Sāls salas krikumi #CapeVerde

Šodien lieli viļņi ar šļakatām galotnēs. Perfekti. Glīti un praktiski izmantojami. Pēcpusdienā nejauši nokļuvu bīčpārtijā. Ar visiem aizkariem – plandošiem vējā, droniem debesīs, aplausiem, šampanieti pludmalē, gavilēm un dejām jēzenēs karstajās liedaga smiltīs. Skarbi aizraujoši. Vēl tagad dimd aiz sienas. Viss tur turpinās, bet es sēžu pie datora un terases un rakstu. Drīz atskries tumsa un sāks korī dziedāt cikādes.

Slikti, ka putniem atkal nepaņēmu maizītes. Rīt no rīta vietējie zvirbuļi uzbruks un prasīs brokastis. Barošu atkal ar banāniem. Nekā cita te nav pie rokas.Čūsku te nav. Tas labi. Taču geko gan ložņā pa liedagu un man šie zvēri patīk. Vakar  pat nopirku gaišbrūnu t-kreklu ar Geko un Kaboverdes platuma grādiem. Vīles uz āru (kā nākas) un piedurknēs ievērta gumija. Savādi, laikam tagad tas modē. Šo atziņu esmu nokavējusi. Labi, pievilkšos.

No Stress

 

No Stress kafejnīcu sistēma 🙂

Tā te rakstīts gandrīz visur. Uz sienām, uz plāksnēm, uz apģērba un ielu stūros. Manjana šodien, rīt un parīt. Jūs varat mierīgi ieiet veikalā un nopirkt šilti ar šo uzrakstu. Acīmredzot kāds tā atbrīvojas no spriedzes. Apsveicu, ja tas kādam palīdz. Man šie uzraksti ar aicinājumiem apriebjušies kopš sovjetijas laikiem ar solījumiem ātri sasniegt komunismu un ticēt darba tautas uzvarai. Taču vienu daļu šāda pašsuģestija iedvesmo. Reiz (ļoti sen) peldēšanas treneris lika mums nometnē pielīmēt pie sienas (virs gultas) tekstu: “Es katru rītu ceļos ar labu garastāvokli!”. Man šis pasākums likās nevajadzīgs, jo tāpat norītiem oma mēdz būt forša. Taču īgnajiem šāds aicinājums varbūt noder kā pašdisciplīnas instruments.

Vispār jau runa ir par to pašu manjanu.

Tuksnesis kā izgāztuve

Vakar gājām apmēram stundu cauri vietēja mēroga tuksnesim, kas piemētāts ar plastmasas pudelēm, maisiem un cita veida atkritumiem. Atkārtojas tas pats ka Sahārā – vietējie ved savus atkritumus nomest tuksnesī, bet vējš tos vienmēr cītīgi atpūš atpakaļ. Nevienlīdzīgā cīņa joprojām turpinās arī šeit: tuksnesis tiek piesārņots aizvien intensīvāk un vējš visu atpūš atpakaļ uz apdzīvotajām vietām aizvien biežāk.

Pirms trim dienām nolija 15 minūšu lietus. Mūsu izpratnē tas bija seklas dušas variants, taču vietējās puķītes uzreiz atdzīvojās un savādie, dzeltenie krokusi nekavējoties sāka līst ārā no zemes pavisam nepiemērotās vietās.

Pēc stundas iešanas sasniedzām Santamaria, satinušies lakatos un aizbāzuši ausis. Prasījās pēc kafijas. Pie ieejas varēja izlasīt tradicionālo aicinājumu “Bez stresa!” un jaunkundze slikti saprata ko īsti gribam. Tase kafijas ar pienu maksāja 1,30 eiro.  Labi, pirksim. Pie norēķināšanās meičai pietrūka naudas izdošanai. Šejienes norēķini atļauj maksāt ar eiro, taču pārdevēji izdod vietējās naudas izteiksmē.  Pārdevējai pietrūka 20 eskudo izdošanai. Tik daudz monētu viņai neesot. Izdos man atpakaļ tikai tik cik ir. Labi? Skatījos uz naudu, uz uzrastu “bez stresa!” un sapratu, ka ir nejēdzīgi pieprasīti, lai visur būtu kārtība. Nebūs. Labāk bez naudas un bez stresa. 🙂

Salas šajā valstī nav līdzīgas.

Dažas zaļi zaļas un kalnainas, citas – līdzeniem klātas un tuksnešainas. Mūsējā ir sāls sala. Nosaukums cēlies no portugāļu vārda, kas nozīmē to pašu balto, kristālisko vielu, kas mūsu mājas virtuvē dzīvojas mazos trauciņos ar pāris caurumiņiem augšgalā jeb koka kastītēs ar vāciņu. Šeit ir sāls ezers, kurā savulaik tika iegūa pārtikai paredzētā sāls un eskortēta uz ārvalstīm. Tagad sāli eksportam vairs neražo. Ezers noder kā tūristu atrakcija.

Tātad Kaboverdes salas ir dažādas: ja vienā var maršēt ar šņorzābakiem (Fogo) pa kalniem (2829 m), tad citās var braukt pa viļņiem un nirt pie veciem kuģu vrakiem. Pa ceļam aplūkojot svītrainas, ziņkārīgās zivis.

Sāls sala pieder Kaboverdes ziemeļu arhipelāga grupai. Kādreiz te dzīvojuši mauri, vēlāk portugāļiem šī bijusi Liānas sala. Tagad tā tā arī saucas “Sal”. Galvaspilsēta Ešparguša, atrodas netālu no lidostas ir reģiona administratīvais centrs. Tirdzniecības ass te griežas ar galveno ostu – Palmeiru, kas nodrošina salas iedzīvotājus ar visām nepieciešamajām precēm. Lielie kuģi ienāk akvatorijā un mazie kuģīši šaudās kā zivis šurpu turpu, savācot atvestās mantas un nogādājot tās krastā.

Galvenais sporta veids šeit, protams, sērfings. Gan viļņu braukšana, gan vēja tveršana. Starp citu, 2010. gadā tieši šeit norisinājās pasaules čempionāts vindserfingā. Lieluma ziņā sala atgādina Gotlandi. 35 km gara un 12 km plata tā izvietojusies Atlantijas okeānā kā rūsgana ķirzaka.

Vēja smilksti un punšs

Jau pirmajā vakarā palūdzām vietējo dzērienu. Glāzēs uzreiz tika sapildīts Grogs jeb cukurniedru rums. Kā otru dzērienu man piedāvāja Groga vieglāku formu, kas saucas Punšs un esot vairāk  piemērots sievietēm. Prasīju vietējo vīnu. Nebija uz vietas pieejams. Vīnogulāju plantācijas visizplatītākās esot Fogo, 1800 m virs jūras līmeņa. Tur audzē galvenokārt baltā muskata vīnogas. Stādi savulaik importēti no Portugāles. Interesanti, kā šī vīnogu šķirne Portugālē vairs nav sastopama, jo tur iznīkusi. Tagad “zorte” saglabājies tikai šeit.

Vakar uzrāpos Ponta Preta smilšu kāpā un man rokās iedziedājās pustukša ūdens pudele. Vējš iekaucās kā izbadējies suns un sāka svilpot pudelē. Grozīju pudeles kaklu uz visām pusēm un producēju akordus. Lieliska nodarbe, rīt paņemšu vēl vienu pustukšu pudeli un pamēģināšu smilšu kāpas polifoniju. Varbūt, ka izdosies. 🙂

Garšīgākais vietējais ēdiens šodien bija kačupa (Cachupa). To gatavo no visa kas mājās palicis pāri no vakardienas. Varat saukt arī par sautējumu, ja tā liekas loģiskāk. Garšīgi.

Brīdī, kad Dievs noslaucīja plaukstas pēc pasaules radīšanas, daži krikumi nokrita no radītāja rokām Atlantijas okeānā. Tā radās šīs salas ar vienoto nosaukumu Kaboverde” – vēsta vietējā teika. Par šo stāstu šeit dzied balādes. Laikam tā arī bija.

 

Gandrīz kā pie mums Latvijā – kādam jāpaliek uz vietas. Sveika #CapeVerde!

Zaļā raga salas pirms nedēļas sagaidīja ar tveici. Ziemas jakas palika Eiropā. Cepures sabāztas kabatās un cimdi noslēpti ceļasomas stūrī. Tuksnesis (salas izskatā) nostājās mūsu priekšā kopā ar laika nobīdi 3 stundas, mūžīgo vēju un izrotātām plastmasas Ziemassvētku eglītēm publisko telpu stūros jau decembra vidū. Cape Verde, Kap Verde jeb Kaboverde sasveicinājās nedaudz bikli, taču laipni. Tagad svarīgi nedabūt saules dūrienu, nesapūst ausis vējā un neazķēpēt brilles. Sērfot prātīgi, lai gan viļņi lieli un sarkanais karogs mastā. Zivis ložņā ap stilbiem bezkaunīgi un ziņkārīgi. Piedzīvojumi var sākties.

Transporta skola ierodas pirmā.

-Galvenais nedodiet taksistam vairāk par trim eiro, – noskaldīja puisis ar vācu akcentu.

-Kāpēc tā?

-Tāda ir cena.

-Vai nevajag šoferim pirms brauciena pajautāt?

-Nē, nevajag.

-Kāpēc ne?

-Tāpēc, ka tad taksists cenu uzreiz pacels uz 4 vai 5 eiro.

-Un visi uzreiz klausa?

-Jā.

-Un cenu nemaina?

-Nē.

Vācietis mani nesaprata. Viņam bija kārtība visur un tie, kas strādā apkalpojošajā jomā, to arī ievēro.

-Te nav nekāda Arābija, – viņš atcirta un vēl platāk ieplēta savas zaļās acis. Tad pēkšņi telpu pārņēma vējš. Sapurināja visus iespējamos matus un aizkarus un nerimās kamēr mēs apklusām. Visi pēc kārtas. Tā tas Zaļā Raga salā ir pieņemts. Vējš ielaužas, dominē un visi aizver mutes.

ŠĪ saruna notika vakar, Sala salas dienvidos. Pirms mana brauciena no viesnīcas uz Santamaria zvejniekciemu.

Avotos latviešu valodā par Kaboverdes arhipelāgu rakstīts maz un savādi. Atceļot uz šejieni gatavojos jau sen, taču apstākļi līdz šim vienmēr bija iegrozījušies nelabvēlīgi. Tagad beidzot astoņas stundas lidmašīnā bija aizvadītas, pirmā nedēļa saulē pavadīta un laiks pienācis atskaitei draugiem un paziņām, kas man lūdza uzrakstīt, kā šeit klājas.

Kaboverde atrodas Atlantijas okeānā, uz dienvidiem no Kanāriju salām. Iepretī Gambijai un Senegālai. 500 km uz rietumiem. Okeānā. Tā ir suverēna valsts un sastāv no 15 salām ar portugāļu valodu valsts valodas statusā.1456. gadā šo neapdzīvoto salu grupu atklāja portugāļu jūras ceļotāji un jau 1462. gadā teritorija kļuva par Portugāles koloniju. Vēlāk sala izmantota melno vergu transportam uz jauno pasauli un kā degvielas vai pārsēšanās depo lidmašīnām un kuģiem.

Valsts kļuva neatkarīga 1975. gadā, taču veco kolonizatoru valoda un tradīcijas saglabājās. Sākumā Kaboverde izveidoja ūniju ar Gvineju Bisau, taču 1980.gadā šī savienība tika likvidēta. Pamazām arhipelāgs pārvērtās par vienu no stabilākajām Āfrikas demokrātijām. 90. gados valsts pārdzīvoja ilgstošus sausuma periodus un šajā brīdī sākās plaša iedzīvotāju emigrācija projām no dzimtenes. Šodien vairāk kaboverdiešu dzīvo ārpus dzimtenes.

No 15 salām tikai 10 ir apdzīvotas. Galvaspilsēta Praia atrodas Santjago. Salas ir diezgan atšķirīgas. Daļa zaļas, citas tuksnešainas. Klimats maigs, glāsmaināks nekā kontinentā. Lietus gandrīz nav. Taču katru dienu nākas sadzīvot ar vēju, kuru sauc harmats, jo tas ir sauss un nes sev līdzi smiltis no Rietumsahāras. Nigērā šīm smilšu vējam ir slikta slava. Tas nesot sev līdzi nervozitāti un skumjas. Man šis mūžīgais smilšu vējš patīk, jo padara karstumu vieglāk panesamu. Gaisa mitrums šeit 15%, daudziem tas par traku. Tiek asinis no deguna, iekaist acis un ausis. Es te pagaidām turos. Bez problēmām. Vētru brīžos apsienu ausis un brilles uz acīm. Iztieku.

Valsti ir apmēram 492 000 iedzīvotāju (2010). Balto iekarotāju un melno vergu pēcteči. Valsts ekonomika (tieši tāpat kā Latvijā) ļoti atkarīga no emigrantu finansējuma. maz derīgo izrakteņu, dzeramā ūdens deficīts. Zivis un tūrisms veido galveno ienākumu daļu. 80% pārtikas tiek importēta. Valsts atbalsta privāto investīciju ieplūšanu, jo 1/3 iedzīvotāju joprojām dzīvo zem iztikas minimuma.

Iedzīvotāju kontingents ļoti raibs: sākot ar portugāļiem un beidzot ar holandiešu, britu, amerikāņu, ķīniešu un Brazīlijas ieceļotājiem. 93% iedzīvotāju ir katoļi. 7% protestanti. Vietējie runā portugāļu un kreolu valodās.

Salu kultūra atspoguļo gan portugālisko pagātni, gan Āfrikas kontinenta tuvumu. Mūzika te dominē (morna un kizomba). Morna ir šejienes fado paveids. Vārdi parasti kreoliešu valodā, bet grupas sastāv no klarnetes, vijoles un taustiņinstrumentiem. Kizomba ir romantiskas afrikāņu balādes. Cesaria Evora, protams, komentārus neprasa. Taču ir arī jauni izpildītāji un sajūta (klausoties vietējo mūziku) gandrīz tāda pati kā Kubā.

Santamaria ir mans pašlaik tuvākais miestiņš. Apmēram 1,5 stundas pārgājiena attāluma gar krastu vai 10 min ar to pašu taksometru, kas maksā 3 eiro.

Miestiņš ir faktiski zvejniekciems, kuru šodien jau okupējuši tūristi. Neraugoties uz ārzemnieku intensīvo klātbūtni, vietējie tomēr pieturas pie savām tradīcijām. Zvejo un tirgo zivis centrā katru dienu. Ieliņu tīkls izbūvēts tā, lai vējš netiek klāt. Tieši tāpēc šajos labirintos pieturas nejēdzīga svelme, kuru vietējās melnās sievietes nemaz nejūt, bet mums ik pa brīdim prasās pēc kafijas. Ietves nejēdzīgas, pa ielām klaiņo suņi un kaķi. Jāsoļo prātīgi, skatoties kur sper soli, bet klapatas ir pūļu vērtas. Trūcīgā šejienes tauta ir laipna un viesmīlīga. Tas, manuprāt, ir pats galvenais.

Vislabākais šeit ir trīs lietas: 1) vasara, 2) okeāns un iespējas peldēt un sērfot, 3) zivju ēdieni. Beidzot manā priekšā nostājusies valsts, kurā nav “zivju dienas” un neeksistē padomju laikos Latvijā ievazātās negaršīgu zivju ēdienu “nekultūras” fenomens. Te zivis mīl, saprot, prot sagatavot lieliskas maltītes. Sākot ar sardīnēm un beidzot ar lielajiem vēžiem un omāriem. Cik lieliski!

Rīt pievakarē jābrauc uz miesta centru, kur notiks nakts koncerti.

Šodien iepazinos ar divām simpātiskām dāmām. Māti un meitu. Abas sēdēja ielas malā un aicināja mani pievienoties, brīdī kad gāju garām.

  • Kā tevi sauc? – vaicāja māte. Pateicu. Viņai patika vārds Sandra. Noderēšot nākamajām bērnam, kuru pašlaik gaidot meita. Pašas bēbis sēdēja ievīstīts lakatā uz muguras. Parunājām par bērniem, vārdiem un ekonomisko krīzi. Nupat jau paliekot labāk. Gandrīz visi braucot projām, taču viņas nebraukšot. Kādam taču esot jāpaliek uz vietas?

Pazīstams stāsts.

Gandrīz kā pie mums Latvijā.