus bija ļoti viegli. Pat pacilājoši, jo slepkavam austiņās nenogurstoši skanēja Clint Mansells “Lux Aeterna”, tāpēc bērnu šaušana vairāk atgādināja aizraujošu videospēli, nekā masu slepkavību gaišā dienas laikā. Kāpēc slepkava klausījās tieši šo mūziku? „Tāpēc, ka ienaidnieks visu laiku mūs aplenc. Visu laiku uzbrūk. Šādā stresā ir jābūt spēcīgākam par ienaidnieku un mūzika te palīdz pārvarēt bailes, nogurumu un nedrošību. Tā palīdz iznīcināt neliešus!” – atzinās šāvējs zviedru avīzei Aftonbladet. Pārliecība par to, ka ienaidnieks aplenc un ir agresīvs, ir raksturīga visām neonacisma kustībām šodien. Visās valstīs. Tāpēc, piemēram, putinisti Krievijā lieliski saprotas ar lepeniešiem Francijā, trampistiem ASV un mūsu pašu labēji konservatīvajiem spēkiem. Pret ko viņi cīnās? Kurš ir ienaidnieks? Tie esam mēs – liberāli demokrātiskā sabiedrība. Vai mēs to pieļausim? Protams, ka vairākums no mums to nevēlas. Tāpēc galējos nacionālistus demokrātiskas valstis uztver tieši tāpat kā teroristus, kuri ar varmācīgām metodēm tiecas pārņemt politiskās komandas valstī. No šī viedokļa ziņas par mūsu nacionālās kustības labējā flanga „draudzēšanos“ ar Ukrainas līdzīgas ideoloģijas grupējumiem nav patīkams fakts. Jo tieši tāpat kā kristieši nevēlas glābt matēriju klimata krīzēs apstākļos, arī mēs kā jaunas valsts pilsoņi nevēlamies saprast, ka uzspīlēts nacionālisms var novest pie „breivīkiem“, kas gatavojas būtiski pārkārtot mūsu sabiedrību, novedot to līdz „sava profila kalifāta” stāvoklim.

Tātad mums nav vajadzīga nedz klimata krīzes padziļināšanās (pašiem nedarot neko un paļaujoties uz dievu), nedz arī ekstrēmo nacionālistu draudzēšanās un rindu saliedēšana „pāri robežām“.

 

Otrā pasaules kara mīti un šodienas patiesības

Par „latviešiem kā nacistiem“ pierasts plaši izteikties ārzemju medijos, izmantojot pensionēto leģionāru marta gājienus Rīgā. Rādot vizuāli „cik neglīta ir bijusi pagātne“ Latvijā un cik nespējīgi mēs esam nokārtot ar to savas attiecības. Pirmajās ārzemju reportieru – ziņotāju rindās te mēdz būt Kremlim lojālie mediji, kas prot un spēj uzturēt mītu par Latviju kā neonacisma citadeli joprojām. Šis neverending story turpinās arī šodien, tāpēc  nepārsteidz, ka latviešu sabiedrība jutīgi un pārlieku emocionāli uztver jebkādu publikāciju par nacistu aktivitātēm Rīgā.

Tā kā Latvijas mediji un drošības policija mūs neinformē par šīm vietējo neonacistu aktivitātēm, tad visu varam uzzināt tikai no ārzemju medijiem. Aktuālajā gadījumā tas ir Re:Baltica publikācija, kurā uzzinām, ka Nacionālās Apvienības biedri sākuši draudzēties ar ukraiņu bokseri, politiķi, deputātu, „balto vadoni“ un Azovas bataljona šefu Andreju Biļecki, nesmādējot viņa militāro ukraiņu patriotu grupējumu. Ir zināms, ka Biļeckis ir sodīts par iesaistīšanos žurnālista Sergeja Koļesņika nogalināšanā Harkovas centrā 2011. gadā, deklarē nenacistiskus uzskatus, lielā mērā vada kara darbību Austrumukrainas okupētajā zonā un Krievija viņu iekļāvusi savā melnajā sarakstā.  Biļecka ticība un viņa organizācijas ideoloģija ir tipiska neonacistiem un šajā jomā nav nedz pārsteidzoša nedz ārkārtēja. Nenormāli ir tas, ka šāds cilvēks var būt ievēlēts parlamentā un spēj legāli ietekmēt politiskos procesus savā valstī. Šāda notikumu attīstība nebūtu vēlama pie mums. Tāpēc, protams, nepatīkami, ka mūsu NA politiķi tiecas publiski draudzēties ar Azovas kustības pārstāvjiem. Aprakstītās aktivitātes vairāk atgādina nepiesardzīgas bērnu spēles ar uguni, nevis ciešas sadarbības projektus, kādus varam šodien novērot, piemēram, Zviedrijā, kur labējie nacionālisti piedāvāvēlēšanās deputātu kandidātu vietas atklātiem neonacistiem. Veido ciešas pārrobežu darījumu saites nenacionālo kustību starpā. Piemēram, tādas kā Vladimira Putina finansējums LePenasorganizācijai un vēlēšanu kampaņai. Nepārliecina arī konspirācijas teorija ap ģenerāli Pēteri Radziņu un viņa vārdā nosaukto biedrību, radot iespaidu, ka ģenerālis (darbojies Ukrainā un Latvijā) savulaik izveidojis bīstamu „Starpjūru konfederācijas“ ideju, kas turpina kā shēma arī šodien spārnot daudzus. Ieskaitot tos pašus azoviešus, kas šo domu esot attīstījuši tālāk un „tās gaismā“ sākšoties Eiropas atbrīvošana no migrantiem, liberāļiem un kosmopolītiem.

Domāju, ka ir labi un pareizi publiskot mūsu politiķu draudzēšanos ar bīstamām personām. Kaut vai tāpēc, ka cilvēki, ar kuriem draudzējamies, raksturo mūs pašus. Taču konkrētajā gadījumā atklātais vairāk atgādina problēmas „pievilkšanu aiz matiem“, cenšoties savienot Krievijas karā nomocītās Ukrainas ekstrēmu grupējumu fragmentārus kontaktus ar Latvijas labēji konservatīvo spēku personālijām, panākot kompromitējošo efektu politiskajā arēnā.

Diemžēl galvenais jautājums paliek neatbildēts, t. i. –  kurš galu galā tika sakompromitēts? Pirmie, otrie, vai valstis kā tādas?

Es neuzdošu retorisko jautājumu par to, kam tas bija izdevīgi un kurš no tā „uzvārījās“. Žurnālistikai vienmēr jāpaceļ smagas problēmas arī tad, ja „kādam“ atmaskojumi ir izdevīgi. Taču viena lieta tomēr skaidra – satura substances kolēģiem bija par maz, lai izgaismotu melno kaķi melnā spainī pagrabā.

Akas spainis pret siltā ūdens krānu. Par modernu vai vecišķu Latviju?

Posted on by
2

Speciāli TVNET

Vēlēšanu tuvums kāpina spriedzi. Iespējams, ka daļa no mums balsos par Vienotību vai Nacionālo Apvienību. Abas bija un joprojām ir varas partijas, kas veidojušas valdību un piedalījušās mūsu valsts politiskās dzīves formēšanā. Tas nozīmē, ka šīm partijām varam lielā mērā pateikties par to, kas ar Latviju līdz šim ir vai nav noticis.

Taču varam arī palūkoties uz to piedāvāto programmu Latvijas attīstībai 13. Saeimas vēlēšanām, lai noskaidrotu plānotos politiskos gājienus. Protams, partiju programmas lielā mērā atgādina goda plāksnes uzsaukumus, kuru jautājumi ir retoriski un apgalvojumi imperatīvi. Taču arī šāds teksts lielā mērā raksturo ne tikai pašu partiju un tās biedrus, bet arī spēju iedziļināties valsts problēmās. Šajā gadījumā lasāmviela nebija tik jautra, kā iepazīstoties ar aktiera Artusa Kaimiņa partijas KPV.LV programmu, kuras teksts bija sagrūstīts, haotisks un nepārdomāts, vai arī ar saturā tukšo partijas Saskaņa priekšvēlēšanu manifestu. Šajā gadījumā programmas teksts liecina, ka mums ir darīšana par partijām, kas ilgstoši stūrējušas valsti, bijušas pie varas un prot spīdēt ar teksta detaļām un niansēm. Taču kā ar pašu galveno: ko tās vēlētājiem galu galā piedāvā?

Gabalos sasprāgusī Vienotība

Iespējams, daudzi ir pamanījuši, ka partijas Vienotība nosaukums tagad sastāv no diviem vārdiem – „Jaunā Vienotība“. Tas nozīmē, ka mums darīšana ar jau citu partiju nekā tā, kuru pameta bijusī neveiksmīgā vadītāja un parlamenta spīkere. Partijas vadītājs ir svarīgs faktors partijas publiskā tēla veidošanai. Solvitas Āboltiņas izaicinoši augstprātīgais komunikācijas stils sabojāja vēlētāju un žurnālistu attiecības ar valsts lielāko liberāli demokrātisko partiju. Vairāku gadu garumā varējām tikai brīnīties par to, kāpēc Vienotība laikus neatbrīvojās no nepiemērotas personas līderpozīcijas un necentās saglabāt savu vēlētāju simpātijas un atbalstu. Tieši šis apstāklis – nespēja tikt galā ar nepiemērotu partijas vadītāju, kas kompromitēja visu partiju tikai sev zināmu apsvērumu vārdā, ir radījis nelāgu nospiedumu vēlētāju apziņā.

Pat tie, kas pagājušajās vēlēšanās balsoja par šo partiju, tagad atzīstas, ka Vienotība no malas izskatās pēc gļēvas vienaldzīgu cilvēku kopas, kas nespēj pārvarēt grūtības, saglabāt vienotību un nopietni risināt valsts problēmas. Latvieši par sevi mēdz jokot – „cik latviešu, tik partiju“. Šo klasisko kašķīgumu tagad var labi saskatīt „gabalos sasprāgušajā Vienotībā”, kuras lauskas ar citiem nosaukumiem tagad turpina gājienu uz vēlēšanu finišu, to redzam arī līdzsvarotajos „Jaunās Vienotības“ jaunajos vadītājos, kas izskatās kā izņemti no Eiropas Parlamenta rietumnieciskā skatloga. Radot iespaidu, ka uz viņiem nedz Vienotības, nedz valsts problēmas tā īsti neattiecas, jo reālajā dzīvē viņi jau sen dzīvo gadiem Briselē. Kā nobeiguma akords šajā „Jaunās Vienotības“ himnas refrēnā „Viss kārtībā!“ noskanēja Solvitas Āboltiņas iecelšana vēstnieces amatā Itālijā. Tas nozīmē, ka cilvēks varēja ar savu komunikatīvo nemākulību iznīcināt ne tikai cieņu pret pensionāriem, līdzcilvēkiem un žurnālistiem, bet pie viena arī uzspridzināt veselu liberālo partiju un tās principus.

Varēja un drīkstēja, jo Vienotība viņai to atļāva, kā balvu piešķirot lielisku algu un dzīves apstākļus uz nodokļu maksātāju rēķina vēstnieces amatā Itālijā. Domāju, ka šāda publiskā rīcība nav attaisnojama vai piedodama, jo liecina par principu, apņēmības un izlēmības trūkumu šīs partijas vadībā. Ja reiz „roka roku mazgā“ tik seklā (vienas personas) līmenī, tad jāprognozē, ka šī partija ir gatava vēl lielākiem negodīgiem kompromisiem valsts politiskajā kontekstā. Liberālai partijai šis „baltās vestes“ princips ir īpaši svarīgs. Ja Aivara Lemberga kabatas partija ZZS ir viena cilvēka iegribu politisko eksperimentu studija un visi to zina (pat šīs partijas postsovjetiskais vēlētājs), tad liberāli demokrātiski orientētie cilvēki nav tik iesniguši un piesniguši. Viņiem vajag saprast, par ko un kāpēc balsot, un redzēt, ka uzticības kredīts ir pamatots. Tāpēc lielai daļai Latvijas vēlētāju tagad vairs nav par ko balsot, jo vecā Vienotība neattaisnoja cerības un jaunā Vienotība neko nav aktīvi darījusi, lai tās iegūtu un attaisnotu.

Tagad, kad Latvijas priekšvēlēšanu gaiteņi ir līdz augšai piebāzti ar „konservatīvajām partijām“ kā šprotēm „Kaijas“ konservu kārbā, daudziem liberāli orientētajiem vēlētājiem oktobra sākumā var nākties palikt mājās un neiet balsot. Jo neko citu liberāli demokrātisku (ja neskaitām Vienotības saspridzinātās lauskas ar dažādiem sasteigtiem nosaukumiem un pāris citas steigā dibinātas un maz pazīstamas partijas) mūsu 2018.gada vēlēšanu ainavā ir grūti saskatīt.

Vidējā alga 1500 eiro un sieviešu tiesības

Taču paraudzīsimies, ko mums sola. „Jaunās Vienotības“ mērķis 13. Saeimā būšot tādu apstākļu radīšana, lai vidējā alga pieaugtu līdz 1500 eiro. Grūti saprast, kā tas tiks izdarīts īsā laikā, taču vienā lietā viņiem var piekrist. Proti, Vienotība līdz šim ir diezgan stingri turējusies pie nospraustā politiskā kursa un darīšot smagos darbus arī turpmāk. Piemēram, Vienotība vienīgā Saeimā bija gatava ratificēt konvenciju, kas nosoda varmācību pret sievieti. Visas pārējās mūsu partijas tika sabaidītas kā bērnudārznieki ar spoku kapos un atteicās aizstāvēt Latvijas sieviešu tiesības, jo ieradās bubulis, ierūcās un visi nobijās. Taču vecā Vienotība nesašļuka Kremļa un katoļu demagoģijas priekšā, neļāva pārbīdīt akcentus un nomainīt būtiskas lietas ar nebūtiskām. Tas, protams, simpātiski. Tiem, kam ir mīļās sievas, mammas, māsas un meitas, šis punkts ir svarīgs arguments vēlēšanu biļetena izraudzīšanā. Kur nu vēl sievietēm pašām.

Bez tam uzrunā arī Jaunās Vienotības gatavība risināt ne tikai algu pacelšanas jautājumu, bet arī daudzas ļoti svarīgas mūsu sabiedrības problēmas, kas konservatīvo partiju grupai nav pa spēkam: pieņemt faktiskās kopdzīves tiesisko regulējumu, pieņemt pašvaldību reformu likumu, samazināt nodokļus zemajām algām, turpināt pensiju indeksāciju, saprāta robežās konsolidēt augstskolas un vajadzību līmenī paaugstināt skolu standartu. Jaunā Vienotība sola izbeigt esošo maksātnespējas administratoru mafijas ņemšanos, atverot tirgu starptautiskajiem nozares speciālistiem. Tiek solīts sakārtot valsts autoceļu tīklu (interesanti, kā?), jo tieši šis aspekts veicinās ekonomisko attīstību. No visiem apņēmības pilnajiem Jaunās Vienotības solījumiem mani uzrunā apņēmība aizliegt komercreklāmu pašvaldību informatīvajos izdevumos un novērst to izmantošanu partiju propagandas izplatīšanai. Ja šajā virzienā partija būtu gājusi vēl tālāk un apsolītu jauna, moderna mediju likuma pieņemšanu, tad būtu gatava tai komunikācijas kļūdas pat piedot.

Svarīgais kultūrtelpas jautājums šeit atkal pārbīdīts uz aizbraukušo tautiešu magnetizēšanu, mazāk pievēršoties mazākumtautību integrēšanai. Šajā virzienā varējām vēlēties vairāk, integrējot visu veidu izolētās grupas vienotajā nacionālajā organismā uz latviešu valodas bāzes. Rodas iespaids, ka modernas vides veidošana pagaidām nevienu no partijām neinteresē. Jauno Vienotību ieskaitot.

Nacionālā Apvienība kā Trampa cilvēki pa Orbana taku

Alianse NA, kas apvieno vairākus nacionālās idejas nesošus grupējumus, eksistē zem Latvijā tik izplatītās konservatīvisma zīmes. Tā ir ceturtā lielākā partija, kas visu laiku atrodas pie varas un pati apgalvo, ka sastāvot no konservatīvo, latviešu nacionālistu un ekonomisko liberāļu koalīcijas. No malas raugoties, šis politiskais kopojums faktiski konsekventi un apņēmīgi virzās tikai pa labi, ar katru gadu vairāk deklarējot savu arhaisko un progresu bremzējošo konservatīvismu un pieslejoties līdzīgiem grupējumiem ārvalstīs. Sākuma posmā (Tēvzemei un Brīvībai, LNNK) veidojās kā progresīvi nacionālas idejas nesēji PSRS režīma un tā seku apstākļos un uzrunāja samērā plašu, universālu vēlētāju spektru, apņēmīgi marķējot lielākās latviešu partijas trajektoriju. Tobrīd likās, ka šī būs lielākā Latvijas partija, kas būtiski noteiks mūsu valsts attīstības virzienu vēl ilgus gadus uz priekšu laikā. Taču veiksmes stāsts apstājās brīdī, kad 1) tika izslēgti nacionālie liberālie vēlētāji, 2) Nacionālo Apvienību sāka vadīt cilvēki, kas apzināti piekārtojās arhaiskiem, ekstrēmi labējiem ārvalstu grupējumiem, zaudējot latviskās nacionālās neatkarības kustības unikalitāti, 3) netika saglabāts parlamentārā politiskās loģikas princips (pozīcija : opozīcija), tā vietā sadalot ietekmes tirgu ar opozīcijā esošajām parlamenta partijām. Šajā brīdī NA no nacionālas, visaptverošas partijas pārvērtās ekstrēmā grupējumā, kas vairāk nodarbojas ar dekoratīvu gājienu rīkošanu (lāpu gājiens, karogu aleja, velobrauciens, svecīšu vakars), nevis būtisku visas tautas nacionālo interešu aizstāvību un vajadzību realizēšanu. Šodien NA lielā mērā ir Trampa cilvēki, kas cenšas iet pa diktatorisko Orbana izpļauto taku. Kopējot trampistu un putinistu konservatīvo ekstrēmistu izdarības, viņi izmanto tās pašas krievu un jeņķu (breitbart u.c.) troļļošanas metodes pret „iekšējiem ienaidniekiem“ un tiem, „kas mums neder“.

Nedomāju, ka šāda politiskā stratēģija nāk Latvijai par labu. Slavinot to, kas šodien notiek Polijā un Ungārijā, arī Latvijai var iznākt nokļūt uz ES līguma 7. panta paredzētās procedūras sliekšņa. Turpat, kur pašlaik ir Orbāna valdība, kas jau gadiem ilgi tiek kritizēta par vēlēšanu sistēmas mainīšanu, mediju brīvības un tiesu sistēmas neatkarības ierobežošanu un cilvēktiesību un visu citu brīvību limitēšanu. Pārprasta konservatīvisma vārdā NA vadība šodien faktiski nodod tautai apsolītos dziesmotās revolūcijas solījumus un nerealizē cerētos principus. Anulējot tos vēlētāju sapņus, kas savulaik bija saistīti ar TB un LNNK izraisīto nācijas pacēlumu. Toreiz gandrīz visi, kas gribēja izlauzties no Krievijas ķetnām, vēlēja par šīm partijām. Arī es. Tagad vairs ne.

Ko mums sola Nacionālā Apvienība?

Viņi paši uzsver, ka ir „mūsdienu latviešu nacionālās kustības pārstāvis Latvijas valsts varā“, taču faktiski uzvedas kā aizspriedumaina ticīgo sekta, kas atzīst tikai ekstrēmi konservatīvos cilvēkus. Rodas iespaids, ka liberāliem cilvēkiem ar patriotisku orientāciju te nav ko darīt un par šo partiju bloku nav ko balsot. Partijas programmā deklarēta izpratne par latviešu nācijas ilgtermiņa attīstības trajektorijām arī nepārliecina, jo tiek izmantoti tukši apgalvojumi bez mērķtiecīgas stratēģijas un gudra taktiskās realizācijas plāna. Interesantas ir NA attiecības ar ārpasauli. No vienas puses, Latvija pieder Rietumu civilizācijai, taču, no otras puses, šī partija ir pret „ pārspīlēti liberālu un tradicionālās vērtības noliedzošu politisko grupu ietekmi”, kas tieši sasaucas ar Vladimira Putina politiku šodienas Krievijā.

Kā demokrātiskā valstī, kas piederīga liberālajai Rietumu civilizācijai, var partija iedomāties aicināt ierobežot kādu citu grupu ietekmi? Ja kaut ko sāk aizliegt, tad tiek bruģēts ceļš uz totalitārismu. Tas nozīmē, ka uz papīra apgalvojot, ka Krievijas imperiālisms mums ir bīstams, NA faktiski vēlas realizēt totalitārai valstij raksturīgu politiku attiecībā uz liberāļiem, ar kuriem tā acīmredzot nespēj diskutēt. Kaut gan no vēstures mums ir labi zināms, ka viss civilizācijas un tehnoloģiju progress ir noticis, pateicoties tieši liberāliem spēkiem, kas sekmēja cilvēces progresu, nevis konservatīvismam, kas jebkādu attīstību un progresu vienmēr ir bremzējis. Kāpēc tas šai partijai ir nepieciešams? Tāpēc, ka Putins dara tāpat? Runājot par nākotnes vīziju, NA programmā uzsvērts, ka Latvijai jābūt zemei, kurā latvietis jūtas kā mājās. Kurā gribētu atgriezties, audzināt bērnus, vēlētos strādāt un dzīvot. Uzskatīti dažādi soļi: skola latviešu valodā, draudzīga darba vide, latviska mediju telpa, pilsonības institūta stiprināšana, „Uzvaras pieminekļa“ demontāža, atbalsts Okupācijas muzejam, nelikt šķēršļus krievvalodīgo izceļošanai un rūpēties par latviskumu Latgalē. Tas nav slikti, taču būtiskiem jautājumiem NA nepievēršas. Mūsu valstī ir daudz cilvēku, kuriem vajadzīga palīdzība, kuru tiesības apspiestas, un tāpat eksistē apjomīgas iedzīvotāju grupas, kuru problēmas NA neredz caur sava patriotisma brillēm. Rezultātā nekas, ko sola šī apvienība, nav būtisks. Diemžēl jau sen viņi vairs nav “Helsinku grupa“ mūsu korumpētajā politiskajā areālā. Tā vietā redzam bālu trampistu, putinistu un orbanistu atblāzmu baznīcas ēnā. Patiešām žēl, ka tā.

Varēja būt labāk, ja tiktu iekļauti arī liberāli nacionālie spēki un netiktu noraidīti pat ļaudis, kas vēlas būt latvieši, taču nav piedzimuši latviskās ģimenēs. Politika ir kompromiss un pieprasa iecietību un laipnību arī pret tiem, kas nav 100% unisonā ar līderu dogmām. Pretējā gadījumā partijas vietā nostājas reliģiska sekta. Galu galā konservatīvais no liberālā atšķiras tieši tāpat kā aka ar grodiem norobežojas no attīstītas ūdens piegādes sistēmas. Nacionālā apvienība lepni paliek pie savas latviskās akas grodiem un kalpu zēna spaiņa.

Vai jaunajam laikam un progresam ar to pietiek? Domāju, ka nē.

Tāpēc tiem, kas vēlas attīstību, progresu, toleranci pret jebkuru sabiedrības grupu un nacionālu valsti mūsu pašu zemē, nāksies rūpīgi padomāt, par ko balsot. Ir cilvēki, kuri domā, ka viņi domā, taču faktiski iztiek bez domām un slēdzieniem. Skaidrs domu gājiens pieprasa drosmi, un gudra vēlēšana parlamenta vēlēšanās grib izlēmīgu izšķiršanos par vai pret veciem ieradumiem, rutīnu un vienaldzību. Mēs paši un mūsu valsts esam tieši tādi, kādas ir mūsu domas. Oktobra sākumā šo pašportretu ieraudzīsim

Kūlas dedzinātāji mums ievēlēja atpakaļ oligarhus

Posted on by
1

Speciāli TVNET

Vēlēšanas kopā ar arktisko gaisa straumi, kārtējo Brīvdabas muzeja gadatirgu un Londonas teroristu uzbrukumu garām. Pēc dramatiskajiem pusnakts aptauju ziņojumiem, iestājies klusums pēc vētras. Īpaši uzkrītoši tas pamanāms Rīgā. Te uzvarētāji gavilē klusināti, jo knapi pārvarējuši 50% robežu, bet zaudētāji izliekas, ka viņu vispār nav. Puķes smaržo tālāk reibinoši, jo šogad magnolijas, ceriņi, rododendri un purenes zied vienlaicīgi.

Rīgas grimšana

Rīga turpinās grimt, jo vēlēšanu rezultātā 50,85% ieguvis prokremliskais Ušakova-Amerika tandēms. Ar daudz mazāku pārsvaru nekā iepriekšējās vēlēšanās, taču pie varas Rīgā viņi tomēr paliek. Kāpēc tas notiek atkārtoti? Iemesli ir vairāki. Protams, putiniskajai «Saskaņai» ir savs stabils krieviski runājošo vēlētāju kolektīvs, kas balso par savējo (krievu), nevis par viņa politiku. Skaidrs, ka plaši tika izmantoti administratīvie resursi aģitācijai (pašvaldības darbiniekiem atlaides un bonusi, tiešs spiediens ar prasību vēlēt par pašreizējiem vadītājiem), ar bezmaksas tramvajbiļetēm iekārdināti postsovjetiskie Rīgas seniori, kā arī liktas lietā no Krievijas pārņemtās netīrās propagandas metodes: manipulācija sociālajos medijos, melīgu ziņu izplatīšana un pretinieku apzināta nomelnošana ar dažādu manipulatīvu metožu palīdzību, kas civilizētu valstu priekšvēlēšanu praksē ir aizliegtas. Viens no melīgo ziņu uzkrītošākajiem piemēriem ir partijas nosaukuma «sociāldemokrātiska partija» izmantojums, jo starptautiskās internacionāles mājas lapā «Saskaņa» joprojām nav akceptēta kā pilntiesīgi piederoša un atbilstoša sociāldemokrātiskas partijas standartam (atrodas tikai asociēto partiju sarakstā) un nekādi nevar tikt uzskatīta par klasiskās Raiņa Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (internacionāles akceptētās partijas) lietas turpinātāju. Tātad «Saskaņa» kopā ar klerikālo GKR paliek pie varas Latvijas galvaspilsētā.

Rezultātā skepse par Rīgas nākotnes izredzēm ir pamatota, jo šā tandēma darba stils, manuprāt, iezīmīgs ar augstu korumpētības līmeni, katastrofāli vāju spēju komunicēt ar Rīgas sabiedrību atgriezeniski. Vairāk atgādinot mafiozu grupējumu, nevis partiju, kad aktuālu galvaspilsētas problēmu risināšanās vietā (tramvajs uz Berģiem, Pļavniekiem vai Dreiliņiem) tiek piedāvāti nesaprotami, tikai varai tuvu stāvošām personām vajadzīgi projekti (kapu tramvajs) ar tendenciozi politizētu realizācijas interpretāciju.

Atkarība no Kremļa un baznīcas

Izteikti prosovjetiskais politikas realizācijas modelis Rīgas Domē rada aizdomas par vadošā tandēma pārāk ciešo atkarību no Kremļa un baznīcas. Tā kā nedz Ušakovs, nedz Ameriks nespēj komunicēt ar presi un publiku demokrātiski, paskaidrojot un pamatojot savu lēmumu loģiku (turpinot ignorēt publisko telpu arogantā stilā a la PSRS vai mūsdienu Krievija), ir pamats bažām, ka Rīgai nekas labs nākotnē nespīd. Pie kam, zinot šīs partijas sadarbības līgumu ar Krievijas Putina partiju «Vienotā Krievija», pastāv bažas, ka Kremlis arī šoreiz varētu būt iejaucies ar palīdzīgu roku aģitācijas un balsu skaitīšanas darbā Ušakovam – Amerikam par labu. Šīs bažas nevajadzētu izslēgt kā nepamatotas, jo ASV un Francijas prezidentu vēlēšanas pierādīja, ka šāds mehānisms «Saskaņas» sadarbības partneriem Maskavā eksistē. Nav izslēgts, ka arī Latvijas virzienā tas ir darbojies un devis rezultātus. Cerēsim, ka nekas tamlīdzīgs nav noticis, taču nav pārliecības, ka mūsu valstī ir kontroles resursi, kas šādu iespēju godprātīgi spētu analizēt un izslēgt bažas no aizdomu fona.

Otrajā vietā Rīgā izvirzījās jauniesācējs ar neskaidri deklarētu politisko virzību, tā saucamā Bondara partija (LRA/LA) ar 13,66%, un trešajā – konservatīvi klerikālā JKP ar 13,41%. Lielākais zaudētājs šajās vēlēšanās ir liberālā «Vienotība» ar pieticīgajiem 6,26%, kas jau trešajās pašvaldību vēlēšanās pēc kārtas nespēja izvirzīt pienācīgu pretendentu Rīgas mēra amatam. Loģiski, ka tieši «Vienotības» stūres vīru nenoteiktība un iekšējo resursu neprasmīga lietošana ir atbildīga par to, ka mūsu valsts galvaspilsēta turpinās stagnēt vēl četrus gadus uz priekšu prokremliska režīma vadībā. Nacionāļu neveiksmīgā kandidāte Baiba Broka mēģināja nospēlēt savu Rīgas Domes mēra pretendentes lomu, taču viņai šī loma galīgi neizdevās. Apzināti vai neapzināti Baiba Broka nospēlēja Nila Ušakova draudzenes (sabiedrotās) lomu uz Rīgas politiskās skatuves, un tas liecināja, ka vai nu VL – TB/LNNK ir gatavi sadarbībai ar «Saskaņu», vai arī lomas ir sadalītas jau iepriekš un nacionāļi «labprātīgi» atdevuši Rīgu Nilam, par to saņemot pretī «kaut ko tādu», par ko mums pārējiem publiski nestāsta. Lemberga kabatas partijas ZZS vārgulīgie 3,29% šajā gadījumā bija lieks apliecinājums tam, ka Ventspils politiskā apetīte ir hroniski neremdināma un spēj nodedzināt kaimiņa māju, lai uz ugunsgrēka liesmām uzceptu sev pannā olas.

Daugavpils spītība

Interesantu pārsteigumu sagādāja otra lielākā Latvijas pilsēta. Ar minimālu pārākumu uzvarējusi valdošā «Latgales partija», kas ieguvusi par 113 balsīm vairāk nekā «Saskaņa». Jānis Lāčplēsis paliek zirgā (28,57%), un no Rīgas uz Daugavpili aizkomandētais saskaņietis Andrejs Elksniņš (28,16%) mīņājas tikai otrais. Trokšņainais Rihards Eigims ar savu «Mūsu partiju» palicis trešais (19,4%). Vēlētāju aktivitāte Daugavpilī bijusi 47% robežās. Jāpiezīmē, ka eiromigrantu plūsma no Latvijas uz Rietumeiropu tieši no šā reģiona ir visiespaidīgākā, un šis apstāklis varēja ietekmēt vēlētāju aktivitāti reģionā. CVKdati rāda, ka Daugavpils domē nav ievēlēta «Svetka-kandidat» jeb Svetlana Lomska no partijas «No sirds Latvijai», kas ar Youtube palīdzību izplatīja savu videoklipu, aicinot balsot tieši par viņu. Šāda relaksējoša metode priekšvēlēšanu aģitācijā ir ļoti izplatīta Krievijā, kas arī izskaidro «čičolīnas» stila vēstījumu pierobežā Daugavpils zumbas treneres izpildījumā. Tas nozīmē, ka Daugavpilssaglabā savu stilu un savus oligarhus tāpat kā agrāk. Tieši tāpat kā Ventspils, kurā netraucēti valdīs tālāk oligarhs un vietējais karalis Aivars Lembergs (62%). Nav mainījies atbalsts arī Jelgavas Andrim Rāviņam un skandalozajam Ziedonim Caunem. Tas pats Jānis Baiks ar savu «Valmierai un Vidzemei» (60,32%) paliek pie varas Valmierā. Atpaliek Lemberga ietekmes ZZS ar 15,1% un Nacionālā apvienība ar saviem tradicionālajiem 9,7%. Prokremliskajai «Saskaņai» šajā reģionā nav izredžu (3,1%)

Liepāja uzvelk buras

Labāka situācija novērojama Liepājā. Portāls Liepājniekiem.lv ziņo, ka 90% iedzīvotāju vēlas, lai «šoreiz» Jānim Vilnītim (LRA) un ilggadējam mēram Uldim Seskam (LP) «jāspēj vienoties un strādāt koalīcijā». Taču pastāv bažas, ka «divi latvieši» var neprast vienoties (kā parasti) un rezultātā par Seska sabiedrotajiem arī šoreiz kļūs prokremliskā «Saskaņa», ar kuru Liepājas mērs jau iemācījies sadarboties aizvadītos četrus gadus.

Redzēsim, vai Liepāja uzvilks jaunas buras, vai tomēr turpinās politisko virzību iesāktajā formātā.

Kursi vēlētājiem

Jāatzīst, ka aktīva vēlētāja situācija Latvijā nav vienkārša. Ja jāiemet urnā saraksts bez svītrojumiem un krustiņiem, tad lieta vienkārša – paņem, ielīmē un iemet. Taču, ja ir vēlme aktīvāk selekcionēt deputātu kandidātus, tad vēlēšanu procedūra kļūst sarežģītāka. «Krustiņš» jāzīmē kā kapu krusts, nevis «x», un nosvītrojot nedrīkst aizskart «krustiņa rombu», citādi biļetens nebūs derīgs – «mašīna» to nevarēšot izlasīt. Bez tam, ja seko CVK videoinstrukcijai, nedrīkst locīt vēlēšanu zīmi (pirms ievietošanas aploksnē), lai gan CVK piedāvāja tieši maza formāta aploksnes, nevis sarakstu formātam atbilstošas aploksnes, kurās bez locīšanas, manuprāt, to vēlēšanu zīmi iespraust nemaz nevar. Tāpēc var gadīties, ka daudzi aktīvie vēlētāji šogad, svītrojot un plusojot, un salokot vēlēšanu zīmes, palika aiz strīpas. Interesanti, vai Arnis Cimdars mums izstāstīs nederīgo biļetenu biogrāfijas? Var gadīties, ka tieši opozīcijas aktīvākie balsotāji būs zaudētāju sarakstā? Vai nākotnē nāksies rīkot kursus vēlētājiem, lai mēs spētu korekti veikt aktīvo balsojumu?

Vēlētāju diskomfortu būtu vēlams novērst līdz nākamajām vēlēšanām, lai aktīvākie nepaliek aiz svītras vai papīrgrozā tikai tāpēc, ka «mašīna to neizlasīs».

Laiks rādīs, vai tā notiks. Taču pagaidām jāsamierinās, ka kūlas dedzinātāji mums ir savēlējuši pašvaldībās stagnējošus oligarhus.

Nekas labs tas nav. Nākotnei neklāsies viegli.

Diemžēl tā tas ir.

Latviešu leģionāri un mūsu atbildība pagātnes priekšā

Posted on by
3

Speciāli TVnet 

1944 kadrs no filmas

Kadrs no filmas “1944”

Gājiens uz pieminekli Rīgā, piemiņas brīži Lestenē aizvadīti. Rīgas centrā piedalījušies un skatījušies ap 2000 cilvēku, piecas personas aizturētas. Tātad 16.marta «virves vilkšanas mačā» šogad «uzvarējuši» manifestētāji. Krievijas Ārlietu ministrija ceturtdien nosodījusi notikušo leģionāru piemiņas dienas gājienu, mudinot starptautisko sabiedrību «paust savu viedokli», kas nozīmē nosodīt un sašust.

Taču konkrētas pretējās frontes «politisko piruešu» akcijas Bastejkalna zonā netika novērotas. Atviegloti nopūtīsimies? Nedomāju, ka kauja ar tā saucamajiem «antifašistiem» tagad pieklususi vai beigusies. Mānīgais miers, iespējams, izskaidrojams ar gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām, un Saskaņa, kas valda Rīgā, vēlas labi izskatīties arī latviešu vēlētāju acīs, kuri leģionāru gājienu no Jāņa baznīcas līdz Mildai nenovērtē tik sakāpināti kā aizturētais Aleksandrs Giļmans vai Kremļa tehnologi.

Putinistu stratēģijas ir zināmas un afektā neatslābst. Tur nekā jauna nav. Taču kaitinošs ir kas cits – mūsu pašu sabiedrības sašķelšanās divās grupās 16.marta notikumu vērtējumā. Vieni šo iniciatīvu vairāk vai mazāk atklāti nosoda, aicinot sirmos kungus vākties projām no centra Lestenes kapu virzienā. Tā būšot ideoloģiski ērtāk un praktiskāk. Otri izmanto publisko apjukumu un piesprauž viņu ciešanas pie saviem karogiem («VisuLatvijai»-«Tēvzemei un brīvībai»/LNNK), izmantojot kara veterānu gājienu savai politiskajai priekšvēlēšanu aģitācijai. Nav nekādas atšķirības starp to, kā Saskaņas līderi «piesmērējas» 9.maija līksmotājiem Pārdaugavā un «nacionāļi» leģionāriem Bastejkalnā. Stratēģija līdzīga, lomas (ietekmes sfēras) sadalītas un vēlētāji arī.

Leģionāru trauma nedzīst

Tas, ka Putins savā propagandā manipulē ar Otrā pasaules kara veterāniem nav nekas jauns. Kara varoņu godināšanai tika pakļauts viss PSRS propagandas aparāts kopš 1945.gada. Tika slavināti visi pēc kārtas, pat Sarkanās Armijas neliešus, kara laupītājus un sieviešu izvarotājus ieskaitot, jo uzvarētājus jau netiesā. Tika izdomāti arī nereāli, neesoši varoņi, izfantazētas kara propagandas sāgas par nebijušām kaujām, neeksistējošiem uzbrukumiem un patriotiskajiem aktiem, kas ir tikpat ticami kā Lieldienu zaķa piedzīvojumi Rīgas Jūrmalā.

Savādi, bet vairums tiem noticēja. Bez tam Sarkanās armijas veterāni visu pēckara periodu Latvijā piedzīvoja izredzētu un cienījamu cilvēku statusu, par deficīta preču veikaliem un naudas privilēģijām nemaz nerunājot. Viņu pārticības līmenis vienmēr bija virs vidējā, bērnu izglītības iespējas priviliģētas un veselības aprūpe daudz labāka, nekā bija iespējams caurmēra homos sovieticus. Turpretī otrajā pusē karojošie skaitījās gūstekņi un maksāja par savu pagātni pēc pilnas programmas. Nekādu privilēģiju šiem kara veterāniem nebija, tikai problēmas un klapatas. Piemēram, latviešu leģionāru bērniem nebija iespējas iegūt noteiktas profesijas, studējot augstskolā, ieņemt amatus, piedalīties ārzemju komandējumos, jo tēva «noziegumam» nebija noilguma skaudrajā padomju valstī. Saprotams, ka pēc valsts neatkarības atgūšanas šie padomju režīma «iezīmētie» cilvēki beidzot jutās atviegloti.

Nedomāju, ka viņi no mums pieprasīja godināšanu sarkanarmiešu stilā. Šķiet, ka viņi vēlējās izkļūt no pazemojošās situācijas un noņemt no galvas «noperamā muļķa» podu, kuru padomju režīms bija uzspiedis galvā viņiem un viņu ģimenes locekļiem. Viņiem vajadzēja izpratni un akceptu pēckara traumas izārstēšanā. Kur sākās kļūda? Mūsu attieksmē pret viņiem vai viņu attieksmē pret mums?

Padomju režīms mums iemācīja armijas parādes. Tās notika visos lielākajos valsts svētkos, kad, papēžus piesitot un ģīmjus pa labi pagriežot, armijnieki soļoja pa krastmalu vai Sarkano laukumu, slavinot staļinus, hruščovus, kalnbērziņus vai brežņevus. Pirms un pēc viņiem ripoja tanki, lielgabali un vēl virkne kara krāmu, kas demonstrēja agresīvās impēriskas koloniālās lielvalsts – Padomju Savienības spēku un bardzību. Normālas, neagresīvas valstis šādas armijas parādes nerīko. Iespējams, ka staļinisti mums iemācīja armijas slavināšanu gājiena formā. Tagad mēs bez tā vairs nespējam dzīvot. Pat 18. novembrī pa Daugavas krastmalas asfaltu maršē visu veidu armijnieki, lai pierādītu, ka viņi mums ir. Savādi, ka kādam šī akcija joprojām šķiet vērtīga un vajadzīga.

Kara veterānu parāde šajā kontekstā nav nekas neparasts mūsu publikai. Taču vairumam ārzemnieku šāda armijas un kara veterānu mīcīšanās pa lielpilsētu centriem nav īsti saprotamas izpausmes. Tāpēc interpretācijas uz āru par to, «ko tas nozīmē» un kāpēc kara veterāni regulāri vēlas demonstrēt sevi bērniem un mazbērniem uz ielas gājiena formātā (pilsētas centrā), ļoti atšķiras. Gan austrumos, gan rietumos.

Kura pusē karot

Toreiz, kad vairums no šodienas veterāniem devās karā, frontes pusi izvēlēties nebija iespējams. Vēl mazāk varēja paredzēt, kurā pusē karot būtu pareizāk, jo abi virspavēlnieki bija cietsirdīgi diktatori, tāpēc izvēle starp mēri vai holēru nebija risinājums. Visi, kas karoja Otrā pasaules kara frontēs, bija un paliek divu diktatoru Staļina un Hitlera upuri. Patiesu uzvarētāju viņu vidū nav. Staļins uzvarēja, bet nodzina postā Krieviju. Vācija zaudēja, bet izķepurojās, sasniedzot labklājību. Loģiski, ka lielākais Otrā pasaules kara traģisms ir apstāklī, ka Hitlers tika novākts, bet Staļinam sabiedroti atļāva palikt dzīvam un turpināt nejēdzības.

Jā, latviešu leģionāri ir sava laikmeta upuri. Taču viņu ieguldījums karā nav 100% viennozīmīgs. Daļa no viņiem bija varonīgi karavīri, bet daži – soda ekspedīciju bendes. Tieši tāpat kā sarkanarmieši izskatījās un rīkojās frontes otrajā pusē. Neredzu atšķirības starp vieniem un otriem pēc būtības. Kāpēc tad leģionāri ir sliktie un sarkanarmieši labie? Tāpēc, ka Vācija ir izventilējusi savu kara pagātni un atteikusies no veterānu un kara uzvaru glorificēšanas strikti un principiāli, bet Krievija kā PSRS mantiniece to nav izdarījusi. Sabiedrotie šo nostāju nav nosodījuši. Tāpēc vāciešiem vairs nav godināmu Otrā pasaules kara varoņu, bet krieviem tādi ir joprojām.

Šajā situācijā mūsu leģionāru demonstratīvais lūgums godināt viņus 16.marta gājienā paliek sabiedriskās telpas nesaprasta akcija. Lai gan viņiem ir visas tiesības šādi rīkoties, jo Waffen SS vienības (15. un 19. divīzijas), VI SS korpuss, latviešu policijas bataljoni, robežapsardzības pulki, būvpulki un citas vienības bija iesaukti armijā vācu okupācijas apstākļos. Vairums – piespiedu kārtā. Tieši tāpat kā Sarkanā armija un vēlāk Padomju armija tāpat ar varu iesaistīja savās rindās mūsu valsts iedzīvotājus sarkanās okupācijas apstākļos. Jā, protams, leģionāru rindās bija arī nelieši. Cilvēku sabiedrība nekur nav viendabīga, tāpēc mazākuma kļūdas nemēdz attiecināt uz vairākumu. Starp citu – tajā pašā – sarkanarmiešu frontes otrajā pusē bija pietiekami daudz čekistu un smeršistu, kas ar ieročiem rokās dzina uz priekšu krievu puišus pāri mīnētiem laukiem, lai, uzspridzinot pirmo un otro, rindu lēti un ātri atmīnētu frontes līnijas. Kur nu vēl Gulaga sargi un apmetņu uzraugi, ziņu pienesēji, partorgi un visi pārējie. «Tā ir traģēdija – no vienas puses latviešu leģionāri bija karavīri, kas cīnījās frontē, bet no otras puses viņi diemžēl bija noziedzīga, totalitāra režīma – nacionālsociālistiskās Vācijas bruņoto spēku sastāvā. Un nereti aizmirstam, ka arī pretinieks – PSRS – bija tikpat noziedzīgs, totalitārs režīms. [Leģionāri] bija ķīlnieki starp diviem dzirnakmeņiem. Neviens jau 16. martā neiet un nepriecājas par leģiona izveidošanu vai Hitleru.» (TVNET, 16.03.2017.)

Praids un leģionāru gājiens

Salīdzinājums izaicinošs, taču precīzs. Gan vienus, gan otrus noteiktas sabiedrības daļas nevēlas redzēt gājienā Rīgas centrā. Gan vieni, gan otri vēlas pasvītrot savu eksistenci un tiesības, taču zināmos iedzīvotājus slāņos šī demonstrācija nepatīk.

Leģionāru gadījumā visnožēlojamāk reaģē abas bijušās okupācijas valstis – Vācija un Krievija. Otrā pasaules kara laikā Latvijas valsts bija okupēta, un tāpēc mūsu valsts nevarēja savus pilsoņus aizstāvēt pret iesaukšanu okupantu armijā. Pašiem puišiem šajā situācijā bija jāpieņem lēmumi, kā rīkoties. Nav svarīgi, kādi bija viņu motīvi pievienoties okupācijas karaspēkam labprātīgi vai piespiedu kārtā. Aculiecinieki ziņo, ka pēdējos kara mēnešos vācieši ķēra puišus uz ielām Rīgā un ar varu veda uz iesaukuma punktiem. Okupētā valstī visu nosaka okupants. Tāpēc nožēlojama ir Vācijas reaģēšana uz tradicionālajiem leģionāru gājieniem Rīgā. Viņiem būtu publiski jāatvainojas Latvijai un mūsu leģionāriem par nodarījumu. Tieši tāpat kā ieslodzītajiem nāves vai darba nometnēs. Gaidīt no Krievijas izpratni šajā jautājumā pagaidām ir pāragri. Taču no mūsu valsts vadītājiem šāda izpratne un pretimnākšana šiem sirmgalvjiem ir vairāk nekā obligāta.

Izlikšanās vai izteikšanās

Jā, ir skaidri un gaiši jāatzīst, ka leģionāru likteņi ir mūsu vēsture. Mēs paši to neizvēlējāmies, bet tā nu tas reiz notika. Apstākļi un situācija bija nepateicīgi, un okupanti noteica visu.

Šos cilvēkus neglorificējam kā varoņus, bet akceptējam kā kara dalībniekus, kuri pelnījuši publisku izpratni par to, kas ar viņiem ir noticis. Tieši tāpat, kā to ir pelnījis ikviens kara un okupācijas laikā garīgi kontuzēts cilvēks. Viņi nav neredzami rēgi, bet gan reāli cilvēki, kuri ir pelnījuši izpratni, nevis vajāšanu.

Tāpēc nožēlojama ir Latvijas politiskās varas aprindu gļēvulīgā izlikšanās, kā šādas problēmas nav un ka sirmgalvjiem ierādītais «stūris» ir tikai un vienīgi kapi. Izvairoties no šīs problēmas publiskas apspriešanas un godprātīgas risināšanas, mēs izskatāmies nožēlojami mīkstčaulīgi attieksmēs ar savu vecāku un vecvecāku pagātni.

Ja reiz pasaule nesaprot, kāpēc cienām šos 50 gadus vajātos cilvēkus, tad mums pašiem «tas» pasaulei ir jāpaskaidro. Pārdaugavas stikla kalns jeb «konferenču bibliotēka» ir perfekta vieta regulāru, starptautisku zinātnisku konferenču rīkošanai par leģionāru tēmu ar izeju uz pasaules medijiem. Šim nolūkam noderēs arī māksla, kas pagaidām nepietiekami nopietni nodarbojas ar šo – mūsu tautai tik svarīgo problēmu izgaismošanu. Filmas «Es visu atceros Ričard» turpinājuma pagaidām nav. Igauņi tikko piedāvāja ko interesantu šajā virzienā. «1944» bija 2015. gada labākā igauņu filma, kas piesaistīja neskaitāmus skatītājus Ziemeļvalstīs un izraisīja protestus Krievijā. Tā apskata igauņu karavīru likteņus kara beigu fāzē, abpus frontes līnijai. Teātra režisors Elmo Nüganen līdz šim zināms ar trim lieliskām filmām. Pēdējā veidota sadarbībā ar somu producentu Ilkka Matila un ir izdevies darbs. ««1944» ir kolektīvs, terapeitisks process, kas dažiem palīdz, bet citiem izraisa histēriju. Krievu mediji pret filmu izturas ļoti bargi,» konstatē recenzijā Silja Sālgrēna Fūdstada /1/, «Saprotams, ka šodienas attiecības ar kara notikumiem ir ļoti jūtīga tēma, īpaši tad, ja uz ekrāna parādās Otrā pasaules kara tēma, kas neatbilst Krievijas pašreizējām interesēm. Viņi reaģē uz visu, kas tiek uzskatīts vai tiek tulkots kā Krieviju kritizējošs,» konstatē filmas producents no Somijas. Viņam šķiet, ka šī igauņu filma piedāvā platleņķa skatienu uz kara notikumiem un personām, kas tajā piedalījās kā karavīri. Taču izrādās, ka, neraugoties uz Krievijas oficiālajiem protestiem, to 650 000 reizes internetā ir noskatījušies tieši krievu skatītāji.

Noderēs arī mums. Iedvesmai.

Katrai paaudzei ir jāizkaro sava kauja. Leģionāri savu ieguldījumu cīņā ar sarkano mēri ir devuši. Ideoloģisko kauju ar lieliniekiem turpinām tagad mēs paši. Citā ringā, ar citiem ieročiem. Neaizmirstot atbildību pagātnes priekšā.

/1/ Estniskkrigsfilm kritiseras hårt i Ryssland. Yle, 2015.04.05.

1941-g-1-julijs
Foto galerija: 1941. gada 1. jūlijs, kad sākās vācu okupācija Latvijā

Partiju uguņošana: par skandālu ap rokgrupu «Līvi»

Posted on by
1

Speciāli TVNet 

livi-kolaza

TVNet ilustrācija

Tikko aizvadīta vētra publiskajā telpā par Nacionālās apvienības centieniem vispirms piešķirt (E. Cilinskis) un pēc tam atsaukt (I. Parādnieks) «prēmiju» € 30 000 apmērā no nākamā gada valsts (t.i., nodokļu maksātāju naudas) budžeta rokgrupai «Līvi». Virga neesot to prasījis, bet Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs Einārs Cilinskis zinājis labāk, kas kam vajadzīgs. Nākamajam gadam Saeimas Budžeta un finanšu komisija vienojusies piešķirt naudu vairākiem kultūras un izklaides pasākumiem. Tostarp «Līviem». Nauda esot jāpiešķir tāpēc, ka «grupa stiprinājusi tautas alkas būt brīvai».

Prēmijas kā cenzūras veids un Zemgales sēta krūmos

Tātad «Līvu» daiļrade saskan ar partijas ideoloģisko līniju un par to pienākas prēmija tagad. Tas nekas, ka nedaudz novēloti, gandrīz 30 gadus pēc «Dzimtās valodas» pirmatskaņojuma. «Vēsturiskā liecība» (I. Parādnieks) prasoties pēc naudas, un mūsu politiķi to arī dod savējiem. Tiem, kas ir noderīgi. Tuvojas vēlēšanas. Tāpēc mūsu Kultūras ministrijas partijai varētu rasties apetīte izmantot vienu populāru roka grupu arī kā savu karogu vēlēšanu kampaņā (jo būtu taču netieši par to jau samaksāts).

 

Šodien izrādās, ka tomēr nevar politiski nopirkt «Līvus» karoga vietā. Viņi ir un paliek tie paši Liepājas vēju «Līvi». Ainars Virga šo pārbaudījumu ir godam izturējis.

Šis piemērs lieliski parāda, ka visas balvas un prēmijas ir cenzūras veids. Tieši un netieši. Samaksā tiem, kas runā pa prātam un glauda pa spalvai.

Taču investīcijas (nevis prēmijas!) mūsu kultūrā ir ļoti vajadzīgas. Mūsu ministrijām būtu jāraugās uz šo areālu no daudz augstāka kalna un krietni lielākā laika trajektorijā nekā tikai esošās politiskās konjunktūras ietvaros. Pagaidām šādu skatienu no pienācīga augstuma Rīgā nemana. Viss, kas piešķirts, izskatās pēc «pazīšanās» un «savējo atbalstīšanas» modeļa, kā jau tas provincē pieņemts. Katra partija (ar mafijas cienīgām metodēm) okupējusi savu ministriju un izrīkojas pa to kā pa privātu kartupeļu lauciņu.

Piemēram, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs arī daudz darījis latviešu tautas «vēsturisko liecību» saglabāšanā, taču šis Raiņa bērns mūsu naudas piešķīrējus neinteresē. Tas, ka Nila Ušakova partija šo muzeju neuzskata par tramvaja cienīgu, to mēs jau sapratām «kapu tramvaja» kontekstā. Kāpēc Rīgas pilsēta ignorē šo kultūras piestātni Austrumrīgā? Šķiet, ka Raiņa iedibinātais Latvijas Skansens nav Ušakova elektorāts. Acīmredzot tāpēc sliedes līdz Baložkalnam joprojām nav ieliktas. Mammām un vecmammiņām, stumjot mazuļus ratiņos vai stiepjot tos rokās, jāveic pārgājiens no Juglas galapunkta pa dambi līdz muzejam kājām. Atpakaļceļā veidojas labs taksometru bizness.

No Nacionālās apvienības gan varēja gaidīt lielāku izpratni par šā muzeja finansiālajām vajadzībām. Bija pamats cerēt uz ministrijas partijas tālredzību redzēt šajā teritorijā būtisku etnocentrisma asi, kura ikvienam piedāvātu iespējas iepazīties ar mūsu valsts un tautas vēsturi, piedāvājot cittautiešiem saprast, kas ir latvieši kultūrvēsturiskā un laikmetīgā griezumā. Jaunu eksponātu tur praktiski nav, esošās ēkās skumjā stāvoklī, taciņas neizbrienamas, Zemgales sētā krūmos ieaugusi un Juglas ezerā laivu nav. Šis muzejs ir galvenais Austrumrīgas blokmāju iedzīvotāju rekreācijas centrs. Taču ērtību un attīstības tur nav vēlamajā līmenī un dinamiskā apjomā. Tam nepieciešamas pamatīgas investīcijas un politiskā apņēmība. Ar 30 000 eiro muzejam nepietiks. Lētāk nopirkt sev «Līvus» zirga vietā?

KNAB un uguņošana ūdenī

Vietējās politiskās mafijas jau atradušas savu Valsts ieņēmumu dienesta direktori, un sāksies mafiju «cisu maisa deja» ap nākamo KNAB priekšnieku. Publika tikmēr turpina žāvāties. Pamazām zūd publikas ticība, ka mēs, vēlētāji, spēsim tomēr atkarot savu valsti personām, kas to par katru cenu vēlas pārvērst par savu SIA.

Paskaidrot ārzemniekam, kas ir KNAB, ir vienkārši. Tā ir valsts iestāde, kuras vadībā vietējās politiskās mafijas cenšas iedabūt sev lojālu cilvēku. Lai piesegtu sevi un apkarotu konkurentus. Tikmēr mediji nekritiski uzknābā pamestus informatīvus niekus, nedodot ieskatu procesa norišu aizkulisēs. Tas, kurš tiks pie KNAB priekšnieka krēsla (politiskā mafija), izrēķināsies ar konkurentiem. Tieši tāpat politiskās mafijas Latvijā ir sadalījušas arī pārējos amatus – valsts prezidenta un premjerministra krēslu. Savstarpējā cīņa šādi notiek jau amatu sviru līmenī un nodrošina stagnāciju maksimāli plašā spektrā, jo visi ir savstarpēji atkarīgi. Tātad – ietīti.

Taču izeja ir. To sauc par civilo nepiekāpību. Mēs – vēlētāji varam saņemties un sākt svītrot pie vēlēšanu urnām pirmos piecus vai desmit. Visās vēlēšanu listēs. Varam rīkoties arī daudz apņēmīgāk – piemēram pieprasīt, lai politiķi izbeidz valsts un pilsētas svētkos finansēt uguņošanu kā savas varas instrumentāciju. Kaut vai tāpēc, ka šāda «naudas šaušana gaisā» maksā ļooti dārgi un daudz labāk noderētu valsts veselības aprūpes uzlabošanai.

«Līvi» neatļāva vienai politiskajai partijai uguņot ar savu vārdu un mūziku.

Neatļausim arī mēs visi kopā.

Saistītie raksti

Parādnieks: Ja «Līviem» albumu nevajadzēs, varam atsaukt valsts naudas piešķiršanu
«Līvi» € 30 000 no valsts negrasās pieņemt
«Līvi» neesot plānojuši izdot jubilejas albumu; deputātu 30 000 eiro piešķīrums pārsteidzis

Latviešu mediji ir nacionālā bagātība

Posted on by
Atbildēt

2012. gada 5. oktobrī. Speciāli TVNet.

Beidzot arī kāds Latvijas politiķis ir nācis klajā ar konkrētu priekšlikumu, kas stiprinātu latviešu kultūras un latviešu valodas pozīcijas pret Krievijas kultūras imperiālismu, par kura ietekmi Latvijā rakstīju vasarā pāris publikācijās saistībā ar Jauno Vilni.

Jaunais Vilnis un krievu kultūras imperiālisms

Rietumu vai Krievijas ietekme – kas vairāk apdraud Latviju?

Raivis Dzintars ir mēģinājis formulēt  valsts  atbalsta nepieciešamību latviešu valodā drukātai presei, pamatojoties uz domu, ka krieviski rakstošā radikālā prese Čas un Vestji  Segodnja  sludinot Osipova un Lindermana idejas, kas demontējot valsts identitāti.

Jā, viņi to dara. Taču šāda šaura un politiska argumentācija var tikai nogremdēt labu ideju. Nezin, vai  demokrātiskā  sabiedrībā  mēs  uzdrošināsimies  kādu mediju  daļu diskriminēt tikai par to, ka tas pauž citai sabiedrības daļai nepieņemamas idejas, ja vien tās, protams, nav pretrunā ar likumu. Jo tad nonāksim pie tā, ka Dzintara kungs ierosinās ierobežot arī kādu latviešu valodā rakstošu mediju, kas, viņaprāt, darīs to pašu, ko viņa pieminētie krievu mediji, vai nebūs  pietiekoši konservatīvs  vai baznīcas vērtības atbalstošs. Vārda brīvībai ir jābūt mūsu neaizskaramai vērtībai, vienalga, kādā valodā tā tiek īstenota Latvijā.

Taču mediji latviešu valodā, gan drukātie, gan elektroniskie, būtu noteikti jāatbalsta no nodokļu maksātāju naudas tāpēc, ka tie ir mūsdienās kļuvuši par būtiskākajiem latviešu kultūras un latviešu valodas nesējiem, kas ir garants latviešu nacionālās valsts – Latvijas eksistencei. Tieši tāpat kā valsts atbalsta krievu valodu Krievijā, zviedru valodu Zviedrijā, somu valodu Somijā, dāņu valodu Dānijā, islandiešu Islandē. Valsts valodā drukātās dienas preses valsts subsīdijas nav nekas neparasts Skandināvijā.

Latviešu valodā rakstošie un raidošie mediji ir mūsu nacionālās  kultūras svarīgākā  sastāvdaļa, tie kopā ar operu, teātriem, literatūru, tēlotājmākslu, arhitektūru, dziesmu un deju svētkiem utt. veido Latvijā dzīvojošo cilvēku identitāti, attīsta un nostiprina pasaules kultūrā tik unikālo latviešu valodu.

Tiem politiķiem, kas runā, ka, atbalstot latviešu medijus, notikšot tirgus deformācija, gribu atgādināt, ka mediju bizness nav desu bizness, jo medijiem ir arī kultūras attīstīšanas misija, sevišķi mazās valstīs un sevišķi ja šīs mazās kultūras apdraud blakusesošo lielvalstu kultūras imperiālisms. Turklāt valsts atbalsts medijiem latviešu valodā palīdzēs veicināt šo mediju publicistisko kvalitāti, rokošo žurnālistiku un līdz ar to veicinās sabiedrības informētību un latviešu mediju  konkurētspēju iepretim Krievijas mediju spiedienam.

Savu kultūru, kas izpaužas ar valodu, un nacionālos medijus atbalsta ne tikai mazās valstis, bet arī lielvalstis. Pēdējos gados to aktīvi dara arī Krievija ar valsts atbalstītu fondu, mediju palīdzību un ne tikai savās mājās, bet arī ārzemēs. Tikko lasījām, ka Krievijas  valdība par krievu valodas un kultūras veicināšanu  apbalvojusi divus Latvijas medijus Vestji Segodņa un žurnālu Lilit.

Nepieņemami, ka nevis latviešu valodu, bet gan krievu valodu Latvijā nostiprina un atbalsta Latvijas nodokļu maksātāju finansēti uzņēmumi, tādi kā Lattelecom.

Lattelecom savās virszemes TV paketēs pārdod pamatā krievu valodā raidošus un dublētus kanālus, par kuriem ir spiesti maksāt arī tie, kas krieviski nesaprot vai nelieto šos kanālus krievu valodā. Latviešu valoda ir minoritātes valoda Lattelecom un arī zviedru MTG piedāvājumā, jo pēc kanālu skaita, kas tiek raidīti krievu valodā, rodas iespaids, ka valsts valoda Latvijā ir krievu valoda. Nebrīnīsimies, ka Krievijas valdība savas balvas par krievu valodas nostiprināšanu izsniegs arī Lattelecom un zviedru koncernam MTG, un noteikti Saeimas ievēlētai NEPLP, kas neko redzamu nedara, lai Latvijas rusifikāciju, kas tiek veikta ar mediju palīdzību, ierobežotu.

Turklāt atbalsts latviešu valodas presei nekādā ziņā nekropļos Latvijas preses tirgu, jo latviešu un krievu preses tirgi ir divi dažādi tirgi. Turklāt krievu preses tirgu Latvijā jau atbalsta Krievija.

Latvijas valsts atbalsts nelatviešu medijiem, protams, arī nav izslēdzams no Latvijas valsts atbalsta saraksta, taču pašlaik krievu valodai un krievu kultūrai pasaulē nav to iekšējo un ārējo draudu, kas latviešu valodai.

Ņemot vērā masīvo Krievijas kultūras imperiālisma ietekmi Latvijā un lielo krievu  minoritāti Latvijā, visu Latvijas iedzīvotāju interesēs ir ar nodokļu  maksātāju  naudu  stiprināt latviešu valodu medijos, kas dos lielākas  iespējas krieviem labāk apgūt un lietot latviešu valodu, izprast latviešu kultūru un labāk integrēties Eiropā un Rietumu civilizācijā, kurai Latvija un latviešu kultūra pieder.

Mazo valstu valodas un kultūras ir jāaizstāv ar protekcionismu, un tās nedrīkst  pakļaut tirgus likumiem, jo tad šīs valodas un kultūras un līdz ar to arī valstis tiek  apdraudētas. Jo mazāka un unikālāka ir valoda, jo tā ir vērtīgāka  pasaules kultūrā. Šai politikai ir jābūt Latvijai un latviešu nācijai  draudzīgu politisko spēku dienas kārtībā, ja tie nevēlas Latvijā veidot sašķeltu latviešu un krievu sabiedrību, kas katra dzīvo savā civilizācijā.